Stāsti, noveles, humoreskas

SĪKNAUDA

Skolotāja Līvija Paegle posās uz operu. Pēdējais vakars Rīgā, drīz beidzas Ziemas svētku brīvlaiks, un rīt jāsāk tālais brauciens atpakaļ uz Latgali. Rūs diezgan skriets un gūls. Pa reizei katrā teātrī un šovakar uz operu. Bet tad arī bija visa nauda cauri. Līvija vēl pārskaitīja atlikumu: ceļa nauda, autobuss līdz operai trīsdesmit santīmu. Stipri tālu, kā visi mazpelnītāji, dzīvoja Līvijas draudzene Rita, pie kuras tā bija apmetusies. Biļete izrādei. Hm, ļoti dārgas biļetes, tik tikko iznāk pēdējai sēdvietai. Uz māju jānāk kājām. Līvija tomēr bija priecīga. Jau sen viņa bija gribējusi redzēt «Aīdu», kuras pa radio dzirdētie motīvi likās tik melodiski, bet nekad nebija gadījies iebraukt, kad uzveda šo operu.

— Sastrēbšos kultūru, tad atkal varēšu gavēt līdz nākošajiem svētkiem, — Līvija smējās, likdama somiņā biļetes un autobusa naudu. Pārējo — ceļa naudu nolika čemodānā.

— Vai tev bail no laupītājiem, ka neņem visu līdzi? — zobojās Rita.

— Ko var zināt, — atsmēja Līvija. — Te nav tā kā Latgalē. Visvairāk gan man bail, ka pati sevi neaplaupu. Piemēram, naktī man piepeši var negribēties nākt kājām mājā. Un Līvija ņemsies un iestāstīs man, ka kurpes spiež un nevar paiet, ka trīsdesmit santīmu nav tāda nauda, kuras dēļ būtu vērts uzņemties garo un katrā ziņā ārkārtīgi riskanto ceļa gabalu, piepeši atcerēsies visādus avīzē lasītus baigus notikumus par Rīgu naktī un tā piespiedīs mani sēsties autobusā un izraus no maka kā zobu no mutes trīsdesmit santīmu, liekot spekulēt, ka rīt tos varēšu aizņemties no Ritas. Uz neatdošanu, protams, jo kas gan pēc gada atcerēsies tādus sīkumus.

— Tu varbūt jau tagad spekulē, lai es tev izmaksāju atpakaļceļu, — jokojās Rita. — Bet to tu nesagaidīsi. Stāv rakstīts, ka savu tuvāku vajagot mīlēt kā sevi pašu, bet nekur nav teikts, ka tas būtu jāmīl vairāk par sevi. Un tāpēc, ja Rita var divreiz dienā cilpot kājām ceļa gabalu no Krusta baznīcas līdz pilsētai, kāpēc lai es domāju, ka Līvijai tas par grūtu?

— Tu vari droši tā filozofēt, jo šodien tavi darbi var saskanēt ar taviem vārdiem. Es zinu, ka tev to trīsdesmit santīmu nav, jo, ja tev tie būtu, tu nenociestos man tos nepiedāvājusi. Rīt tu tā vairs nevarētu runāt, jo tad tev izmaksās algu.

Līvija vēl pameta skatu spogulī un gāja. Uz ielas likusi, ieraudzīja autobusu nākam un skrienot noķēra to pieturas vietā. Pēc Līvijas vēl piesteidzās paveca sieviņa un, autobusā ieraususies, nosēdās tai līdzās.

— Saņemiet biļetes! — pasniedzās kasieres roka.

Līvija ielika tajā trīsdesmit sanlīmu un dabūja biļeti.

— Saņemiet biļetes! — roka pasniedzās pret vecenīti.

— Tūlīt, meitiņ, tūlīt, — vecenīte taustījās pa kabatu. — Nu, tu brīnums, dēls iedeva, mutautiņā iesēju, kur tad viņš varēja palikt?

Kasiere aizgāja iekasēt naudu no priekšējiem.

Vecīte piecēlās kājās, izmeklēja visas kabatas, paskatījās zemē — mutautiņa nebija.

Atgriezās kasiere un pastiepa roku: — Saņemiet biļetes!

— Nav, meitiņ. Dēls iedeva, mutautiņā iesēju, laikam nākot izkritis.

— Tad jums būs jākāpj laukā un jāiet vēlreiz paprasīt dēlam, — auksti noteica kasiere.

— Vai, meitiņ, kā nu otrreiz lai prasa, nav jau viņam arī diez kāda tā iztikšana. Es labāk paiešu kājām. — Vecenīte piecēlās.

Līvija redzēja, ka visi autobusā sēdētāji pēkšņi kļuvuši akli un kurli. Ļaudis, kas labprāt izpleš acis un ausis. lai apskatītu savus līdzbraucējus un noklausītu viņu sarunas, piepeši ar īsli dabaszinātnisku interesi sāka pētīt gatves malā augošās vecās, kailās liepas. Kāds pārītis, kas atgriezās no slēpošanas, sākumā bija gurdi klusējis, tagad uzsāka ļoti aizrautīgu sarunu. Labi ģērbies jauneklis cītīgi iegrima avīzes sporta nodaļā.

Kasieres roka sniedzās paraut signāla zvanu.

— Pagaidiet! — iesaucās Līvija. — Es samaksāšu.

— Lūdzu, — roka noplēsa biļeti.

— Paldies, paldies, meitiņ, — vecenīte piegriezās Līvijai. — Ak tu mana vecā galviņa, kā es tā varēju pazaudēt! Dēls iedeva, mutautiņā iesēju un tak pa ceļam esu izrāvusi no kabatas.

Pārējiem braucējiem apnika kailās liepas, tie atgriezās no logiem un brīvi raudzījās viens otrā. Slēpotāju pārītis gurdi atspiedās pret atzveltni. Jauneklis salocīja avīzi.

Līvija valdīja jūtu vilni, kas kāpa sejā. Silts prieks, pat lepnums, ironija griezās pa asinīm, un viņai bija krietni jāpiespiežas, lai maskētu acu spožuma nodevību.

Vecenīte vēlreiz atkārtoja paldiesus.

— Labi gan man šoreiz iznāca, — viņa priecājās. — Būs jau tāpat gabaliņš, ko iet. Es, redz, dzīvoju pie meitas Pāudaugavā, bet dēls dzīvo te, aiz Krusta baznīcas. Sagribējās vienreiz atbraukt apskatīt, sevišķi tos mazos gribās redzēt, tos bērnus. Iedeva meita ceļa naudu i turp, i atpakaļ, bet kā nu es gluži tukšā braukšu, bērni taču vienmēr gaida ciema kukuli, nopirku kliņģerus. Šodien dēls prasa, vai ceļa nauda esot. I negribēju sacīt, domāju, gan jau aizkleģerēšu kājām, kad tā laikāk iznāku. Bet, pagāns, no acīm nolasīja. Iedeva, gribēja dot vēl otram autobusam uz Pārdaugavu, es neņēmu, sak, kas tur ko neaiziet. Nav jau viņam arī nekāda tā iztikšana. Dažu dienu pelna, dažu ne, trīs bērniem vajag grauzt. Sieva rudenī nogulēja slimnīcā. Labi bija, ka nepaņēmu vairāk, tāpat viss būtu pagalam. Ak tu mana vecā galviņa, — nopūtās vecīte.

Paspīdēja operas baltās kolonas. Līvija izkāpa.

Operas priekšnams bija pilns ļaužu. Sameklējusi rindas galu, Līvija saka gaidīt savu kārtu pie kases.

Sīkiem solīšiem rinda virzījās pret apgaismoto lodziņu.

— Lūdzu, vienu trešā balkona pēdējās rindās, — Līvija izņēma no maciņa visu naudu un iebēra kases izdobtajā atvilktnē. Kasiere pārskaitīja.

— Par maz. Vēl trīsdesmit santīmu.

Karsts izbaiļu vilnis iesitās Līvijai sirdī, iedomājoties autobusā vecenītei nopirkto biļeti. Kājas kļuva aukstas un ceļos saļodzījās.

— Man… man vairāk nav… — viņa stostījās. — Dodiet man lētāku biļeti. Dodiet galerijā.

— Galerija izpārdota, — kasiere vienaldzīgi noteica un atbīdīja atvilktni ar naudu atpakaļ.

Līvija nevarēja uzreiz aptvert, kā tas ir, ka viņa netiek uz izrādi. Visu laiku tā bija sapņots un domāts par «Aīdu», viņai nebija ne mazāko šaubu, ka šovakar sēdēs operā un klausīsies brīnišķīgās melodijas, un nu viņai atstumj naudu atpakaļ. Viņa vēl negāja nost no kases, kaut gan aiz muguras stāvētāji izrādīja nepacietību.

— Jaunkundz, man bija izrādei nauda, — Līvija iesāka un juta, ka kļūst muļķīga, bet nevarēja piespiest sevi aiziet. — Es samaksāju autobusu nabadzīgai sieviņai, un tāpēc man tagad pietrūkst. — Līvija piesarka, jo apzinājās, ka kļūst smieklīga. — Varbūt…

— Jaunkundz, vai jūs neatliktu savu piedzīvojumu stāstīšanu uz citu reizi? — ironiski pārcirta Līvijas teikumu aiz viņas stāvošais kungs kažokā ar bebrādas apkakli. — Mēs arī vēl šovakar gribam dabūt biļetes.

— Ludzu, nākošais, — kasiere pamāja bebrādas apkaklei. ar acīm Līviju pastumdama malā.

Līvija atkāpās, bet vēl nespēja aiziet. Vēl paspēra soli uz kases pusi. Bet kažoks jau virzījās viņai taisni virsū, un nākošais rindinieks nostājās pie kases. Līvija saņēma sevi stingri. «Aita, ko tu vēl te gaidi!» viņa domās izlamāja sevi un steidzās ārā.

Līvija dzestrajā naktī soļoja mājup. Vēsais gaiss un tālais, vienmuļais gājiens pamazām izkliedēja satraukumu. Arī izrādes zaudēšana vairs nelikās tik sāpīga. Nu, kas tad — vienreiz netikt uz operas izrādi, ta taču nav nekāda traģēdija. Taisni smieklīgi ļauties tādai apmātībai, it kā pasaule ietu bojā.

Mājā Līvija pārgāja, jau pilnīgi atguvusi sevi.

Rita ieplēta acis. — Kas tev, nedabūji vairs biļeti?

— Nedabūju. Pietrūka trīsdesmit santīmu.

Kā tā?

Līvija izstāstīja notikumu autobusā.

— Jā, — domīgi noteica Rita, — tā ir bijis un būs arvien, ka tev allaž pietrūks dažu santīmu.

— Kāpēc allaž? — brīnījās Līvija.

— Tāpēc, ka tu savu algu samaini un izdali sīknaudā.

— ?

— Jā, tā tas ir, Līvij. Ja vecenītei aptrūkst ceļa naudas. tu samaksā. Tas ir labi darīts. Ja tavā skolā kādam bērnam trūkst burtnīcu vai zābaku, tu nopērc. Tas arī ir labi darīts. Un arvien atrodas kāds, kam tu vari palīdzēt, un las dara prieku devējam un ņēmējam. Tā tu izdali savu algu, un redzi, kad pašai gribas aiziet uz operu, — aptrūkst trīsdesmit santīmu.

— Bet, Rita, — iebilda Līvija, — es tomēr nevarētu mierīgi aplūkot liepu ceļmalā, kamēr vecenīti izsēdina no autobusa. Un es nespētu sekot izrādei, man būtu jādomā par māmiņu, kas ziemas naktī kājām tipina no Krusta baznīcas uz Pārdaugavu.

— Pareizi, tā tas būtu. Tāpat tu nevari mierīgi apēst savu pusdienu, zinādama, ka dažam bērnam nav ne kripatas maizes. Tu nevari atļauties nopirkt sev lieku pāri glītu kurpju, neatcerēdamās, ka daži bērni vēlā rudenī nāk,,skolfi bez apaviem. Un tā tu savu naudu izdali. Atceries, tu kādreiz gribēji arī studēt, bet tev neiznāca. Vai tu vēl atceries, kāpēc?

— Atceros gan. Tēvam vajadzēja jauna zirga un pļaujmašīnas, bet nebija naudas.

— Un mīļā meitiņa Līvija tad pameta mazāk atalgotu vietu Rīgā ar izredzēm studēt, pārgāja uz Latgali un sapelnīja tēvam zirgu un pļaujmašīnu, nomaksāja visus mājas parādus.

— Vai tas bija slikti darīts?

— Ļoti labi. Un, kad nomira tēvs, Līvija atteicās no mantojuma daļas par labu karsti mīlētam un lutinātam jaunākajam brālim un vairākus gadus pusi algas vēl piemaksāja klāt.

— Toties tagad brālis ir labi ierīkojies un man vairs nav bēdas, ka viņš varētu izputēt.

— Tad tev būtu laiks sākt studēt. Brālis taču būs piesolījies tev palīdzēt?

— Nē. Viņam laikam vēl neiznāk.

— Un tici, neiznāks nekad. Kad viņš bija ticis tik tālu, ka varēja saimniekot bez bažām un materiāliem spaidiem, tad viņam vajadzēja telefona, pēc tam nepieciešams kļuva radio, tad nekādi vairs nevarēja iztikt bez elektrības, bet, pirms vilka elektrību, vajadzēja uzcelt jaunu māju. Un, kad bija jauna māja un elektrība, tad vajadzēja visu mašīnu un rīku, ko var dzīt ar elektrību. Bet, kad vienam saimniekam ir jauna, priekšzīmīga māja ar visām labierīcībām, tad arī viņš pats vairs nevar iet šā tā ģērbies, vajag katrai sezonai sava uzvalka.

— Jā, man arī reizēm liekas, ka brālis pārāk lielu vērību veltī apģērbam. Es eju vienkāršāk.

— Tev taču neatliek. Un vai tu nestāstīji, ka tavs brālis, kopš var izalgot puišus, kļuvis kaislīgs zvejnieks, iegādājies pat motorlaivu, lai varētu pa ezeru izvizināt smalkos ciemiņus, kuru tagad viņa mājā neesot trūkums? Tici man — un, ja netici, tad protokolēsim manus vārdus, — drīz tev brīvdienās būs jāmeklē tūristu mītne, kur apmesties, sevišķi vēl, ja tavs brālis apprecēs attiecīgi smalku sievu.

— Bita, tu runā rūgtus vārdus.

— Mani piedzīvojumi ir bijuši vēl rūgtāki. Tu zinir es savā laika izskoloju savu māsu, jo vecākiem nebija naudas. Tagad viņai ir labi situēts vīrs, greznas mēbeles, vasaras jūrmalā, ziemā teātri, kafejnīcas, bet man — sešdesmit latu mēnesī. Un reizēm māsas kundze mani pagodina, uzaicinot kafejnīcā uz pāris kūkām, tikai nekad pie Svarca, kur viņa iet parasti ar savām smalkajām draudzenēm, jo mans mētelis ir pārāk nodilis. Pagājušajā vasarā viņa piedāvāja man piemešanos savā vasarnīcā jūrmalā, labi zinādama, ka es no savas algas nevaru braukāt. Bet, piedāvāt man mēneša karti, — tas viņai ar gudru ziņu neienāca prātā, jo tad es tiešām varētu vēl aizbraukt.

— Vai tad viņa negrib, ka tu brauc?

— Protams, ne. Tāpat kā tavam brālim nebūtu ne mazākās vēlēšanās tevi redzēt, ja tev gadītos saslimt, zaudēt darbu vai citādi nonākt nabadzībā. Vispār labi situētiem cilvēkiem nepatīk atcerēties tos laikus, kad grūti gājis un kāds viņus pabīdījis uz augšu. Tavam brālim, droši, patīk uzslavas, ka viņš tēva nīkulīgo saimniecību nostādījis priekšzīmīgi. Tas ceļ viņa pašapziņu. Bet tu ar savu aizbraukšanu šo pašapziņu ievaino, jo netieši atgādini, ka pie māju uzcelšanas arī tu esi pielikusi roku un īstenībā esi tur ieguldījusi ne tikai sev zaudēto naudu, bet arī neiegūto izglītību.

Līvija klusēja. Auksti pārliekot, Ritai bija taisnība.

— Es daudz esmu domājusi par šīm lietām, — nerimās Rita. — Kādreiz mani ļoti kaitināja māsas nevērība pret manu nabadzību. Nabadzībā citu cilvēku nelietības arvien vairāk sarūgtina nekā normālos apstākļos. Bet pēdīgi man bija jāatzīst, ka tādi cilvēki kā es un sevišķi tu esam savus tuviniekus padarījušas par šādiem patmīļiem.

— Tātad mums jāatbild ne tikai par savu paputējušo dzīvi, bet arī par savu mazāko brāļu un māsu samaitāšanu, — mēģināja jokot Līvija. — Tad tiešām cils nekas neatliek kā piesiet akmeņus pie kakla un noslīcināt mūs jūrā visdziļākajā vietā.

— Nemaz nesmejies, tā tas ir. Saki atklāti, — vai tev nav pašai prieks, ja vari kādam palīdzēt, uzdāvināt, padarīt viņa vietā?

— Kad labi padomā, ir gan.

Nu, lūk. Tas ir devēja prieks. Liktos cēlākais no priekiem. Bet tie, kuriem tu palīdzi, dāvini, pakalpo, arī sajūt prieku. Tas ir ņēmēja prieks. Tas vairs nav tik cēls prieks. Un, ja nu mēs kādam arvien dodam, dāvinām, pakalpojam, tas beidzot pierod pie ņēmēja prieka, uzskata ņemšanu un citu pakalpojumus par savu dabisku tiesību un kļūst egoists. Dažs savā egoismā nonāk pat tik tālu. ka sāk tevi ienīst, ja vairs nevari dot un dot, nemaz nerunājot par atpakaļprasīšanu.

— Bet vai arī mēs nebūsim egoisti, ja citiem neko nedosim, nevienam nepakalposim?

— Es nesaku, ka nevajag dot un kalpot. Bet es arī nedomāju, kā māca daži ireāli sapņotāji, ka vajag tikai dot un atsacīties. Ja mēs atzīstam, ka devēja prieks ir augstāks par ņēmēja prieku, tad taču mums vajadzētu arī citiem novēlēt šo augstākās pakāpes prieku. Bet mēs ar savu mūžīgo došanu piespiežam viņus sēdēt ņēmēja pozā, kamēr viņi tajā ieraduši un domā, ka tu tāpēc vien esi pasaulē nācis, lai viņam dotu, dāvinātu, kalpotu.

— Kad tā auksti un loģiski padomā, — domīgi runāja

Līvija, — tavā runā ir deviņdesmit deviņi procenti patiesības un viens procents sarūgtinājuma. īstenībā mans brālis būtu ticis arī pats uz augšu, tikai, protams, daudz lēnāk, un man būtu augstskolas izglītība un interesantāks un labāk atalgots darbs. Un viņam nevajadzētu no manis vairīties, jo viņa pašapziņai tad tiešām būtu ciešs pamats. Tāpat, ja tu būtu ļāvusi savai māsai izbaudīt kaut pusi no tā dzīves sūruma, ko tu izjuti, skolā iedama un reizē strādādama, varbūt no viņas butu iznācis vērtīgāks cilvēks.

— Droši, liet paskaties, nupat iestājas jauna diena. Glābsim, kas glābjams no šīs nakts miega.

Rītā Līvija sakravāja nelielo čemodānu un salika naudu somiņā.

— Nez ko lai iesāku ar savu operas naudu? Uz Latgali atpakaļ vest būtu par grēku. Būs tīri vai jāklausa tavām vakardienas pamācībām un jānogulda krājkasē nebaltām dienām, — Līvija ķircināja Ritu.

— Labāk nopērc sev kādu grāmatu. Būs kompensācija «Aīdas» vietā, un nebūs ceļā jāgarlaikojas, — ieteica Rita.

— Lielisks padoms! — Līvija sasita plaukstas.

Pilsētā tikušas, draudzenes atvadījās. Rita steidzās darbā.

— Varbūt es aizskriešu uz staciju, ja tanī laikā būs jāiet ar vēstulēm uz pastu, — viņa vēl uzsauca Līvijai.

Līvija gāja meklēt grāmatu veikalu. Laika bija daudz, lēnā gaitā viņa soļoja pa ietvi un apstājās pie viena otra skatloga. Lūk, izstādītas rotaļlietas. Bērni sastājušies staipīja kaklus un iekāroja vienu otru lietiņu, pildāmies virsū mātēm un auklēm: — Nopērc man to!

Līvija uzskatīja skaistu lelli. «Kaut Maņai tāda būtu, kā viņa priecātos!» viņa iedomājās. Bet Maņai bija tikai no lupatām, pašas tītas, bezveidīgas lelles, viņa cilāja tās un tīņāja cauru dienu, jo citu neko nevarēja darīt. Nelaimīga meitene, pavisam maza zaudējusi māti un tēvu — dzērāju. Nepietika ar to, ka māte sava vīra dzeršanas dēļ pakārās, tikai dažus mēnešus paauklējusi mazo Maņu. Nepietika ar to, ka tēvs dzērumā iebrauca upē un noslīka. Kā mantojums no dzērāja tēva Maņai palika kroplums — četru gadu vecumā viņa vēl nevarēja staigāt. Viņa dzīvoja pie savas mātesmātes smacīgā istabelē un dienu no dienas viena pati, jo vecmāmiņa gāja darbā pie saimniekiem. Līvija reiz apmeklēja mazo meiteni, un pēc tam bija jāiet vēl un vēl. Maņa likās pavisam nereāla būtne. Viņa dzīvoja savā bērna izdomu pasaulē, jo ar īsto pasauli lai maz nācās saskarties. Tikai dažās svētdienās vecmāmiņa iznesa viņu laukā un nosēdināja uz lupatām zem ievas. Izbrīna pilnām acīm viņa vēroja kokus, kas vējā kustējās, mākoņus, kas steidzās nezin kur. — Tāds nīkulltis ir tā mūsu Maņa, — reiz, Līviju pa durvīm izvadot, teica vecmāmiņa. — Ko es neesmu izlūgusies, bet nepieņem dieviņš.

— Bet vecomāt! — izbailēs iesaucās Līvija. — Kā nu var tā gribēt!

— Ek, jaunkundzīt, tev nav acu priekš mūsu dzīves. Cik ilgi man vairs likts kustēt. Paliks Maņa viena pasaulē, vai būs kāds, kas roku pieliks? Dzīvu viņu kukaiņi apēdīs. Grūta mūsu dzīve jau veseliem, slimos i dievs nepažēlo.

Daudzas reizes Līvija bija apmeklējusi Maņu, bet smaidot viņu vēl nebija redzējusi. Tik aizkustinoši nopietns bija kroplais bērns, ka Līvijai dažreiz gribējās atdot pusi no dzīves, lai iemācītu Maņu smaidīt.

«Bet, ja Maņai uzdāvinātu tik skaistu lelli, varbūt viņa pasmaidītu,» iešāvās prātā Līvijai.

Maņas smaidu iztēlodama, viņa nospieda veikala durvju rokturi. Skaisto lelli iesaiņoja, viņa samaksāja un ielika sainīti portfelī.

Nākošajā ielā Līvija nogāja gar grāmatu veikalu. Logs bija grāmatu pilns, un viņa noskatījās uz tām kā izsalcis suns uz kaulu zem stikla.

Stacijā pirms vilciena atiešanas iedrāzās Rita un iespieda Līvijai rokā sainīti: — Se tev ceļa maize. Man izmaksāja algu no paša rīta, un tad es iedomājos, ka tev ceļā nebūs ne kripatas, ko grauzt.

— Sīknauda, Rīta, sīknauda! — Līvija smējās, norādīdama uz sainīti.

— Ak nu, nieki, — Rita atvairījās. — Tev garš ceļš priekšā. Tagad tu varēsi vilcienā grauzt sausiņus un lasīt grāmatu.

— Saki labāk — spēlēties ar lelli.

— Lelli? — Rita nesaprata.

— Jā, es nopirku lelli Maņai. Atceries, reiz stāstīju par kroplo meitenīti netālu no manas skolas.

— Te nu bija. Es vakar esmu savas pērles cūkām bērusi priekšā! — sirsnīgi smējās Rita.

— Cūkām gan — tev un man, — Līvija norādīja Ritai uz viņas atnesto sainīti. — Ko lai dara, Rita, no savas ādas neviens nevar izlēkt. Galu galā pasaulē ir tik maz prieka, un gribas, lai tā būtu vairāk. Man būtu prieks par grāmatu, bet Maņai par lelli tas būs daudz lielāks.