Bezgalīgais stāsts

XXIII.Aharaji

O, lietus lija blīvam, smagam lāsēm no tumšajiem mākoņiem, kas brāzās gluži vai tieši virs jātnieku galvām. Tad lielām, uzmācī­gām pārslām sāka snigt un visbeidzot sniga un lija vienā gabalā. Viesuļvētra bija tik spēcīga, ka pat zirgiem vajadzēja sagriezties šķērsām, lai tiktu" uz priekšu. Jātnieku mēteļi no slapjuma bija kļuvuši smagi un plīkšķēdami sitās pret dzīvnieku muguru.

Jau daudzas dienas viņi bija ceļā un trīs pēdējās no tām bija jājuši pāri šai plakankalnei. Laiks bija dienu no dienas pasliktinājies un zeme pārvērtusies dubļu un asu akmens lausku putrā, kas arvien

vairāk apgrūtināja virzīšanos uz priekšu. Šur un tur auga krūmāju grupas vai arī mazi, vēja noliekti mežīņi, citādi gan acīm nebija nekādu pārmaiņu.

Bastiānam, kas jāja zirgēzelītes Jihas mugurā, savā spīdīgajā sudrabmētelī klājās vēl samērā labi. Izrādījās, ka tas, kaut arī bija viegls un plāns, lieliski sildīja un nelaida cauri ūdeni. Stiprā Hīkriona druknais augums gandrīz vai pazuda zilā, biezā vilnas mētelī. Smalki veidotais Hīsbalds bija uzvilcis sava brūnā rupjvilnas apmetņa lielo kapuci pār sarkanajiem matiem. Un Hīdorna pelēkais buru audekla apmetnis lipa pie viņa kalsnējiem locekļiem.

Un tomēr trīs kungu paskarbā uzvedība liecināja, ka noskaņojums ir labs. Viņi nebija gaidījuši, ka piedzīvojumu pilnais ceļojums kopā ar Bastiāna kungu izvērtīsies par kaut ko līdzīgu svētdienas pastaigai. Brīžiem viņi bļaustīgās balsīs uzņēma kādu dziesmu, reizēm pa vienam, reizēm korī. Viņu mīļākā dziesma acīmredzot bija tā, kas sākās ar vārdiem:

«Kad es biju mazs puisīts, heijaijā, lietū, vējā . . .»

Kā viņi izskaidroja, tā bija sendienās cēlusies no kāda Fantāzijas apceļotāja, vārdā Šēkspirs vai kā tamlīdzīgi.

Grupā vienīgais, kuru gan slapjums, gan aukstums, šķiet, atstāja pilnīgi vienaldzīgu, bija Atrejs. Tāpat kā ceļojuma sākumā, viņš tagad traucās Fuhūram uz muguras te cauri, te pāri mākoņu lēverim, izrāvās tālu priekšā, lai izlūkotu zemi, un pēc tam atkal atgriezās, lai ziņotu pārējiem.

Visi, pat laimes pūķis, domāja, ka viņi devušies meklēt ceļu, kas aizvestu Bastiānu atpakaļ uz Cilvēku pasauli. Ari Bastiāns tam ticēja. Viņš pats nezināja, ka Atreja priekšlikumam patiesībā piekritis tikai aiz draudzības un labas gribas, ka īstenībā viņš to nemaz nevēlas. Taču Fantāzijas ģeogrāfiju nosaka vēlmes, vienalga, vai tās ir apzinātas vai ne. Un, tā kā Bastiāns bija tas, kas noteica virzienu, kurā doties, notika tā, ka ceļš viņus veda arvien dziļāk Fantāzijā, tātad uz tās centru — Ziloņkaula torni. Kādas tam būs sekas, to viņš uzzinās tikai vēlāk. Pagaidām ne viņš, ne ceļabiedri par to nekā nenojauta.

Bastiāna domas bija nodarbinātas ar kaut ko citu.

Tūliņ otrajā dienā, kopš aizgājuši no Amargāntas viņi mežos ap asaru ezeru bija manījuši skaidras pūķa Smerga pēdas. Daļa koku, kas šeit auga, bija pārakmeņojusies. Acīmredzot nezvērs bija šeit nolaidies

15—103094 lejā un pieskāries kokiem ar savas rīkles ledusauksto uguni. Viegli bija sazīmējami viņa lielo siseņa kāju nospiedumi. Atrejs, būdams lietpratējs šajā ziņā, bija atradis vēl citas pēdas, proti, tās, kuras bija ieminis varoņa Hinreka zirgs. Tātad Hinreks bija pūķim uz pēdām.

— īpaši apmierināts es par to neesmu,— Fuhūrs puspajokam bija izmetis, izvalbīdams rubīn sārtās acis,— jo vai nu Smergs ir briesmo­nis, vai ne, viņš tomēr man ir — kaut arī ļoti tāls — radinieks.

Ceļinieki bija nevis sekojuši varoņa Hinreka pēdām, bet gan devušies citā virzienā, jo viņu mērķis taču bija sameklēt Bastiāna mājupceļu.

Tagad Bastiāns pūlējās atcerēties, kā viņš patiesībā bija izgudrojis varonim Hinrekam pūķi. Protams, varonim Hinrekam bija vajadzīgs kaut kas tāds, lai varētu sevi pierādīt un doties pret kādu cīniņā. Taču nebūt nebija sacīts, ka viņš uzvarēs. Bet ja nu Smergs viņu nogalina? Un bez tam arī princese Oglamāra tagad bija briesmās. Zināms, nevar noliegt viņas milzīgo augstprātību, bet vai tāpēc Bastiānam bijušas tiesības iegrūst viņu tādā nelaimē? Un, neraugo­ties uz visu to, kas zina, ko Smergs vēl citu var pastrādāt Fantāzijā. Bastiāns, daudz nedomādams, bija radījis neparedzamas briesmas, kas tagad turpina pastāvēt bez viņa un varbūt nesīs neizsakāmu postu daudziem nevainīgajiem. Mēness meitiņa, to viņš zināja, savā valstībā nešķiroja ļauno un labo, skaisto un atbaidošo. Viņasprāt, Fantāzijā ikviens radījums bija vienlīdz svarīgs un attaisnojams. Bet Bastiāns — vai viņš drīkstēja tāpat izturēties kā valdniece? Un galvenais — vai viņš to vispār gribēja?

Nē, Bastiāns sacīja pats sev, viņš nebūt negrib iekļūt Fantāzijas vēsturē kā briesmoņu un nezvēru radītājs. Būtu daudz skaistāk, ja' viņš kļūtu slavens ar savu labsirdību un nesavtību, ja viņš visiem būtu par gaišu piemēru, ja viņu sauktu par «labo cilvēku» vai arī viņš tiktu godāts par «lielo labdari». Jā, tas bija tas, ko viņš vēlējās.

Zeme pa to laiku bija kļuvusi klinšaina, un Atrejs, Fuhūra mugurā atgriezies no kārtējā izlūklidojuma, ziņoja, ka nedaudz jūdžu attā­lumā esot saskatījis kādu mazu katlam līdzīgu ieplaku, kas esot samērā labs aizsargs pret vēju. Ja acis viņu neviļ, tur esot pat vairākas alas, kurās varot afrast patvērumu no lietus un sniega.

Bija jau vēla pēcpusdiena un pēdējais laiks sameklēt piemērotu nakts apmetnes vietu. Tāpēc visi priecājās par Atreja ziņu un steidzināja savus jājamos dzīvniekus. Ceļš turpinājās kādas ielejas dibenā, ko ieskāva arvien augstākas klintis,— varbūt tā bija izžuvu­

šas upes gultne. Apmēram pēc divām stundām ieplaka bija sasniegta, un patiesi — tās sienās bija vairākas alas. Ceļinieki izvēlējās pašu plašāko un, cik nu tas bija iespējams, ērti iekārtojās. Trīs kungi tuvākajā apkārtnē sameklēja nokaltušus žagarus un vētras nolauztus zarus, un drīz vien alā dega varens ugunskurs. Slapjie mēteļi tika izlikti žāvēšanai, zirgi un zirgēzelīte ievesti iekšā un nosegloti, un pat Fuhūrs, kas parasti deva priekšroku nakšņošanai zem klajas debess, saritinājās alas dziļumā. Patiesībā vieta nebūt nebija neomulīga.

Kamēr sīkstais Hīdrons uzdūra uz sava garā zobena lielu gaļas gabalu un mēģināja to ugunī apcepināt, bet visi pārējie gaidu pilni viņu vēroja, Atrejs pagriezās pret Bastiānu un lūdza:

— Pastāsti mums kaut ko vairāk par Kris Tu!

— Par ko?— Bastiāns nesaprašanā vaicāja.

— Par savu draudzeni Kris Tu, mazo meitenīti, kurai tu stāstīji savus stāstus.

— Es nepazīstu nevienu meiteni, kurai būtu tāds vārds,— Bas­tiāns atbildēja,— un kā tev ienāca prātā, ka es viņai esmu stāstījis stāstus?

Atrejs atkal vērās viņā domīgu skatienu.

— Savā pasaulē,— viņš lēnām sacīja,— tu taču esi stāstījis daudz stāstu — viņai un arī pats sev.

— Kā tu to zini, Atrej?

— Tu to teici Amargāntā. Un tu arī sacīji, ka tevi par to bieži izsmējuši.

Bastiāns stīvi lūkojās ugunī.

— Tā ir taisnība,— viņš murmināja,— es to sacīju. Taču es nezinu, kāpēc. Es to nevaru atcerēties.

Viņam pašam tas šķita dīvaini.

Atrejs pārmija skatienus ar Fuhūru un nopietni pamāja — tā, it kā viņi abi būtu kaut ko runājuši, kas tagad apstiprinājies. Taču viņš neko vairāk neteica. Acīmredzot viņš šo trīs kungu priekšā negribēja par to runāt.

— Gaļa ir gatava,— Hīdorns paziņoja.

Viņš nogrieza ar nazi katram pa gabalam, un visi ēda. To, ka tā būtu gatava, pie labākās gribas būtu bijis grūti apgalvot — no ārpuses tā bija mazliet pārogļojusies, bet iekšā jēla —, taču šajos apstākļos būtu nepiedienīgi būt izvēlīgam.

Bridi visi košļāja, tad Atrejs lūdza vēlreiz:

— Izstāsti, kā tu pie mums nonāci!

— To taču tu zini,— Bastiāns atbildēja,— tu mani atvedi pie Bērnišķās ķeizarienes.

— Es domāju — pirms tam,— Atrejs sacīja,— tavā pasaulē, kur tu tur biji un kā viss notika?

Un tagad Bastiāns izstāstīja, kā viņš nozadzis Koreandera kungam grāmatu, kā aizmucis ar to uz skolas noliktavu un tur sācis lasīt. Kad Bastiāns gribēja stāstīt par Atreja Lielo meklējumu, Atrejs mājot deva zīmi, lai nestāsta. Viņu, šķiet, nemaz neinteresēja tas, ko Bastiāns par viņu lasījis. Toties Atrejs vēlējās sīkāk uzzināt par to, kā un kāpēc Bastiāns iegriezies pie Koreandera, un par viņa bēgšanu uz skolas noliktavu.

Bastiāns saspringti domāja, taču neko vairs nespēja atminēties. Visu, kam ar to bija sakars,— savas bailes, savu resnumu, vārgumu un jūtīgumu — viņš bija aizmirsis. Atmiņas bija fragmentāras, un šie fragmenti likās tik tāli un neskaidri, it kā tam visam būtu saistība nevis ar viņu pašu, bet ar kādu citu.

Atrejs mēģināja no viņa izvilināt citas atmiņas, un Bastiāns stāstīja par laikiem, kad bija vēl dzīva viņa māte, par tēvu, par savām mājām, par skolu un viņa pilsētu — ko nu viņš vēl zināja.

Trīs kungi jau bija iemiguši, un Bastiāns joprojām stāstīja. Viņš brīnījās, ka Atrejam ir tik liela interese par visikdienišķāko. Varbūt tieši šās ieinteresētības dēļ, ar kuru Atrejs klausījās, viņam pašam visparastākās un ikdienišķākās lietas mazpamazām nelikās vairs tik ikdienišķas, toties šķita, ka tajās visās būtu kāds noslēpums, kuru viņš tikai nekad nav pamanījis.

Beidzot Bastiāna atmiņu krājumi bija izsmelti, viņam vairs nenāca prātā nekas tāds, ko vēl varētu stāstīt. Bija jau vēla nakts, uguns izdegusi. Trīs kungi klusi šņāca. Atrejs sēdēja nekustīgu seju un likās iegrimis pārdomās.

Bastiāns apgūlās, ieritinājās sudraba mētelī un grasījās jau iemigt, kad Atrejs klasi sacīja:

— Tas ir saistīts ar AURINU.

Bastiāns atbalstīja galvu uz vienas rokas un miegaini paskatījās uz draugu.

— Ko tu ar to gribi sacīt?

— «Rota»,— Atrejs turpināja, it kā runādams pats sev,— uz mums iedarbojas citādi nekā uz cilvēkbērnu.

— Kā tev tas ienāca prātā?

— Zīme tev dod lielu varu, tā izpilda visas tavas vēlmes, taču vienlaikus tā tev kaut ko atņem: atmiņas par tavu pasauli.

Bastiāns domāja. Viņš nejuta, ka viņam kaut kā trūktu.

— Graogramāns sacīja, man esot jāiet vēlmju ceļš, ja gribu atrast savu Patieso vēlēšanos. Un to saka uzraksts uz AURINA. Bet tam nolūkam man jāejot no vienas vēlēšanās uz nākamo. Nevienai es nevarot pārlēkt pāri. Citādi es Fantāzijā vispār netikšot tālāk uz priekšu, viņš sacīja. Tāpēc man ir vajadzīga dārglieta.

— Jā,— Atrejs piekrita,— tā dod tev ceļu un vienlaikus atņem mērķi.

— Nekas,— Bastiāns bezrūpīgi sacīja,— gan jau Mēness meitiņa zināja, ko dara, dodama man zīmi. Tu veltī uztraucies, Atrej. Lai nu kā, AURINS nav nekādas lamatas.

— Nē,— Atrejs murmināja,— to es arī nedomāju.

Un pēc brītiņa piebilda:

— Katrā ziņā ir labi, ka esam sākuši meklēt ceļu uz tavu pasauli. Mēs taču to darām, vai ne?

— Jā, jā,— Bastiāns atbildēja, pa pusei jau aizmidzis.

Nakts vidū viņš pamodās no kādas savādas skaņas, kuru nespēja izskaidrot. Uguns bija izdzisusi, visapkārt pletās pilnīga tumsa. Tad viņš sajuta uz sava pleca Atreja roku un izdzirdēja draugu čukstam:

— Kas tas ir?

— Es arī nezinu,— viņš čukstus atbildēja.

Viņi aizrāpoja līdz ieejai alā, no kurienes nāca troksnis, un vēl uzmanīgāk ieklausījās.

Šī skaņa atgādināja apslāpētus šņukstus un raudas no neskaitā­mām rīklēm. Taču tai nebija nekā cilvēciska un nebija arī nekādas līdzības ar dzīvnieciskām gaudām. Tā bija kā vispārēja šalkoņa, kas reizēm uzviļņoja kā elsas, kā sakults vilnis un tad atkal noplaka, lai pēc laika no jauna paceltos. Tā bija visbēdīgākā skaņa, kādu Bastiāns jelkad dzirdējis.

— Ja varētu vismaz kaut ko redzēt!— Atrejs čukstēja.

— Pagaidi!— Bastiāns atbildēja.— Man taču ir Altsahīrs.

Viņš izvilka zaigojošo akmeni no kabatas un pacēla to virs galvas. Gaisma bija maiga kā sveces gaisma un apspīdēja katlam līdzīgo ieleju ļoti vārgi, taču šās vājās gaismiņas pietika, lai pavērtu abiem draugiem skatu, kuru redzot no riebuma uzmetās zosāda.

Visa katlam līdzīgā ieleja bija pilna bezveida tārpu, kuri bija rokas garumā un kuru āda šķita kā netīras, sadriskātas lupatas un skrandas. Cauri krokām tie reizēm izbāza kaut ko līdzīgu gļotainiem locekļiem, kas izskatījās pēc polipu taustekļiem. Ķermeņa vienā galā no lupatu apakšas brīžam raudzījās divas acis, acis bez plakstiņiem, no tām pastāvīgi tecēja asaras. Viņi paši un visa ieleja mirka asarās.

Mirklī, kad tārpus skāra Altsahīra gaisma, viņi sastinga, un tā kļuva redzams, ar ko viņi tieši nupat bija nodarbojušies. Neglīteņu vidū pacēlās vissmalkākā sudraba pinuma tornis — skaistāks un dārgāks par visām celtnēm, ko Bastiāns bija redzējis Amargāntā. Daudzas no tārpveidīgajām būtnēm acīmredzot bija grasījušās rāpties šajā tornī un turpināt tā būvi no atsevišķām daļām. Turpretī tagad visas bija nekustīgas un stingi raudzījās Altsahīra gaismā.

— Šausmas! Šausmas!— izmisuma čuksti izskanēja cauri ielejai. — Tagad mūsu pretīgums ir kļuvis redzams! Šausmas! Šausmas! Kam pieder tās acis, kas mūs ieraudzījušas? Šausmas! Šausmas, ka mums pašiem uz sevi jāskatās! Lai arī kas tu būtu, cietsirdīgais iebrucēj, esi žēlīgs un apžēlojies, nespīdini uz mums šo gaismu!

Bastiāns piecēlās.

— Es esmu Bastiāns Baltazars Bukss,— viņš sacīja.— Un kas esat jūs?

— Mēs esam aharaji,— atskanēja atbilde,— aharaji, aharaji! Mēs esam Fantāzijas paši nelaimīgākie radījumi!

Bastiāns klusēja, apjucis skatīdamies uz Atreju, kas tagad tāpat piecēlās un pienāca viņam blakus.

— Tad jūs esat tie,— viņš vaicāja,— kas uzbūvējuši Fantāzijas skaistāko pilsētu Amargāntu?

— Tā ir, ak,— būtnes sauca,— tikai izdzēs šo gaismu un neskaties uz mums! Esi žēlīgs!

— Un jūs esat pieraudājuši asaru ezeru Murhu?

— Kungs,— aharaji vaidēja,— tā ir, kā tu saki. Taču mēs nomir­sim aiz kauna un šausmām paši par sevi, ja tu mums joprojām liksi stāvēt savā gaismā. Kāpēc tu tik nežēlīgi pavairo mūsu mokas? Ak, mēs neesam nodarījuši tev neko pāri, un nevienu mēs nekad neesam ar savu izskatu apvainojuši.

Bastiāns atkal iebāza Altsahīru kabatā, un visapkārt kļuva tumšs, ka vai acī durams.

— Paldies!— šņukstošās balsis sauca.— Paldies par tavu žēlastību un žēlsirdību, kungs!

— Es gribētu ar jums parunāties,— Bastiāns sacīja,— es grību jums palīdzēt.

Viņam gandrīz vai metās nelabi no pretīguma un līdzjūtības pret šiem izmisuma radījumiem. Bastiānam bija skaidrs, ka tie ir tie radījumi, par kuriem viņš bija stāstījis savā stāstā par Amargāntas rašanos, taču, kā ik katru reizi, arī tagad viņš nebija gluži drošs, vai tie bijuši kopš visiem laikiem vai arī ir tikai viņa iedomu radīti. Un, ja ir tā, ka viņš tos radījis, tad uz viņu tomēr gulstas atbildība par visām šīm ciešanām.

Taču, lai būtu kā būdams, Bastiāns bija nolēmis šo nelaimi tā neatstāt.

— Ak,— žēlabainās balsis vaidēja,— kurš mums var palīdzēt?

— Es,— Bastiāns iesaucās,— man kaklā ir AURINS.

Tagad pēkšņi iestājās klusums. Raudāšana aprima pavisam.

— Kur jūs tik piepeši uzradāties?— Bastiāns tumsā vaicāja.

— Mēs dzīvojam zemes bezgaismas dzīlēs,— pretī skanēja čuksti kā daudzbalsu koris,— lai slēptu mūsu izskatu no saules. Tur mēs nemitīgi raudam par savu eksistenci un skalojam ar savām asarām nesaēdināmo sudrabu no pirmatnējā ieža, no kura mēs aužam to pinumu, ko tu redzēji. Tikai vistumšākajās naktīs mēs uzdrošināmies iznākt virszemē, un šīs alas ir mūsu izeja. Šeit augša mes sastipnnam kopā to, ko apakšā esam sagatavojuši. Un tieši šī nakts bija pietiekami tumša, lai mēs paši sevi neredzētu. Tāpēc mēs esam šeit. Ar savu darbu mēs mēģinām mazināt to pretīgumu, ko nesam pasaulei, un tas mums dod kaut nelielu mierinājumu.

— Bet jūs taču neko nevarat darīt, ka esat tādi!— Bastiāns sacīja.

— Ak, ir visādas vainas,— aharaji atbildēja,— cits vainojams par kādu nodarījumu, cits — par kādu domu, mūsu vaina ir tā, ka mēs esam.

— Kā es jums varētu palīdzēt?— Bastiāns vaicāja, aiz līdzjūtības gandrīz vai raudādams.

— Ak, lielais labdari, kas nēsā AURINU un kam ir vara mūs atpestīt,— aharaji sauca,— mēs lūdzam tev tikai vienu: piešķir mums citu izskatu!

— To es izdarīšu, esiet gluži mierīgas, jūs, nabaga radībiņas!— Bas­tiāns sacīja.— Es vēlos, lai jūs tagad iemigtu, un, rit no rīta agri pamodušās, jūs izlīdīsiet no sava apvalka un būsiet tauriņi. Jums jābūt raibiem un jautriem, jums jāsmejas vienā laidā un jābūt dzīvespriecī­giem! Kopš rītdienas jūs sauksieties nevis aharaji, vienmēr raudošie, bet gan šlamufas, vienmēr smejošās!

Bastiāns klausījās tumsā, taču nekas vairs nebija dzirdams.

— Viņi jau ir aizmiguši,— Atrejs čukstēja.

Abi draugi atgriezās alā, Hīsbalda, Hīdorna un Hikriona kungi joprojām klusītiņām krāca, neko nemanījuši no visa šā notikuma.

Bastiāns apgūlās.

Viņš bija ārkārtīgi apmierināts ar sevi.

Drīz visa Fantāzija uzzinās par šo labo darbu, kuru viņš nupat paveicis. Un tā patiešām bijusi pašaizliedzīga rīcība, jo neviens nevarēja apgalvot, ka viņš, to darīdams, būtu vēlējies iegūt sev kādu labumu. Slava par viņa labsirdību atmirdzēs visā spožumā.

— Ko tu par to saki, Atrej?— viņš čukstēja.

Atrejs brīdi klusēja, pirms atbildēja:

— Gribētos zināt, cik tev tas būs maksājis?

Tikai mazlietiņ vēlāk, kad Atrejs jau gulēja, Bastiāns aptvēra, ka draugs domājis par aizmiršanu un ne jau par Bastiāna pašaizliedzību. Taču tālāk viņš vairs galvu nelauzīja un iemiga, prieka nojautu pārņemts.

Nākamajā rītā Bastiānu pamodināja triju bruņinieku trokšņainie izbrīna saucieni:

— Paskaties tikai! … Ak debestiņ, tur smejas pat mans vecais kleperis!

Bastiāns redzēja, ka viņi stāv alas ieejā un arī Atrejs ir blakus. Viņš bija vienīgais, kas nesmējās.

Bastiāns piecēlās un piegāja pie pārējiem.

Katlam līdzīgajā ielejā kūleņoja un plivinājās

Bastiāns izskrēja laukā.

— Ei, jūs tur!— viņš uzkliedza.— Tūliņ izbeidziet! To jūs nedrīk­stat darīt!

Būtnes nomierinājās un visas skatījās uz viņu lejā.

Kāda no pašas augšas vaicāja:

— Ko viņš sacīja?

Un kāda cita no apakšas uz augšu atbildēja:

— Tas tur apgalvo, ka mēs nedrīkstot to darīt.

— Kāpēc viņš saka, ka mēs nedrīkstam to darīt?— jautāja trešā.

— Tāpēc, ka nedrīkstat!— Bastiāns uzkliedza.— Jūs taču nevarat ņemt un visu izpostīt!

— Tas tur saka, mēs nevarot visu izpostīt,— pirmā klauniskā kode darīja zināmu pārējām.

— Kā nu ne, varam gan,— atbildēja kāda cita un nolauza lielu gabalu no torņa.

Pirmā atkal sauca lejā Bastiānam, turklāt lēkādama gluži kā sajukusi:

— Kā nu ne, varam gan!

Tornis šūpojās un aizdomīgi nokrakšķēja.

— Ko jūs darāt?— Bastiāns iekliedzās dusmīgs un izbijies, taču nezināja, kā lai tagad izturas, jo šīs būtnes patiešām bija ļoti jocīgas.

— Tas tur,— pirmā kode atkal pievērsās savām biedrenēm, — vaicā, ko mēs darām.

— Ko tad mēs darām?— gribēja zināt kāda cita.

— Mēs dzenam jokus,— paskaidroja trešā.

Un visi šajā apkārtnē sāka mežonīgi smiet un sprauslāt.

— Mēs dzenam jokus!— pirmā kode uzsauca Bastiānam lejā, teju, teju vai aizrīdamās no smiekliem.

— Bet tornis sabruks, ja jūs nebeigsiet!— Bastiāns kliedza.

— Tas tur domā, ka tornis sabrukšot,— pirmā kode paziņoja pārējām.

— Nu un tad?— sacīja cita.

Un pirmā sauca uz leju:

— Nu un tad?

Bastiāns gluži vai zaudēja valodu, un, pirms viņš vēl bija atradis piemērotu atbildi, visas klauniskās kodes, kas karinājās pie torņa, pēkšņi uzsāka gaisā kaut ko līdzīgu riņķadejai, turklāt nevis sadevu­šās rokās, bet daļēji ieķērušās cita citai kājās, daļēji apkaklēs, dažas virpuļoja, stāvēdamas uz galvas, un visas bļaustījās un smējās.

Tas, ko spārnotās radības tur demonstrēja, izskatījās tik ļoti komiski un jautri, ka Bastiānam pret savu gribu paspruka smiekls.

— Bet jūs to nedrīkstat!— viņš sauca.— Tas ir aharaju darbs!

— Tas tur,— atkal pirmā klauniskā kode pievērsās savām biedre­nēm,— saka, mēs to nedrīkstot.

— Mēs drīkstam visu,— iesaucās kāda cita un apmeta gaisā kūleni,— mēs drīkstam visu, kas mums nav aizliegts. Un kas mums var kaut ko aizliegt? Mēs esam šlamufas!

— Kas mums var kaut ko aizliegt?— visas klauniskās kodes auroja korī.— Mēs esam šlamufas!

— Es!— Bastiāns atbildēja.

— Tas tur,— pirmā kode sacīja pārējām,— saka «es».

— Kā tā — tu?— pārējās vaicāja.— Tu mums vispār neko nevari teikt.

— Ne jau es!— pirmā paskaidroja.— Tas tur saka «viņš».

— Kāpēc tas tur saka «viņš»?— gribēja zināt pārējās.— Un kam viņš vispār saka «viņš» ?

— Kam tu saki «viņš»?— pirmā kode sauca lejup.

— Es neteicu «viņš»,— Bastiāns kliedza uz augšu, pa pusei sadusmots, pa pusei smiedamies.— Es saku, ka es jums aizliedzu demolēt torni.

— Viņš mums aizliedz demolēt torni,— pirmā kode paskaidroja pārējām.

— Kurš?— vaicāja kāda no jauna klāt pienākusi.

— Tas tur,— atbildēja pārējās.

Un no jauna pienākusī sacīja:

— Es to tur nepazīstu. Kas tas tāds vispār ir?

Pirmā sauca:

— Ei, tu tur, kas tu vispār tāds esi?

— Es neesmu nekāds «tas tur»!—Bastiāns kliedza, jau ne pa jokam noskaities.— Es esmu Bastiāns Baltazars Bukss un pārvērtu jūs par šlamufām, lai jūs vairs neraudātu un negaustos. Vēl šonakt jūs bijāt nelaimīgie aharaji. Savam labdarim jūs varētu izrādīt arī mazliet vairāk cieņas!

Visas klauniskās kodes vienlaikus izbeidza lēkāt un dejot un pavērsa savus skatienus pret Bastiānu. Pēkšņi visiem aizrāvās elpa, iestājās klusums. ^

— Ko tas tur sacīja?— čukstēja kāda kode, kas sēdēja attālāk, bet blakussēdošā iesita viņai pa platmali, un tā viņai noslīdēja pār acīm un ausīm. Visi pārējie sacīja: «Css! »

— Vai tu nevarētu to visu vēlreiz un pavisam lēnām un sīki atkārtot?— pirmā kode lūdza uzsvērti pieklājīgi.

— Es esmu jūsu labdaris!— Bastiāns kliedza.

Pēc tā klaunisko kožu vidū izcēlās gluži vai smieklīgs satraukums, viena to pasacīja tālāk pārējām, un beigu beigās visas neskaitāmās radības, kas līdz šim bija izklīdušas pa visu katlam līdzīgo ieplaku, ķepurojās un plivinājās kamolā ap Bastiānu, turklāt cita citai kliegdama ausī:

— Vai jūs to dzirdējāt? Vai jūs to sapratāt? Viņš ir mūsu plabdrapis! Viņu sauc Nastibans Baltuksis! Nē, viņu sauc Buksiāns Plapdarbis! Blēņas, viņu sauc Saratets Buksilabs! Nē, Baldriāns Hikss! Šlukss! Babeltrans Totvelers! Nikss! Flakss! Trikss!

Šķita, ka visas no sajūsmas bija zaudējušas sajēgu. Cita citai purināja roku, sveicinot cilāja platmales un sita cita citai pa plecu un vēderu, tā ka sacēlās lieli putekļu mākoņi.

— Esam gan mēs laimes lutekles!— viņas kliedza.— Lai dzīvo mūsu Buksdaris San sibārs Bastelabs!

Un, joprojām kliegdams un smiedamies, viss milzīgais bars izklīda gaisā un aizvirpuļoja prom. Troksnis izskanēja tālumā.

Bastiāns stāvēja un lāgus pat vairs nezināja, kā viņu īsti sauc.

Turklāt zēnā radās šaubas, vai viņš patiešām ir izdarījis kaut ko labu.