Grafs Monte-Kristo

XV Senmerāna kundze

Drūms notikums bija gadījies Vilfora namā.

Kad māte un meita bija aizbraukušas uz balli, uz kuru Vilfors, neska­toties uz sirsnīgajiem sievas lūgumiem, negribēja viņas pavadīt, karaliskais prokurors ieslēdzās savā kabinetā. Parastā aktu kaudze gulēja viņa prie­kšā, tik liela, ka ikvienu pie darba nepieradušu cilvēku būtu izbiedējusi.

Bet aktu kaudze bija tikai iemesls; ne strādāt gribēja prokurors, viņam vajadzēja netraucēti pārdomāt savu dzīvi. Viņš atvēra sava rakstāmgalda slepenu atvilktni un izņēma no tās piezīmju paku, kur bija ziņas par viņa politisko dzīves gaitu, viņa naudas darīšanām un mantas stāvokli un sa­raksts par tām personām, kuras kaut kādā veidā bija kļuvušas par viņa ienaidniekiem. To skaits tagad, kad viņš sāka baidīties un drebēt, viņam likās ļoti liels. Un tomēr visi šie vārdi, cik vareni tie arī nebija izvilināja viņam tikai smaidu kā ceļiniekam, kas pēc vislielākām, neticamām grūtī­bām sasniedzis stāva kalna virsotni un nu redz, ka šeit nav ejami ceļi, un pats sev jautā, kāpēc viņš tā centies, kāpēc tā cietis.

— Nē, neviens no šiem ienaidniekiem, — viņš čukstēja, — nebūtu līdz šim laikam mierīgi gaidījis, lai mani tagad izpostītu ar šo noslēpumu. Nē, korsikānis laikam būs savu stāstu pateicis priesterim, tas atkal Monte- Kristo, un tas, lai gūtu skaidrību…

— Bet kāpēc? — atkal iesaucās prokurors. — Kāda interese varēja būt šim maltietim Dzakone, grāfam Monte-Kristo, izdibināt šo drūmo no­slēpumu? Viņš nekad Francijā nav bijis. No savām pie viena drauga un viena ienaidnieka ievāktām ziņām es vismaz par to esmu skaidrībā, ka starp mani un Monte-Kristo nav ne mazākās sadursmes.

Bet Vilfors pats neticēja tam, ko sacīja. Noslēpuma atklāšana vēl nebija tas briesmīgākais, jo viņš taču varēja liegties; bet šī nezināšana viņu mo­cīja: kā roka visu šo bija sākusi celt gaismā? Viņš tagad vairs nesapņoja par politisku slavu nākotnē; bailes viņam tagad lika domāt tikai par klusu ģimenes laimi.

Šinī acumirklī viņš izdzirda iebraucam pagalmā ratus, par brīdi smagus soļus un pusapspiestu raudāšanu. Tiklīdz viņš atvēra durvis, bez pie­teikšanas ienāca veca kundze ar šalli uz rokas, noņemtu cepuri, baltiem matiem, saraudātām acīm.

— Ak, mans Dievs, kāda nelaime! — iesaucās Senmerāna kundze, at­slīgdama kādā krēslā. — Ak, es esmu pārliecināta, ka nu man arī būs jāmirst!

Vilfors piecēlās un steidzās pretī sievasmātei.

— Ak, mans Dievs, cienījamā kundze, kas jums noticis? Kāda nelaime jūs tā satricinājusi, un kāpēc marķīza kungs jūs nepavada?

— Viņš ir miris! — iesaucās marķīze gluži apstulbusi.

Vilfors nodrebēja.

— Pirms astoņām dienām, — stāstīja marķīze, mazliet nomierinājusies, — mēs pēc pusdienām kāpām ratos. Mans vīrs gan dažas dienas bija drusciņ nevesels, bet domas par mīļo Valentīnu tomēr dzina viņu doties ceļā. Apmēram sešas stundas aiz Marseļas viņš ēda savas parastās pastilas un tad iēkrita dziļā miegā, kas man likās nedabisks; bet es viņu tomēr negribēju celt. Tad viņa vaigs man likās kļūstam aizvien sarkanāks, viņa pulss spēji pukstam. Tad kļuva tumšs un es neredzēju. Bet piepeši viņš dobji iekliedzās, un galva viņam nokārās atpakaļ. Es saucu sulaini, pastnieks apturēja, es pūlējos gan šā, gan tā marķīzu atdzīvināt, bet viss velti… ar viņa līķi es nonācu Eksā.

Vilfors bija gluži mēms, pēc laiciņa viņš teica:

— Bet jūs taču griezāties pie ārsta?

— Jā, bet bija jau par vēlu; viņš arī nezināja teikt, kāda bijusi slimība, laikam trieka. Tā kā marķīzs aizvien bija vēlējies, lai viņu apglabā mūsu ģimenes kapos, tad es liku līķi atvest šurp.

— Ak, nabaga dārgā māte, — iesaucās Vilfors, — kādas rūpes vēl pēc tādas briesmīgas nelaimes, un viss jūsu vecumā!

— Dievs man devis spēku visu paciest; mīļais marķīzs manā labā būtu to pašu darījis. Bet nu mani spēki galā… es nevaru raudāt… vecumā ir asaras izsīkstot… Kur mūsu mīļā Valentīna? Viņas dēļ es esmu šeit.

Vilfors sajuta, ka būtu nežēlīgi teikt, ka viņš meita ir ballē, un tāpēc teipa, ka viņa līdz ar pamāti izgājušas un viņš tūdaļ likšot viņas pasaukt. Tad viņš aizveda veco kundzi uz viņas istabām. Marķīze gandrīz vai no­krita kāda krēsla priekšā un paslēpa savu veco, sirmo galvu spilvenā, rūgti raudādama.

Kad viņa bija drusciņ aprimusi, Vilfors atstāja viņu vienu ar apkal­potājiem un pats lika aizjūgt ratus un devās pie Morserfiem pēc Valen­tīnas.

Balles zālē parādoties, viņš bija tik bāls, ka Valentīna viņam izskrēja pretī un, dzirdēdama, ka vecmāte atbraukusi viena pati bez vectēva, pa­ģība.

— Cik dīvaini! — Vilfora kundze teica savam vīram. — Kas to būtu domājis?

Un šīs ģimenes skumjas kā melns plīvurs pārklājās arī pār citiem vie­siem un pār tik spožo mielastu un balli.

Mājās vecais Nuartjē sulainis Baruā sagaidīja Valentīnu un iečukstēja viņai, ka vecais kungs vēloties ar viņu runāt vēl šovakar. Viņa solījās nākt, tiklīdz būšot apkopusi vecomāti, jo maigā, dziļjūtīgā meitene saprata, ka tagad viņas pirmās rūpes piederēja vecaimātei, marķīzei.

Veco marķīzi viņa atrada gultā. Mēmi apskāvieni, sāpīgas elsas, no­pūtas un asaras, tas ir viss, ko var ziņot par šo satikšanos. Vilfora kundze, atspiezdamās uz sava vīra rokas un izrādīdama dziļu līdzjūtību, noskatījās uz šo skatu. Piepeši viņa čukstēja savam vīram:

— Es labāk iešu, mana klātbūtne, liekas, uzbudina marķīzes kundzi.

Senmerāna kundze bija šos vārdus dzirdējusi un teica Valentīnai:

— Lai viņi iet, bet tu paliec!

Prokurors pārsteigts sekoja savai sievai, atstādams savu meitu vienu ar vecomāti, kura drīz iemiga nemierīgā miegā. Tagad Valentīna tikai pie­bīdīja tuvāk pie gultas galdiņu ar pomeranču limonādi, kura bija atnesta vecaimātei, un tad steidzās pie vectēva Nuartjē, kurš viņu uzlūkoja ar tādu mīlestību, ka viņas acis atkal pildījās asarām.

— Jā, jā, — viņa teica, — tu gribēsi sacīt, ka man aizvien vēl ir mīļš, labs vectēvs.

Nuartjē izrādīja „jā" zīmi.

— Ak, tā vēl ir laime, — iesaucās Valentīna, — kas citādi gan notiktu ar mani!

Bija jau pulkstenis viens pēc pusnakts, un vecais Baruā darīja kungu uzmanīgu, ka laiks doties pie miera; negribīgi vectēvs atlaida Valentīnu.

Kad Valentīna otrā rītā gāja apsveicināt Senmerāna kundzi, tā bija pa­likusi vēl neveselāka, viņas acis kvēloja, visas miesas kratīja neparastas nervu trīsas. Tāpēc viņa lūdza Valentīnu atsaukt tēvu. Pēc nedaudzām minūtēm ienāca Vilfors.

— Mans dēls, — marķīze teica bez kādiem aplinkiem, it kā baidī­damās velti zaudēt laiku, — vai jūs netikāt rakstījis par nodomu izdot pie vīra mūsu mīļo Valentīnu?

— Jā, cienījamā kundze, tas nav nodoms vien, — atbildēja Vilfors, — tas jau ir izlemts.

— Jūsu znots saucas Franss d'Epinē, tā ģenerāļa dēls, kas pirms uzur­patora atnākšanas tika slepeni nonāvēts?

— Jā. Mūsu pilsoniskās ķildas ir jau aprimušas, — atteica Vilfors, — viņš vēl bija bērns, kad viņa tēvs krita no slepkavu rokām, un nekā ne­gribēs zināt par naidu.

— Vai partija citādi ir laba?

— Visādā ziņā; jaunais cilvēks bauda vispārēju cienību, ir patīkams un godprātīgs, — atteica Vilfors.

— Nu labi, — beigās teica Senmerāna kundze, — tad to paātrināsim, jo man atliek vairs maz laika dzīvot.

— Jūs, dārgo vecomāt! Jūs, cienījamā kundze! — iesaucās vienlaikus Valentīna un Vilfors.

— Es zinu, ko es runāju, — atteica marķīze, — vajag šīs pre'cības pasteidzināt, lai nabaga bērns nepaliktu vismaz bez savas vecāsmātes svē­tības. Es esmu vienīgā, kas viņai vēl palika no manas nabaga Renē puses, kuru jūs, mans kungs, tik drīz aizmirsāt.

— Ak, cienījamā kundze, — atbildēja Vilfors, — jūs aizmirstat, ka man šim nabaga bērnam vajadzēja dot māti.

— Pamāte nekad nebūs māte, — teica vecā marķīze, — bet lai dus mirušie, runāsim labāk par Valentīnas nākotni.

Ak, labā vecāmāte! — iesaucās Valentīna. — Vai tad mūsu sēras neprasa, lai… atliktu šo lietu… kāzas svinēt tik bēdīgā laikā?

— Mans bērns, — viņu pārtrauca vecāmāte, — tikai vājus garus var aizkavēt tādi šķēršļi; arī mana laulība tika slēgta pie manas mātes nāves gultas un tomēr biju laimīga. Pirms es mirstu, es gribu redzēt tavu nā­kamo laulāto draugu un lūgt viņu, lai dara tevi laimīgu. Es gribu viņu pazīt, — marķīze turpināja biedinošā balsī, — lai no sava kapa dziļuma varētu nākt pie viņa, ja viņš tevi dara nelaimīgu.

— Cienījamā kundze, — teica prokurors, — nevajag ļaut vaļu šīm uz­trauktām domām: mirušie nekad vairs augšā neceļas.

— Un es, mans dēls, saku jums, ka jūs nepareizi to noliedzat; šonakt mans miegs bija šausmīgs, jo man likās, ka mana dvēsele atstājusi miesas;

es lūkoju acis atvērt, bet tās atkal slēdzās, un tomēr — es zinu, ka jums izliksies neticams, — tomēr es redzēju tanī vietā, kur jūs tagad stāvat, baltu tēlu parādāmies no tās istabas, kur guļ Vilfora kundze.

Valentīna iekliedzās.

— Jums būs bijis drudzis, — teica Vilfors.

— Šaubieties, cik gribat, bet es esmu pārliecināta, ka redzēju baltu tēlu, vēl stinkšēja mana glāze uz galdiņa, un, kad es izstiepu rokas pēc zvaniņa, tad baltais tēls pazuda. Drīz pēc tam ienāca kalpone ar sveci. Tas laikam bija mana laulātā drauga gars, viņš nāca mani saukt. Kādēļ lai mans gars nenāktu sargāt manu meitasmeitu?

— Ak, cienījamā kundze, — aizkustināts teica Vilfors, — neļaujiet uz­mākties tik briesmīgām domām, jūs ar mums dzīvosit ilgi, laimīgi, mīlēta un cienīta un aizmirsīsit…

— Nekad, nekad! — iesaucās marķīze. — Kad ierodas d'Epinē kungs?

— Mēs viņu gaidām kuru katru stundu.

— Tiklīdz viņš atnāks, vediet viņu pie manis! Mums jāsteidzas. At­sauciet arī notāru, jo man jāpārliecinās, ka Valentīna saņem mūsu man­tojumu.

— Mīļā, labā vecmāmiņ, ļauj labāk sūtīt pēc ārsta! — lūdzās Valen­tīna.

Valentīna pasniedza viņai ne bez zināma uztraukuma to pašu glāzi, kura naktī bija stinkšējusi. Vilfors atstāja istabu. Valentīna palika sēžot pie slimās, pati būdama gandrīz vai tikpat slima: viņa izmisuma dēļ nezi­nāja, ko darīt, jo šī pati vecāmāte, uz kuras palīdzību viņa un Maksi­miliāns bija cerējuši, tagad darbojās viņiem par ļaunu, steidzinādama kā­zas ar d'Epinē. Daudzreiz Valentīna bija apņēmusies visu atklāt vecai­mātei, un katru reizi atkal baidījās, jo pazina marķīzes lielo nicināšanu pret visiem zemākas kārtas ļaudīm. Un kad vēl tēvs un pamāte dabūtu zināt par Maksimiliānu Moreli, tad visas cerības bija izzudušas.

Tā pagāja gandrīz vai divas stundas. Senmerāna kundze gulēja, kad lika pieteikts notārs. Kaut gan runāts tika ļoti klusu, marķīze tūdaļ pa­modās.

— Lai notārs tūdaļ nāk šurp! — viņa teica.

Notārs ienāca, un marķīze izsūtīja Valentīnu laukā. Salonā viņa atrada ārstu, slavenu mediķi d'Avrinji, kurš bija mājas draugs un sevišķi mīlēja Valentīnu, arī viņam bija meita Valentīnas vecumā, bet ļoti slimīga. Va­lentīna apjautājās pēc Magdalēnas veselības un paziņoja par bēdīgajiem notikumiem viņu ģimenē, par Senmerāna nāvi un marķīzes saslimšanu, kuru pūlējās ārstam tuvāk aprakstīt.

— Gluži savādi, — teica ārsts, — es līdz šim pie marķīzes kundzes nepazinu tādas parādības. Viss, ko jūs man stāstāt, liekas ļoti dīvaini.

Ienāca notārs, un Valentīna lūdza ārstu aplūkot marķīzi, kamēr viņa pati devās dārzā, lai cik necik atspirdzinātos pēc lielā uztraukuma.

Nebūs gan jāsaka, kurā dārza daļā jaunā meitene gāja pastaigāties; drīz viņa izdzirda, ka Maksimiliāns to sauca.