Divpadsmit krēslu

XXIV nodala AUTOMOBILISTU KLUBS

Lielas dienas avīzes «Darbgalds» redakcijā, kas atradās Tau­tību nama otrajā stāvā, steidzīgi cepa materialus, lai varētu no­dot salikšanai.

No rezerves (materiali, kas jau salikti, bet nav ievietoti pa­gājušajā numurā) cēla ārā informācijās un rakstus, skaitīja, cik rindas tie aizņems, sākās parastā tirgošanas par vietām.

Pavisam avīze savās četrās lappusēs varēja ievietot 4400 rindu. Tur vajadzēja ietilpināt visu: telegramas, rakstus, kroniku, strād­nieku korespondentu vēstules, paziņojumus, vienu feļetonu dzejā un divus prozā, karikatūras, fotogrāfijās, speciālās nodaļas: teatra, sporta, šacha dzīve, ievadrakstu un otru ievadrakstu, pa­domju, partijas un arodbiedrību organizāciju paziņojumus, ro­mānā turpinājumu, mākslinieciskus aprakstus par galvaspilsētas dzīvi, sīkumus ar nosaukumu «No visa pa druskai», populāri zi­nātniskus rakstus, radio un dažādus gadījuma rakstura materia­lus. Pavisam no nodaļām sanāca ap desmit tūkstošu rindu. Tā­pēc vietu sadali lappusēs parasti pavadīja dramatiski skati.

Pirmais pie redakcijas sekretārā atskrēja šacha nodaļas va­dītājs maestro Sudeikins. Viņš uzdeva pieklājīgu, bet sarūgtinā­juma pilnu jautājumu:

— Kā? Šodien šacha nebūs?

— Nav Vietas, — atbildēja sekretārs. — Garš zemsvītras raksts. Trīssimt rindu.

— Bet šodien taču sestdiena. Lasītājs gaida svētdienai pare­dzēto nodaļu. Man ir uzdevumu atbildes, man ir lieliska Neuni- vako etide, man, beidzot. ..

— Labi. Cik jūs vēlaties?

— Ne mazāk par simt piecdesmit.

—• Labi. Ja jums ir uzdevumu atbildes, dosim sešdesmit rindu.

Maestro mēģināja izlūgties vēl trīsdesmit rindas, kaut vai Neunivako etidei (brīnišķīga Tartakovera-Bogoļubova indiešu par­tija jau gulēja pie viņa vairāk nekā mēnesi), bet viņu atbīdīja nost.

Bija atnācis reportieris Persickis.

— Vai iespaidus par plēnumu vajag dot? — viņš jautāja ļoti klusi.

— Protams! — sekretārs iesaucās. — Jau aizvakar taču to norunājām.

— Plēnums notiek, — Persickis sacīja vēl klusāk, — un divas skicītes jau gatavas, bet viņi man nedod vietu.

— Kā nedod? Ar ko jūs runājāt? Ko viņi iedomājas, prātā sajukuši, vai?

Sekretārs aizskrēja lamāties. Viņam pakaļ purpinādams slāja Persickis, bet vēl aiz tā skrēja sludinājumu daļas līdzstrādnieks.

— Bet mums Sekara šķidrums! — viņš skumjā balsī sauca.

Aiz viņiem tenterēja saimniecības pārzinis, stiepdams redak­toram ūtrupē nopirkto mīksto krēslu.

— Šķidrumu otrdien. Šodien publicējam mūsu pielikumu!

— Kāds tur labums no jūsu bezmaksas sludinājumiem, bet par šķidrumu jau saņemta nauda.

— Labi, nakts redakcijā noskaidrosim. Nododiet sludinājumus Pašai. Viņa pašreiz tieši brauc uz nakts redakciju.

Sekretārs atsēdās lasīt ievadrakstu. Bet viņu tūlīt atrāva no šās aizrautīgās nodarbošanās. Bija atnācis mākslinieks.

— Ahā, — sacīja sekretārs, — ļoti labi. Mums te ir temats karikatūrai sakarā ar pēdējām telegramām no Vācijas.

— Es domāju tā, — teica mākslinieks. — «Tērauda kaska» un Vācijas vispārējais stāvoklis …

— Labi. Tad mēģiniet kaut kā sakombinēt un pēc tam pa­rādiet man.

Mākslinieks aizgāja uz savu nodaļu. Viņš paņēma gabaliņu Vatmana papīra un ar zīmuli uzskicēja izkāmējušu suni. Sunim galvā viņš uzlika vācu bruņu cepuri ar smailu galu. Bet pēc tam ņēmās sacerēt uzrakstus. Uz dzīvnieka ķermeņa viņš ar drukā­tiem burtiem uzrakstīja vārdu «Vācija», uz ritenī saliektās as­tes — «Dancigas koridors», uz žokļiem — «sapņi par revanšu», uz kakla siksnas — «Dauesa plāns» un uz izkārtās mēles — «Stre- zemans». Suņa priekšā mākslinieks nostādīja Puankarē, kas rokā turēja gaļas gabalu. Arī uz gaļas gabala mākslinieks bija iecerējis kaut ko uzrakstīt, bet gaļas gabals bija mazs, un uzrakstam nepie­tika vietas. Ja tas būtu mazāk apķērīgs cilvēks un nevis avīzes karikatūrists, tas noteikti apjuktu, bet mākslinieks, daudz nedomā­dams, piezīmēja gaļai klāt kaut ko līdzīgu zāļu pudeles receptei un uz tās sīkiem burtiņiem uzrakstīja: «Francijas priekšlikumi par drošības garantijām.» Lai Puankarē nevarētu samainīt ar kadu citu valsts darbinieku, mākslinieks tam uz Vēdera uzrakstīja: «Puankarē.» Skice bija gatava.

Uz mākslas nodaļas galdiem atradās ārzemju žurnāli, lielas šķēres, trauciņi ar tušu un baltu krāsu. Uz grīdas mētājās fotogrā­fiju apgriezumi: kāda cilvēka plecs, kājas un dabas ainavas gabaliņi.

Pieci mākslinieki kasīja uzņēmumus ar žiletēm, padarīdami tos gaišākus un piedodami tiem asumu, atsevišķas vietas pārkrāsoja ar tušu un balto krāsu, rakstīja otrā pusē uzrakstus un norādīja izmērus: 33 /-i kvadrata, 2 slejās un tā tālāk — norādījumus, kas nepieciešami cinkogrāfijai.

Redaktora istabā sēdēja ārzemju delegācijā. Redakcijas tulks

skatījās runājošā ārzemniekā sejā un, griezdamies pie redaktora, teica:

— Biedrs Arno vēlas zināt. . .

Runāja par padomju avīzes redakcijas strukturu. Kamēr tulks skaidroja redaktoram, ko vēlas zināt biedrs Arno, pats Arno, ģēr­bies samta sporta biksēs, un visi pārējie ārzemnieki ziņkārīgi ap­lūkoja sarkano spalvaskatu un spalvu Nr. 86, kas bija ieslieta ista­bas kakta. Spalva gandrīz aizsniedza griestus, bet spalvaskāts bija vidēja cilvēka resnumā. Ar šo spalvaskātu varētu arī rakstīt: spalva bija gluži īsta, kaut gan apjomā pārspēja prāvu līdaku.

— Oho-ho! — smējās ārzemnieki. — Kolosāli!

So spalvu redakcijai uzdāvināja strādnieku korespondentu kongress.

Redaktors, sēdēdams Vorobjaņinova krēslā, smaidīja un, veikli madams ar falvu te uz spalvaskāta pusi, te uz ciemiņu pusi, jautri stastija par dāvanu.

Klaigāšana sekretariātā turpinājās. Persickis atnesa Semaško rakstu, un sekretārs steidzīgi izsvītroja šacha nodalu maketa tre­šajā lappusē. Maestro Sudeikins vairs necīnījās par Neunivako brī­nišķīgo etidi. Viņš centās saglābt kaut vai uzdevumu atrisinā­jumus. Pēc cīņas, kas bija daudz spriegāka nekā viņa cīņa ar Laskeru San Sebastjanas turnirā, maestro izkaroja vietu uz «Tie­sas un sadzīves» rēķina.

Semaško nosūtīja salikšanai. Sekretārs atkal nogrima ievad­raksta lasīšanā. Viņš bija nolēmis to izlasīt aiz tīri sportiskas intereses, lai tur plīst vai lūst.

Kad viņš bija nokļuvis līdz vietai: «. .. Taču pēdējā pakta sa­turs ir tāds, ka, ja Tautu Savienība to reģistrēs, tad nāksies atzīt, ka …» — pie viņa pienāca «Tiesa un sadzīve», spalvains vīrs. Sekretārs turpināja lasīt, tīšām neskatīdamies uz «Tiesas un sa­dzīves» pusi un izdarīdams ievadrakstā nevajadzīgas atzīmes.

«Tiesa un sadzīve» piegāja no otras puses un aizvainoti sacīja:

— Es nesaprotu.

—- Nu, nu, — sekretārs nomurmināja, cenzdamies novilcināt laiku, — kas tad lēcies?

— Lieta tāda, ka trešdien «Tiesas un sadzīves» nebija, piekt­dien «Tiesas un sadzīves» nebija, ceturtdien no rezerves ievietoja tikai par alimentiem, bet sestdien izņem tiesas prāvu, par kuru jau sen raksta visās avīzēs, un tikai mēs . . .

— Kur raksta? — iekliedzās sekretārs. — Es neesmu lasījis.

— Rīt būs visās avīzēs, un tikai mēs atkal nokavēsim.

— Bet, kad jums uzdeva Cubarovu lietu, ko jūs tad1 rakstījāt? Ne rindiņas no jums nevarēja izspiest. Es zinu. Jūs par čubaro- viešiem rakstījāt vakara avīzē.

— Kā jūs to zināt?

— Zinu. Man stāstīja.

— Tādā gadījumā es zinu, kas jums stāstījis. Jums stāstīja Persickis, tas pats Persickis, kas visas Maskavas acu priekšā iz­manto redakcijas aparatu, lai dotu materialus Ļeņingradai.

— Paša! — sekretārs klusi sacīja. — Pasauciet Persicki. — «Tiesa un sadzīve» indiferenti sēdēja uz palodzes. Aiz viņa mu­guras bija redzams dārzs, kur čaloja putni un gorodku spēlētāji. Sūdzību ilgi izmeklēja. Sekretārs to izbeidza ar veiklu paņēmienu; izmeta šachu un tā vietā ielika «Tiesu un sadzīvi». Persickim iz­teica brīdinājumu.

Redakcijā bija viskarstākais darba laiks — pulkstenis pieci. Sakarsušās rakstāmmašīnas kūpēja. Darbinieki steigdamies ne­patīkamās balsīs diktēja savus rakstus. Vecākā mašīnrakstītāja rājās par neliešiem, kas nemanot iebāzuši savus materialus ār­pus kārtas.

Pa gaiteni soļoja redakcijas dzejnieks. Viņš izrādīja sevišķu uzmanību mašīnrakstītājai, kuras slaidās gūžas rosināja viņa dze­jiskās jūtas. Viņš to aizveda gaiteņa galā un pie loga teica mīlas vārdus, uz kuriem meitene atbildēja:

— Man šodien jāstrādā virsstundas, un es esmu ļoti aizņemta.

Tas nozīmēja, ka viņa mīl citu.

Dzejnieks pinās pa kājām un pie visiem paziņām griezās ar apbrīnojami vienmuļu lūgumu:

— Iedodiet desmit kapeikas tramvajam!

Pēc šīs sumas viņš iemaldījās arī strādnieku korespondentu daļā. Pagrozījies starp galdiem, pie kuriem sēdēja vēstuļu lasītāji, un aptaustījis korespondenču kaudzes, dzejnieks atsāka savus centienus. Vēstuļu lasītāji, šie visdrūmākie cilvēki redakcijā (tos par tādiem bija padarījusi nepieciešamība dienā izlasīt simt vēs­tuļu, ko rakstījušas rokas, kas vairāk radušas rīkoties ar cirvi krāsotāja otu vai ķerru nekā ar spalvu), klusēja.

Dzejnieks apmeklēja arī ekspedīciju un galu galā ieklīda kan­torī. Bet tur viņš ne vien nedabūja desmit kapeikas, bet viņam pat uzbruka komjaunietis Avd'otjevs: lai dzejnieks iestājoties automo­bilistu pulciņā. Dzejnieka iemīlējušos dvēseli ietina benzina tvaiki.. Viņš spēra divus soļus sānis un, uzņēmis trešo ātrumu, pazuda no redzes loka.

Avdotjevs nemaz nezaudēja drosmi. Viņš ticēja automobiļu idejas uzvarai. Sekretariātā šo cīņu viņš izcīnīja viltus ceļā. Un tieši tāpēc sekretaram neizdevās izlasīt ievadrakstu līdz galam.

— Klausies, Aleksandr Josifovič. Paga, ir ļoti nopietna lieta, — Avdotjevs sacīja, sēzdamies uz sekretārā galda. — Pie mums ir nodibinājies automobilistu klubs. Vai redakcija mums nevarētu aizdot piecsimt rubļu uz astoņiem mēnešiem?

— Vari nepūlēties.

-— Kā? Tu domā, ka tas ir neauglīgs darbs?

— Nevis domāju, bet zinu. Cik tad jūsu pulciņā ir biedru?

— Jau iestājušies ļoti daudzi.

Pulciņā pagaidām bija tikai organizators viens pats, taču Av­dotjevs to nevienam neizpauda.

— Par piecsimt rubļiem mēs «kapsētā» nopirksim mašīnu. Jegorovs jau nolūkojis. Remonts, viņš saka, maksāšot ne vairāk par piecsimt rubļiem. Pavisam tūkstotis. Un es domāju savervēt divdesmit cilvēku, pa pussimtniekam no katra. Tas būs lieliski! Iemācīsimies vadīt mašīnu! Jegorovs būs mūsu šefs. Un pēc trim mēnešiem — ap augustu — mēs visi protam vadīt, mašīna ir, un katrs pēc kārtas brauc, kur vien patīk.

— Bet kur piecsimt rubļu mašīnas pirkšanai?

— Uz procentiem aizdos pašpalīdzības kase. Atmaksāsim. Nu kā, vai tevi pierakstīt?

Bet sekretārs jau bija ar papliku pauri, daudz strādāja, pil­nīgi atradās ģimenes un dzīvokļa varā, mīlēja pēc pusdienām pa­gulēt uz dīvana un pirms aizmigšanas palasīt «Pravdu». Viņš padomāja un atteicās.

— Tu, — Avdotjevs sacīja, — esi īsts vecis!

Avdotjevs gāja pie katra galda un atkārtoja savas kvēlās ru­nas. Večos, par kādiem viņš uzskatīja visus darbiniekus, vecākus par divdesmit gadiem, viņa vārdi radīja apšaubāmu efektu. Tie taisīja skābus ģīmjus un izvairīdamies atrunājās ar to, ka jau esot bērnu draugi un regulāri maksājot divdesmit kapeikas gadā labdarīgam pasākumam — palīdzībai nabaga mazulīšiem. Viņi, atklāti runājot, būtu ar mieru iestāties jaunajā klubā, bet . ..

— Kas par «bet»? — kliedza Avdotjevs. — Ja automobilis jau būtu nopirkts? Jā? Ja jums par piecpadsmit kapeikām gadā no­liktu uz galda zilu sešcilindru «pakardu», bet benzinu un smēr­eļļas ņemtu uz valdības rēķina?!

— Lasies vien, lasies prom! — atrunājās vecīši. — Pašreiz gatavojam pēdējos materialus, tu mums traucē strādāt!

Automobiļu ideja dzisa un kūpēja. Beidzot atradās jaunā pa­sākuma pionieris. Persickis atsprāga no telefona, ka nobrikšķēja vien, uzklausīja Avdotjevu un sacīja:

— Tev nav pareiza pieeja, dod lapu. Sāksim no gala.

Un Persickis kopā ar Avdotjevu sāka visus apstaigāt no jauna.

— Tu vecais matraci, — Persickis teica zilacainam jauneklim,

— šim nolūkam pat nauda nav jādod. Vai tev ir divdesmit septītā gada aizņēmuma obligācijās? Par kādu surnu? Par piecdesmit? Jo labāk. Tu atdod tās obligācijās mūsu klubam. No obligācijām veidosies kapitals. Ap augustu mēs varēsim realizēt visas obli­gācijās un nopirkt automobili.

— Bet ja mana obligācijā laimē? — aizstāvējās jauneklis.

-— Kādu sumu tu vēlies laimēt?

— Piecdesmit tūkstošus.

— Par šiem piecdesmit tūkstošiem nopirksim automobiļus. Un, ja es laimēšu, darīsim tāpat. Un, ja Avdotjevs, — arī tāpat. Vārdu sakot, lai laimētu kāda obligācijā laimēdama, naudu iz­lietosim mašīnām. Vai tagad tu saprati? Savādnieks! Ar perso­nīgu mašīnu brauksi pa Gruzijas Kara ceļu! Kalni! Saprati, muļķi tāds! . . . Bet aiz tevis personīgās mašīnās trauksies «Tiesa un sadzīve», kronika, informācijās daļa un tā dāmiņa, zini, kura raksta par kino . .. Nu? Nu? Samīlēsies vēl! …

Ikviens obligāciju īpašnieks sirds dziļumos netic laimēšanas iespējai. Toties viņš ļoti greizsirdīgi izturas pret savu kaimiņu un pazīstamu obligācijām. Viņš vairāk nekā no uguns baidās no tā, ka tie varētu laimēt, bet viņš, mūžīgais neveiksminieks, atkal paliks tukšā. Tāpēc cerības uz kāda redakcijas darbinieka lai­mestu neatvairāmi grūda obligāciju īpašniekus jaunā kluba ap­kampienos. Mulsināja tikai bažas, ko darīt, ja nelaimēs neviena obligācijā. Bet tas nezin kāpēc likās neticami, un bez tam auto­mobilistu klubs nekā nezaudēja: no obligāciju izveidotā kapitala viena «kapsētas» mašīna bija nodrošināta.

Piecās minūtēs iestājās divdesmit cilvēku. Kad pasākums bija vaiņagojies panākumiem, izdzirdis par automobilistu kluba vili­nošajam perspektivām, ieradās sekretārs.

— Nu, zēni, — viņš sacīja, — vai neierakstīties arī man?

— Ieraksties, vecīt, kāpēc gan ne, — atbildēja Avdotjevs,

— tikai pameklē citu vietu. Mums par nožēlošanu ir jau pilns kom­plekts un jaunu biedru uzņemšana pārtraukta līdz tūkstoš deviņi simti divdesmit devītajam gadam. Bet tu labāk ieraksties bērnu draugos. Lēti un mierīgi. Divdesmit kapeikas gada un nekur nav jābrauc.

Sekretārs sastomījās, atcerējies, ka viņš tik tiešām jau labi gados, nopūtās un aizgāja izlasīt līdz galam aizraujošo ievad­rakstu.

— Sakiet, lūdzu, biedri, — viņu gaitenī apturēja kāds skais­tulis, pēc izskata čerkess, — kur šeit atrodas laikraksta «Darb­galds» redakcija?

Tas bija lielais kombinators.