Divpadsmit krēslu

II nodala MADAMAS PETUCHOVAS NAVE

Klaudija Ivanovna gulēja uz muguras, pabāzusi vienu roku zem pakauša. Galvā tai bija spilgtas aprikožu krāsas aube; šī krāsa senāk — diezin kādā tur gadā bija modē, kad damas ne­sāja «šanteklerus» un tikko sāka dejot Argentinas tango.

Klaudijas Ivanovnas seja bija svinīga, taču absolūti neko ne­izteica. Acis raudzījās griestos.

— Klaudija Ivanovna, — Vorobjaņinovs pasauca.

Sievasmātes lūpas ātri sakustējās, bet parastās bazunīgās

balss vietā, pie kuras tik joti bija pieradusi Ipolita Matvejeviča auss, viņš izdzirda klusu, vāju un tik žēlīgu vaidu, ka viņam sa­žņaudzās sirds. Pēkšņi acīs ātri sariesās mirdzoša asara un kā dzīvsudrabs noritēja pār vaigu.

— Klaudija Ivanovna, — atkārtoja Vorobjaņinovs, — kas jums kaiš?

Bet viņš atkal nesaņēma atbildi. Vecene aizvēra acis un maz­liet sagāzās uz sāniem.

Istabā klusi ienāca agronoma sieva un aizveda Ipolitu Mat­vejeviču pie rokas kā zēnu, kuru ved mazgāties.

— Viņa ir aizmigusi. Ārsts teica, lai netraucējot. Jūs, mīļais, ziniet ko — aizejiet uz aptieku. Ņemiet kvīti un uzziniet, cik maksā ledus pūšļi.

Ipolits Matvejevičs visos šajos jautājumos pilnīgi pakļāvās Kuzņecova madamai, sajuzdams tās neapstrīdamo pārākumu tam­līdzīgās lietās.

Līdz aptiekai bija tālu. Un Ipolits Matvejevičs, kā ģimnāzists sažņaudzis recepti saujā, steidzīgi izgāja uz ielas.

Bija jau gandrīz tumšs. Dzirkstošās vakara blāzmas fonā rē­gojās zārku meistara Bezenčuka vārgais stāvs, kurš, piespiedies pie egļu koka vārtiem, uzkoda maizi ar sīpoliem. Turpat viņam līdzās pietupušās sēdēja trīs «nimfas» un, karotes aplaizīdamas, ēda no čuguna poda griķu biezputru. Pamanījuši Ipolitu Matve­jeviču, zārcinieki izstiepās kā zaldāti. Bezenčuks aizvainoti pa­raustīja plecus un, izstiepis roku konkurentu virzienā, norūca:

— Pinās, kaut viņus jupis, pa kājām.

Staropanskas laukumā pie dzejnieka 2ukovska bistes, kuras cokolā bija izcirsts uzraksts «Poēzija ir dievs zemes svētajos sap­ņos», risinājās dzīvas pārrunas, ko bija radījusi ziņa par Klau­dijas Ivanovnas smago slimību. Sapulcējušos pilsētnieku kopējās domas bija tādas, ka «visi tur nonāksim» un «dievs devis, dievs ari ņēmis».

Frizieris «Pjers un Konstantins», kas, starp citu, labprāt at­saucās arī uz «Andreja Ivanoviča» vārda, ari šeit nepalaida ga­rām izdevību parādīt savas zināšanas medicīnas nozarē, smeltas no Maskavas žurnālā «Ogoņok».

— Mūslaiku zinātne, — teica Andrejs Ivanovičs, — ir sasnie­gusi neiespējamo. Ņemiet, teiksim, tādu gadījumu, pacientam uz zoda uzmetusies pūtīte. Agrāk beidzās ar asins saindēšanos, bet tagad, stāsta, Maskavā esot — nezinu tikai, vai tā ir taisnība vai ne — katram pacientam paredzēta sava sterilizēta otiņa.

Pilsoņi smagi nopūtās.

— Nu gan tu, Andrej, mazliet šauj pār strīpu …

— Kur tad tas ir redzēts, ka katram cilvēkam ņemtu savu otiņu? Ko tik visu neizdomā!

Bijušais garīgā darba proletārietis, bet tagadējais stenda tir- " gotājs kļuva pat nervozs:

— Piedodiet, Andrej Ivanovič, Maskavā pēc pēdējām iedzīvo­tāju skaitīšanas ziņām vairāk par diviem miljoniem iedzīvotāju. Tātad tas nozīmē, ka vajag vairāk par diviem miljoniem otiņu? Diezgan oriģināli.

Saruna kļuva aizvien dedzīgāka, un velns zin, kur tas būtu novedis, ja Osipnas ielas galā neparādītos Ipolits Matvejevičs.

— Atkal aizskrēja uz aptieku. Tātad stāvoklis bēdīgs.

— Vecene mirs. Ne jau velti Bezenčuks kā prātu zaudējis bizo pa pilsētu.

— Bet ko tad ārsts saka?

— Ko nu ārsts! Vai tad apdrošināšanas kasē ir ārsti? Tur ve­selu par slimu pataisīs!

«Pjers un Konstantins», kas jau sen tiecās sniegt ziņojumu medicinas jautājumos, bailīgi atskatījies, sacīja:

— Tagad viss spēks ir hemoglobinā …

To pateicis, «Pjers un Konstantins» apklusa.

Apklusa arī pilsētnieki, klusībā katrs pie sevis apsvērdams hemoglobinā noslēpumainos spēkus.

Kad uzlēca mēness un blāvā gaisma apspīdēja Zukovska mi­niatūro bisti, uz tā vara muguras skaidri varēja salasīt ar krītu uzrakstītu īsu lamu vārdu.

Pirmoreiz tamlīdzīgs uzraksts parādījās uz bistes 1897. gada 15. jūnijā, tūlīt pirmajā naktī pēc pieminekļa atklāšanas. Un, lai kā policijas, vēlāk milicijas pārstāvji centās ievest kārtību, peļo­šais uzraksts akurati atjaunojās katru dienu.

Koka mājiņās ar ārējiem slēģiem jau sīca patvāri. Bija vaka­riņu laiks. Pilsoņi velti vairs neuzkavējās un izklīda. Sacēlās vējš.

Bet Klaudija Ivanovna pa to laiku dzisa. Viņa te prasīja dzert, te sacīja, ka esot jāceļoties augšā un jāejot pēc labošana nodo­tajiem Ipolita Matvejeviča izejamiem puszābakiem, te žēlojās par putekļiem, no kuriem, viņas vārdiem runājot, varēja vai galu da­būt, te lūdza aizdegt visas lampas.

Ipolits Matvejevičs, kas jau bija piekusis uztraukdamies, stai­gāja pa istabu. Galvā līda nepatīkamas domas par saimniecis­kiem jautājumiem. Viņš domāja par to, ka vajadzēs ņemt avansu pašpalīdzības kasē, skriet pēc popa un atbildēt uz radinieku līdz­jūtības vēstulēm. Lai mazliet izklaidētos, Ipolits Matvejevičs iz­gāja lievenī. Mēness zaļajā gaismā stāvēja zārku meistars Be­zenčuks.

— Nu, kā tad pavēlēsiet, Vorobjaņinova kungs? — jautāja meistars, spiezdams naģeni pie krūtīm.

— Ko lai dara, laikam taču vajadzēs, — drūmi atbildēja Ipo­lits Matvejevičs.

— Bet «Nimfa», kaut viņu jupis, vai tad tai ir kāda prece! — Bezenčuks uztraucās.

•— Vācies pie velna! Apnicis!

— Es jau neko. Es par bārkstīm un glazējumu. I<ā taisīt, kaut viņu jupis? Vai pirmās šķiras, primā? Vai kā citādi?

— Bez jebkādām bārkstīm un glazējumiem. Vienkāršu koka zārku. Priedes koka. Vai saprati?

Bezenčuks pielika pirkstu pie lūpām, ar to rādīdams, ka visu sapratis, pagriezās un, balansēdams ar savu naģeni, bet tomēr streipuļodams, devās mājup. Un tikai tagad Ipolits Matvejevičs pamanīja, ka meistars nāvīgi piedzēries.

Ipolitam Matvejevičam atkal kļuva neparasti riebīgi ap sirdi. Viņš nevarēja iedomāties, kā tas būs, kad vajadzēs pēc darba pār­nākt tukšā, piegružotā dzīvoklī. Viņam likās, ka reizē ar sievas­mātes nāvi zudīs arī visas mazās ērtībiņas un ieražas, kuras viņš ar tādām pūlēm bija radījis pēc revolūcijas, kas viņam laupīja lielas ērtības un plaša vēriena parašas. «Apprecēties?» Ipolits Matvejevičs domāja. «Bet ar ko? Ar milicijas priekšnieka brāļa­meitu Varvaru Stepanovnu, Prūša māsu? Vai varbūt nolīgt mājkalpotāju? Kur nu! Pa tiesām novazās. Un pie tam sā­līti iznāk.»

Dzīve Ipolita Matvejeviča acīs uzreiz kļuva drūmāka. Sašu­tuma un riebuma pilns pret visu pasauli, viņš atgriezās istabā.

Klaudija Ivanovna vairs nemurgoja. Gulēdama augsti uzbu- žinātos spilvenos, viņa pavisam saprātīgi un, kā viņam likās, pat bargi noraudzījās iekšā nākošajā Ipolitā Matvejeviča.

— Ipolit, — viņa skaidri sadzirdami nočukstēja, — apsēdieties man blakus. Mans pienākums ir jums pastāstīt. ..

Ipolits Matvejevičs neapmierināts apsēdās, lūkodamies sie­vasmātes novājējušajā, ūsainajā sejā. Viņš centās pasmaidīt un pateikt kaut ko uzmundrinošu. Bet no smaida iznāca ķemīga gri­mase, un uzmundrinošie vārdi vispār nerādās. Ipolits Matvejevičs izdvesa tikai neveiklu pīkstienu.

— Ipolit, — sievasmāte atkārtoja, — vai jūs atceraties mūsu viesistabas garnituru?

— Kādu? — Ipolits Matvejevičs jautāja tik laipni, kā tas iespējams tikai pret ļoti slimiem cilvēkiem.

— To … Ar angļu katunu pārvilkto …

— Ak to, kas bija manā mājā?

— Jā, Stargorodā …

— Atceros, ļoti labi atceros .. . Dīvāns, ducis krēslu un apaļš galdiņš uz sešām kājām. Bija lieliskas mēbeles. Gambsa ražo­tas… Bet kāpēc jūs tās atcerējāties?

Taču Klaudija Ivanovna nespēja atbildēt. Viņas seja pamazām pieņēma vitriola krāsu. Nez kāpēc arī Ipolitam Matvejevičam aiz­rāvās elpa. Viņš spilgti atcerējās viesistabu savā savrupmājā, si­metriski izvietotās riekstkoka mēbeles ar izliektām kājiņām, ar vasku uzspodrināto grīdu, brūnās veclaiku klavieres un ovālos, melnos bilžu rāmīšus ar dagerotipijā uzņemtām dižciltīgo radi­nieku ģīmetnēm pie sienām.

Šai mirklī Klaudija Ivanovna kokainā, vienaldzīgā balsī sacīja:

— Krēsla sēdeklī es iešuvu savus briljantus.

Ipolits Matvejevičs pablenza uz veceni.

— Kādus briljantus? — viņš automatiski jautāja, bet tūdaļ apķērās. — Vai tad tos neatņēma toreiz kratīšanas laikā?

— Es paslēpu briljantus krēslā, — ietiepīgi atkārtoja vecene.

Ipolits Matvejevičs pielēca kājās un, paskatījies uz Klaudijas

Ivanovnas petrolejas lampas apgaismoto, pārakmeņojušos seju„ saprata, ka viņa nemurgo.

— Jūsu briljanti? — viņš iekliedzās, izbīdāmies pats savas balss spēka. — Krēslā! Kur jums prāts? Kāpēc jūs tos neatdevāt man?

— Kā es jums varēju dot briljantus, ja jūs izputinājāt manas meitas muižu? — vecene mierīgi un naidīgi iebilda.

Ipolits Matvejevičs apsēdās un tūdaļ atkal piecēlās. Viņa sirds joņaini trenca asinis pa visu miesu. Galva džinkstēja.

— Jūs taču izņēmāt briljantus no turienes? Tie ir šeit?

Vecene noraidoši papurināja galvu.

— Es nepaguvu. Jūs atceraties, cik ātri un negaidīti mums vajadzēja bēgt? Tie palika krēslā, kas stāvēja starp terakota lampu un kaminu.

— Bet tas taču ir ārprāts! Cik jus esat līdzīga savai meitai! — ska]ā balsī kliedza Ipolits Matvejevičs.

Un, vairs nekautrēdamies no tā, ka atrodas pie mirējas gultas, viņš ar troksni atgrūda krēslu un sīkiem solīšiem sāka tipināt pa istabu. Vecene vienaldzīgi vēroja visas Ipolita Matvejeviča izda­rības.

— Bet vai jums ir jel kāda jēga, kur tie krēsli varētu būt? Vai jūs varbūt domājat, ka tie mierīgi stāv manas mājas viesistabā un gaida, kamēr jūs nāksiet pēc savām regalijām?

Vecene nekā neatbildēja.

Dzimtsarakstu nodaļas lietvedim aiz dusmām nokrita no de­guna pensnejs un, pazibšņojis zelta kniebi virs ceļiem, triecās pret zemi.

— Kā? Iebāzt krēslā briljantus par septiņdesmit tūkstošiem! Krēslā, par kuru pat nav zināms, kas uz tā sēž! …

Te Klaudija Ivanovna iešņukstējās un ar visu ķermeni sagā­zās uz gultas malas. Viņas roka, apvilkusi gaisā pusloku, mēģi­nāja satvert Ipolitu Matvejeviču, bet tūdaļ nokrita atpakaļ uz vio­letās, vatētās segas.

Ipolits Matvejevičs, no bailēm spiegdams, metās pie kaimi­ņienes.

— Liekas, viņa mirst!

Agronoma sieva lietišķi pārmeta krustu un, neslēpdama savu ziņkāri, kopā ar vīru — bārdainu agronomu skrēja uz Ipolita Mat­vejeviča māju. Pats Vorobjaņinovs, kā sajēgu zaudējis, iemaldījās pilsētas dārzā.

Kamēr agronomu laulātais pāris kopā ar savu kalponi piekopa nelaiķes istabu, Ipolits Matvejevičs klīda pa dārzu, uzgrūzdamies soliem un noturēdams agrā pavasara mīlā sastingušos pārīšus par krūmiem.

Pats velns zina, kas notika Ipolita Matvejeviča galvā. Skan­dēja čigānu kori, apaļīgu dāmu orķestri nepārtraukti izpildīja «tango-amapa», acu priekšā atainojās Maskavas ziema un slaids, melns rikšotājs, kas nicinoši sprauslāja par kājāmgājējiem. Daudz kas atainojās Ipolita Matvejeviča iztēlē: ir reibinoši dārgās oranž- krāsas apakšbikses, ir sulaiņu padevība, ir iespējamais brauciens uz Kannām.

Ipolits Matvejevičs palēnināja soli un pēkšņi paklupa par gu­ļošo zārku meistaru Bezenčuku. Meistars, kažokā satinies, gulēja šķērsām pāri dārza celiņam. No dunkas viņš pamodās, nošķau­dījās un mundri piecēlās kājās.

— Esiet bez rūpēm, Vorobjaņinova kungs, — viņš dedzīgi teica, it kā turpinādams pirmīt sākto sarunu. — Zārks paģērē darbu.

— Nomira Klaudija Ivanovna, — pavēstīja pasūtītājs.

— Nu, lai viņai debesu valstība, — piekrita Bezenčuks. — Aiz­gājusi tātad vecenīte … Vecenītes, viņas vienmēr aiziet… Vai arī dievam dvēseli atdod, — raugoties, kāda vecenīte. Jūsējā, pie­mēram, sīciņa miesās, — tātad aizgājusi. Bet, ja, piemēram, kāda lielāka un vēl vājāka, tad skaitās, ka dievam dvēseli atdevusi.. .

— Kas tas ir — skaitās? Kam tad tā skaitās?

— Pie mums tas tā skaitās. Pie meistariem. Jūs, piemēram, esat izskatīgs vīrs, pagarāka auguma, kaut arī pavājš. Ja jūs, lai dievs nedod, nomirtu, tad skaitītos, ka esat karoti nolicis. Bet, ja nu kāds no tirgotājiem, no bijušās kupču ģildes, nomirtu, tas tātad būtu aizgājis uz mūžīgu dzīvošanu. Turpretim, ja kāds dienesta pakāpē zemāks, piemēram, sētnieks vai arīdzan kāds no zemnie­kiem, tad par tādu saka: izlaidis garu vai atstiepis kājas. Bet, ja mirst visu varenie, dzelzceļa konduktori vai kāds no priekš­niecības, tad skaitās, ka aizgājis uz mūža māju. Tā arī par viņiem saka: «Bet mūsējais, vai esat dzirdējuši, aizgājis uz mūža māju.»

Satriekts no šāda dīvaina cilvēku nāves klasificējuma, Ipolits Matvejevičs jautāja:

— Nu, bet, kad tu pats nomirsi, kā par tevi meistari sacīs?

— Es esmu mazs cilvēciņš. Teiks: «Bezenčuks nostirinājis kājas.» Un vairāk neko neteiks.

Un nopietni piebilda:

— Man aiziet uz mūža māju vai nolikt karoti nav iespējams: miesas būve par sīku .. . Bet kā tad paliek ar zārku, Vorobjaņi­nova kungs? Vai tiešām pavēlēsiet taisīt bez bārkstīm un glazē- juma?

Taču Ipolits Matvejevičs, atkal iegrimis savos žilbinošajos sapņos, neatbildēja nekā un devās uz priekšu. Bezenčuks, seko­dams viņam, uz pirkstiem kaut ko rēķināja un pa paradumam pie sevis murmināja.

Mēness jau sen bija nozudis. Bija auksts kā ziemā. Peļķes atkal pārklāja ledus, trausls kā vafele. Biedra Gubernska vārdā nosauktajā ielā, kur iznāca abi ceļa biedri, vējš spēkojās ar izkārt­nēm. No Staropanska laukuma puses rībēdams un žvadzēdams izbrauca ugunsdzēsēju pajūgs ar izkāmējušiem zirgiem.

Ugunsdzēsēji, pārkāruši savas buraudekla biksēs tērptās kājas par pajūga maļam, šūpoja kaskotas galvas un tīšam pretīgas balsīs dziedāja:

Mūsu brandmeisteram slava,

Mūsu dārgajam biedram Pumpim sla-ava!…

— Brandmeistara dēla Kojkas kāzās uzdzīvojuši, — Bezen­čuks vienaldzīgi sacīja un pakasīja zem kažoka krūtis. Vai tad patiešām bez glazējuma un bez visa kā taisīt?

Tieši šai brīdī Ipolits Matvejevičs jau visu bija izlēmis. «Braukšu,» viņš nolēma, «atradīšu. Un tad paskatīsimies.» Un sapņos par briljantiem pat nelaiķe sievasmāte viņam likās tīka­māka, nekā bija īstenībā. Viņš pagriezās pret Bezenčuku:

— Velns ar tevi! Taisi arī! Glazētu! Ar bārkstīm!