Grafs Monte-Kristo

VI Vendeta

— No kā, kungs, pavēlat man stāstu iesākt?

— No kā gribat, — atteica Monte-Kristo, — jo es jau par to visu nekā nezinu.

— Es domāju, ka abats Buzoni būtu ekselencei kaut ko sacījis…

— Jā, pašu galveno, bet tas jau notika pirms septiņiem astoņiem ga­diem, un esmu visu aizmirsis.

— Man tad jāiesāk no 1815.gada.

— Ā, ā! — teica grāfs. — Tad no vakardienas: 1815. gads.

— Nē, cienījamais kungs, un tomēr man visi sīkumi tik dzīvi palikuši atmiņā, it kā tas būtu noticis vakar. Man bija vecākais brālis, kas kalpoja ķeizara karaspēkā, mans brālis bija virsnieks kādā pulkā, kurā bija vienīgi korsikāņi. Šis brālis bija mans vienīgais draugs; mēs abi bijām bāreņi: es jau no piektā, viņš no astoņpadsmitā gada sākot, un viņš mani uzau­dzināja kā tēvs dēlu. 1814. gadā Burbonu valdības laikā viņš bija pre­cējies; ķeizars atgriezās no Elbas atpakaļ, un mans brālis tūdaļ atkal iestā­jās viņa karapulkos, tika pie Vaterlo ievainots un līdz ar armiju gāja atpa­kaļ aiz Luāras upes.

— Bet tā jau ir „Simts dienu" vēsture, ko jūs man stāstāt, un tā, ja nemaldos, ir jau beigta, — piebilda grāfs.

— Atvainojiet, grāf, bet šie apstākļi man bija jāpiemin.

— Labi, labi, es klausos.

— Kādudien mēs saņēmām vēstuli; mēs toreiz dzīvojām Riljāno ciemā, Kors raga pašā galā. Vēstule bija no mana brāļa, un viņš rakstīja, ka lielā armija esot atlaista un viņš atgriežoties mājās, braukdams caur Nimas pilsētu; lai es, ja man esot kaut cik naudas, aizsūtot to viņam pretī uz Nimu pie kāda pazīstama viesnīcnieka, ar kuru man bija veikali.

— Kā kontrabandistam? — iemeta grāfs starpā.

— Ā, mans Dievs, no kaut kā taču vajag dzīvot.

— Saprotams. Turpiniet stāstu!

— Tā kā savu brāli es ļoti sirsnīgi mīlēju, kā jau teicu ekselencei, es apņēmos naudu nevis ar citu sūtīt, bet viņam aizvest pats. Man bija kāds tūkstotis franku, pieci simti no tiem atstāju svainenei Asuntai un otrus piecus simtus ņēmu līdzi. Man bija pašam sava barka, gadījās veikals uz jūras, un es devos ceļā uz Nimu. Bet, kad preces bija iekarotas, vējš piepeši apmetās uz citu pusi, un mums piecas dienas bija jānogaida uz vietas. Tad beigās nonācām pa Ronas upi līdz Bokērai, atstāju tur barku un posos uz Nimu.

— Nu, vai nu nāks notikums?

— Jā, cienījamais kungs, jūs redzat, ka stāstu tikai to, ko noteikti vaja­dzēja zināt. Tas bija laiks, kad toreiz dienvidos briesmīgi plosījās atpa­kaļrāpulība un karalis ar saviem ļaudīm nežēlīgi atriebās visiem bijušajiem revolūcijas piekritējiem. Toreiz nepietika ar tām slepkavībām, kuras izda­rīja karaļa tiesas ierēdņi un prokurori un vēl dedzīgākie policijas un žan­darmērijas asinskalpi, kas kāva katru, uz kuru krita mazākā aizdoma par piederību pie revolūcijas vai Napoleonam Bonapartam — nē, toreiz kāva un laupīja katrs, kam vien bija uz to amatu patikšana, pie tam saukdamies par policijas spiegu un palīgu un par tēvijas glābēju. Ap Nimu likuma vārdā plosījās trīs laupītāju bandas — Trestglena, Trifēmi un Grefāna ļaudis, kas uz atklātas ielas nokāva katru, kuru kaut jel viens bija nosaucis par bonapartistu. Ekselence būs visādā ziņā dzirdējis par šiem nezvēriem, kādi aizvien parādās, kad pēc pārvarētas revolūcijas sāk atriebties padzītā atpakaļrāpulība.

— Dzirdēju, kaut gan toreiz biju tālu projām no Francijas.

— Kad nonācu Nimā, vajadzēja vārda visbriesmīgākajā nozīmē uz ie­lām pa asinīm brist; pie katra soļa uzdūros uz līķiem; slepkavas likuma vārdā visus kāva, laupīja dedzināja. Šīs briesmas ieraugot, izbijos ne jau sevis dēļ, jo neievērojams zvejnieks nevienam nevarēja durties acīs, bet gan sava brāļa dēļ, kurš atgriezās, ģērbies Napoleona uniformā. Es aiz­skrēju pie sava viesnīcnieka; manas bailes nebija bijušas veltīgas, jo mans brālis iepriekšējā vakarā bija nonācis Nimā un atrasts nosists pie durvīm, kur viņš cerēja atrast mājvietu. Darīju visu, kas bija manos spēkos, lai uzzinātu, kas viņu ir nokāvis; bet neviens neuzdrošinājās man teikt, tik ļoti visi baidījās. Biju dzirdējis ļaudis aizvien slavējam tiesu, kura nekā nebaidoties, tai vajadzēja man palīdzēt; aizgāju pie prokurora, karaliskā prokurora.

— Un šis karaliskais prokurors saucās Vilfors? — iemeta pa vidu Monte-Kristo.

— Jā, ekselence. Viņš nesen kā bija turp pārcēlies no Marseļas un paaugstināts amatā par lieliem nopelniem politisku noziedznieku vajāšanā, kuru viņš izdarīja ar sevišķu, ievērojamu nežēlību un asinssuņa izokšķerēšanas spējām. Viņš arī bija pirmais, kas uzodis, ka Napoleons atstājis Elbu.

— Tātad šim vīram jūs stādījāties priekšā?

— Jā, es viņam sacīju: „Mans brālis šeit Nimas ielā ir ticis nokauts, es nezinu nekā, bet jūsu darīšana ir uzmeklēt vainīgos un tos sodīt. Jūs šeit esat tiesas priekšstāvis, un tiesai vajag vismaz atriebt par tiem, kurus tā nav spējusi apsargāt."

„Un kas bija jūsu brālis?" jautāja prokurors.

„Virsnieks korsikāņu bataljonā."

„Tātad viņš bija uzurpatora Bonaparta kareivis?"

„Viņš bija franču lielās armijas kareivis," es atteicu.

„Nu, ko tad?" viņš piebilda ironiski. „Kas zobenu ceļ, tas no zobena krīt."

„Nē, viņš ir ar dunci slepeni nokauts, nevis kaujā kritis."

„Nu, ko tad jūs gribat, lai es daru?" jautāja prokurors.

„Ko jau sacīju, lūdzu, lai jūs viņu atriebjat."

„Pie kā lai viņu atriebju?"

„Sodot slepkavas."

„Vai tad es tos pazīstu?" ņirgājās prokurors.

„Lieciet viņus uzmeklēt!"

„Kam gan tas ir vajadzīgs? Jūsu brālis būs laikam saķildojies un kritis divkaujā. Visi šie vecie kareivji izdara nekārtības, kuras viņiem Napoleona valdības laikā tika piedotas, bet kuras tagad viņiem var tikai kaitēt. Mūsu dienvidnieki nemīl nedz kareivjus, nedz nekārtības."

„Mans kungs, nelūdzu jūs sevis dēļ. Es paraudāšu un atriebšos, bet manam brālim ir sieva un bērni. Kad man kāda nelaime gadītos, šī na­baga sieva ar bērniem mirtu badā, jo pārtiek tikai no mana brāļa algas un mana darba. Izgādājiet viņai no valdības kādu mazu pensiju!"

«Katrai revolūcijai ir savas katastrofas un pretrevolūcijas," vēsi atteica prokurors, „jūsu brālis krita par upuri pretrevolūcijai, kas varbūt ir ne­laime jums, bet ne valdībai; valdība par to neatbild. Ja mēs būtu visu gribējuši sodīt, ko uzurpatora Bonaparta piekritēji ļaunu izdarījuši liku­miskā karaļa piekritējiem, tad jūsu brālis tagad varbūt būtu uz nāvi no­tiesāts. Viss notiek gluži dabīgi, tā ir tikai atmaksa par viņa darbiem."

„Kā? Vai tas iespējams, ka jūs, pats tiesas vīrs būdams, tā runājat un aizstāvat slepkavību?" es iesaucos.

„Ak, ko! Visi šie korsikāņi ir traki," atbildēja Vilfors, „viņi vēl domā, ka viņu tautietis ir ķeizars. Jūs, mans mīļais, esat laika rēķinā pārskatījies; pirms diviem mēnešiem, kad vēl biju Napoleona dienestā, es būtu jums palīdzējis, bet tagad klausu likumīgam valdniekam, no Dieva žēlastības ieceltam; un nevaru jums palīdzēt, — ejiet, bet, ja jūs pats neiesit, tad likšu jūs izvadīt."

Uzlūkoju viņu vienu mirkli, vai būtu vēl iespējams ko ar labu panākt. Tad viņam klusi teicu pie auss:

„Labi, kad jūs korsikāņus tik labi pazīstat, tad arī piedzīvosit, kā viņi māk turēt vārdu. Jūs atrodat, ka ir bijis gluži labi darīts, ka mans brālis nosists par to, ka viņš bija bonapartists, un jūs, pastāvīgais nodevējs, šo­dien esot karaļpiekritējs. Nu, labi! Es arī esmu bonapartists un jūs no- sitīšu! No šā mirkļa jūs stāvat zem vendetas, tātad sargieties! Jo nākamajā reizē, kad tiksimies, būs situsi jūsu pēdējā stunda."

Iekams viņš vēl bija atjēdzies no pārsteiguma, es biju jau pa durvīm laukā un aizbēgu.

— Ā, ā! — teica Monte-Kristo, — jūs, klusais Bertučio, tā uzstājāties pret karalisko prokuroru? Vai tad viņš vismaz zināja, ko nozīmē vendeta?

— Viņš to zināja tik labi, ka no tā laika vairs viens neizgāja no mājas un visur lika mani meklēt; bet es biju labi paslēpies. Tad viņam bailes no manis lika pārcelties no Nimas, un viņam arī deva labāku vietu Ver- saļā par viņa nopelniem politisko noziedznieku vajāšanā. Bet jūs zināt, ka tam korsikānim, kurš grib atriebties, nav nekādu attālumu, un viņa rati, lai cik ātri tie arī nebrauca, nekad nebija vairāk kā pusi dienas ceļo­juma man priekšā, kaut gan es gāju kājām.

Mans svarīgākais uzdevums nebija viņu nokaut, to bieži vien būtu va­rējis izdarīt, bet nokaut tā, ka mani nepazīst un nenoķer, jo man bija jāgādā pārtika brāļa ģimenei. Trīs mēnešus visur sekoju prokuroram, līdz beigās novēroju, ka viņš slepeni nāk uz Oteilu un apmeklē šo namu, tikai ne atklāti — kā godīgi cilvēki, bet slapstīdamies, pa dārza sānu durvīm un zirgu atstāja tuvējā viesnīcā.

Nu man vairs Versaļā nekas nebija darāms, kad viņu gribēju ķert, tas bija izdarāms vislabāk Oteilā; tāpēc es uzzināju, kas tas par namu, ka tas pieder Sanmerānam, bet izīrēts kādai jaunai atraitnei, kuru pazina tikai ar „baroneses" vārdu. Lai labāk visu novērotu, es apmetos Oteilā. Kādu vakaru redzēju jauno atraitni baronesi, kura arvien staigāja dārzā un likās kādu gaidām; viņa bija vēl ļoti jauna, gadus deviņpadsmit veča, gaišmate, slaika auguma, skaista. No ērtām drēbēm varēja vērot, ka viņa drīz kļūs māte. Tad mazās dārza durvis atvērās un jaunā sieva steidzās pretim ie­nācējam un metās tam ap kaklu. Šis vīrs bija prokurors Vilfors. Es tūdaļ apdomāju, ka, ja viņš viens un naktī atstāj namu, viņam vajadzēja iet cauri visam dārzam.

— Bet vai jūs tās sievietes vārdu neesat uzzinājis? — jautāja Monte- Kristo.

— Nē, ekselence, — atbildēja Bertučio, — jūs redzēsit, ka man nebija laika.

— Turpiniet!

— Tovakar, — turpināja Bertučio, — būtu varējis karalisko prokuroru nosist, bet nepazinu dārzu vēl diezgan labi un baidījos, ka nevarēšu viņam uzbrukt diezgan piepeši un, ja viņš kliegtu, nespēšu izbēgt. Es atliku savu nodomu uz nākamo reizi, kad viņš apmeklēs baronesi, un, lai nekādā ziņā viņu nepalaistu garām, noīrēju iepretim baroneses dārzam mazu istabiņu.

Trīs dienas pēc tam redzēju, ka no baroneses nama aulekšos izjāja kāds sulainis un devās pa Sevras ceļu — laikam uz Versaļu pie Vilfora. Es nebiju alojies, jo trīs stundas vēlāk sulainis, putekļiem un sviedriem klāts, ataulekšoja atpakaļ, un desmit minūtes pēc viņa piebrauca kāds vīrs, mētelī līdz acīm ietinies, atslēdza dārza vārtiņus un atkal aizslēdza tos aiz sevis.

Es aši steidzos viņam pakaļ, jo, kaut gan nebiju viņa seju redzējis, tomēr no viņa gaitas un savas sirds nemierīgās pukstēšanas nomanīju, ka tas ir Vilfors. Es pakāpos uz akmens pie dārza sētas, no kurienes allaž biju dārzā lūkojies; bet šoreiz neaprobežojos ar lūkošanos vien, izvilku savu dunci, pārliecinājos vēlreiz, vai tas ir diezgan ass, un tad pārlēcu pāri mūrim.

Vispirms pieskrēju pie durvīm: viņš bija gan atslēgu divas reizes pa­griezis, bet atstājis durvīs. No šīs puses man tātad nekādas briesmas ne­draudēja. Aplūkoju tuvāk dārzu: paša nama priekšā bija liels, labi kopts maurs, kuram gar abām malām stiepās koku un krūmu puduri. Lai no nama iznāktu un ietu uz dārza duram, vajadzēja iet garām šiem krūmu puduriem.

Bija septembra pēdējās dienas; vējš pret vakaru bija sacēlies un aizvien pieņēmās spēkā, nakti nepilnīgi apgaismoja mēnesnīca, kuru pastāvīgi ap­tumšoja mākoņi, kas aši vilkās pār debesīm biezos, lielos kamolos. Krūmu puduros šī vājā gaisma nespēja iespiesties, un tur varēja ļoti labi pa­slēpties. Vienā no puduriem, kur, pēc manām domām, Vilforam vajadzēja nākt garām, es nostājos; tiklīdz biju tur, neskatoties uz stipro vēju, dzir­dēju žēlu stenēšanu un vaidēšanu. Bet jūs zināt, grāfa kungs, tas ir, jūs nezināt, ka tas, kas grib izdarīt slepkavību, aizvien dzird pa gaisu ne­samies dobjas žēlabu skaņas. Pagāja divas stundas, aizvien laiku pa laikam dzirdēju šo vaidēšanu.

Nosita pusnakti.

Pēdējā pulksteņa sitiena skaņas vēl trīsēja gaisā, kad ieraudzīju, ka sle­peno kāpņu logi tika apgaismoti.

Durvis atvērās, tajās parādījās tas pats vīrs mētelī.

Šis bija briesmīgākais acumirklis; bet jau sen biju uz to sagatavojies. Saņēmu dūšu, atcerējos karaliskā prokurora auksto nežēlību pret manu brāli, izvilku nazi un turēju to pa rokai.

Vīrs mētelī nāca taisni turp, kur es sēdēju; te pamanīju, ka viņam labajā rokā ir kāds ierocis, es baidījos nevis no cīņas, bet no neizdošanās.

Tikai kad viņš bija pienācis man klāt trīs soļu attālumā, redzēju, ka tas, ko biju noturējis par ieroci, bija tikai lāpsta.

Vēl nevarēju uzminēt, kāpēc Vilfors nes lāpstu, kad viņš pie koka pu­dura apstājās, paskatījās visapkārt un, kad bija drošs, ka neviens to ne­redz, sāka rakt bedri. Nu tikai redzēju, ka viņam zem mēteļa bija paslēpts kāds nesamais, kuru viņš nolika sev blakus zemē.

Tagad sāku just līdzās savam ienaidniekam vēl tā kā ziņkārību, ko gan Vilfors darīs, un stāvēju nekustēdamies, dvašu aizturēdams.

Kad bedre bija izrakta, prokurors izņēma no nesamā divas pēdas garu un astoņas collas platu kastīti. Ļāvu viņam kastīti ielikt bedrē un uzbērt arī zemes virsū; tad viņš vēl ar kājām piemīdīja un pielīdzināja zemi.

Šinī acumirklī metos viņam virsū un iegrūdu nazi krūtīs, saukdams:

„Es esmu Džovanni Bertučio! Tavu dzīvību ņemu par sava brāļa dzī-, vību un tavu naudas kasti viņa atraitnei; tu redzi, mana atriebība ir pilnī­gāka, nekā es domāju."

Nezinu, vai viņš šos vārdus dzirdēja un saprata, jo viņš bez kliedziena nokrita zemē; manīju, ka viņa asinis karsti ritēja man pār roku un seju; bet es biju kā apskurbis, kā ārprātā: šīs asinis mani atspirdzināja, bet nevis dedzināja. Vienā acumirklī izņēmu kastīti no zemes, aizbēru bedri, pārsviedu lāpstu pār dārza sienu un aizbēgu pa mazajām dārza durvīm, tās atkal aizslēgdams un atslēgu paņemdams sev līdzi; domāto naudas kasti rūpīgi nesu padusē.

— Labi, — teica Monte-Kristo, — tā bija maza slepkavība, pavadīta ar zādzību.

. — Nē, ekselence, — atteica Bertučio, — tā bija vendeta līdz ar at­maksu.

— Un vai summa, kuru ieguvāt, bija liela?

— Nē, tā nebija nauda.

— Ak jā, — teica Monte-Kristo, — atminos, jūs runājāt par kādu bērnu.

— Gluži pareizi, ekselence. Es aizskrēju uz upi un, nepacietībā gri­bēdams redzēt, kas būs kastītē, ar nazi atlauzu tās vāku.

Smalka batista autiņos gulēja jaunpiedzimis bērniņš, kuru purpursar- kanā sejiņa un zilās rociņas rādīja, ka viņš ticis nožņaugts. Tomēr bērns vēl bija silts, un tāpēc negribēju to vienkārši mest upē; noņēmu saiti no viņa kakla un, tā kā agrāk biju bijis slimnieku kopējs, tad sāku viņam pūst plaušās gaisu, kā to ārsts arī būtu darījis, un pēc kāda brīža pa­manīju, ka bērns sāka pamazām elpot un beidzot brēkt.

Es arī iekliedzos, bet priekā. Dievs tātad mani nav pametis, jo ir ļāvis man izglābt dzīvību tanī pašā acumirklī, kad citam dzīvību biju laupījis;,

— Un ko jūs darījāt ar šo bērnu? — jautāja Monte-Kristo. — Tas taču bija nepatīkams kavēklis cilvēkam, kuram jābēg un jāslapstās.

— Es zināju, ka Parīzē ir hospitāļi, kur var nodot tādas mazas dzī- vībiņas. Kad biju nonācis pie pilsētas vārtiem, izskaidroju sargiem, ka es­mu ceļā atradis šo bērniņu, un apjautājos pēc ceļa uz bāriņu namu. Kastī­te runāja man par labu, batista autiņi norādīja, ka bērns ir no bagātiem vecākiem, arī asinis neradīja aizdomas, jo tās varēja būt no bērna. Man sargs pasacīja, kā nonākt pie bāriņu nama, tur noplēsu no autiem vienu daļu ar pusi no iešūtiem burtiem, lai vēlāk varētu pierādīt, ka man tiesī­bas uz bērnu, un tad ieliku viņu bāriņu nama griežamā kastē, piezvanīju un pats metos projām. Divas nedēļas pēc tam jau biju Roljāno ciemā un teicu nabaga Asuntai:

«Nomierinies, mana māsa, Izraels ir nokauts, bet es viņu esmu atrie­bis!"

Viņa nu mani izklaušināja, ko šie vārdi nozīmējot, un es viņai visu izstāstīju.

«Džovanni," viņa teica, «Vajadzēja šo bērnu paņemt līdzi, mēs viņu audzinātu, sauktu to par Benedeto, un debesis mūs par šo labo darbu svētītu."

Atbildes vietā nodevu viņai autiņu pusi, ar kuru mēs bērnu varējām atprasīt atpakaļ, ja mūsu mantas apstākļi būtu uzlabojušies.

— Un kā šie autiņi bija iezīmēti? — jautāja Monte-Kristo.

— Ar burtiem H. un N., pār kuriem bija iešūts muižnieku kronis.

— Turpiniet stāstu, mani interesē divas lietas.

— Kādas, ekselence?

— Kas iznāca no tā puisēna? Jūs taču teicāt, ka tas esot bijis puisēns.

— Nē, ekselence, neatceros, ka būtu to teicis.

— Ā, es tā domāju; tātad esmu maldījies.

— Nē, tā tiešām bija, tas bija puisēns. Bet, ekselence, gribējāt divas lietas zināt. Kas ir otra?

— Kas tas bija par noziegumu, kura dēļ jūs lūdzāt biktstēvu un kura dēļ iepazināties ar abatu Buzoni, kas nonāca pie jums Nimas cietumā?

— Tas būs ļoti garš stāsts, ekselence.

— Nekas, pulkstenis ir tikai desmit, un jūs zināt, ka eju vēlu gulēt, un arī jums šonakt laikam miegs visai nenāks.

— Pēc atriebības, — turpināja Bertučio, — no jauna cītīgi metos uz kontrabandu, toreiz tas nebija grūti, jo visa valdības vērība bija pievērsta tikai bijušo revolucionāru izokšķerēšanai un vajāšanai, un viņiem nebija laika lūkoties, lai vairotu ļaužu labklājību un nodibinātu kārtību. Sevišķi dienvidu krasti bija vāji apsargāti pastāvīgo nemieru dēļ Avinjonā, Nimā. Kontrabandisti pārvaldīja visas piekrastes. Kopš brāli bija nonāvējuši val­dības vīri Nimā, šo pilsētu nebiju apmeklējis. Tāpēc viesnīcnieks, ar kuru mēs bijām saistīti, uzmeklēja mūs un pārcēlās no Nimas uz Bokēras liel­ceļa, kur atvēra viesnīcu ar nosaukumu „Gāras tilts". Mums bija Egmor- tas, Merikas un Ronas apkārtnē vai vesels ducis noliktavu, kur varējām savas kontrabandas preces nokraut un vajadzības brīdī arī paši paslēpties no žandarmiem un muitniekiem. Kontrabanda ir ļoti ienesīga, ja tikai prot bezbailīgi un gudri rīkoties. Man vajadzēja dzīvot sevišķi uzmanīgi, jo, tiklīdz kaut kādas lietas nāktu tiesas priekšā, varēja nākt gaismā tas, kam vajadzēja palikt apslēptam. Tūkstoš reiz labāk būtu miris, nekā ļāvies sa- gūstīties. Tas man deva lielisku drošību, un es veicu apbrīnojamus darbus, kas man tikai pierādīja, ka vienīgi rūpes par savu dzīvību kavē mūs izdarīt lielus darbus, kuri katrreiz var izdoties, ja vien netrūkst uzņēmības gara un drošsirdības. Tiešām, kas kaut vienreiz savu dzīvību ir pakļāvis bries­mām, tas stāv pāri visiem citiem cilvēkiem un jūt, ka viņa spēki dubultojās un viņa gara apvārsnis izplešas.

— Ā, jūs esat arī prātnieks, — grāfs viņu pārtrauca, — visu jūs esat izmēģinājis.

— Visu.

— Ap pulkstens vienpadsmitiem filozofēt ir mazliet par vēlu. Bet man tikai jāsaka, ka jūsu filozofiju atrodu par ļoti pareizu, ko nevar vis sacīt par katru filozofiju. Bet turpiniet!

Mani kontrabandas uzņēmumi kļuva aizvien plašāki, tātad arī ienesī­gāki. Asunta bija naska, rūpīga saimniece, un mūsu manta auga acīm redzot. Kad reiz devos jaunā pasākumā, viņa man teica: „Ej ar Dieva palīgu, kad pārnāksi, es tevi ar kaut ko pārsteigšu." Velti izprašņājos, ko viņa ar to domā, un aizgāju.

Mana prombūtne šoreiz turpinājās sešas nedēļas', priecīgs pārnācu mā­jās, jo veikals bija labi izdevies un nesis krietnu peļņu. Kad ienācu savā namā, tad pirmais, ko pamanīju, bija lepns šūpulis, kurā gulēja septiņus astoņus mēnešus vecs bērns. No prieka iekliedzos, jo bērna liktenis bija darījis man rūpes, kamēr par karaliskā prokurora nosišanu daudz ne­bēdāju.

Labā Asunta bija manā dvēselē lasījusi, bija ar uzglabātiem autiņiem aizgājusi uz Parīzi un izņēmusi bērniņu no bāriņu nama.

„Tiešām, Asunta," es aizgrābts teicu, ,.tu esi krietna sieva, un Dievs tevi par to svētīs."

— Tādas domas, — teica Monte-Kristo, — ir mazāk pareizas nekā jūsu filozofija; tā ir tikai ticība.

— Ak! — turpināja Bertučio. — Ekselencei tiešām ir taisnība, jo šis bērns bija tas, ar ko Dievs mani smagi piemeklēja. Nekad nekrietna daba neparādījās tik agri, un tomēr audzināšana šeit nebija vainīga, jo Asunta bija priekšzīmīga māte. Bērnam bija skaists sejiņš ar košām, zilām acti­ņām; mati bija gaiši, kas darīja viņa acu dzīvumu un lūpu ļaunprātīgo smiešanos vēl uzkrītošāku. Audžumāte visādi rūpējās par mazo neģēli, nekad viņam netrūka saldumu, bet viņš tomēr nevarēja atturēties no zag­šanas.

Reiz, kad Benedeto bija piecus sešus gadus vecs, mūsu kaimiņš Bazilio, kurš, kā jau Korsikā parasts, nekad neieslēdza ne savu naudu, ne savus dārgumus, jo zagļu pie mums nav, žēlojās, ka no viņa, maka nozudis viens dālderis. Tai pašā dienā mūsu Benedeto bija nozudis un vakarā pārnāca mājās ar mērkaķi pie ķēdes, pēc kura viņš jau sen bija ilgojies; viņš teica, ka esot to atradis mežā. Kad sāku viņu rāt, ka viņš melo, tas tikai ņirgājās un turpināja liegties; kad gribēju viņu sist, viņš tikai atkāpās dažus soļus un teica:

„Ko, tu mani vari sist? Tev nav tiesības, tu neesi mans tēvs!"

Mēs nekad neesam varējuši izdibināt, kā viņš bija dabūjis zināt šo no­slēpumu, bet viņa atbilde mani gluži izbiedēja, es nolaidu roku, un vai­nīgais palika bez soda. Mazais palaidnis gavilēja un nu palika tik drošs, ka nabaga Asuntai, kura viņu jo vairāk mīlēja, jo mazāk viņš bija mī­lestības cienīgs, — sāka zagt ne vien šādas tādas lietas, bet ari naudu, kuru līdz ar nelietīgiem biedriem nodzīvoja. Kad es biju Roljāno, vēl cik necik varēja iztikt, bet, tiklidz biju projām, viņš bija pilnīgs kungs mājās.

Vienpadsmit gadus vecs viņš salasīja līdzīgus puikas un izdarīja ap­kārtnē blēņas, kuras vairs nevarēja vienkārši par blēņām saukt; no tiesas puses mēs tikām brīdināti. Es gluži sastingu šausmās: katra tiesas izmek­lēšana man bija bīstama. Tā kā to bridi man vajadzēja no Korsikas aiz­braukt, apņēmos Benedeto ņemt līdzi un lūkoju viņam iztēlot, cik jauki tad būtu. Viņš noklausījās manī, ne vārda nesacīdams, un tad piepeši sāka skaļi smieties:

„Vai tu traks, onkuli?" viņš teica. „Lai es mainītu savu tagadējo dzīvi pret tavējo? Manu brīvību pret tavu sūro darbu? Naktīm ciest aukstumu, dienām karstumu? Pastāvīgi slapstīties vai tikt nošautam, ja parādās, — un viss tas tikai tādēļ, lai saraustu cik necik naudas! Man nauda pašam ir tik, cik man vajag! Man tikai vajag no Asuntas paprasīt, un viņai jādod! Tu redzi, onkul, ka es būtu nerrs, ja pieņemtu tavu priekšlikumu!"

Šāda pārdrošība mani atkal ta parsteidza, ka nezināju nekā teikt, nekā darīt. Benedeto aizskrēja pie saviem biedriem mani izzobot.

— Tas tik ir varens zēns! — teica Monte-Kristo.

— Ā! Kad viņš būtu bijis mans bērns, — teica Bertučio, — vismaz man rada, es viņu būtu vadījis uz pareizā ceļā; bet sist bērnu, kuru tēvu biju nokāvis, uz to man necēlās roka. Manai svainenei, kura vienmēr aiz­stāvēja mazo noziedznieku, devu visādus labus padomus un apzīmēja viņai vietu, kur tā varētu noslēpt mūsu naudu. Es pats zināju, ko darīt. Be­nedeto prata lasīt, rakstīt un rēķināt, jo galva viņam bija gaiša, un, ja vien gribēja, viņš spēja pa dienu izmācīties vairāk nekā citi pa nedēļu. Gribēju tātad viņu, neko iepriekš nesakot, nodot uz kāda kuģa par sekre­tāru. Bet šo nodomu varēju izpildīt tikai vēlāk; tagad man bija jābrauc uz Lionas jūras līci kāda veikala dēļ.

Ap to laiku kontrabandas darbs bija jau kļuvis grūtāks, robežu ap­sardzība bija stingrāka un vēl pavairota Bokēras gadatirgus dēļ. Sākumā viss gāja labi, bet pie Ronas upes, kad bijām apsēdušies krastā ēst va­kariņas, mūsu kuģapuika piepeši atskrēja ar ziņu, ka nākot virsū pulks muitnieku. Mēs visi acumirklī bijām kājās, bet bija jau par vēlu, mūsu barka no visām pusēm bija aplenkta, muitnieku visū ieraudzījāma arī da­žus žandarmus. Es iebēgu tūdaļ kuģī un caur kādu lūku ielēcu upē; pel­dot un nirstot nonācu kādā Ronas kanālā, kur varēju justies paglābts. Šo ceļu biju izvēlējies, labi zinādams, ka pa to visdrīzāk nokļūšu paslēptuvē uz Bokēras lielceļa; ekselence varbūt vēl atceras, es to tiku minējis savā stāstā.

— Jā, — teica Monte-Kristo, — es labi atceros, tas godavīrs bija jūsu veikala biedrs.

— Tā ir, — atteica Bertučio, — bet pirms sešiem septiņiem gadiem tas viesnīcnieks bija šo viesnīcu uz Bokēras ceļa nodevis citam, kādam skroderim no Marseļas, kurš ar šūšanu nebija varējis nekur tikt un bija gribējis mainīt amatu. Saprotams, ka šis jaunais viesnīcnieks uzņēmās vecā pienākumus pret mums; pie šā vīra nu gribēju meklēt patvērumu.

— Un kā šo vīru sauc? — jautāja grāfs, kuru stāsts likās aizvien vairāk interesējam.

— Viņš saucās Gaspārs Kadruss un bija precējis sievu no Karkontas ciema; šo sievu visi sauca viņas ciema vārdā; viņa pastāvīgi slimoja, kamēr viņš pats bija drukns, spēcīgs vīrietis, kurš mums jau vairākkārt grūtos brīžos bija palīdzējis.

— Un kad tas notika? — atkal iejautājās grāfs Monte-Kristo.

— Tas bija 1829. gadā.

— Kurā mēnesī?

— Jūnijā.

— Sākumā vai beigās?

— Trešā jūnija vakarā.

— Ā, labi, — teica Monte-Kristo, — jūnija 3.dienā. Turpiniet!

— Pie Kadrusa tātad nodomāju meklēt patvērumu. Tā kā mēs parasti mēdzām pie viņa ierasties ne pa lielajām durvīm, bet pa sāņu ceļiem un pakaļdurtiņām, tad arī šoreiz ielīdu caur dārzu slēpdamies un uzkāpu tūdaļ augšā uz bēniņiem, kur jau ne vienu vien nakti bija pārgulējis. Šie bēniņi bija tikai ar plānu dēļu sienu šķirti no lielās viesistabas un īsti mums ierīkoti, jo tur bija grūti mūs atrast, kamēr mēs no augšas varējām visu pārredzēt, kas apakšā notika. No šiem bēniņiem gribēju palūkoties, vai Kadruss ir viens mājās, un tad viņam paziņot par savu atnākšanu, pabeigt pie viņa no muitniekiem pārtrauktās vakariņas un tad, izmantojot lietaino nakti, vēl aiziet atpakaļ uz Ronu un palūkoties, kas noticis ar manu barku. Tikko biju uzkāpis bēniņos, kad apakšā viesu istabā ienāca Kadruss ar kādu svešinieku, un es nu nevarēju aiziet, nesacēlis troksni.

Tāpēc izturējos klusi. Tas vīrs, kas atnāca līdz ar Kadrusu, acīm redzot Dienvidfrancijā bija svešinieks: viņš piederēja pie tiem svešajiem tirgotā­jiem, kuri atbrauc uz Bokēru ar zeltlietām un dārgakmeņiem un gada­tirgus laikā, tas ir, vienā mēnesī, reizēm apgroza preces par kādiem simt vai simtpiecdesmit tūkstošiem franku.

Kadruss ienāca pirmais un ļoti steidzīgi.

Kad viņš redzēja, ka viesu istaba, kā parasts, ir tukša un tikai suns to apsargā, viņš pasauca savu sievu.

„He! Karkonta!" viņš teica. „Tas krietnais abats nav mūs piekrāpis; dimants ir īsts."

Atskanēja priecīgs izsauciens un tūdaļ smagi, lēni soļi.

„Ko tu saki?" jautāja Karkonta, bālāka par līķi.

„Es saku, ka dimants ir īsts, kā tas kungs saka; viens no pirmajiem Parīzes dārglietu tirgotājiem ir gatavs to akmeni atpirkt par piecdesmit tūkstošiem. Tikai viņš grib, lai mums būtu arī tiesības to dimantu pārdot, lai arī tu apstiprinātu to brīnišķīgo stāstu, kā akmens nācis mūsu rokās. Lūdzu, atsēdieties, mans kungs, atnesīšu jums ko atspirdzināties."

Dārglietu tirgotājs uzmanīgi aplūkoja istabas nabadzīgo ierīkojumu un acīmredzamo nabadzību pie tiem ļaudīm, kuri viņam gribēja pārdot di­mantu, kas bija firsta dārgumu krājumam piederīgs.

«Pastāstiet, madamc," viņš teica, laikam gribēdams izmantot vīra prom­būtni, lai varētu salīdzināt, vai abu nostāsti sakrīt.

„Ak, mans Dievs!" teica Karkonta, runīgi stāstīdama. „Tā ir debess svētība, uz kuru mēs ne sapnī nebijām domājuši. Iedomājieties tikai, mans kungs, 1814. vai 1815. gadā mans vīrs bija pazīstams ar kādu Edmonu Dantesu; šis nabaga jaunais cilvēks, kurš bija, nepatiesi apvainots, cietumā nācis un kuru Kadruss bija jau gluži aizmirsis, no savas puses viņu nebija vis aizmirsis, bet atstājis viņam šo dimantu."

„Bet kā tad Dantess bija dabūjis dimantu?" jautāja juvelieris. „Vai di­mants viņam bija jau pirms cietuma?"

„Nē, mans kungs," teica Karkonta, „bet cietumā viņš, kā liekas, iepa­zinies ar kādu bagātu angli, kuru slimībā kopis kā savu brāli; tas, brīvībā nākdams, tad viņam dāvinājis šo dimantu, un nabaga Dantess, kurš neticis brīvībā palaists, pirms savas nāves cietumā šo akmeni nodevis krietnajam abatam, savam biktstēvam, lai tas atnestu mums; šorīt abats dimantu mums nodeva."

«Tas ir tas pats stāsts," teica juvelieris, „un, kaut gan tas liekas izdo­māts, tomēr varētu būt arī patiess. Tātad nu atliktu tikai vēl viens — vienoties par cenu."

„Kā! Cena!" teica Kadruss, kurš atkal atnāca, atnesdams savam viesim vīnu. „Es domāju, ka jūs bijāt jau vienisprātis maksāt, cik es prasīju?"

„Nu, labi," atteica juvelieris, „es solīju par viņu četrdesmit tūkstošus franku."

„Kā četrdesmit tūkstošus!" iesaucās Kadruss. „Par tik vien mēs ne­parko neatdosim. Abats mums sacīja, ka tas bez zelta gredzenu esot vērts piecdesmit tūkstošus."

„Un kā sauca šo abatu?"

«Abats Buzoni," atteica Karkonta.

„Tātad viņš bija ārzemnieks?"

„Jā, itālietis no Mantujas apkārtnes, kā man liekas."

«Parādiet man vēlreiz šo dimantu!" teica juvelieris. «Pirmā acurmirklī dažreiz nepareizi apsver akmeņus."

Kadruss izvilka no kabatas melnu šagrenādas etviju, atvēra to un pa­sniedza juvelierim; ieraugot dimantu, kurš bija gandrīz vai rieksta lielumā, Karkontas acis mantkārībā iemirdzējās; to atceros vēl šodien.

— Un jūs, Bertučio kungs, — teica grāfs Monte-Kristo, — to visu noklausījāties? Vai tad jūs ticējāt tai Kadrusa pasakai?

— Jā, ekselence, es uzskatīju Kadrusu par godīgu cilvēku, kurš nav spējīgs izdarīt slepkavību vai zādzību.

— Tādas domas dara vairāk goda jūsu sirdij nekā jūsu saprātībai. Bet vai jūs par to Edmonu Dantesu bijāt kau ko dzirdējis agrāk?

— Nē, ekselence, šo vārdu tikai reizi biju dzirdējis, kad to minēja abats Buzoni, kad sēdēju Nimas cietumā.

— Labi! Turpiniet tālāk!

Juvelieris paņēma gredzenu un izvilka no kabatas mazas tērauda lauz- niņas un mazus vara svariņus, izņēma akmeni no gredzena un ļoti rūpīgi nosvēra.

«Došu jums tieši četrdesmit piecus tūkstošus," viņš beidzot teica, «bet tad arī ne grasi vairāk; bez tam es arī vairāk naudas nepaņēmu līdzi, tā ka dimants vairāk nav vērts."

,,Ā, par to nekas," piebilda Kadruss, «varu iet jums līdz uz Bokēru, lai saņemtu vēl trūkstošos piecus tūkstošus."

«Nē, nē," teica juvelieris, atdodams gredzenu un akmeni atpakaļ, «vai­rāk akmens nav vērts; esmu pat nemierā ar sevi, ka tik daudz sasolīju, akmenim ir viena vaina, kuru tikai tagad pamanīju; bet lai nu ar, no savas solītās cenas neatkāpšos." «Ielieciet vismaz akmeni atkal gredzenā!" teica vecā Karkonta.

„Nu, protams," teica juvelieris un ielika akmeni.

„Labi, labi," piezīmēja Kadruss, gredzenu iebāzdams atkal kabatā, «ma­nu akmeni nopirks cits."

„Jā, jā," teica juvelieris, „bet cits nebūs tik piekāpīgs kā es, cits ne­apmierināsies ar tām ziņām, kuras jūs man nupat devāt. Nav nemaz ti­cams, ka tādam vīram kā jums ir dimants piecdesmit tūkstošu franku vērtībā; domāju, cits paziņos tiesām, abatu Buzoni meklēs, un tādi abati, kas dāvā piecdesmit tūkstošus franku, nav tik viegli atrodami. Tiesas ie­jauksies šinī lietā, jūs tiksit apcietināts, un, kad arī pēc daudziem mēne­šiem cietuma jūs tiksiet atzīts par nevainīgu, — kas nav nemaz domājams, — tad tomēr beigās jūsu dimants būtu kaut kur kādos kancelejas papīros nozudis, vai jums atdos jūsu dimanta vietā stikla gabalu, kurš ir trīs fran­ku vērts?"

Kadruss un viņa sieva uzlūkoja viens otru.

„Nē," teicu beigās Kadruss, „tik bagāti mēs neesam, lai varētu pamest piecus tūkstošus."

„Kā zināt, mī(ais draugs," teica juvelieris, „es nu gan biju atnesis bran­gu naudas kušķi līdzi."

Un viņš izvilka no kabatas paku bankas zīmju un no citas kabatas sauju zelta naudas. Kadrusu šis zelts apžilbināja, viņam skaidri šķita, ka mazais akmentiņš nevarēja līdzināties tai milzīgai summai, kura apbūra viņa acis.

Viņš pagriezās pret savu sievu.

„Ko tu saki?" viņš klusi jautāja.

«Atdod dimantu," viņa tāpat atbildēja. «Kad viņš atgriežas Bokērā bez dimanta, viņš mūs denuncēs; un viņam gluži taisnība, kas zina, vai abatu Buzoni varēs kādreiz atkal atrast."

«Nu, labi, atdošu arī," teica Kadruss, «ņemiet dimantu par četrdesmit pieciem tūkstošiem franku! Bet manai sievai dodiet piedevām zelta ķēdi un sudraba sprādzes man."

Juvelieris izvilka no kabatas iegarenu kastīti, kurā atradās dažādas ro­taslietas.

«Šeit," viņš teica, «izvēlieties pats, es veikala lietās neesmu sīkstulis!"

Karkonta un Kadruss abi izvēlējās sev pēc sirds patikas viens ķēdi, otrs sprādzes.

«Abats tomēr mums apgalvoja," norūca vēl Kadruss, «ka dimants mak­sājot pilnus piecdesmit tūkstošus."

,,Ā, re nu, dodiet jel šurp! Kas tas par briesmīgu cilvēku!" teica juve­lieris, Kadrusam etviju no rokas izņemdams. «Es viņam izmaksāju četr­desmit piecus tūkstošus frankus, veselu kapitālu, .kādu es pats labprāt gribētu sev dabūt, un viņš vēl nav ar mieru!"

„Un kur ir tie četrdesmit pieci tūkstoši?" prasīja Kadruss rupjā balsi.

„Še," atteica juvelieris, noskaitidams viņam uz galda piecpadsmit tūk­stošus zeltā un trīsdesmit bankas zimēs.

«Pagaidiet, es vispirms aizdegšu lampu!" teica Karkonta. „Ir jau pa­tumšs, un mēs varētu lēti pārskatīties."

Debesis bija apmākušās, bija uznācis lietus mākonis, kurš jau pirms pusstundas bija draudējis. Varēja jau dzirdēt tālu, dobju pērkona rūkšanu, bet neviens no visiem trim, ne juvelieris, ne Kadruss, ne Karkonta, savā mantas kārības apmulsumā to nemanīja. Pat es sajutu savādu, man svešu uztraukumu, nolūkojieties uz tik daudz naudas. Es domāju, ka sapņoju, un nevarēju ne pakustēties. Kadruss pārskaitīja naudu un tad to deva savai sievai, kura skaitīja vairākas reizes; juvelieris tikmēr lika saviem di­mantiem spīguļot un zibsnīt sveces gaismā un aizmirsa zibeņus ārā.

„Nu, vai ir pareizi?" jautāja beigās juvelieris.

„Jā," teica Kadruss, „dod šurp kādu naudas maku, Karkonta!"

Kad Karkonta bija uzmeklējusi vecu, pussaplīsušu, netīru maku un nau­da bija pievākta, Kadruss teica viesim:

„Tā! Vai jūs nevēlaties ar mums kopā paēst vakariņas? Mēs jūs labprāt pacienāsim, kaut gan jūs mūs apmānījāt par brangu summu."

«Pateicos," atteica juvelieris, „būs jau laikam vēls, man jāsteidzas, ka tieku Bokērā, mana sieva citādi baiļosies." Viņš izvilka pulksteni. „Ka tevi nelabais!" viņš iesaucās. ,,Tūliņ deviņi, es pirms pusnakts vairs nevaru nokļūt Bokērā. Ardievu, ļautiņi, ja vairāki tādi abati Buzoni pie jums atnāks, tad paziņojiet tikai man!"

«Nākamnedēļ jau tirgus beigsies, tad jau jūs vairs nebūsit Bokērā," atbildēja Kadruss.

„A, kas par to! Kad jums ir dimanti pārdodami, tad rakstiet tikai man uz Parīzi: Žoanesa kungam Palērojāla galerijā 45. Ja ir vērts, varu tūdaļ šurp atbraukt."

Piepeši spēra zibena ar lielu troksni, un svece uz galda nodzisa.

„Ko, vai tādā negaisā jūs gribat iet?" vaicāja Kadruss.

„Es nebaidos no pērkona," atteica juvelieris.

„Un vai arī no laupītājiem nebaidāties?" jautāja Karkonta. „Ceļš pa gadatirgus laiku ir aizvien drusciņ nedrošs."

„Ā, par to ir gādāts," atteica Žoaness, izvilkdams divas pielādētas pis­toles. „Šeit man ir divi suņi, kuri reizē rej un kož; te pietiks pirmajiem diviem, kuriem iekārosies jūsu dimants, Kadrusa tēv."

Kadruss ar savu sievu drūmi saskatījās, viņiem abiem likās iekritis kaut kas briesmīgs prātā.

„Nu, tad laimīgu ceļu!" teica Kadruss.

Juvelieris paņēma savu cepuri un nūju. Kad viņš atdarīja durvis, stiprs vēja grūdiens ielauzās istabā.

„Ā," teica juvelieris, „tas ir jauks laiciņš, un man jāiet divas jūdzes!"

„Palieciet," teica Kadruss, „pārguliet šeit nakti!"

„Jā, palieciet," piebilda Karkonta nedrošā balsī, „mēs jūs labi pacie­nāsim."

„Nē, nē, man vēl šonakt jābūt Bokērā. Sveiki!"

Kadruss lēni gāja līdz durvīm.

„Uz kuru pusi tad jāiet, pa labi, vai pa kreisi?" teica juvelieris jau ārā izgājis. „Tik tumšs, ka nekā nevar redzēt."

„Pa labi," atteica Kadruss. „Jūs nevarat nomaldīties, gar malu iet aleja."

„Aizver taču durvis!" sauca Karkonta. „Es nemīlu atvērtas durvis, kad ārā pērkons."

„Un kad nauda mājās," piebilda Kadruss, ienākdams un durvis aiz­slēgdams. Tad viņš piegāja pie skapja, izņēma naudu un abi sāka atkal skaitīt. Nekad vēl neesmu redzējis tādas mantkārīgas sejas kā šīs abas. Sevišķi nešpetna tagad bija vecenes seja: viņas pastāvīgā drudžainā dre­bēšana bija vēl pavairojusies, viņas bālie vaigi bija līķa krāsā, viņas dziļi iedobušās acis mirdzēja.

„Kāpēc," viņa teica dobjā balsī, „tu viņam piedāvāji naktsmājas?"

„Nu," drebot atteica Kadruss, „tāpēc… tāpēc, ka viņam tad nebūtu nak­tī jāiet uz Bokēru."

„Ak!" atteica sieva, neaprakstāmi vaibstīdamās. „Es domāju, ka tu to darīji ar citu nolūku!"

„Sieva! Sieva!" iesaucās Kadruss. „Kā tev var ienākt prātā tādas domas, un, kad tu to domā, kāpēc nepaturi pie sevis?!"

„Alga viena," teica Karkonta pēc brītiņa. „Vai tad tu esi vīrišķis?"

„Kā tā?" teica Kadruss.

„Kad tu būtu vīrs, viņš nebūtu aizgājis."

„Sieva, sieva!"

„Vai arī viņš netiktu līdz Bokērai."

„Karkonta!"

„Tas ceļš, pa kuru viņš iet, met līkumu, kamēr gar kanālu iet otrs, taisnāks ceļš."

„Sieva, tu apvaino mīļo Dieviņu! Vai dzi nu!.."

Tai pašā mirklī atkal nodārdēja pērkons, un spožs, zils zibens apgaismo­ja šo nolādēto namu.

„Kungs Jēzus!" krustīdamās iesaucās Karkonta.

Šausmīgs klusums, kāds parasti seko spējiem pērkona grandieniem, tika piepeši pārtraukts, jo pie durvīm atskanēja klaudzieni.

Kadruss un Karkonta saskatījās izbijušies un drebēdami.

„Kas tur ir?" sauca Kadruss, paceldamies un sarausdams naudu kopā, un lūkodams to ar rokām apklāt.

„Es! Pie velna, juvelieris Žoaness!"

„Nu, ko tu sacīji, ka es apvainoju mījo Dieviņu?" teica Karkonta, bries­mīgi smiedamās. „Dieviņš pats atsūta mums viņu atpakaļ."

Kadruss bāls un bez elpas atkrita atpakaļ savā krēslā. Karkonta pie­cēlās un stingriem soļiem gāja atvērt durvis. „Tiešām, pats velns negrib, ka nokļūstu Bokērā," teica juvelieris, „un es pieņemu jūsu piedāvājumu pārgulēt nakti, Kadrus."

Kadruss kaut ko nomurmināja un slaucīja sviedrus no pieres.

Karkonta aizslēdza durvis aiz juveliera.