Grafs Monte-Kristo

XI Piedzīvojums Romā

Drīz vien Franss bija arī sasniedzis Romu un Londonas viesnīcā atkal satikās ar Albēru Morserfu. Visas ielas bija pārpildītas ar ļaudīm kā jau pirms lieliem notikumiem, jo karnevāls Romā ir liels notikums. Pirmās rūpes jaunajiem ļaudīm bija dabūt aizjūgu uz svētkiem, lai varētu pa­braukāties pa grezno, raibo masku pūli. Visi ormaņi bija aizņemti, ar pūlēm un viltību nācās iekarot mazus rateļus ar nodzītu zirģeli tām divām dienām līdz pašiem svētkiem, jo uz svētkiem vēl dabūt dzīvu zirgu bija gluži neiespējams: visus jau mēnesi iepriekš bija aizņēmuši viesi, kas tūksto­šiem mēdz saplūst uz šo laiku citkārt klusajā, gandrīz vai izmirušajā pilsētā.

Rateļi piebrauca pie viesnīcas. Čiēerone ceļa vadonis, kurš redzēja Fran- su logā, sauca:

— Ekselence, jūsu kariete ir piebraukusi pils durvju priekšā!

Kaut gan Fransam bija pazīstama itāliešu lielība, tomēr viņš brīnīda­mies paskatījās apkārt, uz ko gan šis sauciens varētu zīmēties; bet viņš redzēja tikai sevi vienu, tātad: ekeselence — tas bija viņš pats, kariete — šie prastie rateļi un pils — viesnīca. Tautas raksturs parādījās šajos ne­daudzajos vārdos.

Franss un Albērs nu nokāpa lejā un sēdās „karietē" ar kleperīti priek­šā, likdami braukt uz Pētera baznīcu. Baznīcas apskatīšana tomēr aizņēma visu dienu, un važonis bija jāapsūta uz otru dienu. Franss viņam smalki norādīja, pa kurām ielām jābrauc: del Popolo osta, tad ārpus vaļņa un atkal jāiebrauc pa Sandžovanni vārtiem. Viņš Albēram gribēja izrādīt pil­sētu un sevišķi Kolizeju, kuru pats jau ilgāk pazina, un ļoti priecājās par šādu svarīgu lomu.

Otrajā dienā pie abiem draugiem ieradās viesnīcnieks maestro Pastrīni ar ļoti svinīgu seju.

— Jūs esat pasūtījuši ratus uz pulkstens astoņiem? — viņš jautāja.

— Gluži pareizi, — atbildēja Franss.

— Jūs esat nodomājuši apmeklēt Kolizeju un esat savam kučierim pa­vēlējuši pa del Popolo ostu izbraukt ārpus pilsētas vaļņiem, apbraukt pil­sētai apkārt un atkal iebraukt pa Sandžovanni vārtiem?

— Tieši tā es pavēlēju, — teica Franss.

— Nu, tad, mani kungi, — svinīgi noteica viesnīcnieks, — nav iespē­jams braukt pa šo ceļu, vismaz ir pārāk bīstami.

— Kāpēc bīstami?

— Slavenā Luidži Vampas dēļ.

— Vispirms, mīļais saimnieka kungs, sakiet, — kas ir šis slavenais Vam- pa? — iemeta starpā Albērs. — Viņš Romā varbūt ir ļoti slavens, bet Parīzē viņu neviens nepazīst, par to es varu jums galvot.

— Kā? Tātad jūs viņu nepazīstat? — brīnījās viesnīcnieks.

— Man nav tas gods.

—, Nu, labi. Viņš ir bandīts, pret kuru pat Deēezāre un Gasparone ir gluži kā skolas puikas.

— Vai tu re, — iesaucās Albērs, — te nu reiz būtu bandīts! Es jums saku, mīļais saimniek, ka es nenoticēšu nevienam vārdam no tā, ko jūs stāstāt. Kad nu mēs par šo apstākli esam vienojušies, tad stāstiet vien. „Kādreiz bija viens vīrs…" es klausīšos.

Viesnīcnieks pagriezās pret Fransu, kurš viņam likās prātīgākais no abiem jaunajiem cilvēkiem.

— Ekselence, — viņš teica, — kad mani notur par meli, tad man nav iemesla jums kaut ko stāstīt; es gribēju jums tikai labu.

— Albērs jau nesaka, ka uzskata jūs par meli; viņš tikai ir neticīgs cilvēks. Es turpretī ticu, tātad stāstiet vien, ko jūs gribējāt.

— Kā jau teicu, ekselence, tas ir bandīts, kāds vēl nav redzēts kopš Mastrila laikiem…

— Jā, bet kāds viņam sakars ar mūsu braucienu?

— Jūsu brauciens, kā es baidos, varēs viņa dēļ tikai pa pusei notikt, — teica viesnīcnieks, — jo jūs gan izbrauksit pa vieniem vārtiem, bet pa otriem neiebrauksit.

— Kā tā? — jautāja Franss.

— Tā, tiklīdz top nakts, ne piecdesmit soļu aiz vārtiem neviens nevar būt drošs.

— Nu, tas tik būs jauks piedzīvojums, — iesaucās Albērs, — mēs pie­krausim savus ratus pilnus ar šautenēm, pistolēm, karabīnēm. Luidži Vam- pa uzbrūk mums, mēs viņu sagūstām, novedām Romā un nododam pā­vesta rokās. Pāvests ir ļoti priecīgs par tādu pakalpojumu un jautā, kā jums izrādīt savu pateicību. Mēs lūdzam vienkārši divus zirgus un ratus, lai varētu karnevālu braukšus noskatīties; mūs pateicīgās tautas triumfa brīdī aizved uz Kapitoliju un sauc par tēvijas glābējiem — kā Kurciju un Horāciju.

Maestro Pastrīni par šo runu bija ļoti dusmīgs.

— Bet kur tad tu domā ņemt tās šautenes un pistoles, ar ko piekraut mūsu ratus? — jautāja Franss.

— Taisnība gan, — atteica Albērs, — man vismaz uz robežas tika visi ieroči atņemti, pat mans spalvu nazītis. Valdība no šiem ieročiem briesmīgi baidījās.

— Man tāpat tika visi ieroči atņemti uz robežas, — atteica Franss, — ieroču nēsāšana šeit vispār ir aizliegta — kā jau katrā nebrīvā valstī.

— Ak, mīļais saimniek, — Albērs teica Pastrīni, — šāda pavēle visiem godīgiem ļaudīm atņemt ieročus ir ļoti noderīga tikai policijai un laupī­tājiem, un man gluži tā likās, it kā viņi būtu savā starpā par to norunājuši.

Bez šaubām, maestro Pastrīni šādu joku uzskatīja par apvainojumu un, pagriezies pret Fransu, kuru vienīgo uzskatīja par sarunas cienīgu, teica:

— Ekselence zina, ka nav parasts aizstāvēties, kad laupītājs uzbrūk.

— Kā? — iesaucās Albērs, kura vīrestība sacēlās, iedomājoties, ka nu kāds ļaujas sevi aplaupīt, pretī neturēdamies. — Kā? Tātad nav parasts aiz- stāvēties?

— Nē, jo katra aizstāvēšanās un pretošanās būtu veltīga. Ko jūs gribat iesākt pret duci bandītu, kuri piepeši iznāk no kāda grāvja vai vecas ka­penes un jūs no visām pusēm ielenc?

— Ē, pie velna! Tad es labāk lieku sevi nošaut! — iesaucās Albērs.

Viesnīcnieks griezās pie Fransa ar tādu seju, it kā gribēt sacīt: „Va.i

nu nav traks šis jūsu draugs?"

— Mans mīļais Albēr, — teica Franss, — tava atbilde ir ļoti droš­sirdīga un cēla, bet tikai drusciņ nevietā, jo šeit neatrodas ne tēvija bries­mās, nedz jāaizstāv kāda liela ideja ar savu dzīvību, būtu smieklīgi, ka mēs šeit savu dzīvību pakļaujam briesmām tukšas iedomas dēļ.

— Ā! Per baccol — iesaucās maestro Pastrīni. — Tas ir brangi teikts, ekselence teica gudru vārdu.

— Bet kas tad nu šis Vampa tāds ir? — jautāja Franss. — Aprakstiet mums viņu, lai mēs viņu varētu pazīt, ja ar viņu satiekamies. Bet apsē­dieties!

— Ekselences atļauj? — jautāja saimnieks.

— Pie velna, — atteica Albērs, — jūs taču neesat mācītājs, kuram jārunā stāvot!

Viesnīcnieks dziļi paklanījās un apsēdās.

— Es viņu pazini vēl kā zēnu; viņš bija vienkāršs gans, bet tad, gri­bēdams savai mīļākajai Terēzei iegūt dārgu apģērbu, kādu tā bija redzē­jusi grāfa Sanfeliča meitai Karmelai, kādunakt nodedzināja grāfa pili, no­laupīja apģērbu un no tā laika iestājās laupītājos. Strīdā viņš nosita lau­pītāju vadoni un tika tā vietā iecelts par vadoni. Viņš tagad laupa visap­kārt pa visu svētā tēva pāvesta valsti, ka bailes; neviens bandītu vadonis vēl nav ieguvis tādu slavu ar savu bezbailību un veiklību.

— Jūs teicāt, ka pazināt viņu vēl kā bērnu? — vaicāja Franss. — Tā­tad viņš ir vēl jauns cilvēks?

— Jā, kātad, gluži jauns cilvēks, vēl nepilnus divdesmit divus gadus vecs. Ak! No tā nelieša vēl iznāks lielas lietas!

— Ko tu domā, Albēr? Vai tad nav jauki, ka divdesmit divus gadus vecs jau ir nodibinājis sev slavu! — teica Franss.

— Taisnība gan, — atteica Albērs, — Aleksandrs, Cēzars un Napo­leons, kuri taču arī pasaulē guva zināmu ievērību, Vampas gados vēl ne­būt nebija tik tālu.

— Vai jūsu varonis augumā ir liels vai mazs?

— Vidēja auguma, tā kā jūs, ekselence, — atbildēja saimnieks, pret Albēru pagriezdamies.

— Pateicos par salīdzinājumu, — tas atteica paklanīdamies.

— Un policija nav nekad lūkojusi viņu dabūt rokā? — jautāja Franss, pasmiedamies par sava drauga jutelību.

— Ko jūs domājat? Luidži Vampa stāv saziņā ar visiem ganiem Ro- maņā, ar Tibras upes zvejniekiem, ar piekrastes kontrabandistiem. Kad viņu meklē kalnos, viņš ir uz upes, kad meklē uz upes, viņš ir uz jūras vai Monte-Kristo salā.

Franss uzmanīgi klausījās, izdzirdēdams Monte-Kristo vārdu; viņš pats bija redzējis, kā Monte-Kristo slepenās pils iemītnieks bija paglābis kon­trabandistu vai bandītu. Un nu viņam stāstīja, ka arī Vampa tur dabūjot patvērumu.

— Un ko tad šis Vampa dara, kad kāds ceļotājs krīt viņa rokās? — viņš jautāja pēc brīža.

— Ak, tas ir ļoti vienkārši. Skatoties pēc attāluma no pilsētas, ceļo­tājam dod astoņas, divpadsmit stundas vai veselu dienu, lai tad varētu pagādāt izpirkšanas naudu. Ja laiks pagājis un nauda nav atnesta, tad viņš dod vēl vienu žēlastības stundu. Ja tad sešdesmitā minūte no šīs stundas pagājusi, velti gaidot, tad viņš sagūstītajam iešauj lodi pierē vai iedur dunci sirdī, un ar to visa lieta ir beigta.

— Nu, Albēr, vai tev vēl gribas braukt ap pilsētu apkārt uz Kolizeju? — jautāja Franss.

— Protams! Ja vien ceļš tur ir jaukāks, — atteica Albērs. Tai pašā acumirklī pulkstenis sita deviņi un ienāga pasūtītais kučieris.

— Nu, braucam uz Kolizeju! — teica Franss.

— Vai caur del Popolo ostu, vai pa pilsētas ielām? — jautāja kučieris.

— Pa pilsētu! Pie velna! Pa pilsētu! — sauca Franss.

— Ak, mans draugs, — piebilda Albērs, cigāru aizkūpinādams, — es tiešām domāju, ka tev ir vairāk drošsirdības.

Abi draugi brauca gluži klusi pa gaišo mēness nakti. Fransam nedeva miera domas par Monte-Kristo salas pavēlnieku un par viņa sakaru ar bandītiem, tūkstoš jautājumu viņu mocīja, un ne uz vienu viņam nebija atbildes, tas jūras braucējs Sindbads bija kairinošs noslēpums. Bet tomēr visas šīs uztraucošās domas Kolizeja priekšā piepeši apklusa un izzuda, kad varenās ēkas drūmā, ledainā ēna parādījās viņu acīm un no tās logu caurumiem atspīdēja bāli mēnesnīcas stari — kā skatieni no spoku acīm. Čiēerones, vadoņi, kas ceļotājiem izrādīja senos brīnumus, sagaidīja abus draugus, bet, neskatoties uz viņu pļāpāšanu, Albērs, kurš pirmoreiz redzē­ja šo ķeizara Flāvija Vespasiāna monumentu, lielisko cirka ēku, bija dziļi aizgrābts.

Kas šo monumentu nav redzējis, nemaz nespēj iedomāties šo drupu majestātisko cēlumu. Milzīgās būves platību vēl gandrīz vai dubultos dien­vidu mēnesnīcas noslēpumainā gaisma, kura gandrīz atgādināja austrum­zemju vakara krēslu.

Kamēr Albērs gāja apskatīt visas ievērojamās vietas Kolizejā, lauvu bed­res, gladiatoru istabas, ķeizara sēdekļus utt., Franss uzmeklēja kādas pus- sadrupušas trepes un apsēdās kāda pilāra ēnā, no kurienes viņš varēja pārredzēt Kolizeju visā tā lieliskumā un cēlumā, netraucēti nododamies aizgrābjošajam skatam.

Kādu stundas ceturksni Franss tā bija sēdējis, kad viņš pamanīja — kāds vīrietis ne visai tālu no viņa klusiem soļiem kāpa augšup un tad, it kā kaut ko gaidīdams, palika stāvot. Viņam bija liels, brūns mētelis, kura viens gals bija pārmests pār plecu un aizsedza sejas apakšējo daļu, kamēr augšējā bija aizsegta ar lielu platmali. Šis vīrs visādā ziņā likās piederam vai nu pie aristokrātijas, vai vismaz pie vissmalkākās sabiedrības. Viņš jau vairākas minūtes likās gaidām un palika nepacietīgs. Te augstāk parādījās kāds cits tēls, kurš, pirmo ieraugot, piesteidzās tam klāt.

— Atvainojiet, ekselence, — romiešu izloksnē teica pienācējs, kurš bija ģērbies kā romietis, — es liku jums gaidīt, bet es novēlojos tikai dažas minūtes, jo nupat Sandžiovavide Laterno baznīcā sita desmit.

— Nē, es atnācu mazlietiņ par agru, — atteica pirmais tēls skaidrā toskāniešu izloksnē.

— Es nāku no Eņģeļpils un nevarēju tur tik ātri dabūt Bepo runāt.

— Kas ir Bepo?

— Bepo ir cietuma ierēdnis, kuram es maksāju nelielu gada algu, lai dabūtu visu zināt, kas notiek svētā tēva pilī.

— Ā, es redzu jūs esat mazrunīgs vīrs.

— Ko darīt, ekselence? Nevar zināt, kas var notikt: varbūt es pats reiz ietieku tiklā kā šis nabaga Pepīno, un tad man vajadzētu žurkas, kas tiklam pārkož kādu aci.

— Nu, ko esat dzirdējis?

— Otrdien ap pulkstens diviem notiesās uz nāvi, kā tas Romā parasts, atklājot lielus svētkus; viens no notiesātajiem tiks mazzolato, tas ir ne­ģēlis, kurš ir nositis pats savu labo audzinātāju un nepelna līdzcietības; otrs tiks decapitato, un tas ir mans nabaga Pepīno.

— Ko jūs gribat, mans mīļais, jūs pāvesta valdībai un apkārtējām ka- raļvalstīm esat iedzinis tādas bailes, ka tās visādā ziņā grib jūs pārmācīt.

— Bet Pepīno jau nemaz nepieder pie manas bandas, viss viņa no­ziegums ir tas, ka viņš atnesa mums barību.

— Tā ir līdzdalība.

— Bet es gribu visu darīt, lai varētu aizkavēt šā nabaga notiesāšanu, jo viņš manis dēļ nokļuvis nelaimē. Man pašam būtu jāuzskata sevi par gļēvuli, ja es nekā viņa labā nedarītu.

— Un ko jūs gribat darīt?

— Es kādus divdesmit vīrus nostādīšu ap ešafotu, un, kad Pepīno atve­dīs, mēs piepeši metīsimies uz sargiem un atsvabināsim viņu.

— Tas man liekas ļoti nedroši, un maks man šķiet labāks, — atteica otrs tēls.

— Un kāds ir jūsu plāns, ekselence?

— Es kādam cilvēkam, kura vārdu nesacīšu, došu divus tūkstošus piastru, lai viņš dabū atļauju, ka Pepīno tiek tikai nākamajā gadā tiesāts. Šā gada laikā es tad otram, kura vārdu es arī neminēšu, došu tūkstoš piastru, lai viņš palīdz Pepīno bēgt.

— Vai jūs esat drošs, ka tas izdosies?

— Velns parāvis! — teica otrais franciski.

— Ko jūs sakāt? — jautāja pārtibrietis.

— Es saku, mans mīļais, ka es ar savu naudu vairāk izdarīšu nekā jūs un visi jūsu ļaudis ar savām šautenēm, pistolēm, dunčiem un nažiem. Ļaujiet man tikai vaļu!

— Lieliski! Bet gadījumā, ja neizdosies, mēs būsim gatavi.

— Esiet gatavi, ja tas jums dara prieku, bet es saku, ka izgādāšu viņa apžēlošanu.

— Kā mēs dabūsim zināt, ka jums ir palaimējies, ekselence?

— Gluži vienkārši: es esmu noīrējis trīs pēdējos logus kafejnīcā „Ros- poli"; kad es izgādāšu soda atlikšanu, tad vidējais logs būs apkārts ar baltu damastu, kurā liels, sarkans krusts, abi sānu logi — ar dzeltenu damastu.

— Un kas atnesīs apžēlošanas rakstu?

— Atsūtiet man kādu no saviem ļaudīm, mūku grēku nožēlotāja uz­valkā, es viņam to nodošu. Viņa uzvalks atļaus viņam tikt līdz ešafotam un nodot svēto brāļu priekšniekam rakstu, kuru tas parādīs bendēm. Pazi­ņojiet to iepriekš Pepīno, lai viņš no bailēm nemirst vai nezaudē prātu, tad viss tēriņš būtu par velti.

— Klausieties, ekselence, — teica pārtibrietis, — es esmu jums ļoti padevīgs, vai jūs esat par to pārliecināts?

— Vismaz es tā ceru.

— Nu, kad jūs izglābsit Pepīno, tad jūs varat no manis gaidīt ne vien padevību, bet pilnīgu paklausību.

— Klausieties, mans draugs, es varētu kādreiz jums atgādināt šos vār­dus, jo varbūt jūs man būsit vajadzīgs.

— Labi, ekselence, kad jums mani vajag, rakstiet man, un viss tiks izdarīts, kaut jūs būtu otrpus pasaules. Uz vārdu Lui…!

— Cst! — teica vīrs lielajā mētelī. — Es dzirdu troksni.

— Tie ir ceļotāji, kas aplūko Kolizeju, — otrs atteica.

— Viņiem nav jāredz mūs kopā. Šie blēži čičerones varētu jūs pazīt, un, cik godājama arī nebūtu jūsu draudzība, tomēr mūsu sakars, ja par to dabūtu zināt, varētu kaitēt manam kredītam.

— Tātad, kad apžēlošana saņemta…?

— Būs vidējais logs balts ar sarkanu krustu.

— Bet ja ne?

— Tad visi logi dzelteni.

— Un tad…?

— Tad, mīļāis draugs, lieciet lietā savus dunčus, es būšu tuvumā, lai redzētu, kā jūs rīkojaties!

— Bet jums paliek tikai viena diena laika, ekselence?

— Jā, bet vienā dienā ir divdesmit četras stundas, katrā ir trīs tūkstoši seši simti sekunžu, un sešdesmit astoņi tūkstoši un četri simti sekundēs var daudz ko panākt.

— Palieciet vesels, ekselence, es paļaujos uz jums, paļaujieties jūs uz mani!

Abi vīri nozuda. Franss nedabūja viņu sejas redzēt. Minūti pēc tam Franss dzirdēja, ka Albērs to sauca, bet viņš neatbildēja, lai aizgājēji ne­manītu, ka viņu sarunu kāds ir dzirdējis. Kad abi draugi atkal satikās, uz mājām braucot, Franss bija gluži kluss un nogrimis domās par jauno pie­dzīvojumu. Vienu no šiem vīriem viņš nemaz nepazina, bet otrā balss viņam likās it kā pazīstama, sevišķi zobojoties tai bija kāda šņācoša, me­tāliska skaņa, kura lika viņam vai nodrebēt; tādu viņš bija dzirdējis tikai no jūras braucēja Sindbada Monte-Kristo salā, no tā lielā nīdēja un atrie­bēja, kuram bija jārēķinās ar veco, satrupušo sabiedrību. Visu nakti Franss pavadīja gandrīz vai bez miega, prātā pārlikdams visus apstākļus, līdz bei­gās bija gandrīz pilnīgi pārliecināts, ka nepazīstamais Kolizejā un Monte- Kristo salā ir viena un tā pati persona. Albērs bija jau agri no rīta augšā, izdarīja visādus gājienus, pasūtīja ložu Ardžentīnas teātrī, nodeva ieteikša­nas rakstus un bija saņēmis jau ielūgumus uz visiem vakariem un arī

Romu apskatījis.

Albērs bija pat paspējis aptaujāties par lugu, kuru teātrī izrādīs, un par aktieriem un aktrisēm, kuri izrādē piedalīsies: bija nodomāts izrādīt Doniceti operu „Parisina", un vajadzēja dziedāt Kazelli, Mariāmi un Spe- ham, labākajiem Itālijas spēkiem. Tomēr ne mūzika bija galvenais, kas interesēja Albēru: viņš gribēja redzēt pasauli un pats parādīties; ejot ope­rā, viņa tualete bija vienmēr spīdoša, tomēr — par kaunu vienam no staltākiem Parīzes augstāko aprindu „haute-volee" priekšstāvjiem — jā­atzīstas, ka Albērs pa visu šo laiku, četriem mēnešiem, kopš viņš krustām šķērsām braukāja pa Itāliju, vēl ne reizi nebija piedzīvojis ne mazāko mīlestības romānu.

Albērs gan reizēm lūkoja par šādu neizdošanos pajokoties, bet patie­sībā viņš bija dziļi sadusmots, ka viņš, Albērs de Morserfs, viens no Parī­zes veiklākajiem, visvairāk meklētajiem lauvām, nebija šeit nekā panācis, un viņš taču bija šurp atbraucis nelokāmā pārliecībā, ka viņam Itālijā būs nedzirdēti panākumi, par kuriem viņš varēs pusgadu stāstīt sajūsmināta­jiem klausītājiem lepnajās de Zanda bulvāra pilīs. Romā karnevāla laikā viņš cerēja uz uzvarām, ar kurām iekarotu sev atkal godu augstākās šķi­rās, kur jauni ļaudis nepzīst citādu godu. Karnevāls rīt sāksies, un tāpēc Albēra sparīgā darbība bija par labu tualetei un teātrim. Ložu viņš bija sev izgādājis visredzamākajā vietā, kur tikai redzēja visaugstāko aristo­krātiju, tualete viņam bija smalkāka nekā kuram katram itālietim. Vēl cita blakus cerība viņam gan arī bija: ja viņam izdotos iemantot kādas skaistas romietes sirdi, tad viņš būtu sev līdzi iemantojis arī tiesību uz sēdekli viņas ratos vai uz viņas balkona.

Abi draugi sēdēja teātrī, un Albērs, uzgriezis skatuvei muguru, pār­kāries pāri ložas malai, ar puspēdas garu dubultlorneti aplūkoja visas skais­tās dāmas, ar ko gan neviena pati dāma pat ne ziņkārības dēļ neievēroja lielos Albēra pūliņus. Katrs pļāpāja par savām darīšanām, saviem prie­kiem, nepiegriezdams ne mazāko vērību nedz operai, nedz dziedātājiem, izņemot tikai dažus momentus, kad visi pagreizās, lai plaukšķinātu zināmā vietā, kur tā bija parasts, vai lai uzsauktu bravo cēlienu beigās. Teātris un opera augstākajām šķirām ir tikai patīkama satikšanās vieta, kā balles zāle, mūzika un māksla ir patīkama blakuslieta, ja nav pārāk uzbāzīga.

Pirmā cēliena beigās kādā ložā parādījās dāma, kurai Franss Parīzē bija ticis priekšā stādīts. Albērs dzīvi interesējās par šo skaisto venēcieti, komtesi G., un, tā kā Franss bija četras piecas reizes ar viņu runājis, tad neuzskatīja par nepieklājīgu apmeklēt viņu ložā un iepazīstināt ar Al- bēru, tiklīdz pirmais cēliens bija beidzies; ceļā Albērs vēl bija paspējis nogludināt savas šemizetas un svārku krokas. Jaunais itālietis, kas sēdēja komtesei blakus, piecēlās, lai pēc itāliešu paraduma dotu vietu pienā­cējiem; drīz Albērs bija iegrimis interesantā sarunā ar skaistuli par viņam pazīstamo tematu — Parīzi.

Tikmēr Franss, savrup atsēdies, savukārt aplūkoja publiku ar lielo lor­neti. Ložā iepretim viņš pamanīja apbrīnojami skaistu sievieti grieķu uz­valkā, kuru viņa nēsāja tik svabadi, ka tas likās viņai dzimts uzvalks. Aiz viņas ēnā sēdēja vīrietis, kura seja nebija saredzama. Franss apjautājās komtesei par svešinieci, bet arī komtese zināja viņam pateikt tikai to, ka grieķiete jau mēnesi uzturoties Romā, nepalaižot garām nevienu izrādi un ļoti uzmanīgi sekojot skatuves notikumiem, reizēm viņa nākot tā kunga pavadībā, kas tagad tur sēžot, reizēm līdz ar kādu melnu sulaini. Skaistās operas mūzika neviļus sāka saistīt Fransa uzmanību. Akts iesākās ar pa­zīstamo sapņu duetu, vienu no skaistākajiem un līdz ar to šausmīgākajiem, kādas vien rakstījis Doniceti. Viņš patlaban gribēja plaukšķinot izrādīt savu piekrišanu līdz ar visu sajūsmināto namu, kad piepeši viņa paceltās rokas atslīga atpakaļ kā triekas ķertas, un bravo saucieni izdzisa uz viņa lūpām.

Vīrietis grieķietes ložā bija piecēlies, un, tiklīdz gaisma krita viņam sejā, Franss viņā pazina savu noslēpumaino saimnieku Monte-Kristo pilī, kamēr viņa stāvs atgādināja nepazīstamo Kolizejā. Bez šaubām, Fransa pārsteigums atspoguļojās viņa sejā, jo komtese uzlūkoja viņu un smie­damās jautāja, kas viņam noticis.

— Grāfiens kundze, — viņš atbildēja, — es nupat jums vaicāju par grieķieti, tagad es prasu jums, — vai jūs nepazīstat viņas vīru?

— Tikpat maz kā jūs, — atteica grāfiene.

— Vai jūs viņu nekad neesat ievērojusi?

— Tas ir īsts franču jautājums! Jūs gan zināt, ka mums, itālietēm, nav neviena cita pasaulē, kā tikai tas, ko mēs mīlam!

— Jums taisnība, komtese, — atbildēja Franss.

— Visādā ziņā, — teica komtese, paņemdama Albēra lorneti un palū­kodamās uz grieķietes ložu, - tas būs kāds dzīvs apraktais vai no kapa iznākušais, jo viņš man liekas ļoti bāls, varbūt arī kāds ilgi cietumā gulējušais.

— Tāds viņš ir vienmēr, — atteica Franss.

— Tātad jūs viņu pazīstat? Tad jau man jāprasa jums, kas viņš ir, — atteica komtese.

— Man liekas, ka es viņu esmu jau redzējis un tagad pazīstu viņu atkal.

— Es saprotu, — viņa teica, savus skaistos plecus tā pakustinādama, it kā Šalkas viņai ietu pār miesām, — ka tādu cilvēku vairs neaizmirst, ja viņu reiz redzējis, viņš man liekas īsts lords Retvens.

Šis jaunais atgādinājums par Baironu pārsteidza Fransu; ja viņš jebkad par kādu cilvēku būtu varējis ticēt, ka tas ir vampīrs, tad tas bija šeit.

— Man jāzina, kas viņš ir, — viņš teica paceldamies.

— Ak, nē, — iesaucās komtese, — neatstājiet mani, es ceru, ka jūs pavadīsit mani, un nelaižu jūs projām!

— Kā? — viņai paklusi teica Franss. — Vai jūs no viņa baidāties?

— Klausieties, — viņa teica, — Bairons pats man ir zvērējis, ka viņš ticot vampīriem; viņš teica, ka esot tādus redzējis. Viņš man aprakstīja viņu sejas. Nu, paskatieties turp, tieši tā: melnas acis, lielas, kā šausmīgās liesmās degošas acis, nāves bālums; tad apdomājiet, ka pie viņa nav sie­viete, kādas pie citiem; viņa ir svešniece… grieķiete… citas ticības… laikam gan kāda burve… Es lūdzu jūs, neejiet turp! Rīt varat apklausīties par viņu, bet šodien es jūs nelaižu.

Franss gribēja vēl ko iebilst.

— Klausieties, — viņa teica paceldamās, — man jāiet, es nevaru no­skatīties operu līdz galam, mani mājās gaidīs, jūs taču neatsacīsities mani

pavadīt?

Komtese tiešām bija ļoti uztraukta, un viņas rokas drebēja. Arī Franss nevarēja atturēties no māņticīgām bailēm. Mājās, protams, neviens nebija komtesi gaidījis. Kad viņš par to pārmeta, viņa teica, ka tiešām jūtoties ļoti uztraukta un vēloties būt viena. Lai nekad nerunājot par šo cilvēku, nekad to nestādot viņai priekšā!

— Bet man ir savi iemesli, kāpēc es gribu uzzināt, kas viņš ir, no kurienes nāk, kurp iet.

— No kurienes viņš nāk, es nezinu; bet, kurp viņš iet, to es varu jums droši pateikt: viņš iet uz elli, droši vien!

Un, saņēmusi no Fransa solījumu, ka viņš neies tūlīt meklēt nepa­zīstamo, viņa atlaida savu kavalieri, kurš nevarēja saprast, vai viņš izjokots vai arī komtese tiešām tik ļoti izbijusies no nepazīstamā, kas arī uz viņu pašu bija darījis tik dziļu iespaidu.

Albērs saņēma draugu, mierīgi cigāru kūpinādams.

— Ā, tu tas esi! — viņš teica. — Es tevi šodien nemaz vairs negaidīju.

— Mīļais Albēr, — atbildēja Franss, — man tev jāteic, ka tev ir gluži greizi uzskati par sievietēm. Brīnums, ka tavas neveiksmes mīlestības ro­mānos tev nav devušas pareizākas domas. Bez tam tu taču jau būsi ievē­rojis, ka komtese tiešām baidījās.

— Ko? No tā vīra ar skaisto grieķieti? Es gribēju par viņu vairāk ko dabūt zināt un gaitenī gāju viņam pretī. Bet es nesaprotu, ko jūs tur runājāt par vampīriem un pārdabīgām būtnēm? Viņš ir ļoti skaists, ļoti normāli ģērbies kungs, kurš izskatās, it kā viņa tualetes būtu slavenāko Parīzes skroderu šūtas; viņš gan ir drusciņ bāls, bet bālums norāda uz zināmu cēlumu.

Franss pasmīnēja: Albērs lika lielu uzsvaru uz bālu vaigu krāsu, kura liek neviļus uzskatīt tās īpašnieku par domātāju vai vismaz darboni.

— Vai tu dzirdēji viņu runājam? — jautāja Franss.

— Viņš runāja itāliski. Es pazinu to valodu no dažiem sakropļotiem grieķu vārdiem. Man tev, proti, jāteic, ka skolā es biju ļoti labs grieķu valodas pratējs.

— Tā, tā! — atteica Franss. — Tad tas tiešām būs viņš, — viņš no­murmināja pie sevis.

— Ko tu teici? — jautāja Albērs.

— Nekā. Ko tu te darīji?

— Man tev ir pārsteigums.

— Kāds?

— Tu zini, ka nav iespējams sadabūt ratus?

— Nu?

— Man galvā ienāca labas domas.

Franss uzlūkoja Albēru ar tādām acīm, it kā viņš ne visai paļautos ife viņa labākajām domām.

— Tu netici? — jautāja Albērs. — Tas īstenībā ir apvainojums, bet manas iedomas tik varenas, ka es tev visu piedodu. Tad zini: mēs varam braukšus parādīties karnevālā!

— Nu?!

— Lieta, lūk, tāda: es lieku sadabūt vezuma ratus, izpušķoju tos kā pļaujas ratus, mēs abi pārģērbjamies par neapolitāņu zemniekiem, pļā­vējiem, tava komtese apvelk Sorento zemnieces tērpu un pavada mūs; ratos mēs iejūdzam, kā jau zemnieki, vēršus ar zeltītiem ragiem, un tā būs gatava Leopolda Robēra jaukākā glezna!

— Velns parāvis! — iesaucās Franss. — Tā tiešām ir lieliska ideja, mīļais Albēr!

— Un gluži tautiski, itāliski! Pag, mani kungi romieši, jūs gribējāt, lai mēs skrienam kājām, tāpēc ka jums nav diezgan zirgu! — Albērs prie­cājās par savu apķērību.

— Vai tu jau esi gādājis par sava plāna "īstenošanu? — jautāja Franss.

— Jā, viss jau norunāts ar Pastrini, viņš solījās drīzumā nākt ar atbildi.

Te arī maestro Pastrīni iebāza galvu pa durvīm.

— Permesso? — viņš jautāja.

— Protams, ka ir atļauts, — atteica Franss. — Nu, vai sadabūjāt ratus un vēršus?

— Es esmu vēl ko labāku dabūjis, — smaidīdams atteica viesnīcnieks. — Vai jūs zināt, ka grāfs Monte-Kristo dzīvo ar jums vienā stāvā?

— Jā, viņa dēļ jau mums jāapmierinājas ar tik mazām istabelēm kā studentiem, — atteica Albērs.

— Grāfs zina, ka jums nav ratu uz karnevālu, un liek jums piedāvāt divus sēdekļus savos ratos un divas vietas pie logiem „Raspoli" kafejnīcā, kuras viņš noīrējis.

Franss un Albērs uzlūkoja viens otru.

— Kas šis grāfs Monte-Kristo ir par vīru?

— Bagāts kungs no Maltas vai Sicīlijas; lepns kā firsts Borgēze un bagāts kā Krēzs.

— Man liekas, ja viņš būtu tik smalks un izglītots, viņš būtu mūs uz­aicinājis citādā kārtā, rakstiski vai… — teica Franss.

Pie durvīm klauvēja un ienāca sulainis greznā un smalkā uzvalkā ar vizītkartēm abiem draugiem no grāfa Monte-Kristo.

— Grāfs Monte-Kristo, — sulainis teica, — liek lūgt cienījamos kungus atļaut rīt viņus apmeklēt un liek apprasīties, kurā stundā jums patiktos viņu pieņemt.

— Nu, nē, — Albērs paklusu teica Fransam, — pret to nekā nevar iebilst, nu viss ir kārtībā.

— Sakiet grāfam, — atteica Franss, — ka mums būs gods viņu ap­meklēt vispirms.

— Tā tiešām ir laipna uzmanība, — teica Albērs, — tas ir vīrs, kas prot dzīvot.

— Tātad jūs pieņemat viņa priekšlikumu?

— Protams, bet man tomēr žēl manu plānu ar vēršiem un zemniekiem, — teica Albērs.

Franss atminējās, ka Kolizejā abi nepazīstamie bija arī minējuši logus „Rospoli" kafejnīcā; viņš vairs nevarēja likt vaļā no domām par Sindbadu, kura pēdas viņš visur sastapa un kurš viņam atkal laupīja nakts miegu.

Otrā rītā agri Franss lika atsaukt saimnieku; viņš gribēja šoreiz nākt uz pēdām noslēpumainajam jūras braucējam Sindbadam.

— Meser Pastrīni, — viņš jautāja, — vai šodien nenotiks kāda ļaun­dara tiesāšana?

— Jā, ekselence, — atbildēja Pastrini, — bel ja jūs jautājat ar nolūku dabūt vēl kādu logu, lai varētu šinī skatā nolūkoties, tad jūs pārāk vēlu esat iedomājies par to.

— Nē, es gribētu vispirms dažas ziņas par notiesātiem, viņu vārdiem un nāves veidu.

— Ā, tas lieliski sagadās, ekselence, jo pašulaik ir atnesta tavolette.

— Kas tā par tavolette?

— Tās tiek dienu pirms notiesāšanas piesistas pie visiem ielu stūriem, un tajās ir uzrakstīti notiesājamo vārdi, viņu noziegums un nāves veids. Ar to tiek paziņots par šiem grēciniekiem, lai ticīgie lūgtu par viņiem Dievu.

— Un vai šīs tavolette jums arī tiek atnestas ar nolūku, lai jūs varētu savas aizlūgšanas par viņiem pievienot ticīgo lūgšanām? — smīnēdams jautāja Franss.

— Nē, ekselence, man ir līgums ar to vīru, kas tās piesit ielās, un viņš man atnes tavolette tāpat, kā atnes teātra afišas un sludinājumu lapiņas, lai es varētu saviem viesiem būt izpalīdzīgs, ja viņiem varbūt būtu prieks piedalīties notiesāšanā.

— A, — iesaucās Franss, — tā jau no jūsu puses ir sevišķa smalk­jūtība!

— Ak! — teica Pastrīni smaidīdams, — es varētu bez lielības teikt, ka daru visu, cik vien ir manos spēkos, lai darītu prieku saviem godāja­miem viesiem un rūpētos par visiem viņa vēlējumiem.

Pastrīni izgāja gaitenī un ienesa vienu tavolette, kura tur pie sienas karājās līdzās citiem sludinājumiem, afišām, reklāmām un ziņām par jautrām izpriecām.

Franss lasīja šo dīvaino sludinājumu:

„Ar šo tiek paziņots, ka otrdien, februāra 22. dienā, karnevāla pirmajā dienā, pēc Rotas sprieduma uz laukuma del Popolo tiks uz nāvi notiesāti: Andrea Rondolo par ļoti cienītā dona Čezāres Torlīni nokaušanu un Pe­pīno, saukts Roka Priori, par piedalīšanos neģēlīgā bandīta Luidži Vam- pas un viņa vīru darbiem. Pirmais tiks notiesāts mazzolato, otrais de- capitato.

Līdzcietīgās kristīgās dvēseles top lūgtas pielūgt Dievu, lai viņš sūta grēku nožēlošanu šiem abiem nelaimīgajiem notiesātajiem."

Franss pārliecinājās, ka viņš savās aizdomās nebija maldījies; te bija tas pats Pepīno, par kuru bija runājuši abi nepazīstamie Kolizejā, te bija mazzolato un decapitato, Sindbads bija Romā, un šeit, tāpat kā Tunisā un Korsikā, un Monte-Kristo salā, atriebējs un nīdētājs glāba nelaimīgos sabiedrības upurus.

Pulkstenis bija jau deviņi, ienāca Albērs, kuram gaidāmie karnevāla prieki nebija ļāvuši ilgāk gulēt. Abi draugi nosprieda apmeklēt grāfu Monte-Kristo, kad viesnīcnieks bija viņiem apgalvojis, ka grāfs mēdzot celties ļoti agri. Pastrini pats gāja viņus pieteikt.

— 1 signori f rancesi, — teica viņš iznākušajam sulainim, kurš lūdza kungus ienākt.

Viņi izgāja caur divām grezni ierīkotām istabām, un lielā, smalki un bagāti dekorētā salonā viņus lūdza uzgaidīt; tādas lepnas istabas viņi ne­maz nebija cerējuši sastapt viesnīcā „Londona".

— Tas jau laikam ir kāds baņķieris, kas vinnējis vērtspapīrus, vai kāds karalis, kas brauc- inkognito! — 'iesaucās Albērs.

Atvērās kādas durvis, priekškars tika pabīdīts pie malas, un viņu priek­šā stāvēja visas šīs bagātības īpašnieks. Albērs gāja viņam pretī, bet Franss palika kā sastindzis uz vietas stāvot.

Grāfs Monte-Kristo nebija nekas cits kā grieķietes vīrs, nepazīstamais Kolizejā, jūras braucējs Sindbads.