Bezgalīgais stāsts

IV. Vecum vecā Morla

Kādu ritu, kura drūmajā mijkrēslī laiks likās esam apstājies, viņš beidzot no kāda pakalna ieraudzīja Skumju purvus. Miglas lēveri slīdēja tiem pāri, vietu vietām parādījās mazi mežiņi ar kokiem, kuru stumbri uz leju sadalījās četrās, piecās vai vairākās līkās koka kājās, un tie izskatījās pēc milzīgiem vēžiem, kas stāv melnajā ūdenī uz daudzām kājām. No brūnās lapotnes itin visur nokarājās gaisa saknes, kas līdzinājās nekustīgiem taustekļiem. Bija gandrīz neiespē­jami noteikt, kurās vietās zeme starp lielajām paltīm bija cieta un kurās ūdeni klāja tikai ūdensaugu sega.

Artakss šausmās klusu nosprauslājās.

— Vai mums jādodas turp iekšā, kungs?

— Jā,— Atrejs atbildēja,— mums jāatrod Raga kalns, kas paceļas šo purvu vidū.

Zēns mudināja Artaksu, un zirdziņš paklausīja. Soli pa solim tas ar saviem nagiem pārbaudīja zemes cietību, taču tādējādi viņi virzījās uz priekšu ļoti lēni. Beidzot Atrejs nokāpa lejā un veda Artaksu pavadā sev nopakaļ. Vairākas reizes zirgs iegrima, tomēr drīz vien atkal izķepurojās laukā. Jo dziļāk viņi iebrida Skumju purvos, jo smagnējākas kļuva Artaksa kustības. Zirdziņš nokāra galvu un tik tikko vairs vilkās uz priekšu.

— Artāks, kas tev noticis?— Atrejs vaicāja.

— Es nezinu, kungs,— dzīvnieks atbildēja,— es domāju: mums jāgriežas atpakaļ. Tam visam taču nav nekādas nozīmes. Mēs dzena­mies pakaļ kaut kam tādam, ko tu esi tikai nosapņojis. Mēs neko neatradīsim. Varbūt tik un tā ir par vēlu. Varbūt Bērnišķā ķeizariene jau ir mirusi un visam, ko mēs darām, nav nekādas jēgas. Griezīsimies atpakaļ, kungs!

— Tā tu vēl nekad neesi runājis, Artāks,— Atrejs izbrīnījies sacīja,— kas tev kait? Vai tu esi slims?

— Varbūt,— Artakss attrauca,— ar katru soli, kuru mēs speram tālāk, skumjas manā sirdī aug lielākas. Man vairs nav cerību, kungs. Un man ir tik smagi, tik smagi. Šķiet, ka es tālāk vairs nespēju iet.

— Bet mums jātiek tālāk!— iesaucās Atrejs.— Nāc, Artāks!

Viņš rāva aiz pavadas, taču Artakss nekustējās ne no vietas.

Zirdziņš jau bija iegrimis līdz vēderam un vairs nepūlējās izķepuro­ties.

— Artāks!— Atrejs iekliedzās.— Tu nedrīksti tagad padoties! Nāc! Nāc laukā, citādi tu nogrimsi!

— Liec mani mierā, kungs!— zirdziņš atbildēja.— Es vairs nejau­dāju. Ej tālāk viens! Nebēdā par mani! Nav vairs manos spēkos izturēt šīs skumjas. Es gribu mirt.

Atrejs izmisis rāva aiz pavadas, taču zirdziņš grima aizvien dziļāk. Zēns bija bezspēcīgs. Kad galu galā no melnā ūdens rēgojās tikai dzīvnieka galva, viņš to satvēra rokās.

— Es tevi stingri turu, Artāks,— Atrejs čukstēja,— es neļaušu tev noslīkt.

Zirdziņš vēlreiz klusi iezviedzās.

— Tu man vairs nespēj palīdzēt, kungs. Man ir beigas. Mēs abi nezinājām, kas mūs šeit sagaida. Tagad mēs zinām, kāpēc Skumju purviem ir šis nosaukums. Tās ir skumjas, kas padarījušas mani tik smagu, ka man jānogrimst. Es neredzu glābiņa!

— Bet es taču arī šeit esmu,— Atrejs sacīja,— un es neko nejūtu.

— Tu valkā «rotu», kungs,— Artakss atbildēja,— tu esi aizsar­gāts.

— Tad es šo zīmi aplikšu tev ap kaklu,— Atrejs iesaucas,— varbūt tā aizsargās arī tevi.

Zēns grasījās noņemt ķēdi no kakla.

— Nē,— zirdziņš nosprauslājās,— to tu nedrīksti, kungs, darīt. Kareklis ir iedots tev, un tev nav tiesību to pēc saviem ieskatiem uzticēt kādam citam. Tev jāiet tālāk bez manis.

Atrejs piespieda seju zirgam pie vaiga.

— Artāks . . .— viņš apslāpēti čukstēja,— ak, mans Artāks!

— Vai gribi vēl izpildīt manu pēdējo vēlēšanos, kungs?— dzīv­nieks vaicāja.

Atrejs mēmi pamāja.

— Tad es tevi lūdzu — ej projām! Es nevēlos, ka tu skaties, kā es tagad aiziešu no šīs pasaules. Vai tu man sagādāsi šo prieku?

Atrejs lēnām piecēlās. Zirdziņa galva līdz pusei jau bija iegrimusi melnajā ūdenī.

— Paliec sveiks, Atrej, mans kungs!— tas sacīja.— Un paldies!

Atrejs saknieba lūpas, nespēdams neko atbildēt. Viņš vēlreiz

pamāja Artaksam, tad aizgriezās un devās prom.

Bastiāns raudāja, nevaldīdams par sevi. Zēna acis bija asaru pilnas, un viņš nejaudāja vairs palasīt. Viņam vispirms vajadzēja izvilkt kabatlakatiņu un nošņaukt degunu, tikai tad viņš varēja atkal pievērsties grāmatai.

Atrejs nezināja, cik ilgi bija bridis arvien tālāk un tālāk. Viņu bija pārņēmis tāds kā aklums un kurlums. Migla sabiezēja, un Atrejam radās sajūta, ka viņš jau vairākas stundas maļas uz riņķi vien. Zēns vairs nepievērsa uzmanību tam, kurp sper kāju, un tomēr viņš ne reizes neiegrima dziļāk kā līdz ceļgalam. Neaptveramā veidā Bērnišķās ķeizarienes zīme rādīja pareizo ceļu.

Tad Atrejs pavisam pēkšņi bija nonācis kādas augstas, ļoti stāvas kalnu nogāzes priekšā. Viņš līda uz augšu pa rievainajām klintīm un uzrāpās ieapaļā kalna galotnē. Sākumā viņš neievēroja, no kā ir šīs klintis. Tikai nonācis pašā augšā un pārlaidis skatienu kalnam, viņš redzēja, ka tās ir varenas raga plāksnes, kuru rievās un spraugās zēla sūna.

Tas tātad bija Raga kalns!

Taču šis atklājums nedeva ne mazāko gandarījumu. Uzticīgā zirga nāve lika viņam uz šo faktu raudzīties gandrīz vienaldzīgi. Tagad vēl vajadzēja atrast vecum veco Morlu, kas šeit dzīvo, un noskaidrot, kas 'tā tāda ir.

Kavēdamies domās, Atrejs pēkšņi sajuta, ka viss kalns viegli nodreb, tad izdzirdēja briesmīgu sēkšanu un šmakstināšanu un kādu balsi, kas likās nākam no visdziļākās zemzemes:

— Pavei, večiņ, tur kāds rāpo mums pa muguru.

Atrejs steidzās uz to kalna pusi, no kurienes bija nākušas skaņas, taču paslīdēja uz sūnu spilveniem un sāka šļūkt lejup. Viņam neizdevās noturēties, viņš šļūca arvien ātrāk un beigās nokūleņoja lejā. Laimīgā kārtā zēns iekrita kādā no kokiem, kas auga pakājē. Un zaru rokas viņu saķēra.

Atrejs ieraudzīja kalnā milzu alu, kurā skalojās un šļakstēja melnais ūdens, jo tur iekšā kaut kas kustējās un lēnām līda laukā. Tas izskatījās pēc klints šķembas mājas lielumā. Tikai kad tas bija pilnībā parādījies, Atrejs saprata, ka tā ir galva, kas turas garā, krokainā kaklā,— bruņurupuča galva. Acis bija lielas kā melni dīķi. No purna pilēja dūņas un aļģes. Viss šis Raga kalns — tagad Atrejs pēkšņi to saprata — bija viens vienīgs briesmīgs zvērs, varena purva bruņurupu- ciene: vecum veca"Morla!

Tad atkal atskanēja sēcošā, guldzošā balss:

— Mazuli, ko tu tur dari?

Atrejs satvēra rokā amuletu uz savām krūtīm un turēja to tā, lai lielā, dīķim līdzīgā acs redzētu.

— Vai tu to pazīsti, Morla?

Pagāja bridis, pirms atskanēja atbilde:

— Pavei, večiņ . . . AURINS . . . mēs to sen neesam redzējušas, Bērnišķās ķeizarienes zīme . . . sen gan.

— Bērnišķā ķeizariene ir slima,— Atrejs sacīja,— vai tu to zināji?

— Mums vienalga, vai ne, večiņ?— atbildēja Morla. Šķita, ka viņa šajā dīvainajā veidā sarunājas pati ar sevi, varbūt tāpēc, ka viņai nebija neviena cita, ar ko sarunāties, kas zina, jau kopš cik ilga laika.

— Ja mēs Bērnišķo ķeizarieni neizglābsim, viņa nomirs,— Atrejs piebilda uzstājīgāk.

— Arī taisnība,— Morla piekrita.

— Bet līdz ar viņu ies bojā Fantāzija,— Atrejs iesaucās,— iznī­cība jau plešas malu malās. Es pats to redzēju.

Morla stīvi palūkojās zēnā savām milzīgajām, tukšajām acīm.

— Mums nekas nav pretī, vai ne, večiņ?— tā guldzošā balsī atteica.

— Tad mēs visi aiziesim bojā!— Atrejs brīdināja.— Visi!

— Pavei, mazuli, kas mums tur vairs par daļu?— Morla atbil­dēja.— Tas viss mums vairs nav no svara. Viss taču ir vienalga, viss gluži vienalga.

— Arī tevi iznīcinās, Morla!— Atrejs dusmās kliedza.— Arī tevi! Vai varbūt tu domā —ja esi tik veca, tad pārdzīvosi Fantāziju?

— Pavei, mazuli, mēs esam vecas,— Morla guldzošā balsī sacīja,— daudz par vecu. Mēs esam pietiekami ilgi dzīvojušas. Pārāk daudz esam redzējušas. Kas zina tik daudz, cik mēs, tam nekas vairs nav svarīgi. Viss mūžam atkārtojas, diena un nakts, vasara un ziema, pasaule ir tukša un bez satura. Viss griežas pa apli. Kas sākas, tam atkal jābeidzas, kas dzemdēts tiek, tam jāmirst. Viss izlīdzinās — la­bais un ļaunais, muļķība un gudrība, skaistais un atbaidošais. Pāri paliek tukšums. Nekas nav īsts. Nekas nav svarīgs.

Atrejs nezināja, ko lai atbild. Vecum vecās Morlas milzīgais, tumšais un tukšais skatiens paralizēja visas domas. Pēc brīža atkal atskanēja bruņurupucienes balss:

— Tu esi jauns, mazuli. Mēs esam vecas. Ja tu būtu tik vecs, cik mēs, tu zinātu, ka nav nekā cita kā skumju. Āreče! Kāpēc mēs nevarētu nomirt — tu, es, Bērnišķā ķeizariene, visi, visi? Viss taču ir tikai šķietams, spēle, kurā nav uzvarētāju. Viss ir vienalga. Liec mūs mierā, mazuli, ej prom!

Atrejs sasprindzināja savu gribasspēku, lai turētos pretī stingu­mam, ko izstaroja bruņurupucienes skatiens.

— Ja tu tik daudz zini,— viņš sacīja,— tad zināsi arī, kas tā ir par slimību Bērnišķajai ķeizarienei un vai ir kādas zāles?

— Zinām, vai ne, večiņ, zinām,— Morla smagi nopūtās,— bet ir taču vienalga, vai viņa tiks izglābta vai ne. Tad kāpēc lai mēs to teiktu?

— Ja tev patiešām ir vienalga,— Atrejs centās viņu apstrīdēt,

— tad tu man to tikpat labi varētu pateikt.

— Varētu jau arī, večiņ, vai ne?— Morla sacīja urkšķošā balsī.— Tikai mums nav nekāda prieka to darīt.

— Tad jau taisni iznāk, ka tev nav vienalga!— Atrejs iesaucās.

— Tad tu pati netici tam, ko saki!

Ilgu laiku valdīja klusums, pēc tam viņš izdzirdēja dziļu guldzē- šanu un atraugāšanos. Tā gan laikam būs bijusi savāda smiešanās, ja vecum vecā Morla vispār vēl pazina smieklus. Vismaz viņa sacīja:

— Tu esi viltīgs, mazuli. Areče! Tu esi viltīgs. Sen jau mums vairs nav bijis tik jautri, vai ne, večiņ? Āreče! Mēs tik tiešām to varētu pateikt. Nav nekādas starpības. Vai pateiksim viņam, večiņ?

Iestājās ilgs klusums. Atrejs saspringti gaidīja Morlas atbildi, nepārtraukdams viņas lēno un bezcerīgo domu gaitu ar jautājumiem. Beidzot viņa turpināja:

— Tu dzīvo īsu bridi, mazuli. Mēs dzīvojam ilgi. Jau daudz par ilgu. Taču mēs dzīvojam laikā. Tu īsu brīdi. Mēs ilgi. Turpretī Bērnišķā ķeizariene jau dzīvoja pirms manis. Tomēr viņa nav veca. Viņa ir vienmēr jauna. Āreče! Viņas mūžs tiek mērots nevis pēc ilguma, bet pēc vārda. Viņai ir vajadzīgs jauns vārds, vienmēr jauns. Vai tu zini, kāds ir viņas vārds, mazuli?

— Nē,— Atrejs atzinās,— nekad es to vēl neesmu zinājis.

— Un arī nevari zināt,— Morla atbildēja,— pat mēs to nespējam atcerēties. Un tomēr viņai tie ir bijuši jau daudzi. Tikai visi ir aizmirsti. Viss ir pagājis. Āreče! Tomēr bez vārda viņa nespēj dzīvot. Bērnišķajai ķeizarienei ir vajadzīgs jauns vārds, tad viņa atkal taps vesela. Kaut gan — kāda nozīme, taps vesela vai ne?

Morla aizvēra lielās, dīķim līdzīgās acis un sāka lēnām vilkt galvu atpakaļ.

— Pagaidi!— Atrejs iesaucās.— Kur viņa var dabūt sev vārdu? Kas to var iedot? Kur es atradīšu šo vārdu?

— Neviens no mums,— zēns dzirdēja Morlu guldzinām,— ne­viena Fantāzijas būtne nespēj tai dot jaunu vārdu. Tāpēc tam visam nav nekādas nozīmes. Nepārdzīvo, mazuli! Tas viss nav svarīgi.

— Kurš tad?— Atrejs kliedza, nevaldīdams pār sevi.— Kurš viņai var dot vārdu, kas izglābs viņu un mūs visus?

— Netrokšņo tik briesmīgi!— Morla aizrādīja.— Liec mūs mierā un ej prom! Mēs arī nezinām, kas to var.

— Ja tu to nezini,— Atrejs kliedza arvien skaļāk,— kurš tad to var zināt?

Morla vēlreiz atvēra acis.

— Ja tu nevalkātu «rotu»,— viņa smagi sēca,— mēs tevi būtu aprijušas, lai atkal būtu miers. Āreče!

— Kurš?— Atrejs neatkāpās.— Pasaki man, kurš to zina, un es tevi uz visiem laikiem un mūžīgi likšu mierā!

— Ir taču pilnīgi vienalga,— viņa atbildēja,— varbūt Ujulala Dienvidu orākulā. Varbūt viņa to zina. Kas mums par daļu.

— Un kā es tur varu nonākt?

— Tur tu vispār nevari nonākt, mazuli. Āreče! Pat ne desmittūk- stoš dienu laikā. Tavs mūžs ir pārāk īss. Tu pirms tam nomirtu. Tas ir pārāk tālu. Dienvidos. Daudz par tālu. Tāpēc viss velti. Mēs taču pašā sākumā to jau teicām, vai ne, večiņ? Lai paliek, kā ir, met mieru, mazuli! Un galvenais — netraucē mūs!

Līdz ar to viņa pavisam aizvēra acis, kas bija raudzījušās tukšu skatienu, un ievilka galvu atpakaļ alā. Atrejs saprata, ka neko vairs neuzzinās no bruņurupucienes.

Tajā pašā laikā ēnu radījums, kas bija savilcies no naksnīgās tumsas viršu audzē, nonāca Atrejam uz pēdām un devās ceļā uz Skumju purviem. Nekas un neviens visā Fantāzijā nespētu to novirzīt no šā ceļa.

Bastiāns bija atbalstījis galvu rokā un domīgi nodūris skatienu.

— Savādi, ka neviena Fantāzijas būtne nespēj dot Bērnišķajai ķeizarienei jaunu vārdu,— viņš skaļi prātoja.

Ja tik vien tā darba kā izgudrot jaunu vārdu, tad Bastiāns būtu varējis viegli palīdzēt. Šajā ziņā viņš bija meistars, taču diemžēl nedzīvoja Fantāzijā, kur viņa dotumi bija vajadzīgi un kur viņš, iespējams, pat būtu iemantojis simpātijas un godu. No otras puses, zēns bija gluži priecīgs, ka neatrodas tur, jo tādā apvidū kā Skumju purvi viņš nebūtu uzdrošinājies ieiet neparko pasaulē. Un kur nu vēl šis šausmonīgais ēnu radījums, kas sekoja Atrejam pa pēdām, kaut nabadziņš pats to nezināja! Bastiāns viņu labprāt būtu brīdinājis, bet tas nebija iespējams. Neatlika nekas cits kā cerēt un lasīt tālāk.