Stāsti, noveles, humoreskas

ĶEGUMA EZERA VĀRAVA

Tuvu jo tuvu bija pienākusi tā diena, kad Ķeguma dambis aizsprostos ceļu Daugavas ūdeņiem, lai to vareno spēku pārvērstu gaismā un siltumā. Ja dažiem likās, ka tovasar krastmalas vītolos vēji šalc skaļāk nekā citos gados, tad viņi nezināja, ka vējiem bija pievienojušās veco tēvu nopūtas. Un, ja daži brīnījās, kāpēc Daugavā ūdens kļuvis tāds kā sāļš, tad tāpēc, ka viņi nezināja, cik gauži raudāja vecās māmuļas, uz nūjiņas atspiezdamās, aizvilkušās līdz Daugavai.

Kāpēc gan nopūtās vecie tēvi, kāpēc raudāja sirmās māmuļas? Tuvu jo tuvu bija pienākusi tā diena, kad viņifiin jāatstāj vecās mājas, jāpamet ceriņu iežogotais pagalms, apsūnojušās ābeles un daudzu paaudžu iemītās taciņas, pa kurām turpmāk rāpos slinkie, Osainie sami un dejos jautrās, zaļzeltainās līdakas, jo vecās mājas, ceriņi un ābeles drīz nogrims lielajā Ķeguma ezerā, tiklīdz aizvērsies dambja slūžas.

Bet neviens arī nezināja, kāpēc tovasar tik līksmi kā vēl nekad dziedāja melnacainā Austra, kāpēc viņa tik bieži skrēja uz Daugavu un, roku virs acīm pārlikusi, skatījās un nevarēja vien noskatīties, kā ceļas varenais dambis, kā sasaucas jaunie, spēcīgie puiši, veldami akmeņus un sasaistīdami tos ar betona javu. Bet starp simtiem jaunekļu viņa redzēja to vienu — rudmataino Jēkabu, un tas nekas, ja viņš kustējās lēnāk par citiem, ja biežāk nekā citi piesēdās uzsmēķēt vai, rokas plātīdams, stāstīja jokus un pats skaļi smējās. Toties sestdienu vakaros, kad jaunieši sagāja lielajā šķūnī padejot, Jēkabs — vai tiešām tas bija Jēkabs, kas dejodams locījās kā zutis, kas nevienu mirkli nepiesēdās uz dēļu sola? Kamēr citi atpūtās, tērzēja ar meičām vai izgāja ārā uzsmēķēt, Jēkabs grozījās ap muzikantiem un, dabūjis no tiem ragu, izpūta tādus plarkšķus, ka meičas spiegdamas bāza pirkstus ausīs. Bija jau, bija arī tādas, kas pūcīgi savilka degunu un raustīja plecus par Jēkaba aušošanos, bet Austrai šie joki neapnika, kaut arī viņš tos atkārtoja vienā vakarā vairākas reizes. Vai tad kāds brīnums, ka Jēkabam. tā sabiedrību uzjautrinot, neatlika vaļas iziet ārā uzsmēķēt? Bet nevar taču prasīt, lai Jēkabs visu vakaru neuzvilktu nevienu dūmu. Un Austra nekad neņēma ļaunā, ka viņš iesprauda papirosu mutē, aizdedzināja to un tad nāca lūgt viņu uz deju. Vai tad Jēkabam kaut ko varēja ņemt ļaunā?

Ak vasara, vasara, kā tu vari mulsināt jaunu meiču sirdis! Vai tas ir labi, ka lakstīgalas līdz rītausmai dzied par mīlestību, par mīlestību vien? Vai tas ir labi, ka pļavās uzplaukst sierenīšu ziedi tikai ar nepārainām ziedlapiņām, tā ka zīlējot — mīlē, nemīlē — pēdējā lapiņa izraujas ar gavilējošo vārdiņu — mīlē!

«Mīlē! Mīlē! Mīlē!» ap Austras novīto vainadziņu zumēja bites.

«Mīlē! Mīlē!» čaloja Daugavas viļņi, kad Austra tajos skaloja Jēkaba kreklus. Visskaistāk, protams, šis vārdiņš būtu skanējis no Jēkaba lūpām, bet nez kāpēc viņš kavējās to izrunāt. Nē, par mīlestību viņš nekad nerunāja, bet ko gan citu, ja ne mīlestību nozīmēja tas, ka viņš savus kreklus nesa mazgāt Austrai, nevis citai meičai?

Un Austra cerēja, ka tad, kad Ķeguma dambis būs uzcelts, visi strādnieki aizbrauks, bet Jēkabs paliks, un viņi kopā dzīvos jaunajā mājā, ko cēla Austras tēvs.

Bet Jēkabs pazuda pirmais, pat neatvadījies no Austras, pat nepateicies par kreklu mazgāšanu, par vienu otru mīļu brīdi, ko zināja tikai viņi vieni paši un lakstīgalas.

Kāpēc gan Austrai pasaule pēkšņi bija kļuvusi tukša un drūma, kāpēc ievas likās nokaltušas, putni apklusuši, Daugavas ūdeņi sastinguši? Kāpēc pļavās vairs auga sierenītes tikai ar pārainām ziedlapiņām, kas zīlējot atkārtoja: nemīlē… nemīlē…

«Dzīve bez Jēkaba ir baigāka par nāvi,» — tā domāja Austra un, ar skatienu atvadījusies no mežiem un pļavām, no zilajām debesim un baltajiem mākoņiem, paslēpās pamesto māju pagrabā, lai uz mūžiem paliktu Daugavas dzelmē.

Viņa sēdēja pagraba smiltīs un apraudāja savu izpostīto dzīvi, bet ūdeņi vēlās un vēlās pāri viņas galvai, līdz agrākās Daugavas lejas vietā izauga liels un plats ezers — Ķeguma ezers.

Ja Austra būtu aizgājusi dzīvot uz jaunajām mājām, varbūt laiks dziedētu viņas sāpošo sirdi. Paietu gads. un no bēdām paliktu tikai skumjas, paietu divi gadi, un Austra ieklausītos, ka ezera krastā saaugušajos ievu ceros atkal dzied lakstīgalas. Varbūt viņa pat noplūktu sierenīti un, raujot ziedlapiņas, pie pēdējās teiktu: «Mīlē!»

Bet te, ezera dzelmē, laiks bija apstājies, nebija ne dienu, ne nakšu, ne mēnešu, ne gadu. Un Austras sirds nerimās sāpēt, acis neapstājās raudāt. Viņa pat nemanīja, ka mazā līdaciņa., kas pirmā viņu apsveica ūdens valstībā, jau bija izaugusi par smuidru, spēcīgu līdaku, bet apaļīgais samu puika — par resnvēderi tēvoci. Ezera iemītnieki mīlēja Austru — savu vāravu un izpušķoja viņas mītni ar zaļām ūdenszālēm un mirdzošiem gliemežvākiem, bet matos viņai sakāra gaisa burbuļus, kas laistījās kā pērles.

— Skaista ir mūsu vārava, — priecājās zaļsvītrotais asaris, — bet kāpēc viņa raud?

— Jā, kāpēc viņa raud? — žēli atkārtoja sarkanacainā rauda.

— Es brīnos, kā viņai nav apnicis pinkšķēt? Būtu labāk pagulējusi, — laizdamies miegā, sams noņurdēja caur degunu.

Līdzcietīgā raudiņa aizpeldēja līdz krastam un pajautāja lakstīgalai, vai viņa nezinot, kāpēc vārava raud.

— Viņa raud? Cik jauki! Cik jauki! Tir-lir-lir-lī! — lakstīgala iegavilējās.

— Tāda kā negudra! — raudiņa pukodamās ar asti paplunčināja ūdeni. — Priecājas par vāravas bēdām.

— Kā lai es nepriecājos, kā lai nedziedu, — nevaldāmā līksmē pogoja lakstīgala. — Mēs, lakstīgalas, esam mīlestības dziesminieces. Mums ir tikai divas dziesmas — viena par laimīgu, otra par nelaimīgu mīlestību. Kādreiz mēs bijām lielā cieņā pie visas pasaules mīlētājiem. Viņi nāca pie mums divatā, un tad mēs viņiem dziedājām par laimīgu mīlestību. Otrā gadā viņi vai nu nenāca, tātad bija apprecējušies, vai atnāca tikai viens no viņiem — tas, kuru otrs bija atstājis, un mēs dziedājām viņam vai viņai savu otro dziesmu. Bet tagad jaunie iemīlējušies pārīši tikpat kā nenāk uz mūsu koncertiem. Viņi atbrauc te, Daugavas krastos, ar tarkšķošām mašīnām un atved līdzi trokšņu taisāmās kastes. Kad tām paceļ vākus, tad liekas, ka reizē bauro vēršu bars, blēj aitu pulks un pieci suņi rej un gaudo. Dažas mūsu labākās dziedones no šiem trokšņiem jau zaudējušas muzikālo dzirdi, — lakstīgala sašutusi pārtrauca stāstu.

— Es tev jautāju par vāravu, bet tu man stāsti par vēršu baurošanu, — raudiņa apvainojās un gribēja peldēt projām.

Pagaidi, mēs parunāsim arī par vāravu, — lakstīgala viņu atturēja. — Tātad laimīgos mīlētājus savos koncertos mums vairs neizdodas pulcināt. Bet arī nelaimīgie mīlētāji vairs pilnmēness naktīs nenāk Daugavas krastos klausīties mūsu dziesmas par nelaimīgu mīlestību. Dzejnieki raksta, ka tagad tāds līgavas pamests puisis vakarā sēžoties uz traktora un pa nakti aparot desmit hektārus atmatas, bet līgavaiņa pamesta meiča piesakoties par slaucēju. Nu tu saproti, kāpēc es priecājos par tavu ziņu. Tātad ir vēl pasaulē tāda mīlestība, par kādu mēs dziedam savās dziesmās! Nebeidzama, skaista, nelaimīga mīlestība! Tirlirlirlī!

Raudiņa tā arī būtu aizpeldējusi bez padoma, ja šajā brīdī no savas alas galvu neizbāztu kurmis.

— Piedodiet, ka es noklausījos jūsu sarunu, — viņš iemurkšķējās. — Bet tā bija pārāk valdzinoša, lai nenoklausītos. Manuprāt, jūsu vārava pārstātu raudāt, ja jūs aizvestu pie viņas to tēvaini, kura dēļ viņa toreiz slīcinājās. Viņš te katru svētdienu brauc zivis durt un laiviņā vizinās pa ezeru.

Kad raudiņa izstāstīja citām zivīm kurmja padomu, tās ilgi gudroja un sprieda, kā apgāzt Jēkaba laivu. Sams nu būtu bijis tas spēcīgākais, bet vai tad to pārēdušos resnīti varēs iejūsmināt tik poētiskam pasākumam? Varbūt viņām tiešām nebūtu izdevies sagūstīt Jēkabu, ja laivā nesēdētu arī jauna meiča, kas pie katra laivas pasvēriena spiedza:

— Ui! Jēcīt, man bail!

Bet Jēkabam laikam patika šie meičas spiedzieni, jo viņš tikai smējās un reizēm pats pašūpoja laivu. Tieši tādā mirklī no ūdens izlēca jautrā salate un apšļakstīja meičas krūtis ar ūdeni. Meiča iekliedzās: — Jēkab, glāb! — uzlēca kājās un atkrita uz laivas malas. Un tad nu Jēkabs vairs nevarēja izglābt ne sevi, ne viņu. Laiva apgāzās, un Jēkabs nogāja dibenā kā akmens, pie pašām pagraba durvīm. Meiča trīs reizes uznira virs ūdens, un otrā dienā viņu atrada izmestu ezera krastā.

Ieraugot Jēkabu, Austras acis ieslarojās tādā laimē, ka pagrabs kļuva gaišs. Viņa piecēlās un, saukdama: «Jēkab, mīļais Jēkab, tu tomēr neesi mani aizmirsis!» — metās tam ap kaklu.

Jēkabs blisināja acis, nekādi nevarēdams atcerēties skaistules vārdu.

— A, Zentiņ. tā esi tu? — viņš minstījās.

— Es neesmu Zenta! — Austra vīlusies atlaida rokas vaļīgāk.

— Ak jā, es pārskatījos. Tu taču esi Vilma, — Jēkabs, steidzās izlabot kļūdu.

— Es neesmu Vilma! — Austra atkāpās soli, bet viņas rokas palika uz puiša pleciem.

— Nu redz, kā man acis vairs nerāda, — Jēkabs taisnojās. — Nu kā tad, tu taču esi Valija.

— Es esmu Austra! Tava Austra! Vai tiešām tu mani vairs nepazīsti? — Austra iesaucās un, iespiedusies kaktā, skaļi iešņukstējās.

— Austriņa! Patiesi Austriņa! — Jēkabs iesita sev pa pieri. — Atceries, kā mēs pie Ventas…

— Tas nebija pie Ventas, tas bija tepat pie Daugavas, kad vēl nebija šī Ķeguma ezera. Mēs klausījāmies lakstīgalas dziesmu par mīlestību…

— Ak tu esi tā Ķeguma Austra? Tā, kas vislabāk prata man kreklus izmazgāt? Es viņām visām vēlāk teicu: «Tā kā Austra jūs neviena neprotat mazgāt,» — Jēkabs slavēja.

— Un tikai to tu atceries par mani? — Austra pārmeta.

— Bet tas taču ir tas labākais, ko var teikt par kārtīgu sievieti. Citādi jūs visas esat vienādas. Hi-hi-hi un ha-ha-ha, bučiņa — un viss. Ja nepagūsti laikā pazust, tad ir valgs ap kaklu… — Jēkabs nosūrojās un atmeta ar roku.

Austra lūkojās viņā ieplestām acīm, bet no tām vairs nestaroja laime un mīlestība.

— Tad tāds tu esi, Jēkab, — vjņa ierunājās bez agrākā maiguma balsī. — Un tāda dēļ es pametu skaisto zemes dzīvi, ziedošās ievas un zilās debesis, dzegužu saucienus un lakstīgalas dziesmas! Zeme, mana māmuļa, saule, mana māsa, mēnestiņ, mans brāli, es eju atpakaļ pie jums! Dzirdiet, es eju!

Sarkana saule jau grima aiz tumšiem siliem, kad no Ķeguma ezera izpeldēja melnacaina pusmūža sieviete un apsēdās krastā zem vītola. Kad no pamales mākoou gultas piecēlās nomiegojies mēness, ievu cerā sāka dziedāt lakstīgala. Viņa bija iemācījusies jaunu dziesmu — par to, cik skaista ir zeme un cik brīnišķīga ir dzīve.

Kad lakstīgala uz mirkli apklusa, no savas alas izbāza galvu kurmis un noteica:

— Nu, vai mans padoms nebija pareizs?