Bezgalīgais stāsts

XV.Nakts mežs Perelīns

- Jel, Mēness meitiņa, es nāku!— Bastians velreiz klusītiņām sacīja tumsā. Viņš juta no šī vārda izstarojam neaprakstāmu saldmi, mierinošu spēku, kas viņu pilnībā piepildīja. Tāpēc zēns vairākreiz vēl klusītiņām atkārtoja:

— Mēness meitiņa! Mēness meitiņa! Es nāku, Mēness meitiņa! Es jau esmu klāt.

Bet kur viņš bija?

Bastiāns nespēja samanīt ne mazāko gaismiņu, taču tā vairs nebija noliktavas dzestrā tumsa, kas ieskāva viņu, tā bija samtaina, silta tumsa, kurā viņš jutās drošs un laimīgs.

Bailes un nomāktība bija zudušas. Bastiāns tās atcerējās tikai kā kaut ko sen pagājušu. No prieka un labsajūtas viņš pat klusi smējās.

— Mēness meitiņ, kur es esmu?— Bastiāns jautāja.

Viņš vairs nejuta sava ķermeņa smagumu. Viņš taustījās ar rokām apkārt un saprata, ka lido. Nebija vairs paklāju un cietās grīdas.

Tā bija brīnišķīga, nekad vēl nebaudīta sajūta, atraisītības un neierobežotas brīvības sajūta. Nekas no tā, kas kādreiz bija apgrūtinā­jis un ierobežojis, tagad nespēja zēnu vairs aizsniegt.

Vai viņš beidzot lidinājās kaut kur Visumā? Bet Visumā taču bija zvaigznes, turpretī šeit viņš nespēja neko tamlīdzīgu saskatīt. Visu ieskāva vienīgi samtainā tumsa, un zēns jutās tik labi, tik labi kā nekad agrāk savā mūžā. Varbūt viņš bija miris?

— Mēness meitiņ, kur tu esi?

Un tagad atskanēja kāda maiga balss, tā bija putnam līdzīga balss un atbildēja viņam; varbūt tā jau vairākreiz bija atbildējusi, tikai viņš nebija ievērojis. Bastiāns to dzirdēja pavisam tuvu un tomēr nespētu pateikt, no kuras puses tā nāk:

— Te es esmu, Bastiān.

— Mēness meitiņ, vai tu tā esi?

Ieskanējās gluži neparasti, dziedoši smiekli.

— Kas gan cits. Tu taču man nupat iedevi šo skaisto vārdu. Es tev pateicos par to. Esi sveicināts, mans glābēj un mans varoni!

— Kur mēs esam, Mēness meitiņ?

— Es esmu pie tevis, un tu esi pie manis.

Tā bija kā saruna sapnī, un tomēr Bastiāns zināja pavisam droši, ka viņš ir nomodā un nesapņo.

— Mēness meitiņ,— zēns čukstēja,— vai tas tagad ir gals?

— Nē,— viņa atbildēja,— tas ir sākums.

— Kur ir Fantāzija, Mēness meitiņ? Kur ir visi pārējie? Kur ir Atrejs un Fuhūrs? Vai tad viss ir pazudis? Un Klīstošā kalna sirmgalvis un viņa grāmata? Vai viņu vairs nav?

— Fantāzija radīsies no tavām vēlmēm par jaunu, mans Bastiān. Es tās pārvērtīšu īstenībā.

— No manām vēlmēm?— zēns brīnīdamies atkārtoja.

— Tu taču zini,— žūžoja saldā balss,— ka mani sauc par vēlmju valdnieci. Ko tu vēlēsies?

Bastiāns padomāja, tad uzmanīgi vaicāja:

— Cik vēlēšanos man ir?

— Tik, cik tu gribi,— jo vairāk, jo labāk, mans Bastiān. No tā kļūs bagātāka un daudzveidīgāka Fantāzija.

Bastiāns jutās pārsteigts un saviļņots. Taču taisni tāpēc, ka pēkšņi bija pavērusies iespēju bezgalība, viņam vispār nenāca prātā neviena vēlēšanās.

— Es nekā nezinu,— viņš beidzot teica.

Brīdi valdīja klusums, tad viņš izdzirdēja maigo, putnam līdzīgo balsi:

— Tas ir slikti.

— Kāpēc?

— Jo tad vairs nebūs Fantāzijas.

Bastiāns samulsis klusēja. Zēnu mazlietiņ traucēja bezgalīgās brīvības izjūta, ka viss atkarīgs no viņa.

— Kāpēc ir tik tumšs, Mēness meitiņ?— viņš jautāja.

— Sākums vienmēr ir tumšs, mans Bastiān.

— Es labprāt gribētu tevi redzēt vēlreiz, Mēness meitiņ, zini, kā tajā acumirklī, kad tu paskatījies uz mani.

Atkal atskanēja klusie, dziedošie smiekli.

— Kāpēc tu smejies?

— Tāpēc, ka esmu priecīga.

— Par ko?

— Tu nupat izteici savu pirmo vēlēšanos.

— Un tu izpildīsi to?

— Jā, pastiep savu roku!

Bastiāns to izdarīja un juta, ka vēlmju valdniece ieliek viņam kaut ko delnā. Kaut ko sīku, taču neparasti smagu. Tas izstaroja aukstumu un likās ciets un nedzīvs.

— Kas tas ir, Mēness meitiņ?

— Smilšu grauds,— viņa atbildēja.— Tas ir viss, kas palicis pāri no manas bezgalīgās valstības. Es tev to dāvinu.

— Paldies,— Bastiāns izbrīnīts tencināja. Viņš patiešām nezināja, ko lai iesāk ar šo dāvanu. Būtu tas vismaz bijis kaut kas dzīvs!

Vēl gudrodams, ko Mēness meitiņa no viņa gaida, zēns pēkšņi sajuta savā delnā maigu skrubināšanos. Viņš ieskatījās vērīgāk.

— Paveries, Mēness meitiņ!— Bastiāns čukstēja.— Tas taču sāk gailēt un mirguļot! Un tur, vai tu re, šaudās arī maza liesmiņa. Nē, tas ir asns! Mēness meitiņ, tas nemaz nav smilšu grauds. Tas ir zaigojošs sēklas graudiņš, kas sāk dīgt!

— To tu paveici lieliski, Bastiān!— zēns dzirdēja viņu sakām. — Redzi, tas tev izdodas pavisam viegli.

No punktiņa Bastiāna delnā tagad zvīļoja tik tikko samanāms stars, kas strauji pieņēmās spēkā un lika iemirdzēties samtainajā tumsā abām tik atšķirīgajām bērnu sejām, kas bija noliekušās pār brīnumu.

Bastiāns lēnām pavilka savas rokas atpakaļ, un mirdzošais punkts palika starp viņiem gaisā kā maza zvaigznīte.

Asns dīga ļoti strauji, to pat varēja redzēt ar aci. Tas izdiedzēja kātu un uzplaucēja lapas, izdzina pumpurus, kas atvērās brīnišķīgos, daudzās krāsās zaigojošos un fosforescējošos ziedos. Jau brieda mazi auglīši, kas, tiklīdz nogatavojās, eksplodēja kā mazmazītiņas raķetes un no jaunajiem sēklu graudiņiem uzdzirkstīja ap sevi raibu dzirk­steļu lietu.

No jaunajiem sēklu graudiņiem atkal izdīga augi, taču tiem bija citas formas, tie līdzinājās paparžu vēdekļiem un mazām palmām, kaktusa lodēm, kosai vai zarainiem kociņiem. Ikviens augs kvēloja un spīdēja citā krāsā.

Drīz apkārt Bastiānam un Mēness meitiņai, virs un zem viņiem, samtainā tumsa visriņķī bija piepildīta ar plaukstošiem un kuplojo­šiem gaismas augiem. Krāsās kvēlojoša bumba, jauna, mirdzoša pasaule, lidinājās nekurienē, auga un auga, un tās dziļākajā iekšienē sēdēja roku rokā Bastiāns un Mēness meitiņa un izbrīna pilnām acīm raudzījās brīnišķīgajā izrādē.

Augi likās neizsmeļami savā formu un krāsu daudzveidībā. Atvērās arvien lielāki ziedpumpuri, uzplauka arvien bagātīgāki čemuri. Un visa šī augšana norisinājās pilnīgā klusumā.

Pēc kāda laika daži augi jau bija sasnieguši saulespuķu augstumu, jā, daži pat bija tik lieli kā augļukoki. Tur mirdzēja garu, smaragdzaļu lapu vēdekļi un sarenes vai ziedi, kas līdzīgi pāva astei, pilnai varavīkšņu krāsas acīm. Citi augi atgādināja budistu tempļus, celtus no atvērtiem violeta zīda lietussargiem, kas salikti cits uz cita. Daži resnāki stumbri šķita kā bizē sapīti. Būdami caurspīdīgi, tie izskatījās kā sārts stikls, kas no iekšpuses ir apgaismots. Un bija arī ziedu pušķi, kas atgādināja lielus zilus un dzeltenus lampionu ķekarus. Vietām lejup nokarājās tūkstošiem mazu asteru kā sidrabaini mirdzoši ūdenskritumi vai tumši zeltaini pulkstenīšu priekškari ar garām, pušķveidīgām putekšnīcām. Un arvien vēl šie mirdzošie naktsaugi cerojās kuplāki un biezāki un mazpamazām saaudās maigas gaismas pinumā.

— Tev jādod viņam vārds!— Mēness meitiņa čukstēja.

Bastiāns pamāja.

— Nakts mežs Perelins,— viņš sacīja.

Zēns ielūkojās Bērnišķajai ķeizarienei acīs — un tagad atkārtojās tas pats, kas bija noticis, abiem satiekoties pirmo reizi. Bastiāns sēdēja kā apburts, raudzījās uz viņu un nespēja vairs novērst acis. Pirmajā reizē viņš bija redzējis daiļo valdnieci nedziedināmi slimu, taču tagad viņa bija vēl daudz, daudz skaistāka. Bērnišķās ķeizarienes noskrandu- šais tērps atkal bija kā jauns, un pāri zīda un garo matu nevainoja­mam baltumam spīguļoja daudzkrāsainās maigās gaismas atspulgs. Bastiāna vēlēšanās bija piepildījusies.

— Mēness meitiņ,— Bastiāns mulsi izstomīja,— vai tu atkal esi vesela?

Viņa pasmaidīja.

— Vai tad tu neredzi, mans Bastian?

— Es vēlētos, lai mūžam būtu tā, kā ir tagad,— viņš sacīja.

— Mūžīgs ir acumirklis,— Bērnišķā ķeizariene atbildēja.

Bastiāns klusēja. Viņš nesaprata dzirdēto, taču prāts viņam

pašlaik nenesās uz domāšanu. Zēns nevēlējās neko citu kā sēdēt valdniecei pretī un raudzīties viņā.

Gaismas augu biezoknis, kas sazēla arvien kuplāks, mazpamazām bija izveidojis viņiem apkārt ciešu režģi, krāsās kvēlojošu pinumu, kas abus ieskāva kā liela, apaļa telts, darināta no burvju paklājiem. Tāpēc Bastiāns nepievērsa uzmanību tam, kas notiek ārpusē. Viņš nezināja, ka Perelīns aug un aug un katrs atsevišķais augs kļūst arvien lielāks. Un joprojām vēl malu malās mazi kā dzirkstelītes lija sēklu graudiņi, no kuriem dīga jauni asni.

Bastiāns sēdēja, iegrimis Mēness meitiņas skatienā.

Viņš nespētu pateikt, vai daudz laika pagājis vai maz, kad Mēness meitiņa aizsedza žfr savu delnu viņam acis.

— Kāpēc tu tik ilgi nenāci?— zēns dzirdēja viņu vaicājam.— Kā­pēc liki man iet pie Klīstošā kalna sirmgalvja? Kāpēc tu nesteidzies šurp, tiklīdz es tevi saucu?

Bastiānam iemetās kaklā kamols.

— Tas bija . . .— viņš apjucis izmocīja,—. . . es domāju — tas bija viss iespējamais, arī bailes, taču īstenībā es no tevis kautrējos, Mēness meitiņ.

Bērnišķā ķeizariene atvilka savu delnu atpakaļ un izbrīnā paraudzījās uz zēnu.

— Kautrējies? Kāpēc?

— Es, redzi . . .— Bastiāns vilcinājās,— es domāju, ka tu noteikti gaidi kādu sevis cienīgu.

— Un tu?— viņa vaicāja.— Vai tu neesi manis cienīgs?

— Tas ir,— Bastiāns izstomīja, juzdams, ka nosarkst,— es gribēju sacīt — teiksim, kādu drosminieku, spēkavīru un skaistuli — princi vai ko tamlīdzīgu — katrā ziņā ne tādu kā es.

Zēns bija nolaidis acis un atkal izdzirdēja klusos, dziedošos smieklus.

— Redzi,— Bastiāns sacīja,— tagad arī tu smejies par mani.

Iestājās ilgs klusums, un, kad zēns beidzot sadūšojās un no jauna pacēla acis, viņa bija pieliekusies viņam pavisam tuvu klāt. Bērnišķās ķeizarienes seja bija nopietna.

— Es gribu tev kaut ko parādīt, mans Bastiān,— viņa sacīja,— ie­skaties man acīs!

Bastiāns paklausīja, kaut arī sirds viņam dauzījās un mazlietiņ sareiba galva.

Un tagad viņš ieraudzīja viņas acu zeltainajā spogulī — sākumā vēl pavisam sīku un tālu, tālu — kādu tēlu, kas mazpamazām kļuva arvien lielāks un skaidrāks. Tas bija zēns — aptuveni viņa gados, taču slaids un brīnumaini skaists. Viņam bija lepna un pašapzinīga stāja, dižciltīga seja — šaura un vīrišķīga. Viņš izskatījās kā jauns princis no Austrumiem. Viņa turbāns bija no zila zīda, tāpat kā ar sudrabu izšūtā jaka, kas viņam bija mugurā un sniedzās līdz ceļiem. Kājas bija ieautas garos, sarkanos smalkas, mīkstas ādas zābakos. No pleciem līdz pašai zemei nokarājās sudrabaini mirdzošs mētelis ar augstu apkakli. Visskaistākās šim zēnam bija rokas — smalkas un aristokrātiskas, un vienlaikus tās šķitās neparasti spēcīgas.

Aizgrābts un izbrīnīts Bastiāns lūkojās šajā attēlā. Viņš nespēja vien atskatīties. Tiklīdz zēns gribēja jautāt, kas ir šis skaistais ķēniņdēls, viņu kā zibens spēriens skāra atziņa, ka tas ir viņš pats.

Tas bija viņa paša spoguļattēls Mēness meitiņas zeltainajās acīs!

Ļoti grūti vārdos izteikt to, kas šajā mirklī ar viņu notika. Tā bija sajūsma, kas Bastiānu pašu aizrāva no sevis prom kā nemaņā, tālu prom, un, kad tā viņu atkal palaida vaļā, viņš, pilnībā atgriezies pats sevī, bija pārvērties šajā skaistajā zēnā, kura attēlu bija ieraudzījis.

Bastiāns noskatīja sevi no augšas līdz apakšai, un viss bija tā kā Mēness meitiņas acīs — smalkie, mīkstie zābaki no sarkanās ādas, zilā ar sudrabu izšūtā jaka, turbāns, garais, mirdzošais mētelis, stāja un — cik vien viņš spēja sajust — arī seja. Izbrīnīts zēns raudzījās uz savām rokām.

Tad viņš pagriezās pret Mēness meitiņu.

Viņas vairs nebija!

Bastiāns bija palicis viens apaļajā telpā, kuru izveidojusi gailošo augu biežņa.

— Mēness meitiņ!— viņš sauca uz visām pusēm.— Mēness meitiņ!

Taču atbildes vietā — klusums.

Nezinādams padoma, Bastiāns apsēdās. Ko lai tagad iesāk? Kāpēc Bērnišķā ķeizariene pametusi viņu vienu? Kurp lai tagad dodas — ja viņš vispār kaut kur varēja tikt un nebija ieslodzīts kā sprostā?

Kamēr Bastiāns tā sēdēja un mēģināja saprast, ko Mēness meitiņa gribējusi panākt, pamezdama viņu, neko nepaskaidrojusi un neatvadī­jusies, zēna pirksti rotaļājās ar kādu zelta amuletu, kas karājās ķēdē viņam ap kaklu.

Bastiāns pavērās uz to un pārsteigumā iesaucās.

Tas bija AURINS, dārglieta, rota, Bērnišķās ķeizarienes zīme, kas padarīja tās nēsātāju par viņas vietnieku! Mēness meitiņa bija uzticējusi viņam savu varu pār visām Fantāzijas būtnēm un lietām. Un, kamēr viņš nēsās šo zīmi, būs tā, it kā valdniece atrastos viņam blakus.

Bastiāns ilgi skatījās uz abām čūskām, gaišo un tumšo, kas bija iekodušās viena otrai astē un izveidojušas ovālu. Tad viņš apgrieza medaljonu otrādi un tā mugurpusē sev par izbrīnu atrada kādu uzrakstu. Tie bija savādi vijīgiem burtiem uzrakstīti pieci īsi vārdi:

Dari to, ko Tu gribi!

«Bezgahgaja stasta» par to līdz šim nekas nebija sacīts. Vai Atrejs šo uzrakstu nebūtu ievērojis?

Taču tas tagad nebija no svara. Svarīgi bija vienīgi tas, ka šie vārdi izteica atļauju, nē, akurāt aicinājumu darīt visu, ko vien gribas.

Bastiāns piegāja pie krāsās zaigojošās augu sienas, lai paraudzītos, vai vispār iespējams izslīdēt tai cauri un pa kurieni, un apmierināts secināja, ka var to bez pūlēm pavērt kā priekškaru. Viņš iznāca laukā.

Naktsaugi pa to laiku — maigi, tomēr ārkārtīgi vareni — bija zēluši un kuplojuši, un Perelīns bija kļuvis par mežu, kuru pirms Bastiāna vēl nebija skatījusi neviena cilvēka acs.

Lielākie stumbri tagad bija baznīcas torņa augstumā un res­numā — un tomēr tie auga un auga bez mitas. Vietumis šīs piena baltumā mirdzošās kolonnas jau stāvēja tik cieši cita pie citas, ka nebija iespējams tām izspraukties cauri. Un joprojām vēl kā dzirk­steļu lietus bira jauni sēklu graudi.

Pastaigādamies pa šo gaismas domu, Bastiāns pūlējās nevienu no spīguļojošiem asniem uz zemes nesamīt, taču drīz vien tas kļuva neiespējami. Gluži vienkārši nebija vairs ne pēdas platuma brīvas zemes, kur nekas nedīgtu. Tā viņš beidzot bezrūpīgi gāja tālāk, kur vien milzu stumbri atvēlēja brīvu ceļu.

Bastiāns jūsmoja par savu skaistumu. Tas, ka nebija neviena, kas viņu apbrīnotu, nebūt netraucēja. Gluži otrādi — zēns priecājās, ka var izbaudīt šo labsajūtu pilnīgā vienatnē. Viņam itin nemaz nevajadzēja, lai tie, kas bija līdz šim viņu izzobojuši, šobrīd viņu apbrīnotu. Tagad vairs ne. Viņš par tiem domāja gandrīz vai ar līdzjūtību.

Sajā mežā, kur nebija ne gadalaiku, ne dienas un nakts mijas, arī laika izjūta atšķīrās no tās, ko Bastiāns bija pazinis līdz šim. Un tā viņš nesaprata, cik ilgi jau gājis. Taču prieks par savu skaistumu mazpamazām pārvērtās par kaut ko citu: tas, ka viņš ir skaists, kļuva pats par sevi saprotams. Nevar apgalvot, ka zēns par to būtu mazāk laimīgs, viņam tikai šķita, ka citādi jau nekad nav bijis.

Tam bija kāds iemesls, kuru Bastiānam nācās uzzināt tikai daudz, daudz vēlāk un kuru viņš tagad vēl pat nenojauta, jo iegūdams šo skaistumu, viņš mazpamazām aizmirsa to, ka ir bijis kādreiz resns un līkām kājām.

Pat ja viņš ko būtu manījis, droši, ka šīs atmiņas viņam neliktos īpaši svarīgas. Taču aizmiršana norisinājās gluži nemanāmi. Un, kad atmiņas bija pilnībā izzudušas, Bastiānam šķita, ka viņš jau vienmēr bijis tāds kā tagad. Un taisni tādējādi viņa vēlēšanās būt skaistam tika pieklusināta, jo tas, kurš vienmēr tāds ir bijis, to vairs nevēlas.

Un, nonācis tik tālu, viņš jau izjuta zināmu neapmierinātību un viņā modās jauna vēlēšanās. Būt tikai skaistam — tā patiesībā nebija īstā vērtība! Viņš gribēja būt arī stiprs, stiprāks par visiem citiem. Pats stiprākais!

Ejot tālāk cauri nakts mežam Pelerīnam, viņam uzmācās izsal­kums. Bastiāns šur un tur noplūca dažus savādas formas mirdzošus augļus un piesardzīgi nogaršoja, vai tie ir ēdami. Ne tikai — viņš ar prieku konstatēja! Izrādījās pat, ka tie garšo pavisam lieliski — daži skābeni, daži saldeni, daži mazliet rūgteni, bet visi gardi jo gardi. Iedams tālāk, viņš ēda tos citu pēc cita un sajuta, kāds brīnišķīgs spēks ieplūst kaulos.

Tikmēr spīgojošais pamežs bija kļuvis tik biezs, ka aizsedza skatienu uz visām pusēm. Un bez tam vēl no augšas uz leju sāka augt liānas un gaisa saknes un kopā ar biežņu savijās necaurejamos brikšņos. Bastiāns ar rokām sita pa krūmiem, izlauzdams sev taciņu, un biezoknis pašķīrās, it kā viņš būtu izmantojis mačeti, cukurniedru griežamo nazi. Aiz muguras eja tūliņ atkal aizvērās tik cieši, it kā tās vispār nebūtu bijis.

Zēns gāja tālāk, taču ceļu aizšķērsoja dižkoki, kuru stumbri bija pieplakuši cits citam, neatstādami ne spraugas.

Bastiāns ar abām rokām metās kokos — un atlieca divus stum­brus vienu no otra! Aizmugurē sprauga atkal bez trokšņa aizdarījās ciet.

Bastiāns mežonīgi iegavilējās.

Viņš bija mūžameža pavēlnieks!

Bridi zēns priecājās par to, ka lauž ceļu cauri džungļiem kā zilonis, kas dzirdējis Lielo saucienu. Viņa spēki neizsīka, ne bridi viņam nevajadzēja apstāties, lai atvilktu elpu, nebija dūrēju sānos un sirdsklauvju, viņš pat nenosvīda.

Taču beidzot Bastiāns bija pietiekami izplosījies un viņam radās vēlēšanās Perelīnu, savu valstību, vienreiz pārskatīt no augšas, lai redzētu, cik tālu tā jau sniedzas.

Viņš pētījoši paraudzījās uz augšu, saspļāva delnās, satvēra kādu liānu un sāka vilkties augšā, likdams roku virs rokas un nepiepalīdzot ar kājām, kā bija noskatījies to darām cirka artistus. Līdzīgi izbalējušam attēlam no sen pagājušām dienām uz mirkli atmiņā atausa fizkultūras stunda, kur, visai klasei labpatikā smejot, viņš bija šūpojies kā miltu maiss virves lejas galā. Viņš pasmaidīja. Droši, ka tagad viņiem mute no brīnumiem būtu palikusi vaļā, to redzot.

Klasesbiedri būtu lepni, ka pazīst vīnu. Taču viņš šiem pat nepie­grieztu vērību.

Ne vienu vienīgu reizīti neapstājies, Bastiāns galu galā aizsniedza zaru, no kura nokarājās liāna. Viņš apsēdās uz tā jāšus. Zars bija resns kā muca un fosforescēja no iekšas uz āru sarkanu gaismu. Bastiāns uzmanīgi piecēlās kājās un balansēdams devās uz koka stumbru. Arī šeit biezs vīteņaugu mudžeklis aizšķērsoja ceļu, taču viņš bez grūtībām izlauza sev eju.

Stumbrs te augšā joprojām bija tik resns, ka pieci vīri nespētu to rokām aptvert. Kāds cits sānu zars, kas auga no stumbra mazliet augstāk un uz citu pusi, nebija aizsniedzams no tās vietas, kur stāvēja Bastiāns. Tāpēc viņš palēcās, lai satvertu kādu gaisa sakni, un šūpojās šurpu turpu tik ilgi, kamēr viņam izdevās aizsniegt — atkal paleco­ties — augstāko zaru. No turienes savukārt varēja tikt pie nākamā. Viņš jau bija uzrāpies pa zarotni ļoti augstu, vismaz simt metru, taču kvēlojošās lapas un zari neatsedza skatu uz leju.

Kad Bastiāns bija ticis divtik augstu, vietumis pavērās spraugas, kas ļāva palūkoties atpakaļ. Taču tikai tad stāvoklis sametās īsti nopietns, taisni tāpēc, ka kļuva arvien mazāk zaru un zariņu. Un beidzot, nonākušam gandrīz līdz pašai augšai, Bastiānam vajadzēja apstāties, jo nemanīja vairs neko citu, pie kā varētu pieturēties, kā vien kailu, slidenu stumbru, kas joprojām vēl bija telegrāfa staba resnumā.

Bastiāns palūkojās uz augšu un ieraudzīja, ka šis stumbrs vai kāts izbeidzas aptuveni divdesmit metru augstāk milzu lielā, tumšsarkani mirdzošā ziedā. Kā lai tiek tur augšā, tas viņam nebija skaidrs. Taču Bastiānam vajadzēja tikt augšā, jo viņš negribēja palikt šeit, kur bija pašlaik. Viņš tātad apskāva stumbru un rāpās uz augšu pēdējos divdesmit metrus kā akrobāts. Stumbrs šūpojās šurpu turpu un locījās kā zāles stiebrs vējā.

Beidzot zēns atradās tieši zem zieda, kas atvērās kā tulpe uz augšu. Bastiānam izdevās vienu roku iebāzt starp ziedlapām un pieturēties, tad pastumt lapas citu no citas nost un uzvilkties augšā.

Kādu mirkli Bastiāns palika guļam, jo tagad zēnam tomēr mazlietiņ aptrūkās elpas. Taču itin drīz viņš piecēlās un paskatījās pāri sārti kvēlojošā milzu zieda malai kā no masta kurvja uz visām pusēm.

Skats bija lielisks, ne vārdos neizsakāms!

Augs, kura ziedā stāvēja Bastiāns, bija viens no visaugstākajiem visos džungļos, tāpēc zēna skatiens sniedzās ļoti tālu. Virs galvas joprojām vēl vel vēj ās samtainā tumsa kā bezzvaigžņu nakts debesis, taču apakšā neizsmeļamā krāsu daudzveidībā pletās Perelīna galotņu bezgalība, tālab acis viņam gandrīz vai pieplūda asarām.

Un Bastiāns stāvēja ilgi un veldzējās šajā skatā. Tā bija viņa valstība! Viņš to bija radījis! Viņš bija Perelīna valdnieks.

Un vēlreiz tālu pāri mirguļojošiem džungļiem pārskanēja viņa mežonīgais gaviļu kliedziens.

Taču naktsaugi klusu, liegi un neapturami auga un auga.