Grafs Monte-Kristo

VIII Perlašezas kapsēta

Pa to laiku bēru gājiens no Vilfora nama bija nonācis Perlašēzas kap­sētā, kur Vilforiem bija dzimtskapi.

Gājiens bija lielisks: vairāk nekā divdesmit bēru rati, kuriem sekoja vairāk nekā piecdesmit aristokrātisku ekipāžu un kāds pustūkstotis per­sonu kājām. Šīs jaunās, skaistās meitenes nāve bija visus uztraukuši.

Ceļā bēru gājienu sastapa grāfa Monte-Kristo ar četriem melniem zir­giem aizjūgtā kariete; Monte-Kristo izlēca no karietes un pievienojās bē­riniekiem.

Bošāns un Šato-Reno tūdaļ ieraudzīja grāfu un tuvojās viņam.

— Kur Morelis? — jautāja Monte-Kristo.

Neviens nemācēja viņam atbildēt.

Pēdīgi gājiens nonāca pie kapsētas, un grāfa asais skatiens šeit drīz atrada meklēto aiz kādas cipreses ejam uz kapa vietu.

Tuvāk pienākot, grāfs Monte-Kristo pamanīja, cik bāls ir Morelis; arī jautrajiem jaunajiem kungiem tas likās dīvaini. Visas bēru ceremonijas laikā Monte-Kristo neizlaida Moreli no acīm; kad ceremonija bija bei­gusies un visi sāka izklīst, Monte-Kristo atvadījās un nozuda ļaužu drūz­mā. Bet viņš neaizgāja, nostājās turpat aiz kāda monumenta, no kurienes varēja redzēt Moreli.

Kad kapsēta bija palikusi gluži tukša, Morelis pienāca kapiem tuvāk, palūkojās apkārt un tad nometās ceļos, vaidēdams:

— Ak, Valentīna!

Šajā vienā vārdā bija tik daudz sāpju un moku, ka Monte-Kristo, kurš to dzirdēja, vai sirds gribēja lūzt aiz līdzcietības; klusi viņš pienāca un uzlika roku uz Moreļa pleca.

— Mans draugs, es jūs meklēju, — viņš teica.

— Jūs redzat, es lūdzu Dievu, — klusi atbildēja Maksimiliāns.

Ar pētošu skatienu Monte-Kristo uzlūkoja viņu un tad, mazliet no­mierinājies, teica:

— Vai nebrauksim kopā atpakaļ uz Parīzi?

— Ļaujiet man palikt šeit vienam! — Morelis atteica tikpat rāmi.

Grāfs Monte-Kristo aizgāja bez ierunām, bet palika vēl turpat kapsētā,

lai uzlūkotu Moreli. Par laiku Maksimiliāns piecēlās un, atpakaļ neatska­tīdamies, izgāja no kapsētas.

Grāfs Monte-Kristo zināmā attālumā sekoja jauneklim, un, tiklīdz tas bija nonācis savās mājās, arī pieklauvēja.

— Ak, esiet sveicināts, grāf! — iesaucās Jūlija, viņu laipni saņemdama.

— Vai Maksimiliāns ir pārnācis? — jautāja Monte-Kristo. — Man tū­daļ ar viņu jārunā.

Monte-Kristo uzkāpa augšā Maksimiliāna dzīvoklī; durvis bija no iekšas aizšautas un logiem aizlaists priekšā prieškars.

„Piezvanīt?" viņš nodomāja. „Ak nē, tad Maksimiliāns tik vēl pasteigtos ar sava nodoma īstenošanu un zvana skaņām kā atbilde atskanētu pistoles šāviens."

Monte-Kristo stipri drebēja; tad viņš aši ar elkoni izsita durvju loga rūti, pacēla zīda priekškaru un redzēja, ka Maksimiliāns, kurš rakstīdams bija sēdējis pie galda, uzlēca kājās.

— Lūdzu tūkstošreiz piedot, mīļais draugs, — teica Monte-Kristo, - es paslīdēju uz grīdas un ar elkoni izsitu loga rūti. Neliecieties traucēties, es pats atvēršu durvis.

Un, iebāzdams roku caur izsisto loga rūti, Monte-Kristo attaisīja durvis.

Morelis bija manāmi apjucis un nāca pretī Monte-Kristo, lai lūkot 11 viņu atturēt no ienākšanas.

— Hm! — teica Monte-Kristo. — Pie jums grīdas ir gan gludas kā spogulis!

— Vai jūs sagriezāt roku? — Morelis jautāja.

— Es nezinu, bet ko jūs tur darījāt? Rakstījāt?

— Jā, es rakstīju, bet kas tad ir?

Monte-Kristo pagāja viņam garām un, pētīgi uz viņu skatīdamies, teica:

— Jūs rakstījāt, un blakus uz galda pistoles?

— Es gatavojos ceļojumam, — dusmīgi atteica Morelis.

— Mans draugs! — Monte-Kristo teica bezgala maigā balsi.

— Mans kungs?

— Mīļais Maksimiliān, neķerieties pie pēdējā līdzekļa, es jūs ludzu!

— Mans Dievs, vai tad ceļojums ir pēdējais līdzeklis? — Morelis at­teica.

— Maksimiliān, — teica Monte-Kristo mīkstā balsī, — abi noņemsim maskas. Jūs mani nepievilsit ar savu ārējo mieru, kā es ne ar savu piepešo ierašanos; Jūs sapratīsit, ka es esmu ļoti nemierīgs, ja jūs traucēju šādā stāvoklī, Morei, jūs gribat nonāvēties?

— Ā. — teica Morelis trīsēdams, — kāpēc jūs tā domājat?

Grāfs piesteidzās pie galda un, noņēmis no iesāktās vēstules uzklāto lapu, sāka lasīt vēstuli, kaut gan Morelis aši piesteidzās, lai to izrautu viņam no rokām.

— Šeit ir rakstīts, ka jūs gribai nonāvēties, — Monte-Kristo teica.

— Nu, labi! — kliedza Morelis, no sava ārējā miera piepeši pāriedams uz spēju uzbudinājumu. — Nu, labi, un ja ari tā būtu, kas varētu, kas iedrošinātos mani atturēt, kad es sacītu: „Visas manas cerības ir zudušas, mana sirds lauzta, mana dzīvības liesma izdzēsta…" Kad es sacītu: „Līdz- cietība pavēl ļaut man mirt, jo, kad es nemirstu, es kļūšu ārprātīgs!" Vai kāds būtu tik nežēlīgs, ka atbildētu: „Tev nav taisnība!" Vai būtu kāds, kam būtu dūša tā sacīt?

— Jā, Morei, jā, — atteica Monte-Kristo.

— Jūs? - kliedza Morelis lielākās dusmās un pārmetumos. — Jūs, kas mani ar neprātīgām cerībām, nepamatotiem solījumiem atturējāt! Bez jums es varbūt būtu vēl spējis viņu glābt, vismaz viņa būtu mirusi manās rokās! Jūs, kas lielījāties, ka jums rokās visa gudrība, visa vara, kas gri­bējāt izrādīties par likteni šeit zemes virsū un kas nespējāt ne pretindi gādāt noindētai meitenei! A, es jūs nožēlotu, mans kungs, ja pārāk neni­cinātu!

— Morel!!

— Jā, jūs vēlējāties, lai es noņemu masku, nu es izpildu vēlmi… Jā, kad jūs man sekojāt kapsētā, es jums vēl atbildēju, jo man ir laba sirds… Bet, kad jūs, draudzību velti valkādami, man nākat pakaļ pat manā istabā, kad jūs man uzkraujat jaunas mokas, kad es domāju jau visas izbaudījis, — tad, grāf Monte-Kristo, mans lielais labdari, vispārējais palīg un glābēj, esiet apmierināts, jūs redzēsit, kā mirst jūsu bijušais draugs!..

Un nelaimīgais kā ārprātā metās pie pistolēm.

Bāls kā spoks, bet zibošām acīm grāfs uzlika roku uz pistolēm un teica:

— Es jums saku, jūs nenonāvēsities!

— Palūkojiet taču mani atturēt! — kliedza Morelis, otrreiz pēc pisto­lēm mezdamies.

— Es jūs atturēšu, — teica Monte-Kristo, satverdams viņu ar stiprām rokām.

— Bet kas tad jūs esat, ka iedrošināties varu lietot pret brīviem un domājošiem cilvēkiem?! - sauca Morelis.

— Kas es esmu? — atkārtoja Monte-Kristo. — Klausieties, es esmu vienīgais cilvēks pasaulē, kuram ir tiesība jums sacīt: „Morel, negribu, ka tava tēva dēls šodien mirtu!"

— Kāpēc jūs runājat par manu tēvu? — stomījās Maksimiliāns atkāp­damies. — Kāda daļa mana tēva piemiņai gar šo lietu?

— Tāpēc, ka es esmu tas, kas glāba tava tēva dzīvību, kad viņš gribēja tāpat nonāvēties — kā tu šodien. Tāpēc, ka es esmu tas vīrs, kas tavai māsai sūtīja naudas maku un tavam vecajam tēvam kuģi „Faraons". Tā­pēc, ka es esmu Edmons Dantess, kas tevi kā bērnu turēja klēpī!

Morelis atkāpās vēl soli atpakaļ, apmulsis, sadragāts, smagi elsodams, tad piepeši spēki likās viņu atstājam, viņš iekliedzās un saļima.

Bet tikpat piepeši viņa spēki atkal atmodās, viņš uzlēca augšā, izskrēja no istabas un sauca tad pilnā balsi:

— Jūlija, Jūlija! Emanuēl, Emanuēl!

Monte-Kristo gribēja viņu atturēt, bet viņš aši izrāvās. No viņa klie­dzieniem izbiedēti, saskrēja pāris sulaiņu, kā arī Emanuēls un Jūlija.

Morelis satvēra māsu un svaini pie rokas un teica:

— Nāciet, nāciet, lūk, tas ir viņš, mūsu labdaris, mūsu tēva dzīvības glābējs, tas ir…

Viņš gribēja teikt „Edmons Dantess", — bet grāfs aizturēja viņa muti.

Emanuēls, Jūlija, Maksimiliāns apskāva viņu, spieda tam rokas un izrā­dīja tik dziļu, sirsnīgu prieku un pateicību, ka šī dzelzs vira sirds izkusa, uguns stars no viņa sirds iešāvās viņa acīs, viņš nolieca galvu un raudāja…

Tikko atguvusi elpu no dziļā aizkustinājuma, Jūlija steidzās pa kāpnēm lejā pēc naudas maka, kuru nepazīstamais labdaris bija viņai devis.

Tikmēr Emanuēls asarās apspiestu balsi teica Monte-Kristo:

— Ak, grāf, jūs dzirdējāt mūs tik bieži runājam par mūsu nepazīstamo labdari, jūs redzējāt, kā mēs viņu dievinājām, un varējāt līdz šai dienai gaidīt un nekā neteikt?

— Klausieties, mans draugs, jo jūs esat mans draugs vienpadsmit ga­dus, šā noslēpuma atklāšana ir notikusi ar lielu notikumu, kuru es jums tomēr nevaru minēt, — es jums zvēru, ka es šo noslēpumu biju noņēmies glabāt visu savu dzīvi. Jūsu Maksimiliāns ar savu kaislību mani piespieda to atklāt.

Tad viņš rādīja uz Maksimiliānu, kurš, dažādo spējo jūtu pārņemts, bija atkritis kādā krēslā, un teica, Emanuēla roku spiezdams:

— Sargājiet viņu!

— Kāpēc? — Emanuēls iztrūcies jautāja.

— Es nevaru to sacīt, bet sargājiet viņu!

Emanuēls apskatījās visapkārt un uz galda ieraudzīja pistoles. Viņš iz­bijies lūkojās uz tām. Monte-Kristo pamāja ar galvu „jā" zīmi.

Emanuēls gribēja pistoles paķert.

— Lai paliek! — teica Monte-Kristo.

Tad viņš piegāja pie Moreļa, kura agrākais uztraukums bija pārgājis drūmā mierā, un satvēra viņa roku.

Tikmēr Jūlija atkal ienāca ar zīda naudasmaku rokās.

- Šeit ir mana relikvija, — viņa teica, — nedomājiet, ka tā man būs mazāk dārga, kad es nu pazīstu pašu glābēju vaigu vaigā!

— Mans bērns, — nosarkdams teica Monte-Kristo, — atļaujiet man o maku atkal paņemt, jo, kopš jūs mani pazīstat, es gribu tikai pats

palikt jūsu laipnā atmiņā.

— Ak nē, nē, — teica Jūlija, — jūs kādu dienu varētu iedomāties mūs atstāt, vai ne, šī nelaimīgā diena atnāks?

— Jūs uzminējāt, — smaidīdams atteica Monte-Kristo, — pēc astoņām dienām es atstāšu šo zemi, kur tik daudz ļaudis, kas pelnījuši debesu sodu, dzīvoja laimīgi, kamēr mans tēvs mira badā.

Runādams par savu aizceļošanu, Monte-Kristo palūkojās uz Maksimi- liānu, bet tas palika vienaldzīgs, kā bijis; Monte-Kristo redzēja, ka viņam bija jāizcīna pēdējā cīņa ar sava drauga sāpēm. Paņēmis Jūliju un Ema­nuēla roku, viņš lēni teica:

Es lūdzu, mīļie draugi, atstājiet mani vienu ar Maksimiliānu!

Monte-Kristo palika viens ar Moreli.

— Maksimiliān, — teica Monte-Kristo, aizskardams sava jaunā drauga plecu, — vai jūs atkal esat vīrs?

— Jā, jo es atkal jūtu ciešanas. Bet nomierinieties, es nāvi vairs ne­meklēšu, jo zinu labāku līdzekli izdziedēt savas sāpes nekā pistoli vai dunci… manas sāpes pašas mani nonāvēs.

— Draugs, — ļoti skumīgi teica grāfs, — uzklausiet mani! Reiz līdzīgā izmisumā, kādā tu tagad atrodies, arī es gribēju nonāvēties. Ja tavam tēvam, kad viņš bija ieroci pret sevi pacēlis, ja man, kad es atgrūdu ēdie­nu, lai mirtu badā, neģēlīgā cietumā mirtu badā, ja mums kāds šinī labajā acumirklī būtu teicis: «Dzīvojiet, nāks diena, kad jūs būsit laimīgi," — ak, mēs smiedamies būtu atraidījuši šādu balsi, un tomēr, cik reižu vēlāk tavs tēvs svētīja dzīvību un es pats arī!..

— Ak, — iesaucās Morelis, pārtraukdams Monte-Kristo, — jūs bijāt zaudējis tikai brīvību, tēvs — tikai mantu, bet es, es — Valentīnu!

— Uzlūko mani, — teica Monte-Kristo ar nopietnību, kas viņu reizēm darīja tik cēlu un varenu, — lūk, man nav nedz asaru acīs, nedz drudža krāsas vaigos, nedz mana sirds pukst nemierīgi, un tomēr es redzu ciešam tevi, ko es mīlu kā savu dēlu! Vai tas neliecina, ka sāpes nav lielākas par dzīvību? Kad es tev saku, dzīvo, Maksimiliān, tad es esmu pārlie­cināts, tu man reiz pateiksies, ka esmu tevi dzīvībai uzturējis.

— Mans Dievs, — iesaucās jauneklis, — ko jūs sakāt, grāf? Sargieties, bet varbūt jūs nekad neesat mīlējis? Valeņtīna man būtu devusi skaidrāko, nekad vēl neredzētu bezgalīgo laimību, pārāk lielu, pārāk pilnīgu šai pa­saulei!.. Valentīnas vairs nav… un tāpēc man dzīvība var dot tikai iz­misumu un sāpes!

— Maksimiliān, es tev saku, ceri, — atkārtoja Monte-Kristo.

— Sargieties, arī es jums atkārtoju! — iesaucās Morelis. — Jūs gribat mani pārliecināt, gribat likt man ticēt, it kā es varētu Valentīnu vēlreiz redzēt.

Monte-Kristo pasmaidīja.

— Ceri! — viņš atkārtoja.

— Ak, — ievaidējās Morelis, — jūs spēlējaties ar mani kā tās labās, bet patmīlīgās mātes, kuras savu bērnu sāpes lūko remdināt ar medus- saldiem vārdiem, lai nebūtu jādzird bērnu brēkšana. Es savas sāpes ap­rakšu sirds noslēpumainākajos dziļumos, tur lai tās dus, lai pat jums, mans draugs, nevajadzētu mani nožēlot. Ardievu, mans draugs, ardievu!

— Nē, Maksimiliān, — teica Monte-Kristo, — tu dzīvosi ar mani un pie manis, nekad- mani vairs neatstāsi, un mēs no Francijas aizceļosim pēc astoņām dienām.

— Un jūs aizvien vēl sakāt, lai es ceru?

— Jā, jo es zinu līdzekli, kā tevi dziedēt.

— Grāf, jūs darāt mani vēl bēdīgāku, nekā es biju. Jūs turat manu nelaimi par ikdienišķu, kuru var dziedēt ar ikdienišķiem līdzekļiem, pie­mēram, ar ceļojumu.

— Nē, ne tavas sāpes ir ikdienišķas, ne mans līdzeklis. Tici manam solījumam, atļauj man mēģināt! — teica Monte-Kristo.

— Grāf, jūs tikai paildzināt manu nāves cīņu, tas ir viss.

— Ak, vājā sirds, — iesaucās Monte-Kristo, — vai tev nav spēja dot savam draugam tās nedaudzās dienas, kuras viņš no tevis lūdz? Vai arī lai es tevi saucu par nepateicīgu?

— Jūtiet līdzcietību ar manām sāpēm!

— Jā, es jūtu līdzcietību, un, ja es tevi viena mēneša laikā neesmu izdziedējis, Morei, tad es pats pasniegšu tev pistoli vai kādu indi, kura nonāvē ātrāk nekā tā, kuru iedeva Valentīnai.

— Jūs man to apsolāt?

— Jā, jo arī es esmu cietis, esmu gribējis mirt tāpat kā tu un bieži pat tad vēl, kad nelaime jau bija no manis novērsusies, esmu sapņojis par mūžīgā miega laimību.

— Ā, jūs man tiešām apsolāt? — iesaucās Morelis priecīgi. — Ja es mēneša laikā neesmu nomierinājies, jūs man ļaujiet pilnu brīvību un ne­sauksit par nepateicīgu, lai es darītu ko darīdams?

— Jā, Morei, to es tev zvēru: pēc mēneša šinī pašā stundā un dienā — šī diena man svēta, es nezinu, vai tu to esi domājis, — mums šodien ir piektā septembra diena, kad es pirms desmit gadiem izglābu tavu tēvu!

Morelis aizgrābts noskūpstīja Monte-Kristo roku.

— Pēc viena mēneša, — turpināja Monte-Kristo, — mēs sēdēsim viens otram pretī, uz galda mūsu priekšā ieroči un viegla nāve, bet apsoli arī tu man gaidīt un tik ilgi dzīvot!

— Jā, es to zvēru.

Monte-Kristo apkampa jaunekli, un abi turējās ilgi apkampušies, ne vārda nerunādami.

— Un tagad, — teica grāfs, — tu dzīvosi pie manis, tev dos Haides istabas, un manas meitas vietā stāsies mans dēls.

— Haide? — jautāja Morelis. — Kas ar viņu noticis?

— Viņa šonakt ir aizceļojusi.

— Lai tevi atstātu? — jautāja jauneklis.

— Nē, lai mani sagaidītu. Uz redzēšanos, Maksimiliān, manā namā! Tagad es no šejienes vēlētos neredzēts aiziet.

Morelis paklausīja.