Grafs Monte-Kristo

X Izaicinājums

— Es pa tumsu nepamanīts aizgāju projām, — teica Bošāns. — Tobrīd biju dziļi uztraukts par Morserfa nelaimi, bet arī, atzīstos, sajūsmināts par meitenes varonīgo mīlestību pret tēvu. Kas arī visu šo lietu ievadījis, tas ir ienaidnieks, bet šis ienaidnieks rīkojas likteņa uzdevumā.

Albērs apkaunots un raudādams satvēra sava drauga roku.

— Draugs, — viņš teica, - mana dzīvība ir galā. Es nevaru teikt, ka liktenis tēvu apsteidzis, es varu meklēt tikai šo nepielūdzamo ienaidnieku, kuru es nonāvēšu, ja atradīšu, vai arī viņš mani nonāvēs. Bet, Bošān, es ceru uz jūsu palīdzību, ja vien jūsu draudzība pret mani nav pārvērtusies par nicināšanu.

— Nicināšanu, mans draugs? Nē, mēs, paldies Dievam, nedzīvojam vairs tajos laikos, kad netaisns aizspriedums dēliem lika ciest par tēvu grēkiem līdz ceturtajam augumam. Nē, Albēr, jūs esat skaidrs. Atstājiet Franciju! Viss šai Bābelē tiek aizmirsts, pēc trim četriem gadiem jūs at­griezīsities atpakaļ ar kādu krievu princesi kā laulātu draudzeni, un ne­viens neprasīs par jūsu pagātni, katrs jūs cienīs.

— Paldies, mīļais Bošān, par jūsu laipno padomu, bet es jau jums teicu par savu tiešo nolūku. Es nevaru uz lietu lūkoties tāpat kā jūs. Kas jums liekas nākam no cēla avita, man šķiet zemisks darbs. Liktenis man ir pārāk svešs. Bet ja jūs, Bošān, vēl varat būt mans draugs, tad palīdziet atrast manas laimes izpostītāju!

— Lai tā notiek, — atteica Bošāns, — es palīdzēšu jums viņu meklēt, un mēs viņu atradīsim.

— Labi, Bošān, bet mums tūdaļ jāuzsāk savi pētījumi; katra nokavēta minūte ir mūžība, un vainīgais varbūt cer iziet sveikā bez soda, bet viņš maldās, es zvēru!

— Klausieties, Albēr!

— Ā, Bošān, es manu, ka jūs kaut ko zināt. Sakiet ātri!

— Albēr, es nesaku, ka zinu, bet varbūt tas varētu mums norādīt ceļu.

— Es gaidu nepacietīgi, sakiet!

— Lai, es jums teikšu to, ko negribēju 'sacīt pēc savas pārbraukšanas no Janinas.

— Runājiet!

— Klausieties, Albēr: es biju pie Janinas pirmā baņķiera, lai dabūtu kādas ziņas; pie pirmā vārda, iekams vēl biju teicis jūsu tēva uzvārdu, viņš man teica:

„Ā, es varu iedomāties, kāpēc jūs atnācāt!"

„Kā tas ir iespējams?"

„Pirms divām nedēļām man jautāja par to pašu lietu."

„Kas tas bija?"

„Kāds Parīzes baņķieris, mans korespondents."

„Kā viņu sauc?"

«Barons Danglārs."

— Danglārs! — iesaucās Albērs. — Ak, viņš jau sen vajā manu tēvu ar ienaidu un skaudību, viņš nevar viņam piedot, ka viņš ir augšnama loceklis. Ak, un cik piepeši un bez iemesla viņš atcēla nodomātās pre­cības!

— Apjautājieties, Albēr, — bet tūdaļ neuztraucieties, — izpētiet, vai tiešām tā ir…

— Jā, jā, — teica Albērs, — bet ja tā ir patiesība, lai tad viņš manas ciešanas rūgti aizmaksā!

— Sargieties, Albēr, Danglārs vairs nav jauns vīrs!

— Es ņemšu vērā viņa vecumu, kā viņš — manas ģimenes godu. Kāpēc tad viņš negāja divkaujā ar manu tēvu, ja tam bija uz to naids? Ak, viņš baidījās stāties pistoles priekšā!

— Es jūs nepaļāju, Albēr, bet es tikai lūdzu būt gudram un uzmanī­gam.

— A, nebaidieties nekā, Bošān, jo vairāk vēl tāpēc, ka jūs mani pava­dīsit, jo tik svarīgus jautājumus nevar izšķirt bez lieciniekiem. Vēl šodien pat Danglāra vairs nebūs, ja viņš ir vainīgs, vai arī es miršu.

— Labi, Albēr, ja jūs esat apņēmies, tad tas tūdaj ir jāizdara. Vai iesim pie Danglāra?

Abi draugi aizbrauca pie Danglāra, kura durvju priekšā sastapa Kaval­kanti ratus un grūmu.

— Ak, tas jau ir labi, — drūmi teica Albērs, — ja baņķieris negribēs ar mani cīnīties divkaujā, tad lai tā znots stājas viņa vietā.

Abi draugi tika pieteikti. Danglārs sākumā negribēja Albēru ielaist, bet bija jau par vēlu, jo Albērs uz vietas sekoja sulainim un līdz ar Bošānu ienāca baņķiera kabinetā.

— Ak, mans kungs, — baņķieris teica Albēram, — vai tad man nav tiesības pieņemt vai nepieņemt, ko es gribu? Es liku sulainim jūs ne­pieņemt. Jūs, mans kungs, aizmirstaties.

— Nē, mans kungs, — vēsi teica Albērs, — ir apstākļi — un tādos atrodaties jūs, — kad zināmas personas ir jāpieņem, ja negrib izlikties par gļēvuli.

— Bet ko tad jūs gribat, mans kungs?

— Es gribu, — teica Morserfs, pienākdams tuvāk un negriezdams ne­kādu vērību Kavalkanti, kurš bija atslējies pie kamīna, — es gribu ar jums tikties kādā nomaļā vietā, no kurienes viens no mums neaizies pro­jām.

Danglārs nobālēja; Kavalkanti sakustējās.

— Jūs, grāfa kungs, — teica Albērs Kavalkanti, — arī varat būt tur klāt, jo jūs jau gandrīz vai piederat pie barona ģimenes, un es piedāvāju arī jums divkauju, ja gribat.

Kavalkanti satrūcies uzlūkoja baņķieri. Danglārs piecēlās un nostājās starp abiem jaunajiem cilvēkiem. Danglārs domāja, ka visa lieta grozās ap Kavalkanti.

— Ak tā, mans kungs, — Danglārs teica Albēram, — ja jūs meklējat ķildu ar grāfa kungu, tāpēc ka esmu viņu labāk izvēlējies par znotu nekā jūs, tad es par to ziņošu prokuroram.

— Jūs alojaties, mans kungs, — teica Albērs, drūmi pasmiedamies, — par precībām es nedomāju un vērsos pret grāfu tikai tāpēc, ka viņš likās vēlējās pārtraukt mūsu sarunu. Jums taisnība, ka es meklēju ķildu, bet ar jums, Danglāra kungs!

— Mans kungs! — iesaucās Danglārs, bāls aiz dusmām un bailēm. — Kad es satieku traku suni, es viņu nositu un nejūtos vainīgs, bet domāju vēl labu darbu darījis sabiedrībai. Bet ja jūs gribat mani nokaut, tad es jums aizsteigšos priekšā. Vai mana vaina, ka jūsu tēvs ir kritis negodā?

— Jā, neģēli, tā ir tava vaina! — kliedza Albērs.

Danglārs atkāpās soli atpakaļ.

— Mana vaina? Mana, ko? — viņš teica. - Bet vai jūs esat pie pilna prāta? Vai es ko zinu par tiem grieķu notikumiem? Vai es esmu visas zemes izbraukājis? Vai es jūsu tēvam devu padomu nodot un pārdot Jani­nu?..

— Klusu! — dobji teica Albērs. — Tieši jūs gan neesat šo nelaimi radījis, bet jūs Parīzē esat izplatījis baumas.

— Es?

— Jā, no kā tad nāk šis atklājums?

— Bet es domāju, ka jūs taču to lasījāt avīzē, ka no Janinas tika ziņots.

— Un kas ir rakstījis uz Janinu?

— Uz Janinu?..

— Nu jā. Kas ir rakstījis, lai dabūtu ziņas par , manu tēvu?

— Nē, es domāju, katrs varētu rakstīt uz Janinu.

— Un tomēr tikai viens vienīgs ir rakstījis.

— Viens vienīgs?

— Jā, un tas esat jūs!

— Nu jā, es rakstīju, un es domāju, kad grib izdot savu meitu pie vīra, tad ir pienākums ievākt ziņas par nākamā znota ģimeni.

— Jūs rakstījāt, kaut gan atbildi jūs jau iepriekš zināt! — iesaucās Albērs.

— Es? Zvēru jums, ka nekā droša es agrāk nezināju. Man tika teikts, lai es sadabūjot drošas ziņas.

— Tātad jums kāds cits lika rakstīt ?

— Nu protams.

— Un kas tad tāds bija?

— Mans Dievs, viss ir ļoti vienkārši: es runāju par jūsu tēva pagātni un teicu, ka aizvien palicis nezināms, kā viņš ieguvis savu bagātību. Tā persona mani jautāja, kur jūsu tēvs kļuvis bagāts. Es teicu: «Grieķijā." Tad man deva padomu rakstīt uz Janinu.

— Un kas bija šis padoma devējs?

— Nu, jūsu draugs grāfs Monte-Kristo.

— Grāfs Monte-Kristo?

— Jā, un es rakstīju. Vai jūs gribat redzēt manu korespondenci? Es jums to parādīšu.

Albērs un Bošāns uzlūkoja viens otru.

— Mans kungs, — teica avīžnieks, kurš līdz tam bija klusējis, — man liekas, ka jūs apvainojat grāfu, kurš šinī acumirklī nav Parīzē un nevar aizstāvēties.

— Mans kungs, jūs maldāties; es nevienu neapvainoju, — teica Dan­glārs, — es tikai stāstu un atkārtošu to arī grāfa klātbūtnē.

— Un vai grāfs zina, kādu atbildi jūs dabūjāt?

— Es viņam to rādīju.

— Vai viņš zināja, — jautāja Albērs, — ka mana tēva vārds ir Fernāns un uzvārds Mondego?

— Es viņam to biju agrāk teicis. Šinī lietā es darīju to, ko katrs cits arī būtu darījis, un vēl mazāk. Kad jūsu tēvs nākamajā dienā atnāca pie manis prasīt manas meitas roku jums, es gan atteicu, bet bez skandāla. Vai kaut kādā ziņā arī man var būt dala gar Morserfa kunga godu vai kaunu? Kursi no tā ne ceļas, ne krīt.

Albērs juta, ka asinis viņam sakāpa galvā. Danglārs aizstāvējās rupji un zemiski, bet kā vīrs, kurš saka vismaz daļu patiesības, kaut gan arī baiļu mākts. Un kas tad Albēram bija vajadzīgs? Ne to viņš gribēja zināt, kurš vairāk vainīgs, vai Danglārs vai Monte-Kristo; nē, Albērs tikai me­klēja vīru, kurš iet divkaujā, bet tas bija skaidri redzams, ka Danglārs to negribēja.

Albērā ari pamodās pusaizmirsti apstākļi.

Monte-Kristo visu to zināja, jo bija Haidi pircis, viņš bija pamudinājis Danglāru rakstīt uz Janinu. Tomēr viņš bija Albēru Haidei priekšā stā­dījis, bija uzvedinājis viņu stāstīt par Alī Tebelina nāvi, bija aizliedzis minēt viņa tēva vārdu. Pēdīgi viņš vēl bija Albēru paņēmis līdzi uz Nor- mandiju tieši tad, kad vajadzēja notik izšķirošajam spērienam.

Bija gluži skaidrs, ka viss bija iepriekš smalki aprēķināts, vismaz Mon­te-Kristo rīkojās saziņā ar viņa tēva ienaidniekiem.

Albērs paveda Bošānu nomaļus un viņam paziņoja savas domas.

— Jums taisnība, — tas atteica, — Danglārs kungs kā aizvien izturējies •nekrietni, bet grāfu Monte-Kristo vajag saukt pie atbildības.

Albērs atkal piegāja pie Danglāra.

— Mans kungs, — viņš teica, — jūs sapratīsit, ka es no jums atvados ne jau uz visiem laikiem. Man vispirms jāzina, vai jūsu atvainošanās ir pareiza, un es iešu pie grāfa Monte-Kristo par to pārliecināties.

Un, paklanīdamies pret baņķieri, abi jaunie cilvēki aizgāja, Kavalkanti nepievērsdami nekādu vērību.

Danglārs viņus pavadīja līdz durvīm un apliecināja vēlreiz, ka viņam neesot nekāda personīga ienaida pret de Morserfa kungu.