Grafs Monte-Kristo

V Viesnīca „Gāras tilts"

Kas kājām apstaigājis Francijas dienvidus, būs starp Belgardi un Bokeru pamanījis mazu viesnīcu lielceļa kreisajā pusē. Tās mugurpusē, kura griežas pret Ronas upi, atrodas iežogots zemes gabals, uz kura aug pāris meža eļļas un vīģes koku, zem kuriem ir sakņu dobes; pašā dārza kaktiņā karstajā dienvidu saulē pusnokaltusi priede.

Jau astoņus gadus šo viesnīcu vadīja pavecs vīrs un sieva, kuriem vie­nīgie palīgi bija meitene, Trinete vārdā, un kalps Tako; ar tiem arī pie­tika, jo kopš bija ierīkots ūdensceļš starp Bokeru un Egmortu, lielceļš līdz ar viesnīcu bija kļuvis gluži vientuļš un vecais mājas suns dienu un nakti rēja katru cilvēku, kas gāja garām, tik ļoti viņš bija atradinājies pazīt ceļotājus.

Kroga saimnieks bija kāds četrdesmit gadus vecs vīrs, garš, vājš, stipra auguma, īsts dienvidnieks, ar dziļām, spīdošām acīm, ērgļa degunu un baltiem zobiem kā vilkam. Mati viņam bija biezi, sprogaini, drusku ie­sirmi tāpat kā bārda; sejas krāsa bija gluži melna no pastāvīgā paraduma stāvēt durvīs un saulgozī gaidīt viesus.

Šis vīrs bija mūsu vecais pazīstamais Gaspars Kadruss. Viņa sieva bija bāla, vāja un slimīga, bet tomēr nebija pilnīgi zaudējusi savu agrāko skais­tumu, lai gan sen viņu pastāvīgi kratīja drudzis. Viņa vienmēr sēdēja savā krēslā vai gulēja gultā viena pati; vīrs reti atnāca pie sievas, jo tad viņa tam nedeva miera ar savām žēlabām, uz ko vīrs filozofiski mēdza atbildēt:

— Ciet klusu, Karkonta! Tāda ir Dieva griba!

Vīrs sievu sauca par Karkontu pēc viņas dzimtā ciema, kaut gan viņas vārds bija Madlēna Radele.

Kadruss, likās, tik mierīgi lūkojās uz dzīvi un uzticējās Dievam; tomēr viņš rūgti sajuta sievas pastāvīgo žēlošanos. Daudz vajadzību viņam nebija, bet viņš bija godkārīgs un nepalaida garām nevienu gadatirgu, kur nebūtu parādījies savā dīvainajā, puskatalāniskajā, pusandalūziskajā uzvalkā, ka­mēr viņa Karkonta bija tērpusies skaistajā arliešu apģērbā, kas bija daļēji arābisks, pa daļēji grieķisks. Ak, bet pulksteņa ķēdes, kaklarotas, raibās jostas, samta vestes, garās zeķes un kurpju sudraba sprādzes bija pazu­dušas, un tātad viņš bija pirms kāda laika apņēmies labāk nemaz nerā­dīties lielās ļaužu sapulcēs.

Kadruss pašlaik atkal bija sēdējis saulgozī savu durvju priekšā, kad Karkontas asā balss viņu aizsauca, bet vēl viņš nebija atgriezies atpakaļ, lai turpinātu lielceļa pārlūkošanu, kad pie kroga piejāja stalts, liela augu­ma, melni ģērbies garīdznieks un, no zirga nokāpis, piesēja to pie kāda slēģa, kurš turējās pēdējā eņģē. Sarkanā kokvilnas lakatā viņš noslaucīja sviedrus un tad ar pātagas apkalto galu pieklauvēja pie durvīm.

Tūdaļ lielais, melnais suns sāka lieliski riet un rādīt zobus. Tā bija divkārša kara pieteikšana, kas liecināja, cik maz viņš bija pieradis pie viesiem un viesmīlības. Vienlaikus koka trepēs atskanēja smagi soļi, un drīz vien pats krodzinieks parādījās izbrīnījies, ar līku muguru retā viesa priekšā.

— Še es esmu, — teica Kadruss, — še es esmu! Vai tu būsi mierīgs, Margolīn! Esiet gluži drošs, mans kungs, suns gan rej, bet nekož! Vai pavēlēsit atnest vīnu? Ellišķīgi karsta diena. Bet atvainojiet! — viņš tad

pats sevi pārtrauca, atcerēdamies, ka viņa priekšā stāv garīdznieks. — At­vainojiet! Ko jūs vēlaties, abata kungs?

Garīdznieks dažas minūtes ļoti uzmanīgi uzlūkoja Kadrusu, ne vārda neatbildēdams; kad Kadruss tikai brīnījās par ilgo neatbildēšanu, viņš jautāja:

— Vai jūs esat Kadrusa kungs?

— Jā, mans kungs, — atteica Kadruss, vēl vairāk izbrīnījies par abata jautājumu nekā nupat par viņa klusēšanu. — Es esmu Gaspārs Kadruss. Ar ko es varu jums pakalpot, mans kungs?

— Gaspārs Kadruss?… Jā… tādi, man liekas, bija vārdi, kuri tika minē­ti. Vai jūs nedzīvojāt citkārt Melānas alejā, vai ne? Ceturtajā stāvā?

— Tā ir.

— Un nodarbojāties ar drēbniecību?

— Jā, bet laime mani atstāja. Tanī nolādētajā Marseļā tagad ir tik karsts, ka neviens vairs negrib ģērbties. Bet, runājot par karstumu, vai jūs negribētu ar kaut ko atspirdzināties, abata kungs?

— Nu, jā, dodiet man kādu pudeli no jūsu labāka vīna un tad pļāpā­sim tālāk!

— Kā pavēlat, abata kungs.

— Vai jūs esat viens? — prasīja abats, kamēr saimnieks viņam nolika priekšā pudeli un glāzi.

— Ak! Mans Dievs, jā, abata kungs, tikpat kā viens, jo man ir sieva, kura man maz var palīdzēt, jo nabaga Karkonta ir aizvien slima.

— Ā, jūs esat precējies? — sacīja abats ar līdzcietīgu izbrīnu un pār­laida skatienu pār nabadzīgo saimniecību.

— Jūs redzat, ka neesmu bagāts, abata kungs, — Kadruss sacīja no­pūzdamies. — Bet lai nu kā! Pietiek, ka cilvēks ir godīgs, lai viņš pasaulē tiktu uz priekšu.

Abats viņam uzmeta caururbjošu skatienu.

— Jā, es esmu godīgs, to es varu par sevi sacīt, — viesnīcnieks aplie­cināja, roku uz sirds likdams un uzmezdams abatam skatienu, — ne katrs šinī laikā var par sevi to sacīt.

— Jo labāk jums, ja jūs runājat taisnību.

— Ko jūs ar to gribat sacīt?

— Es gribu teikt, ka man jātiek skaidrībā, vai jūs tas esat, kuru man vajag.

— Kādus pierādījumus jūs prasāt?

— Vai jūs 1814. vai 1815. gadā pazināt kādu jūrnieku vārdā Dantess?

— Dantess! Vai es viņu pazinu, nabaga Edmonu! Viņš bija viens no maniem labākajiem draugiem! — iesaucās Kadruss, kura seju pārklāja purpura sārtums, kamēr abata skaidrās, drošās acis likās vairāk izple­šamies, lai pilnīgi varētu ielūkoties dvēselē tam, kuru viņš iztaujāja.

— Jā, patiesi, es domāju, viņu sauca par Edmonu.

— Jā, viņu sauca par Edmonu tik pat patiesi kā mani par Gaspāru Kadrusu. Bet kas ar nabaga Edmonu ir noticis, abata kungs? — turpināja viesnīcnieks. — Vai jūs viņu pazināt? Vai viņš vēl ir dzīvs? Vai viņš ir brīvs? Vai viņš ir laimīgs?

— Viņš nobeidzās cietumā briesmīgāk nekā Tulonas galeru vergi, — atbildēja abats.

Sārtums nozuda no Kadrusa sejas, lai atstātu vietu nāves bālumam. Viņš novērsās, un abats redzēja, ka tas slaucīja asaras.

— Liekas, ka jūs viņu mazliet mīlējāt, mans draugs? — jautāja abats.

— Jā, es viņu mīlēju, — atbildēja Kadruss, — kaut gan man sev jāpār­met, ka kādreiz esmu apskaudis viņa laimi. Bet pēc tam, es jums to varu svēti apzvērēt, viņa nelaimi esmu ļoti nožēlojis.

Abats brīdi klusēja un, ne acu nenovērsdams, lūkojās saimnieka mainī­gajā sejā.

— Vai jūs to nabaga puiku pazināt? — prasīja Kadruss.

— Es tiku aicināts pie viņa nāves gultas, lai sniegtu viņam reliģijas pēdējo mierinājumu, — abats atbildēja.

Kadruss noslaucīja sviedrus no pieres un vaigiem.

— Ļoti savādi, — abats turpināja, — ka Dantess uz nāves gultas man vēl zvērēja, ka nezinot iemeslu, kāpēc viņš apcietināts.

— Taisnība, taisnība! Viņš to nevarēja zināt, tas nabaga puika! Nē, abata kungs, viņš jums nemeloja.

— Tāpēc viņš man arī uzdeva noskaidrot viņa lietu, kura tam pašam bija noslēpums, un viņa piemiņu, ja pie tās pieliptu kāds traips, atkal darīt tīru.

Un abata arvien caururbjošākais skatiens vēroja gandrīz vai izmisušo Kadrusu.

— Kāds bagāts anglis, Edmona nelaimes biedrs, kurš drīz pēc tam kļuva brīvs, turēja paslēpis pie sevis ļoti dārgu dimantu. Cietumu atstā­dams, viņš Dantesam, kurš to bija kopis kā brālis, gribēja atstāt kādu piemiņu un dāvāja viņam šo dimantu. Dantess to neizmantoja, lai no­pirktu savus sargus, kuri dimantu būtu paņēmuši un viņu varbūt tomēr nodevuši, bet uzglabāja gadījumam, ja tas atkal nāktu brīvībā. Tad viņš dimantu būtu pārdevis un viņa laime būtu nodibināta.

— Tas laikam bija ļoti dārgs dimants? — Kadruss prasīja ar kvēlojošu skatienu.

— Dimanta vērtība bija piecdesmit tūkstoši franku.

— Piecdesmit tūkstoši franku! — izsaucās Kadruss. — Tad jau tam vajag būt bijušam tik lielam kā riekstam?

— Ne gluži, — atbildēja abats, — bet jūs pats varat par to pārlie­cināties, jo man dimants ir līdzi.

Abats izvilka mazu, melnu kārbiņu un Kadrusa apžilbušo acu priekšā grozīja apbrīnojami skaistu gredzenu.

— Un tas ir piecdesmit tūkstošu franku vērts? — kārigi prasīja Kadruss.

— Bez iekaluma, kuram arī vēl ir sava branga vērtība, — atbildēja abats, kārbiņu aiztaisīdams un gredzenu atkal iebāzdams kabatā. Kadrusa fantāzijā tas tomēr vēl mirdzēja tālāk.

— Bet kā jūs tikāt pie šā dimanta, abata kungs? — prasīja Kadruss. — Vai Edmons jūs iecēla par savu mantinieku?

— Nē, bet par sava testamenta izpildītāju. Viņš man sacīja: „Man bija trīs labi draugi un līgava, visi četri — par to esmu pārliecināts — par mani ļoti bēdāsies; vienu no šiem labajiem draugiem sauca par Kadrusu."

Kadruss drebēja.

— „Otru," — abats turpināja, nemaz nelikdams manīt Kadrusa uz­traukumu, — „otru sauca par Danglāru; trešais," — viņš piebilda, — „bija gan mans līdzcensonis, bet mani tomēr mīlēja."

Velnišķīgs smaids parādījās Kadrusa sejā, un viņš gribēja abatu pār­traukt.

— Pagaidiet, — sacīja abats, — ļaujiet man vispirms visu izstāstīt un tad sakiet, ja jums ir kas ko piebilst! „Tātad trešais mani arī mīlēja, un viņu sauca par Fernānu; manu līgavu sauca…" Ak, es nevaru vairs atcerē­ties līgavas vārdu, — sacīja abats.

— Mersedese, — teica Kadruss.

— Ak jā, tā bija gan, — atteica abats ar apspiestu nopūtu. — Merse­dese.

— Nu, — prasīja Kadruss.

— Dodiet man ūdeni! — sacīja abats.

Kadruss pasteidzās atnest ūdeni. Abats ielēja sev glāzi un izdzēra.

— Kur mēs palikām? — viņš jautāja, glāzi uz galda nolikdams.

— Līgavu sauca par Mersedesi.

— Jā, tā bija. „Ejiet jūs uz Marseļu…" — tā sacīja Dantess, vai saprotat?

— Pilnīgi.

— „Pārdodiet šo dimantu un, ko jūs par to dabūsit, sadaliet piecās daļās, un tad izdaliet tām piecām vienīgajām būtnēm, kuras mani ir mī­lējušas."

— Kā — piecās daļās? — pārjautāja Kadruss. — Jūs taču runājāt tikai par četrām personām?

— Tāpēc, ka piektā ir mirusi, kā man tika teikts — Dantesa tēvs.

— Ak, jā! — sacīja Kadruss, dažādu jūtu aizkustināts, kuras cīnījās viņā. — Jā, tas nabaga virs ir miris.

— Tā man stāstija Marseļā, — sacīja abats, kuram bija grūti izrādīt vienaldzību, — bet tas jau ir tik sen, ka neko tuvāk par viņa pēdējām dienām nevarēju uzzināt… Vai jūs varbūt kaut ko tuvāk zināt par sirm­galvja nāvi?

— Nu! — atteica Kadruss. — Kas to gan zinātu labāk par mani?.. Es taču dzīvoju tanī pašā namā, vienu stāvu zemāk nekā lāga vīrs… Ak! Mans Dievs, jā, viņš nomira nepilnu gadu pēc tam, kad viņa dēls bija pazudis, tas nabaga sirmgalvis!

— Ar kādu slimību tad viņš mira?

— Ārsti, kuriem katrai slimībai ir gatavs vārds, nosauca viņa slimību par māgas iekaisumu; viņa paziņas teica, ka viņš nomiris aiz sāpēm, un es, kas gandrīz vai redzēju, kā viņš nomira, domājp, ka…

— Nu, ko tad jūs domājat, kāpēc viņš nomira? — jautāja garīdznieks, redzami aizkustināts.

— Nu, domāju, ka viņš nomira badā.

— Badā? — iekliedzās garīdznieks, piepeši uzlēkdams no krēsla. — Badā! Pašiem zemākajiem lopiem ir sava barība, suņiem, kuri pa ielām blandās, līdzcietigi ļaudis nomet gabalu maizes! Un cilvēks ir nomiris ba­dā, un viņam apkārt ir stāvējuši tādi paši cilvēki un skatījušies, un ļāvuši viņam nomirt! Tas nevar būt, nē, nē, tas nevar būt! Tik ļauna kārtība šinī pasaulē nav!

— Ko esmu teicis, to esmu teicis, — mierīgi atbildēja Kadruss.

— Un tev nav taisnība, — atskanēja kāda balss no kāpņu puses. — Ko tu tur maisies iekšā?

Abi vīrieši pagriezās un redzēja veco Karkontu, kura ar lielām pūlēm bija atvilkusies, lai noklausītos sarunu.

— Ko tu jaucies mūsu sarunā! — viņu pārtrauca Kadruss. — Tas kungs vēlas no manis ziņas, un es viņam pastāstu.

— Jā, bet gudrība liek tev klusu ciest, — atcirta sieva. — Vai tu, muļķi, zini, kādā nolūkā viņš tevi iztaujā?

— Mani nolūki ir vislabākie, mīļā sieviņa, — teica abats, — un jūsu vīram nav ne no kā jābaidās, it sevišķi, kad viņš visu izstāsta atklāti un patiesi…

— Nav no nekā jābaidās… jā gan, — sieva atteica, — ar jaukiem solī­jumiem visi iesāk; tad tie aiziet projām un neizpilda nevienu solījumu, un kādā jaukā dienā nu par nabaga stāstītāju uznāk nelaime, nezina, kā, un arī nezinu, no kurienes.

— Esiet gluži mierīga, mana mīļā, — teica abats, — no manas puses jums nekāda nelaime nedraud; uz to jūs varat droši paļauties.

Un tad, nodzēries mazliet ūdens, abats turpināja:

— Vai tad nabaga sirmgalvis bija tā gluži visas pasaules atstāts, ka viņam vajadzēja mirt tādā nāvē?

Karkonta gan vēl kaut ko norūca, bet Kadruss bija gatavs tūdaļ turpi­nāt savu stāstu.

— Ak, mans kungs, — viņš teica, — katalāniete Mersedese un Moreļa kungs viņu gan neatstāja, bet nabaga sirmgalvis bija ieņēmis dziļu ie­naidu pret Fernānu, pret to pašu, — viņš turpināja, ironiski pasmieda­mies, — kuru Dantess jums bija nosaucis kā vienu no saviem draugiem.

— Bet vai tad viņš tāds nebija? — jautāja abats.

— Gaspār, Gaspār! — teica viņa sieva. — Apdomā, ko tu gribi teikt!

Kadruss nepacietīgi pakustējās un turpināja savu stāstu, nepiegriezdams

vērību sievas brīdinājumiem.

— Vai tad var tam par draugu būt, pēc kura sievas tīko? Dantess, kura sirds bija skaidra kā zelts, visus šos ļaudis sauca par saviem drau­giem… Nabaga Edmons… Labi, ka viņš to nekad nav uzzinājis, citādi vi­ņam būtu bijis grūti tiem piedot savā pēdējā stundiņā… un, lai saka ko sacīdami, es vairāk baidos no mirušo lāstiem nekā no dzīvo ienaida, — viņš piebilda ar parupju pieskaņu.

— Muļķi! — atkal teica Karkonta.

— Vai tad jūs zināt, — jautāja abats, — ko šis Fernāns īsti ir no­ziedzies pret Dantesu?

— Vai es zinot?.. Kā tad man to nezināt!

— Nu, tad stāstiet! — teica abats.

— Gaspār, — atkal iesaucās Karkonta, — es jau tev nevaru aizliegt runāt, bet, ja tu spēj uzklausīt gudru padomu, tad labāk turi muti!

— Domāju, ka tev šoreiz ir taisnība, — teica Kadruss.

— Tātad jūs negribat nekā sacīt? — jautāja abats.

— Kāpēc? — teica Kadruss. — Kad tas lāga zēns būtu vēl dzīvs un atnāktu pie manis, lai iepazītos ar visiem saviem draugiem un ienaid­niekiem, tas būtu kaut kas cits. Bet nu jau viņš, kā jūs paši sacījāt, dus zemes klēpī, kur nejūt ne mīlu, ne naidu, ne atriebību. Lai tas labāk paliek.

— Tātad jūs gribat, — teica abats, — lai šiem ļaudīm, kurus jūs ap­zīmējāt par necienīgiem, viltīgiem draugiem, atdotu to algu, kura bija no­lemta par uzticību.

— Taisnība gan, — teica Kadruss, — bet ko tie tagad vairs daudz izdarītu ar nabaga Edmona mantojumu, tiem tas būtu kā piliens jūrā.

— Apdomā arī to, ka tie )audis spētu tevi pazudināt ar vienu vienīgu mājienu, — iebilda Karkonta.

— Kā tā? Vai tad tie ļaudis ir tikuši bagāti un vareni? — jautāja abats.

— Tātad jūs nepazīstat viņu dzīves gājumu?

— Nē, pastāstiet man! — teica abats.

Kadruss likās kādu acumirkli pārdomājam.

— Nē, — viņš teica, — stāsts būtu pārāk garš.

— Kā nu jūs gribat — atteica abats ar visvienaldzīgāko seju. — Es tikai varu cienīt jūsu atturību; jūs arī darāt tā, kā īsti gudrs vīrs darītu. Nerunāsim vairs par to visu. Kāpēc tad esmu šurp atnācis? Tikai ārējas formas dēļ vien. Es tātad šo dimantu vienkārši pārdošu.

Viņš lēni izvilka no kabatas kārbiņu, atvēra to un, izņēmis dimantu, lika tam vēlreiz spīguļot Kadrusa acu priekšā.

— Panāc taču tuvāk, sieva, — teica Kadruss pusaizsmakušā balsī. — Paskat vien, kā tas spīd!

— Dimants, — teica Karkonta, uzceldamās no kāpnēm, uz kurām bija sēdējusi, un pienākdama tuvāk. — Kas tad ir ar šo dimantu?

— Vai tad tu nedzirdēji, sieva? — teica Kadruss. - Tas ir tas di­mants, kuru Edmons mums ir atstājis mantojumā: vispirms savam tēvam, tad saviem trim draugiem — Danglāram, Fernānam un man un savai līgavai Mersedesei. Šāds dimants ir piecdesmit tūkstošu franku vērts.

— Ak, cik tas skaisti vizuļo! — viņa teica.

— Tātad piektā daļa no šā akmens pieder mums? — jautāja Kadruss.

— Jā, mans draugs, - teica abats, — arī vēl Dantesa tēva daļa, kuru es domāju ar pilnām tiesībām izdalīt jums atlikušajiem četriem.

— Un kāpēc mums četriem? — tagad jautāja Karkonta.

— Tāpēc ka jūs esat Edmona četri draugi, — atbildēja abats.

— Nodevēji nav nekādi draugu, — dobji nomurmināja Karkonta.

— Jā, jā, — Kadruss teica dzīvāk, — to jau es arī saku. Ir gandrīz vai svētuma aizskaršana, Dieva zaimošana, ka dod algu par nodevību, varbūt pat par noziegumu!

— Jūs jau pats tā gribējāt, - abats atteica gluži mierīgi un iebāza savu dimantu atkal kabatā. — Dodiet man tagad Edmona draugu adre­ses, lai es varu izpildīt viņa pēdējo vēlēšanos!

Lielas, aukstas sviedru lāses parādījās uz Kadrusa pieres; viņš redzēja, ka abats pacēlās un mierīgi gāja uz durvīm, lai palūkotos pēc sava zirga. Vīrs un sieva uzlūkoja viens otru, būdami neaprakstāmi apmulsuši.

— Dimants pienāktos mums vieniem pašiem, — Kadruss teica pēc brīža.

— Vai tu tā domā? — atbildēja sieva.

— Tāds Dieva kalps taču nevar mūs apkrāpt, — atteica vīrs.

— Dari, ko tu gribi, — noteica sieva, — es nekā nesaku.

Un viņa atkal gāja uz kāpnēm.

Drudzis vēl vienmēr viņu kratīja, un viņas zobi klābēja no aukstuma, kaut gan karstums bija gandrīz vai nepanesams.

Uz pēdējā pakāpiena viņš vēlreiz apstājās.

— Pārdomā labi, Gaspār! — viņa teica.

— Esmu apņēmies, — atbildēja Kadruss. Karkonta, dziļi nopūzdamās, iegāja savā guļamistabā, kur bez spēka iekrita atzveltnī.

— Ko jūs esat apņēmies? — ienākdams jautāja abats, kurš bija dzir­dējis pēdējos vārdus.

— Jums visu izstāstīt, — atbildēja Kadruss.

— Tiešām domāju, ka tas būs vislabākais, ko jūs varat darīt. Ziņkārīgs jau necik neesmu, bet jūs varbūt varētu piepalīdzēt mana drauga atstāto mantu izdalīt tā, kā viņš to bija vēlējies.

— Es ceru, — teica Kadruss, kura vaigi sāka kaist cerībā un mant­kārībā.

— Pagaidiet, — teica Kadruss, — varētu gadīties, ka mūs pārtrauc pašā labākajā vietā un tas būtu nepatīkami. Bez tam jau arī nevienam nav jāzina, ka jūs pie manis esat bijis.

Un viņš aizsteidzās pie nama durvīm, aizdarīja tās cieši un lielākas drošības pēc aizlika vēl Šķērskoku priekšā.

Abats tikmēr bija apsēdies labā vietā — patumšā kaktiņā, kur viņš skaidri varēja redzēt stāstīja vaigu, pats palikdams tumsā.

Nolaistu galvu, saliktām rokām, kuras patiesībā bija kā krampjos sarautas, — tā viņš likās uzmanīgi klausāmies.

Kadruss atsēdās netālu uz soliņa.

— Apdomā, ka tevi neesmu pierunājusi, — Karkonta teica trīsošā balsī savā istabā, it kā būtu caur grīdu varējusi redzēt, kas nu notiks.

— Labi, labi, — atteica Kadruss, — esi mierīga, visu ņemu uz sevi.