Divpadsmit krēslu

XXVI n o d aĻa DIVAS VIZĪTES

Tāpat kā no autiņiem iztīts mazulītis ne mirkli nepaliek mierā, savelk un atver savas rožainās dūrītes, kustina kājiņas, groza inicītē ieģērbto galviņu, kas tik liela kā prāvs antonovkas ābols, un no mutes izpūš burbulīšus, tā arī Absolons Iznurenkovs_ atra­dās mūžīgā nemiera stāvoklī. Viņš kustinaja tuklas kajeles, grozīja noskūto zodiņu, bezgala stenēja un ar savām spalvaina­jām rokām taisīja tādus žestus, it kā vingrotu ar gumijas apli.

Viņš dzīvoja rūpju pilnu dzīvi, visās vietās ieradās un kaut ko piedāvāja, traukdamies pa ielu kā izbiedēta vista, ātri un skaļi purpināja, it kā aprēķinādams ar skārdu apjumtās mūra ēkas apdrošināšanas maksu. Viņa dzīves un darbības būtība bija tā, ka viņš organiski nespēja ilgāk par vienu minūti koncentrēt uz­manību pie kāda pasākuma, priekšmeta vai domas.

Ja asprātība nepatika un par to tūlīt nesmējās, Iznurenkovs necentās redaktoru pārliecināt, kā citi to dara, ka asprātība ir laba un, lai to pilnīgi novērtētu, vajag tikai mazliet padomāt. Viņš tūdaļ piedāvāja citu asprātību.

^ — Kas slikti, tas slikti, — viņš piekrita, — tas ir jāsaprot.

Veikalos Absolons Vladimirovičs radīja īstu jucekli, tik pēkšņi viņš parādījās un pazuda pārsteigto komiju acīm, tik ekspansivi pirka šokolādes kārbiņu, ka pārdevēja cerēja saņemt vismaz trīs­desmit rubļus. Bet Iznurenkovs, piedejodams kasei un nemitīgi raustīdams kaklasaiti, it kā tā viņu žņaugtu, nometa uz stikla plāksnītes saņurcītu trijnieku un, pateicīgi blēdams, aizskrēja.

Ja šis cilvēks spētu apvaldīt savu raksturu kaut vai uz divām stundām, notiktu visneparastākās lietas.

Varbūt Iznurenkovs apsēstos pie galda un uzrakstītu lielisku stāstu vai arī lūgumu pašpalīdzības kasei par neatmaksājama pabalsta izsniegšanu, vai jaunu paragrafu likumam par apdzī­vojamās platības izmantošanu, vai grāmatu «Gaumīgas ģērbša­nās un labas uzvešanās māksla».

Bet tas nebija viņa spēkos. Trakojošās kājas viņu nesa prom, no kustīgajām rokām kā bulta izlidoja zīmulis, un domas šau­dījās.

Iznurenkovs skraidīja pa istabu, un mēbelēm piesietie zīmogi drebēja kā auskari dejojošai čigānietei. Krēslā sēdēja viegli sa­smīdināma priekšpilsētas meitene.

— Ah, ah! — izsaucās Absolons Vladimirovičs, — debešķīgi! «Tu, karalien, ar saviem skatiem pie dzīru galda apburt spēj . ..» Ah, ah! Augsta klase! … Jūs esat karaliene Margo.

Nekā no tā nesaprazdama, priekšpilsētas karaliene cienīgi smējās.

— Nu ēdiet šokolādi, nu, es jūs lūdzu! . .. Ah, ah! … Burvīgi!

Viņš ik mirkli skūpstīja karalienei rokas, jūsmoja par viņas

pieticīgo apģērbu, sēdināja klēpi kaķi un glaimīgi jautāja:

— Vai nav taisnība, viņš ir līdzīgs papagailim? Lauva! Lauva! īsts lauva! Sakiet, — viņš taču patiešām ir ārkārtīgi pū­kains? .. . Bet aste! Aste! Tā taču patiešām ir varena aste, vai ne? Ah!

Kaķis ielidoja kaktā, un Absolons Vladimirovičs, rokas pie­spiedis pie tuklajām, baltajām krūtīm, kādam klanījās pie loga. Pēkšņi viņa ņiprajā galvā noknakšķēja kāds vārstulis, un viņš sāka izaicinoši zoboties par savas viešņas fiziskajām un garīga­jām īpašībām.

— Sakiet: vai šī broša patiešām ir no stikla? Ah! Ah! Kāds mirdzums! … Jūs mani esat apžilbinājusi, goda vārds! Bet sa­kiet, — vai Parize tiešām ir liela pilsēta? Vai patiešām tur atro­das Eifela tornis? . .. Ah! Ah! . .. Kādas rokas! .. . Kāds deguns! Ah!

Viņš neapskāva meiteni. Viņam pietika ar komplimentiem. Un viņš runāja bez mitas. Vārdu straumi pārtrauca pēkšņā Ostapa ierašanās.

Lielais kombinators grozīja rokās papīra lapu un bargi jautāja:

— Vai šeit dzīvo Iznurenkovs? Vai jūs pats tas esat?

Absolons Vladimirovičs satraukti ielūkojās apmeklētāja ledai­najā sejā. No tā acīm viņš centās nolasīt, kādas pretenzijas tagad uzstādīs. Vai tas būs sods par tramvajā izsisto logu, pavēste no Tautas tiesas par dzīvokļa īres nemaksāšanu vai parakstu vāk­šana neredzīgo žurnalam.

— Ko tas nozīmē, biedri, — Benders sausi sacīja, — kur tas redzēts — izdzīt valsts kurjeru.

— Kādu kurjeru? — šausminājās Iznurenkovs.

— Pats zināt — kādu. Tūlīt vedīšu prom mēbeles. Palūgšu jūs, pilsone, atbrīvot krēslu, — Ostaps stingri noteica.

Pilsone, kurai nupat lasīja priekšā visliriskāko dzejnieku vārsmas, piecēlās no savas vietas.

— Nē! Sēdiet! — kliedza Iznurenkovs, aizstādamies krēs­lam priekšā. — Viņiem nav tiesību.

— Par tiesībām, pilsoni, labāk klusējiet. Jābūt apzinīgam. Atbrīvojiet mēbeli! Likumus vajag ievērot.

Pie šiem vārdiem Ostaps paķēra krēslu un pakratīja to gaisa.

— Vedīšu prom mēbeles! — Ostaps stingri paziņoja.

— Nē, nevedīsiet!

— Kā tad nevedīšu, — Ostaps iesmējās, iziedams ar krēslu gaitenī, — ka noteikti vedīšu.

Absolons noskūpstīja karalienei roku un, galvu nodūris, me­tās pakaļ bargajam tiesnesim. Tas jau kāpa lejā pa trepēm.

— Bet es saku, ka jums nav tiesību. Pēc likuma mēbeles var stāvēt divas nedēļas, bet tās ir stāvējušas tikai trīs dienas! Var­būt es vēl samaksāšu!

Iznurenkovs lidinājās ap Ostapu kā bite. Abi strīdēdamies iz­gāja uz ielas. Absolons Vladimirovičs skrēja līdzi krēslam līdz pašam ielas stūrim. Seit viņš ieraudzīja zvirbuļus, kas lēkāja ap mēslu čupu. Viņš paskatījās uz tiem ar apskaidrotu skatienu, kaut ko nomurmināja, sasita plaukstas un, gardi smiedamies, noteica:

— Augsta klase! Ah! Ah! … Temats parādās pavisam citā gaismā!

Aizrāvies ar temata izstrādāšanu, Iznurenkovs līksmi pagrie­zās atpakaļ un palēkdamies skrēja mājup. Par krēslu viņš atce­rējās tikai mājās, atradis priekšpilsētas meiteni stāvam istabas vidū.

Ostaps krēslu aizveda ar ormani.

— Mācieties, — viņš sacīja Ipolitam Matvejevičam, — krēsls paņemts ar kailām rokām. Par velti. Jūs sapratāt?

Pēc krēsla uzšķēršanas Ipolits Matvejevičs sadrūma.

— Izredzes kļūst arvien lielākas, — Ostaps sacīja, — bet naudas nav ne kapeikas. Sakiet: vai jūsu nelaiķe sievasmāte ne­mēdza jokot?

— Nu kas tad ir?

— Varbūt nekādu briljantu nemaz nav?

Ipolits Matvejevičs tik enerģiski savicināja rokas, ka svārķeļi savilkās uz augšu.

— Tādā gadījumā viss ir vislabākajā kārtībā. Cerēsim, ka Ivanopulo īpašums palielināsies vairs tikai par vienu krēslu.

— Par jums, biedri Bender, šodien avīzēs rakstīja, — glai­mojoši sacīja Ipolits Matvejevičs.

Ostaps sarauca pieri.

Viņam nepatika, ka prese saceļ troksni ap viņa vārdu.

— Ko jūs melšat? Kādā avīzē?

Ipolits Matvejevičs svinīgi izpleta avīzi «Darbgalds».

— Lūk, šeit. Nodaļā «Dienas raibumi».

Ostaps mazliet nomierinājās, jo baidījās tikai no tādiem rak­stiem, ko ievietoja atmaskojošajās nodaļās: «Mūsu dzelonis» un «Ļaundarus — pie tiesas».

Un patiešam nodaļa «Dienas raibumi» nonparela burtiem bija iespiests:

P A KĻUVA ZEM ZIRGA

Vakar Sverdlova laukumā pakļuva zem ormaņa zirga Nr.

8974 pils. O. Benders. Cietušais tika cauri ar vieglām izbailēm.

— Ormanis tika cauri ar vieglām izbailēm, nevis es, — īgni piezīmēja O. Benders. — Idioti! Raksta, raksta — un paši nezina, ko raksta. Ak! Tas ir «Darbgalds». Ļoti ļoti patīkami. Vai jūs zi­nāt, Vorobjaņinov, ka šo rakstu varbūt ir rakstījuši, sēdēdami uz mūsu krēsla? Amizants gadījums!

Lielais kombinators kļuva domīgs.

Iemesls redakcijas apmeklēšanai bija atrasts.

Uzzinājis no sekretārā, ka visas istabas pa labi un pa kreisi līdz pašam gaiteņa galam ir redakcijas telpas, Ostaps sataisīja glupu ģīmi un uzsāka redakcijas telpu apskati: viņam vajadzēja uzzināt, kādā istabā atrodas krēsls.

Viņš ielīda vietējās komitejas telpās, kur jau sparīgi noritēja jauno automobilistu sēde, bet, uzreiz pamanījis, ka krēsla tur nav, pārceļoja uz blakus telpām. Kantorī viņš izlikās, ka gaida rezo­lūciju, strādnieku korespondentu nodaļā vaicāja, kur šeit saskaņā ar sludinājumu pārdod inakulaturu; sekretariātā noskaidroja abo­nēšanas noteikumus, bet feļetonistu istabā jautāja, kur pieņem sludinājumus par dokumentu nozaudēšanu.

Tā viņš nokļuva līdz redaktoram, kas, sēdēdams uz koncesijas krēsla, skaļi runāja pa telefonu, pie auss piespiedis klausuli.

Ostapam bija nepieciešams laiks, lai vērīgi izpētītu apvidu.

— Jūsu avīzē, biedri redaktor, par mani sarakstīti pedējie meli, — Benders sacīja.

— Kas par meliem? — jautāja redaktors.

Ostaps ilgi locīja vaļā «Darbgalda» eksemplāru. Atskatījies uz durvīm, viņš tanīs pamanīja amerikaņu atslēgu. Ja durvīs iz­grieztu nelielu stikla gabaliņu, tad viegli varētu iebāzt roku un attaisīt atslēgu 110 iekšpuses.

Redaktors izlasīja Ostapa parādīto rakstu.

— Kur tad jūs, biedri, šeit saskatāt apmelojumu?

— Kā nu ne! Bet šis teiciens:

Cietušais tika cauri ar vieglām izbailēm.

— Nesaprotu.

Ostaps mīlīgi raudzījās uz redaktoru un krēslu.

— Es lai nobītos no kaut kāda ormaņa! Visas pasaules priekšā esat mani apkaunojuši — vajag dot atsaukumu.

— Ziniet ko, pilsoni, — redaktors sacīja, — neviens jūs nav apkaunojis, un par tādiem sīkumiem mēs atsaukumus nedodam.

— Nu vienalga, es to tā neatstāšu, — Ostaps teica, iziedams no kabineta.

Viņš jau bija paguvis apskatīt visu nepieciešamo.