Grafs Monte-Kristo

XVII Pepino

Tai paša laikā, kad Monte-Kristo aizbrauca uz Marseļu, kāds vīrs ar ekstrapastu no Florences steidzās uz Romu tik ātri, cik vien iespējams, jo citādi pievērstu sev ļaunas aizdomas.

Viņš bija ģērbies brūnos ceļa virssvārkos, zem kuriem varēja redzēt spīdam Goda Leģiona sarkano lentīti. Pēc sarkanās lentītes un izrunas varēja pazīt francūzi, jo viņš itāliski prata tikai mūzikas tehniskos apzī­mējumus un domāja šo trūkumu pilnīgi aizpildīt ar pasaules valodu — franču — tēvu valodu.

Lad viņš bija sasniedzis Stortu, no kurienes var saredzēt Romu, viņš necik necentās palūkoties uz mūžīgo pilsētu, viņš turpat izvilka kabatas grāmatiņu, izņēma kādu papīru un teica: „Labi, viss ir kārtībā!"

Rati beigās iebrauca Romā un apstājās pie spāņu viesnīcas.

Pastrini kungs, mūsu vecais paziņa, uzņēma viesi.

Viesis izkāpa, pasūtīja sev krietnas pusdienas un apjautājās pēc bankas nama „Tomsons un Frenčs" adreses, kuru viņam tūdaļ pasacīja, jo banka ir visiem labi pazīstama.

Banka atradās Bankas ielā pie Pētera baznīcas.

Romā tanī laikā pasta ratu pienākšana bija notikums. Desmit jauni Marija un Graha pēcnācēji basām kājām, saplīsušām piedurknēm, bet, lepni un skaisti nostājušies, aplūkoja ceļotāju, ratus un zirgus.

Tiklīdz ceļotājs bija iegājis viesnīcā, jau visi zināja, no kurienes un kā­pēc viņš atbraucis. Kad francūzis pēc kāda laiciņa iznāca no viesnīcas, lai dotos uz banku, viņam pa gabalu sekoja kāds vīrs.

Kad ceļotājs iegāja bankas namā, ari šis vīrs viņam sekoja.

— Vai Tomsona un Frenča kungi ir runājami? — jautāja francūzis.

— Kā lai es jūs pieteicu, kungs? — jautāja kāds sulainis.

— Barons Danglārs.

— Lūdzu, nāciet līdzi! — teica sulainis.

Abi iegāja iekšā.

Vīrš, kurs bija Danglāram sekojis, apsēdās bankas uzgaidāmajā istabā. Pēc laiciņa komijs, kurš sēdēja šai istabā rakstīdams, redzēdams, ka pali­cis viens ar ienācēju, teica:

— Ā, tu atnāci, Pepīno?

— Jā, — tas īsi atteica.

— Tu pie šā resnā ceļotāja esi saodis naud/i?

— Mums tika dota ziņa.

— Tātad tu zini, ka viņš ir šurp atbraucis?

— Jā, viņš grib izņemt kādu naudas summu, tikai es nezinu, cik daudz.

— To tu driz vien uzzināsi, draugs.

— Labi, bet nesaki atkal kā viņureiz — nepareizu summu!

— Ko? Par ko tu runā, par to angli, kas nesen šeit izņēma trīstūkstoš dālderu?

— Nē, tas bija pareizi, un mēs to naudu atradām, bet tad krievu kņazs…

— Nu?

— Nu, tu biji teicis 30000 liru, un mēs atradām tikai divdesmit divus tūkstošus.

— Jūs laikam nebūsit pratuši meklēt.

— Luidži Vampa pats savām rokām meklēja.

— Tad kņazs varbūt būs samaksājis kādu parādu.

— Ko nu! Krievs ies tev parādus maksāt!?

— Varbūt būs tāpat naudu izšķērdis?

— Tas var būt.

— Bet nu man jāiet uzzināt, cik francūzis saņem, citādi viņš vēl aizies un es nezināšu.

Pepīno pamāja ar galvu, izvilka pātaru krelles un sāka skaitīt pātarus, kamēr komijs iegāja iekšā.

Pēc desmit minūtēm komijs iznāca priekā starojošs. Nu? — jautāja Pepīno.

— Smalki, smalki! "— tas teica. — Apaļa summa!

— Pieci vai seši miljoni, vai ne?

— Kā tu zini?

— Uz grāfa Monte-Kristo rēķina…

— Tu zini arī vārdu?

— Ar kredītu uz Romu, Venēciju vai Vīni…

— Tā ir, — teica komijs, — kas tev tik sīki teica?

— Es jau tev teicu, ka mums agrāk paziņoja.

— Un kāpēc tad tu nāci pie manis?

— Lai skaidri zinātu, vai šis ir tas vīrs.

— Šis ir tas pats. Pieci miljoni, branga summa, Pepīno, ko?

— Jā.

— Mums nekad tik daudz nebūs. 14*

— Vismaz druskas mums atlēks, — mierīgi teica bandīts.

— Cst! Tur viņš nāk!

Komijs atkal ķērās pie spalvas, Pepīno — pie pātaru krellēm.

Durvīs parādījās Danglārs, priekā straojošs, baņķieris pats viņu pava­dīja.

Rati stāvēja jau pie durvīm; viegli kā jauneklis Danglārs ielēca ratos.

Čičerone, ceļa vedējs, uzkāpa pie kučiera, Pepīno piemetās ratu pakaļā.

— Vai, ekselence, nevēlaties apskatīt Pētera baznīcu? — jautāja čiče­rone.

— Kāpēc? — atteica Danglārs.

— Nu, tāpat tikai paskatīties!

— Es neesmu šurp atbraucis, lai tāpat paskatītos, — atteica Danglārs un vēlreiz aptaustīja savu piepildīto naudas maku.

— Kurp tad vēlaties, ekselence?

— Uz viesnīcu.

— Viesnīca „Pastrīni"! — čičerone uzsauca kučierim.

Desmit minūtes vēlāk Danglārs jau iegāja savā istabā, kamēr Pepīno izstiepās viesnīcas priekšā uz kāda sola, iečukstēdams kādam puikam ausī dažus vārdus, un tas tūdaļ metās uz Kapitolija pusi.

Danglārs bija piekusis, viņa mērķis bija panākts, viņš bija mierīgs, no­lika savu dārgo naudas maku zem spilvena un ļāvās miegam.

Pepīno bija daudz laika, viņš spēlēja, zaudēja trīs dālderus un apmie­rinājās ar kādu pudeli Orvietas vīna.

Otrā dienā Danglārs uzmodās vēlu, labi pabrokastoja, un, tā kā viņš nebija atbraucis uz Romu tikai tāpat vien paskatīties, tad viņš tūdaļ pēc pusdienas lika jūgt zirgus.

Bet zirgi bija aizjūgti tikai pulkstens divos, un pase tika atnesta no policijas tikai pulkstens trijos.

Pa to laiku pie viesnīcas bija salasījies liels pulks slaistu un skatītāju.

Barons kā uzvarētājs gāja caur šo ļautiņu rindām, kuri sauca viņu par ekselenci, lai dabūtu naudas gabalu.

Barons jutās glaimots un izdalīja sīku naudu.

— Pa kuru ceļu brauksim? — jautāja pastnieks.

— Uz Ankonu!

Danglārs vispirms gribēja braukt uz Venēciju, kur izņemt daļu naudas, un tad doties uz Vīni, lai tur saņemtu pārējo daļu.

Tā kā Vīne, kā viņam tika teikts, esot jautra pilsēta, tad viņš nolēma tur apmesties uz dzīvi.

Tiklīdz viņš bija pabraucis trīs jūdzes pa Campagna romana, tā sa­tumsa.

Danglārs jautāja pastniekam, cik tālu esot līdz nākamajai pilsētai.

„Non capiscol"* tas atteica.

Rati ripoja tālāk.

— Pirmajā stacijā es pārgulēšu nakti, — nomurmināja Danglārs.

Zirgi bija brangi, rati — mīksti, un barons nomierinājās un iesēdās omulīgāk — uz dusu.

Vispirms viņš kādas minūtes desmit domāja par savu sievu Parīzē, tad desmit minūtes par saviem kreditoriem, kurus tik viekli piešmaucis, un tad, kad vairs nebija par ko domāt, viņš mierīgi iesnaudās.

Palaikam uz nelīdzenā ceļa kāds grūdiens viņu uzmodināja, bet viņš redzēja, ka vēl aizvien tādā pašā ātrumā brauc pa to pašu Kamoaņas līdzenumu. Nakts bija tumša, lietaina, auksta, un visprātīgākais bija gulēt, ko Danglārs arī darīja, kad dažas reizes bija velti mēģinājis iztaujāt past­nieku, kurš aizvien tikai atbildēja:

„Non capisco\"

Piepeši rati apstājās. Danglārs domāja, ka jau ir nonācis pie mērķa, atvēra acis un lūkojās caur karietes logu, jo domāja, ka būs kādā pilsētā vai ciemā. Bet viņš neieraudzīja nekā cita, kā nelielas mūra drupas un trīs četrus vīrus.

Danglārs gaidīja, ka nāks pastnieks vai stacijas turētājs, bet neviens nenāca, zirgi tika nojūgti, neviens neprasīja pasta naudu. Barons atvēra logu, bet kāda spēcīga roka atgrūda viņu atpakaļ, un rati ar jauniem zirgiem devās ceļā.

Nesaprotu.

Barons no sākuma briesmīgi pārbijās, bet tad saņēmās.

— Ē! — viņš teica pastniekam, — ē, mio carol* šos abus vārdus barons bija atcerējies no tām romancēm, kuras viņa meita dziedāja kopā ar sinjoru Kavalkanti.

Bet mio caro neatbildēja…

Danglārs atkal atvēra logu.

— Ē, draugs, kur mēs esam? — viņš sauca, izbāzdams galvu caur logu.

„Dentro la tēstai" — iesaucās pretī kāda nopietna, pavēloša balss.

Barons tik daudz saprata, ka dentro Ja testa nozīmēja: „Ievelc galvu

iekšā!" Viņš, kā redzams, ātri vien sāka iemanīties itāļu valodā.

Viņš paklausīja, bet — ne bez nemiera, un ar katru minūti šis nemiers auga, tā ka drīz vien viņa galva, kura vēl tik tikko bija bijusi tukša no domām, tagad dunēja vien no dažādiem prātojumiem, kuri varēja baņķieri tādā stāvoklī kā Danglārs uzturēt pilnīgi nomodā.

No bažām un pirmā uztraukuma viņš sāka ļoti labi redzēt, bailes dubul­toja redzes spējas, bet tad visu apklāja kā plīvurs.

Danglārs redzēja mētelī ietinušos vīru jājam ratiem labā pusē.

„Vai tik tas nav žandarms?" domāja Danglārs. „Vai varbūt franču val­dība telegrāfiski likusi mani apcietināt?"

Danglārs apņēmās šīm bailēm darīt galu.

— Kur jūs mani vedat? — viņš jautāja.

„Dentro la testa," teica tā pati draudošā balss.

Danglārs palūkojās pa kreisi; arī tur jāja kāds vīrs.

Auksti sviedri klāja baņķiera pieri.

— Es esmu noķerts! — viņš čukstēja.

Un viņš atgāzās atpakaļ ratos, šoreiz nevis lai gulētu, bet gan lai pār­domātu.

Mirkli vēlāk uzlēca mēness.

Danglārs bailīgi palūkojās pa logiem. Viņš redzēja vēl to pašu līdze­numu ar romiešu ūdensvadien, bet ūdensvadi šoreiz bija pa kreisi un ne pa labi — kā agrāk.

Mans dārgais.

Viņš saprata, ka brauc atpakaļ uz Romu.

— Ak, nelaime! — viņš murmināja. — Romas policija mani izdos franču valdībai!

Rati brauca briesmīgā ātrumā.

Stunda baronam pagāja vienās bailes; pēdīgi viņš ieraudzīja tumšu, drū­mu masu savā priekšā.

„Tā laikam ir Roma," viņš nodomāja.

Bet rati piepeši nogriezās sānis.

„Ak, mani neved uz pilsētu, tad es neesmu kritis valdības rokās… ak, ak…"

Viņam mati no bailēm sacēlās stāvus.

Viņš atminējās briesmu stāstu par romiešu laupītājiem, kurus tēloja Albērs un kuram neviens nebija gribējis ticēt.

— Varbūt tomēr laupītāji?

Piepeši rati sāka skaļi rībēt, viņi brauca pa cietāku ceļu, gar malām pacēlās dīvaini monumenti un pieminekļi.

Rati piepeši apstājās.

Durvis tika atvērtas.

„Scendi\"[6] pavēlēja balss.

Danglārs tūdaļ izkāpa; viņš vēl nerunāja itāliski, bet, kā redzams, jau saprata.

Ne dzīvs, ne miris viņš lūkojās apkārt.

Četri vīri stāvēja ap viņu, pastnieku ieskaitot.

Viens pēc pavēles gāja uz priekšu.

Danglārs tika bīdīts aiz viņa, trīs pārējie gāja iepakaļ.

Ejot Danglārs manīja, ka pēc zināmiem ceļa gabaliem ir nolikti it kā sargi.

Pēc kādām desmit minūtēm gājiens pienāca pie kāda pakalniņa un koku pudura.

Danglārs apstājās un gribēja kaut ko sacīt.

„Avanti\u * sauca pavēlošā balss.

Šoreiz Danglārs vēl vieglāk saprata, jo kāds no laupītājiem viņu lēni pagrūda no mugurpuses.

Vedējs, mūsu pazīstamais Pepīno, aši kā ķirzaka lodāja pa krūmiem.

Piepeši viņš pie kādas krūmiem apaugušas klints palika stāvot.

Klints atvērās, un Pepīno iegāja iekšā; Danglāra pavadoņi arī viņu ie­bīdīja iekšā.

Danglārs, kurš nu vairs nešaubījās, ka viņam ir darīšana ar laupītājiem, izturējās kā vīrs, kurš bailēs kļuvis dūšīgs.

Viņš drošsirdīgi aizmiedza acis un, neskatoties uz savu resnumu, sekoja Pepīno šaurajā ejā.

Izlīdis pa caurumu, viņš atkal atvēra acis.

Ceļš šeit bija plats, bet tumšs. Tagad, drošībā juzdamies, Pepīno aiz­dedzināja lāpu.

Lēni kāpjot lejā pa šauro eju, viņi beigās nonāca pie krustceļa.

— Kas tur? — uzsauca sargs.

— Draugi, — atteica Pepīno. — Kur ir virsnieks?

— Tur! - rādīja sargs uz kādu klintī iecirstu zāli, kura bija ap­gaismota.

— Labs loms, virsniek! — teica Pepīno.

Un, paņēmis Danglāru aiz rokas, viņš to ieveda virsnieka istabā.

— Vai šis ir tas vīrs? — jautāja virsnieks, lasīdams Plularha grāmatu „Aleksandra Lielā dzīves gājums."

— Jā, virsniek, tas pats ir.

— Rādi viņu šurp!

Pēc šīs pavēles Pepīno piegrūda savu lāpu tik tuvu Danglāra sejai, ka tas izbijies atsprāga atpakaļ.

Vislielākās izbailes bija lasāmas barona vaigā.

— Tas vīrs ir noguris, — teica virsnieks, — ved viņu gulēt!

— Ak, — pie sevis nomurmināja Danglārs, — nu tiešām man jāsa­taisās uz pēdējo dusu. Kā tie dunči viņiem spīguļo!

Lielajā zālē, kurā viņš nu tika ievests, tas redzēja uz zāļu nastām un vilku ādām guļot laupītājus, par kuriem Albērs bija stāstījis.

Baņķieris nopūtās un sekoja vedējam; viņam nebija ne spēka, ne gribas, viņš gāja, tāpēc ka tika vilkts uz priekšu.

Piepeši viņš atdūrās pret kādu pakāpienu un manīja, ka viņa priekšā ir kāpnes, mehāniski viņš četras piecas reizes cēla kājas.

Atvērās zemas durvis, viņš neviļus pieliecās un iegāja klintī izcirstā ista­biņā.

Viņa cietums bija tīrs, kaut gan kails un gluži sauss, lai gan dziļi zem zemes.

Gulta ar cisām un kazas ādām uzklāta stāvēja pie sienas.

Danglārs bija gluži sajūsmināts, kad to ieraudzīja.

— Paldies Dievam, — viņš teica, — tā ir īsta gulta.

„Ecco," teica vedējs.

Un, iebīdīdams Danglāru iekšā, viņš aizslēdza durvis. Nu baņķieris bija cietumnieks.

Un, ja arī durvis nebūtu aizslēgtas, tomēr nabaga baronam nebūtu ne mazākās cerības izkļūt no Sensebastjāna katakombām.

Nabaga baņķieris nu arī pazina šo istabiņu — tajā bija ieslodzīts viņa bijušais znots Albērs.

Šīs atmiņas tomēr viņu nomierināja, jo, kad viņš līdz šim nebija vēl nokauts, tad laikam arī izies sveikā kā Albērs.

Laikam būs gribējuši tikai viņu apzagt un būs prasījuši izpirkšanas nau­du.

Viņš nu arī atcerējās, ka Albērs bija ticis novērtēts par četriem tūksto­šiem dālderu, un, tā kā viņš pats sevi uzskatīja par daudz svarīgāku per­sonu, tad nolika sev izpirkšanas summu par astoņiem tūkstošiem.

Astoņi tūkstoši dālderu, tas bija četrdesmit astoņi tūkstoši liru.

Viņam tātad palika vēl pieci miljoni un mazliet vairāk par 50000 fran­kiem.

Danglārs tātad izstiepās gultā un, pāris reižu šurpu turpu valstījies, aizmiga kā tas varonis, par kura dzīvi lasīja Luidži Vampa.