Grafs Monte-Kristo

XVI Valentīna

Morelis lēni gāja uz Vilfora kunga namu. Vēl bija agrs. Vecais Nuartjē kungs viņam bija atļāvis divas reizes nedēļā atnākt pie viņa, kur tad jau­nais cilvēks satikās ar Valentīnu.

Kad viņš atnāca, Valentīna viņu jau gaidīja; nemierīga, gandrīz vai ap­mulsusi viņa paņēma Moreli zem rokas un veda pie vectēva.

Viņa bija dzirdējusi par Morserfa izaicinājumu operā un bija domājusi, ka Morelis būs sekundants grāfam Monte-Kristo; zinādama par Moreļa draudzību ar grāfu, viņa baidījās, ka viņš varbūt nav pats ticis iejaukts jaunā divkaujā.

Morelim vajadzēja viņu nomierināt un visu smalki atstāstīt, tad viņa pati paziņoja viņam, ka Nuartjē kungs drīzumā galīgi pārbraukšot uz citu dzīvokli, jo viņš atrodot, ka gaiss šeit esot viņai, Valentīnai, neveselīgs.

— Tiešām, Valentīn, — iesaucās jauneklis, — jūs izskatāties loti neve­sela.

— Jā, es nejūtos labi, bet mans mīļais vectēvs dziedina mani ar savām zālēm, un es viņam gluži uzticos, jo viņš visu zina, — teica Valentīna.

— Ak, tad jūs tiešām esat slima? — jautāja Morelis.

— Ak, to par slimību nemaz nevar nosaukt, es tikai jūtos nelabi, ēst­gribas nav. Vectēvs man dod katru dienu pa karotei no trim zālēm, kuras viņam sataisītas, tās līdzot pret visām slimībām; tagad es jau dzeru pa četrām karotēm.

Morelis ar mīlestības pilnām acīm uzlūkoja Valentīnu: viņa bija skaista, bet daudz bālāka, acis dega, citkārt tik baltās rokas bija it kā vaska dzel­tenas.

— Bet vectēva zāles ir tik rūgtas, ka viss pēc tam man izliekas rūgts.

Nuartjē uzlūkoja meiteni jautājoši.

— Jā, vectēv, tā ir. Vēl nupat es dzēru cukurūdeni, un tas man izlikās tik rūgts, ka es atstāju pusglāzi.

Nuartjē nobālēja un deva zīmi, ka grib runāt.

Nuartjē vēroja viņu ar manāmām bailēm.

— Ak, tas ir dīvaini! — Valentīna iesaucās, jo viņai piepeši asinis sa­kāpa galvā. — Es esmu gluži kā apstulbusi, it kā no saules apžilbuši.

— Saule jau šeit nespīd, — teica Morelis, uztraukts vairāk no Nuartjē sejas, nekā no Valentīnas neveselības.

Viņš piesteidzās pie meitenes, Valentīna tikai pasmaidīja.

— Nomierinies, vectēv, — viņa teica, — nekas, ir jau viss pārgājis… Bet tur kāds patlaban iebrauc pagalmā.

Viņa palūkojās pa durvīm, tad tūdaļ atnāca atpakaļ. Bija atbraukušas Danglāra kundze ar meitu, un Valentīna aizgāja uz savu istabu, bet lika Maksimiliānam vēl uzgaidīt.

Maksimiliāns noskatījās viņai pakaļ, tad paņēma vārdnīcu, bet šoreiz tikai pēc desmit minūtēm viņam izdevās sastādīt teikumu:

— Lieciet man atnest ūdens glāzi un karafi no Valentīnas istabas!

Morelis pazvanīja un deVa sulainim pavēli.

Sulainis atnesa karafi un glāzi, bet abas bija tukšas.

Pēc dažām minūtēm Morelis bija uzzinājis, ka Nuartjē jautā, kāpēc karafe un glāze ir tukšas, kaut gan Valentīna izdzērusi tikai pusi.

— Es nezinu, — atteica sulainis, — bet jaunkundzes istabmeita bija istabā un varbūt ir izlējusi.

— Ejiet apjautāties! — teica Morelis, atminēdams Nuartjē skatienu.

Sulainis aizgāja un driz vien atgriezās.

— Valentīnas jaunkundze, caur savu istabu iedama, glāzi izdzērusi, un karafi Eduārs salējis savām pīlēm.

Nuartjē bija ļoti uztraukts un stīvi skatījās uz durvju pusi. Valentīna bija pareizi redzējusi, ka atbraukusi baronese Danglāra ar savu meitu; baronese paziņoja par drīz gaidāmām precībām ar princi Kavalkanti, kā baņķieris bija iesaucis savu nākamo znotu.

Baronese gluži naivi atzinās, ka par laimi Morserfa kundze tik ilgi ka­vējusies, nedodama atļauju sava dēla precībām ar Eiženiju, citādi tagad viņas meita būtu sieva tādam vīram, kam nav godīga vārda.

— Bet vai tad lai tēva vaina krīt uz gluži nevainīgu dēlu? — līdzcietīgi jautāja Valentīna.

— Ak, Albēra kungs nav nemaz tik labs, vakar vēl viņš izaicināja grāfu Monte-Kristo un šodien atvainojas, — teica Eiženija.

Valentīnas domas tika atkal novērstas uz divkauju un Moreli, viņa no­grima domās, jutās arī sevišķi bezspēcīga.

Piepeši Danglāra kundze uzlika viņai roku uz pleca:

— Jūs esat nevesela, mīļā Valentīna.

— Es? — teica Valentīna.

— Jā, jūs dažas minūtēs esat trīs četras reizes te nosarkusi, te no­bālējusi.

— Ej savā istabā, Valentīna, — teica pamāte, — dzer glāzi ūdens, tas tevi atspirdzinās!

Valentīna atvadījās un aizgāja.

— Nabaga bērns, — teica pamāte, — viņa man sagādā ļoti daudz ne­miera, ka tik nopietni nesaslimst.

Valentīna tikmēr lielā uzbudinājumā steidzās caur savām istabām, tad pa kāpnēm lejā pie vectēva. Bet ceļā, kad viņa jau dzirdēja Moreļa balsi, viņai piepeši palika tumšs acu priekšā, kājas neklausīja, rokas lūkoja pie­ķerties pie kāpnēm, bet nespēja, un viņa no pēdējiem pakāpieniem krišus nokrita.

Morelis dzirdēja troksni, izskrēja ārā .un redzēja savu mīļāko guļam kā nedzīvu.

Aši viņš viņu pacēla un aiznesa līdz kādam krēslam.

Valentīna atvēra acis.

Nuartjē bija briesmīgi pārbijies un uztraukts.

— Nomierinies, vectēv, — Valentīna teica vājā balsī, — tas tikai bija ģībonis un drīz pāries.

Tad pēc brītiņa lūkodama jokot, viņa piebilda:

— Klausieties jaunas ziņas: pēc trim dienām saderināšanās svētki pie Danglāriem, pēc astoņām dienām kāzas.

— Ak, Valentīna, kad būs mūsu kārta? — teica Morelis. — Es nevaru būt mierīgs, pirms nesaucu jūs par savējo. Es vienmēr baidos par jums…

— Ak, jūs, vai tad virsnieki var būt tik bailīgi — atteica Valentīna piespiesti iesmiedamās; viņas rokas atlaidās, locekļi likās sastingstam, viņa pakrita. Morelis, tikpat bāls kā līgava, steidzās zvanīt sulainim. Atskrēja Valentīnas istabmeita un sulainis, un abi tā pārbijās, ka, skaļi kliegdami, atkal aizskrēja pa gaiteņiem.

Tai pašā brīdī Dānglāra kundze ar meitu atvadījās un vēl dzirdēja troksni.

— Vai es neteicu, — iesaucās Vilfora kundze, — nabaga meitene tie­šām ir slima, mana mīļā Valentīna!