Bezgalīgais stāsts

XXVI.Redzošā roka

Spožas rasas lāses mirguļoja orhideju ziedos un lapas pirmaja rīta saulē, kad karavāna no jauna devās ceļā. Pa nakti nekādu starpgadījumu nebija bijis, ja neņem vērā, ka sūtņu pulkam atkal bija pievienojušies jauni un tagad visā barā bija jau ap trim simtiem ceļinieku. Skats uz šo visdažādākā veida būtņu procesiju noteikti bija ļoti īpatnējs.

Jo dziļāk viņi nonāca orhideju mežā, jo neticamākas formas un krāsas pieņēma ziedi. Un drīz vien Hīkriona, Hīsbalda un Hīdorna kungi secināja, ka baisā nojauta, kas viņiem bija likusi izlikt sargus,

nav bijusi gluži nepamatota. Proti, daudzi no šiem augiem bija gaļēdājaugi, pietiekami lieli, lai apritu veselu teļu. Tiesa, tie gan nepārvietojās — tiktāl sargi nebija nepieciešami —, taču, ja ' tiem pieskārās, tie aizcirtās kā slazdi. Un dažas reizes kungiem jau bija vajadzējis izmantot savus zobenus, lai atbrīvotu kāda ceļabiedra vai jājamdzīvnieka roku vai kāju, nocērtot visu ziedu un sasmalcinot to gabalos.

Bastiānu, kas jāja uz Jihas, pastāvīgi turēja ciešā ielenkumā visas iespējamās Fantāzijas būtnes, kas centās pievērst sev viņa uzmanību vai, mazākais, gribēja pamest acis uz viņu. Taču Bastiāns jāja klusēdams un noslēdzies sevī. Viņā bija pamodusies jauna vēlēšanās, un pirmo reizi tā bija tāda, kas lika viņam kļūt nepieejamam un pat drūmam.

Visvairāk īgnuma, par spīti salabšanai, Bastiānā radīja neapšaubā­mais fakts, ka Atrejs un Fuhūrs izturējās pret viņu kā pret nepatstāvīgu bērnu, par kuru viņiem jājūtas atbildīgiem un kuru vajag vadāt pie rokas un pamācīt. Ja labi pārdomāja, tā tas bijis jau kopš pirmās kopā aizvadītās dienas. Kā viņi īsti pie tā bija nonākuši? Acīmredzot viņi nez kādēļ jutās pārāki — kaut arī vēlēja Bastiānam tikai labu. Bez šaubām, Atrejs un Fuhūrs uzskatīja viņu par nevarīgu, aizsargājamu zēnu. Un tas viņam nepatika, nē, tas viņam itin nemaz nepatika! Viņš nebija nevarīgs! To viņi vēl redzēs! Bastiāns gribēja būt bīstams, bīstams un tāds, no kura baidās! Tāds, no kura jāuzmanās ikvienam — arī Fuhūram un Atrejam.

Zilais .džins — viņa vārds, starp citu, bija Illuāns — izlauza sev ceļu cauri pūlim, kas ieskāva Bastiānu, un paklanījās, sakrustojis rokas uz krūtīm.

Bastiāns pieturēja.

— Kas noticis, Illuān? Stāsti!

— Kungs,— džins ierunājās savā ērgļa balsī,— es esmu apsprie­dies ar ceļabiedriem, kas mums nesen piepulcējušies. Daži no viņiem apgalvo, ka pazīst šo apvidu un zina, uz kurieni mēs virzāmies. Viņi visi trīc no bailēm, kungs.

— Kāpēc? Kas tas ir par apvidu?

— Šis gaļēdāju orhideju mežs, kungs, saucas Oglaisa dārzs un pieder burvju pilij Horokai, ko dēvē arī par redzošo roku. Tur dzīvo pati varenākā un ļaunākā burve Fantāzijā. Viņas vārds ir Ksaīde.

— Labi, labi,— Bastiāns atbildēja,— pasaki bailīgajiem, lai viņi nomierinās. Es esmu kopā ar viņiem.

Illuāns vēlreiz paklanījās un attālinājās.

Mazliet vēlāk blakus Bastiānam nolaidās Fuhūrs un Atrejs, kas bija atgriezušies no tāliem izlūklidojumiem. Karavāna taisni pašlaik baudīja pusdienas atelpu.

— Es nezinu, ko lai par to domāju,— Atrejs iesāka.— Priekšā, trīs līdz četru ceļa stundu attālumā, orhideju meža vidū mēs redzējām kādu celtni, kas izskatās pēc lielas rokas, izstieptas laukā no zemes. Rodas ļoti baiss iespaids. Ja mēs ieturēsim līdzšinējo virzienu, tad uziesim tai taisni virsū.

Bastiāns izstāstīja, ko bija uzzinājis pa šo laiku no Illuāna.

— Tādā gadījumā būtu prātīgāk,— Atrejs sacīja,— ja mēs mai­nītu virzienu, vai tev tā neliekas?

— Nē,— Bastiāns iebilda.

— Nav taču nekāda iemesla, kas mūs spiestu satikties ar Ksaīdi. Labāk būtu, ja mēs izvairītos no šīs tikšanās.

— Ir gan iemesls,— Bastiāns sacīja.

— Kāds?

— Tāds, ka es vēlos ar viņu satikties, — Bastiāns attrauca.

Atrejs klusēdams paraudzījās draugā lielām acīm. Tā kā no visām

pusēm atkal lauzās šurp fantāzieši, lai notvertu kaut vienu vienīgu Bastiāna skatienu, sarunu nebija iespējams turpināt.

Taču pēc pusdienu ieturēšanas Atrejs šķietami bezrūpīgā tonī ierosināja Bastiānam:

— Vai tu nevēlētos kopā ar mani palidot uz Fuhūra?

Bastiāns saprata, ka Atrejam kaut kas guļ uz sirds. Viņi uzlēca

laimes pūķim mugurā — Atrejs priekšā, Bastiāns aizmugurē — un pacēlās gaisā. Tā bija pirmā reize, kad abi draugi lidoja kopā.

Tiklīdz viņus lejā vairs nevarēja sadzirdēt, Atrejs sacīja:

— Tagad ir grūti aprunāties ar tevi divatā. Bet mums katrā ziņā vienam ar otru jāaprunājas, Bastiān.

— To jau es nojautu,— Bastiāns smaidīdams atbildēja.— Kas tad noticis?

— Tas, kur mēs esam nonākuši,— Atrejs vilcinādamies iesāka, — un uz kurieni mēs virzāmies — vai tam ir sakars ar tavu jauno vēlēšanos?

— Jādomā gan,— Bastiāns atbildēja mazlietiņ vēsi.

— Jā,— Atrejs turpināja,— tā jau mēs domājām, Fuhūrs un es. Kas tā gan varētu būt par vēlēšanos?

Bastiāns klusēja.

— Nepārproti mani,— Atrejs piebilda,— runa nav par to, ka mums būtu no kaut kā vai no kāda bail. Taču, būdami tavi draugi, mēs uztraucamies par tevi.

— Pilnīgi lieki,— Bastiāns attrauca vēl vēsāk.

Atrejs ilgāku laiku klusēja. Beidzot Fuhūrs pagrieza galvu uz viņu pusi un sacīja:

— Atrejam ir kāds ļoti prātīgs priekšlikums, tev vajadzētu to uzklausīt, Bastiān Baltazar Buks.

— Jums jau atkal ir kāds padoms?— Bastiāns vaicāja, zobgalīgi smīnēdams.

— Nē, nav padoms, Bastiān,— Atrejs atbildēja,— tas ir priekšli­kums, kas pirmajā mirklī tev varbūt nepatiks. Bet nesteidzies to noraidīt! Mēs nemitīgi lauzījām galvu, kā varētu tev palīdzēt. Visa pamatā ir ietekme, kādu uz tevi atstāj Bērnišķās ķeizarienes zīme. Bez AURINA varas tu nespēj virzīties savās vēlmēs tālāk, taču ar AURINA varu tu pazaudē pats sevi un atceries arvien mazāk to, kurp tu īstenībā vēlies tikt. Ja mēs neko nedarīsim, pienāks brīdis, kad tu vispār to vairs nezināsi.

— Par to mēs esam jāu runājuši,— Bastiāns atcirta,— kas tālāk?

— Kad es toreiz nēsāju dārglietu,— Atrejs turpināja,— viss bija citādi. Tā mani vadīja un neko man neatņēma. Varbūt tāpēc, ka es neesmu cilvēks un nevaru pazaudēt atmiņas par Cilvēku pasauli. Es gribu sacīt, tas man nenodarīja neko ļaunu, gluži pretēji. Un tāpēc es gribēju tev likt priekšā, lai tu atdod AURINU man un vienkārši uzticies manai vadībai. Es tev sameklēšu tavu ceļu. Ko tu par to saki?

— Izslēgts!— Bastiāns salti noraidīja priekšlikumu.

Fuhūrs atkal pagrieza galvu prom.

— Vai tu negribētu vismaz mirkli par to padomāt?

— Nē,— Bastiāns atbildēja,— kāda tam jēga?

Tagad Atrejs pirmo reizi kļuva dusmīgs.

— Bastiān, esi prātīgs! Tev jāsaprot, ka tu nedrīksti tā turpināt! Vai tad tu nejūti, ka esi pilnīgi pārvērties? Kas tevī vispār vēl palicis no tevis paša? Un kas notiks ar tevi?

— Paldies,— Bastiāns tencināja,— sirsnīgs paldies, ka jūs nemi­tīgi rūpējaties par manām problēmām! Bet, godīgi sakot, man daudz labāk patiktu, ja jūs mani beidzot no tā atpestītu. Es — ja jūs to netīšām esat aizmirsuši — es esmu tas, kas izglāba Fantāziju, es esmu tas, kam Mēness meitiņa uzticēja savu varu. Un kaut kāds iemesls tam noteikti bija, jo citādi taču viņa būtu varējusi AURINU atstāt tev, Atrej. Bet viņa tev atņēma zīmi un iedeva to man! Es esot pārvērties, tu saki? Jā, mans mīļais Atrej, tur tev varbūt taisnība! Es vairs neesmu tas nevainīgais un neko nesaprotošais vientiesis, par kādu jūs mani uzskatāt! Vai gribi, lai es tev pasaku, kāpēc tu patiesībā vēlies no manis iegūt AURINU? Tu gluži vienkārši esi greizsirdīgs uz mani — jā, jā, greizsirdīgs. Jūs mani vēl nepazīstat, bet, ja jūs tā turpināsiet — es jums to vēlreiz saku ar labu,— tad jūs mani iepazīsiet!

Atrejs neatbildēja. Fuhūra lidojums pēkšņi bija zaudējis sparu, laimes pūķis tikai ar grūtībām vilkās pa gaisu un sēdās arvien zemāk un zemāk kā ievainots putns.

— Bastiān,— Atrejs beidzot ar pūlēm izmocīja,— tas, ko tu tikko pateici, nevar būt domāts nopietni. Aizmirsīsim to. Tas nekad nav sacīts.

— Nu labi,— Bastiāns piekrita,— kā vēlies. Es šo sarunu neiesā­ku. Bet manis pēc: aizmirsīsim to!

Brīdi neviens vairs nebilda ne vārda.

Tālumā viņu priekšā no orhideju meža iznira Horokas pils. Tā patiešām izskatījās pēc milzu rokas ar pieciem taisni uz augšu izstieptiem pirkstiem.

— Bet vienu gan es gribētu reizi par visām reizēm pateikt skaidri un gaiši,— Bastiāns sacīja tieši,— es esmu nolēmis vispār neatgriez­ties. Es palikšu Fantāzijā uz laiku laikiem. Man šeit patīk ļoti labi. Un tāpēc es no savām atmiņām varu viegli atsacīties. Bet, ja runājam par Fantāzijas nākotni, es varu dot Bērnišķajai ķeizarienei tūkstošiem jaunu vārdu. Cilvēku pasaule mums vairs nav vajadzīga!

Fuhūrs pēkšņi strauji pagriezās un lidoja atpakaļ.

— Hei!— Bastiāns iesaucās.— Ko tu dari? Lido tālāk! Es gribu apskatīties Horoku no tuvuma!

— Es vairs nejaudāju,— Fuhūrs īgni atbildēja,— es nudien vairs nejaudāju. ^

Kad viņi vēlāk nosēdās pie karavānas, ceļabiedri bija ļoti uztraukti. Izrādās, ka procesijai bija uzbrukusi kāda banda — apmē­ram piecdesmit varena auguma vīri, tērpušies melnās kukaiņveida bruņās. Daudzi ceļinieki bija aizmukuši un tikai tagad atgriezās pa vienam vai grupās, citi bija dūšīgi aizstāvējušies, taču pilnīgi bezcerīgi. Šie bruņotie milži ikvienu ieroci bija iznīcinājuši kā bērnu rotaļlietu. Hīkriona, Hīsbalda un Hīdorna kungi bija varonīgi cīnījušies, tomēr nespējuši pievārēt ne vienu vienīgu pretinieku. Beidzot viņi, pārspēka pieveikti, bija atbruņoti, savažoti ķēdēs un aizvilkti prom. Kāds no melni bruņotajiem bija savādā skārda balsī aurojis:

— Šis ir Ksaīdes, Horokas pils valdnieces, vēstījums Bastiānam Baltazaram Buksam. Viņa prasa, lai glābējs viņai bez ierunām padodas, turklāt ar visu savu mantu un bagātību, un zvēr kalpot ar sirdi un dvēseli par uzticīgu vergu. Turpretī, ja viņš tam nav gatavs un ja viņam būtu prātā nezin kāda viltība, lai izjauktu Ksaīdes plānu, tad viņa trīs draugi — Hīkrions, Hīsbalds un Hīdorns — mirs lēnā, kaunpilnā un nežēlīgā nāvē. Tātad jādomā ātri, jo termiņš rīt, saulei uzlecot, izbeidzas. Tāds ir Horokas pils valdnieces Ksaīdes vēstījums Bastiānam Baltazaram Buksam. Tas ir nodots.

Bastiāns iecirta zobus lūpās. Atrejs un Fuhūrs stāvēja, nodūruši skatienu, taču Bastiāns zināja pavisam skaidri, ko draugi domā. Un taisni tāpēc, ka abi nekādi to neizrādīja, viņu tas vēl vairāk satracināja. Taču tagad nebija īstais brīdis viņus tālab saukt pie atbildības. Gan jau vēlāk radīsies atbilstoša izdevība.

— Es šiem Ksaīdes draudiem nepadošos nekādā ziņā, tas nu gan ir skaidrs,— viņš skaļi pavēstīja apkārtstāvošiem,— mums tūliņ jāsaga­tavo plāns, kā mēs ātri varētu atbrīvot trīs ieslodzītos.

— Tas nebūs viegli,— aizrādīja Illuāns, zilais džins ar ērgļa degunu,— pret šiem melnajiem vīriem mēs arī visi kopā esam bezspēcīgi, tas taču ir pierādījies. Un, pat ja tu, kungs, un Atrejs, un viņa laimes pūķis būtu mūsu cīnītāju priekšgalā, paietu pārāk ilgs laiks, kamēr mēs būtu ieņēmuši Horokas pili. Trīs kungu dzīvība atrodas Ksaīdes rokās, un, tiklīdz viņa manīs, ka mēs uzbrūkam, viņa tos nogalinās. Par to es nešaubos.

— Tad viņa to nedrīkst manīt,— Bastiāns aizrādīja,— mums viņa jāpārsteidz.

— Kā lai mēs to izdarām?— jautāja Četru ceturtdaļu trollis, kurš tagad bija pagriezis uz priekšu savu dusmīgo seju, kas izskatījās ārkārtīgi baisa.— Ksaīde ir ļoti viltīga un būs sagatavojusies uz visu.

— No tā es arī baidos,— sacīja gnomu valdnieks,— mēs esam pārāk daudzi, lai viņa nemanītu, ja mēs tuvotos Horokas pilij. Šādu karagājienu nevar nomaskēt pat ne naktī. Viņa noteikti ir izlikusi novērotājus.

— Tad mēs taisni to varētu izmantot, lai viņu maldinātu,— Bas­tiāns prātoja.

— Kā tu to domā, kungs?

— Jums ar visu karavānu jādodas tālāk citā virzienā, lai izskatītos tā, it kā jūs muktu, it kā mēs būtu atteikušies no domas atbrīvot trīs gūstekņus.

— Un kas notiks ar gūstekņiem?

— Es to uzņemšos, man palīdzēs Atrejs un Fuhūrs.

— Tikai jūs trīs?

— Jā,— Bastiāns sacīja,— protams, ja Atrejs un Fuhūrs piekritīs. Ja ne, es tikšu galā arī viens.

Apbrīna pilni skatieni pavērsās pret viņu. Tuvākstāvošie to čukstus paziņoja pārējiem, kuri nebija varējuši sadzirdēt teikto.

— Tas, kungs, ieies Fantāzijas vēsturē,— beidzot iesaucās zilais džins,— vienalga, vai tu uzvarēsi vai zaudēsi.

— Vai jūs nāksiet līdzi?— Bastiāns uzrunāja Atreju un Fuhūru. — Vai arī jums atkal ir kāds no jūsu priekšlikumiem?

— Nē,— Atrejs klusi sacīja,— mēs iesim kopā ar tevi.

— Tad procesijai jādodas ceļā,— Bastiāns pavēlēja,— kamēr vēl ir gaišs. Jums jārada iespaids, ka jūs bēgat, tātad steidzieties! Mēs šeit sagaidīsim tumsu. Rīt no rīta agri mēs jums atkal pievienosimies — kopā ar trim kungiem vai arī vispār ne. Tagad ejiet!

Ceļabiedri mēmi paklanījās Bastiāna priekšā un devās ceļā. Bastiāns, Atrejs un Fuhūrs noslēpās orhideju krūmos un nekustēda­mies un nerunādami gaidīja nakti.

Kad iestājās krēsla, viņi pēkšņi izdzirdēja klusu šķindoņu un ieraudzīja pamestajā apmetnē ienākam piecus milzīgus, melnus vīrus. Viņi izdarīja savādas, mehāniskas kustības, gluži kā pēc vienādas pavēles. Šķita, ka viņi caurcaurēm ir no melna metāla, pat sejas atgādināja tērauda maskas. Vīri vienlaikus apstājās, pagriezās uz to pusi, kur bija nozudusi karavāna, un, nepārmijuši savā starpā ne vārda, vienādā solī sekoja pēdām. Tad atkal iestājās klusums.

— Izskatās, ka plāns īstenojas,— Bastiāns čukstēja.

— Te bija tikai pieci,— Atrejs atbildēja.— Kur ir pārējie? v

— Noteikti šie pieci zinās, kā viņus pasaukt,— Bastiāns sacīja.

Kad beidzot bija kļuvis pavisam tumšs, viņi uzmanīgi izlīda no

paslēptuves, un Fuhūrs bez skaņas pacēlās ar abiem jātniekiem gaisā. Viņš pūlējās lidot pēc iespējas zemāk virs orhideju meža galotnēm, lai netiktu pamanīts. Sākumā virziens bija zināms, tas bija tas pats, kurā

viņš bija devies šo pēcpusdienu. Apmēram pēc ceturtdaļstundu ilgas traukšanās uz priekšu radās jautājums, vai viņi tagad maz atradīs Horokas pili. Tumsa bija necaurredzama. Taču dažas minūtes vēlāk viņi pamanīja priekšā iznirstam pili. Tās tūkstoš logi izstaroja spilgtu gaismu. Šķita, ka Ksaīdei ir svarīgi, lai pils būtu redzama. Tas katrā ziņā bija viegli izskaidrojams, jo viņa taču gaidīja Bastiāna apciemo­jumu, kaut arī citādā nozīmē.

Piesardzības labad Fuhūrs nolaidās vēl zemāk un slīdēja starp orhidejām, jo viņa perlamutra baltais zvīņu tērps mirguļoja un atstaroja gaismu. Un pagaidām viņiem bija vēl jāslēpjas.

Augu aizsegā lidotāji tuvojās pilij. Pie lielajiem ieejas vārtiem sardzē stāvēja desmit bruņu milži. Arī pie katra apgaismotā loga melns un nekustīgs — kā draudoša ēna — stāvēja sargs.

Horokas pils atradās uz neliela pakalna, kur neauga orhideju biežņa. Ēka pēc formas tik tiešām atgādināja milzu roku, kas slejas laukā no zemes. Katrs no pirkstiem bija viens tornis un īkšķis — er- kers, uz kura atradās vēl viens tornis. Celtnei bija vairāki stāvi, ikviena pirkstu locītava veidoja vienu, un logi pēc formas bija kā mirdzošas acis, kas lūkojas uz visām pusēm. Ne velti to sauca par redzošo roku.

— Mums jāizdibina, kur atrodas gūstekņi,— Bastiāns pačukstēja ausī Atrejam.

Atrejs pamāja un pieteica Bastiānam būt klusam un palikt pie Fuhūra. Tad, nesaceldams ne mazāko troksni, viņš aizrāpoja prom. Pagāja ilgs laiks, kamēr viņš atgriezās.

— Es aplavījos apkārt visai pilij,— Atrejs klusītiņām sacīja,— šī ir vienīgā ieeja. Taču tā ir pārāk labi apsargāta. Tikai pašā viduspirksta galā man izdevās atklāt kādu jumta lūku, pie kuras, šķiet, nestāv neviens no bruņu milžiem. Bet, ja mēs ar Fuhūru uzlidosim gaisā, viņi mūs katrā ziņā ieraudzīs. Gūstekņi droši vien ir pagrabā, vismaz es vienreiz kā no liela dziļuma izdzirdēju garu sāpju kliedzienu. /

Bastiāns saspringti domāja, tad pačukstēja:

— Es mēģināšu piekļūt šai jumta lūkai. Jums, tev un Fuhūram, pa to laiku jānovērš sargu uzmanība. Dariet tā, lai viņi domātu, ka mēs uzbruksim ieejas vārtiem. Jums viņi visi jāatvilina šurp. Bet tikai jāvilina, vai saprotat? Neielaidieties nekādā cīņā! Tikmēr es mēģi­nāšu no aizmugures uzrāpties pa roku augšā. Aizkavējiet tos vīrus, cik vien ilgi iespējams. Taču nepakļaujiet sevi nekādam riskam! Atvēliet man dažas minūtes laika, pirms sākat.

Atrejs pamāja un paspieda viņam roku. Tad Bastiāns novilka sudraba mēteli un aizlavījās pa tumsu prom. Viņš meta lielu līkumu apkārt mājai. Tiklīdz zēns bija sasniedzis aizmuguri, atskanēja Atreja skaļais sauciens:

— Heijā! Vai jūs pazīstat Bastiānu Baltazaru Bukšu, Fantāzijas glābēju? Viņš ir ieradies, taču nevis lai izlūgtos Ksaīdes žēlastību, bet lai dotu viņai izdevību labprātīgi atbrīvot gūstekņus. Izpildījusi šo noteikumu, viņa glābs savu kaunpilno dzīvību!

Bastiāns vēl paguva cauri biezoknim pamest skatienu gar pils stūri. Atrejs bija uzvilcis sudraba mēteli un savus zili melnos matus sapinis turbānā. Tam, kas viņus pazina pavirši, patiesi varēja rasties zināmas līdzības ilūzija.

Melnie bruņu milži mirkli likās svārstāmies. Bet tikai mirkli. Tad viņi metās Atrejam virsū, noklaudzot soļu metāliskajai dunai. Ari ēnas pie logiem sakustējās, tās pameta savus posteņus, lai paskatītos, kas notiek. Citi lielā pūlī lauzās laukā pa ieejas vārtiem. Kad pirmie Atreju gandrīz jau bija sasnieguši, viņš izmuka no vajātājiem kā zebiekste un nākamajā mirklī uzradās Fuhūra mugurā virs savu vajātāju galvām. Bruņu milži palēkdamies vicināja pa gaisu savus zobenus, tomēr nespēja viņu aizsniegt.

Bastiāns zibens ātrumā aizsteidzās līdz pilij un sāka rāpties pa fasādi augšup. Vietām palīdzēja logu dzegas un mūra izciļņi, tomēr biežāk pieturēties varēja tikai ar pirkstu galiem. Zēns rāpās augstāk un arvien augstāk, reiz nodrupa gabaliņš no mūra, uz kura viņš bija atbalstījis kāju, un dažas sekundes Bastiāns karājās gaisā, turēdamies tikai ar vienu roku, tomēr viņš pievilkās, sameklēja vietu, kur pieķerties ar otru roku, un rāpās tālāk. Kad beidzot tika aizsniegti torņi, viņš virzījās uz priekšu ātrāk, jo atstarpe starp tiem bija tik niecīga, ka varēja atbalstīties kājām un tādējādi ķepuroties uz augšu.

Beidzot Bastiāns bija sasniedzis jumta lūku un ieslīdēja tajā iekšā. Patiešām šajā torņa istabiņā — nezin kāpēc — nebija neviena sarga. Zēns atvēra durvis"un ieraudzīja šauras vītņu kāpnes. Nesaceldams ne mazāko troksni, Bastiāns sāka kāpt lejā. Nonācis vienu stāvu zemāk, viņš ieraudzīja pie kāda loga stāvam divus melnus sargus un klusējot vērojam, kas notiek tur lejā. Viņam izdevās neievērotam aizlavīties tiem garām.

Un tā glābējs manījās tālāk — pa citām kāpnēm, cauri ejām un koridoriem. Viens bija skaidrs — varbūt kaujā šie bruņu milži bija neuzveicami, taču kā sargi — maz ko vērti.

Beidzot Bastiāns sasniedza pagrabstāvu. Viņš uzreiz to sajuta no smacīgā gaisa, trūdu dvakas un aukstuma, kas sitās pretī. Laimīgā kārtā visi sargi no šejienes acīmredzot bija aizskrējuši uz augšu, lai sagūstītu iedomāto Bastiānu Baltazaru Bukšu. Katrā ziņā neviens no viņiem nebija redzams. Sienās bija iespraustas lāpas, kas apgaismoja ceļu. Tas veda arvien dziļāk un dziļāk uz leju. Bastiānam šķita, ka zem zemes būtu tikpat daudz stāvu, cik virszemē. Beidzot viņš bija sasniedzis pašu dziļāko stāvu, un tagad skatienam pavērās cietums, kurā smaka Hīkrions, Hīsbalds un Hīdorns. Skats bija nožēlojams.

Viņi karājās, pakārti aiz plaukstas locītavām, garās tērauda ķēdēs gaisā virs kādas bedres, kas likās esam melns bezdibenis. Ķēdes stiepās cauri skrituļiem pie cietuma griestiem uz vinču, taču tā bija noslēgta ar lielu tērauda piekaramo slēdzeni un nebija pakustināma. Bastiāns stāvēja, nezinādams padoma.

Trīs gūstekņi bija ciet acīm gluži kā bez samaņas, taču piepeši sīkstais Hīdorns pavēra kreiso aci un nomurmināja izkaltušām lūpām:

— He, draugi, skatieties, kas tur atnācis!

Abi pārējie tāpat ar grūtībām atdarīja plakstiņus, un, ieraugot Bastiānu, viņu lūpās uzplauka smaids.

— Mēs zinājām, ka jūs mūs nepametīsiet nelaimē, kungs,— Hīk­rions sacīja ķērcošā balsī.

— Kā lai es jūs dabūju lejā?— Bastiāns vaicāja.— Vinča ir noslēgta.

— Paņemiet taču savu zobenu,— Hīsbalds izmocīja,— un vien­kārši pārcērtiet ķēdes.

— Lai mēs iekristu bezdibenī?—Hīkrions vaicāja.— Tas nav nekāds sevišķi labais plāns.

— Zobenu es arī nevaru izvilkt,— Bastiāns sacīja,— Sikāndai pašai jāielec man rokās.

— Hm,— Hīdorns noņurdēja,— tur tā nelaime ar burvju zobe­niem. Līdzko tos ievajagas, tie kļūst stūrgalvīgi.

— He!— Hīsbalds pēkšņi pačukstēja.— Vinčai taču bija atslēga. Tikai kur viņi to ir nolikuši?

— Tur kaut kur bija vaļīga akmens plāksne,— Hīkrions sacīja. — Es nevarēju tik labi saskatīt, kad viņi mani šeit vilka augšā.

Bastiāns sasprindzināja acis. Gaisma bija drūma un šaudīga, bet, pagājis šurpu turpu, viņš atklāja grīdā kādu akmens plāksni, kas bija mazliet izvirzīta uz āru. Bastiāns to uzmanīgi pacēla, un tur patiešām gulēja atslēga.

Tagad viņš varēja lielo slēdzeni uz vinčas atslēgt un noņemt. Zēns lēnām sāka griezt kloķi, tas tik skaļi čīkstēja un vaidēja, ka noteikti varēja dzirdēt arī augstākajos pagrabstāvos. Ja bruņu milži nebija pavisam kurli, tad viņiem vajadzēja drāzties šurp. Taču tagad nekas vairs nebūtu līdzēts, ja viņš apstātos, tāpēc Bastiāns turpināja griezt vinču, līdz trīs kungi karājās pie bedres malas. Viņi viegli iešūpojās, tad vēl un vēl un beidzot ar kājām aizsniedza cieto pamatu. Kad tas bija noticis, Bastiāns viņus nolaida lejā pavisam. Kungi nespēkā saļima un palika guļam, kur bijuši. Un resnās ķēdes joprojām vēl turēja viņus aiz delnas locītavām.

Bastiānam vairs neatlika daudz laika pārdomām, jo uz pagraba akmens pakāpieniem arvien skaļāk un skaļāk ierībējās metālisko soļu duna. Nāca sargi. Viņu bruņas lāpu gaismā mirdzēja kā milzu kukaiņi. Milži vīsi ar vienādām kustībām izrāva savus zobenus un devās uzbrukumā Bastiānam, kurš bija palicis stāvam aiz šaurās cietuma ieejas.

Un nu beidzot Sikānda izlēca no sarūsējušās maksts un iegūla viņam rokā. Gaišais zobena asmens kā zibens šāvās pirmajiem bruņu milžiem virsū, un, pirms vēl Bastiāns pats bija īsti aptvēris, kas notiek, ierocis sacirta ienaidnieku gabalu gabalos. Un tagad atklājās, ka šie vīri ir tukši, tie sastāvēja tikai no bruņām, kas pašas no sevis kustējās, to iekšienē nebija nekā, tikai tukšums.

Bastiāns bija izdevīgā pozīcijā, jo cauri cietuma šaurajām durti­ņām viņam varēja uzbrukt tikai pa vienam, un Sikānda sakapāja bruņu milžus druskās citu pēc cita. Drīz tie gulēja kaudzē uz grīdas kā nezin kāda gigantiska putna melnas olas čaumalas. Pēc tam, kad aptuveni divdesmit no tiem bija iznīcināti, likās, ka pārējiem radies cits plāns. Tie atkāpās, acīmredzot lai sagaidītu Bastiānu kādā parocīgākā vietā.

Bastiāns izmanfoja šo izdevību, ātri pārcirzdams ar Sikāndas asmeni ķēdes, kas turēja gūstā trīs kungus. Hīkrions un Hīdorns smagnējām kustībām piecēlās un, lai palīdzētu Bastiānam, mēģināja izvilkt paši savus zobenus, kuri tiem brīnumainā kārtā nebija atņemti, taču viņu rokas no ilgās karāšanās bija kļuvušas nejūtīgas un neklausīja. Hīsbalds, trauslākais no visiem trim, pat nejaudāja pats saviem spēkiem piecelties. Abiem ceļabiedriem nācās viņu atbalstīt.

— Neuztraucieties,— sacīja Bastiāns,— Sikāndai nav vajadzīga palīdzība. Turieties aiz manis un nesagādājiet man nekādas liekas grūtības, mēģinot man palīdzēt!— Viņi izgāja no cietuma, lēnām kāpa augšā pa trepēm, nonāca kādā lielā telpā, kas līdzinājās zālei,— un šeit pēkšņi izdzisa visas lāpas. Taču Sikānda mirdzēja jo spoži.

Atkal viņi izdzirdēja tuvojamies metāliski dunošos soļus.

— Žigli!— Bastiāns uzsauca.— Atpakaļ uz trepēm! Es aizstāvēšos.

Viņš nevarēja redzēt, vai trīs kungi pavēli izpilda, un viņam arī

neatlika vairs laika, lai pārliecinātos, jo zobens Sikānda jau sāka dejot viņa rokā. Un no spilgtās, baltās gaismas, ko tas izstaroja, hallē kļuva gaišs kā dienā. Kaut arī bruņu milži gribēja atvirzīt Bastiānu no ieejas uz trepēm, lai varētu uzbrukt zēnam no visām pusēm, neviens no viņu varenajiem cirtieniem neskāra Bastiānu. Sikānda šaudījās gaisā tik ātri, ka šis viens zobens izskatījās kā zobenu simti, kurus nebija iespējams atšķirt citu no cita. Un beidzot viņš stāvēja sacirstu melnu bruņu laukā. Neviens vairs nekustējās.

— Nāciet!— Bastiāns uzsauca pavadoņiem.

Trīs kungi izlīda no ieejas kāpņu telpā un iepleta acis.

— Kaut ko tādu es vēl nekad neesmu redzējis,— Hīkrions sacīja, drebot ūsām,— goda vārds!

— Es par to vēl stāstīšu saviem mazbērniem,— stomīdamies teica Hīsbalds. v ;

— Un tie mums diemžēl neticēs,— skumji piebilda Hīdorns.

Bastiāns neizlēmīgs stāvēja ar zobenu rokās, taču pēkšņi tas

ieslīdēja atpakaļ makstī.

— Šķiet, ka briesmas ir garām,— viņš sacīja.

— Vismaz tās, kuras var uzveikt ar zobenu,— Hīdorns piemeti­nāja.— Ko mēs darīsim tālāk?

— Tālāk,— Bastiāns atbildēja,— es gribētu personiski iepazīties ar Ksaīdi. Man ar viņu pārmijams kāds vārdiņš.

Četratā viņi tagad kāpa uz augšu pa pagraba stāviem, kamēr sasniedza zemes virspusi. Šeit, tādā kā hallē, viņus gaidīja Atrejs un Fuhūrs.

— Jums abiem tas izdevās lieliski!—Bastiāns sacīja, uzsizdams Atrejam pa plecu.

— Kas bija šie bruņu milži?— Atrejs gribēja zināt.

— Tukši rieksti!— Bastiāns garāmejot izmeta.— Kur ir Ksaīde?

— Augša sava burvju zale,— Atrejs atbildēja.

— Nāciet līdzi!— Bastiāns aicināja. Viņš atkal apvilka sudraba mēteli, ko Atrejs pieturēja. Tad visi kopā kāpa pa platajām akmens kāpnēm uz augšējiem stāviem. Pat Fuhūrs devās līdzi.

Kad Bastiāns ar draugiem ienāca lielajā burvju zālē, Ksaīde piecēlās no sava sarkano koraļļu troņa. Viņa bija daudz lielāka par Bastiānu un ļoti skaista. Burvei mugurā bija garš tērps no violeta zīda, viņas mati bija sarkani kā uguns un saslieti tornī kādā augstākā mērā dīvainā frizūrā no pīnēm un bizēm. Viņas seja bija bāla kā marmors, tāpat garās, tievās rokas. Skatiens savāds un mulsinošs, un pagāja labs bridis, kamēr Bastiāns aptvēra, kas tam par iemeslu: Ksaīdei bija divas dažādas acis — viena zaļa un otra sarkana. Šķita arī, ka viņa ir nobijusies no Bastiāna, jo drebēja. Bastiāns izturēja viņas skatienu, un burve nolaida savas garās skropstas.

Telpa bija pieblīvēta ar visvisādiem dīvainiem priekšmetiem, un nebija iespējams uzminēt, kādam mērķim tie kalpo,— te bija lieli, daudzkrāsaini globusi, zvaigžņu pulksteņi un svārsti, kas karājās pie griestiem. Pa vidu stāvēja dārgi vīraka trauki, no kuriem plūda smagi dažādu krāsu mākoņi, kas aizvilkās kā migla pa grīdu.

Bastiāns līdz šim vēl nebija teicis ne vārda. Un šķita, ka tas Ksaīdi izvedis no pacietības, jo pēkšņi viņa pieskrēja pie zēna un nometās viņa priekšā uz grīdas, tad, pacēlusi vienu Bastiāna kāju, uzlika to sev uz pakauša.

— Mans kungs un meistar,— viņa sacīja balsī, kas likās zema, samtaina un it kā aizplīvurota,— visā Fantāzijā tev neviens nespēj pretoties. Tu esi varenāks par visiem varenajiem un bīstamāks par visiem dēmoniem. Ja tev kārojas man atriebties par to, ka biju pietiekami liela muļķe un nepazinu tavu lielumu, vari mani samīt ar savu kāju. Esmu pelnījusi tavas dusmas. Taču, ja tu savu izdaudzināto cēlsirdību gribi pierādīt arī pret mani, necienīgo, tad paciet, ka es tev padodos kā paklausīga verdzene un zvēru tev kalpot ar visu savu sirdi un dvēseli un ar visām savām spējām. Māci man darīt to, ko tu uzskati par vēlamu, un es būšu tev pazemīga skolniece un paklausīšu katram tavam acu mājienam. Es nožēloju to, ko esmu gribējusi tev nodarīt, un izlūdzos tavu žēlastību.

— Piecelies, Ksaīde!— Bastiāns teica. Viņš bija izjutis dusmas uz viņu, taču burves runa bija viņam patikusi. Ja viņa patiešām bija nezināšanas dēļ vērsusies pret viņu un ja tiešām tik rūgti to nožēlo, tad tas būtu zem viņa goda — nabadzīti tagad vēl sodīt. Un, tā kā

Ksaīde pat gribēja no viņa mācīties to, ko viņš uzskata par vēlamu, tad patiesībā nebija nekāda iemesla šo lūgumu noraidīt.

Ksaīde bija piecēlusies un stāvēja nokārtu galvu.

— Vai tu klausīsi man uz vārda, bez ierunām un bez kurnēša­nas,— Bastiāns jautāja,— kaut arī grūti būs manu pavēli izpildīt?

— Es vēlos to, kungs un meistar,— Ksaīde atbildēja,— un tu redzēsi: mēs panāksim visu, ja apvienosim manu mākslu un tavu varu.

— Labi,— Bastiāns atbildēja,— tad es pieņemu tevi savā dienestā. Tu pametīsi šo pili un dosies kopā ar mani uz Ziloņkaula torni, kur esmu nodomājis satikties ar Mēness meitiņu.

Ksaīdes acis uz īsu mirkli iekvēlojās sarkanas un zaļas, taču viņa tūliņ pat atkal nolaida pār tām savas garās skropstas un sacīja:

— Es paklausu, kungs un meistar.

Visi kāpa lejā un izgāja pils priekšā.

— Mums vispirms jāatrod pārējie ceļabiedri,— Bastiāns nolēma, — kas zina, kur viņi tagad ir.

— Ne pārāk tālu no šejienes,— Ksaīde sacīja,— es viņus mazlie­tiņ maldināju.

— Tā bija pēdējā reize,— Bastiāns aizrādīja.

— Tā bija pēdējā reize, kungs,— viņa atkārtoja,— bet kā mēs tur nonāksim? Vai lai eju kājām? Naktī — un cauri šim mežam?

— Fuhūrs mūs nesīs,— Bastiāns noteica,— viņš ir pietiekami stiprs, lai lidotu ar mums visiem.

Fuhūrs pacēla galvu un paskatījās uz Bastiānu. Viņa rubīnsārtās acis zvēroja.

— Pietiekami stiprs es esmu, Bastiān Baltazar Buks,— nodunēja viņa bronzas balss,— taču es negribu nest šo sievieti.

— Un tomēr tu to darīsi,— Bastiāns sacīja,— jo es tev pavēlu!

Laimes pūķis paskatījās uz Atreju, un tas viņam neuzkrītoši

pamāja. Bastiāns to pamanīja.

Visi sasēdās Fuhūram mugurā, tas tūliņ pacēlās gaisā.

— Uz kurieni?— laimes pūķis vaicāja.

— Vienkārši — taisni uz priekšu!— Ksaīde sacīja.

— Uz kurieni?— Fuhūrs vaicāja vēlreiz, it kā nebūtu sadzirdējis.

— Taisni uz priekšu!— Bastiāns uzsauca.— Tu esi pareizi sapratis!

— Klausi vien!— Atrejs klusi sacīja, un Fuhūrs paklausīja.

Pusstundu vēlāk — ausa jau rīts — viņi ieraudzīja lejā daudzus

apmetnes ugunskurus, un laimes pūķis nosēdās. Pa šo laiku bija pievienojušies jauni Fantāzijas iemītnieki, un daudzi no viņiem bija atnesuši līdzi teltis. Apmetne līdzinājās īstai telšu pilsētai, kas pletās orhideju meža malā plašā, puķēm klātā pļavā.

— Cik tad daudzi jau te ir?— Bastiāns gribēja zināt, un zilais džins Illuāns, kas pa šo laiku bija vadījis procesiju un tagad iznācis sasveicināties, paskaidroja, ka precīzi saskaitīt dalībniekus vēl nav varējis, bet katrā ziņā to esot jau tuvu tūkstotim. Un, starp citu, tur esot vēl kaut kas ārkārtīgi savāds: drīz pēc tam, kad viņi uzslējuši apmetni, tātad vēl pirms pusnakts, esot uzradušies pieci bruņu milži. Viņi esot izturējušies miermīlīgi un stāvējuši malā. Neviens, protams, neesot uzdrošinājies viņiem tuvoties. Turklāt viņi nesuši līdzi lielu, ar sarkaniem koraļļiem rotātu palankīnu, kas tomēr esot bijis tukšs.

— Tie ir mani nesēji,— Ksaīde lūdzošā tonī sacīja Bastiānam, — vakar vakarā es izsūtīju viņus sev pa priekšu. Tas ir visjaukākais veids, kā ceļot. Ja tu man to atļautu, kungs!

— Tas man nepatīk,— Atrejs iejaucās pa vidu.

— Kāpēc ne?— Bastiāns jautāja.— Kas tev būtu iebilstams?

— Lai viņa ceļo, kā grib,— Atrejs atcirta,— bet tas, ka viņa izsūtījusi palankīnu jau vakar vakarā, nozīmē, ka viņa jau iepriekš zinājusi, ka šeit nāks. To visu viņa bija ieplānojusi, Bastiān. Tava uzvara patiesībā ir sakāve. Viņa tīšām ļāva tev uzvarēt, lai tevi pakļautu.

— Izbeidz!— Bastiāns kliedza,-piesarcis aiz dusmām.— Es neesmu tev tavu viedokli jautājis! Slims var palikt no tavām mūžīgajām pamācībām! Tagad tu vēl gribēsi apstrīdēt manu uzvaru un likt par apsmieklu manu cēlsirdību!

Atrejs grasījās kaut ko iebilst, taču Bastiāns uzkliedza:

— Pievaldi mēli un liec mani mierā! Ja es jums abiem nepatīku un jums nepatīk tas, ko es daru, tad ejiet savu ceļu! Es jūs neturu! Ejiet, kur gribat! Jūs man esat apnikuši!

Bastiāns sakrustoja rokas uz krūtīm un pagrieza Atrejam muguru. Pūlis, kas drūzmējās apkārt, aizturēja elpu. Atrejs bridi stāvēja, ļoti stalti izslējies, un klusēja. Līdz pat šim mirklim Bastiāns viņu vēl nekad nebija norājis citu priekšā. Rīkle zēnam sažņaudzās, tā ka viņš tikai ar grūtībām spēja ievilkt gaisu. Bridi viņš vēl gaidīja, taču, tā kā Bastiāns viņam vairs nepievērsa uzmanību, viņš lēnām pagriezās un devās prom. Fuhūrs sekoja.

Ksaīde smaidīja. Tas nebija labs smaids.

Taču Bastiānā šajā mirklī bija izdzisušas atmiņas par to, ka viņš savā pasaulē bijis bērns.