Stāsti, noveles, humoreskas

PAŠNĀVNIECE

Divu ielu krustojumā kantoristi Annu Priedi pēkšņi kāds saķēra aiz rokas. Nepaspēja viņa I ne attapties, ne apskatīties, kad kā piķa lietus pār viņu nolija pārmetumi:

— Redz, kāda tu esi! Es saucu, saucu, bet būtu jele atskatījusies! Es jau arī tad gribēju iet savu ceļu. Kad vairs pat veci draugi nepazīst, kad pašas māte nolād, jāsaka, nav vērts tad pasaulē dzīvot. — Traģisko monologu noslēdza asaras.

— Pagaidi, pasaki vispirms labdien! — Anna pārtrauca runātāju, kurā pazina savu klases biedreni pagastskolā. Idu Puķīti. Īstenībā drauga titulu Ida viņai bija piešķīrusi patvarīgi, jo, lai gan visas trīs ziemas pagastskolā abas meitas bija nosēdējušas uz viena sola un telpu trūkuma dēļ dažu ziemu pat gulējušas vienā gultā, Annā pret Idu arvien bija mājojušas apslēptas nepatikas jūtas. Kaut kas varmācīgs bija Idas raksturā jau tolaik. Arvien viņa uzspieda citām meitenēm savus ieskatus, domas un jēdzienus. Ja brīvajās stundās meitenes strādāja rokdarbus, Ida arvien nopēla citu paraugus un slavēja savus. Bieži tās izjauca jau pusgatavus darbus, tik ļoti neglīti tie bija Idas acīs. Neviena, arī Anna, nebija aizstāvējusies pret Idas uzkundzību. Tādēļ vēl tagad Anna izjuta neapzinīgu īgnumu. Bet, nevarēdama uz reizi aptvert tā cēloņus, viņa iegrūda to kā niknu suni savas dvēseles pagrabos un smaidīdama jokoja:

Skaties, saimniekmeita Ida iebraukusi Rīgā! Droši vien kleitas un rotas sapirkties? Varbūt līgavas plīvurs gādājams?

— Ak Anna, ka tu vari tā izsmiet nelaimīgu cilvēku? —

Ida pārmetoši iesaucās. — Izdzīta es esmu no mājas, mātos nolādēta, tagad skraidu, darbu meklēdama.

— Izklausās ļoti traģiski. Pastāsti tuvāk, tā es neko nesaprotu.

— Ak, tas ir garš sāpju stāsts. Ja tu būtu rakstniece, tad gan es tev izstāstītu visu savu dzīvi. Nevienam cilvēkam laimes māte nav spriedusi tik skopu tiesu kā man. Bet es tevi ilgāk nekavēšu. Tu biji tik lepna un nemaz negribēji mani satikt. Ko nu es, nelaimes putns, maisīšosjums, laimīgajiem, pa kājām. Savu adresi man tomēr pasaki. Ja laimēsies Rīgā dabūt darbu, varbūt kādreiz aiziešu. Ja nedabūšu vietu, gan tad lasīsi avīzē, ka mans līķis izskalots no Daugavas dzelmes.

Ko tu niekojies ar tādām nāves runām! — apsauca Anna. — Kādu darbu tu īsti meklē?

— Kādu es varu meklēt? Kāda man izglītība, tāds darbs. Kalpones vietu meklēju.

— Nesen dzirdēju, ka ārste Kļaviņa meklējot kalponi. Aizej apjautājies. Vari atsaukties uz mani, esam drusku pazīstamas. Viņas adresi vari dabūt katrā aptiekā vai tālruņu sarakstā.

Ida pierakstīja Annas adresi un aizsteidzās.

*

Pēc pāris mēnešiem, no darba pārnākot, Annu Priedi sagaidīja ne visai priecīgs pārsteigums — viņas istabā it omulīgi sēdēja Ida Puķīte. Annu ieraugot, Idas seja it kā ieņēma pozu, kā zirnekļa tikls tai pārvilkās skumju izteiksme.

— Mīļā Anna, tu esi pēdējā osta, kur es kā dragāts kuģis piestāju atelsties, — Ida izteiksmīgi nodeklamēja.

— Tev vajadzēja kļūt aktrisei vai dzejniecei, ne kalponei, — Anna centās ar jautrību noslaucīt skumju zirnekļa tiklus no Idas sejas.

— Tev arī liekas? Tagad, kur esmu izstrādājusies vairākās vietās, arī man jāatzīst, ka kalpones darbs man pār rupju.

— Kā — vairākās vietās? Vai tu pie Kļaviņas nesalīgi?

— Salīgu. Bet, jāsaka, pie inteliģentiem daudz grūtāk kalpot nekā pie prastiem ļaudīm.

— Es nu nezinu. Kļaviņai iepriekšējā kalpone nodzīvojusi piecus gadus un gājusi projām tikai tāpēc, ka apprecējusies.

— Nevar teikt, ārste pali bija zelta cilvēks, tāpat arī kungs. Tikai viņas māte — nu, īsta ragana, ka jau es rakstīju.

— Kam tu tā rakstīji? — jautāja Anna.

Savā dienasgrāmatā. Zini, es rakstu dienasgrāmatu. Ja es mirstu, vismaz tad pasaule uzzinās, kā cilvēki mani vajājuši, līdz iedzinuši nāvē.

Annai likās, ka Idas fantāzija kā vista uzlidojusi pārāk augstā laktā, un viņa notrauca to zeme ar jautājumu:

— Cik ilgi tad tu pie Kļaviņas nodzīvoji?

— Divas nedēļas. Bet tad sarāvos ar veco. Es gribu reiz izmazgāt savu vatēto segu — kā no mājas netīru paķēru. te, Rīgā, negribas ar tādu segties. Uzlieku uz gāzes plīts ūdens katlu, bet vecene saka — nevarot tik izšķērdīgi rīkoties. Vakarā būšot vanna, lai izmazgājot tur.

Es teicu, vai jūs, ārstes māte būdama, tik daudz nejēdzat,«ka tādā ūdenī, kur cilvēks mazgājies, nevar segu mazgāt. Vecā skrien sūdzēt meitai, ka es esot rupja.

— Un tevi atlaida?

— Gluži neatlaida. Es aizgāju pati. Domāju, vai pasaulē tik vien vietas. Bet Rīgā vairs nedabūju darbu. Visur prasa ieteikšanas. Salīgu uz laukiem Babītes pagastā. Suņa dzīve tur bija. Divas nedēļas nodzīvoju, tad braucu uz Rīgu. Iebraucamajā vietā salīgu uz Vangažiem. Tur gan bija labāk, visi lauki izgrāvoti, lopiem seklā kūts.

— Kāpēc tu nepaliki tur ilgāk?

— Man bija bailes, ka saimnieks neiemīlas manī. Vienmēr saka sievai — ko nu tu nāksi uz lauka, gan jau Idas jaunkundze man palīdzēs vezumu sataisīt. Es domāju, tikmēr jaunkundžos, kamēr sāks vēl rokas palaist. Bet es esmu apņēmusies tīra un šķīsta nomirt, kaut arī man dzīvē ietu tik slikti, ka vai Daugavā jālec.

— Tu vēl neesi pastāstījusi, kāpēc aizgāji no mājām. Vai jums tagad tik grūti sācis iet?

— Es nevarēju paciest to netaisnību, ko vecāki man darīja. — Idas acīs paspīdēja asaras. — Neviens mani nesaprata. Brālis nicināja kā vien mācēdams. Kad prasu tēvam, kas man tiks par lielo strādāšanu, vai nebūs tā, ka es izstrādāšos sava brāļa jaunkunga labā, tēvs tikai smejas — šis jau līdzi neko neņemšot, gan izdalīšot mantu pēc viņa nāves. Es pastāvēju, lai raksta testamentu. Ja ne, es par velti vairs nestrādāšu nevienu dienu.

Vai nu gluži par velti esi strādājusi! Skatos, tev tik labas drēbes mugurā. Varbūt esi arī pūru ietaisījusi?

Drēbes, drēbes! — Ida mēdījās. — Kas no tām skrandām ir, ja redzi, ka otrs paņems visu mantu. Pat ceļa naudu tēvs nedeva. Labi, ka biju pati iekrājusi, rudeņos pārdodama savas aitas.

— Varbūt viņš negribēja, ka tu aizklīsti pasaulē, kad mājā darba un maizes pietiek? — ieminējās Anna.

— Ak Dievs, tiem būtu manis žēl! Māte vēl, prom braucot, mani nolādēja, tāpēc arī tagad klīstu ka ubadze.

— Nolādēja? — nodrebēja Anna.

— Jā, taisni nolādēja. Kad sasēju savas mantiņas un atvadījos, māte teica: «Un tad piemini mūs un mūsu māju, kad tev pasaulē nebūs savu galvu kur likt!» Es vienmēr atceros šos vārdus, kad man visur izput vietas.

— Varbūt tu viņu pārprati. Droši vien viņa domāja, lai tu nāc mājā, ja tev slikti klājas.

Nekad! Dzīvu viņi mani vairs neredzēs. Ja tu atļausi pie tevis palikt, es vēl kādu laiciņu meklēšu darbu.

Tā nu ir. apjuka Anna. — Istabiņa maza. Pa vakariem man jāmācās angļu valoda. Kādu laiciņu varētu. Bet gan jau tu drīz atradīsi darbu, — viņa mierināja vairāk sevi nekā Idu.

— Paldies tev, mana bērnības draudzene! — Ida spieda Annai roku. — Tiklīdz es manīšu, ka esmu tev par apgrūtinājumu, meklēšu sev mājvietu upes dzelmē.— Svinīgo apņemšanos apzīmogoja asaras.

Annai kļuva Idas žēl. Atkal viņa sarāja īgnuma suņus, kas jau smilkstēja zemapziņas pagrabā. Varbūt tiešām Idas sirds ir tik smalka un jūtīga, ka tai sāp katrs rupjāks ikdienas pieskāriens. Vai mazums bija lasīts grāmatās par lieliem sapņotājiem, kurus līdzcilvēki iedzen nāvē?

Tā Ida Puķīte palika pie Annas Priedes.

— Tu redzēsi, es tevi nemaz neapgrūtināšu. Tu nemaz nemanīsi, ka es te esmu. Un es iztikšu ar taviem palieciņiem, sentimentālā pazemībā apliecināja Ida.

Tomēr jau pirmajā naktī Anna manīja, ka Ida ir te. Viņas mēbelētajā istabiņā bija tikai viena gulta, un tajā viņai nācās dalīties ar Idu. Ida aizmiga cieta laucinieces miegā, bet Anna nevarēja par aizmigšanu ne domāt. Neērti noliktā roka sāka tirpt, tad sāpēt, bet viņa neiedrošinājās pagriezties uz otriem sāniem, lai neuzmodinātu viešņu, lvad beidzot notirpušā roka kļuva nejūtīga, Anna kaut kā pavēlās uz muguras. Pēc brītiņa tāds stāvoklis likās vēl neērtāks par iepriekšējo. Spilvens lieca kaklu kāsī. Kādu stundu viņa cieta, bet tad kakla dzīslas aizsāpējās kā grieztas. Uzmanīgi viņa pagriezās uz otriem sāniem. Likās, nu beidzot aizmigs. Bet, kad laidās snaudā, Ida strauji pagriezās uz Annas pusi un uzlika pāri savu roku. Anna satrūkās kā no sitiena. Miegs bija aizbiedēts uz vairākām stundām.

Rītā Anna piecēlās daudz vairāk nogurusi, nekā vakarā gulēt ejot. Darbā bija jātiek pulksten astoņos. Parasti mājā viņa brokastis neēda. Šorīt turpretī papriekš bija jāaiziet uz veikalu, jāpārnes maize, piens, sviests.

Afona salika visu uz galda un gribēja skriet projām, jo pulkstenis jau rādīja pusastoņi.

— Kā tu man kā suņam pasvied priekšā, — protestēja Ida. — Ēd taču pati arī reizē ar mani.

— Mīļā Ida, nav laika.

— Vajadzēja agrāk celties.

Pusdienas laikā radās jauna problēma. Savā mēbelētajā istabā virtuves lietošanas tiesības Annai nebija. Iztika kā kuro reizi. Dažreiz iestrēba ēdienu veikalā zupu, biežāk iekoda maizi un tā aizskrēja uz angļu valodas stundām. Kā rīkoties tagad? Visideālāk būtu aiziet kopā ar Idu uz ēdienu veikalu. Anna iegriezās kādās durvis un pārskaitīja naudu. Septiņi lati — un nedēļa līdz pirmajam. Vienai pieliktu bagātīgi, bet divām? «Ko, Idai taču pašai būs nauda, vismaz sakumā!» nopriecājās Anna, it kā atbrīvodamās no avansa draudiem.

Mājā Anna sastapa Idu mīkstajā krēslā atlaidušos, romānu klēpī.

— Es visu rītu domāju, kas tev gan vainas. Kad darbs beidzies, sēdi mīkstā krēslā un palasi vai pasapņo. Kad es salīdzinu savu dzīvi ar lavu, man rodas naids pret saviem vecākiem. Vai nevarēja mani arī paskolot? Tad vis es tagad nemētātos citiem par kāju pameslu.

— Cik atceros, tu pati negribēji tālāk iet skolā. Gribēji mācīties rokdarbus un citas praktiskas lietas.

— Ko nu tāds bērns jēdz. Ja vecāki mani būtu mīlējuši, būtu kaut vai kājas sasējuši un aizveduši skolā.

— Ļoti varmācīga māte. Bet, klausies, kā būs ar pusdienām? Iztiksim ar sausu vai iesim uz ēdienu veikalu?

— Derētu reiz apskatīties. Es vēl nekad neesmu bijusi Rīgas ēdienu namos.

Anna izvēlējās zirņu zupu.

— Zirņu zupu esmu uz laukiem diezgan izstrēbusies, — nicīgi novilka Ida. — Gribu nogaršot pilsētnieciskākus ēdienus. Piemēram, Vīnes šniceli ar kāpostiem. Vai, un kādi te brīnišķīgi saldie ēdieni! Es katrā ziņā gribu zināt, kāds ir ananasu krēms ar mērci.

Pieklājības pēc arī Anna izvēlējās saldo ēdienu.

Pabeigusi ananasu krēma garšošanu, Ida paleicās par pusdienām. Bet nu viņai jāsteidzoties pēc avīzes un jāmeklējot darbs. Gluži iztrūcinājusies, Anna samaksāja rēķinu. Skaidrs, ka līdz pirmajam bez avansa neiztiks.

«E, nevajag priekšlaikus zūdīties,» mierinājās Anna. «Varbūt šodien pat Ida atradīs darbu, un tad tev būs pašai no sevis kauns par tik sīkmanīgām domām.»

Vakarā Ida pārnāca sadugusi. Nekā neveicies. Aizskrējusi vienā vietā, jau meitas sēd rindā uz kāpnēm. Negaidījusi, steigusies uz citu adresi. Tur uzprasītas rekomendācijas. Trešajā vietā nevarējusi salīgt ar algu. Vienā mājā cilvēki likušies tīri lādzīgi, bet tur bijuši vairāki mazi bērni.

— Daugavā vien man savs mūžs būs jānobeidz, — kā apnikušu refrēnu nogauda Ida.

— Kāpēc tik drūmi iztēlot visu. Nedabūji darbu šodien, dabūsi rīt, — mierināja Anna.

— Būtu man rekomendācijas, tad pavisam cita lieta, — skuma Ida.

— žēl, ka nepadzīvoji ilgāk pie Kļaviņas. Dabūtu no viņas ieteikumu, un tas būtu ļoti iespaidīgs.

— Mīļā Anna, mūsu bērnības draudzības vārdā es gribētu tev ko lūgt. Bet tu iepriekš apsoli, ka izpildīsi. Vai jā?

— Apsolu, ja tas būs manos spēkos.

— Tas ir tavos spēkos. Tātad tu esi apsolījusi.

— Nu, ko tu zvērini, saki laukā, — Anna kļuva nepacietīga.

— Mīļā Anna, izraksti man Kļaviņas vārdā apliecību. Tu apsolīji, tev tas jādara, — tiepās Ida, redzēdama apjukumu Annas sejā.

— Nē, to gan es neesmu apsolījusi un arī nedarīšu. Paraksta viltošana ir krimināla liela. Vai tu nezini? Vienkāršāk būs, ja es aiziešu pie Kļaviņas un palūgšu viņu pašu izrakstīt apliecību.

— Veltīgi, viņa nerakstīs! — iesaucās Ida. — Es viendien tev neizstāstīju gluži pareizi. Mani tomēr atlaida. Es biju aizmirsusi virtuvē uz galda savu dienasgrāmatu, un vecene izlasījusi.

— Ak par to raganu?

— Jā, par to raganu… — apjuka Ida. — Mīļā Anna, nu izraksti man to apliecību! Kas tādu parakstu pētīs?

— Darbu meklējot, tu vari uzdurties Kļaviņas radiem vai draugiem, kas parakstu pazīst. Un tad tevi saņems ar visu apliecību ciet un policija noskaidros, ka parakstu uz «rekomendācijas viltojusi Anna Priede.

— Nu tad, mīļā Anna, piemini, ka tev reiz bija bēr nības draudzene Ida. Un, ja lasīsi, ka no Daugavas izskalots nezināmas sievietes līķis, tad zini, ka tā esmu es. Svešu cilvēku, radu un draugu upuris…

— Apmierinies, Ida. Tu vēl neesi bezizejā.

— Es esmu bezizejā. Tu mani dzen uz Daugavu! — Ida pietrūkās un gribēja drāzties pa durvīm laukā. Anna aizstājās ceļā.

— Pagaidi. Tik uztrauktu es tevi ārā nelaidīšu.

— Tad tu man rakstīsi to apliecību? — Ida mitējās raudāt.

— Nē… tādu apliecību es nevaru rakstīt. Bet pacieties, gan atradīsi darbu arī bez apliecībām.

Beidzot Ida apmierinājās, un vakars pagāja tīri omulīgi. Tikai naklī Annu atkal mocīja bezmiegs. Saimnieces istabā pulkstenis nosita divi, pustrīs. «Tā taču nevar, divas naktis bez miega. Es nevarēšu strādāt,» viņa mēģināja sevi pierunāt aizmigt. Bet, jo vairāk domāja par miegu, jo tālāk tas bēga. «Ja pamēģinātu mīkstajā krēslā?» Anna klusi izslīdēja no gultas, ietinas kādā segā un ieritinājās krēslā. Likās labi un ērti. Nākamos pulksteņa sitienus viņa vairs nedzirdēja.

— Anna, kur tu paliki?

Anna pietrūkās kā no elektriskā sitiena. Nesaprata, kur atrodas, kas noticis, kāpēc viņu modina, kad miegs bija tik salds.

— Kāpēc tu neguli gultā? — prašņāja Ida.

— Nezinu. Laikam vieta nebija kārtīgi sataisīta. Man drusku spieda, — Anna negribēja atzīties.

— Kā te var spiest? Un tev jau visa gulta vaļā, es guļu tikai mazā maliņā, Ida pavirzījās sienmalē.

Pulkstenis nosita pieci. Ida bija izgulējusies.

— Parunāsimies klusu. Nu jau rīts, nav vērts vairs gulēt. — viņa pievilkās pavisam klāt Annai.

Darbā Anna staigāja, kā sitienu pierē dabūjusi. Galva smaga, acis grauza neizgulētais miegs, domās urbās viens vienīgs jautājums kā palīdzēt Idai drīzāk atrasl darbu?

Viņa zvanīja ārstei Kļaviņai, vai tiešām nevarētu dabūt apliecību.

— Lieciet mani mierā ar savu Puķīti, — atsaucās Kļaviņa. Tanīs divās nedēļās viņa mums visu māju gribēja apgriezt otrādi. Pēc viņas prāta slimnieku pieņemšanu man vajadzējis ierīkot guļamistabā, bet pieņemamā telpā ierīkot viņai kabinetu, kur rakstīt dienasgrāmatu.

Anna klusēja.

— Jūs domājat, es pārspīlēju? — turpināja Kļaviņa.

— Tas viss atrodams viņas dienasgrāmatā. Es nemēdzu rakāties pa savu kalpoņu lietām, bet, ja grāmatu atstāj atvērtu uz galda, tad, jādomā, ar nolūku, lai mēs to izlasītu un zinātu, cik netīrīgi un kašķīgi esam, kā neprotam nevienu lietu nolikt savā vietā.

Nomocījusi darba stundas, Anna vilka mugurā mēteli un priecājās: «Nu gan izgulēšos, kamēr Ida meklēs darbu.»

Bet Ida negāja darbu meklēt. Nebija piedāvājumu. Vajadzēja atkal iet uz ēdienu veikalu, un visu vakarpusi Ida mocīja Annu ar runām par pašnāvību. Likās, ka tāda runāšana viņai sagādā baudu.

— īstenībā slīcināties man nepatiktu, — prātoja Ida.

— Tad līķis kļūst neglīts, zils, piepūsts. Varbūt pat zivis un vēži jau apskrubinājuši, kamēr atrod. Vislabāk es nošautos. Tad mironis guļ zārkā kā dzīvs un tāda visiem vairāk žēl.

— Bet vai tev mirušai nebūtu vienalga, ko citi domā un jūt?

— Tad man nemaz nav vērts šauties. Es gribu, lai tie, kas dzīvē mani nežēloja, vismaz pēc manas nāves noraudātu.

Sestdienas avīzē bija daudz darba piedāvājumu. Ida staigāja visu vakarpusi, un Anna dabūja izgulēties. Labi, ka dabūja aizmigt, jo vakarā Ida pārnāca daudz satrauktāka nekā iepriekšējās dienās. Izdarījusi lielu muļķību — sabojājusi savu pasi. Izskrējusi vairākas vietas un neko lādzīgu neatradusi, ieskatījusi sludinājumu, kur pie lielāka bērna meklēta jauna meitene. Daudz nedomādama, ieskrējusi rakstāmlietu veikalā, nopirkusi tinti un pārtaisījusi pasē dzimšanas gadu. Un tomēr to vietu nevarējusi pieņemt, jo solīta maza alga un nebijis atsevišķas meitas istabas.

— Varbūt pagaidām varētu pieņemt kādu mazāku vietu. Ar laiku atrastu labāku, — ieteicās Anna.

Tā! Pa kuru laiku tad lai meklē labāku, kad jāstrādā sliktākā? — noskaitās Ida. — Es jau saprotu, tu mani uzskati par apgrūtinājumu. Tev žēl tās maizes drusciņas, ko es noēdu. Pacieties vēl kādu dieniņu, ja tad nekas negadīsies, tad jau reiz visi tiksiet no manis vaļā, — Ida izplūda skaļās raudās.

— Lūdzu, neraudi, — mierināja Anna. — Tu mani pilnīgi pārprati. Ne tāpēc es tev ieteicu pieņemt mazāku vietu, lai tiktu no tevis vaļā, bet lai tu tiklu vaļā no mūžīgajām pašnāvības domām.

— Es tomēr izdarīšu pašnāvību. Paskriešu zem tramvaja.

— Tas nemaz nesaskan ar tavu pēcnāvēs vēlēšanos but skaistai. Kāda tad tu izskatītos, asinīm nošķīduši, sakropļota?

Tādā nāves atmosfērā pagāja vēl divas nedēļas. Annai darba vietā skaitījās 30 latu avanss un šefa piezīme par izklaidību. Dzīvokļa saimniece interesējās, cik ilgi viešņa vēl te uzturēsies. Istaba par to cenu domāta vienai, ja gribot dzīvot divas, lai maksājot vairāk un pierakstot pasi.

— Kas jums īsti kait? — jautāja darba biedri. — Nelaimīgi iemīlējusies, vai?

Anna izstāstīja savu negalu ar draudzeni.

— Ziniet, es jums pastāstīšu labu recepti, kā viņa drīz atradīs darbu, — piesolījās grāmatvedis Krūms.

— Vai tādās lietās ir receptes? — šaubījās Anna.

— Ir. Izmēģiniet. Kad jūsu Puķīte atkal grib skriet uz Daugavu vai zem tramvaja, ļaujiet viņai iet.

— Bet ja nu tiešām nonāvējas? Tas kritīs uz manu sirdsapziņu, — baidījās Anna.

— Nenonāvēsies. Esmu gatavs savu galvu likt ķīlā, ka nenonāvēsies.

Kad vakarā Ida atkal uzsāka runu par slīcināšanos, Anna paskatījās viņai stingri acīs un teica:

— Kāpēc tu runā to, ko nemaz nedomā darīt?

— Ak tu netici man? Tu domā, ka es te jokus dzenu ar savu dzīvību? Nu jā, neviens man netic. Tu, mana pēdējā draudzene, arī netici… — Idai atkal paspruka raudas.

— Es tikai domāju, ja cilvēks kaut ko tādu grib darīt, tad viņš tik daudz par to nerunā.

— Tu mani ar dzīšanu dzen nāvē, — Ida iekliedzās un izskrēja no istabas. Pirmajā mirklī Anna gribēja dzīties viņai pakaļ, bet tad iedomājās grāmatveža Krūma galvu, ko tas bija ieķīlājis. Viņa dzirdēja, ka priekšnamā Ida uzvilka mēteli un galošas pavisam lēni un prātīgi, it kā lai dotu Annai laiku apdomāties un saukt viņu atpakaļ. Tad noklaudzēja āra durvis, gausi soļi nozuda kāpnēs. Klusums. Anna gaidīja, vai soļi nenāks atpakaļ. Nenāca.

«Un ja nu tiešām es būšu viņu iedzinusi nāvē?» auksta tirpoņa no sirds izplūda pa visām dzīslām. Anna bez asarām raustījās smagās raudās.

Pagāja divas stundas. Tad kāpnēs atkal atskanēja soļi. Noskanēja āra durvju zvans. Vienā lēcienā Anna bija no istabas laukā un atrāva durvis. Aiz tām stāvēja Ida ar lielu čemodānu.

— Zini, Anna, — lietišķi iesāka Ida, — es negribēju savas mantiņas atstāt radiem, pie kuriem tās bija nolik tas. Tad tās atkal paņems mani vecāki. Es atstāšu tās tev par to, ka devi man pajumti. Iedod man vienu latu ormanim, tas lejā gaida. Otrs čemodāns vēl palika ratos.

— Bet es nemaz negribu tavas mantas. Ved labāk atpakaļ.

— Kā tā — atpakaļ? Es taču nevaru tā ākstīties! Pateicu radiem, ka dabūju labu vietu, un nu vedīšu atpakaļ! Iedod drīzāk to latu. Par to jau tev paliks viss, kas man pieder.

Anna izņēma no maciņa pēdējo latu. Ida nosteidzās lejā un uznesa otru — vēl smagāku čemodānu.

— Varēji gan nākt palīgā. Tā jau tagad tava manta, ne mana, — bārās Ida. Aizkususi viņa atsēdās mīkstajā krēslā. — Un nu šķirsimies bez naida. Tik viegli man būs iegulties viļņu gultā, zinot, ka nevienam, it nevienam, ne pašas mātei, ne tuvākajai draudzenei nav manis žēl, — Ida izplūda pašnožēlošanas asarās.

Anna brīnījās, ka Idas asaras vairs neatmiekšķēja viņas sirdi.

Ida piecēlās, svinīgi sniedza Annai roku un noskūpstīja uz pieres.

— Dzīvo sveika un esi laimīgāka, nekā bija tava draudzene Ida.

Priekšnamā Ida vēl pamīņājās. Tad atkal noklaudzēja āra durvis. Anna vairs tā neuztraucās. Paskatījās pulkstenī, tad paņēma grāmatu un iegrima lasīšanā.

Pagāja stunda. Divas. Trīs.

— Vai tiešām viņa nenāks atpakaļ? — mazs uztraukums iezagās Annas sirdī.

četras stundas.

Vai Krūma recepte būtu Idu nogalinājusi?

Piecas stundas.

Kāpnēs atskanēja soļi. Nošķinda durvju zvans. Anna piecēlās, vienaldzīgu seju atvēra durvis, iegāja atpakaļ istaba.

— Nē, tur nekas neiznāk, — noģērbusies Ida ienāca istabā. — Viss krasts pilns cilvēku, kur es tur lai slīcinos? Un ūdens tik netīrs, gluži brūns.

Un piecas stundas tu stāvēji Daugavas malā un gaidīji, kamēr ūdens nostāsies? — zobojās Anna.

— Nē, es aizgāju uz kino. — Bet tad Ida iedomājās, ka Anna varētu sākt jautāt, kur viņa ņēmusi naudu, jo

vēl todien prasīja latu ormanim, un steidzās pati paskaidrot:

— Vakar, vietu meklējot, es vienai kundzei uzkopu istabu, par to man iedeva piecdesmit santīmu.

Anna bija nerunīga. Viņa domāja, ka Krūma recepte tomēr nebūs gluži pilnīga: Ida gan nenāvējās, bet arī darbu nemeklēja.

Ida it kā noprata Annas domas un sāka tās atspēkot:

— Jāsaka, ar dzīvi rēķinus es esmu noslēgusi. Nāvei esmu nolemta. Anna, kaut tu zinātu, cik grūti ir ielēkt aukstā, netīrā Daugavas ūdeni. Vai tu nevarētu pagādāt man nāves zāles?

— Var būt, ka varētu arī. Man pazīstams kāds aptiekāra palīgs, — meloja Anna, paļaudamās uz grāmatvedi Krūmu.

Ida kļuva māksloti jautra un sentimentāla. Izcilāja savus čemodānus. — Pēdējo reizi, — viņa piebilda, glaudīdama smalku linu palagu. — Cik te nav manas rociņas pūlējušās, nu drīz dabūs atpūsties.

Visu nakti Ida nopūtās un grozījās. Rītā tā nosēdās pie galda un paņēma papīru. Rakstīšot mātei atvadīšanās vēstuli. — To tu aizsūti, kad es jau būšu zārkā.

Anna izstāstīja vakardienas notikumus Krūmam.

— Nu labi, pagādāsim viņai indi, — sprieda Krūms.

— Bet kur lai ņem tādu, kāda viņai vajadzīga? — šaubījās Anna.

— Dodiet viņai skaidru ūdeni vai zilskābi, rezultāti būs vienādi, — smējās Krūms. — Jūs domājat, viņa dzers, ja ticēs, ka tai tiešām iedota inde? Neparko nedzers.

Ziniet, — viņš pēc brītiņa turpināja, — lai lieta liktos bīstamāka, tā jāpadara noslēpumaina. Atnāciet pēc darba man līdzi, es jums iedošu vienu kaļķa ampulu.

Anna pārnesa ampulu mājā un pasniedza Idai, kas noraudājusies vēl mocījās pie savas vēstules.

— Tikai nedzer, kamēr es esmu mājā. Citādi man iznāks nepatikšanas ar policiju. Teicu aptiekāram, ka man jānonāvē mīļš suns. Tā esot šausmīga inde, acumirklī suns beigts. Te ir vīlīte, ar to drusku apvīlē ampulas kakliņu, pēc tam to nolauz un šķidrumu izdzer.

Nakti atkal Anna nedabūja gulēt. Ida raudāja gan miegā, gan nomodā. Bezmiegs Annu nomocīja tik tālu, ka viņa būtu ar mieru iedot Idai īstu indi, lai tikai reiz atbrīvotos no patmīlīgās mocītājas.

Rītā Ida atkal gribēja rīkot svinīgu atvadīšanos, bet Anna skriešus izskrēja pa durvīm.

— Nu, vai Puķīte izdzēra nāves zāles? — apjautājās Krūms.

— Palika dzerot, — atsmēja Anna. — Vai zināt, jūs mani padarīsiet par slepkavu. Es šonakt vēlējos, kaut tanī ampulā tiešām bijusi zilskābe.

— Pagaidiet, pagaidiet, drīz viņa atradīs darbu.

— Kā lai es gaidu, ja makā nav ne santīma? Un kā viņa atradīs darbu, ja nemeklē?

Darba biedri sameta Annai aizdevumu.

Annu ieraudzījusi, Ida centās taisīt bēdīgu seju.

— Tu redzi, kā man izgāja. Strādāju ar vīlīti, bet roka tā drebēja, ka ampula izkrita no rokām un saplīsa. — Uz grīdas tiešām bija redzamas izkristalizējušās kaļķa paliekas.

Alīna iesmējās. — Es jau domāju, ka tā būs!

— Kāpēc tu tā domāji? — apvainojās Ida. — Ak tev žēl to garoziņu, ko es te apēdu? Vai tie mani pūra palagi nav neko vērti, kas tev paliks?

Annai nāca smiekli. — Kā tad es pie viņiem likšu, ja Daugavā ūdens netīrs, bet inde izlija? Ida, beidzamo reizi es tev lūgšu, met visas tās iedomātās muļķības pie malas un sāc strādāt vai nu te, vai brauc mājās.

— Nemūžam! — Ida jutās atkal Annu uzvarējusi. — Es gribu mirt! — Bet arī Anna negribēja padoties.

— Nu labi, tad es rīt atnesīšu tev revolveri.

— Kā klājas jūs draudzenei, vai nav smagi saindējusies? — nākamajā rītā visi kolēģi sauca Annai pretim.

— No bailēm zāles izlijušās. Bet nu gādājiet man revolveri, tikai nepielādētu, citādi man bail, ka es pati nenošauju savu labāko draudzeni, — smējās Anna.

Bija sestdiena, un Anna laikāk pārnāca mājā. Ida bija izgājusi. Pārnāca vakarā starojošu seju.

— Zini, es dabūju darbu. Diezgan laba vieta, kādā pansijā Brīvības ielā. Varot stāties darbā jau rīt, bet es izkaulēju brīvību līdz pirmdienai. Rīt vēl aiziešu uz teātri vai kino.

— Tad es velti sameklēju revolveri, — nopūtās Anna.

— Jā, šodien es noņēmos beidzamo reizi izmēģināt laimi. Sak, ja atradīšu darbu, tad liktenis ir nolēmis, ka man jādzīvo, ja neatradīšu, tad tiešām lodi pierē. Tās citas reizes es tikai tā izrunājos, — atzinās Ida.

Pirmdienas rītā Anna redzēja, ka Idai vēl kas sevišķs uz sirds. Tā cilāja kādu vīstokli, lika čemodānā un ņēma atkal laukā. Beidzot saņēmās un griezās pie Annas:

— Zini, man butu vēl viens lūgums. Redzi, mājā dzīvojot, es biju iekrājusi drusku naudas, tikai simt latu, tos es cieši glabāju kā zārka naudu. Jaunajā vietā mēs būsim divas kalpones, un, kamēr es ar viņu iepazīšos un noskatīšos, vai nepalaiž nagus, vai tu nevarētu paglabāt manu naudiņu un vienu čemodānu?

— Paldies, Ida, par uzticību. Bet, tā kā man pēdējā laikā iekrājies gandrīz tikpat parādu kā tev naudas, es baidos, ka parādu deldēšanā nepalaižu nagus pie tavas zārka naudas. Ņem vien līdzi savu mantu un nedomā, ka katrs strādnieka cilvēks ir zaglis. — Ilgi ieslodzītais īgnums bija izlauzies gaismā.

Ne vārda neteikusi, Ida iegrūda naudu čemodānā.

— Vai šoreiz ormaņa nauda tev būs? — ironiski apjautājās Anna.

— Tā nu ir kā ir. Negribētos papīra naudu samainīt, tad drīz iztērējas. Ja nu tev ir, iedod latiņu.

Pēc dažiem gadiem Anna Priede atvaļinājumu pavadīja savā pusē laukos. Pastaigādamās pa ceļiem un takām, viņa bija aizklīdusi attālākā pagasta novadā. Kādā tīrumā ara puisis, acīm redzot, polis, jo zirgiem uzsauca nesaprotamā valodā. Zirgi likās jauni un strauji, vagas neiznāca gluži taisnas. Polis saraustīja grožus, zirgi iezviedzās un metās skriet, raudami līdzi arklu ar visu arāju. No mājas izskrēja sieviete un sāka puisi lamāt latviski, krieviski un vēl kādā — varbūt pašas izdomātā lamu valodā.

«Gluži tāda kā Idas balss,» nodomāja Anna.

Arī niknā sieviete pielika rokas pie acīm un vēroja ceļagājēju. Tad pēkšņi aprāvās un steigšus nozuda pagalma, nepabeigusi puiša lamāšanu.

Vakarā Anna painteresējās, kas tās par mājām un saimnieci varētu būt.

— Tie būs Sīļi. Tur tagad saimnieko Puķīšu Ida, sprieda mājinieki.

— Skat, tomēr izlīguši ar tēvu, — nopriecājās Anna.

— Tā nu bija. Jau sen gāja tēvam virsū, lai noraksta šai māju. Kad ne, aizskrēja pasaulē, bija prom kādu gadu, tad atkal spruka mājā. Gadījās pa to laiku jaunajam Puķīšam apprecēt sievu ne pa prātam večiem. Nevar teikt, ka slikts cilvēks būtu, bet šī pati Ida vien sakūdīja. Tā i aizgāja puika ar visu sievu. Pa to laiku Ida tik vecajam virsū, lai noraksta šai māju. Ja ne, cilpu sev kaklā.

— Un vecais noticēja? — pārtauca Anna.

— Kā neticēs, kad aukla jau ap kaklu. Tikai meklē naglu, kur piesiet. Nu — norakstīja māju. Bet nu bija Idai cita dziesma. Necik ilgi netvērās vecie, aizgāja pie tā ]Vaša nonicinātā dēla un vedeklas, nomira drīz aiz sirdēstiem. Tagad arī Idai neviens puisis, ne meita nemetas, ar poļiem vēl kaut kā iztiek, tie nesaprot latvisku lamāšanos.

«Žēl, ka vecajam Puķīšam nebija Krūma receptes,» nodomāja Anna.