Grafs Monte-Kristo

V Nams Oteilas priekšpilsētā

Monte-Kristo bija pamanījis, ka Bertučio, kad tie pa trepēm nokāpa, pēc korsikāņu paražas ar īkšķi pārmeta krustu un, kad tie iekāpa ratos, noskaitīja klusu lūgšanu. Jo vairāk tie tuvojās mērķim, jo lielāks kļuva viņa uzbudinājums.

— Lieciet pieturēt Fontēnas ielā 30! — sacīja grāfs, viņu līdzcietīgi uzlūkodams.

30. nams atradās pašā ciema galā. Bija jau palicis tumšs, no tālienes ducināja pērkons.

Rati pieturēja.

— Nu, — prasīja grāfs, — jūs negribat kāpt laukā, maestro Bertučio? Vai paliksit ratos sēžot? Bet pie joda! Kas jums īsti Šovakar ir noticis?

Bertučio izlēca no ratiem un piedāvāja grāfam savu plecu.

— Pieklauvējiet un piesakiet mani! — pavēlēja grāfs.

Bertučio pieklauvēja. Parādījās kastelāns.

— Kas ir? — viņš prasīja.

— Tas ir jūsu jaunais kungs, labais vīrs, — sacīja sulainis un pasniedza tam notāra apliecību.

— Tātad māja ir pārdota? — prasīja kastelāns. — Un vai kungs to grib apdzīvot?

— Jā, mans kungs, — sacīja grāfs, — un es gribu papūlēties, ka jūs nežēlotos pēc sava vecā kunga.

— Ak, žēlīgais kungs, — atbildēja kastelāns, — man jau tā nav viņu daudz ko žēlot, jo mēs viņu redzējām ļoti reti; tagad ir vairāk nekā pieci gadi, kamēr viņš nav šurpu atnācis.

— Un kā sauca jūsu veco kungu? — prasīja grāfs.

— Marķīzs de Sanmerāns.

— Marķīzs de Sanmerāns! — atkārtoja Monte-Kristo. — Man liekas, ka šo vārdu es esmu dzirdējis.

— Viņš ir vecs muižnieks, — turpināja stāstīt kastelāns, — uzticams burbonu piekritējs, viņam bija viena vienīga meita, kuru viņš izprecināja Vilfora kungam, karaļa prokuroram Nimā un vēlāk Versaļā.

Monte-Kristo paskatījās uz Bertučio, kurš bija bālāks par sienu, pie kuras tas bija atspiedies, lai nekristu.

— Un vai šī meita nenomira? — taujāja Monte-Kristo. — Man šķiet, ka par to būtu ko dzirdējis.

— Jā, cienījamais grāfs, jau pirms divdesmit gadiem, un no tā laika mēs marķīza kungu ne reizes trīs neesam redzējuši.

— Labi, labi, — sacīja Monte-Kristo. — Tagad dodiet man uguni, la­bais vīrs!

— Vai lai cienījamo kungu pavadu?

— Nē, tas nav vajadzīgs, Bertučio man rādīs uguni.

Monte-Kristo, šos vārdus sacīdams, iedeva kastelānam divus zelta ga­balus, par kuriem apdāvinātais nezināja, kā pateikties un grāfu svētīt.

— Ak, cienījamais kungs! — sacīja kastelāns, kad tas veltīgi bija iz­meklējies. — Man te nav nevienas vaska sveces.

— Tad paņemiet, Bertučio, vienu no ratu lukturiem un rādiet man istabas!

Pārvaldnieks paklausīja bez ierunām, bet no drebošās rokas, kurā tas turēja lukturi, varēja nomanīt, cik daudz viņam šī paklausīšana maksāja.

Viņi sāka apskatīt dzīvokli.

Pirmajā stāvā bija salons, mazgāšanās istaba un divas guļamistabas.

No vienas istabas riņķveida trepes veda ārā dārzā.

— Palūk, kur slepenas trepes! — sacīja grāfs. — Tas jau ir ļoti ērti. Ejiet ar uguni pa priekšu, maestro Bertučio, redzēsim, kurp pa tām var nokļūt.

— Cienījamais kungs, — sacīja Bertučio, — tās noved dārzā.

— Bet kā tad jūs to zināt?

— Es gribēju teikt, ka jādomā, ka tās turp noved.

— Nu, labi, mēs par to pārliecināsimies.

Bertučio dziļi nopūtās un gāja pa priekšu. Trepes patiesi veda uz dār­zu.

Pie ārdurvīm pārvaldnieks palika stāvot.

— Nu, uz priekšu, maestro Bertučio! — sacīja grāfs.

Bet tas, ar kuru viņš runāja, likās kurls un mēms. Viņa stingrais ska­tiens likās meklējam kādas šausmīgas pagājības pēdas, un ar savām kā krampjos sakniebtām rokām viņš likās atgaiņājam kaut kādas briesmīgas atmiņas.

— Nu! — atkārtoja grāfs.

— Nē, nē, — izsaucās Bertučio, lukturi kaktā nolikdams, — nē, žēlī­gais kungs, es neiešu tālāk, cs nevaru!

— Ko tas nozīmē? — grāfs prasīja pavēlošā balsī.

— Bet jūs taču redzat, žēlīgais kungs, — izsaucās pārvaldnieks, — ka nav labi, ka jūs pirkāt šo māju Oteilā un tieši Fontēnas ielā 30! Ak, kāpēc jums to tūlīt nesacīju, grāfa kungs, jūs vismaz, mani nebūtu pie­spiedis braukt līdzi. Es cerēju, ka tā nebūs tieši šī māja, it kā Oteilā nebūtu citas kā tieši slepkavības māja.

— O! o! — sacīja Monte-Kristo. — Kādu šausmīgu vārdu jūs nupat izrunājāt! Jūs esat īsts korsikānis, kas nekad nav bez noslēpumiem un māņticības. Nāciet, ņemiet lukturi, un sekojiet man dārzā! Ar mani kopā jums taču nebūs bail?

Bertučio paņēma lukturi un paklausīja.

Durvis tika atdarītas, debesis bija apmākušās, un mēness tikai šad un tad paspīdēja caur mākoņiem.

Pārvaldnieks gribēja iet uz kreiso pusi.

— Nē, mans kungs, — sacīja grāfs, — kādēļ lai mēs maldāmies pa tumšajām alejām? Šeit ir skaists laukums, vispirms apskatīsim to.

Bertučio noslaucīja sviedrus no pieres, bet paklausīja; tomēr viņš arvien turējās kreisajā pusē.

Monte-Kristo turpretim turējās pa labi un apstājās pie kāda koku pu­dura.

Tagad pārvaldnieks vairs nevarēja novaldīties.

— Ejiet prom, ekselence, ejiet prom! Es jūs lūdzu, jūs stāvat tieši uz tās pašas vietas.

— Uz kādas vietas?

— Uz tās, kur viņš krita.

— Mans mīļais maestro Bertučio, — sacīja Monte-Kristo smiedamies, — attopieties taču, mēs neesam Korsikas laupītāju mežos, bet tas ir fran­ču dārzs, kaut gan drusku nolaists.

— Ekselence, nepalieciet tur, nepalieciet tur, lūdzu jūs Dieva vārdā!

— Man šķiet, ka jūs nudien esat prātu zaudējis, man laikus jūs jāie­vieto kādā vājprātīgo iestādē, citādi var vēl notikt kāda nelaime. Jūs bolāt acis un lauzāt rokas it kā velna apsēsts. Visgrūtāk izdzenamais velns, man šķiet, gan ir noslēpumu velns. Zinu, ka jūs esat korsikānis un ka jums ir kāda veca lieta prātā; ja nemaldos, to sauc par vendetu (asinsatriebība Korsikā). Itālijā vēl var ar tādām lietām pīties, bet Francijā slepkavība paliek slepkavība, lai tā arī būtu notikusi diezin kādu iemeslu dēļ, te ir žandarmi, kuriem ar to darīšanas, te tiesneši dod spriedumu un uz ešafota tas tiek izpildīts.

Bertučio salika rokas, luktura gaisma atspīdēja viņa pilnīgi pārvērtušos

seju.

Monte-Kristo viņu brīdi aplūkoja, tad sacīja tādā balsī, kura nabaga pārvaldniekam no jauna izdzina drebuļus caur kauliem.

— Tad abats Buzoni man nav teicis taisnību, kad tas jūs man piesūtīja līdz ar ieteikšanas vēstuli, kurā tas slavēja jūsu labās īpašības. Nu tad rakstīšu abatam, lai viņš man par jums atbild, un tā arī dabūšu zināt, kas tā par slepkavību. Bet to es jums saku, maestro Bertučio, ka jūsu dēļ negribu nākt sakaros ar franču tiesām.

—, Ak! Ekselence, nedariet to, vai tad neesmu jums arvien uzticīgi kal­pojis? Vai neesmu jums arvien izturējies kā krietns cilvēks.

— To nevaru noliegt, — sacīja grāfs, — bet kas tad, pie velna, jūs tā uztrauca? Tā ir nelaba zīme! Cilvēks, kam laba sirdsapziņa, par niekiem tā nenobālēs un nedrebēs.

— Bet, grāfa kungs, — atbildēja Bertučio drebēdams, — vai tad jūs pats man netikāt sacījis, ka abats Buzoni, kurš mani biktēja Nimas cie­tumā, esot jūs sagatavojis uz to, ka es sev pārmetu smagu noziegumu?

— Jā, bet, kad viņš jūs man sūtīja, viņš man rakstīja, ka jūs būšot ļoti krietns nama pārvaldnieks, un tāpēc es domāju, ka jūs esat tikai zadzis un vairāk nekā!

— A, grāfa kungs! — noteica Bertučio nicīgi.

— Jeb vai jūs, korsikānis būdams, neesat spējis noturēties un licis savu dunci lietā?

— Nu, tā, tā! Jā, mans cienījamais kungs, jā, mans labais kungs! Tā ir gan! — iesaucās Bertučio, Monte-Kristo pie kājām krizdams. — Jā, tā bija atriebība, zvēru jums, vienkārša atriebība.

— Es saprotu, tomēr nesaprotu vienu, ka tieši šis nams jūs tādā mērā uztrauc.

— Bet, cienījamais kungs, — atteica Bertučio, — vai tad tas nav gluži dabīgi? Šinī namā jau notika atriebība.

— Kā, manā namā?

— Ak, grāfa kungs, toreiz jau nams vēl nepiederēja jums, — naivi atteica Bertučio.

— Bet, pie velna, kam tad tas piederēja? Marķīzam Sanmerānam, kā sacīja vecais kastelāns. Bet par ko tad gan jūs varējāt atriebties vecajam marķīzam?

— Ak, ne viņam es atriebos, citam!

— Tas ir dīvains gadījums, — teica Monte-Kristo domīgi, it kā pats sevī nogrimis, — ka jūs šādā kārtā netīši un gluži nesagatavots nonākat

tādā vietā, kur noticis noziegums, kas jums rada tik dziļus sirdsapziņas pārmetumus.

— Cienījamais kungs, — atteica pārvaldnieks sagrauzts, — tas nav vai­rāk nekas kā likteņa lēmums: vispirms jūs pērkat namu Oteiiā, tad tieši šo, kurā es esmu izdarījis slepkavību; jūs nokāpjat dārzā pa tām trepēm, pa kurām viņš gāja. Jūs paliekat stāvot tieši tur, kur es viņu tiku nodūris; divus soļus no šīs platānas viņš bija apracis bērnu, — tas viss nevar būt akls gadījums, tur ir likteņa roka.

— Nu, labi, lai arī ir likteņa roka. Saņemieties un izstāstiet man par to notikumu!

— To esmu tikai reizi savā dzīvē atstāstījis, — atbildēja korsikānis, — tikai abatam Buzoni. Tādas lietas var tikai biktstēvam stāstīt.

— Tad, mīļais Bertučio, - teica grāfs, — jūs man neņemsit ļaunā, ka sūtīšu jūs atpakaļ pie jūsu biktstēva; jūs varat iestāties par mūku un ar viņu izpļāpāties par saviem noslēpumiem. Bet es baidos no tāda mājas biedra, kuru vajā spoki. Bez tam man arī nav ne mazākās patikšanas pēc kāda policijas komisāra apciemojuma, jo, saprotiet mani labi, Bertučio kungs, Itālijā tiesas ierēdņiem maksā tikai tad, kad viņi cieš klusu, Fran­cijā tikai tad, kad viņi runā. Es jūs gan uzskatīju par labu korsikāni, par krietnu kontrabandistu, veiklu nama pārvaldnieku, bet redzu, ka jums ir arī vēl citas īpašības. Jūs vairs nederat man, Bertučio kungs!

— Ak! Cienījamais kungs! — iesaucās nama pārvaldnieks, no šiem draudiem gluži vai šaušalu pārņemts. - Ak! Kad tikai tas ir vajadzīgs, ka es runāju, lai paliktu jūsu dienestā, tad es runāšu, bet teikšu visu, kad man jūs jāatstāj, tad man taisnā ceļā jāiet uz ešafotu!

— Tā ir cita lieta, — atteica Monte-Kristo. — Bet pielūkojiet, ka jūs nesakāt netaisnību, tad būtu labāk, ka jūs nemaz nestāstītu!

— Nē, ekselence! Zvēru jums pie savas dvēseles, ka teikšu jums visu taisnību; pat abats Buzoni manu noslēpumu nav visu dabūjis zināt. Bet vispirms lūdzu jūs, ekselence, atstājiet šo platānu. Lūk, mēness iznāk un apgaismo padebešus, un tur, tieši tur, kur jūs stāvat, tāpat kā jūs, mētelī ietinies, tādā pašā mētelī stāvēja Vilfors…

— Kā? — iesaucās Monte-Kristo. — Tad tas bija Vilfors…

— Vai, ekselence, viņu pazīstat?

— Bijušais prokurors Nimā?

— Tas pats.

— Tas, kurš bija apprecējis marķīza Sanmerāna meitu?

— Tas pats.

— Un kuram bija godīgākā, nopietnākā, stingrākā prokurora slava?

— Nu jā, cienījamais kungs, — teica Bertučio, — šis pats vīrs ar labo slavu…

— Nu, kas ir?

— … Bija neģēlis.

— Ā! — teica Monte-Kristo. — Tas nevar būt.

— Un tomēr tā ir, kā es jums saku.

— Vai tiešām, — atteica Monte-Kristo, — un jums ir pierādījums?

— Man vismaz bija pierādījums.

— Un jūs, neveiklis, to pazaudējāt?

— Jā, bet, ja krietni pameklē, tad varēs pierādījumu vēl atrast.

— Vai tiešām? — teica grāfs. — Pastāstiet man par to, Bertučio kungs, jo lieta mani sāk nopietni interesēt.

Un grāfs, kādu āriju klusi svilpodams, atsēdās uz kāda sola, kamēr Bertučio viņam sekoja, savas domas lūkodams sakārtot. Bertučio palika stāvot blakus grāfam.