Stāsti, noveles, humoreskas

TEIKSMA PAR ALŪKSNES JĀNI

Kad Lāsberģu muižas moderei Madaļai piedzima dēls Jānis, viņa nedrīkstēja nevienam pat pačukstēt, kas ir bērna tēvs, jo tad barons būtu viņu no muižas padzinis. Tāpēc viņa visiem stāstīja, ka bērns esot ieņemts no svētā gara, tāpat kā sava laikā jumpravai Marijai. Vai viņai kāds ticēja vai neticēja, to tagad vairs nevar noskaidrot, bet mazo Jānīti ļaudis iesauca par dievabērnu, un šo iesauku viņš saglabāja līdz mūža galam.

Jānītis savu labo māti ļoti mīlēja un ticēja katram viņas vārdam. Un viņa arī to nekad nebija mānījusi kā tikai to vienu reizi, kad viņš, jau paaudzies puika būdams, jautāja, kur esot viņa tēvs.

— Debesīs, — māte īsi atteica.

Varbūt viņa arī šoreiz nemeloja, jo tolaik barons jau bija miris, un, tā kā bagātos grēciniekus Pēteris par labu dzeramnaudu paslepen ielaižot paradīzē, bet baronam zārkā bija ielikts piecdesmit mārciņu smags zelta zobens, ko vēlāk, uzlaužot kapliču, neviens tomēr neatrada, tad ļoti iespējams, ka Madaļa tiešām nemeloja.

Puika jau bija mācījies bībelstāstus un zināja, kaut arī neizprata lielo brīnumu par Jēzus piedzimšanu. Bet, ja pats mācītājs apgalvoja, ka tāds brīnums jau reizi zemes virsū noticis, tad noticis tas bija un neviens lai neiestāsta, ka tas nevarētu atkārtoties.

Tāpēc, bērnu pārklausīšanā aizvests, Jānītis uz mācītāja jautājumu, vai viņam esot arī kāds brālis, skaņi un ticīgi atbildēja:

— Jā, ir.

— Un kā tad viņu sauc? — mācītājs uzprasīja.

— Jēzus, — zilās acis uz augšu pacēlis, Jānītis izdvesa.

Aušīgākie puikas iespurdzās un steigšus aizgrūda roku mutei priekša, jo mācītāja klātbūtne smieties nebija pieklājīgi.

Bet mācītājs noglaudīja Jānīša linu baltos matus un uzslavēja viņu par saprātīgo atbildi.

— Jēzus ikvienam ir brālis, — viņš paskaidroja bērniem un sajūsmā uzdāvināja Janītim biezu grāmatu, ko vēl nevienam bērnam nebija dāvinājis, — visu Jauno derību jeb pusbībeli.

Tā nu kļuva par Jāņa vienīgo grāmatu, ko viņš glabāja visu mūžu un ik vaļas brīdi pārlasīja.

Jānis stingri apņēmās vienmēr un allaž visu darīt pēc sava vecākā brāļa mācības. Pirmo reizi tas viņam izdevās desmit gadu vecumā, kad muižkunga dēlēns, nez par ko noskaities vai vienkārši savu pārākumu izrādīdams, iecirta Jānim pamatīgu pļauku. Jānim jau pacēlās roka, lai cirstu kundzēnam pretim, bet tad viņš atcerējās Jēzus vārdus: «Bet, kas tevi sit labajā pusē, tam sniedz arī otru.» Un tā kā muižkundzēns bija sitis tieši pa labo vaigu, tad Jānis tam pagrieza arī kreiso un teica, lai sitot arī pa to, un, protams, saņēma otru, ne mazāk sāpīgu pļauku.

Vakara viņš sirsnīgi lūdza dievu par kauslīgo puiku, jo Jēzus taču bija teicis: «Lūdziet par tiem, kas jūs kaitina un vajā.» Vēlāk viņš tikpat sirsnīgi aizlūdza par saimnieku, kas viņu netaisnīgi nopēra, uzveldams vainu par krējumpodiņa iztukšošanu, kaut gan krējumu bija izēdis saimnieka dēls. Viņš aizlūdza arī par vainīgo, kurš stāvēja klāt pie Jāņa pēršanas un vēl ņirgājās.

Nedomāsim, ka nelabais nebūtu mēģinājis arī Jāni kārdināt, tāpat kā savā laikā viņa vecāko brāli. Vienreiz nelabais parādījās ganu Līželes izskatā un Jāņu naktī, kad visi dejoja ap ugunskuru un lēca tam pāri, satvēra Jāni aiz rokas un uzsauca:

— Lēksim mēs arī!

Un Jānis jau paspēra dažus soļus, jo muziķa celtin cēla kājas uz augšu. Bet tad viņš it kā izdzirda brīdinājumu nenodoties pasaulīgiem priekiem, jo tie nākot no velna. Jānis izrāva roku no Līželes nagiem tieši pēdējā mirklī, pie paša ugunskura. Līželc pārlēca tam pāri, bet Jānis lēni vilkās uz savu guļasvietu kūtsaugšā, lai pateiktos brālim, ka tas viņu laikā brīdinājis.

Citreiz nelabais uzmācās kaimiņzēna izskatā un gribēja Jāni ievilināt zekseru spēlē. Jūs domājat, tas viņam izdevās? Tad jūs nepazīstat Jāni.

Tikai vienreiz gan nešķistais gandrīz, gandrīz ierāva viņu kārdināšanā. Tad Jānis jau bija pieaudzis jauneklis un kalpoja par puisi tam pašam saimniekam, pie kura bija gājis ganos. Varbūt man nevajadzēja jums to stāstīt, lai jūs nesāktu par Jāni diez ko domāt. Bet šis gadījums ir ļoti pamācošs, jo atklāj, kādus viltīgus paņēmienus izgudro sātans, lai samaitātu tikumīgus jaunekļus.

Todien Jānis ar to pašu māju kalponi Zeli strādāja Mežloku pļavā. Kamēr siens žuva, viņi ielīda līdz pusei piepildītajā šķūnīti pagulēt dienvidu. Nogulās katrs savā šķūņa malā, Jānis noskaitīja tēvareizi un sāka krākt, kā jau cilvēks, kam tīra sirdsapziņa un kam nav nekādu ļaunu domu.

Viņu uzmodināja skaļš Zetes spiedziens:

— Vī-ī!

— Kas tur ir? — no miega uztrūcies, jautāja Jānis.

— Vai tu nedzirdēji? Pērkons!

Un, apstiprinādams Zetes vārdus, aiz vaļējām durvīm nošķīda balts zibens un nogranda tāds spēriens, ka šķūnītis salīgojās. Tūlīt arī sāka gāzt lietus, tā ka par siena glabšanu vairs nebija ko domāt.

— Jāni, man bail! — Zete ievaidējās.

— Lūdz dievu! — Jānis pamācīja.

Zete sāka skaitīt tēvareizi, bet necik tālu netika, jo drausmīgs spēriens nojauca vārdus.

— Jāni, es iešu tev tuvāk, — viņa lūdzošā balsi paziņoja.

Jānis neteica neko, un Zete, pārrāpojusi pār siena pantu, ievēlās tādā kā bedrītē mazu gabaliņu no Jāņa. Pēc nākošā grāviena viņa jau atradās Jānim cieši blakus. Tad viņa kaklu apskāva siltas, spēcīgas rokas, seju apklāja matu ērkulis, un viņa krūtīm piespiedās divi mīksti kamoli. Un notika kaut kas nesaprotams: no Zetes rokām, no matiem un sevišķi no tiem kamoliem uz Jāni sāka plūst tāds medains saldums, ka viņš nespēja tam pretoties, un tūlīt, tūlīt būtu notikusi nelabojama nelaime, ja viņa vecākais brālis tur augšā nebulu stāvējis par Jāni nomodā. Tieši pēdējā mirkli debesu valdnieks paguva savu zibeni iestūrēt augstajā bērzā šķūnīša sānos. Ar lielu brakšķi bērzs lūza un uzgāzās šķūnīša jumtam. Zete iespiedzās un palaida rokas vaļīgāk. Tajā brīdī pār Jāni nāca apskaidrība. Viņš atgrūda Zeti un, izskrējis no šķūnīša un nometies ceļos pie sašķeltā berza, skaitīja grēku nožēlas pantiņus.

Nakti viņš saplūca nātres, ielīda krūmos un, noģērbies pliks, pērās ar tām, sevišķi netaupīdams tās miesas daļas, kas bija izrādījušās visvājākās pret kārdinājumu.

Pēc šī pērkona negaisa Zete ar Jāni vairs nerunāja, tikai, vienatnē sastopot, sirdīgi nošņāca: — Ņuņņa!

Kaut gan Jānis kā vasaru, tā ziemu strādāja vaiga sviedros, viņam nepiederēja vairāk nekas kā tikai vieni salāpīti svārki un pusnātnas bikses. Visu nopelnīto algu viņš aizdeva savam saimniekam un neprasīja, pat neņēma atpakaļ, jo svētajā lūgšanā bija teikts: «Un piedodi mums mūsu parādus, tāpat kā mēs piedodam saviem parādniekiem.»

Jāņa māte, jau labi gados būdama un vairs tikai ar vērpienu maizi pelnīdama, nevarēja noskatīties, kā dēls staigā kā pēdējais ubags. Kapeiku pie kapeikas likdama, viņa bija sakrājusi tik daudz, ka varēja no saimniekiem nopirkt astoņas olektis vilnas drēbes. No tās Korneta muižas skroderis Jānim sašuva krumpainos svārkus, kādi tolaik bija modē. Lai jaunie nesaburzītos, Jānis, no skrodera uz mājām iedams, uzvilka tos mugurā, bet vecos iesēja lakatiņā un nesa padusē.

Uz Pliskavas šosejas pretim nāca čigānu jauneklis vienos kreklos un bez cepures.

Kā jau čigāns, tas pa gabalu sveicināja Jāni un uzsāka sarunu:

— Kur tad nu jaunskungs iedams? Zinu jau, zinu, pie savas sirdspuķītes, vai tad citādi būtu saposies kā tāds barona dēls, — tā čigāns.

Jānis tumši piesarka aiz kauna, ka viņu var turēt tik neglītās aizdomās, — viņš lai ietu pie sievietes!

— Un kas tev tajā lakatiņā? Laikam pēperkokas savai zeltenitei? — čigāns ķircināja Jāni.

— Nē, nē, tur mani vecie svārki, — Jānis vientiesīgi taisnojās.

— Zvēri, ka nemelo, — čigāns nemitējās.

— Zvērēt ir grēks. Mans brālis Jēzus teicis, ka drīkstot sacīt tikai jā, jā un nē, nē, — Jānis sāka skaidrot.

Čigāns iesvilpās:

— Ehē! Tad tu esi tas dievabērns! Klausies, izdari vienu labu darbu, atdod man savus vecos svārkus. Ka neuznāk lietus un nesamirkst mana āda. Noies melnums, un kur es tāds iešu — čigānietes nemīlēs.

Šajā brīdī Jānis saprata, ka situsi viņa lielā pārbaudījuma stunda. Neviens cits ka Jēzus sūtījis viņam ceļa šo čigānu bez svārkiem, lai pārliecinātos, kā Jānis pilda brāļa norādījumu divu svārku īpašniekiem: «Un, kam ir divi svārki, tas lai dod vienus tam, kam nav nevienu.» Vai tas nav brīnums, ka tieši šodien, kad viņš pirmo reizi mūžā ticis pie otriem svārkiem, nāk pretim tāds cilvēks, kam nav nevienu?

Un, tā kā Jānis jau sen bija alcis gadījuma, lai savam debessbrālim parādītu pilnīgu paklausību, viņš bez stomīšanās pasniedza čigānam sainīti ar vecajiem svārkiem. Puisis pateicās, novēlēdams Jānim lielu piekrišanu pie meitām, un tā viņi atkal gāja katrs uz savu pusi.

Piepeši Jānis iedomājās, ka savu tuvāko vajagot mīlēt kā sevi pašu, bet kā tad nu viņš bija izdarījis — čigānam atdevis vecos svārkus un sev paturējis jaunos! Tā vēl Jēzus iedomāsies, ka Jānis sevi mīl vairāk nekā savu tuvāku.

«Vai, vai, kādu kaunu es padarīju savam mīļajam brālītim!» Jānis izmisumā plēsa matus.

Bet, pag, to taču vēl var labot! Vēl čigāns bija tepat ceļa līkumā.

Jānis metās skriet viņam pakaļ un sauca, lai pagaidot. Bet puisis laikam domāja, ka Jānim kļuvis veco svārku žēl un viņš grib tos atņemt. Tas deva kājām ziņu, un Jānis jau nu nebūtu veiklo zēnu noķēris, ja pretim nebraucis uradņiks. Redzēdams čigānu ar sainīti un vīru, kas kliegdams dzenas bēglim pakaļ, viņš nešaubījās, ka bēdzējs ir zaglis, bet ķērājs — apzagtais. Izlēcis no ratiem, viņš uzkliedza čigānam: — Stoj! Ģeržī! Ja kustēsies, šaušu! — sagrāba to aiz spranda un pieturēja, kamēr atsteidzās Jānis.

Aizelsies un uztraukumā stostīdamies, Jānis mēģināja tiem abiem iestāstīt, ka viņš nemaz negrib svārkus atņemt, tas ir, viņš grib gan vecos svārkus atpakaj, bet dos jaunos vietā.

Redzēdams, ka ar vārdiem neko neieskaidros, Jānis norāva jaunos svārkus un uzvilka tos čigānam, atraisīja lakatiņu un uzģērba vecos sev mugurā.

Uradņiks noņurdēja, ka tādu čudaku vēl neesot redzējis. bet Jānis soļoja uz mājām, laimes pārņemts un dziedādams slavas un pateicības dziesmas.

Visu mūžu Jānis katru svētdienu gāja uz Alūksnes baznīcu. Vai tas bija pavasaris vai vasara, rudens vai ziema, vai spīdēja saule, vai lija lietus un sniegs debesi ar zemi grieza kopā, Jānis mēroja ceļu ap lielo Alūksnes ezeru, lai nokļūtu baznīcā, kas bija izsludināta par svētu, jo tieši pēc aizlūgšanas tajā izveseļojies krievu ķeizars, pēc tam kad aizlūgumi nevienā citā baznīcā nebija līdzējuši.

Jaunības un vīra gados nosoļot tādu gabalu puisieša cilvēkam un vēl pastalās nav nekāda varonība. Bet tagad,%ad Jānim bija apritējis sešdesmitais gads un kājas mocīja reimatisms, viņš daudzreiz ar ilgām raudzījās pāri ezeram uz Alūksnes pusi un domāja, cik labi būtu, ja viņš, tāpat kā Jēzus, varētu staigāt pa ūdens virsu. Cik viegli tad būtu nokļūt baznīcā, izdziedāties dieva dziesmas un reizi pa reizltei iebaudīt svēto vakarēdienu.

Kādā miglainā naktī, nākdams no zirgu pārsiešanas, Jānis apstājās ezera malā. Te pēkšņi viņš izdzirda, ka pa ezeru kāds staigā: šļop-šļop, šļop-šļop.

Vai tikai… Vai tikai tas nav viņš, brālis? Rrālis Jēzus, kas līdz šim vienīgais staigājis pa ūdens virsu sausām kājām! Gan apustulis Pēteris arī bija mēģinājis to darīt, bet drīz vien pārbijies un kliedzis: «Kungs, palīdzi, es grimstu!»

Jēzus nāca arvien tuvāk, kaut gan biezajā miglā nekas nebija saskatāms, varbūt tikai tāds kā drusku tumšāks stabiņš vidēja cilvēka augumā.

— Jēzu. vai tas esi tu? — trīcošu balsi Jānis uzrunāja neredzamo.

— Jā, mans brāli, tas esmu es, — skanēja atbilde..

— Lai svētītas tavas acis, kas mani saskatīja nakti un milgā. Par to cs tās darīšu gaišas, un tu redzēsi tādas lietas, kas citiem mirstīgajiem paliks neredzamas. Un par to, ka tu man tici bez pirksta pieduršanas, es tev došu, ko vien tu vēlēsies. Tu vari ņemt šo pašu Lāsberģa muižu, tu vari prasīt tās mājas, kurās visu mūžu kalpo, — visu, visu tu vari dabūt.

— Brāli Jēzu. es nekāroju nekādas pasaulīgas mantas, — Jānis atbildēja. — Bet ja tu varētu izpildīt manu lūgumu…

— Lūdzies, un tev taps dots, — Jēzus apsolīja.

— Ja tu vari, tad liec, lai es sausām kājām tieku pāri ezeram uz baznīcu, — Jānis lūdzās.

— Tā kā tu esi pieticīgs ar mazumu, tad es tavu lūgumu uzklausīšu. Tu varēsi staigāt pār ezeru, bet tikai uz baznīcu un atpakaļ. Ja gribi iet uz tirgu vai ja saimnieks tevi sūta pēc tabakas, tad ej apkārt — dieva dāvana nav jājauc kopā ar pasaulīgām lietām, — Jēzus apsolīja un nobrīdināja, un viņa soļi — šļop-šļop, šļop-šļop — sāka attālināties.

Jānis nepacietīgi gaidīja svētdienu, kad pirmo reizi varēs iet pāri ezeram. Un, kad tā pienāca, viņš savas jaunās pastalas uzāva jau mājās, ne tā kā citreiz, kad, no rasas sargādams, nesa tās padusē līdz pašai Alūksnei. Tik stipra bija viņa ticība, ka viņš nevienu mirkli nešaubījās par Jēzus solījuma īstenību.

Kas tas bija par skatu, kad saulainā rītā Jānis soļoja pāri ezeram! Makšķernieki aizmirsa uzraudzīt savus pludiņus un todien neizvilka nevienu zivi, jo bija tā pārsteigti, ka skrēja uz mājām pastāstīt sievām to lielo brīnumu. Sievas gan viņiem neticēja un meklēja, vai šiem kabatās vai zebeniekos neesot tukšas šņabja pudeles.

Bet Jānis pa to laiku jau sēdēja baznīcā pazemīgi pašā pēdējā solā, kaut gan ļaudis vēl nebija sanākuši un viņš būtu varējis apsēsties pavisam tuvu pie altāra.

Te uzreiz Jānis izdzirda dīvainus soļus — stuk-stuk, — it kā uz koka kājām kāds staigātu. Tā kā baznīcā nedrīkst skatīties apkārt, Jānis sēdēja kā sastindzis un ar vienu aci šķielēja uz celiņu vidū starp vīriešu un sieviešu soliem.

Ak. cik labi, ka Jānim tika atņemta balss tajā brīdi, kad viņš ieraudzīja savādo nācēju! Citādi viņš būtu iekliedzies, jo tas… tas… tas bija pats velns! Tievām āža kājām, gariem, līkiem ragiem, spalvains un neglīts. Padusē viņš bija iežmiedzis izžāvētu, neģērētu teļādu, rokā turēja melnu kraukļa spalvu. Aizsoļojis līdz altārim, velns apsēdās uz augstās grīdas, izklāja sev līdzās teļādu un it kā garlaikodamies ar kraukļa spalvu bakstīja zobus.

Pēkšņi velna acis iegailējās uz sieviešu sola pusi. Ari Jānis pablenza uz turieni un redzēja, ka Zete sačukstas ar jaunā barona istabeni. Velns tūlīt kaut ko pierakstīja uz teļādas. Pa visu dievkalpojuma laiku viņš pierakstīja desmit cilvēkus: vēl divas meičas par sarunāšanos, divus puišus, kas lūrēja uz skaisto Anlīzi, veco muižas kučieri par slepenu nospļaušanos uz grīdas, divus saimniekus, kuri sprediķa laikā bija iesnaudusies un mēreni krāca, un viena dēlu, kurš, tēvu modinādams, iegrūda tam dunku sānos.

Kad sāka izzvanīt no baznīcas, velns iespieda teļādu padusē un, veikli starp baznīcēniem izlocīdamies, atstāja baznīcu. Bet — tu brīnums — neviens pats nemanīja sātanu, kaut gan tas pie durvīm kļuva pat tik nekaunīgs, ka izlīda pa kājstarpu pērminderim, kurš tur stāvēja ar upura bļodu izstieptā rokā. Tad, lūk, ko nozīmēja brāļa Jēzus vārdi, ko viņš Jānim teica no ezera: «… un tu redzēsi tādas lietas, kas citiem mirstīgajiem paliks neredzamas.»

Vēsts par Jāņa brīnišķīgo ceļojumu pāri ezeram jau bija izplatījusies pa visu Alūksni. Milzīgs ļaužu bars stāvēja ezera malā un ar apbrīnu un skaudību noskatījās, kā viņš soļoja pa ūdens virsu, it kā zem viņa kājām būtu noblietēts visgludākais lielceļš.

No mutes mutē iedama, Jāņa slava aplidoja tālus novadus. No Beļavas, no Lejasciema, pat no Piebalgas pie Alūksnes Jāņa sāka braukt pusmūža un vecākas sievietes ar dažādām kaitēm, lai viņš tās dziedinot. Gan Jānis kratījās nost, ka viņam tāds spēks no brāļa neesot dots, bet sievas nerima — lai vismaz roku pieliekot sāpīgajai vietai. Vismaz lai aci uzmetot vai kanniņā ielejot ūdeni, kurā pats muti mazgājis. Un vai nu Jānis tur bija ko darījis, vai ne, bet visām sieviņām kā ar roku tika atņemtas tādas slimības, ko dakteri gadiem ilgi pūlējušies un nespējuši izārstēt. Lai kaut cik saglābtu savu godu, mācītie dakteri gan taisnojās, ka viņi šīs slimnieces nevarējuši izārstēt tāpēc, ka tām nekas nekaitējis.

Žēl, ka Jāņa slavas laiks bija tik īss un tieši vecumdienās, pēc tik bezgrēcīgi nodzīvota mūža, nešķīstajam izdevās Jāņa vardu ierakstīt grēku rullī.

Notika tas vēlā rudenī, ap labības kuļamo laiku. Smags vējš vēla pār ezeru lielus viļņus, sakuldams ūdeni baltās putās, bet Jānim jau tāpēc nebija jāpaliek mājās. Viegli kā gaigaliņa viņš pārtecēja ezeru un iegāja baznīcā tūlīt aiz nešķīstā.

Nez kas tosvētdien bija cilvēkiem noticis — vai nu pa rijām un piedarbiem ar kulšanu izmuldējušies, vai pa cūku bērēm pārēdušies, bet velns rāvās kā liels rakstnieks, knapi spēdams pierakstīt snaudējus, krācējus un citu nepieklājīgu trokšņu taisītājus. Ap sprediķa vidu velns bija teļādu pierakstījis līdz pašai apakšai, bet cilvēki nerimās baznīcā grēkot. Vienu brītiņu tā kā apjucis, velns tomēr ātri attapās. Viņš piecēlās, paņēma vienu ādas galu zobos, uz otru uzlika kāju un, resno vēderu izgāzis, stiepa ādu garāku. Tas izskatījās tik jocīgi, ka Jānis nenoturējās un iesmējās. Acīgais velns — kaut viņu govs nospertu — to pamanīja un pierakstīja.

Laikam viņš, no baznīcas izgājis, tūlīt visu grēcinieku vārdus bija paziņojis debesu kungiem, tie ātrumā noturējuši sēdi un izsprieduši sodus. Vismaz Jānis savu sodu izcieta, tūlīt uz mājām iedams, — ap ezera vidu viņam sāka mirkt kājas un pret otru krastu jau bija līdz potītēm jābrien pa ūdeni.

Tas bija Jāņa pēdējais gājiens uz baznīcu. Brizdams pa ledaino ūdeni, viņš bija tā sasaldējies, ka vakarā iegula ar karstumiem un devītajā dienā nomira, nesaņēmis pat svēto vakarēdienu, jo, mācītāju vedot, zirgs bija tā satrūcies no āža brēciena krūmos, ka sācis trakot un pārlauzis ilksi. Kamēr nu ieradies mācītājs ar dievmaizīti un vīnu, Jānis savu dvēseli jau bija nodevis augstā soģa rīcībā.

Tāds ir stāsts par Alūksnes Jāni, un tāds Jānis dzīvojis tikai alūksniešos. Ja jūs lasāt pasakās, ka arī citos novados bijis tads cilvēks bez grēkiem, staigājis pāri ūdeņiem un baznīcā redzējis pašu nelabo, tad neticiet — nudien, tās ir tikai pasakas.