Bezgalīgais stāsts

V. Daudzā Igramula

Čūkslainie Skumju purvi bija palikuši aiz muguras, jau divas dienas Atrejs maldījās pa klinšu tuksnesi, kurā nebija nekādas dzīvības. Aiztaupītais mazumiņš ēdamā bija noslīcis kopā ar Artaksu melnajos ūdeņos. Vientuļo ceļinieku mocīja slāpes un izsalkums. Atrejs veltīgi rakājās ar rokām starp akmeņiem, lai atrastu kaut vai kādu sakni,— šeit neauga nekas, pat ne sūna un ķērpis.

Sākumā Atrejs priecājās, ka jūt vismaz atkal cietu pamatu zem kājām, taču drīz vien viņam nācās atzīt, ka stāvoklis īstenībā ir kļuvis vēl sliktāks. Viņš bija apmaldījies. Viņš pat nespēja noteikt

debespusi, uz kuru virzās, jo krēsla bija uz visām pusēm vienāda un viņš nevarēja rast nekādu orientieri. Apkārt klinšu smailēm, kas viņu ieskāva, nemitīgi pūta auksts vējš.

Atrejs rāpās kalnu mugurās un klinšu šķautnēs, kāpa augšā un atkal lejā, taču ne reizes neredzēja neko citu kā vien kalnus un kalnus, aiz kuriem atkal slējās jaunas grēdas un tā visapkārt līdz pašai pamalei. Turklāt nekādas dzīvības, ne kukainīša, ne skudriņas, pat ne lijas, kas parasti pacietīgi seko noklīdušam ceļiniekam, līdz tas zaudē spēkus.

Nebija vairs ne mazāko šaubu: apvidus, kurā viņš iemaldījies, ir Mirušie kalni. Tikai nedaudziem bija izdevies tos skatīt pašu acīm, un diezin vai kāds vispār pēc tam bija atgriezies atpakaļ. Tomēr teikās, kas tika stāstītas Atreja tautā, tie bija pieminēti. Viņš atcerējās kādas senas dziesmas pantiņu:

«Medniekiem nav divu domu:

labāk purvos dabūt galu,

nevis Mirušajos kalnos,

kur ir Dziļais bezdibenis,

kur mīt Daudzā Igramūla,

ko par briesmu briesmām dēvē …»

Pat ja Atrejs zinātu, kurā virzienā jāiet, lai atgrieztos, tas vairs nebūtu bijis iespējams. Viņš jau bija iegājis pārāk tālu. Viņš varēja iet vienīgi tālāk. Ja izšķirtos tikai Atreja liktenis, zēns, iespējams, būtu apsēdies kādā klinšu alā un tur mierīgi gaidījis nāvi, kā viņa tautas mednieki tādos gadījumos mēdza darīt. Taču viņš bija Lielajā meklējumā, uz spēles bija likta Bērnišķās ķeizarienes un visas Fantāzijas dzīvība. Viņš nedrīkstēja padoties.

Un tā zēns kāpa arvien tālāk kalnā augšā un atkal lejā un brīžam attapās, ka ilgu laiku ir gājis kā aizmidzis, kamēr viņa gars kavējies citos laukos un tikai nelabprāt atgriezies.

Bastiāns iztrūkās. Torņa pulkstenis sita viens. Šodien mācības bija galā.

Zēns ieklausījās trokšņos un klaigās, skolēni izskrēja no klasēm un drāzās pa gaiteņiem. Bija dzirdama daudzo kāju dipoņa uz kāpnēm. Tad īsu brīdi vēl atskanēja saucieni no ielas. Un beigu beigās skolas ēkā iestājās klusums.

Šis klusums nomāca Bastiānu kā nospiedoša, smaga sega, kas draud nosmacēt. Kopš šā brīža viņš paliks lielajā skolas ēkā gluži viens — visu dienu, nākamo nakti — un kas zina, cik ilgi. Kopš šā brīža stāvoklis kļuva nopietns.

Pārējie tagad devās uz mājām pusdienās. Arī Bastiānam uzmācās izsalkums, un viņš sala, par spīti armijas segai, kas uzsegta uz pleciem. Pēkšņi viņš pilnīgi zaudēja drosmi, viss līdzšinējais plāns likās pagalam muļķīgs un bezjēdzīgs. Bastiāns gribēja iet mājās — tagad, tūliņ, uz vietas! Tieši tagad to vēl varēja pagūt. Turklāt tēvs vēl nebūs neko pamanījis. Nevajadzētu pat sacīt, ka viņš šodien aizmucis no stundām. Tas, protams, kādreiz tik un tā uzpeldētu dienas gaismā, bet tikmēr paietu daudz laika. Un nozagtā grāmata? Jā, arī šajā nodarījumā kaut kad būs jāatzīstas. Tēvs beigās ar to samierinātos, tāpat kā viņš samierinājās ar visiem sarūgtinājumiem, kurus viņam sagādāja Bastiāns.' Nebija nekāda iemesla baidīties. Tēvs droši vien, neko neteicis, aizietu pie Koreandera kunga un visu nokārtotu.

Bastiāns jau sniedzās pēc vara krāsas grāmatas, lai ieliktu to portfelī, taču tad piepeši pārdomāja.

— Nē,— viņš skaļi sacīja noliktavas klusumā,— Atrejs tik viegli vis nepadotos tikai tāpēc, ka radušās nelielas grūtības. Tas, ko esmu iesācis, jānoved līdz galam. Tagad esmu aizgājis jau pārāk tālu, lai grieztos atpakaļ. Es varu tikai iet vēl tālāk, lai notiktu kas notikdams.

Bastiāns jutās ļoti vientuļš un tomēr vienlaikus tāds kā lepns, lepns par to, ka bija palicis stiprs un nepadevies kārdinājumam.

Maza, mazītiņa līdzība ar Atreju viņam tātad tomēr bija!

Pienāca bridis, kad Atrejs tik tiešām tālāk vairs nespēja tikt. Priekšā pletās Dziļais bezdibenis.

Šis šausmu pilnais skats vārdiem nav aprakstāms. Šķērsām pāri Mirušajiem kalniem zemē pavērās aptuveni pusjūdzes plata plaisa. Tās dziļums nebija nosakāms.

Atrejs gulēja kāda klinšu izciļņa malā un stīvi lūkojās lejā tumsā, kas, likās, sniedzās līdz pašām dziļākajām zemes dzīlēm. Viņš pastiepa roku pēc kāda akmens galvas lielumā un meta to dziļumā tik tālu, cik vien spēja. Akmens krita un krita, un krita, kamēr to aprija tumsa. Atrejs klausījās, taču atsitiena troksnis līdz viņa ausim nenonāca, kaut arī viņš gaidīja ilgi.

Un tad Atrejs izmantoja vienīgo iespēju, kas bija vēl atlikusi: viņš sāka iet gar Dziļā bezdibeņa malu. Turklāt katru mirkli gaidīdams, kad satiks «briesmu briesmas», par kurām stāstīja senā dziesma. Viņš nevarēja iedomāties, kas tā ir par būtni, viņš tikai zināja, ka tās vārds ir Igramūla.

Dziļais bezdibenis zigzaglīnijā izzuda kalnainajā tuksnesī, un, protams, tā malā nebija nekāda ceļa, toties arī šeit slējās klinšu torņi, kuros Atrejam vajadzēja uzrāpties un kuri dažkārt aizdomīgi sazvāro- jās zem kājām, vai arī ceļā gulēja milzīgas akmens lauskas, kurām vajadzēja mest apkārt līkumu, un tas prasīja daudz pūļu, vai arī pret plaisu zemē sniedzās nogruvumu grēdas, kas sakustējās, tiklīdz viņš tās šķērsoja. Ne reizi vien Atrejs par mata tiesu noturējās bezdibeņa malā.

Būtu zēns zinājis, ka viņam uz pēdām ir sekotājs, kas stundu pēc stundas tuvojas, viņš varbūt tomēr būtu paļāvies kādai neapdomībai, kas šajā smagajā ceļā būtu dārgi maksājusi. Tas bija tas pats tumsas radījums, kas Atrejam sekoja, kopš viņš bija devies ceļā. Pa šo laiku nezvēra tēls bija tiktāl sabiezējis, ka tā apveidu varēja skaidri saskatīt. Tas bija kāds vilks, melns kā piķis un liels kā vērsis. Piegrūdis purnu pie zemes, viņš nemitīgi rikšoja Atrejam pa pēdām cauri Mirušo kalnu klinšainajam tuksnesim. Mēli viņš bija izkāris dziļi laukā no rīkles, lūpas savilcis uz augšu, atsegdams briesmīgus ilkņus. Pēdu svaigums lika nojaust, ka viņu no upura šķir tikai dažas jūdzes. Un attālums nepielūdzami samazinājās.

Taču Atrejs neko nenoskārta par savu vajātāju, vien piesardzīgi un lēnām meklēja ceļu tālāk.

Taisni tobrīd, kad Atrejs bija noslēpies šaurā alā, kas līdzīgi izlocītai caurulei veda cauri klinšu masīvam, viņš pēkšņi izdzirdēja šausmīgu troksni, ko nespēja izskaidrot, jo tas neatgādināja nevienu no jelkad dzirdētiem trokšņiem. Tā bija krākšana un rēkšana, un šķindēšana, un vienlaikus Atrejs sajuta, kā visa klints, kurā viņš atradās, sašūpojas, un viņš dzirdēja, kā blīkšķ akmens bluķi, ārpusē veldamies ar lielu troksni no klinšu sienas. Atrejs brīdi gaidīja, kad zemestrīce — vai arī kas tas būtu — norimsies, un, kad tā beidzās, viņš līda tālāk un, sasniedzis pēdīgi izeju, piesardzīgi pabāza laukā galvu.

Un tagad viņš to ieraudzīja: pāri Dziļā bezdibeņa tumsai, nostiepts no vienas malas līdz otrai, karājās kāds briesmīgs zirnekļa tīkls. Un šā tīkla lipīgajos pavedienos, kas bija resni kā virve, locījās liels, balts laimes pūķis, tas vicināja asti un mētājās ar ķetnām, un tomēr arvien neglābjamāk sapinās.

Laimes pliķi ir Fantāzijā visretāk sastopamie dzīvnieki. Tiem nav nekādas līdzības ar parastajiem pūķiem vai drakoniem, kuriem ir milzīgu, pretīgu čūsku izskats un kuri mājo dziļās pazemes alās, izplata smaku un sargā kaut kādas esošas vai iedomātas bagātības. Šādiem haosa izdzimteņiem lielākoties ir ļauns vai īdzīgs raksturs, tiem, tāpat kā sikspārņiem, ir ādas spārni, ar kuriem tie, saceldami troksni, neveikli spēj uzlidot gaisā, un tie spļauj uguni un dūmus. Laimes pūķi turpretī ir gaisa un siltuma radījumi, nevaldāma prieka radījumi, un, par spīti varenajam augumam, tie ir viegli kā mākoņi vasarā. Tāpēc tiem spārni lidošanai nemaz nav vajadzīgi. Tie peld debesu gaisos kā zivis ūdenī. Skatoties no zemes, laimes pūķi atgādina lēnus zibeņus. Visbrīnišķīgākā ir laimes pūķu dziedāšana. To balss skan kā liela zvana zeltaini dārdi, un, kad šie radījumi klusi runā, ir tā, it kā šī zvanu skaņa nāktu no tāluma. Kas reiz ir dzirdējis šādu dziedāšanu, tas mūžam to vairs neaizmirst un stāsta par to vēl saviem mazbērniem.

Taču šis laimes pūķis, kuru Atrejs pašreiz redzēja, atradās tādā stāvoklī, ka prāts tam diezin vai nesās uz dziedāšanu. Garais, lunkanais ķermenis, kura perlamutra krāsas zvīņas mirguļoja sārtas un baltas, karājās saliekts un savažots milzīgajā zirnekļu tīklā. Garā bārda pie zvēra purna, kuplās krēpes un bārkstis pie astes un ķetnām bija tā sapinušās lipīgajā tīmeklī, ka pūķis tik tikko vēl jaudāja pakustēties. Vienīgi apaļās acis lauvam līdzīgajā galvā mirguļoja rubīnsārtas un liecināja, ka laimes pūķī vēl saglabājusies dzīvība.

Brīnišķīgajam dzīvniekam asiņoja vairākas brūces, jo tur bija vēl kas cits, kāds milzenis, kas vienmēr no jauna zibens ātrumā uzbruka baltajam pūķa ķermenim kā tumšs mākonis un kas nemitīgi mainīja savu izskatu. Te tas līdzinājās varenam zirneklim ar garām kājām, daudzām kvēlojošām acīm un resnu ķermeni, kas pārklāts ar melnu, savēlušos spalvu, te pārvērtās par vienu vienīgu lielu roku ar gariem nagiem, kuros pūlas sažņaugt laimes pūķi, un nākamajā mirklī tas pārtapa milzīgā, melnā skorpionā, kas ar savu indes dzelksni dzeļ nelaimīgajam upurim.

Cīņa starp abām gigantiskajām būtnēm bija drausmīga. Laimes pūķis vēl aizstāvējās, spļaudams zilas liesmas, kas apsvilināja māko­nim līdzīgā radījuma sarus. Gaisā uzšāvās dūmi un mutuļiem aizmutuļoja klinšu plaisā. No smakas vien Atrejam gandrīz vai aizrāvās elpa. Reiz laimes pūķim pat izdevās nokost savam pretinie­kam vienu no tā garajām kājām. Taču nokostā kāja neiekrita vis bezdibeņa dzīlēs, bet brīdi lidinājās viena pati pa gaisu un tad atgriezās atpakaļ savā iepriekšējā vietā un atkal savienojās ar tumšā mākoņa ķermeni. Un tā tas notika vienmēr no jauna — tiklīdz pūķis sagrāba zobos kādu no uzbrucēja ķermeņa daļām, šķita, ka tas iekodies tukšumā.

Tikai tagad Atrejs pamanīja to, ko līdz šim nebija ievērojis: viss šis drausmīgais radījums sastāvēja nevis no viena cieta ķermeņa, bet no neskaitāmiem maziem, tēraudziliem kukaiņiem, kas dūca kā dusmīgi sirseņi un ciešos baros veidoja arvien jaunus tēlus.

Tā bija Igramūla, un tagad Atrejs saprata, kāpēc to sauc par « Daudzo».

Viņš izlēca laukā no paslēptuves, satvēra dārglietu uz savām krūtīm un kliedza pilnā kaklā:

— Stāt! Bērnišķās ķeizarienes vārdā! Stāt!

Taču cīņā iekarsušo radījumu rēkšanā un šņākšanā viņa balss tika apslāpēta. Atrejs pats to tikpat kā nedzirdēja.

Daudz nedomādams, viņš metās skriešus pāri tīkla lipīgajai virvei pie cīkstoņiem. Tīkls spindzēja zem kājām. Atrejs zaudēja līdzsvaru, izkrita cauri valgiem un palika vien rokās karājamies virs tumšās dzīles, tomēr uzvilkās atkal augšā, tad pielipa, atbrīvojās un steidzās tālāk.

Igramūla pēkšņi sajuta kādu tuvojamies. Zibens ātrumā bries­mone apsviedās riņķī, tās izskats bija atbaidošs: tagad tā bija pārvērtusies tēraudzilā sejā, kurai virs deguna zvēroja viena vienīga acs, kas neiedomājamā ļaunumā blenž ar vertikālo zīlīti uz Atreju.

Bastiāns šausmas izdvesa apslapētu kliedzienu.

Šausmu kliedziens izskanēja cauri aizai un kā atbalss tika mētāts šurpu turpu. Igramūla pagrieza savu aci pa kreisi un pa labi, lai paraudzītos, vai tur uzradies vēl kāds, jo zēns, kas stāvēja viņas priekšā pārbīlī sasti»dzis, nevarēja būt kliedzis. Taču neviena cita tur nebija.

«Vai tas būtu bijis mans kliedziens, ko viņa saklausīja?» Bastiāns visdziļākajā satraukumā nodomāja. «Bet tas taču nav iespējams.»

Un tagad Atrejs izdzirdēja Igramūlas balsi. Tā bija ļoti augsta un mazliet aizsmakusi balss, kas nekādi negribēja piederēties tās milzu sejai. Ari viņas mute runājot nekustējās. Tā bija milzīgā sirseņu bara sisināšana, kas izveidojās vārdos:

— Divkājis! Pēc tik ilga, ilga badošanās laika uzreiz divi kārumi! Cik laimīga diena Igramūlai!

Atrejam vajadzēja saņemt visus spēkus. Viņš pacēla «rotu» nezvēra vienīgās acs priekšā un vaicāja:

— Vai jūs pazīstat šo zīmi?

— Panāc tuvāk, divkāji!— spindzēja daudzbalsu koris.— Igra­mūla labi neredz.

Atrejs paspēra soli tuvāk sejai. Tagad tā pavēra muti. Mēles vietā tajā bija neiedomājams ņudzeklis ņirbošu taustekļu, knaibļu un spaiļu.

— Vēl tuvāk!— bars sīca.

Atrejs paspēra vēl vienu soli un tagad stāvēja tik tuvu sejai, ka skaidri varēja saskatīt neskaitāmās tēraudzilās atsevišķās būtnes, kas trakulīgi virpuļoja juku jukām. Un tomēr baismā seja kopumā palika nekustīga.

— Es esmu Atrejs,— viņš sacīja,— un dodos Bērnišķās ķeizarienes uzdevumā.

— Tu nāc nelaikā,— dusmīgā spindzoņa pēc brīža atbildēja. — Ko tu vēlies no Igramūlas? Viņa, kā tu redzi, ir ļoti aizņemta.

— Es gribu šo laimes pūķi,— Atrejs atbildēja,— atdodiet to man!

— Kam tev tas vajadzīgs, divkāji Atrej?

— Skumju purvos es pazaudēju savu zirgu. Man jātiek uz Dienvidu orākulu, jo tikai Ujulala man spēj pateikt, kas var dot Bērnišķajai ķeizarienei jaunu vārdu. Nedabūjusi to, viņa mirs un visa Fantāzija līdz ar viņu — arī jūs, Igramūla, kas tiek saukta par Daudzo.

— A!— gari stiepta skaņa atplūda no sejas.— Vai tas ir par iemeslu vietām, kur nekā vairs nav?

— Jā,— Atrejs atbildēja,— tātad arī jūs to zināt, Igramūla. Taču Dienvidu orākuls atrodas pārāk tālu, lai es līdz tam nokļūtu savas dzīves laikā. Tāpēc es no jums pieprasu šo laimes pūķi. Ja tas mani nesīs pa gaisu, varbūt man vēl izdosies sasniegt mērķi.

No virpuļojošā bara, kas veidoja seju, bija sadzirdams kaut kas līdzīgs daudzbalsīgiem smiekliem.

— Tu maldies, divkāji Atrej. Ne mēs ko zinām par Dienvidu orākulu, ne par Ujulalu, taču mēs zinām, ka pūķis tevi vairs nespēj panest. Pat ja viņš nebūtu ievainots, jūsu ceļojums būtu tik ilgs, ka pa to laiku slimība būtu uzveikusi Bērnišķo ķeizarieni. Ne jau pēc tavas dzīves, divkāji Atrej, mērāms tavs Meklējums, bet pēc viņas.

Skatiens no acs ar vertikālo zīlīti nebija paciešams, un Atrejs nokāra galvu.

— Jums taisnība,— viņš klusi sacīja.

— Bez tam,— seja nekustēdamās turpināja,— pūķa miesā ir Igramūlas inde. Viņam atlicis vēl dzīvot, augstākais, vienu stundiņu.

— Tad vairs nav nekādu cerību,— Atrejs nomurmināja,— ne viņam, ne man un arī ne jums, Igramūla.

— Galvenais, ka Igramūla vismaz vienu reizi vēl dabū labi paēst,— balss sīca.— Taču nav teikts, ka tā tik tiešām ir Igramūlas pēdējā maltīte. Viņai gan ir zināms kāds līdzeklis, ar kura palīdzību nosūtīt tevi vienā mirklī uz Dienvidu orākulu. Tikai jautājums, vai tev tas patiks, divkāji Atrej.

— Par ko jūs runājat?

— Tas ir Igramūlas noslēpums. Arī bezdibeņa radījumiem ir savi noslēpumi, divkāji Atrej. Igramūla to līdz šim nekad vēl nav izpaudusi. Un ari tev jāzvēr, ka tu nekad to neizpaudīsi. Jo tas Igramūlai nestu lielu ļaunumu, ai, cik liels ļaunums būtu nodarīts Igramūlai, ja noslēpums taptu zināms.

— Es zvēru. Runājiet!

Milzīgā, tēraudzilā seja mazlietiņ paliecās uz priekšu un dūca tik tikko dzirdami:

— Tev jāļauj, lai Igramūla tev iekož.

Atrejs šausmās atsprāga atpakaļ.

— Igramūlas inde nonāvē vienas stundas laikā,— balss turpi­nāja,— taču tam, kurš šo indi nes sevī, tā dod varu pārcelties ikvienā Fantāzijas pasaules vietā, kur vien viņš vēlas. Iedomājies tikai — ja tas taptu zināms! Visi Igramūlas upuri izmuktu!

— Viena stunda?— Atrejs iesaucās.— Bet ko es varu pa vienu vienīgu stundu izdarīt?

— Nu . . .— bars dūca,— tas tomēr ir vairāk nekā visas stundas, kas tev vēl lemtas šeit. Izšķiries pats!

Atrejs cīnījās ar sevi.

— Vai jūs palaistu brīvībā laimes pūķi, ja es jums to lūgtu Bērnišķās ķeizarienes vārdā?— viņš beidzot jautāja.

— Nē,— seja atbildēja,— tev nav tiesību Igramūlai to lūgt, kaut arī tu valkā AURINU, «rotu». Bērnišķā ķeizariene mūs visus pieņem tādus, kādi mēs esam. Tāpēc ari Igramūla ir padevīga viņas zīmes priekšā. Un tu to visu labi zini.

Atrejs joprojām stāvēja nokārtu galvu. Tas, ko Igramūla sacīja, bija taisnība. Tātad viņš nespēj glābt balto laimes pūķi. Viņa paša vēlmēm nav nekādas nozīmes.

Zēns izslējās taisns un sacīja:

— Dari, ko tu ierosināji!

Zibens ātrumā tēraudzilais mākonis metās Atrejam virsū un ielenca viņu no visām pusēm. Zēns sajuta briesmīgas sāpes kreisajā plecā un tik vien paguva kā nodomāt: uz Dienvidu orākulu!

Tad pasaule acu priekšā satumsa.

Tsu bridi vēlāk sasniedzis šo vietu, vilks ieraudzīja milzīgo zirnekļa tīklu — bet tas ari viss. Pēdas, kurām viņš līdz šejienei bija sekojis, pēkšņi aprāvās, un, par spīti pūlēm, viņš tās nespēja vairs atrast.

Bastiāns pārtrauca lasīt. Viņš jutās tik slikti, it kā viņa paša ķermeni būtu Igramūlas inde.

— Paldies Dievam, ka es neesmu Fantāzijā,— viņš klusiņām sacīja sev zem deguna.— īstenībā šādu monstru, par laimi, nav. Tas viss ir tikai stāsts.

Bet vai tas patiešām bija tikai stāsts? Kā tad varēja gadīties, ka Igramūla un droši vien ari Atrejs bija izdzirdējuši Bastiāna šausmu kliedzienu?

• Šī grāmata viņam palēnām sāka likties baisma.