Grafs Monte-Kristo

XV Norunāta satikšanās

Tiklīdz otrā rītā Albērs bija piecēlies, viņš aicināja savu draugu ap­meklēt grāfu Monte-Kristo. Fransam viņš vakar bija pateicies, bet tāds svarīgs pakalpojums pelnīja divkārtīgu pateicību.

Franss, kuru dzina pie grāfa ar atturību apvienota ziņkārība, bija ga­tavs pavadīt Albēru.

— Grāfa kungs, — teica Albērs, — atļaujiet man jums šodien atkārtot, ko es vakar jums tiku teicis, ka es nekad neaizmirsīšu, kādos apstākļos

jūs man parādījāt savu palīdzību, un ka man jums jāpateicas ja ne par savu dzīvību, tad vismaz par brīvību.

— Mīļais kaimiņ, — smiedamies atteica grāfs, — jūs to uzskatāt par pārāk lielu, ko es biju tik laimīgs jūsu labā darīt. Jūs man varat tikai pateikties par divdesmit tūkstošiem ietaupītu franku, tas ir viss. Jūs redzat, ka par to nav pat vērts runāt. Bet atļaujiet man izteikt jums savu augstāko apbrīnu par neredzēto bezbailību un drošsirdību, ar kādu jūs izturējāties!

— Ak, ko, grāfa kungs, es nāku jūs jautāt, vai es, vai manējie jums var būt kaut kādā ziņā palīdzīgi. Mans tēvs, grāfs de Morserfs, spānietis no dzimuma, ieņem augstu stāvokli Francijā un viņam ir ietekme arī Spā­nijā. Pavēliet par mums visiem!

— Labi, de Morserfa kungs, — atbildēja grāfs, — ar prieku es pie­ņemu jūsu piedāvājumu; man varbūt būs gadījums jūs lūgt sniegt lielu pakalpojumu.

— Un tas būtu?

— Es vēl nekad neesmu bijis Parīzē, Parīzi nemaz nepazīstu, — atteica grāfs.

— Tiešām? — iesaucās Albērs. — Kā jūs spējāt līdz šim atlikt Parīzes apmeklēšanu? Tas ir gluži neticami!

— Un tomēr tā ir. Bet es līdz ar jums jūtu, ka ir neiespējami ilgāk kavēt iepazīšanos ar smalkās pasaules galvaspilsētu. Varbūt es šo nepie­ciešamo ceļojumu būtu uzņēmies arī jau agrāk, ja būtu pazinis kādu vīru, kas būtu varējis mani ievest šinī pasaulē.

— Ā! Tāds vīrs kā jūs! — iesaucās Albērs.

— Jūs esat ļoti laipns. Bet kad es nevaru lepoties ne ar kādu citu nopelnu kā vienīgi ar to, ka ar saviem miljoniem varu pieveikt jūsu bagā­tākos baņķierus, tad es arī nerādījos Parīzē, jo negribēju biržā spekulēt. Tagad jūsu laipnais priekšlikums lietu dara citādu. Sagatvojieties, mans mīļais de Morserfa kungs (grāfs šos vārdus pavadīja ar savādu smaidu), sagatavojieties, kad es braucu uz Franciju, atvērt man vārtus uz šo pa­sauli, kurā es būšu tikpat svešs kā merons vai Kohimas ķīnietis.

— Ā! Es to daru ar lielāko prieku, — atbildēja Albērs, — toties lab­prātīgāk, — neizzobo mani par daudz, mīļo Frans, — ka es šorīt saņēmu vēstuli, kura mani sauc uz mājām svarīgās darīšanās, proti: sakaru no­dibināšanai ar ļoti cienījamu namu, kuram Parīzes lielajā pasaulē ir vis­labākā slava.

— Sakaru nodibināšana ar precībām? — smiedamies jautāja Franss.

— Ak, mans Dievs, jā! Kad tu atgriezīsies Parīzē, tu mani atradīsi kā nopietnu vīru, varbūt kā lielas ģimenes tēvu. Tas labi saderēs kopā ar

manu iedzimto nopietnību. Vai ne? Visādā ziņā, es jums atkārtoju, grāf: es un manējie esam jums padoti ar sirdi un dvēseli.

— Es ar prieku pieņemu jūsu piedāvājumu, — teica grāfs, — jo tas man palīdzes īstenot sen lolotos nodomus.

Franss nevienu mirkli nešaubījās, ka šie nodomi ir tie paši, par kuriem jūras braucējs Sindbads bija minējis dažus vārdus, un uzlūkoja grāfu, ka­mēr tas runāja, lai varbūt izdibinātu, kādi ir šie nodomi, kuri grāfu ved uz Parīzi. Bet šā vīra dvēselē lasīt bija grūti, it sevišķi vēl tad, kad viņš aizsedzās ar smaidiem.

— Bet, grāf, — teica Albērs, kurš bija gluži aizgrābts, ka varēs ievest Parīzes augstākās aprindās tādu vīru kā grāfs Monte-Kristo, — vai tikai jūsu ceļojuma nodoms neizklīst ar pirmo vēju?

— Nē, goda vārds, — teica grāfs, — es gribu un man vajag braukt uz Parīzi.

— Un kad jūs brauksit?

— Nu, kad jūs būsit Parīzē?

— Es? — teica Albērs. — Ā, pēc četrpadsmit dienām, vēlākais pēc trim nedēļām; tas ir viss.

— Nu, labi! — atteica grāfs. — Es dodu jums trīs mēnešus; jūs redzat, es ļauju jums diezgan laika.

— Un pēc trim mēnešiem, — iesaucās Albērs, — jūs pieklauvēsit pie manām durvīm?

— Vai jūs gribat satikšanos noteikt zināmā dienā un stundā? — jautāja grāfs. — Saku jums jau iepriekš, ka esmu briesmīgi akurāts.

— Noteikt zināmā dienā un stundā! — iesaucās Albērs. — Tas jau ir brīnumjauki!

— Nu, labi, — teica grāfs un paņēma kalendāru, kurš bija pakārts pie spoguļa.

— Šodien ir marta pirmā diena, — viņš turpināja un, pulkstenī pa­lūkodamies, piebilda: — pulkstenis ir desmit un trīsdesmit minūtes. Vai ,gribat mani sagaidīt šā gada jūnija pirmajā dienā pulkstens desmitos un trīsdesmit minūtēs?

— Vareni! — iesaucās Albērs. — Brokastis jau būs galdā.

— Kur jūs dzīvojat?

— Heldera ielas 27. namā.

— Jūs dzīvojat viens kā vecpuisis, vai es jūs netraucēšu kaut kādā zi­ņā?

— Es dzīvoju sava tēva namā, bet atsevišķā paviljonā, kurš atdalīts no pārējā nama.

— Labi.

Grāfs paņēma savu piezīmju grāmatiņu un ierakstīja; „Heldera ielā 27, jūnija l.dienā, 10.30 no rīta."

— Un nu esat pārliecināts, — teica grāfs, — ka jūsu pulksteņa rādītājs nebūs akurātāks nekā es.

— Vai es jūs vēl redzēšu pirms aizceļošanas? — jautāja Albērs.

— Tas ir atkarīgs no tā, kad jūs braucat.

— Es braucu rītvakar ap pulkstens pieciem.

— Tad man jāsaka jums jau tagad ardievas; man ir darīšanas Neapolē, un tikai sestdienas vakarā vai svētdienas rītā es pārbraukšu.

— Un jūs, barona kungs, — jautāja kungs Fransam, — vai jūs arī braucat projām?

— Jā, uz Venēciju; es palieku vēl vienu vai divus gadus Itālijā.

— Tātad mēs Parīzē laikam redzēsimies?

— Es baidos, ka man nebūs tā prieka.

— Nu, tad ardievu, mani kungi, laimīgu ceļu! — teica grāfs, sniegdams abiem draugiem roku.

Tā bija pirmā reize, kad Franss aizskāra grāfa roku. Viņš nodrebēja, jo grāfa roka bija auksta kā miroņa roka.

— Kas tev kait? — Albērs jautāja Fransam, kad viņi bija atkal sasnie­guši savu istabu. — Tu izskaties gluži savāds.

— Jā, — atbildēja Franss, — es atzīstos, grāfs uz mani atstāj savādu iespaidu. Viņš ir noslēpumains cilvēks un es ar nemieru vien varu iedo­māties jūsu satikšanos Parīzē.

— Ar nemieru? Ak, vai tu neesi pie pilna prāta, mans mīļais Frans? — iesaucās Albērs.

— Kā tu gribi, — atteica Franss, — vai ārprātā vai ne, bet tā ir, kā es tev sacīju.

— Klausies! — teica Albērs. — Un es pat priecājos, ka man ir ga­dījums tev to sacīt. Aizvien esmu novērojis, ka tu izturējies ļoti vēsi pret grāfu, kamēr viņš bija vienmēr pilnīgi uzmanīgs un laipns pret mani. Vai tev ir kāds sevišķs iemesls būt pret viņu nelaipnam vai atturīgam?

— Varbūt.

— Vai tu viņu varbūt esi jau kaut kur saticis agrāk?

— Jā gan.

— Un kur?

— Vai tu man apsolies nekad nevienam nesacīt ne vārda par to, ko tev stāstīšu?

— Es apsolos.

— Nu, tad klausies!

Franss izstāstīja Albēram par savu izbraukumu uz Monte-Kristo salu un satikšanos ar jūras braucēju Sindbadu, tad par nejaušo sastapšanos Kolizejā un par sarunu starp grāfu un Luidži Vampu, ko viņš bija neviļus noklausījies. Beigās viņš stāstīja par pagājušās nakts notikumiem, ka viņš pamanījis, ka no izpirkšanas summas trūkstot seši līdz septiņi simti pi­astru, kā viņš iedomājies lūgt palīdzību grāfam un kā grāfs izpestījis Albēru.

Albērs klausījās ar lielu interesi.

— Nu, — viņš beidzot teica, — kas tad tev visā liekas šaubīgs? Grāfs ir ceļotājs, viņam pašam ir sava jahta, jo viņš ir bagāts. Ej uz Portsmutu un Sauthemptonu, tu redzēsi ostas pilnas ar jahtām, kas pieder bagātiem privātļaudīm. Lai tam būtu dzimtene, kur atpūsties, lai būtu godīgi ēdieni un nevajadzētu saindēties ar šiem Itālijas virumiem, lai nebūtu jāguļ šinīs briesmīgajās gultās, kurās dzīvs cilvēks nevar aizmigt, tāpēc viņš sev licis iekārtot dzīvokli Monte-Kristo salā. Kad dzīvoklis bija gatavs, viņš bai­dījās, ka Toskānas valdība nedarītu viņam kaut kādas nepatikšanas, un nopirka salu līdz ar grāfa vārdu. Vai tad nav daudz tādu, kas ir pieņēmuši savus ģimenes vārdus no savām muižām, kā, piemēram, tavs tēvs?

— Bet, — iemeta starpā Franss, — šie korsikāņu bandīti, kas atrodas viņa pavadonībā?..

— Nu, kas tad tur ko brīnīties? Tu zini tikpat labi kā es, ka korsikāņu bandīti nav nekādi zagļi, bet vienkārši bēgļi, kurus kaut kāda vendeta ir piespiedusi atstāt savu tēviju; tātad ar viņiem var satikties, sevi nebūt nekompromitējot. Es tev saku, ja es pats kādreiz nonāktu Korsikā, vis­pirms apmeklētu bandītu vadoni Kolombu un tad tikai gubernatoru.

— Bet Vampa un viņa banda? — jautāja Franss. — Tie ir ļaudis, kuri uzbrūk, lai laupītu un zagtu, to tu neliegsi. Un ko tu saki par grāfa ie­spaidu uz tādiem ļaudīm?

— Es saku, — atbildēja Albērs, — ka šim iespaidam uz bandītiem laikam varu pateikties par savu dzīvību un ka man tāpēc nenākas stingri spriest. Tātad tev nav jāņem ļaunā, ja nepieskaitu to viņam par lielu no­ziegumu, bet pat vēl atvainoju, ka viņš man glābis ja ne dzīvību, tad vismaz četrus tūkstošus piastru, tas ir, tādu summu, kādu Francijā diezin vai būtu devuši par manu dzīvību, no kā tu redzi, ka arī šoreiz pravietis netiek savā tēvijā cienīts.

— Nu, tu labi teici: tēvija! Kur tad grāfam ir viņa tēvija? Kādā valodā viņš runā? No kā viņš dzīvo? No kurienes viņa lielā bagātība? Kāda bija viņa dzīves pirmā noslēpumainā daļa? Kas ir izplatījis pār otro daļu šo drūmo, cilvēku naidīgo gaismu? To gribētu zināt tavā vietā.

— Mans mīļais Frans, — atteica Albērs, — kad tu pēc manas vēstules saņemšanas atradi, ka grāfa iespaids varētu mums būt derīgs, tad tu tieši aizgāji pie viņa un teici: „Mans draugs Albers de Morserfs ir briesmās, palīdziet man viņu izpestīt." Vai ne tā?

— Vai viņš tad tev prasīja: „Kas ir šis Albērs de Morserfa kungs? No kurienes viņš ņēmis savu vārdu? Kā ticis pie mantas? No kā viņš dzīvo? No kurienes viņš nāk? Kur dzimis?" Saki, — vai viņš tevi par to visu jautāja?

— Nē, tas man tiešām jāatzīst.

— Viņš atnāca un izrāva mani no Vampas varas, kurā es, neskatoties uz visu izrādīto bezbailību, tomēr jutos diezgan neomulīgi. Nu, mans mī­ļais, kad viņš kā pretpakalpojumu no manis nekā vairāk neprasa kā to, ko mēs darām katru dienu kuram katram nepazīstamam itāliešu vai krievu princim, kurš brauc caur Parīzi, tas ir, ka ievedām viņu augstas sabied­rības salonos, — vai tad tu tiešām vari gribēt, lai es viņam atraidu šo lūgumu? Nē, Frans, tas neiet!

— Dari, ka tu gribi, — teica Franss, jo visa Albēra ieruna nebija ap­strīdama, — viss, ko tu saki, ir gluži taisnība; bet tomēr man nebūtu mazāk taisnība, ka grāfs Monte-Kristo ir noslēpumains, drūms cilvēks, kurš iedveš bailes.

Otrā dienā ap pulkstens pieciem abi draugi šķīrās. Albērs de Morserfs — lai brauktu uz Parīzi, Franss de E'pinē — lai pavadītu četrpadsmit dienas Venēcijā.

Pirms Albērs iekāpa savos ratos, viņš viesnīcas apkalpotājam vēl no­deva vizītkarti grāfam Monte-Kristo; tik ļoti viņam rūpēja, ka grāfs tiešām nonāktu pie viņa. Uz kartes bija uzraksts:

„Vikonts Albērs de Morserfs.

Jūnija 1. dienā, 10.30 no rīta, Heldera ielā 27.,,