Grafs Monte-Kristo

XIX Jaunā Kavalkanti panākumi

Majors Kavalkanti bija atkal aizbraucis — nevis uz armiju, bet uz Lū­kas spēles namiem. Saprotams, ka viņš iepriekš bija ar vislielāko rūpību iekasējis visu viņam solīto naudu par ceļojumu un par tēva lomu.

Andrea Kavalkanti bija no majora mantojis visus papīrus, kuri aplie­cināja, ka viņam ir tas gods būt par majora Bartolomeo Kavalkanti un marķīzes Olivias Korsināri dēlu.

Viņš bija nu gluži kā mājās Parīzes augstākajā sabiedrībā, kura rauga katru uzskatīt par to, kas viņš vēlas būt. Cik tad arī prasa no šāda jauna cilvēka, ka viņš mācētu veikli franciski runāt, labi ģērbties, būt labs kāršu spēlētājs un maksātu zelta naudā. Andrea jau pēc divām nedēļām bija īsts augstāko aprindu loceklis, par viņa bagātību bija visur izplatītas baumas. Beigās pat kāds zinātājs sacījās tiešām redzējis Kavalkanti bagā­tās akmeņlauztuves.

Nu vairs nebija nekādu šaubu.

Kad lietas bija nonākušas tik tālu, grāfs Monte-Kristo kādu vakaru lika pieteikt sevi pie barona, kad tas izrādījās izbraucis, — pie baroneses.

Baronese kopš mielasta Oteilā baidījās no Monte-Kristo, bet šoreiz viņš prata izrādīt tik daudz laipnības, miera un pat piemīlības, ka bailes sāka zust. Viņa nevarēja iedomāties, ka tik laipns virs varētu būt viņas ie­naidnieks.

Kad grāfs ienāca baroneses mums jau pazīstamajā buduārā, tur sēdēja ari Eiženija un Kavalkanti stāvēja viņas priekšā zīda zeķēs, lakotās kurpēs; viņš baltām, mikstām rokām šķirstīja savas gaišās matu sprogas.

Šad un tad viņš nopūzdamies uzlūkoja Eiženiju.

Eiženija bija aizvien tā pati — skaista, auksta un zobgalīga. Neviena jaunekļa nopūtu viņa nepalaida nepamanītu, bet neviens neatstāja uz viņu iespaidu.

Eiženija vēsi apsveicinājās ar grāfu un tad izmantoja gadījumu pazust; driz bija dzirdamas divas jautras balsis, kas smējās,"tad atskanēja klavieru skaņas.

Monte-Kristo uzlūkoja Andrea, kurš sajūsmināts klausījās, neiedroši­nādamies tomēr ieiet mūzikas istabā.

Ienāca baņķieris un vispirms apsveicinājās ar grāfu, tad ar jauno Ka­valkanti.

— Vai jaunkundzes jums nav atļāvušas ar viņām līdzi muzicēt? — viņš jautāja jaunajam cilvēkam.

— Ak nē, barona kungs, — tas atbildēja nopūzdamies.

Tūdaļ Danglārs atvēra mūzikas istabas durvis; abas jaunkundzes sēdēja pie klavierēm un pa jokam katra spēlēja ar vienu roku. Eiženijas drau­dzene d'Armilji bija ļoti smuks skuķis, slaika gaišmate, kuru Monte-Kristo šodien redzēja pirmo reizi.

— Ak, — teica barons, — mēs, pārējie, esam izslēgti, — un viņš iestū­ma Andrea istabā, durvis pievērdams, tā ka Monte-Kristo un baronese to neredzēja. Drīz pēc tam Monte-Kristo dzirdēja Andrea dziedam kādu korsikāņu tautas dziesmu, kamēr baronese slavēja viņam sava vīra Dan­glāra dvēseles spēku, jo tas šorīt atkal bija pazaudējis ar kādu Milānas bankrotu trīs četrus simtus tūkstošu franku.

Un tiešām, baronam nebūt nevarēja no sejas to redzēt, ka viņš būtu zaudējis tādu lielu summu.

„Labi," nodomāja Monte-Kristo pie sevis. „Tagad viņš jau slēpj savus zaudējumus, vēl mēnesi atpakaļ viņš ar to lielījās."

— A, cienījamā kundze, — viņš skaļi teica, — jūsu vīrs ir jo labs biržas pratējs, viņš drīz divkārt vinnēs.

— Tagad, piemēram, daudzi runā, — turpināja grāfs, — par Neapoles papīru krietnu peļņas tiesu.

— Man tādu nav un nekad nav bijuši, — teica baronese, — bet lai tas paliek, grāfa kungs, mēs runājam kā divi vekseļu aģenti; runāsim labāk par šiem nabaga Vilforiem.

— Kas tad viņiem noticis? — nevainīgi jautāja grāfs.

— Bet, mans Dievs, vai tad jūs nezināt, ka pēc Senmerāna nāves no­mirusi arī viņa laulātā draudzene.

— Ak jā, par to es dzirdēju. Bet tāda jau ir pasaules gaita, kā saka Klaudijs Hamletam, viņu tēvi mira pirms viņiem un tika apraudāti, un viņi mirs pirms saviem bērniem un tiks apraudāti.

— Bet vai jūs nezināt, ka Valentīnu Vilforu tieši tad gribēja sapre­cināt?

— Jā, ar jauno d'Epinē…

— Bet šorīt Franss d'Epinē paņēmis savu vārdu atpakaļ, — teica ba­ronese.

— Ā, un kāpēc?

— Nav zināms.

— Ak, Dievs, un kā tad Vilfora kungs pacieš šo likteņa sitienu?

— Kā aizvien — kā filozofs.

Šinī brīdī no mūzikas istabas ienāca baņķieris.

— Kā, jūs atstājāt Kavalkanti kungu vienu ar jūsu meitu?

— D'Armilji jaunkundze arī tur ir. Bet par ko tad jūs viņu turat? — atteica barons un tad, pret grāfu pagriezies, teica:

— Vai ne, patīkams jauns cilvēks, grāfa kungs? Vai viņš nav princis?

— Par to es negalvoju. Viņa tēvs man tika priekšā stādīts kā marķīzs, tātad dēls būtu grāfs; bet viņš jau nemaz neliekas kārojam pēc šā titula.

— Kāpēc? — iesaucās baņķieris. — Kad viņš ir princis, lai arī saucas par princi. Es nemīlu, ja kāds slēpj savu dzimtu.

— Ak, jūs esat īsts demokrāts, baron, — teica Monte-Kristo.

— Bet apdomājiet, — iesaucās baronese, — kādās nepatikšanās jūs nokļūstat, ja nu netīšām atnāk Morserfa kungs un atrod viņu savas līgavas istabās, kurās viņam nav ļauts ieiet?

— Netīšām, — teica barons, — ir īstais vārds; citādi Morserfa kungs vairs pie mums nenāk. Viņš arī nemaz ļaunā neņemtu, ja atrastu Ka­valkanti kungu tur. Un tad, kas man par daļu — vai viņš ļaunojas vai ne.

— Vikonts Albērs de Morserfa kungs, — pieteica sulainis.

Baronese aši piecēlās, lai pateiktu par to savai meitai. Danglārs viņu

atturēja. Baronese uzlūkoja viņu gluži pārsteigta.

Grāfs Monte-Kristo visu nelikās manām.

Ienāca Albērs; viņš izskatījās skaists un ļoti jautrs.

— Atļaujiet, cienījamā kundze, apjautāties par Danglāra jaunkundzes veselību! — viņš teica pēc apsveicināšanās.

— Mana meita ir gluži vesela, — atteica Danglārs, — lūk, tur viņa muzicē savā istabā ar Kavalkanti kungu.

Albērs palika mierīgs, ieraudzīdams Monte-Kristo skatienu.

— Kavalkanti kungam ir skaists tenors, — viņš teica, — un, kad pie­skaita Eiženijas jaunkundzes skanīgo soprānu, tad var iedomāties, ka šā­dam koncertam jābūt jaukam.

— Jā, — iesaucās Danglārs, — tie abi ļoti labi sader kopā.

Albērs likās nedzirdam šo rupjo divdomību, kamēr baronese stipri no­sarka.

— Es arī esmu drusciņ muzikāls — atteica Albērs, — bet dīvainā kār­tā mana balss nekad nav saskanējusi ar otru, nekad jau ne ar soprānu.

«Dusmojies, dusmojies!" pie sevis domāja Danglārs.

Tad viņš teica:

— Jā, princis un mana meita vakar izpelnījās vispārīgu atzīšanu. Vai jūs vakar nebijāt, Morserfa kungs?

— Kāds princis? — jautāja Albērs.

— Princis Kavalkanti, — atteica barons.

— Ak, atvainojiet, — teica Albērs, — es nezināju, ka viņš ir jau prin­cis.

— Tas ir tiešām jauki. Neviens nevar savas zemes mūziku labāk prast kā princis Kavalkanti. Jūs taču sacījāt «princis"? Bez tam jau viņu par tādu var ātri padarīt, Itālijā tas nav grūti. Bet vai jūs nevarētu lūgt dziedā­tājus, lai viņi sniedz mums vēl kādu jauku baudījumu?

Danglārs par Albēra nejūtību un vienaldzību pilnīgi vai no ādas sprāga.

— Lūk, nu, kas tā par mīlestību? — viņš klusi teica Monte-Kristo.

— Nu tā, jaunais cilvēks ir mazliet ar aukstām asinīm. Bel ko darīl? Jūs esat saistīts, — atteica Monte-Kristo.

— Kā tā? Es gribu savai meitai dot vīru, kas viņu mīl, ne kas tik vienaldzīgs pret viņu kā akmens, tik uzpūtīgs, kad vēl būtu bagāts kā Kavalkanti.

— Nu, — atbildēja Monte-Kristo, — es uzskatu Albēru par ļoti pa­tīkamu jaunu cilvēku, kurš jūsu meitu darīs laimīgu un agrāk vai vēlāk iegūs sev krietnu stāvokli, ievērojot lo, ka viņa tēvs ir Francijas pērs.

— Hm! — teica Danglārs.

— Vai jūs šaubāties?

— Apdomājiet Morserfa pagātni!

— Kas dēlam par lo daļas?

— Taču… taču…

— Kāds jūs dīvains cilvēks; vēl pirms dažām nedēļām jūs sajūsminā­jāties par šim precībām… jūs saprotat, cik man nepatīkami, jo jūs jauno Kavalkanti redzējāt pie manis pirmo reizi, kaut gan es viņu, es atkārtoju to vēlreiz, nemaz nepazīstu.

— Bet es viņu pazīstu, — atteica Danglārs.

— Vai jūs apklausījāties par viņu? — jautāja Monte-Kristo.

— Kam tas vajadzīgs? Vai tad tūdaļ neredz, ar ko ir darīšanas. Un tad viņš ir bāgāts!

— To es nevaru teikl, — atteica Monte-Kristo.

— Bet jūs taču viņa tēvam esat parādā?

— Jā, kādu nieku, 50000 liru.

— Viņš ir krietni audzināts, — teica baņķieris.

— Hm!

— Viņš ir muzikāls.

— Kā visi itālieši, — atteica Monte-Kristo.

— Ak, grāf, jūs pret viņu esat netaisns.

— Nu, jā, es nelabprāt redzu, ka šā svešinieka bagātība jūsu acīs kaitē Morserfam.

Danglārs smējās.

— Bet, barona kungs, — teica Monte-Kristo, — jūs nevarat tūdaļ pār­raut saites ar Morserfiem; viņi paļaujas uz šīm precibām.

— Vai tiešām?

— Tiešām.

• — Nu, tad jāizskaidrojas, jūs varētu būt tik laipns parunāt ar Morserfa kunga tēvu.

— Bet, barona kungs! — iemeta Albērs starpā no tālienes. — Jūs, tāds mūzikas draugs būdams, tur tērzējat un neļaujat mums klausīties dziedāšanā.

— Nu, labi, jūs smējējs, — teica Danglārs.

— Tātad jūs būsit tik laipns, — Danglārs teica, atkal pievērsās grāfam, — un parunāsit ar Morserfa kungu?

— Ja jūs vēlaties, labi, — atteica Monte-Kristo.

— Paldies, es gaidīšu ar nepacietību, — un Danglārs nopūtās.

— Bravo, bravissimol — tagad sauca Albērs, tāpat kā pirms tam baņķieris.

Danglārs izbrīnījies uzlūkoja Albēru; te piepeši ienāca sulainis un iz­sauca Danglāru, kurš aiziedams lūdza Monte-Kristo viņu pagaidīt.

Baronese, izmantodama baņķiera aiziešanu, aši atvēra mūzikas istabas durvis, un Andrea, kas sēdēja līdzās Eiženijas jaunkundzei pie klavierēm, strauji uzlēca kājās.

Albērs smaidīdams apsveica savu saderināto, kura bija kā aizvien vēsa, bez apjukuma.

Kavalkanti toties bija vairāk apjucis, it sevišķi no Albēra nicinošā ska­tiena. Tad Albērs sāka slavēt Eiženijas jaunkundzes balsi, kamēr Andrea noveda grāfu Montē-Kristo nomalis.

Šo acumirkli baronese uzaicināja viesus nākt tējas istabā; tiklīdz viesi bija apsēdušies, ļoti uzbudināts ienāca Danglārs un teica Monte-Kristo:

— Ieradies mans kurjērs no Grieķijas!

— Un kā klājas karalim Otonam? — jautri jautāja Albērs.

Danglārs mēmi uzlūkoja jauno cilvēku no galvas līdz kājām.

Monte-Kristo nolieca galvu, lai apslēptu sāpīgus līdzcietības vaibstu kuri parādījās viņa sejā.

Pēc tējas Monte-Kristo un Morserfs piecēlās un pagāja nomaļus.

— Bet vai jūs ievērojāt, kā viņš mani uzlūkoja? — jautāja Albērs. — Un ko viņš gribēja ar savām ziņām no Grieķijas?

— Kā lai es to zinu?

— Es domāju, ka jums ar to valsti ir darīšanas.

Monte-Kristo pasmējās, kā mēdz pasmieties, kad negrib nekā atbildēt.

Albērs atkal tuvojās Eiženijai, kad redzēja, ka pienāk Danglārs.

— Jūsu padoms bija ļoti labs, — baņķieris paklusi teica Monte-Kristo. - No Janinas par Fernānu ziņo briesmīgas lietas.

— Ā, vai tā? — teica Monte-Kristo.

— Jā, tiešām; bet esiet tik laipns, aizvediet projām šo jauno cilvēku; man pat ir neomulīgi ar viņu ilgāk palikt kopā .

— Labi, es viņu paņemšu līdzi. Vai lai es jums atsūtu viņa tēvu? — jautāja Monte-Kristo.

— Dieva dēļ, to vien ne.

— Labi.

Grāfs pamāja Albēram.

Abi atvadījās no dāmām: Albērs gluži vienaldzīgs pret baņķiera nici­nāšanu, Monte-Kristo, atkārtodams baronesei savus padomus par to, kā jāizturas gudrai baņķiera sievai, lai nodrošinātu savu nākotni.

Kavalkanti palika viens kā uzvarētājs.