Stāsti, noveles, humoreskas

SKARBAIS PIESITIENS

Studente Zenta Rijupe posās uz krustmātes dzimšanas dienas viesībām. īstenībā nekāda pošanās nevarēja iznākt — viena pati vilnas kleita, tā pati augstskolā, darbā, teātros, viesībās. Vienīgi no mazgāja seju un rokas un saglauda matus. Pulkstenis rādīja četri, tātad jāsteidzas, lai palīdzētu krustmātei uzklāt galdu. Vēl jāieiet puķu veikalā un jāizmeklējas pāris ziedu. Sasodīts, kā izrauj no maciņa latus tādas iešanas!

Zentu saņēma viņai no iepriekšējiem gadiem tik labi pazīstamais viešņu pulciņš. Zenta studēja jau trešo gadu un ar šiem pašiem viesiem sastapās jau sesto vai septīto reizi — krustmātes, krusttēva un mazā Gunāra dzimšanas dienās. Radus krustmāte nemēdza aicināt, izņemot Zentu, ar kuru kā studenti lepojās paziņu priekšā. Zenta pārāk labi saprata savu izrādāmās stāvokli un arvien jutās neērti. Bet cienījamās kundzes to izskaidroja ar sievišķīgu kautrību. Būdamas vārdos stingras modernisma apkarotājas un virtuves gaisa piesātinātas līdz beidzamai drēbju vīlītei, krustmātes draudzenes Zentu viņas bikluma dēļ uzskatīja par sava dzīves veida un uzskatu turpinātāju.

Radniecisko pienākumu dēļ Zentai arvien bija jāiero das pirms viesību oficiālā sākuma — vakariņām. Ap pulksten puspieciem viņa atrada priekšā jau četras kundzes ar bērniem. Viņām bija paraža ierasties laikāk, ļaut bērniem paspēlēties ar krustmātes Gunāru, pret vakaru aizvest bērnus mājā, pārģērbties un uz vakariņām ieras ties kopā ar vīriem. Bezbērnu pāri un neprecētās dāmas un kungi ieradās tikai vakarā.

Zenta palīdzēja krustmātei uzlikt galdā kafijas tasītes un cepumus, un viešņas ar bērniem sēdās pie galda. Ma zajiem bija izvārīts kakao. Sākās jau daudzreiz dzirdētās sarunas. — Astrida, vai lā jātur tasīte, — pamācīja savu meitiņu Alkšņa kundze. — Ak dievs, kā gan skolā bērnus izlaiž, — viņa nopūtās, sevišķi uzsvērdama vārdu «skolā», jo ļoti lepojās, ka viņas Astrida ar sešiem gadiem jau iekļuvusi pamatskolas sagatavošanas klasē.

— Es brīnos, Alkšņa kundze, kā jūs savu meitiņu tik jaunu laižat skolā. Viņa vel var pārpūlēties, sāks nīkuļot, — iebilda kapteiņa Saujas ķundze, kuras deviņus gadus vecais puika bija palicis otru gadu pirmajā klasē. — Es gan savam Ilmāram neļauju pārpūlēties. Mācībām laika diezgan. Labāk lai norūda ķermeni, paskrienas ar bumbu.

— Viņa jau man tāda apdāvināta, — Alkšņa kundze ar maigu lepnumu noglaudīja Astridai galvu. — Ziemas svētkos pie eglītes visdrošāk nodeklamēja savu dziesmiņu. Latviešu valodas skolotāja saka, ka no viņas noteikti iz nākšot liela aktrise.

— Mana Irēna atkal noteikti būs baletdejotāja, — viņu pārtrauca tirgotāja Stīpnieka kundze. — Viņa jau, tikko sāka staigāt, uz pirkstu galiem vien iet.

— No Gunāra laikam iznāks inženieris, — nenocietās arī krustmāte. — Viņam tikai mašīnas un mašīnas…

— Ilmār, kas tu būsi, kad izaugsi liels? — par zināmo atbildi jau priekšlaikus smaidīdama, krustmātei neļāva nobeigt teikumu Saujas kundze.

— Sportists, — acīm redzot, ne pirmo reizi uz jautājumu atbildēja Ilmārs, noskatīdams un paņemdams garšīgu cepuma gabalu.

— Viņš jau man uz sportu. Visus rekordus zina no galvas. Kad pārnes avīzi, tūlīt ķer sporta nodaļu.

— Jā, tagad gan tie bērni daudz attīstītāki nekā ag rāk, — cienīgi beigās piesprauda finansu ministrijas vidēja ierēdņa Oliņa kundze. — Kā mana Mirdza — spēlē klavieres kā īsta māksliniece. Es tādā vecumā nebiju klavieres vēl nemaz redzējusi. Mirdziņ, vai tu paēdi? Nu, nekas, paēdīsi vēlāk, tagad nospēlē tantēm priekšā valsi «Pie zilās Donavas».

Meitene žigli piecēlās un nosēdās pie klavierēm. Piesita pāris akordu, il kā izmēģinādama instrumenta labskanīgumu, tad steidzīgi, nevienādā ritmā sāka populāro valsi. Oliņa kundze atgāzās krēslā un sapņaini pievēra acis. Aiz cienības pret ierēdņa kundzi arī citas viešņas pārtrauca kafijas dzeršanu un lietpratīgi vērtējošām sejām klausījās bērnišķīgi nemākulīgajā spēlē.

— Ah! Brīnišķīgi! — glaimīgi iesaucās Stīpnieka kundze, kad Mirdza ar sevišķu uzsvaru piesita pēdējos akordus.

Oliņa kundzes acīs pamirdzēja asaras. — Ak, kā viņa mani aizgrābj ar savu spēli, — viņa nevarīgi pasmaidīja. — Es noteikti sūtīšu viņu konservatorijā. Paldies dievam, mūsu apstākļi to atļauj, — Oliņa kundze cienīgi palieca galvu uz leju, tā ka sevišķi izspiedās biezais dubultzods.

Bērni pabeidza ēšanu un sabruka otrā istabā spēlēties. Kundzes pārcilāja jaunības atmiņas, atcerējās klāt neesošos vīrus UN pastāstīja viena otrai to īpatnības.

— Nez vai šodien mans Bucis arī piezvanīs uz māju pirms iznākšanas no darba. Vēl nekad viņš to nav aizmirsis, — smaidīja Oliņa kundze, — un vēl nekad viņš nav novēlojis pusdienu.

— Cik brīnišķīgi, ka cilvēks var būt tik akurāts, — nopūtās Stīpnieka kundze. — Kad mans vīrs aiziet darīšanās, es nekad nevaru zināt, kurā krogā tas ēdīs pusdienas un kad pārnāks mājās.

— Ah, kas nu jums, tepat pa pilsētu vien vīrs šeftējas, — iebilda apdrošināšanas biedrības aģenta Alkšņa kundze. — Cik reižu es nemaz nezinu, kur mans vīrs aizkomandēts. Tikai pienāk kartīte — šodien esmu tur un tur, rīt jau būšu tur un tur. Visdrausmīgāk, kad viņu sūta uz Latgali. Tad naktīs man sirds tā dreb, ka gulēt nevaru. Vai nav lasīts, kādi zvērīgi cilvēki tie latgalieši. Un mans vīrs vienmēr mīl tik eleganti ģērbties. Man tik bail, ka viņu tur nenosit, — Alkšņa kundze nodrebinājās.

— Jā, kas nu mums, novirzīja sarunu uz citu pusi Oliņa kundze, lai nu mūsu vīri kur būdami, mēs vismaz zinām, ka tie mums uzticīgi. Bet ko lai saka nabaga Lapiņa kundze? Viņas vīram alkal jauna mīļākā!

— Atkal jauna? — dāmas sasila rokas.

— Jā, ja, jūs neesat dzirdējušas? — Oliņa kundze iejutās stāstījumā. Mirdziņ, ej pie citiem bērniem, viņa pamāja savai meitenei, kas bija ienākusi un uzmanīgi klausījās. — Es nekad savai meitai neatļauju klau sities tādas lietas. Jā, zināt, Lapiņa kundze pati man stāstīja. Es ceru, dāmas, ka šī lieta paliks starp mums?

— Protams! Bez šaubām! — sauca dāmas.

— Jā, redzat, tā žurnālista dzīve jau ir tāda dēkaina Un tā Lapiņa kundze atkal uzķērusi, ka viņas vīram ir kāda noslēpumaina sarakstīšanās. Reiz tiešām vestes kabatā uzgājusi kādas dāmas vēstuli. Svešā stāstījusi, ka esot sajūsmināta par Lapiņa rakstiem avīzē. Tie viņu apmirdzot kā rudens saule sarkstošu kļavu. Visādi iz jūsmojusies un uzaicinājusi kādreiz iepriecināt viņas slieksni, sperot soli viņas mājā jūrmalā. Rudens vakari un jūras krākšana viņai vairs nelikšoties tik baigi, ja istabas sienas izelpošot atmiņas par to, kas tik ļoti pratis aizviļņot viņas sirdi.

— Cik dzejiski! — sajūsminājās Alkšņa kundze.

— Jā. Un klāt bijis vārds un adrese. Lapiņa kundze to pierakstījusi un gaidījusi, kas notiks. Vīram prasīt nedrīkst, tas iespītēsies un klusēs. Tuvojusies Lapiņu pārim desmit gadu laulības jubileja. Vīrs apsolījis kun dzei uzdāvināt laulības gredzenu, ko tā pazaudējusi peldoties, nopircis šo to saimniecībā nepieciešamu, — nu taisni prieks, cik labs un gādīgs kļuvis. Vakarā sanāk viesi, bet Lapiņš nerādās. Kundze zvana uz redakciju, tur atbild, ka nav redzēts. Zvana uz parasto krogu — jā. esot. Viņa tāda enerģiska, atvainojas viesu priekšā uz mirkli, paņem auto un brauc vīram pakaļ. Tas pašlaik krogā uzlaiko kādai bārdāmai sievas laulājamo gredzenu. Lapiņa kundze arī temperamentīga dāma, daudz nejautā, bet acumirklī noslauka no galda visus traukus un pudeles. Lapiņš aukstasinīgi pasaucis viesmīli, nokārtojis maksājumu, arī par traukiem, piecēlies un, pirms kundze pa guvusi ko iebilst, nozudis. Kundze skrien pakaļ, bet auto jau gabalā. Iztaujājusi šoferus, vai nav dzirdējuši, kur vēlēts braukt. Viens pastāstījis, ka uz jūrmalu. Kundzei nav tik daudz naudas, lai ņemtu auto, viņa prom uz staciju un vēl laimīgi noķērusi vilcienu. Aizbrauc tur, iet uz zināmo adresi, viss tumšs un kluss. «Vai jau ielīduši migā?» tai tīri nelabi palicis. Situsi pie slēģiem. klauvējusi pie dur vīni, līdz beidzot atšļūkuši lēni soļi. Durvis atvērusi veca, resna daina. Tikmēr runājušas abas, kamēr sākušas bučoties. Kļaviņa kundze — tā saukusies svešā dāma — apgalvojusi, ka viņa nebūt neesot domājusi Lapiņu kaut kādi kārdināt, viņa esot ļoti vientuļa un kavējot laiku, lasīdama grāmatas un avīzes. Viņai iepatikušies Lapiņa raksli, un tāpēc saņēmusi dūšu aizrakstījusi viņam. Necik ilgi — UN vārtu priekšā nodūcis auto. Abas dāmas saķērušās izgājušas pretī. Gaišajā mēnesnīcā no auto izkāpis Lapiņš, kā toreadors ar plato mēteli uz viena pleca. «Atļauj, Lapiņa kungs, iepazīstināt tevi ar Kļaviņa kundzi,» sieva saukusi saldā balsī. Izdzirdis sievas balsi un pametis acis uz Kļaviņa kundzes korpulento stāvu, Lapiņš ielēcis atpakaļ taksometrā un nozudis kā skrejošais holandietis.

— Ha, ha, ha. To jūs lieliski pateicāt — ka skrejošais holandietis! — dāmas sāka smieties tik skaļi, ka bērni saskrēja istabā un izbrīnījušies uzlūkoja savas mātes.

— Jā, Lapiņa kundze tikai rītā nokļuvusi mājās, un viesi visu nakti izmielojušies vieni paši, — nobeidza Oliņa kundze. — Bet, kundzes, vai nebūtu laiks aizvest bērnus mājās? Mēs knapi paspēsim pārģērbties.

— Jā. Tik interesanti aizsteidzās laiks, jūsos klausoties. Jūs protat stāstīt, kā romānu.

Kundzes ar bērniem aizgāja. Zentai sākās grūtākais posms — galda klāšana. Viņai likās, ka valsts eksāmeni augstskolā būs tīrais nieks pret krustmātes galda klāšanas gudrību. Zenta nevarēja un nevarēja ielāgot, kurā pusē šķīvim jāliek vīna glāze dāmām, kurā kungiem, jo nevarēja izprast, kāpēc tāda starpība. Bet bez loģiska iz skaidrojuma viņai grūti nācās iegaumēt krustmātes gudrības.

Ap septiņiem saka rasties jauni viesi. Kungi gratulēja gavilnieci, kundzēm bija līdzi arī vīstokļi, kurus nācās saņemt un atraisīt Zentai. Pa lielākajai daļai tur bija kliņ ģeri un tortes, pašu cienājamo viešņu cepināti. Dāmas slavēja viena otras cepumus un atvainoja savu trūkumus. Trīs korporeļi, stīvi un cienīgi locīdamies, skūpstīja krustmātei roku un pasniedza puķu pušķus.

Pēc vakariņām uz galda palika vīni, degvīns un uz kožamie. Viesi tērzēja, korporeļi stāstīja anekdotes, dziedāja. Zenta nevarēja saprast, kā var gadu no gada runāt vienas un tās pašas runas, dziedāt vienas un tās pašas dziesmas, smieties par tik daudz reižu dzirdētām anekdotēm. Viņai kļuva smacīgi omulīgajā telpā. Skumji un garlaicīgi — un bija žēl veltīgi izšķiestā laika. Apslāpēts riebums un nepatika modās pret šiem ļaudīm, kuriem garīgā dzīve bija nonākusi nāves punktā, un te nu viņi malās uz vienas vietas, paši to nemanīdami un būdami apmierināti. Nospļauties un aiziet. Drusku žēl tikai krustmātes, kā viņa varēs izskaidroties viesu priekšā. Nē, labāk iedzers kādu glāzi vīna, lai apmiglojas acu caurgriezīgais skats. Zenta dzēra, bet ar katru izdzerto glāzi auga dusmas pret taukaini omulīgo sabiedrību, auga arī dusmas pret sevi, ka nav tik daudz drosmes kā aiziet vai, vēl la bāk, nekad nenākt uz šādām svinībām. It kā iedzelt gribējās pašpieticīgajām dāmām un arī sakompromitēt sevi, lai krustmāte viņu vairs nekad neaicina. Un Zenta apņēmās izjaukt idillisko mājību. Viņa apsēdās kungu pulkā un koķetējot drīz pievilka visu uzmanību. Pazīstot Sau jas kundzes vājību — greizsirdību, viņa visskaļāk amizējās ar tās vīru — virsnieku. Zenta gan redzēja, ka krust māte tai raidīja vairākus rājošus skatus, bet kā atbildi viņa izaicinoši aizkūpināja virsnieka piedāvāto papirosu. Vakara dalībnieces nebūtu tā sašutušas, redzot dienas laikā staigājam pa ielu kailus cilvēkus, kā ožot dūmus, kas nāca no Zentas papirosa. Bet sabiedriskais takts neļāva sašutumam izplūst vārdos. Viņas tikai savilka lupu kaktiņus un saskatījās.

Krustmātes viesībās parasti nekad netika dejots, bet šo reiz Zenta satracināja kungus uz dejošanu, apsolot katram trīs riņķus ap galdu. Kungi lūdza Saujas kundzi spēlēt. Viņa gan sāka atrunāties, bet vīrs nepārprotami paskatījās tai acīs, viņa padevās un sāka spēlēt valsi. Zenta nebija mierā, kamēr netika sameklētas fokstrota notis. Pārējās dāmas no dejas atteicās. Kad deja beidzās. Saujas kundze uzsāka spēlēt kādu maigu Sūberta dziesmu, kas Zentu bija sajūsminājusi kādā koncertā. Bet klausīties to no iedresētiem, nevis mākslinieciskiem pirkstiem, nē, tas Zentai likās mākslas zaimošana. Viņa droši piegāja pie klavierēm UN uzsita ar dūri uz zemo skaņu kauliņiem. No skarbā piesitiena dāmas pietrūkās kājās. Visas jautājoši un izaicinoši paskatījās uz krustmāti, it kā noprasot: viņa vai mēs? Krustmāte saprata. Viņa pasauca Zentu un paklusu pavēlēja atstāt viesu pulku. Zenta atviegloti pasmaidīja, novēlēja viesiem labuvakaru un gāja koridorā uzvilkt mēteli. Virsnieks Sauja paspēra soli. gribēdams steigties pakalpot dāmai, bet apjuka no sievas niknajiem skatiem un palika uz vietas.