Stāsti, noveles, humoreskas

MANS PIRMAIS PRECINIEKS

Nevaru skaidri vairs atcerēties, cik toreiz man varēja būt gadu. Domāju, ne mazāk par pieci un ne vairāk par septiņi, jo pieci gadi veca iemācījos lasīt, ar astoto gadu sāku iet skolā, bet toreiz man lielāko prieku sagādāja pasaku grāmatas.

Mūsu māja ar nelielo tīrumu platību atradās meža vidū, vairāk nekā kilometru no barona Tranzēes muižas. Meži bija mana bērnības pasaide, kas visu manu dzīvi noslēdza no ārienes. Tāpēc augu ļoti vientuļi, bez draugiem un rotaļu biedriem. Muižā gan bija daudz bērnu, bet no tiem mani atturēja prāvais attālums un arī māte, kas muižas bērnus necieta viņu izlaidīgās uzvešanās dēļ.

Muižā dzīvoja arī kāda manas mātes māsīca, kas mežsarga mājas vienā galā bija iekārtojusi nelielu veikalu. Pie šīs krustmātes es viesojos ļoti labprāt un arī viņu gaidīju ciemā, jo viņas veikala plauktos stāvēja apaļas konfekšu kārbas, no kurām tā arī man iebēra brūnās tūtītēs.

Krustmāte bija vecāka par manu māti, bet bērnu viņai nebija. Tāpēc kādā rudens svētdienā biju ļoti pārsteigta, kad ieraudzīju pa meža taku nākam krustmāti ar mazu puisīti pie rokas.

— Labdien, Anniņ! — viņa smaidīdama uzsauca. — Es atvedu tev parādīt tavu brālēnu. Dod rociņu, Jānīt, šī meitiņa tagad tev ir rada.

Šāds jauns radinieks man bija pavisam neizprotams. Biju lasījusi par apburtiem ezīšiem, kas vēlāk pārvērtušies prinčos, bet mazais Jānītis bija puika kā jau puika, princis tas nevarēja būt, jo prinčiem bildēs bija mirdzošs kronis galvā un zobens pie sāniem.

Nē, nē. Bet, kur krustmāte bija uzreiz tik lielu dēlu ņēmusi, tas man vēl ilgu laiku bija neizprotams. Viņa gan manai mātei stāstīja, kā tikusi pie Jānīša, — esot to adoptējusi. Ko nozīmēja — adoptējusi, nevarēju izdomāt, bet mātei jautāt neiedrošinājos. Ej nu sazini, ko tāds vārds nozīmē, var vēl piedzīvot lielu kaunu par tādu jautājumu.

Paslepus apskatīju savu jauno rada gabalu. Jānītis bija glīts zēns brūniem matiem, tumšām acīm, zilos svārciņos ar perlamutra pogām. Baltās pogas man ļoti patika, un es vēlāk izlūdzos mātei, lai arī manai jaunajai kleitai piešuj tādas pašas.

Ilgi tomēr nedabūju Jānīti aplūkot, jo arī viņš pavērsa uz mani savas tumšās acis. Es nosarku un aizvilkos aiz mātes krēsla.

— Anniņ, ej nu parādi Jānītim savas spēlītes un grāmatas, — mamma mani pastūma.

Es vēlreiz nosarku, tomēr satvēru Jānīti pie rokas un vedu uz otru istabu, kur skalu grozā bija sakrauts viss mans toreizējais pūrs.

Jānītim ļoti patika kāda lelle — Olīvija dzelteniem matiem un zilām acīm, kuras, lelli noguldot, aizvērās. Viņš paņēma to rokās vārīgi, kā trauslu bērnu, un labu laiku guldināja to gultiņā un cēla augšā.

Izspēlējušies ar rotaļlietām, sākām apskatīt grāmatas. Jānītis neprata lasīt, tāpēc lasīju viņam priekšā pasaku par trim tēva dēliem.

Šinī brīdī ienāca pie mums māte ar krustmāti.

— Skat, skat, kādi draugi! — iesaucās krustmāte. — Nu jau Jānītim būs jānāk pie Anniņas grāmatā mācīties. — Es atkal nosarku, bet jutos lepna par savām zināšanām.

— Jā, et glibu mātītiet glāmatu, — Jānītis vēl nevarēja izrunāt «r» un «s», kaut gan viņam jau bija pieci gadi.

Visu vēlo rudens laiku Jānīti nesatiku. Ceļi dubļaini, arī laika nebija ne manai mātei, ne krustmātei bērnus pavadīt, bet vienus laist baidījās suņu dēļ.

Toties, tiklīdz uzsniga pirmais sniegs, tēvs iejūdza kamanās mūsu veco zirgu un mēs ar māti aizbraucām viesoties muižā.

Jānītim acis mirdzēja priekā, kad krustmāte no mūsu pasniegtā kukuļa auta iztina ābeci ar sarkanu gaili uz vāka.

— Dēliņ, pateicies Anniņai un palūdz, lai viņa pamāca, kā ar tādu grāmatu rīkoties, — krustmāte pastūma Jānīti uz manu pusi.

Jānītis droši pienāca klāt, satvēra manu roku un noliecās.

Ak kungs, kāds kauns! Man grib bučot roku! Sarkana kā brūklene es izrāvos un paslēpu acis mātes priekšautā.

Krustmāte smējās: — Redzi nu, Jānīt, kā tu meiteni sasarcināji. Tā jau tikai tantēm pateicas, jaunkundzēm tāpat pasaka paldies.

Jaunkundze! Man atkal par jaunu bija jāslēpj acis. Man vienmēr bija kauns, ja kāds mani nosauca par jaunkundzi. Es to uzskatīju par lielu izzobojumu.

Sarunas ar Jānīti atsākām tikai pēc pusdienas. Puikam gribējās tūlīt iemācīties lasīt. Līdz «J» viņš burtus ātri iemācījās no galvas, bet tālāk tā lieta tik ātri negāja. Norunājām, ka jāmācās pamazām un, kad mans tēvs vedīs no meža uz muižu malku, vienā dienā Jānis brauks uz mūsu māju, bet otrā — es pie viņa.

Tā sākās mūsu kopīgās gaitas. Jānis bija čakls un vērīgs skolnieks, un pēc Jaungada ābece viņam kļuva par vieglu. Nu arī tik bieži vairs netikāmies. Tikai svētdienās mūs veda viesos vienu pie otra. Tad gājām vizināties no kalniņa.

Jānītis arvien bija ļoti rūpīgs. Viņš nosēdināja mani uz ragaviņu priekšgala, tad skriedams stūma tās, bet, kad tika kalniņa nogāzē, tad uzmetās arī pats un mēs nobraucām lejā, ka sniegs vien nokūpēja. Kalna vidū Jānītis arvien apjautājās: — Vai tev nav bail? — vai arī: — Vai tev nav salti?

Bet kur tad nu būs bailes vai salti, kad tāds bruņinieks pavada!

Kalnup ragaviņas vilka Jānītis. Es gan gribēju vilkt savu reizi, bet viņš nekad man neļāva.

Pienāca pavasaris.

Pūpolu svētdienā es gribēju Jānīti nopērt ar pūpolu slotiņu, bet viņš iebēga otrā istabā. Visu svētdienu mums neveicās ne rotaļas, ne pasaku stāstīšana. Jānītis stostījās un šļupstēja vairāk nekā citās reizēs un pats no tā kaunējās. Varēja redzēt, ka viņš visiem spēkiem cenšas izsacīt skaidri, bet, jo vairāk viņš tā centās, jo mīkstāks «r vietā padevās «I». Man reizēm tā ka smiekli sanāca. Pat krustmāte pamanīja savādo runāšanu un norāja Jānīti, ko viņš ākstoties. Tad puika sadrūma un kļuva nerunīgs.

Lieldienās mums sabrauca viesi. Vairākas kaimiņienes un viņu bērni atnāca ar karašām un raibām sīpolu mizās krāsotām olām

No paša rīta man atļāva uzvilkt jauno, sarkano kleitu, kurai māte bija piešuvusi veselu rindu perlamutra podziņu.

Pēc pusdienas atnāca arī muižas krustmāte un Jānītis. Jānītis bija ļoti nopietns un apmulsis. Tūlīt lika krustmātei izņemt no mēteļa kabatas sarkanu, lakotu olu un pasniedza man. Ola likās ļoti skaista, ne tāda kā parastās sīpolu mizas un rudzu zālēs krāsotās.

— Saki nu viens! — māte iesaucās. — Taisni vienā krāsā ar tavu kleitu. Par tādu olu gan tu Jānītim varēji mutes dot.

Kā nu mamma varēja tik dumji runāt! Puikam mutes dot! Es izlikos, ka neesmu šo piezīmi nemaz dzirdējusi, un, acis nodūrusi, spēlējos ar olu.

Jānītis kļuva nemierīgs. Paskatījās vienu otru reizi uz krustmāti, tad uz mani, tad uz mammu, pačāpstināja lūpas, bet neko neteica.

Krustmāte smaidīja: Jānītim šodien esot kaut kas svarīgs runājams, un pie tam viņa, nozīmīgi pavērusies manī, sāka mammai klusu kaut ko stāstīt.

Manīju, ka runā par mani, tāpēc man kļuva neomulīgi. Acis no olas nenovērsdama, spiedos arvien dziļāk kaktā starp krāsni un mūrīti.

Jānītis paris reižu uz mani žēli paskatījās.

Kad krustmāte bija beigusi, māte sataisīja jocīgi nopietnu seju un teica:

— Nūja, man jau nekas nav pretim, lai Jānītis pats parunā ar Anniņu.

Visas viešņas un bērni mitējās čalot. Gandrīz baznīcas klusums, tikai smīnīgs, iestājās istabā.

Jānītis nolieca galvu un nāca uz manu pusi. Es virzījos dziļāk kaktā, kaut gan vairs nebija kur atkāpties.

Jānītis pienāca, saņēma mani aiz baltās podziņas pie kakla un, acis neskatīdamies, jautāja:

— Anniņ, vai tu pieieti mani?

Istaba līdz griestiem piešalca smiekliem.

Es nosarku vienā krāsā ar savu kleitu.

Nākošajā mirkli es brāžos uz durvīm, nogrūzdama Jānīti zemē. Viņam līdzās nokrita dāvātā ola un sašķīda. Izskrēju ārā un, neko nedomādama, ārkārtīga kauna pārņemta, paslēpos kūti — aizgaldā pie aitas.

Tā izjuka Jānīša precību gājiens.

Tagad man jau pāri mūža pirmajam gadu simta ceturksnim, esmu mīlējusi dažus Jāņus, un daži sakās mani mīlējuši, bet tik nopietnu priekšlikumu neesmu ne no viena dzirdējusi, kaut gan droši vien tagad es vairs nebēgtu pie aitas.