Bezgalīgais stāsts

XII.Lidojums uz Ziloņkaula torni

Ho-ho, bridis, kad Atrejs bija ienācis pa drūmajiem Spoku pilsētas vārtiem un uzsācis pa līkajām ieliņām savus klejojumus, kuri tik liktenīgi beidzās netīrajā sētas pagalmā, bija dāvājis laimes pūķim Fuhūram augstākā mērā pārsteidzošu atklājumu.

Joprojām nenogurstoši meklēdams savu mazo pavēlnieku un draugu, viņš bija uzlaidies augstu debesu mākoņos un miglas vālos un raudzījās visapkārt. Uz visām pusēm pletās jūra, kas tikai lēnām nomierinājās pēc varenās vētras, kura bija to uzvandījusi līdz pašam dibenam. Un piepeši Fuhūrs tālumā ieraudzīja kaut ko neizskaidro-

jamu. Tas bija kā zeltains gaismas stars, kas vienādos intervālos iespīdējās un atkal izdzisa, iespīdējās un atkal izdzisa. Šis gaismas stars likās pavērsts taisni pret viņu, Fuhūru.

Cik ātri vien spēdams, viņš tuvojās šai vietai un, beidzot slīdēdams tai pāri, atskārta, ka šis gaismas signāls nāk no ūdens dzīlēm, varbūt pat no jūras dibena.

Laimes pūķi — kā jau iepriekš sacīts — ir gaisa un uguns radī­jumi. Slapjums viņiem ir ne tikai svešs, bet pat bīstams. Ūdenī viņi var pavisam izdzist kā liesma — ja vien pirms tam jau nenosmok, jo viņi nemitīgi elpo gaisu caur savām simttūkstoš perlamutra krāsas zvīņām ar visu ķermeni. Laimes pūķi vienlaikus arī barojas no šī gaisa un siltuma, un cita barība viņiem nav nepieciešama, taču bez gaisa un siltuma viņi spēj dzīvot pavisam neilgi.

Fuhūrs nezināja, ko lai iesāk. Viņš pat nezināja, ko nozīmē šie savādie zibšņi tur, jūras dzīlēs, un vai tiem vispār kāds sakars ar Atreju.

Tomēr Fuhūrs ilgi nedomāja. Uzšāvās augstu gaisā, tad pagriezās ar galvu uz leju, piekļāva ķetnas cieši pie ķermeņa, kuru viņš turēja stīvu un taisnu kā stieni, un metās dziļumā. Ar varenu plunkšķi, kas ūdenim lika uztašķīties milzu fontānā, laimes pūķis ienira jūrā. Sākumā viņš gandrīz vai zaudēja samaņu no atsitiena, taču tad piespieda sevi atvērt rubīnsārtās acis. Tagad laimes pūķis redzēja zibšņus pavisam tuvu, tikai dažus sava ķermeņa garumus dziļāk. Ūdens skalojās ap viņa augumu un veidoja gaisa pērles kā tīģelī, pirms tas sāk vārīties. Vienlaikus Fuhūrs juta, ka atdziest un kļūst arvien nespēcīgāks. Ar pēdējiem spēkiem viņš piespieda sevi ienirt vēl dziļāk — un tagad Fuhūrs ieraudzīja gaismas avotu tik tuvu, ka varēja aizsniegt. Tas bija AURINS, «rota». Amulets kopā ar ķēdi laimīgā kārtā bija ieķēries koraļļu zarā, kas slējās laukā no kādas klinšu gravas sienas, citādi dārglieta būtu nogrimusi bezdibenī.

Fuhūrs pasniedzās pēc tās, noņēma to no zara un aplika sev ap kaklu, lai nepazaudētu, jo juta, ka tūliņ kritīs nesamaņā.

Atguvies Fuhūrs sākumā nespēja īsti orientēties, jo sev par vislielāko izbrīnu viņš tagad atkal lidoja pa gaisu virs jūras. Viņš lidoja lielā ātrumā kādā pavisam noteiktā virzienā, daudz ātrāk, nekā viņa izsīkušie spēki to ļāva. Laimes pūķis mēģināja lidot mazlietiņ lēnāk, taču secināja, ka ķermenis vairs neklausa. Kāda cita — daudz lielāka griba bija guvusi varu pār viņa miesu un tagad to vadīja. Un šo gribu iedvesa AURINS, kas viņam ķēdē karājās kaklā.

Diena jau gāja uz beigām, un tuvojās vakars, kad Fuhūrs beidzot tālumā ieraudzīja liedagu. Zeme aiz tā slota kā miglā tīta, tāpēc tikpat kā nebija redzama. Pielidojis vēl tuvāk, laimes pūķis atklāja, ka zemes lielāko daļu jau aprijis tukšums, no kura sāpēja acis, jo tas radīja akluma sajūtu.

Šeit Fuhūrs, ja būtu spējis lemt pēc paša gribas, droši vien būtu griezies atpakaļ. Taču dārglietas noslēpumainais spēks piespieda lidot taisni uz priekšu. Un drīz arī viņš uzzināja, kāpēc, jo šā bezgalīgā tukšuma vidū piepeši atklājās maza sala, kas vēl turējās, uz tās bija palikuši nami ar smailiem čukuriem un šķībi torņi. Fuhūrs nojauta, ko viņš tur atradīs, un tagad ne tikai vairs varenā griba, ko iedvesa amulets, bet arī viņa paša vēlēšanās nesa viņu uz šo mērķi. Krēslai­najā sētas pagalmā, kurā Atrejs gulēja blakus beigtajam vilkacim, bija jau gandrīz tumšs. Pelēcīgā dienas gaismas atspīduma, kas krita lejup šaurajā namu aizā, lāgus nepietika, lai atšķirtu zēna gaišo ķermeni no melnā nezvēra spalvas. Un, jo tumšāks kļuva, jo vairāk tie abi saplūda vienā veselumā.

Atrejs sen jau vairs nepūlējās atbrīvoties no vilkača žokļiem, kas turēja zēnu stingri kā tērauda skrūvspīlēs. Viņš atradās pusnemaņā, kurā atkal uzradās Zāles jūra un purpura bifelis, kuru viņš nebija nomedījis. Dažkārt Atrejs sauca citus bērnus, savus medību biedrus, kas tagad droši vien visi bija kļuvuši par īstiem medniekiem. Tikai neviens neatbildēja. Vienīgi milzīgais bifelis nekustīgi stāvēja un lūkojās uz viņu. Atrejs sauca Artaksu, savu zirdziņu. Tomēr tas nenāca, un arī viņa gaišie zviedzieni nekur nebija dzirdami. Viņš sauca Bērnišķo ķeizarieni, tāpat velti. Viņš neko vairs nespēja viņai paskaidrot. Viņš nebija kļuvis par mednieku, viņš nebija vairs sūtnis, viņa vispār vairs nebija.

Atrejs bija padevies.

Taču tad zēns manīja vēl kaut ko citu: tukšumu! Tagad tam jau vajadzēja būt ļoti tuvu. Atrejs atkal sajuta šo šausmīgo straumi, kas uznāca kā reibonis. Viņš pieslējās augšā un vaidēdams raustīja savu kāju. Taču zobi nelaida to vaļā.

Un šoreiz tā bija viņa laime. Jo, ja Gmorka zobi neturētu viņu ciet, Fuhūrs, par spīti visam, būtu ieradies par vēlu.

Taču tagad Atrejs pēkšņi izdzirdēja sev virs galvas pie debesīm laimes pūķa bronzas balsi:

— Atrej! Vai tu esi šeit? Atrej!

— Fuhūr!— Atrejs atsaucās, salika abas delnas tūtiņā pie mutes un kliedza uz augšu:— Te es esmu, Fuhūr! Fuhūr! Palīdzi man! Es esmu šeit!

Un viņš sauca un sauca.

Tad Atrejs ieraudzīja Fuhūra balto, šaudīgo ķermeni kā dzīvu zibeni izskrienam cauri mazajam, izdzisušajam debesu gabaliņam, sākumā ļoti tālu, ļoti augstu, tad otrreiz jau daudz tuvāk. Atrejs kliedza un kliedza, bet laimes pūķis atbildēja savā zvana balsī. Un beidzot augšā lidojošais bija saskatījis zemē sagūstīto, mazu, kā nožēlojamu vabolīti tumšā caurumā.

Fuhūrs gatavojās nolaisties, taču sētas pagalms izrādījās par šauru, bija jau gandrīz nakts, un pūķis, lejup laizdamies, noplēsa kādu smailu jumta čukuru. Ar briesmīgu blīkšķi sabruka bēniņu baļķu režģis. Fuhūrs sajuta griezīgas sāpes, viņš bija ieplēsis pret aso jumta kori ķermenī dziļu brūci. Šoreiz neizdevās parastā, elegantā nosēša­nās, viņš nogāzās pagalmā un smagi atsitās pret slapjo, netīro zemi blakus Atrejam un beigtajam Gmorkam.

Laimes pūķis nošķaudījās, noskurinājās kā suns, kas iznācis no ūdens, un sacīja:

— Beidzot! Tad šeit tu esi paslēpies! Esmu ieradies pēdējā brīdī.

Atrejs neko neatbildēja. Viņš bija apvijis rokas Fuhūram ap kaklu

un paslēpa seju tā sudrabbaltajās krēpēs.

— Nāc!— Fuhūrs aicināja.— Sēdies man mugurā! Mēs nedrīk­stam zaudēt laiku.

Atrejs tikai purināja galvu. Un tagad Fuhūrs pamanīja, ka Atreja kāja atrodas vilkacim rīklē.

— Tūliņ viss būs kārtībā,— viņš pavēstīja, izbolīdams savas rubīnsārtās acis,— neuztraucies!

Laimes pūķis ieķērās ar abām ķetnām Gmorka žokļos un mēģināja tos atlauzt vaļā. Taču zobi nepavērās ne par milimetru.

Fuhūrs pūta un stenēja no piepūles, tomēr nekas nelīdzēja. Un nav šaubu, ka viņam nebūtu izdevies atbrīvot mazo draugu, ja laime nenākusi talkā. Jo laimes pūķiem jau laimējas un līdz ar viņiem arī tiem, pret kuriem-viņi izturas ar labvēlību.

Proti, kad Fuhūrs nespēkā pierima un noliecās pār Gmorka galvu, lai tumsā labāk redzētu, ko iesākt, Bērnišķās ķeizarienes amulets, kas karājās Fuhūram kaklā, pieskārās beigtajam vilkacim pie pieres. Un tajā pašā acumirklī žokļi atvērās un atsvabināja Atreja kāju.

— Ho-ho!— Fuhūrs iesaucās.— Vai tu redzēji?

Atrejs neatbildēja.

— Kas noticis?— Fuhūrs vaicāja.— Kur tu esi, Atrej?

Viņš mēģināja sataustīt savu draugu, taču viņa vairs nebija. Un, kamēr laimes pūķis pūlējās ar savām sarlcankvēlojošām acīm izlauz­ties cauri naksnīgajai tumsai, viņš pats sajuta to, kas Atreju, tikko atbrīvotu, bija aizrāvis no viņa prom: arvien tuvāk nākošo tukšumu. Taču AURINS paglāba laimes pūķi no straumes.

Atrejs veltīgi aizsargājās. Straume bija spēcīgāka par viņa paša mazo gribu. Viņš pretojās, cīnījās un spārdījās, taču locekļi klausīja nevis viņam, bet tai nepārvaramajai straumei. Vēl tikai nedaudz soļu šķīra viņu no galējas iznīcības.

Šajā acumirklī Fuhūrs, kā balta zibens šautra pārskriedams Atrejam pāri, satvēra viņu aiz garā, zili melnā matu cekula, parāva gaisā un aiztraucās kopā ar zēnu nakts melnajās debesīs.

Torņa pulkstenis sita deviņi.

Neviens no abiem, ne Fuhūrs un ne Atrejs, vēlāk nespēja pateikt, cik ilgs bijis šis lidojums cauri pilnīgai tumsai, vai tā patiešām bijusi tikai nakts. Varbūt ari viņiem bija apstājies laiks un viņi nekustīgi karājušies kādā bezgalīgā tumsā. Ne tikai Atrejam tā bija garākā nakts, kādu viņš jelkad piedzīvojis, bet arī Fuhūram, kas taču bija daudz, daudz vecāks.

Tomēr arī pašai garākajai un tumšākajai naktij reiz pienāk gals. Un, kad svīda palsais rīts, abi ceļinieki ieraudzīja tālumā pie pamales Ziloņkaula torni.

Te laikam gan nepieciešams uz mirkli apstāties, lai paskaidrotu kādu īpatnību Fantāzijas ģeogrāfijā. Zemju un jūru, kalnu un upju gultņu atrašanās vieta tur nav tik noteikta kā Cilvēku pasaulē. Tāpēc, piemēram, būtu gluži neiespējami uzzīmēt Fantāzijas ģeogrāfisko karti. Tur nekad droši nevar paredzēt, kura zeme ar kuru robežosies. Pat debespuses mainās atkarībā no apvidus, kurā tu attiecīgajā mirklī uzturies. Vasara un ziema, diena un nakts katrā zemē seko citiem likumiem. Var nākt no saules izkveldināta tuksneša un tūliņ nokļūt arktiskajos sniega laukos. Šajā pasaulē nav nekādu izmērāmu ārējo attālumu, un tāpēc vārdiem «tuvu» vai «tālu» ir cita nozīme. Tas viss ir atkarīgs no dvēseles stāvokļa, kādā atrodas kāda ceļa gājējs, un viņa gribas. Tā kā Fantāzijai nav robežu, tās centrs var būt visur — vai, labāk sakot, tas no visurienes ir vienādi tuvu vai tālu.

Viss pilnībā ir atkarīgs no tā, kas šajā centrā vēlas nonākt. Un šis Fantāzijas iekšējais centrs ir Ziloņkaula tornis.

Atrejs sev par izbrīnu sēdēja laimes pūķim mugurā, nespēdams apjaust, kā tur nokļuvis. Zēns tikai atcerējās, ka Fuhūrs bija viņu aiz matu cekula parāvis gaisā. Drebinādamies Atrejs savilka ciešāk savu mēteli, kas plīvoja nopakaļ, un pamanīja, ka tas zaudējis krāsu un kļuvis pelēks. Tieši tas pats bija noticis ar viņa ādu un matiem. Un tagad rīta austošajā gaismā zēns redzēja, ka arī Fuhūru bija piemeklē­jis tas pats liktenis. Pūķis līdzinājās vienīgi vairs pelēkam miglas lēverim un bija gandrīz vai tikpat neīsts. Viņi abi bija nonākuši pārāk tuvu tukšumam.

— Atrej, manu mazo pavēlniek,— zēns dzirdēja pūķi klusi sakām,— vai brūces tev ļoti sāp?

— Nē,— Atrejs atbildēja,— es nekā vairs nejūtu.

— Vai tev ir drudzis?

— Nē, Fuhūr, domāju, ka ne. Kāpēc tu jautā?

— Es jūtu, ka tu trīci,— pūlos attrauca,— kas tad cits pasaulē var likt tagad Atrejam trīcēt?

Zēns brīdi klusēja, līdz atbildēja:

— Drīz mēs būsim galā. Tad man jāpasaka Bērnišķajai ķeizarienei, ka nav vairs glābiņa. No visa, kas man bijis jādara, tas ir pats smagākais.

— Jā,— Fuhūrs sacīja vēl klusinātākā balsī,— taisnība gan.

Nerunādami viņi lidoja tālāk, nemitīgi Ziloņkaula torņa virzienā.

PēЈ brīža pūlās iesāka no jauna:

— Vai tu esi kādreiz viņu redzējis, Atrej?

— Ko?

— Bērnišķo ķeizarieni — vai drīzāk vēlmju valdnieci Zeltaci. Tā tev jāuzrunā pavēlniece, kad nonāksi viņas priekšā.

— Nē, es viņu nekad neesmu redzējis.

— Es gan. Tas bija ļoti sen. Tavs vecvectēvs toreiz vēl būs bijis mazs bērns. Arī es biju jauns vējgrābslis, kam galvā nebija nekas cits kā bezgalīgas muļķības. Kādu nakti es mēģināju no debesīm nocelt mēnesi, kas spīdēja tur augšā liels un apaļš. Kā jau teicu, es neko vēl nesapratu. Kad beidzot vīlies laidos lejā, es nonācu Ziloņkaula tornim pavisam tuvu. Magnoliju paviljons šajā naktī bija plaši atvēris savas ziedlapas, un to vidū es ieraudzīju sēžam Bērnišķo ķeizarieni. Viņa pameta uz mani mirkli, vienu vienīgu īsu mirkli, taču kopš tās nakts — es nezinu, kā lai tev to pasaku,— es esmu pārvērties.

— Kā viņa izskatās?

— Pēc mazas meitenītes. Tomēr viņa ir daudz vecāka par Fantāzijas visvecākajām būtnēm. Pareizāk būtu sacīts: viņa ir bez vecuma.

— Un tik un tā neglābjami slima,— Atrejs atgādināja.— Vai man viņa piesardzīgi jāsagatavo uz to, ka visām cerībām beigas?

Fuhūrs papurināja galvu.

— Nē, viņa tūliņ manīs, ka tu mēģini viņu mierināt. Tev jāsaka patiesība.

— Arī ja viņa no tās mirs?— Atrejs jautāja.

— Es nedomāju, ka tā notiks,— Fuhūrs sacīja.

— Es zinu,— Atrejs atbildēja,— tu esi laimes pūķis.

Un tad viņi atkal klusēdami ilgu laiku lidoja tālāk.

Beidzot abi ceļinieki trešo reizi uzsāka sarunu. Tagad Atrejs bija tas, kurš pārtrauca klusumu:

— Es tev, Fuhūr, vēl ko gribēju vaicāt.

— Vaicā!

— Kas viņa ir?

— Kā tu to domā?

— AURINAM ir vara pār visām Fantāzijas būtnēm, vienalga, vai tās ir gaismas vai tumsas radības. Tam ir vara ari pār tevi un mani. Un tomēr Bērnišķā ķeizariene nekad neizmanto savu varu. Ir tā, it kā viņas nemaz nebūtu, un tomēr viņa ir visā. Vai viņa ir tāda kā mēs?

— Nē,— Fuhūrs sacīja,— viņa nav tāda kā mēs. Viņa nav Fantāzi­jas radība. Mēs visi varam būt, tikai pateicoties viņas esībai. Taču viņa ir kas cits.

— Vai tad viņa .. .— Atrejs vilcinājās šo jautājumu izrunāt, — vai viņa ir kaut kas līdzīgs cilvēkbērnam?

— Nē,— Fuhūrs atbildēja,— viņa nav cilvēkbērns.

— Kas tad viņa ir?— Atrejs atkārtoja savu jautājumu.

Tikai pēc ilga klusuma brīža Fuhūrs turpināja:

— Neviens Fantāzijā to nezina, neviens to nevar zināt. T^s ir mūsu pasaules lielākais noslēpums. Reiz es dzirdēju kādu gudro sakām — kurš to spētu saprast, tas izzustu kā nebijis. Es nezinu, ko viņš ar to domājis. Neko vairāk es tev nevaru pateikt.

— Un tagad,— Atrejs teica,— kā nebijusi izzudīs viņa un mēs visi, neizpratuši viņas noslēpumu.

Šoreiz Fuhūrs klusēja, taču viņa lauvam līdzīgajā purnā uzplaiksni - jās smaidiņš, it kā laimes pūķis gribētu sacīt: tas nenotiks.

Kopš tā brīža viņi vairs nerunāja.

Pēc neilga laika ceļinieki pārlidoja pāri Labirinta ārējai malai, tam puķu dobju, dzīvžogu un savijušos ceļu līdzenumam, kas plašā lokā apjoza Ziloņkaula torni. Sev par šausmām viņi secināja, ka arī šeit tukšums jau ķēries pie darba. Tiesa gan, sākumā tās bija gluži mazas vietiņas, kas uzradušās Labirintā, taču tās bija itin visur. Krāsām bagātās puķu dobes un ziedošie krūmi, kas atradās starp šīm vietām, bija kļuvuši pelēki un sausi. Mazie, smalkie kociņi, kā palīdzību lūgdami, stiepa pretī pūķim un viņa jātniekam kailus, līkus zarus. Pļavas, kas kādreiz bijušas zaļas un raibas, tagad bija izbalējušas, un atnācējiem pretī vējoja vāra trūdu un puvuma dvaka. Krāsas vēl bija saglabājušas vienīgi uzblīdušās milzu sēnes un indīga izskata, deģenerējušies un spilgti raibi puķu veidojumi, kas drīzāk atgādināja vājprāta un izvirtības izdzimumus. Fantāzijas pēdējā, slēptākā dzīvība, dreboša un bezspēcīga, vēl aizstāvējās pret pilnīgo iznīcību, kas to ielenca no visām pusēm un aprija.

Tomēr pasakainā baltumā, nevainojams un neskarts, vidū jopro­jām mirdzēja Ziloņkaula tornis.

Fuhūrs ar Atreju nenolaidās uz apakšējās terases, kas bija paredzēta lidojošajiem ziņnešiem. Viņš juta, ka ne viņam, ne Atrejam nepietika spēka, lai no turienes uzkāptu pa garo, spirālveida galveno ceļu, kas veda uz torņa smaili. Viņam arī šķita, ka situācija pilnībā atļauj pārkāpt visus priekšrakstus un etiķeti. Laimes pūķis izšķīrās par piespiedu nolaišanos. Viņš brāzās pāri ziloņkaula erkeriem, tiltiem un balustrādēm, pamanīja vēl pēdējā acumirklī visaugstāko galvenā ceļa posmu — tur, kur tas izbeidzās pie īstās pils teritorijas, nosēdās zemē, uzšļūca pa ceļu augšā, vairākas reizes apsviezdamies riņķī, un beidzot nostājās ar asti pa priekšu.

Atrejs, kas abām rokām bija apķēries Fuhūram ap kaklu, piecēlās stāvus un paskatījās uz visām pusēm. Viņš bija sagatavojies uz kaut kādu sagaidīšanu vai cerējis, mazākais, ieraudzīt baru pils sargu, kas iztaujātu, kas viņš Tads un ko še meklē,— taču, cik vien tālu tvēra skatiens, neviens nebija redzams. Mirdzoši baltās ēkas visapkārt likās kā izmirušas.

«Visi ir aizmukuši!» Atrejam iešāvās prātā. «Pametuši Bērnišķo ķeizarieni vienu pašu. Vai ari viņa jau ir . . .»

— Atrej,— Fuhūrs čukstēja,— atdod viņai dārglietu!

Laimes pūķis noņēma zelta ķēdi no kakla. Tā noslīdēja uz zemes.

Atrejs nolēca Fuhūram no muguras un pakrita. Viņš bija aizmirsis par savām brūcēm. Gulēdams zēns satvēra karekli un uzlika to kaklā, tad, atbalstījies pret pūķi, ar grūtībām pieslējās kājās.

— Fuhūr,— viņš sacīja,— uz kurieni man jāiet?

Taču laimes pūķis vairs neatbildēja. Viņš gulēja kā beigts.

Galvenais ceļš izbeidzās pret kādu augstu, baltu nocietinājuma mūri ar lieliem, brīnišķīgi grezniem vārtiem, kuru spārni bija vaļā.

Atrejs klibodams devās uz tiem, atbalstījās pret portālu un ieraudzīja aiz vārtiem platas, balti mirdzošas kāpnes, kas šķitās sniedzamies līdz pašām debesīm. Viņš sāka kāpt augšā, dažkārt apstādamies, lai atgūtu spēkus. Uz baltajām kāpnēm palika asins lāšu pēdas.

Beidzot Atrejs bija nonācis augšā un ieraudzīja priekšā garu galeriju. Viņš streipuļoja tālāk, pieturēdamies pie kolonnām. Tad gāja cauri kādam pagalmam, pilnam ar strūklakām un dažnedažādām ūdensspēlēm, taču acis mazpamazām aizmiglojās. Kā sapnī viņš lauzās uz priekšu. Atrada otrus — mazākus vārtiņus, pēc tam, uzkāpis pa ļoti augstām, taču šoreiz šaurām kāpnēm, nonāca kādā dārzā, kur itin viss — koki, puķes un zvēri — bija griezts no ziloņkaula, tad četrrāpus pārrāpās pāri vairākiem izliektiem tiltiem, kuriem nebija margu un kuri veda pie trešiem vārtiem — vismazākajiem no visiem. Uz vēdera Atrejs vilkās tālāk, tad lēnām pacēla skatienu un ieraudzīja spīdīgu kā spogulis ziloņkaula kalna smaili un tās galā žilbinoši balto Magnolijas paviljonu. Ne ceļš, ne kāpnes neveda turp augšā.

Atreja galva noslīga rokās.

Neviens, kas jel reizi tur nonācis augšā un vēl nonāks, nespēs izskaidrot, kā viņš šo pēdējo ceļa posmu pieveicis. Tas bija liktenis.

Pēkšņi Atrejs stāvēja pie vārtiņiem, kas veda uz paviljonu. Viņš iegāja iekšā un tagad aci pret aci satikās ar vēlmju valdnieci Zeltaci.

Viņa, atbalstījusies daudzos spilvenos, sēdēja mīkstā, apaļā pēlī zieda kupola vidū un skatījās uz Atreju. Viņa likās bezgala maiga un burvīga. To, cik viņa slima, varēja redzēt no bālās sejas, kas tēlojās gandrīz vai caurspīdīga. Valdnieces mandeļfonnas acis bija tumšā zelta krāsā. Tajās nebija rūpju un nemiera. Viņa smaidīja. Sīkais, tieviņais augums bija ieģērbts platā zīda tērpā, kas zaigoja tik balts, ka pat magnolijas ziedlapas blakus tam izlikās tumšas. Viņa izskatījās kā neaprakstāmi skaista maza meitenīte, augstākais, desmit gadu veca, un garie mati, kas, gludi saķemmēti, krita pāri pleciem un mugurai uz pēļa, bija balti kā sniegs.

Bastiāns izbijās.

Šajā mirklī notika kaut kas tāds, kas nekad mūžā ar viņu vēl nebija gadījies.

Līdz šim Bastiāns visu, kas tika aprakstīts «Bezgalīgajā stāstā», bija spējis skaidri iztēloties. Kaut arī dažas dīvainības, lasot šo grāmatu, jau bija nācies piedzīvot — nenoliedzami, tomēr tās katrā ziņā varēja kaut kā iztulkot Viņš bija ārkārtīgi skaidri iztēlojies Atreju jājam uz laimes pūķa, iztēlojies Labirintu un Ziloņkaula torni. Taču līdz pat šim mirklim tās bija bijušas rikai viņa paša iedomas.

Tagad, nonācis līdz šai vietai, kur stāstīts par Bērnišķo ķeizarieni, Bastiāns uz mirkli — tik isu kā zibens uzplaiksnījums — bija ieraudzījis viņas seju. Un ne vien savās domās, bet ar savām acīm! Tā nebija bijusi nekāda iedoma, par to Bastiāns bija pilnīgi pārliecināts. Viņš pat bija pamanījis tādus sīkumus, kuri aprakstā nemaz nebija parādījušies, piemēram, viņas uzacis, kas gluži kā divi smalki, ar tušu zīmēti loki liecās virs viņas zeltainajām acīm, vai, piemēram, viņas neparasti garās ausu ļipiņas, vai graciozi pieliekto galvu uz maigā kakla. Bastiāns bija pilnīgi pārliecināts, ka nekad mūžā nav redzējis kaut ko skaistāku par šo seju. Uti tajā pašā mirklī zēns jau zināja, kā viņu sauc: Mēness meitiņa. Vispār nebija ne mazāko šaubu, ka tas ir viņas vārds.

Mēness meitiņa bija uz viņu paskatījusies — uz viņu, Bastiānu Baltazaru Bukšu!

Viņa bija paskatījusies uz Bastiānu ar tādu sejas izteiksmi, ko nevarēja izskaidrot. Vai arī viņa bija pārsteigta? Vai viņas skatiens pauda kādu lūgumu? Ilgas? Ej nu sazini, ko?

Zēns mēģināja jtfsaukt atmiņā Mēness meitiņas acis, taču tas vairs neizdevās.

Tikai vienu viņš zināja droši: šis skatiens bija raidīts viņam taisni acīs un nonācis pašā sirdī. Zēns vēl tagad sajuta svelošas pēdas, ko tas atstājis šajā ceļā. Un juta, ka šis skatiens tagad guļ viņa sirdī un mirdz kā noslēpumains dārgums. Tas smeldza savādi un vienlaikus brīnišķīgi.

Pat jā Bastiāns būtu gribējis, viņš vairs nespētu aizstāvēties pret to, kas bija noticis ar viņu. Taču viņš to negribēja, ak nē! Gluži otrādi, ne pret ko pasaulē viņš nemainītu šo dārgumu. Zēns vēlējās vairs tikai vienu — lasīt tālāk, lai atkal nokļūtu pie Mēness meitiņas, lai atkal ieraudzītu viņu.

Bastiāns nenojauta, ka līdz ar to pats neglābjami ielaužas visneparastākajā un arī visbīstamākajā piedzīvojumā. Taču, ja ari nojaustu, tas pilnīgi droši nebūtu kalpojis par iemeslu, lai grāmatu aizvērtu, noliktu malā un nekad tai vairs nepieskartos.

Trīcošiem pirkstiem zēns meklēja vietu, kur bija apstajies, un lasīja tālāk.

Torņa pulkstenis sita desmit.