Bezgalīgais stāsts

VI. Divvientuļnieki

Drausmu pilns bija tas acumirklis, kad Atrejam uzmācās šaubas, vai tikai Igramūla viņu tomēr nebūs piemānījusi, jo atguvies viņš joprojām atradās klinšu tuksnesī.

Atrejs ar pūlēm piecēlās. Un tagad viņš redzēja, ka atrodas gan kalnu apvidū, taču kādā gluži citā. Šī zeme izskatījās tā, it kā tā sastāvētu tikai un vienīgi no rūsganām klinšu plāksnēm, kas bija sakrautas un sastumtas cita virs citas un veidoja dažnedažādus savdabīgus torņus un piramīdas. Starp tām auga zemi krūmāji un zālājs. Dedzināja svelme. Apvidus bija iegrimis gaisā, pat spilgtā saules gaismā, kas žilbināja acis.

Atrejs pielika delnu pie uzacīm un pamānīja aptuveni jūdzes attālumā neregulāri veidotus klinšu vārtus, kuriem par spraisli bija līmeniski guļošas akmens plāksnes kādu simt pēdu augstumā.

Vai tā būtu ieeja Dienvidu orākulā? Cik vien tālu sniedzās skatiens, aiz vārtiem nebija nekas cits kā vien bezgalīgs, tukšs līdzenums — nevienas ēkas, neviena tempļa, neviena mežiņa — nekas, kas atgādinātu orākula vietu.

Tā gudrodams, ko lai iesāk, viņš piepeši izdzirdēja zemu, bronzas zvanam līdzīgu balsi:

— Atrej!— Un tad vēlreiz:— Atrej!

Zēns pagriezās riņķī un ieraudzīja aiz viena no rūsganajiem klinšu torņiem iznākam balto laimes pūķi. Asinis tecēja no viņa brūcēm, un nabadziņš bija kļuvis tik vārgs, ka tikai ar grūtībām spēja aizvilkties līdz Atrejam. Un tomēr viņš jautri pamirkšķināja ar vienu no savām rubīnsārtajām acīm un sacīja:

— Neesi pārāk pārsteigts, ka arī es šeit esmu, Atrej! Es gan biju kā paralizēts, kad karājos zirnekļa tīklā, tomēr visu, ko sacīja Igramūla, noklausījos. Un tad es nodomāju — arī man viņa galu galā iekoda, kāpēc es tāpat nevarētu likt lietā šo noslēpumu, kuru viņa uzticēja tev? Tā es no viņas izmuku.

Atrejs priecājās.

— Ar smagu sirdi es tevi pametu Igramūlai,— viņš sacīja,— bet ko es varēju iesākt?

— Neko,— atbildēja laimes pūķis.— Tik un tā tu man izglābi dzīvību, kaut ari ne bez manas palīdzības.

Un viņš vēlreiz pamirkšķināja, šoreiz ar otru aci.

— Izglābu dzīvību . . .— Atrejs atkārtoja,— uz vienu stundu, jo vairāk mums abiem tikpat neatliek. Es sajūtu Igramūlas indi ar katru mirkli stiprāk.

— Katrai indei ir pretinde,— atbildēja baltais pūķis,— tu redzēsi, ka viss beigsies laimīgi.

— Nevaru iedomāties — kā,— Atrejs sacīja.

— Es ari ne,— atteica pūķis,— bet tieši tas ir skaisti. Kopš šā brīža tev viss ies no rokas. Es galu galā esmu laimes pūķis. Pat karādamies tīklā, es nezaudēju cerības — un, kā redzi, pamatoti.

Atrejs smaidīja.

— Saki man — kāpēc tu pārcēlies uz šejieni un nevis uz kādu citu — labāku vietu, kur tevi varbūt kāds varētu izārstēt?

— Mana dzīvība pieder tev,— pūķis sacīja,— ja esi ar mieru to pieņemt. Es iedomājos, ka tev Lielajā meklējumā būs vajadzīgs kāds dzīvnieks jāšanai. Un tu pats varēsi pārliecināties, kā labāk — ķepu­roties pa šo apvidu uz divām kājām, aulekšot labā zirgā vai arī joņot laimes pūķa mugurā pa debesu plašumiem. Norunāts?

— Norunāts!— Atrejs piekrita.

— Starp citu,— pūķis piebilda,— mans vārds ir Fuhūrs.

— Labi, Fuhūr,— Atrejs sacīja,— taču, kamēr mēs runājam, aiz­steidzas tas mazumiņš laika, kas mums vēl atlicis. Man kaut kas jādara. Bet kas?

— Lai tik uzsmaida laime,— Fuhūrs atbildēja,— ko tad vēl?

Taču Atrejs viņu vairs nedzirdēja. Zēns bija nokritis gar zemi un

nekustīgi gulēja, saritinājies laimes pūķa mīkstajos līkumos.

Tā bija Igramūlas inde, kas viņu pieveica.

Kad Atrejs — kas zina, pēc cik ilga laika, — atkal atvēra acis, viņš vispirms neredzēja neko vairāk kā ārkārtīgi dīvainu seju, noliekušos pār savējo. Tā bija pati krunkainākā un rievainākā seja, kādu viņš jebkad skatījis, turklāt tā bija aptuveni tikai viņa dūres lielumā. Seja bija tumši brūna, tā atgādināja ceptu ābolu, un actiņas tajā spīguļoja kā zvaigznītes. Galvā bija kaut kas līdzīgs aubei no savītušām lapām.

Tad Atrejs sajuta, ka viņam pie lūpām pielikts neliels biķerītis.

— Svētīgas zāles, labas zāles!— murmināja krunkainās, mazās lūpiņas rievotajā sejiņā.— Dzer, mans bērns, dzer. Tās palīdz!

Atrejs maziem malkiem padzērās. Garša bija dīvaina — iesaldena un tomēr asa.

— Kas noticis ar balto pūķi?— viņš ar pūlēm izrunāja.

— Viss kārtībā, — čukstošā balstiņa atbildēja, — neraizējies, manu puisīt. Viņš kļūs atkal vesels. Abi jūs atkal kļūsiet veseli. Ļaunākais jums jau aiz muguras. Dzer tikai, dzer!

Atrejs norija vēl malku un tūliņ no jauna iekrita miegā, taču šoreiz tas bija dziļais, spirdzinošais atveseļošanās miegs.

Torņa pulkstenis sita divi.

Bastiāns ilgāk vairs nejaudāja nociesties: viņam steidzami va­jadzēja uz tualeti. Jau labu laiku zēnam gribējās," taču viņš vienkārši nespēja pārtraukt lasīšanu. Un mazlietiņ arī baidījās kāpt lejā un staigāt pa skolu. Bastiāns centās pats sev iestāstīt, ka tam nav nekāda iemesla, ka skola taču tukša un neviens viņu neredzēs. Tomēr bailes neatkāpās, šķita, skolas ēka pati ir kāda būtne, kas viņu novēro.

Taču tas viss neko nelīdzēja, vajadzība gluži vienkārši spieda!

Bastiāns nolika grāmatu atvērtu uz vingrošanas paklāja, piecēlās un devās uz noliktavas durvīm. Sirdij dauzoties, viņš brīdi ieklausījās. Visapkārt valdīja klusums. Zēns atvilka vaļā aizbīdni un lēnām pagrieza lielo atslēgu, tad nospieda kliņķi, un durvis, skaļi čīkstēda­mas, atvērās.

Bastiāns zeķēs izslīdēja laukā un atstāja aiz sevis durvis atvērtas, lai vēlreiz nesaceltu lieku troksni. Tad viņš aizlavījās pa kāpnēm lejā uz otro stāvu. Pretī stiepās garais gaitenis ar spinātzaļajām klašu durvīm. Skolēnu tualetes bija otrajā galā. Ilgāk kavēties nedrīkstēja, un Bastiāns skrēja, cik ātri vien varēdams. Viņš sasniedza glābjošo vietiņu burtiski pēdējā mirklī.

Kārtodams savas darīšanas, zēns prātoja, kāpēc gan grāmatu varoņiem nekad neiznāk saskarties ar šādām problēmām. Reiz — kad Bastiāns vēl bija krietni mazāks — viņš pat bija pajautājis ticības mācības stundā, vai Tam Kungam Jēzum arī bijušas vajadzības tāpat kā parastam cilvēkam, jo viņš taču tāpat kā parasts cilvēks ēdis un dzēris. Klase rēca no smiekliem, un ticības mācības skolotājs ierakstīja viņam piezīmi par «nepieklājīgu uzvedību». Atbildi Bastiāns nesa­ņēma. Turklāt viņš tik tiešām nebija gribējis uzvesties nepieklājīgi.

— Droši vien šie jautājumi ir pārāk nesvarīgi un otršķirīgi,— Bas­tiāns tagad sacīja pats sev,— lai būtu nepieciešams tos pieminēt grāmatās.

Kaut ari viņam tie dažkārt bija tik svarīgi, ka sagrāba kauns un izmisums.

Bastiāns bija ticis galā, norāva ūdeni un gribēja jau iet laukā, kad ārā gaitenī pēkšņi izdzirdēja soļus. Cita pcc citas tika atvērtas un atkal aizvērtas klašu durvis, turklāt soļi nāca arvien tuvāk.

Bastiāna sirds lēca vai pa muti laukā. Kur lai paslēpjas? Viņš palika nekustīgi stāvam, kur stāvējis.

Tualetes durvis atvērās, par laimi, tā, ka Bastiānu tās aizsedza. Skolas saimnieks ienāca iekšā. Citā pēc cita viņš pameta skatienu atsevišķajos nodalījumos. Pietuvojies tam, kurā vēl tecēja ūdens un šūpojās ķēde, viņš apstājās. Skolas saimnieks kaut ko noņurdēja zem deguna, taču, sagaidījis, ka ūdens pārstāj tecēt, paraustīja plecus un izgāja laukā. Viņa soļi noklusa uz kāpnēm.

Bastiāns visu šo laiku nebija uzdrošinājies elpot, tagad viņš dziļi ievilka elpu. Grasīdamies iet laukā, zēns manīja, ka viņam trīc ceļgali.

Piesardzīgi un cik vien ātri spēdams, viņš aizšāvās pa gaiteni ar spinātzaļi krāsotajām durvīm, augšā pa kāpnēm — un atpakaļ noliktavā. Tikai tad, kad durvis atkal bija aizslēgtas un aizbultētas, sasprindzinājums noplaka.

Dziļi nopūzdamies, viņš no jauna apgūlās savā vingrošanas paklāju gultā, ieritinājās armijas segās un paņēma grāmatu.

Kad Atrejs atkal pamodās, viņš jutās pilnīgi žirgts un spēcīgs. Viņš piecēlās.

Bija nakts, spoži spīdēja mēness, un Atrejs redzēja, ka atrodas tajā pašā vietā, kur pirmīt bija pakritis blakus baltajam pūķim. Arī Fuhūrs joprojām gulēja tāpat, taču dzīvnieks elpoja mierīgi un dziļi un šķita, ka viņš ir cieši aizmidzis. Visas viņa brūces bija apsaitētas.

Atrejs ievēroja, ka arī viņa paša pleci bija tāpat aprūpēti — nevis ar marli, bet ar zālītēm un augu šķiedrām.

Tikai dažu soļu attālumā klintī atradās maza ala, no kuras ieejas krita pabāls gaismas stars.

Nekustinādams kreiso roku, Atrejs uzmanīgi piecēlās un devās pie zemās ieejas alā. Viņš noliecās un ieraudzīja iekšā telpu, kas izskatījās pēc alķīmiķa virtuves miniatūrā. Dziļplānā vaļējā kamīnā sprēgāja jautra uguntiņa. Visapkārt stāvēja un gulēja tīģeļi, podi un dīvainas formas pudeles. Kādā plauktā bija sakrauti kaudzē dažda­žādu kaltētu zāļu saišķi. Galdiņš viducī un pārējās mēbeles likās sameistarotas no saknēm. Kopumā šī dzīvojamā vieta radīja ļoti mājīgu iespaidu.

Izdzirdējis iekrekšķināšanos, Atrejs tikai tagad pamanīja, ka atzveltnī kamīna priekšā sēž kāds vīrelis. Galvā viņam bija tāda kā no saknēm darināta cepure, kas izskatījās pēc riņķī apgrieztas pīpes galviņas. Seja bija tikpat tumši brūna un sagrumbojusies kā tā, kuru viņš bija ieraudzījis pār sevi, pirmoreiz pamozdamies. Taču uz deguna bija uzliktas lielas brilles, un šī seja likās skarbāka, raižu nomākta. Vīrelis lasīja lielu-grāmatu, kas gulēja viņam klēpī.

Tad no kādas citas telpas, kas atradās dziļāk alā, gāzelēdamās ienāca vēl otra radībiņa, kurā Atrejs uzreiz pazina to būtni, kas pirmīt bija rūpējusies par viņu. Tikai tagad viņš redzēja, ka tā ir sieviņa. Galvā viņai bija lapu berete, mugurā — tāpat kā vīrelim atzveltnes krēslā — kaut kas līdzīgs mūka virstērpam, kas, likās, ari ir šūdināts no savītušām lapām. Sieviņa labpatikā dūca zem deguna, berzēja rokas un tad sāka darboties gar kādu katlu, kas karājās virs uguns. Abas radībiņas nebija lielākas par Atreja kāju, mērot no papēža līdz ceļgalam. Acīmredzot tie bija kupli sazarojušās gnomu saimes locekļi, kaut ari ļoti neparasti.

— Sieva,— vīrelis īgni uzsauca,— paej nost no gaismas! Tu traucē manas studijas.

— Vienmēr tu ar savām studijām!— sieviņa pārmeta.— Kam gan tas interesē. Svarīgi tagad, lai būtu gatavs zāļu eliksīrs. Tiem abiem tur ārā tas ir nepieciešams.

— Tiem abiem tur ārā,— vīrelis sakaitināts atbildēja,— mans padoms un mana palīdzība būs vēl vairāk nepieciešami.

— Manis pēc,— atteica večiņa,— bet tikai tad, kad viņi būs veseli. Paej malā, vecais!

Vīriņš rūkdams pastūmās ar krēslu mazlietiņ nost no uguns.

Atrejs ieklepojās, lai pievērstu sev uzmanību. Gnomu pāris paskatījās uz zēnu.

— Viņš jau ir vesels,— vīriņš sacīja,— tagad mana kārta!

— Nekā!— sieviņa pikti iebilda.— To, vai viņš ir vesels, izšķiršu es. Tava kārta būs tad, kad es teikšu, ka pienākusi tava kārta!

Tad viņa pagriezās pret Atreju.

— Mēs tevi labprāt aicinātu iekšā. Bet tev te laikam būs mazliet par šauru. Vienu mirklīti! Tūliņ iziešu pie tevis laukā.

Sieviņa vēl kaut ko sasmalcināja mazā miezeri un iesvieda to katlā, tad nomazgāja rokas un noslaucīja savā virstērpā, teikdama vīrelim:

— Tu sēdi te, Engivuk, kamēr es pasaukšu, vai saprati?

— Labi jau, labi, Urgla,— vīriņš norūca.

Gnoma sieviņa iznāca no alas laukā un samiegtām acīm pētoši raudzījās no apakšas uz Atreju.

— Nu? Izskatās, ka mums jau klājas tīri labi, ko?

Atrejs pamāja.

Sieviņa uzrāpās uz kāda klinšu izciļņa, kas atradās vienādā augstumā ar Atreja seju, un apsēdās.

— Vairs nesāp?— viņa gribēja zināt.

— Nav vērts par to runāt,— Atrejs atbildēja.

— Nudien nesapratu,— sieviņa spīguļojošām acīm viņam uz­bruka,— sāp vai nesāp?

— Vēl sāp,— Atrejs paskaidroja,— taču tas nav svarīgi . . .

— Ir gan svarīgi!— Urgla nošņācās.— Man patīk: pacients skaid­ros ārstam, kas ir un kas nav svarīgi! Ko tu no tā saproti, zaļknābi! Ir jāsāp, lai sadzītu. Ja nesāpētu vairs, tad tava roka būtu mirusi.

— Piedošanu!— Atrejs atvainojās, sajuzdamies kā norāts bērns. — Es tikai gribēju sacīt… tas nozīmē, es gribēju pateikties.

— Ak, ko nu!— Urgla nelaipni pārtrauca viņu.— Beigu beigās esmu dziedniece. Izpildīju tikai savu amata pienākumu. Un Engivuks, mans vecais, ieraudzīja karekli tev kaklā. Tad mums vairs nebija nekādu jautājumu.

— Un Fuhūrs?— Atrejs vaicāja.— Kā klājas viņam?

— Kas tas tāds?

— Baltais laimes pūķis.

— Ak ta. Vel nezinu. Viņam ticis drusku vairak neka tev. Bet viņš jau arī drusku vairāk spēj paciest. Vispār rādās, ka izdzīvos. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka viņš atkal atlabs. Laimes pūķim vēl kādu brīdi vajadzīgs miers. Bet kur jūs esat dabūjuši šo indi, ko? Un kā jūs pēkšņi gadījāties šeit? Un kurp jūs dodaties? Un kas jūs esat?

Engivuks tagad arī bija uzradies alas ieejā un klausījās, kā Atrejs atbild uz vecās Urglas jautājumiem. Tad viņš iznāca alas priekšā un sauca:

— Turi muti, sievišķi, tagad mana kārta!

Tad viņš pagriezās pret Atreju, noņēma cepuri, pakasīja savu kailo galviņu un sacīja:

— Nedusmojies par viņas pļāpāšanu, Atrej! Vecā Urgla bieži ir mazliet neaptēsta, bet sirds viņai laba. Mans vārds ir Engivuks. Mūs sauc par divvientuļniekiem. Vai ir gadījies par mums dzirdēt?

— Nē,— Atrejs atzinās.

Engivuks likās mazlietiņ apvainojies.

— Nu labi,— viņš sacīja,— tu droši vien neapgrozies zinātnieku aprindās, citādi tev katrā ziņā būtu pateikts, ka tu neatradīsi labāku padomdevēju par mani, ja gribēsi tikt pie Ujulalas Dienvidu orākulā. Tu esi ieradies īstajā vietā, manu zēn.

— To gan tu nedari!— vecā Urgla iesaucās pa vīdam, tad norāpās lejā no sava sēdekļa- un, kaut ko murminādama zem deguna, nozuda alā.

Engivuks tīšuprāt izlikās nedzirdējis večiņas iebildumu.

— Varu tev daudz ko paskaidrot,— viņš turpināja,— visu savu mūžu esmu studējis šo lietu krustu šķērsu. Speciāli tam nolūkam esmu ierīkojis observatoriju. Drīzumā izdošu lielu zinātnisku darbu par orākulu. Virsraksts: «Ujulalas mīkla, profesora Engivuka atmi­nēta». Neskan slikti, ko? Diemžēl man vēl trūkst dažu sīkumu. Vai tu man varētu palīdzēt, zēn?

— Observatoriju?— Atrejs vaicāja, jo viņam bija svešs šis vārds.

Engivuks pamāja lepnumā mirdzošām acīm. Ar rokas vēzienu viņš

aicināja Atreju sev līdzi.

Starp varenajām akmens plāksnēm līkumu līkumiem augšup vijās šaura taciņa. Dažās — sevišķi stāvās — vietās bija izkaltas sīkas kāpnītes, kas Atreja kājām, zināms, bija par niecīgu. Viņš gluži vienkārši pārkāpa tām pāri, sperdams lielu soli. Un tomēr viņš pielika visus spēkus, lai tiktu līdzi gnomam, kas naski tipināja pa priekšu.

— Tagad ir gaiša mēness nakts,— Engivuks sacīja,— tu to varēsi redzēt.

— Ko?— Atrejs gribēja zināt.— Ujulalu?

Taču Engivuks noraidoši pamāja un gāzelēdamies devās tālāk.

Beidzot viņi bija nonākuši klinšu torņa galotnē. Pamats bija līdzens, tikai uz vienu pusi pacēlās dabas veidots brustvērs, akmens plāksnes aizsargsiena. Šīs plāksnes vidū bija caurums, acīmredzot ar instrumentiem izdobts. Cauruma priekšā uz statīva stāvēja no saknēm darināts mazs teleskops.

Engivuks tajā ielūkojās un, dažas skrūves viegli pagriezdams, to noregulēja, tad apmierināts pameta ar galvu un uzaicināja Atreju ieskatīties. Zēns paklausīja, tikai viņam vajadzēja apgulties uz zemes un atbalstīties uz elkoņiem, lai ieskatītos teleskopā.

Tas bija iestādīts uz lielajiem klinšu vārtiem, proti, tā, ka bija redzama labā pīlāra apakšējā daļa. Un tagad Atrejs pamanīja, ka blakus šim pīlāram, augstu izslējusies un pilnīgi nekustīga, mēness­gaismā sēž varena sfinksa. Priekšējās ķetnas, uz kurām viņa atbalstī­jās, bija kā lauvam, ķermeņa aizmugurējā daļa bija kā vērsim, uz muguras viņai bija vareni ērgļa spārni un seja kā cilvēkam, vismaz pēc formas, jo pati izteiksme nebija cilvēciska. Bija grūti pateikt, vai šī seja smaida vai atspoguļo neizmērojamas bēdas vai arī pilnīgu vienaldzību. Tomēr, kad Atrejs to kādu brīdi bija vērojis, tā viņam likās bezgalīga ļaunuma un nežēlības pilna, taču tūliņ pat viņam atkal vajadzēja mainīt savu spriedumu, jo piepeši viņš neredzēja tajā neko citu kā vienu vienīgu prieku.

— Diezgan!— Atrejs dzirdēja gnoma balsi pie savas auss.— Tu to neizdibināsi. Tā klājas ikvienam. Ari man. Visu savu mūžu esmu vērojis un neesmu ticis skaidrībā. Tagad otru!

Un viņš pagrieza vienu no skrūvēm, attēls slīdēja cauri vārtiem, aiz kuriem stiepās tikai plašais, tukšais līdzenums, tad Atreja skatienam pavērās kreisais pīlārs, un šeit tādā pašā stāvoklī sēdēja otra sfinksa. Tās varenais ķermenis mēnessgaismā mirdzēja neparasti blāvi kā izlijis sudrabs. Šķita, ka tā nenovērsdamās raugās uz pirmo sfinksu, tāpat kā pirmā bija nekustīgi raudzījušies uz otrās pusi.

— Vai tās ir statujas?— Atrejs klusi vaicāja, nespēdams atraut ne

acu.

— Ak, nē,— Engivuks atbildēja, iesmiedamies sīkiem smiekli­ņiem,— tās ir īstas, dzīvas sfinksas — ai, cik dzīvas! Sākumam tu esi pietiekami daudz redzējis. Nāc, iesim atkal lejā! Es tev visu paskaid­rošu.

Un viņš aizlika roku priekšā teleskopam, tā ka Atrejs neko vairs nespēja saskatīt. Klusēdami viņi devās atpakaļ.