Grafs Monte-Kristo

XI Tēvs un dēls

Nuartjē, kurš bija ienācis sava dēla istabā, ar acīm sekoja sulainim, kamēr tas aizdarīja durvis; tad, bez šaubām, baidīdamies, ka sulainis varē­tu klausīties aizdurvē, pats atvēra vēlreiz durvis, pa kurām sulainis bija izgājis. Šāda pārliecināšanās nebija velta, jo sulainis tiešām bija apstājies aiz durvīm un nu tikai aši steidzās projām. Nu Nuartjē pats aizvēra arī priekšiņas durvis, tad durvis uz guļamistabu, aizstūma bultas priekšā un sniedza roku Vilforam, kurš bija brīnumu pārņemts un sekoja visām Nu­artjē kustībām.

— Vai zini, mīļais Žerār, — Nuartjē teica jaunajam cilvēkam smīnē­dams, — kā liekas, tu ne visai priecājies, ka tevi esmu apmeklējis?

— Ak nē, tēv, — teica Vilfors, — esmu gluži aizgrābts; bet nemaz nebiju gaidījis jūsu apciemojumu, un tāpēc tas mani pagalam apmulsināja.

— Nu, mans mīļais, — teica Nuartjē atsēzdamies, — man liekas, ka es to pašu varu sacīt no savas puses. Kā? Jūs rakstāt, ka 28. februārī jūsu derības Marselā, un 3. martā jūs esat šeit Parīzē?!

— Jā, esmu šeit, — teica Žerārs Vilfors, pieiedams tuvāk Nuartjē, — tad nežēlojieties par to, jo esmu jūsu dēļ atbraucis, un šis ceļojums varbūt jūs glābs.

— A, lūk kā! — teica Nuartjē, laiski staipīdamies atzveltnē. — Pas­tāstiet man par to, ierēdņa kungs, tas laikam būs ļoti pievilcīgs stāsts.

— Tēv, vai jūs zināt par kādu bonapartistu klubu, kurš sapulcējas Sv. Jēkaba ielā?

— Jēkaba ielā 53? Jā, tur es esmu priekšsēdētāja biedrs.

— Tēv, jūsu aukstās asinis liek man drebēt!

— Ko tad tu brīnies, mans mīļais? Esmu bijis padzīts no tēvijas, izbē­dzis no Parīzes, siena vezumā paslēpts, Bordo apriņķī policijas vajāts, — tā pieradu pie visādām briesmām. Turpini nu savu stāstu. Nu, kas tad ir noticis tanī klubā?

— Noticis ir tas, ka tika atsaukts ģenerālis Kenels un ka ģenerālis Kenels, kurš pulksten deviņos izgāja no mājām, otrā dienā atrasts noslīcis Sēnā.

— Un, kas jums stāstīja šo skaisto stāstu?

— Pats karalis.

— Nu, es jums pateikšu kādu jaunu ziņu kā atlīdzību par jūsu jauko stāstu, — teica Nuartjē.

— Es domāju, ka jau zinu to, ko jūs gribat man paziņot, - atteica Vilfors.

— Vai jau zini, ka viņa augstība ķeizars ir atgriezies Francijā?

— Cietiet klusu, tēv, lūdzu jūs jūsu un manis dēļ. Jo es zināju šo jauno ziņu un pat zināju agrāk nekā jūs, jo jau trīs dienas kā aulekšoju no Marseļas uz Parīzi.

— Jau trīs dienas? Tu neesi pie pilna prāta! Pirms trim dienām ķeizars vēl nebija kuģī iekāpis.

— Kas par to, — atteica Vilfors. — Es zināju par nodomu.

— Kā tu to uzzināji?

— No vēstules, kura jums tika sūtīta no Elbas salas.

— Vēstule man?

— Jā, jums. Es to vēstuli noņēmu vēstnesim. Ja šī vēstule tanī brīdī būtu tikusi citam rokās, jūs, tēv, varbūt būtu kara tiesas nošauts.

Vilfora tēvs tikai pasmējās.

— Ej jau, ej, — viņš teica, — vai tad restaurācija ir pārņēmusi no ķeizara Napoleona ātru un drošu rīkošanos?.. Nošaut! Mans mīļais, kur tu esi tik straujš! Un kur tad atrodas šī vēstule? Es tevi pārāk labi pazīstu un domāju, ka tu to esi jau nodevis karaļa valdībai.

— Es to sadedzināju, jo šī vēstule bija jūsu nāves spriedums.

— Un jūsu karjeras pēdējā stundiņa, — ņirgājoši piebilda tēvs. — Es to saprotu; bet nu jau nav ko baidīties, jo tu esi man labvēlīgs.

— Es daru vairāk nekā to, es glābju jūs no nāves.

— A, sasper velns! Tas jau ir pievilcīgi! Kā tad tas notiek?

— Tad jau man atkal jārunā par šo klubu Sv. Jēkaba ielā!

— Kā liekas, šis klubs ir pieaudzis pie sirds policijas kungiem. Kāpēc tad viņi nav krietnāk meklējuši? Tad jau būtu varējuši arī atrast.

— Viņi to nav atraduši, bet ir jau uz pēdām.

— Tas ir svētais vārds, to pazīstu: kad policija nav nekā spējusi atrast, tad tā teic, ka ir nākusi uz pēdām, un valdība tad mierīgi gaida to laiku, kad policija, ausis nolaidusi, nāks un sacīs, ka tā pēdas atkal ir zaudējusi.

— Jā, bet līķis ir atrasts; ģenerālis Kenels ir nosists, un visās pasaules malās šādu darbu sauc par slepkavību.

— Par slepkavību, tu saki? Bet tas nav pierādīts, ka ģenerālis tiešām bija nosists: katru dienu Sēnā atrod slīkoņus, pašslepkavas vai peldēt ne­mācētājus, kas tajā iekrituši.

— Jūs ļoti labi zināl, ka ģenerālis nav pašslepkava un ka Sēnā neviens nepeldas janvāra mēnesi. Nē, šis nāves gadījums ir pareizi nosaukts par slepkavību.

— Kas to tā ir nosaucis?

— Pats karalis.

— Karalis! Es viņu uzskatīju par gudrāku un domāju, ka viņš sapratis, ka politikā nav slepkavības. Politikā ir idejas, ne cilvēki, ne intereses, ne jūtas. Vai gribi zināl, kā viss norisinājās? — viņš piebilda, il kā dēlu ķircinādams un par to zobodamies. — Nu, es labprāt pastāstīšu. Domāju, ka uz ģenerāli Kenelu var paļauties: viņš mums lika ieteikts no Elbas salas. Viens no mums aiziet pie viņa un lūdz atnākt uz mūsu klubu, kur atradīs draugus; Kenels atnāk, un tur viņam tiek atklāts viss plāns, ka Napoleons grib -no Elbas atgriezties Francijā. Tad, kad viņš visu ir dzir­dējis un sapratis, viņš atbild, ka esol karaļa piekritējs. Nu visi skatās cits uz cilu; viņam liek zvērēl, ka nekā neteiks, viņš zvēr ļoti negribigi. Tomēr ģenerālis tika atlaists gluži brīvs. Viņš vairs neatgriezās savās mājās, — ko tad tu gribi? Viņš izgāja no kluba; varbūt maldījās ceļā; tas ir viss. Kur te ir slepkavība? Tiešām, man brīnums par jums, Vilfora kungs, kara­liskā prokurora palīgs, kad jūs balstiet apsūdzību uz tik vājiem pierā­dījumiem. Vai tad es tev kādreiz esmu teicis: „Mans dēls, tu esi slep­kava!" — kad tu izpildīji savu prokurora amatu un liki nogriezt galvu kādam no maniem biedriem? Nē, es tikai sacīju: „Labi, šodien tu uzvarēji, rīt nāks atriebšana!"

— Bet sargieties, tēv, šī atriebšanās būs briesmīga, kad mēs to īste­nosim.

— Jā, asins plūdus izliet, kad jums neviens nespēj pretoties, to jūs mākat. Bet kā tad jūs gribat likt pie atriebšanās?

— Jūs atkal pārāk paļaujaties uz Napoleona atgriešanos.

— Paļaujos gan.

— Bet jūs viļaties: viņš ne desmit verstis neienāks Francijā, kad viņu no visām pusēm vajās un noķers kā meža zvēru.

— Mans mīļais, ķeizars tagad ir ceļā uz Grenobli, desmitā un div­padsmitā marta dienā viņš būs Lionā un divdesmitajā vai divdesmit piek­tajā — jau šeit Parīzē.

— Bet ļaudis sacelsies…

— Lai ietu viņam pretim ar atplestām rokām.

— Viņam lidzi ir tikai daži cilvēki, un pret viņu tiks izsūtītas armijas.

— Tās armijas būs tikai viņa goda konvojs, Parīzē iebraucot. Taisnību sakot, mīļais Žerār, tu esi vēl tikai bērns. Jūs tur domājat, ka jums ir dažādas labas ziņas, ja telegrāfs jums vēstī tris dienas pēc Napoleona atgriešanās: «Uzurpators izcēlās malā pie Kannām; viņam līdzi tikai ne­daudzi cilvēki; viņš tiek vajāts. Bet kur viņš ir? Ko dara? Par to jūs itin nekā nezināt; viņu vajā, tā ir visas jūsu zināšanas. Nu, tā viņu vajās, kamēr viņš būs ieņēmis pašu Parīzi, nevienu patronu neizšaudams.

— grenoble un Liona ir karalim uzticīgas pilsētas, kuras liks Napo­leonam ceļā nepārkāpjamus šķēršļus.

— Grenoble un Liona atvērs viņam pašas savus vārtus. Tici man, mums ziņas pienes vēl labāk nekā jums, un mūsu policija ir veiklāka par jūsējo, — vai tu gribi, lai lo pierādu? Tu gribēji man noslēpt savu ceļojumu, bet es dabūju par to zināt pusstundu pēc tam, kad tu iebrauci pa vārtiem; tu nevienam neesi sacījis savu adresi, nu, ko? Un es esmu to dabūjis zināt un atnāku šurp tanī minūtē, kad tu sēdies pie galda; piezvani un liec man arī atnest, mēs kopā paēdīsim.

— Patiešām, — atbildēja Vilfors, ar izbrīnu skatīdamies uz savu tēvu, — kā liekas, jūs zināl visu.

— Mans Dievs! Tas izskaidrojams ļoti vienkārši. Jums ir vara un lī­dzekļi, kurus dod nauda. Mums, kas uz to tikai vēl gaidām, mums ir līdzekļi, kurus dod uzticība.

— Uzticība! — smiedamies sacīja Vilfors.

— Jā, uzticība, tā ir godīgu cilvēku vara.

Un Vilfora tēvs pats izstiepa roku pēc zvaniņa, lai atsauktu sulaini.

Vilfors satvēra viņa roku.

— Pagaidiet, tēv, — sacīja jaunais cilvēks, — vēl vienu vārdu.

— Runājiet!

— Lai arī cik vāja rojālistu policija nebūtu, tā tomēr zina vienu bries­mīgu faktu.

— Kādu?

— Tā zina, kāds izskatas tas cilvēks, kurš bijis pie ģenerāļa Kenela tās dienas rītā, kad pēdējais pazudis.

— Ak, to zina šī mīļā policija! Kāds tad viņš izskatās?

— Tumša seja, melnas acis, mati un ūsas. Ģērbies zilā mētelī, kurš aizpogāts līdz zodam; pogcaurumā tam goda leģiona virsnieka lenta; galvā cepure ar platām malām, rokā niedres nūja.

— Ahā, tā to zina? — sacīja Nuartjē. — Kāpēc tad policija šo cilvēku, kas tā izskatās, nav saķērusi?

— Tāpēc, ka tā vakar vai aizvakar tādu cilvēku pazaudējusi no acīm Kokerona ielas stūrī.

— Vai es jums neteicu, ka jūsu policija ir muļķīga?

— Bet galu galā tā tomēr viņu var atrast.

— Jā, — sacīja Nuartjē, mierīgi skatīdamies apkārt, — jā, ja tikai šis cilvēks to iepriekš nezinātu, bet viņš to zina un, — Nuartjē smaidīdams piebilda, — mainīs savu izskatu.

Pie šiem vārdiem, viņš piecēlās, novilka mēleli piegāja pie galda, uz kura atradās viņa dēla ceļasoma ar drēbēm un tualetes piederumiem, pa­ņēma bārdas nazi, ieziepēja ūsas un ar izveicīgu roku tās nodzina.

Vilfors uz viņu paskatījās brīnīdamies.

Nodzinis ūsas, Nuartjē ņēma citādā veidā uzsukāt matus, melnā kak­lauta vietā apsēja raibu, kuru tas paņēma no ceļasomas, un zilā mēteļa vietā apvilka sava dēla brūnās krāsas mēteli. Spoguļa priekšā uzlika sev cepuri, kam uz augšu atbīdītas malas, priecādamies, ka tā viņam tik labi piestāvēja, un tad nometa istabas kaktā niedres nūju, paņemdams sava dēla vieglo bambusa kūju.

— Nu, — viņš sacīja, pagriezies pret izbrīnījušos dēlu, — es pabeidzu pārģērbšanos. Vai tu domā, ka tava policija mani tagad pazīs?

— Nē, tēv, — čukstēja Vilfors, — es, vismaz ceru, ka tā jūs nepazīs.

— Tad, mīļais Žerar, — turpināja Nuartjē, — es domāju, ka tu būsi tik prātīgs un iznīcināsi lielas, kuras es šeit atstāju.

— Nomierinieties, tēv, — sacīja Vilfors.

— Jā, jā, tagad man šķiet, ka tev ir taisnība un ka tu man patiesi izglābi dzīvību; bel esi mierīgs, es tev drīz vien par lo atmaksāšu.

Vilfors papurināja galvu.

— Vai tu neesi par to pārliecināts?

— Es vismaz ceru, ka jūs maldāties.

— Vai tu redzēsi karali?

— Varbūt.

— Vai tu gribi viņa acīs būt par pravieti?

— Nelaimes pravieši liek ļauni uzņemti galmā, tēv.

— Nu, savā laikā arī viņiem ir taisnība; un, ja nāk otrā restaurācija, tad tu vēl vari kļūt par lielu vīru.

— Ko tad lai es saku karalim?

— Saki viņam: Majestāte, jūs tiekat maldināts, kad jums stāsta par armijas un pilsētas domām. Tas, kuru jūs dēvējat par Korsikas velnu un kuru Nevērā vēl sauc par uzurpaloru, to jau Lionā sauc par Bonapartu un Grenoblē par karali. Jūs viņu uzskatāt par vajātu bēgli, bet viņš nāk tik ātri kā ērglis. Kareivji, kurus jūs domājat badā nomirušus un slāpēs nobeigušos, dienu no dienas pieaug skaitā. Brauciet projām, majestāte, atstājiet Franciju viņas īstajam valdniekam, tam, kurš lo nav nopircis, bel iekarojis! Dodieties projām, majestāte, ne tāpēc, ka jūsu dzīvība varētu nokļūt briesmās, — jūsu pretinieks ir augstsirdīgs diezgan, lai jums parā­dītu žēlastību, bel tāpēc, ka Sv. Ludviķa brāļadēlam būtu ļoti pazeminoši par savu dzīvību pateikties Arkolas, Marengo un Austerlicas uzvarētā­jam." Saki viņam to Žerār, vai labāk — nesaki nekā! Slēp savu ceļojumu, nelielies ar to, kāpēc tu esi šurp atbraucis un ko tu darīji Parīzē! Ņem

pasta zirgus un dodies, cik ātri vien iespējams, projām! Ņem pasta zirgus un dodies, cik ātri vien iespējams, projām! Iebrauc Marselā nakti, ieej mājā no sētas puses un sēdi mierīgi, savā istabā ieslēdzies, jo šoreiz — es tev zvēru — mēs sāksim darboties kā stipri ļaudis, kuri pazīst savus ienaidniekus. Tagad ej, mans dēls, mans mīļais Žerār, es gādāšu, ka tu vēl paturi savu vietu. Tad tu man vari varbūt vēl otrreiz glābt dzīvibu, ja politiskā vētra tevi kādreiz cel un mūs gāž. Dzīvo sveiks, mans mīļais Žerār, nākamreiz apmeties pie manis!

Un Nuartjē, sacijis šos vārdus, izgāja tikpat mierigi, kā viņš bija iztu­rējies pa visu šo uztraucošās sarunas laiku.

Vilfors bāls un sajucis pieskrēja pie loga, pacēla aizkaru un redzēja, ka Nuartjē bez uztraukuma izgāja cauri caur ļaudīm, kuru bija sapulcējies vēl vairāk un, kuri glūnoši slapstījās uz ielu stūriem un kuri varbūt bija tur nolikti, lai apcietinātu cilvēku ar melnām ūsām, zilu mēteli un cepuri ar platām malām.

Vilfors palika pie loga stāvam, tik tikko elpodams visu laiku, kamēr vien tēvs bija redzams. Tad viņš metās pie atstātajiem drēbju gabaliem, paslēpa pašā čemodāna dibenā melno kaklautu un zilo mēleli, saburzīja platmali un pabāza to zem skapja, salauza gabalos niedres nūju un iesvie­da to ugunī, apvilka ceļa apģērbu un uzlika ceļa cepuri, pasauca savu sulaini, aizmaksāja viesnīcā un metās ratos, kuri jau viņu gaidīja. Lionā viņš dzirdēja, ka Bonaparts jau sasniedzis Grenobli; visur ļaudis bija ļoti, ļoti uztraukušies, bet viņš tik steidzās uz Marseļu, visu briesmu mocīts, kādas plosa ļauna, patmīlīga karjerista sirdi.