Divpadsmit krēslu

IV nodaļa TĀLO CEĻOJUMU MUZA

Stundu pirms vakara pasta vilciena pienākšanas svētais tēvs Fjodors īsā mētelī knapi pāri ceļiem, ar pītu grozu uz rokas stā­vēja pie kases rindā un raidīja bailīgus skatienus uz ieejas dur­vīm. Viņš baidījās, ka cienīgmāte pretēji viņa stingrajam aizlie­gumam varētu atskriet uz staciju viņu pavadīt, un tad stenda pār­devējs Prūsis, kas sēdēja bufetē un cienāja ar alu finansu aģentu, tūlīt viņu pazītu. Svētais tēvs Fjodors ar izbrīnu un kaunu rau­dzījās uz savām svītrainajām biksēm, kas bija atklātas visas pa­saules skatieniem.

Iekāpšana vilcienā bez plackartēm kā parasti bija trokšņaina. Pasažieri, salīkuši zem pārlieki lielo maisu smaguma, skraidīja gar vilcienu turp un atpakaļ no viena gala uz otru. Svētais tēvs Fjodors izmisis skraidīja visiem līdz. Viņš, tāpat kā visi, glaimīgā balsī iztaujāja pavadoņus, tāpat kā visi baidījās, ka kasieris iede­vis «nepareizu» biļeti, un tikai beidzot, ticis iekšā vagonā, atguva savu parasto mieru un kļuva pat jautrs.

Lokomotive pilnā balsī ieaurojās, un vilciens sakustējās, aiz­vezdams sev līdzi svēto tēvu Fjodoru nezināmā tālē pretī mīklai­nam pasākumam, kas acīm redzot laikam solīja lielus labumus.

Sāda dzelzceļa vajadzībām atsavināta teritorija ir dīvaina. No­kļuvis tanī, visparastākais pilsonis sajūt zināmas raizes un ne­mieru un drīz vien kļūst vai nu par pasažieri, vai par kravas sa­ņēmēju, vai arī vienkārši par dauzoni bezbiļetnieku, kas sarūgtina dzīvi un dienestu konduktoru brigādēm un peronu kontrolieriem.

No tā mirkļa, kopš pilsonis ieiet šajā teritorijā, kuru viņš dile­tantiski sauc par staciju vai uzgaidāmām telpām, viņa dzīvē no­tiek straujš pagrieziens. Tūlīt viņu aplido Jermaki Timofejeviči baltos priekšautos ar niķelētiem bļendukiem uz sirdīm un pakal­pīgi paķer bagažu. No šā mirkļa pilsonis vairs nepieder pats sev. Viņš ir pasažieris un sāk izpildīt visus pasažiera pienākumus. Sie pienākumi ir lielā skaitā un sarežģīti, taču patīkami.

Pasažieris ļoti daudz ēd. Vienkāršie mirstīgie naktī neēd, bet pasažieris ēd arī naktī. Viņš ēd sautētu cāli, kas viņam ir par dārgu, cieti novārītas olas, kas kaitīgas kuņģim, un olives. Kad vilciens šķērso pārmijas, plauktos šķind neskaitāmas tējkannas un lēkā avīzēs ietītie cāļi bez kājām, kuras tiem pasažieri izrāvuši ar visām saknēm.

Taču pasažieri nekā no tā nemana. Viņi stāsta anekdotes. Re­gulāri pēc katrām trim minūtēm viss vagons vai plīst no smiek­liem. Pēc tam iestājās klusums, un kāda samtaina balss stāsta nākošo anekdoti:

— Mirst vecs ebrejs. Pie gultas stāv sieva, bērni. «Vai Moņa ir šeit?» ebrejs ar mokām izdveš. «Ir gan.» — «Un vai tante Brana ir atnākusi?» — «Atnākusi gan.» — «Bet kur tad vecmā­miņa? Es viņu neredzu.» — «Rau, kur viņa stāv.» — «Bet Izaks?» — «Izaks tepat vien ir.» — «Un bērni?» — «Lūk, visi bērni.» — «Bet kas tad palika bodē?!»

Un tai pašā mirklī sāk šķindēt tējkannas un augšējos plauktos lakstīt cāļi, pērkonīgo smieklu iztraucēti. Bet pasažieri to nemana. Katram uz sirds ir kāda iemīļota anekdote, kura satraukti gaida savu kārtu. Jaunais teicējs, ar elkoņiem grūstīdams kaimiņus, lū­dzošā balsī saukdams: «Bet man stāstīja!» — ar grūtībām saista klausītāju uzmanību un iesāk:

— Kāds ebrejs atnāk.mājās. un liekas..guM,.i>Jakus say.aL.sier vai. Pēkšņi viņš dzird — zem gultas kads grabinas. Ebrejs pabāž roku zem gultas un jautā: «Vai tas esi tu, Džek?» Bet Džeks no­laiza roku un atbild: «Tas esmu es.»

Pasažieri vai mirst no smiekliem. Nakts tumsa aizsedz laukus, no lokomotives dūmeņa virpuļo gaistošas dzirksteles, un garam aizslīd klīrīgi tievi semafori ar zaļām, spīdošam brillēm, no aug­šas noraudzīdamies uz vilcienu.

Jocīga ir tāda dzelzceļa vajadzībām atsavināta teritorija! Uz visām valsts malām joņo gari, smagi tālsatiksmes vilcieni. Ceļš visur ir brīvs. It visur deg zaļas uguntiņas — ceļš brīvs. Polarais ekspresis dodas uz Murmansku. Sakumpis un izliecies uz pārmi­jas, no Kurskas stacijas izdrāžas «Pirmais-K», lauzdams ceļu uz Tiflisu. Tālo Austrumu ātrvilciens apbrauc Baikala ezeru, ar pilnu tvaiku tuvodamies Klusajam okeanam.

Tālo ceļojumu muza vilina cilvēku. Tā jau aizrāvusi svēto tēvu Fjodoru no klusā apriņķa klostera un iemetusi diezin kādā gu­berņā. Arī bijušais muižniecības vadonis un pašreizējais dzimt­sarakstu nodaļas lietvedis Ipolits Matvejevičs Vorobjaņinovs jau satraukts līdz dvēseles dziļumiem un velns zina, ko nolēmis darīt.

Ļaudis klaiņo pa pasauli. Viens desmit tūkstošu kilometru tālu no darba vietas atrod sev smaidošu līgavu. Otrs, dzīdamies pēc dārglietām, pamet pasta un telegrāfā nodaļu un kā skolnieks skrien uz Aldanu. Bet trešais mierīgi sēž mājās, mīlīgi glauda savu vecu veco bruku un lasa grafa Saliasa rakstus, kas maksā rubli, taču viņš tos nopircis par piecām kapeikām.

Otrā dienā pēc bērēm, kuru vadību laipni uzņēmās zārku meis­tars Bezenčuks, Ipolits Matvejevičs devās darbā un, izpildīdams savus pienākumus, pašrocīgi iereģistrēja, ka mirusi Klaudija Iva­novna Petuchova, piecdesmit deviņus gadus veca, mājsaimniece, bezpartejiska, ar dzīves vietu apriņķa pilsētā N. un izcelšanos no Stargorodas guberņas muižniekiem. Pēc tam Ipolits Matvejevičs izlūdzās likumīgi pienākošos divnedēļu atvaļinājumu, saņēma četrdesmit vienu rubli atvaļinājuma naudas un, atvadījies no darba biedriem, devās mājās. Pa ceļam viņš iegriezās aptiekā.

Provizors Leopolds Grigorjevičs, kuru mājnieki un draugi sauca par Lipu, stāvēja aiz sarkanas, lakotas letes starp piena baltām, ar indi pildītām burkām un nervozēdams pārdeva brand- meistara svainienei «Ango krēmu pret iedegumu un vasaras rai­bumiem, kas ādu padara sevišķi baltu». Brandmeistara svainiene turpretī pieprasīja «Rašeļa zeltainās krāsas pūderi, kas piedod ādai vienmērīgu, dabiski nesasniedzamu iedegumu». Taču aptieka bija tikai Ango krēms pret iedegumu, un tik pretēju parfimērijas produktu cīņa ilga pusstundu. Tomēr uzvarēja Lipa, kas pārdeva brandmeistara svainienei lūpu krāsu un pēc patvāra principa pa­gatavotu blakšu izplucināšanas ierīci, kas no ārpuses izskatijas kā lejkanna.

— Ko jūs vēlaties?

— Matu līdzekli.

•— Vai augšanas veicināšanai, iznīdēšanai, krāsošanai?

— Ko nu par augšanu! — sacīja Ipolits Matvejevičs. — Krā­sošanas līdzekli.

— Krāsošanai ir brīnišķīgs līdzeklis «Titaniks». Saņemts no muitas. Kontrabandas prece. Nav nomazgājama ne ar aukstu, ne karstu ūdeni, ne ar ziepju putām, ne petroleju. Radikali melna krāsa. Flakons pusgadam maksā trīs rubļi divpadsmit kapeikas. Ieteicu kā labam paziņam.

Ipolits Matvejevičs pagrozīja rokās «Titanika» četrkantaino flakonu, nopūzdamies apskatīja etiķeti un nolika naudu uz letes.

ipolits Matvejevičs atgriezās mājās un riebuma pilns ņēmās aplaistīt galvu un ūsas ar «Titaniku». Dzīvoklī izplatījās nelaba smirdoņa.

Pēcpusdienā smirdoņa samazinājās, ūsas apžuva un salipa kopā, tās izsukāt varēja tikai ar lielu piepūli. Radikali melnā krāsa zaļgani lāsmoja, bet otrreiz krāsot vairs nebija laika.

Ipolits Matvejevičs izņēma no sievasmātes lādītes iepriekšējā vakarā atrasto dārglietu sarakstu, saskaitīja visu naudu, noslēdza dzīvokli, noslēpa atslēgas dziļi kabatā, iesēdās ātrvilcienā Nr. 7 un brauca uz Stargorodu.