Grafs Monte-Kristo

VII Noziegums

Juvelieris, ienācis istabā, visapkārt bailīgi paskatījās, bet nepamanīja ne­kā, kas būtu varējis radīt aizdomas.

Kadruss arvien vēl turēja, ar abām rokām apklājis, savu zeltu un savas banku zīmes, un Kadrusa viesim uzsmaidīja jo laipni.

„Ā!" sacīja juvelieris. „Jūs laikam arvien vēl šaubāties, vai ir visa sum­ma, un pārskatāt to vēlreiz?"

„To ne," atbildēja Kadruss, „bet viss ir noticis tik piepeši, ka mums liekas, it kā mēs sapņotu, un mēs paši savām acīm neticam."

Juvelieris smaidīja.

„Vai bez manis šeit ir vēl kādi ceļotāji?" viņš prasīja.

„Nē," atbildēja Kadruss, „mums māja nav ierīkota nakts dzīvokļiem: mēs esam par tuvu pilsētai, un neviens arī šeit pa nakti neapmetas."

„Tad es jūs laikam ļoti apgrūtināšu?"

„Ak, nebūt ne, mīļais kungs!" sacīja Karkonta ar pārliecinošu laipnību.

„Tad paraugiet, kur jūs mani varētu ievietot!"

„Augšistabā."

„Bet tā nav jūsu istaba?"

„Ak, kas par to! Mums vēl ir viena brīva gulta šai istabai blakus."

Kadruss brinodamies uzlūkoja sievu.

Juvelieris svilpoja kādu meldiņu un sildīja muguru pret uguni, kuru Karkonta viesa sasildīšanai bija krāsni iekūrusi.

Tad viņa uz galda stūra uzklāja galdautu un uzlika atliekas no pus­dienām, kuras tā papildināja ar dažām svaigām olām.

Kadruss savu naudu un savas bankas zīmes atkal bija ieslēdzis un ar lieliem soļiem, domās nogrimis, staigāja pa istabu, šad un tad juvelierim skatienu uzmezdams.

„Te būs!" sacīja Karkonta, uzlikdama pudeli vīna uz galda. „Ja gribat ēst, viss ir gatavs."

„Un jūs?" prasīja juvelieris.

„Es vakariņas neēdīšu," atbildēja Kadruss.

„Mēs ļoti vēlu ēdām pusdienas," Karkonta pasteidzās paskaidrot.

„Tātad man jāēd vienam pašam," atbildēja juvelieris.

„Mēs jūs apkalposim," atbildēja Karkonta ar laipnību, kādu viņa citādi nebūt nemēdza parādīt, jo ar saviem lauku viesiem tā apgājās visai strupi.

Laiku pa laikam Kadruss viņai uzmeta strauju skatienu.

Negaiss vēl arvien trakoja.

„Vai dzirdat?" sacīja Karkonta. „Jūs tiešām darījāt labi, kad atnācāt atpakaļ."

„Ja pērkons aprims, kamēr es ieturēšu vakariņas, domāju vēl doties ceļā."

„Tas nepāries līdz rītam," sacīja Kadruss, galvu purinādams. Juvelieris sāka ēst, un Karkonta viņu apkalpoja ar tādu pieklājību un laipnību, ka juvelieris, ja tas būtu pazinis viņas agrāko īdzību, no tādas pārvēršanās droši vien būtu smēlies aizdomas. Kadruss arvien vēl staigāja šurp un turp un izvairījās no viesa skatieniem.

Kad juvelieris bija paēdis, Kadruss pats atvēra durvis.

„Man šķiet, ka negaiss būs pārgājis."

Bet tanī pašā acumirklī, it kā gribēdams viņu sodīt par meliem, bries­mīgs pērkona spēriens satricināja visu māju un lietus ar vēju, iespiezda- mies istabā, nodzēsa lampu.

Kadruss pasteidzās aiztaisīt durvis, un Karkonta aizdedzināja s\tfici. viņa sacīja juvelierim, ^ņemiet sveci, jus esat piekusis, ejiet augšā un liecieties gulēt!"

Juvelieris vēl kavējās, lai pārliecinātos, vai negaiss nebūtu vārbūt ap­rimis, bet, kad redzēja, ka lietus un pērkons vēl pat bija kļuvis stiprāks, tad vēlēja saldu dusu saimniekiem un kāpa pa trepēm augšā.

Mana guļamā vieta bija tieši zem trepēm, un es dzirdēju katru viņa soli.

Karkonta sekoja viņam ar savu aso skatienu, kamēr Kadruss bija aiz­griezies projām.

Visi šie apstākļi, kuri man vēlāk nāca atmiņā, toreiz man sevišķi nekrita acīs, viss norisinājās gluži dabiski, un, izņemot stāstu par dimantu, kas man izlikās mazliet pasakains, par pārējiem notikumiem es nebūt nebrī­nījos.

Tā kā biju ļoti noguris no uztraukuma, no bēgšanas un slapstīšanās un arī gribēju vēl šo nakti celties un iet apraudzīt savu barku, tad drīz pēc tam aizmigu. Virs sevis dzirdēju juvelieri gatavojamies uz naktsguļu un pēdīgi gultā apgulstamies.

Pirms kā vēl galīgi slēdzu acis, paskatījos uz virtuvi, kur Kadruss sēdēja uz gara krogus sola ar muguru pret mani un galvu rokā atspiedis. Nekā ļauna nedomādams, es aizmigu.

Biju pašā dziļākajā miegā, kad piepeši tiku uztraukts no šāviena, kuram sekoja šausmīgs kliedziens.

Dzirdēju istabā virs sevis nedrošus soļus, tad kāda smaga masa novēlās uz trepēm taisni pāri par manu galvu.

Nebiju vēl gluži no miega atjēdzies un dzirdēju stenēšanu, tad apspiestu brēkšanu kā cīņā.

Kāds kliedziens, kurš skanēja ilgāk nekā agrāk un pārgāja vaidēšanā, mani galīgi uzmodināja.

Pacēlos augšā, uz vienas rokas atspiezdamies, un lūkojos visapkārt, bet tumsas dēļ nekā neredzēju. Ķēru sev pie pieres, kura bija gluži slapja no silta lietus, kurš ritēja no griestiem un trepēm uz mani.

Dziļākais klusums sekoja nupat dzirdētam šausmīgajam kliedzienam; tad dzirdēju kāda vīra soļus, kurš nokāpa pa trepēm zemē un, zālē nonācis, iededza uguni.

Tas bija Kadruss; viņa seja bija līķa bālumā, viss viņa krekls bija vienās asinīs.

Ar aizdegto sveci viņš uzkāpa augšā, un atkal es dzirdēju pār sevi viņa ašos, nedrošos soļus.

Acumirklī pēc tam viņš atkal nonāca lejā; viņa, rokā bija etvija ar di­mantu; viņš attaisīja etviju, pārliecinājās, vai dimants tiešām ir iekšā, tad iebāza to vienā kabatā, izvilka no tās atkal ārā un iebāza otrā, bet arī no tās izvilka, laikam domādams, ka tur dimants nav drošībā, noņēma savu sarkano kaklautu, iesēja tajā dimantu un apsēja lakatu atkal ap kaklu.

Tad viņš pieskrēja pie skapja, izņēma no tā zelta naudu un bankas zīmes, kuras bija no juveliera dabūtas, sabāza visu savās kabatās, paķēra vēl kreklu un izskrēja pa durvīm laukā, pazuzdams nakts tumsā.

Nu tikai viss šausmīgais sakars tika man skaidrs, pats sev pārmetu, ka nebiju agrāk sapratis un aizkavējis noziegumu, it kā pats būtu vainīgs. Man likās, ka dzirdu kādu stenam: nabaga juvelieris nevarēja vēl būt gluži beigts, varbūt es vēl spēju viņam palīdzēt. Ar pleciem atspiedies, izcēlu dažus dēļus un nokļuvu zālē.

Es steidzos, paķēru sveci un gribēju kāpt pa trepēm augšā: kāds ķer­menis aizsprostoja man ceļu, — tas bija Karkontas līķis.

Šāviens, kuru biju dzirdējis, bija viņu ķēris kaklā, un lode bija izgājusi cauri; bez šīs divkārtējās vāts, no kuras asinis tecēja straumēm, arī no viņas mutes plūda asinis.

Viņa bija bez dzīvības pazīmēm.

Pārkāpu pār viņas līķi un devos pa trepēm augšā.

Augšējā istabā bija visapkārt redzama vislielākā nekārtība. Mēbeles bija apgāztas; gultas palagi, pie kuriem bija pieķēries nabaga juvelieris, bija izvandīti pa visu istabu; viņš pats gulēja, ar galvu pret sienu atspiedies, uz grīdas, visapkārt bija izplūdušas asinis. Viņam bija trīs dziļas vātis krūtīs, ceturtajā vēl bija atstāts liels virtuves nazis.

Es netīšām uzminu uz otras pistoles, kura laikam nebija sprāgusi vaļā, varbūt lietū salijusi.

Pārmeklēju juvelieri un atradu vēl dzīvības zīmes; no manas ienākšanas trokšņa, sevišķi no grīdas sakustēšanās, viņš atvēra jau pussastingušās acis, turēja tās dažus acumirkļus ar pūlēm uz mani pavērstas, pakustināja lū­pas, it kā gribētu runāt, un nomira.

Man šis briesmīgais notikums bija gandrīz vai samaņu laupījis; no tā acumirkļa sākot, kad redzēju, ka nespēju nevienam vairs palīdzēt, sajutu tikai dziņu drīzāk bēgt no šā nolādētā nama. Sev matus plēsdams un šausmās un sašutumā kaukdams, metos atpakaļ uz trepēm.

Lejā nonācis, sastapu sešus muitniekus un trīs žandarmus, kuri laikam meklēja mani kopš manas izbēgšanas no barkas.

Mani tūdaļ sagrāba ciet; es i nemēģināju pretī turēties, biju gluži kā bez jēgas, lūkoju runāt, bet varēju no mutes izdabūt tikai neskaidras ska­ņas.

Redzēju, ka muitnieki un žandarmi rādīja uz mani ar pirkstiem; aplū­koju pats sevi un nu tikai pamanīju, ka viss esmu vienās asinīs. Siltais lietus, kas bija uz mani tecējis caur trepju grīdu, bija Karkontas asinis.

Rādīju ar pirkstu uz to vietu, kur biju bijis paslēpies šo nakti.

„Ko viņš grib ar to teikt?" jautāja kāds žandarms.

„Viņš grib teikt, ka viņš ir pa šejieni ienācis," atbildēja muitnieks.

Un viņš tiešām rādīja uz to caurumu, pa kuru biju ielīdis zālē.

Tikai tagad nopratu, ka mani uzskata par slepkavu. Mana balss, mani spēki atkal atsvabinājās no sastinguma; izrāvos no muitnieka rokām un saucu:

„Es tas nebiju! Es tas nebiju!"

Divi žandarmi pacēla savas šautenes un mērķēja uz mani.

„Tikai pakusties vien," viņi teica, „un tu būsi uz vietas pagalam!"

„Bet es saku," es iesaucos, „es saku jums vēlreiz, ka neesmu to da­rījis!".

„Tu vari savu pasaku pastāstīt tiesnešiem Nimas tiesā," viņi atbildēja, „bet tagad nāc mums līdz, un, ja tu gribi klausīt labam padomam, tad neturies pretim!"

Pretim turēties nebūt nedomāju, no šīm jaunajām bailēm biju gluži pārņemts. Man uz rokām uzlika dzelžus, piesēja zirgam pie astes un tā aizveda uz Nimu.

Vēlāk dabūju zināt: kāds muitnieks bija pamanījis manu bēgšanu no barkas, sekojis man, bet tad izlaidis rnani no acīm, tomēr spējis novērot, ka es pagriezies uz Kadrusa viesnīcu. Tad viņš paziņojis par to saviem biedriem, tie naktī atnākuši un dzirdējuši vēl pistoles šāvienu. Viņi atrada mani ar tik daudziem šķietamiem vainas pierādījumiem, ka tūdaļ nopratu, cik grūti man nāksies pierādīt savu nevainību.

Man bija tikai viena vienīga cerība uz abatu Buzoni. Mans pirmais vārds izmeklēšanas tiesnesim tāpēc arī bija, lai viņš liek sameklēt abatu, kurš tai pašā dienā bija bijis viesnīcā „Gāras tilts" pie Kadrusa. Ja Ka­druss savu stāstu bija izdomājis un tāda abata Buzoni nemaz nebija, tad es visādā ziņā biju beigts, ja vien pats Kadruss netiktu noķerts un neatzītu savu vainu.

Pagāja divi mēneši, pa to laiku izmeklēšanas tiesnesis, man jāatzīst viņa cītība, lika rūpīgi meklēt to, uz kura liecību es atsaucos. Arī Kadruss nebija atrasts. Es jau zaudēju visas cerības. Man vajadzēja pirmo reizi nākt tiesas priekšā, kad piepeši, tas bija septembra 8. dienā, tātad trīs mēnešus un piecas dienas pēc notikuma, cietumā ieradās abats Buzoni, uz kuru vairs nebiju cerējis, un izskaidroja, ka viņš esot dzirdējis: kāds cietumnieks vēloties ar viņu runāt. Viņš, kā pats stāstīja, par šo lietu Marseļā esot dabūjis dzirdēt un esot steidzies uz Nimu par mani liecināt.

Jūs varat iedomāties, ar kādu prieku viņu saņēmu; izstāstīju viņam visu, ko es kā aculiecinieks biju redzējis, un ar bailēm minēju stāstu par di­mantu, bet pretēji manām bažām viņš ticēja visam, ko stāstīju. Stāsts par dimantu bija bijis pareizs.

Tā kā redzēju, ka viņš tik labi zina manas dzimtenes paražas un viņam ir tik laba sirds, pilna cilvēkmīlestības, tad cerēju, ka no viņa varbūt da­būšu arī piedošanu par vienīgo grēku, kuru biju pastrādājis. Izstāstīju vi­ņam visos sīkumos notikumu Oteilā, zināms, paļaudamies uz viņa kā bikts­tēva klusuciešanu. Ko es izstāstīju, aizrauts no savām jūtām, tas atnesa man tādu labumu, it kā to būtu darījis ar nodomu; šīs pirmās slepkavības atklāšana viņam pierādīja, ka otro neesmu izdarījis; viņš mani mierināja un lika man paļauties, ka viņš visu darīšot, kas vien būšot viņa spēkos, lai pārliecinātu tiesnešus par manu nevainību.

Drīz nomanīju, ka viņš ir sācis par mani rūpēties, jo mana ieslodzīšana tika ar katru dienu mīkstāka un beidzot dabūju zināt, ka mana lieta atlik­ta uz nākamām tiesas sēdēm, tas ir, labu laiku uz priekšu.

Pa šo laiku gadījās, ka Kadruss tiešām tika ārzemēs noķerts un atvests atpakaļ uz Franciju. Viņš visu atzinās un izskaidroja, ka viņa sieva pirmā ieperinājusi viņā šīs domas un dzinusi viņu uz slepkavību.

Viņš tika uz visu mūžu notiesāts uz galerām, kamēr es tiku palaists brīvībā.

— Un vai tas bija toreiz, kad jūs ieradāties pie manis ar abata Buzoni vēstuli? — jautāja Monte-Kristo.

— Jā, ekselence, viņš, acīmredzot, rūpējās par mani. „Jūsu nodarbo­šanās ar kontrabandu ievedīs jūs postā," viņš teica, „atsakieties no tā amata!"

„Bet, abata tēv," es teicu, „no kā lai dzīvoju un ar ko lai uzturu savu svaineni?"

„Viens no maniem draudzes locekļiem, kurš mani ļoti ciena, uzdeva man uzmeklēt priekš viņa krietnu veikala vedēju. Ja jūs gribat ieņemt šo vietu, tad jūs viņam ieteikšu."

„Ak, abata tēv," es teicu, „cik labs jūs esat!"

„Zvēriet man tikai, ka man nekad nevajadzēs nožēlot, ka esmu jūs ieteicis."

Es pacēlu roku zvērestam.

„Lai paliek zvērēšana," viņš teica, „pazīstu un mīlu korsikāņus; šeit jums būs ieteikšanas raksts."

Viņš uzrakstīja dažas rindiņas, kuras jums nodevu un kuras izlasījis jūs, ekselence, pieņēmāt mani savā dienestā. Tagad jautāju ar lepnumu: vai ekselencei kādreiz ir bijis par mani jāsūdzas?

— Nē, — atbildēja grāfs, — un man jāatzīst, ka jūs esat labs pār­valdnieks, Bertučio, kaut gan jūs man diezgan neuzticaties.

— Kā tā, grāfa kungs?

— Kā tas nākas, ka jums ir svainene un audžudēls un ka jūs par abiem man nekad nebijāt minējis?

— Ak, ekselence, tā ir manas dzīves visbēdīgākā daļa, par kuru man tagad jāstāsta. Aizgāju uz Korsiku. Jūs varat iedomāties, ka steidzos atkal redzēt savu svaineni un viņu mierināt; bet, kad nonācu mūsu ciemā Rol- jāno, tur bija noticis šausmīgs gadījums, par kuru kaimiņi runāja tikai ar briesmām. Paklausīdama manam padomam, mana svainene nebija pade­vusies Benedeto iegribām, lai viņam nodod visu naudu, kāda vien atradās mājās. Kādu dienu viņš viņai bija draudējis un visu dienu nebija pārnācis mājās. Viņa raudāja, jo nabaga Asuntai bija īsta mātes sirds. Pienāca vakars, viņa gaidīja to un nelikās gulēt. Ap pulkstens vienpadsmitiem viņš pārnāca ar diviem biedriem, viņa pastāvīgiem pavadoņiem visādos nedar­bos. Asunta gāja viņam pretī izplestām rokām, bet viņi sagrāba viņu, un Benedeto uzsauca viņai:

„Mēs gribam tevi drusciņ iztaujāt, kur atrodas tava nauda!"

Kaimiņš Bazilio bija pašlaik aizgājis uz pilsētu un mājās bija tikai viņa sieva, kas redzēja un dzirdēja visu notikumu. Kamēr divi turēja Asuntu, tikmēr trešais aizvēra logu slēģus un aizdarīja durvis. Visi trīs nu aizstiepa nelaimīgo aiz kājām pie ugunskura un cerēja ar uguni izspiest no viņas atzīšanos, kur atrodas nauda. Bet uguns, viņai pretim turoties, bija ķēruši viņas drēbes, un nu tie atstājās no viņas, lai paši nesadegtu, bet aizslēdza durvis un logus. Kaimiņiene dzirdēja šausmīgus kliedzienus, tā bija Asun­ta. Bet drīz viņas balss tika dūmu apsiesta; kliegšana pārvērtās par vai­dēšanu, tad arī tā apklusa, un, kad Bazilio sieva otrā rītā iedrošinājās iziet no sava nama un steigties pie tiesneša, tad atrada Asuntu pusap- degušu, bet vēl dzīvu, naudu paņemtu, visas lietas izsvaidītas. Benedeto bija nozudis un nekad nav vairs rādījies Roljāno, es arī nekā par viņu neesmu dzirdējis.

Tikai kad biju dabūjis zināt par šiem bēdīgajiem notikumiem, iestājos jūsu dienestā, ekselence, — Bertučio turpināja. — Es nevarēju jums par Benedeto stāstīt, jo tas bija nozudis, ne arī par manu svaineni, kura bija mirusi.

— Un ko jūs domājat par šo notikumu? — jautāja Monte-Kristo.

— Es domāju, ka tas ir sods par manis izdarīto noziegumu. Ak! Šie prokurori Vilfori, tie ir nolādēts dzimums!

— Tam es ticu, — grāfs nomurmināja drūmā balsī.

— Un vai ne, — turpināja Bertučio, — tagad, ekselence, saprotiet, ka šis nams, kuru kopš tā laika nebiju redzējis, šis dārzs, kurā ietiku tik necerētā kārtā, šī vieta, kur cilvēku biju nokāvis, radīja manī tādu uz­traukumu, kura cēloņus jūs gribējāt zināt. Var jau pat būt, ka šeit pat guļ aprakts prokurors Vilfors, tanī kapā, kuru viņš bija racis savam bēr­nam.

— Taisnība gan, — teica Monte-Kristo, pieceldamies no sola, uz kura bija sēdējis, — tas viss ir iespējams, bet iespējams arī ir, ka šis karaliskais prokurors ir vēl dzīvs. Abats Buzoni labi darīja, ka jūs man ieteica. Jūs arī labi darījāt, ka pastāstījāt man šo stāstu, jo tas izskaidro daudz ne­saprotama jūsu darbos. Bet sakiet, — vai par viņu, Benedeto, jūs nekad neesat nekā mēģinājis dabūt zināt?

— Nekad. Kad es zinātu, kur viņš atrodas, es viņu neapmeklētu, bet bēgtu no viņa kā no nezvēra. Nē, par laimi, es nekad nekā par viņu neesmu dzirdējis un ceru, ka viņš ir miris.

— Neceriet vis tā, Bertučio, — teica grāfs, — ļaundari tā vis nemirst, jo Dievs liekas viņus sevišķi apsargā, lai vēlāk izmantotu par atriebšanās ieročiem.

— Lai jau tā ir! — atbildēja Bertučio. — Es tikai lūdzu Dievu, lai viņš man nekad nerādītos acu priekšā. Tagad, — turpināja nama pār­valdnieks ar noliektu galvu, —. grāfa kungs, jūs zināt visu; jūs esat mans tiesnesis šeit zemes virsū kā Dievs tur augšā, vai jūs negribat man teikt kādus nomierinošus vārdus?

— Jums taisnība, un es varu jums teikt, ko abats Buzoni jums teiktu: „Tas, kuru jūs esat gribējis sodīt, — prokurors Vilfors, bija pelnījis sodu par to, ko bija jums darījis, un varbūt arī par dažu labu citu nedarbu. Benedeto, kad tikai viņš ir vēl dzīvs, tiks, kā jums jau teicu, par atriebības ieroci un tad arī pats saņems sodu. Kas attiecas uz jums, tad jūs varat sev pārmest tikai vienu, ka jūs šo bērnu, kuru no nāves glābāt, neatdevāt mātei atpakaļ. Tas ir jūsu noziegums, Bertučio."

— Jā, grāfa kungs, tas ir noziegums un vēl turklāt tas lielākais, jo tā bija gļēvulība. Lai varētu bērnu atdot viņa vecākiem, man vajadzēja meklēt, to būtu ievērojušas tiesas iestādes, un tad lieta būtu tikusi izmeklēta un es notiesāts uz nāvi. Bet es negribēju mirt, gribēju dzīvot savai svainenei, gribēju būt uzvarētājs savā atriebībā, un tad vēl vienkāršā kāre dzīvot bija tā, kas mani atturēja no katras sadursmes ar tiesām. Ak! Es neesmu tāds krietns vīrs kā mans nabaga brālis!

Bertučio apslēpa savu seju rokās, un Monte-Kristo uzlūkoja viņu il­giem, grūti izskaidrojamiem skatieniem.

Pēc acumirkļa svinīga klusuma teica grāfs melanholiskā balsī:

— Lai mēs cienīgi pabeigtu šo sarunu, Bertučio kungs, sarunu, uz kuru mēs nekad vairs neatgriezīsimies, uzklausiet tos vārdus, ko abats Buzoni bieži mēdza teikt: „Ir divi līdzekļi katrai nelaimei: laiks un klusuciešana." Tagad, Bertučio, atstājiet mani kādu acumirkli vienu šajā dārzā! Tas jūsu krūtīs rada sāpīgas atmiņas, mani tas nomierina. Koki man patīk tikai tad, kad dod man ēnu, un ēna man patīk tāpēc, ka tā pilna parādību un sapņu. Es pirku vienkārši gabaliņu zemes ar dārzu, un nu šī zeme ir pilna parādību, par kurām nav vārds minēts. Es mīlu parādības un esmu pārliecināts, ka mirušie seštūkstoš gados nav tik daudz ļauna izdarījuši, ka dzīvie vienā paša dienā. Ejiet mierīgs iekšā un guliet, Bertučio kungs! Ja jums nāves stundā jūsu biktstēvs nav tik labsirdīgs kā abats Buzoni, tad lieciet mani saukt, ja vēl esmu dzīvs, atradīšu vārdus, kas jūs saldi iemidzinātu miegā, no kura atmostos tikai mūžībā.

Bertučio bijīgi paklanījās Monte-Kristo un aizgāja nopūzdamies.

Monte-Kristo palika viens un pagāja četrus soļus uz priekšu.

— Šeit, pie platānas, — viņš čukstēja, — bedre, kurā bērns tika ielikts, tur mazās durvis, caur kurām ienāk dārzā, tanī kaktā slepenās trepes. Man tas viss nav jāiezīmē savā piezīmju grāmatā, jo šeit manu acu priekšā ir viss plāns.

Un grāfs, vēlreiz izgājis caur dārzu, aizgāja pie saviem ratiem.

Bertučio iesēdās ratos viņam blakus, un rati aizbrauca uz pilsētas pusi.

Vēl tai pašā vakarā grāfs apskatīja savu namu Elizejas laukos no viena gala līdz otram, kā to būtu spējis tikai vīrs, kas jau gadiem šo namu pazinis: ne vienu reizi viņš nemisējās ne durvīs, ne trepēs, kaut gan gāja pa priekšu, tikai Alī pavadīts. Tad viņš deva Bertučio dažas pavēles, kā nams ierīkojams un izdaiļojams, un, pulksteni izvilkdams, teica arābam Alī, kurš uzmanīgi klausījās.

— Pulkstenis ir pusvienpadsmit, Haide ilgi vairs nevar kavēties. Vai franču sievietēm ir dota ziņa?

Alī izstiepa rokas uz skaistās grieķietes istabu pusi, kuras bija tik ap­slēpti ierīkotas, ka ja tika nolaists kāds aizkars, neviens nebūtu domājis, ka šinī namā atrodas vēl zāle un divas istabas. Alī, rādīdams uz šīm istabām, pacēla trīs kreisās rokas pirkstus, tad uzlika galvu uz rokas un aizvēra acis.

— Ā! — teica Monte-Kristo, saprazdams šo vārdu. — Viņas ir trīs un guļamistabā gaida Haidi?

Alī pamāja ar galvu.

— Haides kundze šovakar būs no ceļa nogurusi un gribēs laikam gulēt, — teica grāfs. — Lai neviena no viņas franču apkalpotājām viņu tāpēc ne­uzrunā, bet lai viņas tikai apsveic savu jauno kundzi un aiziet. Tu rūpējies par to, ka viņas apkalpotāja grieķiete nerunā ar francūzietēm!

Alī paklanījās.

Drīz arī vārtu sargu dzirdēja uzrunājam; vārti atvērās, un kariete ie­brauca pagalmā. Grāfs nonāca lejā; karietes durvis bija jau atvērtas, viņš sniedza roku jaunai sievietei, kura visa bija līdz pat galvai ietinusies zaļā ar zeltu izšūtā zīda mētelī. Jaunā sieviete satvēra roku un noskūpstīja to ar godbijības pilnu sirsnību, un viņi runāja dažus vārdus tanī jaukajā valo­dā, kurā runāja Homēra varoņi un dievi.

Tad jaunā sieviete, kura bija Monte-Kristo pavadone Itālijā, skaistā grie­ķiete, devās uz savām istabm, uz kurām Alī viņai rādīja ceļu ar rožu sarkanu lāpu. Grāfs pats devās savā dārza namā, kuru bija izvēlējies sev par dzīvokli.

Pusstundu pēc pusnakts visi uguņi namā bija nodzēsti un visi iedzīvotāji dusēja dziļā miegā, tikai Monte-Kristo vientulīgi domāja savā dārza namā.