Grafs Monte-Kristo

XIII Divkauja

Kad Mersedese bija aizbraukusi, ap Monte-Kristo visapkārt bija nakts. Viņa sparīgais gars aizmiga, kā miesas nogurst no pārāka nokausējuina.

— Tātad, — viņš teica, kamēr sveces tumši dega un sulaiņi nepacietīgi gaidīja priekšistabā, — tātad visa šī lēni sagatavotā, ar tik lielām pūlēm

uzceltā ēka ar vienu sitienu, vienu vārdu, vienu dvesmu ir sadragāta! Un es, kas biju tik lepns, kad no neģēlīgā cietuma biju atsvabinājies, kas tiku tik liels un varens, es rīt būšu pīšļiem līdzīgs! Ak, es nenožēloju miesas nāvi, miesas iznīkšana ir tas miers un gals, uz kuru viss noved, uz kuru cer katrs nelaimīgais, pēc kura es tik ilgi vaidēju, kuru es tik tikko ne­sasniedzu bada nāvē, kad Faria parādījās manā cietumā. Kas man ir nā­ve? Nē, ne dzīvību es nožēloju, bet savus ilgi lolotos nodomus atriebt šiem vīriem, šīs neģēlīgās kārtības priekšstāvjiem, par visām mokām, kuras viņa, šī dzīves kārtība, man uzlikusi kā visu nelaimīgo, mocīto, apspiesto, zemo pasaules bērnu priekšstāvim. Es atriebju sevi un savā personā at­riebju visas pasaules ciešanas! Vai ne tādiem līdzekļiem jāatriebjas — un vai cīņa citādi jāved? Vai es nezinu, kas bija jādara, lai izlīdzinātu ne­taisnību un varmācību un dotu godu taisnībai?

Šī nasta, šis uzdevums bija gan pārāks par maniem spēkiem! Tas bija mans vēlējums, mana griba, bet varbūt ne man tas uzdots. Nelaime atkal atgriežas pēc četrpadsmit gadiem izmisuma un desmit gadiem cerības. Mans spēks to nepanāks, viens cilvēks to nepanāks, tur visiem jāiet kopā!

Mani, kas bija viens, pārmāca mana paša sirds, šī sirds, kuru es domāju mirušu sev, mirušu maigām jūtām; bet sirds bija tikai sastingusi, sievietes mīļā balss to atkal uzmodināja, es biju vājš un padevos sirds sāpīgai puk­stēšanai.

Viņa domas neviļus atkal griezās pie šīs sievietes un tad uz nākamo briesmīgo rītu.

— Vai tas ir iespējams, ka šī sieviete, kuras sirds bija tik skaidra, ka Mersedese aiz patmīlības pieļāva, lai es mirstu savas dzīvības pilnā spēkā un svaigumā? Nevar būt, ka mātes mīlestība to dzītu tik tālu nost no cilvēcības! Nē, laikam viņa gribēs izrādīt kādu aizgrābjošu skatu, metīsies zobenu starpā, un viss kļūs tik smieklīgs.

Un dusmu sārtums pārklāja Monte-Kristo pieri.

— Smieklīgums kritis uz mani, — viņš atkārtoja. — Es smieklīgs! Nē, nē, tad jau labāk mirt!

— Blēņas! — viņš pēc brīža atkal turpināja. — Nekad šis jaunais cil­vēks neticēs, ka mana nāve bija pašnāvība, un tomēr manas piemiņas gods to prasa, — ak, tā nav lepniba un iedomība, bet patiesa cienība, — mans gods to prasa, lai pasaule uzzina, ka es pats no brīvas gribas pacēlu pret sevi savu spēcīgo roku. Jā, tā tam jābūt, tā es gribu!

Un, paņemdams spalvu un izvilkdams kādu dokumentu no galda at­vilktnes, viņš uz šā dokumenta, kurš bija viņa testaments, uzrakstīja pie­zīmi, no kuras bija redzams, ka viņš pats sev nolēmis nāvi.

— Es daru to tevis dēļ, taisnība, ne manis dēļ. Desmit gadus es esmu sevi uzlūkojis par tavu ieroci, un nedz Morserfs, nedz Danglārs un pro­kurors lai neiedomājas, ka netīšs gadījums viņus atsvabinājis no viņu soģa un atriebēja. Lai viņi zina, ka liktenis, kurš viņiem bija jau sodu no­spriedis, tika aizkavēts ar manu gribu, un ka no soda tāpēc viņi neizbēgs, bet mana laicīgā soda vietā stāsies mūžīgā nākamā paaudze ar savu vēl briesmīgāko sodu, kurš noslaucīs visu veco, grēcīgo pasauli.

• Zeltaina dienas gaisma lēni sāka atspīdēt viņa bālo, drūmo vaigu.

Pulkstenis rādīja pieci no rīta.

Piepeši Monte-Kristo šķita sadzirdam apspiestu nopūtu; viņš pagrieza galvu un lūkojās visapkārt, bet nekā neredzēja. Tomēr troksnis atkārtojās un nebija vairs šaubu par to.

Monte-Kristo piecēlās; atvērās durvis un ieraudzīja krēslā sēžam Haidi ar nolaistām rokām, atliektu skaisto galvu, kura, no ilga nomoda nogur­dināta, pie durvīm bija aizmigusi.

Durvju troksnis viņu uzmodināja.

Monte-Kristo viņu skumīgi uzlūkoja.

— Viņa atcerējās, ka viņai ir tēvs; bet es aizmirsu, ka man ir meita, —'" viņš teica pie sevis.

Tad viņš sēri papurināja galvu un turpināja:

— Nabaga Haide, viņa gribēja mani redzēt, ar mani runāt; viņa kaut kā baidījās, kaut ko nomanīja… Ak, es nevaru aiziet, viņai ardievas ne­teicis, es nevaru mirt, viņu nenovēlējis kāda apsardzībai.

Un viņš klusi aizgāja atpakaļ un uzrakstīja vēl šādas rindiņas testa­mentā:

„Es novēlu Maksimiliānam Morelim, spahu kapteinim, mana vecā pat­rona Pētera Moreļa dēlam, 20 miljonus frankus, no kuriem kādu daļu viņš var dot savai māsai Jūlijai un svainim Emanuēlam, ja viņš domā, ka liela bagātība nevar kaitēt viņu laimei. Šie divdesmit miljoni ir nolikti manā alā Monte-Kristo salā, un noslēpumu zina Bertučio kungs.

Ja Moreļa sirds ir brīva un viņš grib precēt Haidi, Alī Tebelina pašā meitu, kuru es esmu uzaudzinājis ar tēva rūpību un kura pret mani juta meitas mīlestību un sirsnību, tad viņš izpildīs ja ne manu pēdējo gribu, tad taču pēdējo vēlējumu.

Šis testaments jau ir iecēlis Haidi par mantinieci manai pārējai mantai, kura pastāv muižās, angļu, austriešu un holandiešu valsts rentes zīmēs un manos namos un pilīs, un to ierīkojumā. Kad šie divdesmit miljoni un novēlējumi maniem apkalpotājiem un vispārējiem mērķiem būs novilkti, tad viņas daļā nākas vēl apmēram 60 miljoni franku."

Kad viņš bija uzrakstījis šīs rindiņas, viņš aiz sevis izdzirda iekliegšanos.

Spalva viņam izkrita no rokas.

— Haide, — viņš iesaucās, — tu lasīji?

Tiešām, meitene bija pamodusies un pa tepiķiem klusi pienākusi pie Monte-Kristo.

— Mans pavēlniek, — viņa iesaucās, — kāpēc tu tā raksti un šinī stundā? Kāpēc tu man atstāj savu mantu? Vai tu gribi mani pamest?

— Es došos tālā ceļojumā, mans bērns, — atbildēja Monte-Kristo bez­gala maigi un sērīgi, — un ja man kāda nelaime gadīsies…

Monte-Kristo apklusa.

— Nu? — jautāja Haide tādā balsī, kādu Monte-Kristo vēl nekad no viņas nebija dzirdējis un no kuras viņš nodrebēja.

— Ja man gadītos nelaime, — viņš turpināja, — es gribu, lai mana meita kļūst laimīga.

Skumji smaidīdama, Haide purināja galvu.

— Vai tu gribi mirt, mans pavēlniek?

— Tās ir labas domas, mans bērns, — teica Monte-Kristo.

— Labi, kad tu gribi mirt, noraksti citam savu mantu, jo… kad tu mirsti… man nekas vairs nav vajadzīgs.

Un, dokumentu sagrābdama, viņa to saplēsa četros gabalos un nosvieda uz grīdas. Tad viņa pati paģībusi nokrita zemē.

Monte-Kristo noliecās pār viņu, paņēma savās rokās, un, uzlūkojot šo skaisto, tagad tik bālo vaigu, šo daiļo pieri, šo sastingušo ķermeni, viņam pirmo reizi ienāca prātā domas, ka varbūt Haide viņu mīl citādi nekā meita savu tēvu.

— Ak, — viņš čukstēja dziļā izmisumā, — es varbūt vēl varēju kļūt laimīgs!

Tad viņš nonesa Haidi viņas istabā un nodeva viņas sievu rokās. Pats viņš atkal devās savā kabinetā un no jauna rakstīja saplēsto testamentu.

Tiklīdz viņš bija šo darbu pabeidzis, kad kaut kādi rati iebrauca viņa pagalmā; izkāpa Emanuēls un Maksimiliāns.

— Labi, bija jau laiks, — teica Monte-Kristo un noslēdza testamentu ar zīmogu.

Morelis ienāca divdesmit minūtes pirms noteiktā laika.

— Es varbūt nāku mazliet par agru, grāf, — viņš teica, — bet es nevarēju gulēt, un tā mums laikam ir gājis visiem. Man vajadzēja jūs redzēt, lai savus spēkus stiprinātu pie jūsu dūšīgās vīrišķības.

Šī sirsnība pārņēma Monte-Kristo, un viņš ne vien, kā parasts, sniedza Morelim roku, bet viņu arī apkampa.

— Moreli, šī ir skaista diena, jo tā pierāda man, ka tāds vīrs kā jūs mani mīl. Jūs tātad pavadīsit mani?

— Vai tad jūs par to vēl šaubījāties? - jautāja Morelis.

— Bet ja nu man nebūtu taisnība…

— Klausieties, es jūs vakar novēroju visa šā skata laikā, visu nakti do­māju par jūsu pašpaļāvību un teicu, ka uz jūsu pieres rakstīta taisnība, vai arī vairs nevar ticēt cilvēka vaigam.

— Bet, Maksimiliān, Albērs ir jūsu draugs.

— Tikai paziņa.

— Jūs mūs abus pirmo reizi redzējāt vienā dienā.

— Jā, bet jūs redzat, ka jums vajadzēja man to atgādināt.

— Paldies, Morei!

Grāfs apsveicinājās ar Emanuēlu un tad piezvanīja Alī, un lika viņam testamentu aiznest pie notāra.

— Tas ir mans testaments, Morei, pēc manas nāves jūs to dzirdēsit.

— Kā? — iesaucās Morelis. — Jūs mirsit?

— Mans draugs, viss iepriekš jāapdomā. Bet ko jūs vēl vakar darījāt?

— Es biju pie Tortoni un atradu tur, kā biju cerējis, Bošānu un Šato- Reno. Es atzīstos, ka viņus meklēju.

— Bet kāpēc? Viss jau bija norunāts.

— Klausieties, grāf, lieta ir nopietna, nenovēršama, jo apvainojums bija atklāts, visi par to runāja.

— Nu?

— Es cerēju uz ieroču pārmaiņu. Es labāk vēlējos zobenu, jo pistole ir akla.

— Un vai tas jums izdevās? — jautāja Monte-Kristo, un cerības stars uzliesmoja viņa acīs.

— Nē, jo visi pazīst jūsu veiklību zobenu kaujā, par ko stāstījis vin­grotāju meistars.

— Un vai jūs zināt, kā es šauju?

— Nē.

— Labi, mums vēl ir laiks, uzmanieties!

Un Monte-Kristo izņēma tās pašas ziloņkaula pistoles, ar kurām mēdza vingrināties, piestiprināja pie mērķa spēļu kārti un nošāva visas acis.

Pie katra šāviena Morelis kļuva bālāks.

Viņš aplūkoja lodes, ar kurām grāfs bija izdarījis šos meistaršāvienus, un redzēja, ka tās nav lielākas par stirnu skrotīm.

— Palūk, Emanuēl, tas ir šausmīgi! — viņš teica.

Tad viņš vērsās pie grāfa.

— Grāf, Dieva dēļ, — viņš teica, — nenonāvējiet Albēru, viņam ir māte!

— Tā ir taisnība, man nav mātes.

Šos vārdus Monte-Kristo izrunāja tādā balsī, ka Morelis nodrebēja.

— Jūs esat apvainotais, grāf!

— Jā, protams, ko jūs gribat ar to teikt?

— Es gribu teikt, ka jums pienākas šaut pirmajam.

— Man pirmajam?

— Jā. To es pieprasīju.

— Uz cik soļiem?

— Uz divdesmit.

Briesmīgi smiekli atskanēja no grāfa lūpām.

— Morei, — viņš teica, — nekad neaizmirstiet, ko nupat tikāt redzējis šaušanā.

— Ak, — teica Morelis, — lai Albēru glābtu, es paļaujos vienīgi uz jūsu uztraukumu.

— Es — uztraukts?! — smējās Monte-Kristo.

— Vai uz jūsu aukstsirdību; jums es to varu teikt, citiem tas būtu smieklīgi.

— Nu?

— Sašaujiet viņa roku, ievainojiet, bet nenonāvējiet.

— Morei, klausieties vēl šo, — teica Monte-Kristo, — šis lūgums ir lieks: Morserfa kungs ar saviem draugiem aizies sveiks un vesels, kamēr es…

— Nu? Kamēr jūs?

— Ā, tā ir cita lieta, — mani aiznesīs.

— Mans Dievs! — iesaucās Morelis un Emanuēls.

— Jā, mani kungi, es jums saku, Morserfs mani nošaus, — teica Mon­te-Kristo.

Morelis uzlūkoja grāfu nesaprazdams.

— Bet kas tad jums kopš vakardienas ir noticis?

— Kas notika Brutam pirms kaujas pie Filipīnām? Es redzēju spoku.

— Un šis spoks?

— Man teica, ka es esot diezgan dzīvojis.

Morelis un Emanuēls satrūkušies uzlūkoja viens otru. Monte-Kristo paskatījās pulkstenī.

— Iesim, —. viņš teica, — ir jau laiks.

Kad viņi soļoja pa gaiteni, grāfs pie kādām durvīm palika stāvot, kamēr Morelis un Emanuēls gāja tālāk, bet ejot tie istabā dzirdēja it kā ap­spiestu elsošanu.

Viņi visi trīs iekāpa ratos un pirmie nonāca divkaujas vietā.

— Kungs, atvainojiet, — teica Batistens, kurš bija sekojis savam kun­gam ar neaprakstāmām bailēm, — man liekas, tur aiz kokiem ir kāda ekipāža.

Monte-Kristo izlēca no ratiem un palīdzēja izkāpt Morelim un Ema­nuēlam.

Morelis saņēma Monte-Kristo roku savās rokās.

— Tādai vajag būt, — viņš teica, — tā vīra rokai, kura dzīvība dibinās uz viņa lietas taisnību.

Monte-Kristo ar Moreli pagāja dažus solus uz priekšu.

— Maksimiliān, — jautāja Monte-Kristo, — vai jūsu sirds ir brīva?

Jauneklis izbrīnījies uzlukoja Monte-Kristo.

— Es mīlu kādu meiteni, grāf.

— Ļoti?

— Vairāk nekā savu dzīvību.

— Ak, — klusi teica Monte-Kristo, — atkal viena pievilta cerība. Na­baga Haide.

— Tiešām, grāf, — teica Morelis, — ja es jūs labi nepazītu, es jūs uzskatītu par mazāk drošsirdīgu, nekā jūs tiešām esat.

— Tāpēc, ka es domāju par kādu cilvēku, kuru atstāšu, un nopūšos! Ak, Morei, es domāju, ka jums ir augstāks jēdziens par dūšu. Bet jūs jau esat kareivis. Vai gan mani nāve spēj baidīt? Mani, kas divdesmit gadus karājies starp dzīvību un nāvi!

Tagad jau bija redzami pretinieki.

— Vai jūs savas pistoles paņēmāt līdzi? — jautāja Morelis.

— Kāpēc? Tiem kungiem taču būs līdzi. Bet tik vienu es lūdzu, neve­diet nekādas sarunas!

Morelis piegāja pie Bošāna un Šato-Reno un sasveicinājās ar viņiem, kaut gan ne laipni, tomēr pieklājīgi.

— Atvainojiet, — teica Morelis, — bet es neredzu Morserfa kungu?

— Viņš mums šodien lika teikt, lai mēs viņu šeit sagaidām.

— Ā! — teica Morelis.

— Vēl jau arī nav astoņi, — iebilda Bošāns.

Te arī pilnos auļos piebrauca kāda ekipāža.

— Mani kungi, — teica Morelis, — visādā ziņā jūs esat paņēmuši līdzi pistoles, jo grāfs Monte-Kristo ir atsacījies no tiesībām lietot savus iero­čus.

— Mēs paredzējām šo smalkjūtību no grāfa puses, — teica Bošāns, — un paņēmām līdzi vēl gluži jaunas, nelietotas pistoles. Aplūkojiet, ja vēla­ties!

Pa to laiku no ekipāžas izkāpa un tuvojās nevis Morserfs, bet gan Franss d'Epinē un Debrē.

— Mēs esam šeit, — teica Franss, — pēc Albēra lūguma.

Bošāns un Šato-Reno izbrīnījušies uzlūkoja viens otru.

— Mani kungi, — teica Morelis, — man liekas, es saprotu: vakar es saņēmu no Morserfa kunga vēstuli ar lūgumu būt operā…

— Mēs ari, — teica Franss un Debrē.

— Viņš tātad ir gribējis, lai mēs visi esam klāt pie izaicinājuma un nu ari pie divkaujas.

— Jā, kapteiņa kungs, — iesaucās jaunie ļaudis, — tā laikam būs.

— Bet tomēr, — teica Šato-Reno, — ir jau desmit minūtes pāri asto­ņiem un Albēra vēl nav.

— Tur viņš ir, — iesaucās Bošāns, — bet jāšus un sulaiņa pavadīts!

— Kas par neuzmanību jāt, kad grib šauties ar pistolēm, — roka dre­bēs. Un es viņam to visu smalki vakar teicu, — žēlojās Šato-Reno.

— Un, lūk, vēl vaļējos svārkos un baltā vestē! — iesaucās Bošāns. — Kāpēc viņš nav licis uzzīmēt vēl melnu plankumu uz vestes, lai labāk varētu uz viņu mērķēt!

Pa to laiku Albērs bija piejājis un, nolēcis no zirga, pienāca pie jau­najiem cilvēkiem.

Viņš bija ļoti bāls, viņa acis sarkanas un uztūkušas; acīmredzot viņš visu nakti nebija gulējis.

Morelis mazliet atkāpās, kad pienāca Albērs.

— Arī jūs esat šeit, kapteiņa kungs! — teica Albērs, — tūkstošreiz paldies! Panāciet jel tuvāk!

— Mans kungs, — atteica Morelis, — jūs varbūt nezināt, ka es esmu grāfa Monte-Kristo sekundants?

— Es nezināju, bet tā domāju. Jo labāk! Jo vairāk goda vīru šeit ir kopā, jo vairāk es būšu apmierināts.

Morelis gribēja iet paziņot grāfam Monte-Kristo, ka divkauja var sāk­ties. Bošāns izņēma pistoles.

— Pagaidiet, mani kungi, — teica Albērs, - man grāfam Monte-Kris­to jāsaka dažus vārdus.

— Viņam vienam? — jautāja Morelis.

— Nē, jūsu visu klātbūtnē, mani kungi.

Albēra liecinieki izbrīnījušies saskatījās. Morelis, priecīgs par tādu lai­mīgu starpgadījumu, aizsteidzās pie grāfa Monte-Kristo, kurš kādā bla- kusgatvē pastaigājās ar Emanuēlu.

— Ko viņš grib? - jautāja Monte-Kristo. - Lai viņš tikai no Dieva puses nemēģina izteikt jaunus apvainojumus!

— Nē, tāds, es domāju, nav viņa nolūks, — atteica Morelis.

Tad Monte-Kristo savu liecinieku pavadībā un mierīgu seju tuvojās Al­bēram, kurš bija briesmīgi uztraukts.

Trīs soju attālumā viens no otra Albērs un Monte-Kristo palika stāvot.

— Mani kungi, — teica Albērs, — pienāciet tuvāk, es vēlos, lai jums nepazustu neviens vārds no tā, ko es gribu teikt grāfam Monte-Kristo kungam. Jo jums vajadzēs katru no šiem vārdiem atkārtot katram, kas gribēs to dzirdēt.

— Es esmu gatavs klausīties, — teica grāfs Monte-Kristo.

— Mans kungs, — iesāka Albērs, kura balss no sākuma bija nedroša, bet ar katru vārdu kļuva stiprāka. — Es vakar pārmetu jums, ka jūs esat šeit izpaudis Morserfa kunga darbu Epirā, jo, lai arī grāfs Morserfs būtu diezin cik vainīgs, jums, pēc manām domām, nepiederēja tiesības viņu sodīt un tiesāt. Šodien, mans kungs, es zinu, ka jums šīs tiesības ir. Tomēr ne Fernāna Mondego nodevība pret Alī Tebelina pašā liek man tik lab­prātīgi atvainoties jūsu priekšā, bet zvejnieka Fernāna nodevība pret jums pašu un jums no tā izcēlusies nedzirdētā nelaime piespiež mani spert šo soli. Un tātad es saku un izskaidroju skaļi: jā, mans kungs, jums ir tiesības atriebties manam tēvam, un es, viņa dēls, pateicos jums, ka jūs neesat nekā vairāk darījis!

Ja zibens būtu iespēris, tas nebūtu pārsteidzis lieciniekus vairāk kā šis negaidītais Albēra izskaidrojums.

Monte-Kristo ar siltu pateicību noskatījās uz jauno cilvēku un nevarēja vien beigt viņu apbrīnot, jo viņš labi pazina Albēra kaislīgo dedzību un viņa drošsirdību, kuru bija redzējis Luidži Vampas laupītāju alā. Tagad Monte-Kristo noprata, ka šeit izpaužas Mersedeses iespaids, un kāpēc šī cēlā sirds bija naktī tik klusi pieņēmusi viņa upuri.

— Tagad, mans kungs, — turpināja Albērs, — ja jūs uzskatāt, ka mana atvainošanās ir pietiekama, sniedziet man roku! Es darīju pareizi ļaužu priekšā, jūs — augstākās taisnības priekšā. Tikai eņģelis varēja vienu no mums glābt no nāves, un šis eņģelis mums ir parādījies. Viņš gan nav varējis padarīt mūs par draugiem, — liktenis to, diemžēl, nepieļauj, — bet tomēr licis mums vienam otru cienīt.

Dziļi elpodams un aizgrābts, Monte-Kristo sniedza Albēram roku, kuru tas satvēra ar cienību.

— Mani kungi, — Albērs teica, — Monte-Kristo kungs pieņem manu atvainošanos. Tagad mana pārsteigšanās atkal ir izlīdzināta. Es ceru, ka ļaudis neuzskatīs mani par gļēvuli tāpēc, ka es esmu darījis, ko sirds­apziņa man likusi. Bet, ja kāds tomēr mani turētu par gļēvuli, — viņš piebilda, lepni galvu paceldams un droši uzlūkodams lieciniekus, — tad es esmu katrā laikā gatavs katram pierādīt ar ieročiem rokās, ka viņš maldās.

— Kas tad šonakt var būt noticis? — Bošāns jautāja Šato-Reno, — man šķiet, ka mēs šeit spēlējam ļoti bēdīgu lomu.

— Tiešām, — atteica barons, — tas, ko Albērs dara, vai nu ir kaut kas gluži nepieklājīgs, vai arī ļoti skaists.

Monte-Kristo jutās gluži nospiests no šo divdesmit četru gadu atmiņu nastas, un viņa domas bija pārņemtas ar šo varonīgo sievieti, kura sava dēla dzīvību bija no viņa atprasījusi, kurai viņš bija upurējis savu dzīvību un kuru nu viņa bija glābusi, atklādama savam dēlam briesmīgu ģimenes noslēpumu, kas jaunā cilvēka sirdi uz mūžu iznicināja bērna mīlestību. Un grāfs vēl vairāk nostiprinājās domās, ka viņam liktenis uzticējis atrie­bēja loma.