Amerikāņu dievi

ASTOTĀ NODAĻA

Man teic, ka mironim ir dvēsele, bet, kad prasu: Kā tad tā vai tad viņš nav pati dvēsele? Tad prātojums mans pārtraukts tiek. Vai tik mirušie no mums kaut ko neslēpj? Jā, tik tiešām laikam kaut ko slēpj.

Roberts Frosts. "Divas raganas"

Pie vakariņu galda Ēna uzzināja, ka nedēļa pirms Ziemas­svētkiem apbedīšanas birojā bieži vien aizrit mierīgi. Viņi sēdēja nelielā restorānā, divus kvartālus no Ibisa un Šakāļa apbedīšanas biroja. Ēnam vakariņās bija kārtīgas brokastis ar kukurūzas miltu virtuļiem -, bet misters Ibiss knibinājās ap kafijas kūkas šķēli.

- Mirēji cenšas piedzīvot pēdējos Ziemassvētkus, iespē­jams, pat Jauno gadu, bet tie, kurus līdzcilvēku prieki un svinības galu galā nobeigs, vēl nav sagumuši zem "Brīnišķī­gās dzīves" nastas, jo pietrūkst pēdējā salmiņa jeb, es teiktu, pēdējā egles zariņa, kas pārlauztu ne tikai kamieļa, bet pat ziemeļbrieža muguru, misters Ibiss skaidroja.

Tā kā nosmīkņājis, tā kā nosprauslājies, viņš lika noprast, ka šī domu pērle ir ne tikai spodrināta, bet arīdzan mīļa.

"Ibiss un Šakālis" bija neliels ģimenes uzņēmums sērotāju vajadzībām viens no pēdējiem neatkarīgajiem apbedīšanas birojiem apkaimē, vismaz misters Ibiss tā apgalvoja.

- Lielākajā daļā no visām biznesa jomām ļaudis tur godā nacionālās komercijas zīmolus, misters Ibiss iesāka.

Viņš runāja, visu paskaidrodams, tikpat kā mierīgā, nopietnā lekcijā, atsaukdams Ēnas atmiņā koledžas profesoru, kas savulaik strādāja "Muskuļu darbnīcā" un nemācēja runāt, tikai diskutēt, izklāstīt, paskaidrot. Jau pirmajos pazīšanās mirkļos Ēna saprata, ka apbedīšanas biroja direktors vēlas, lai sarunu biedrs mazāk runā un vairāk klausās. ,

Manuprāt, tāpēc, ka visi grib zināt, kas viņus sagaida nākotnē. Ar to izskaidrojami Makdonalda, Valmarta, F. V. Vulvorta (lai viņiem vieglas smiltis!) panākumi: viņu tirdzniecības zlmoli taču tiek reklamēti un ir redzami visā valsti. Ejiet, kur gribat, visur redzēsiet vienu un to pašu ar nelielām vietējām atšķirībām.

Apbedīšanas biznesa jomā valda citi likumi. Mēs vēlamies sajust, ka mūs apkalpo vietēja, neliela uzņēmuma darbinieks, kuram šī profesija ir aicinājums. Zaudējuma brīdī cilvēks gaida personisku iejūtību pret sevi un savu dārgo aizgājēju. Cilvēks grib just, ka viņa bēdas ir vietēja, nevis valsts mēroga noti­kums. Taču ikvienā ražošanas nozarē (un nāve, mans jaunais draugs, ir ražošana, tu maldīsies, domādams, ka ne) nopelnīt var, tikai palielinot ražošanas jaudu, iepērkot vairumā, cen­tralizējot darbu. Skaisti tas nav, bet fakts paliek fakts. Neviens taču negrib dzirdēt, ka viņa dārgais ceļo refrižeratora vagonā uz milzīgu pārbūvētu noliktavu, iespējams, kopā ar divdesmit, divdesmit pieciem, simts citiem līķiem. Nē, ser. Cilvēks grib ģimenes uzņēmumu, kur viņu ar cieņu sagaida darbinieks, kurš, satiekoties uz ielas, pacels platmali sveicienam.

Misteram Ibisam galvā bija platmale. Atturīgi brūnā krāsā, pieskaņota atturīgi brūnajai vējjakai un atturīgi brūnajai sejai. Uz deguna viņam bija mazas acenes zelta rāmīšos. Sākumā Ēnam šķita, ka misters Ibiss ir neliela auguma vīrietis, tomēr, kad nostājās viņam blakus, izrādījās, ka misters Ibiss ir aptu­veni metru deviņdesmit garš, vienīgi viņš staigāja, uzmetis kūkumu. Tagad, sēžot viņam iepretim pie sarkana, spīdīga galdiņa, Ēna pētīja vīra seju.

- Lieluzņēmums atbrauc un nopērk maza uzņēmuma vārdu, samaksā apbedīšanas biroja direktoram, lai tas paliek uz vietas, radot daudzveidības ilūziju. Taču tā ir tikai kapakmens virsdaļa. Patiesībā uzņēmums ir tāds pats vietējais kā Burger King. Mēs (mums ir savi iemesli) esam neatkarīgi. Pašu rokām balzamējam, turklāt smalkāk par visiem, lai gan neviens, izņe­mot mūs, to nezina. Krematorijas mums nav. Ar to mēs gūtu lielāku peļņu, taču tad mēs nevarētu izmantot savus talantus pilnībā. Biznesa partneris man mūždien atkārto: Dievs devis tev talantu un prasmi un tavs pienākums ir Dieva dāvanas izmantot. Vai piekrītat?

- Izklausās tīri labi, Ēna pamāja.

- Dievs devis biznesa partnerim varu pār mirušajiem, bet man prasmi lietot vārdus. Vārdi ir smalka lieta. Vai zināt, es rakstu stāstu krājumus. Ne jau literatūras līmenī. Tikai savam priekam. Dzīves pārskatus.

Runātājs pieklusa. Kad Ēna attapās, ka vajadzētu palūgt atļauju kādu no tiem izlasīt, bija jau par vēlu.

- Turklāt mēs piedāvājam nepārtrauktību: "Ibiss un Šakā­lis" darbojas gandrīz divus gadsimtus. Lai gan ne vienmēr esam bijuši uzņēmuma vadītāji. Pirms tam bijām bēru vadītāji, vēl agrāk kaprači.

- Bet vēl senāk?

- Nu, misters Ibiss ne bez lepnuma pasmaidīja, mēs iesniedzamies tālā pagātnē. Lai gan tikai pēc pilsoņu kara atra­dām savu nišu. Mēs kļuvām par apbedīšanas biroju vietējiem krāsainajiem iedzīvotājiem. Agrāk neviens neuzskatīja mūs par krāsainajiem varbūt par ārzemniekiem, eksotiskiem, bet ne par krāsainajiem.

Taču pēc kara beigām neviens, šķita, vairs neatcerējās lai­kus, kad netikām uztverti kā krāsainie, melnie. Manam biznesa partnerim no dzimšanas āda ir tumšāka nekā man. Pāreja bija viegla. Mēs visi lielākoties esam tādi, par kādiem mūs uzskata citi. Tomēr ir dīvaini, ka mūs visus dēvē par afroamerikāņiem. Man uzreiz nāk prātā senās Puntas, Ofiras un Nūbijas tautas. Nekad neesam uzskatījuši sevi par afrikāņiem mēs esam Nīlas tauta.

- Tātad ēģiptieši, Ēna atsaucās.

Misters Ibiss pastiepa apakšlūpu un pašūpoja galvu (it kā tā būtu uz atsperes), izvērtējot plusus un mīnusus, apskatot lietu no divām pusēm.

- Gan jā, gan nē. Ēģiptieši ir tie, kas dzīvo tur tagad. Tie, kas uz mūsu kapsētām un pilīm uzcēla savas pilsētas. Vai tie­šām esmu viņiem līdzīgs?

Ēna paraustīja plecus. Viņš bija saticis melno zēnus, kas izskatījās pēc mistera Ibisa, tāpat arī iedegušus baltos.

- Kā jums garšoja kafijas kūka? viesmīle apjautājās, liedama tasēs kafiju.

- Labāka nekā jelkad, misters Ibiss atbildēja. Mīļi pa­sveiciniet no manis mammu!

- Noteikti, viņa atbildēja un aizsteidzās projām.

-Apbedīšanas biroja vadītājam neklājas apvaicāties par

veselību. Cilvēki var nodomāt, ka izlūkojam klientus, misters Ibiss pusbalsī paskaidroja. Varbūt iesim paskatīties, vai jūsu istaba jau sakārtota?

No elpas nakts gaisā cēlās garaiņi. Viņi gāja gar veikaliem, kuru skatlogos mirdzēja Ziemassvētku ugunis.

- Paldies par laipno uzņemšanu! Ēna sacīja. Es to ne­aizmirsīšu.

- Esam parādā jūsu darba devējam. Turklāt Dievs man liecinieks vietas mums pietiek. Veca, liela māja. Vai zināt, agrāk te bija vairāk cilvēku. Tagad esam palikuši tikai trīs. Jūs mums netraucēsiet.

- Interesanti, cik ilgi man pie jums jāpaliek?

Misters Ibiss pašūpoja galvu.

- Par to nekādu ziņu man nav. Taču priecājos, ka ieradāties, turklāt varam piedāvāt jums darbu. Ja nebūsiet pārāk izvēlīgs un izturēsieties pret mirušajiem ar cieņu.

- Bet ko, Ēna jautāja, jūs Kairo darāt? Vai izvēlējāties šo vietu nosaukuma dēļ?

- Nē. Nepavisam ne. Īstenībā apvidus pārņēma vārdu no mums, bet reti kurš to zina. Senos laikos te bija vieta, kur cil­vēki sanāca kopā, lai tirgotos un apmainītos ar ziņām.

- Jaunās pasaules apgūšanas laikos?

- Varētu tā teikt, misters Ibiss pamāja. Labvakar, miz Simonsa! Jaukus Ziemassvētkus jums arīdzan! Cilvēki, kas mani šurp atveda, atceļoja pa Misisipi sensenos laikos.

Spēji apstājies ielas vidū, Ēna blenza uz viņu.

-Jūs gribat teikt, ka senie ēģiptieši pirms piectūkstoš gadiem brauca uz šejieni tirgoties?

Misters Ibiss uzreiz neatbildēja, tikai ar šmakstu nosmīk­ņāja.

- Pirms trīstūkstoš piecsimt trīsdesmit gadiem. Plus mīnus daži gadi, viņš paziņoja.

- Labi, Ēna atbildēja, pieņemsim. Bet ko tad viņi tirgoja?

- Neko daudz, misters Ibiss turpināja. Zvērādas. Pār­tikas preces. Varu no raktuvēm, kas atradās aptuveni tur, kur tagad ir Mičiganas štata pussala. Kopumā ekspedīcija cieta neveiksmi. Pūles neatmaksājās. Iebraucēji šeit bridi uzturējās, atcerējās par mums un ziedoja mums, daži tirgotāji nomira ar drudzi un tika šeit apbedīti, bet tad atlikušie devās projām, atstājot mūs šeit.

Apstājies ietves vidū, misters Ibiss lēni pagriezās un iepleta rokas.

- Visa valsts jau desmittūkstoš gadu un ilgāk ir liela sta­cija. Jūs jautāsiet: bet kā tad Kolumbs?

- Dabiski, Ēna paklausīgi atsaucās. Ko teiksiet par viņu?

- Kolumbs tikai atkārtoja to, ko citi bija paveikuši pirms tūk­stošiem gadu. Kolumba ceļojums uz Ameriku nav nekas īpašs. Par tiem ceļojumiem es šad un tad uzrakstu kādu stāstu.

Viņi gāja tālāk.

- Patiesus stāstus?

- Zināmā mērā jā. Ja gribat, iedošu vienu vai divus palasīt. Adresēts tiem, kas vēlas zināt. Personiski un es runāju kā Scientiflc American abonents man ļoti žēl to profesionāļu, kuri nezin kur atrod maldinošu galvaskausu, kas piederējis neīstajai cilvēku grupai, tāpat ari statujas un kultūras liecības, kas zinātniekus izsit no sliedēm, un tad visi sāk spriedelēt par neparasto, nevis neiespējamo, un tieši tāpēc man viņu žēl: ja kaut kas šķiet neiespējams, tas uzreiz izgaist no ticamības zonas, lai cik tur būtu patiesības. Piemēram, tiek atrasts Japā­nas aborigēnu rases ainu galvaskauss, kas pierāda, ka aini bijuši Amerikā jau pirms deviņtūkstoš gadiem. Vai arī cits pie­mērs, kas liecina par polinēziešu klātbūtni Kalifornijā apmē­ram divtūkstoš gadus vēlāk. Tikmēr zinātnieki murminādami cenšas uzminēt, kurš no kura cēlies, bet galveno jautājumu pamet novārtā. Dievs vien zina, kas notiktu, ja viņi tiešām atklātu tuneļus, pa kuriem ieradās hopi. Tas gan satricinātu zinātni, varat man ticēt.

Jūs jautāsiet: vai īri ieradās Amerikā jau viduslaikos? Bet protams! Tāpat kā velsieši un vikingi, un afrikāņi no Rietumu krasta, kas vēlāk tika pārdēvēts par Vergu jeb Ziloņkaula krastu, un visi tirgojās ar Dienvidameriku, bet ķīnieši ieradās Oregonā pat vairākas reizes un sauca to par Fu Sang. Savukārt baski pirms tūkstoš divsimt gadiem ierīkoja slepenās sakrālās zvejas vietas Ņūfaundlendas piekrastē. Tagad jūs, jādomā, teiksiet: bet, mister Ibis, tie taču bija pirmatnējie cilvēki, viņiem nebija lokatoru, nebija vitamīnu tablešu un ātrgaitas lidmašīnu.

Ēna neko neteica un arī negrasījās teikt, bet, juzdams, ka tā pieklājas, pajautāja:

- Vai tad ne?

Zem kājām kraukstēja pēdējās rudens lapas, sastingušas salā.

- Daudzi kļūdās, uzskatīdami, ka pirms Kolumba neviens nebija devies tālos jūras ceļojumus. Jaunzēlandē, Taiti un neskaitāmās Klusā okeāna salās taču apmetās cilvēki, kas atce­ļoja laivās, un viņu navigācijas māka pārsteigtu pašu Kolumbu. Āfrikas bagātība balstījās uz tirdzniecību, lai arī galvenokārt ar Austrumiem, Indiju un Ķīnu. Mēs, Nīlas tauta, jau sirmā senatnē atklājām, ka niedru laivā var apceļot pasauli, ja vien ir pietiekami daudz pacietības un pietiekami daudz krūku dzeramā ūdens. Uz Ameriku senos laikos tik bieži neceļoja tāpēc, ka te nebija lielu iespēju tirgoties, turklāt Amerika arī ir ļoti tālu.

Galu galā viņi stāvēja pie lielas ēkas, kas bija celta, kā mēdz teikt, karalienes Annas stilā. Ej nu sazini, kas tā par kara­lieni Annu, Ēna prātoja, un kāpēc viņai tā patika mājas Adamsu ģimenes gaumē. Tas bija vienīgais nams kvartālā, kura logos nerēgojās slēģi. Iegājuši pa vārtiem, abi devās apkārt ēkai.

Misters Ibiss izņēma saišķi ar atslēgām un ar vienu no tām atvēra lielas dubultdurvis. Viņi iegāja plašā, nekurinātā telpā, kurā bija divi cilvēki. Liela auguma tumšādains vīrietis ar mil­zīgu metāla skalpeli rokā un mirusi meitene, padsmitgadniece, kas gulēja uz gara porcelāna galda, kurš atgādināja gan leti, gan izlietni.

Pie sienas uz korķa dēļa virs mirušās bija piespraustas vai­rākas viņas fotogrāfijas. Vienā meitene smaidīja: skolas laika portrets. Otrā viņa bija kopā ar trim draudzenēm: laikam izlai­duma tērpos, meitenes melnie mati virs galvas bija sakārtoti sarežģītā mezglā.

Tagad viņa sastingusi gulēja uz porcelāna ar vaļējiem matiem pār pleciem, tie bija pieķepuši sakaltušām asinīm.

- Tas ir mans partneris, misters Šakālis, Ibiss sacīja.

- Mēs jau esam pazīstami, Šakālis atbildēja, atvainojiet, ka nesniedzu jums roku.

Ēna pameta skatienu uz mirušo meiteni.

- Kas ar viņu notika? viņš painteresējās.

- Nemācēja izvēlēties īsto zēnu, Šakālis atbildēja.

- Ne jau vienmēr tas ir liktenīgi, misters Ibiss nopū­tās, bet šoreiz gan. Zēns bija piedzēries, ar nazi, bet meitene teica, ka laikam ir ceribās. Zēns neticēja, ka tas ir viņa bērns.

- Viņa tika sadurta… misters Šakālis paskaidroja un sāka uzskaitīt brūces. Atskanēja klikšķis viņš nospieda pedāli, savienotu ar nelielu diktofonu uz blakusgalda.

- Piecas reizes. Trīs naža brūces krūškurvja kreisajā pusē. Pirmā starp ceturto un piekto ribu, blakus kreisajai krūtij, divi, komats, divi centimetri garas; otrā un trešā zem kreisās krūts sestajā starpribu posmā, viena otru pārklāj, trīs centimetrus garas. Krūškurvja augšgalā, kreisajā pusē, otrajā starpribu posmā, ir divus centimetrus gara brūce, un vēl viena, piecus centimetrus gara, viens, komats, seši centimetri dziļa, kreisā pleca muskuli, griezta brūce. Visas brūces iesniedzas dziļi krūtis. Citu acīm redzamu ievainojumu nav.

Vīrs noņēma kāju no pedāļa. Ēna ievēroja, ka virs galda auklā karājas mazs mikrofons.

- Tātad esat ari tiesu eksperts? Ēna pajautāja.

- Pie mums tas ir politisks amats, Ibiss paskaidroja. Galvenais tiesu eksperta uzdevums ir iespert līķim. Ja miru­šais nesper pretī, ierēdnis izraksta nāves apliecību. Šakālis ir, kā mēdz teikt, sekcijas prožektors. Viņš strādā apkaimes medicīniskā eksperta vadībā. Veic autopsiju, sagatavo audu paraugus analīzēm. Jau nofotografējis mirušās brūces.

Šakālis nelikās par viņiem ne zinis. Paņēmis lielu skalpeli, viņš izdarīja milzīgu V griezumu sāka ar abiem atslēgkauliem un savienoja griezienus zem mirušās krūšukaula. Pēc tam viņš pārveidoja V par Y, atkal veicot dziļu griezumu, šoreiz no krūšukaula līdz kaunuma kaulam. Pēc tam Šakālis paņēma no plaukta tādu kā mazu, smagu hroma svārpstu un zāģīti medal­jona lielumā, lai pabeigtu darbu. Ieslēdzis ierīci, viņš pārzāģēja mirušās ribas abpus krūšukaulam.

Meitene atvērās kā maks.

Ēna saoda maigu, nepatīkami uzmācīgu, asu miesas smārdu.

- Domāju, ka smirdēs trakāk, viņš izmeta.

- Viņa vēl pavisam svaiga, Šakālis paskaidroja. Zarnas nav skartas, tāpēc pēc mēsliem nesmako.

Ēna neviļus novērsās, ne riebumā, kā varētu gaidīt, bet vēlēdamies meitenei sniegt kaut cik privātuma. Diez vai kaut kas varētu būt vēl kailāks par šo uzšķērsto būtni.

Šakālis izvilka zarnas, kas līķa vēderā un iegurnī spīdēja un locījās kā čūskas. Izlaidis tās caur pirkstiem, centimetru pēc centimetra, viņš mikrofonā paziņoja, ka nekā neparasta nav, un beigās ielika zarnas spainī uz grīdas. Pēc tam viņš ar vakuumsūkņi izpumpēja no līķa visas asinis, nomērīja tilpumu un izpētīja krūškurvi. Mikrofonā skanēja ziņojums:

- Sirds somiņā trīs dūrieni, brūces pilnas ar sarecējušām un šķidrām asinīm.

Pēc tam Šakālis pagrāba mirušās sirdi, nogrieza tai augš­galu, pagrozīja rokā, izpētīja. Nospiedis pedāli, viņš ziņoja:

- Divas brūces sirds muskulī. Labajā sirds kambarī viens, komats, pieci centimetri, kreisajā sirds kambarī viens, komats, astoņi centimetri gara, plēsta brūce.

Pēc tam viņš izņēma abas plaušas. Kreisā bija sadurta un saplakusi. Plaušas viņš nosvēra, arī sirdi un nofotografēja brūces. No katras plaušas nogriezis pa gabaliņam, viņš ielika tos traukā.

- Formaldehīds, misters Ibiss izpalīdzīgi čukstēja.

Tikmēr Šakālis atkal runāja mikrofonā, aprakstīdams, ko

dara, ko redz, un izņemdams no meitenes ķermeņa aknas, kuņģi, liesu, aizkuņģa dziedzeri, abas nieres, dzemdi un olnī­cas.

Katru orgānu viņš nosvēra, ziņodams, ka tas ir normāls un neievainots. No katra nogrieza pa šķēlītei un tās ielika traukā ar formaldehīdu.

No sirds, aknām un vienas nieres Šakālis nogrieza vēl pa gabaliņam un strādādams tos nesteidzīgi košļāja.

Nezin kādēļ Ēnam tāda darbošanās nešķita piedauzīga, bet pareiza un cienījama.

- Kā būs, vai paliksiet pie mums kādu laiciņu? Šakālis pajautāja, košļādams meitenes sirds gabaliņu.

-Ja pieņemsiet mani, Ēna atbildēja.

- Protams, pieņemsim, misters Ibiss sacīja. Nav ne­viena pret, bet par gan ir daudz. Pie mums jūs varēsiet justies drošs.

- Ceru, ka neiebilstat, ka būs jāguļ zem viena jumta ar mirušajiem, Šakālis piebilda.

Ēna uzreiz atcerējās Loras auksto, rūgto lūpu pieskārienu.

- Neiebilstu, Ēna sacīja, vismaz, kamēr viņi paliek miruši.

Šakālis pagriezās un noskatījās ar tumšbrūnajām acīm, kas bija tik neizprotamas un aukstas kā tuksneša sunim.

- Pie mums visi paliek miruši uz mūžīgiem laikiem, viņš strupi izmeta.

- Man gan šķiet, Ēna sacīja, ka mirušie var viegli atgriezties dzīvē.

- Nepavisam ne, Ibiss apstrīdēja. Pat zombijus rada no dzīvajiem, vai zināt. Pietiek ar pulverīti, mazliet psalmu, drusku piepūles, un zombijs gatavs. Dzīvs, lai gan citi domā, ka miris. Bet likt mironim atgriezties dzīvē cilvēciskajā veidolā ir grūti, un tas prasa milzīgas pūles.

Bridi klusējis, viņš piebilda:

- Vecajā zemē, senos laikos, tad bija vieglāk.

- Tolaik cilvēka ka varēja piesaistīt miesai uz piectūkstoš gadiem, Šakālis paskaidroja, Piesaistīt vai atsvabināt. Bet tas jau bija dziļā pagātnē.

Paņēmis visus izņemtos orgānus, viņš ar cieņu salika tos atpakaļ ķermeņa dobumos. Beigās ielicis zarnas un krūšukaulu, pārvilka pāri ādu. Pēc tam paņēma resnu adatu ar diegu un veikliem, ātriem dūrieniem aizšuva vēderu tikpat kā futbola bumbu, un līķis no gaļas gabaliem atkal pārvērtās meitenē.

- Bet tagad man vajag alu, Šakālis paziņoja. Novilcis gumi­jas cimdus, viņš iemeta tos atkritumu kastē, bet tumšbrūno halātu ielika veļas grozā. Pacēlis kartona paplāti ar traukiem, kuros bija nelieli sarkani, brūni un violeti orgānu gabaliņi, Šakālis teica:

- Ejam?

Visi trīs devās pa sētas kāpnēm augšup uz virtuvi, kas bija izkrāsota baltos un brūnos toņos. Nopietna, godājama telpa, kuras iekārtojums droši vien bija saglabāts no divdesmitā gadsimta divdesmitajiem gadiem. Pie sienas savā nodabā rūca milzu saldētava Kelvinator. Atvēris tās durvis, Šakālis salika plauktiņos traukus ar liesas, nieru, aknu, sirds paraugiem un izcēla trīs brūnas pudeles. Tikmēr Ibiss atvēra bufetes stiklo­tās durvis un izņēma trīs slaidas glāzes. Pēc tam viņš pamāja Ēnam, lai tas sēžas pie virtuves galda.

Ielējis glāzēs alu, Ibiss vispirms pasniedza to Ēnam un tad Šakālim. Alus bija gards, rūgts un tumšs.

- Labs gan, Ēna uzslavēja.

- Mēs paši brūvējam, Ibiss palielījās. Senāk ar to nodar­bojās sievietes. Viņām alus padevās labāk nekā mums, bet tagad esam palikuši trīs vien. Es, viņš un viņa.

Ibiss pamāja uz brūnu kaķeni, kas saldi gulēja groziņā virtuves kaktā.

- Sākumā mūsējo bija vairāk. Bet tad Sets mūs atstāja šeit kā izlūkus kad tas īsti bija, pirms diviem gadu simteņiem?

Droši vien. Saņēmām no viņa pastkartes, sūtītas no Sanfran­cisko 1905. un 1906. gadā. Pēc tam iestājās klusums. Bet nabaga Hors… Runātāja balss aizlūza, un nopūties viņš puri­nāja galvu.

- Es viņu šad tad redzu, Šakālis piebalsoja un ierāva alu, kad braucu savākt līķus.

- Es par sevi atstrādāšu, Ēna solīja, kamēr te dzīvošu. Tikai pasakiet, kas jādara, un būs izdarīts.

- Darbu tev atradīsim, Šakālis atsaucās.

Brūnā kaķenīte atvēra acis un izstaipīja kājas. Attipinājusi pa virtuves grīdu, viņa pieglauda galvu Ēnas zābakam. Ēna pieliecās un ar kreiso roku pakasīja tai pieri, aiz ausīm, paieskāja kaklu. Kaķene tīksmi izliecās un ielēca viņam klēpī, piespiedās krūtīm un ar auksto purniņu pieskārās degunam. Saritinājusies Ēnas klēpī, viņa atkal aizmiga. Viņš to pabužināja: kažociņš mīksts, pati silta un patīkama gulēja viņa klēpī; varētu nodomāt, ka te kaķenītei ir drošākā vieta pasaulē, un arī viņš jutās omulīgi.

Alus galvā patīkami šalca.

-Jūsu istaba ir augšā, kāpņu galā, blakus vannas istabai, Šakālis paziņoja, darba drēbes karājas skapī redzēsiet pats. Vispirms droši vien gribēsiet nomazgāties un noskūties.

Ēna tieši tā ari darīja. Nodušojās, stāvēdams čuguna vannā, pēc tam noskuvās, ļoti nervozi, ar Šakāļa aizdoto taisno bārdas nazi. Nazis bija nepiedienīgi ass, ar perlamutra spalu, un Ēnam radās aizdomas, vai tik ar to pēdējo reizi neskuj miroņus. Tādu rīku viņš lietoja pirmo reizi, tomēr nesavainojās. Noskalojis bārdas krēmu, Ēna apskatīja sevi kailu mušu izraibinātajā spogulī. Augums bija vienos zilumos: uz krūtīm un rokām jau­nie zilumi klājās virsū vecajiem, kurus bija sarūpējis Trakais Svīnijs. No spoguļa viņā vērās aizdomu pilnas acis.

Bet pēc tam šķita, ka viņa roku kāds satver, paceļ bārdas nazi un asmeni piespiež rīklei.

Tā būtu laba izeja. Ēna iedomājās. Viegla. Un, ja pasaulē ir kāds, kas to uztvertu ar vēsu prātu un visu satīrītu, nokārtotu, tad tie ir abi vīri, kas sēž lejā pie virtuves galda un dzer alu. Nebūs vairs nekādu raižu. Nebūs Loras. Nebūs noslēpumu un sazvērestību. Nebūs murgu. Tikai miers, klusums un atpūta uz visiem laikiem. Veikls vēziens no auss līdz ausij. Tik vien tā darbiņa.

Tā viņš tur stāvēja, pielicis asmeni pie rīkles. No vietas, kur asmens pieskārās ādai, jau sūcās asins strūkliņa. Ēna pat nemanīja, kurā brīdī sev iešņāpa. Klau, viņš teica, gandrīz vai dzirdēdams ausīs čukstus, tev nemaz nesāpēs. Pārāk ass, lai nodarītu sāpes. Viss būs galā, tu pat neko nemanīsi.

Pēkšņi vannas istabas durvis pavērās šaura sprauga tik vien, lai pa to gar stenderi iesprauktos brūna kaķa galva un ziņkārīgi ieņaudētos.

Paklau, Ēna brīnījās, es taču aizslēdzu durvis!

Savāzis slepkavniecisko bārdas nazi, viņš atstāja to uz izlietnes malas un tad ar tualetes papīra gabaliņu nosusināja rētiņu. Beigās, aplicis ap vidukli dvieli, Ēna devās uz savu istabu.

Guļamistaba, tāpat kā virtuve, varēja būt iekārtota ap 1920. gadu; blakus kumodei un spogulim stāvēja mazgāšanās galdiņš un krūka. Kāds jau bija nolicis uz gultas drēbes: melnu uzvalku, baltu kreklu, melnu kaklasaiti, baltu apakškrekliņu un apakšbikses, melnas zeķes. Uz apdiluša persiešu paklāja blakus gultai bija noliktas melnas kurpes.

Ēna apģērbās. Viss bija labākās kvalitātes, tomēr nekas nebija jauns. Interesanti, kam tas viss ir piederējis? Varbūt viņam būs jāvalkā miruša cilvēka zeķes? Jākāpj miroņa kur­pēs? Spoguļa priekšā Ēna sakārtoja kaklasaiti, un tagad šķita, ka attēls ironiski smaida.

Šobrīd jau bija grūti noticēt, ka viņš ir domājis par pašnā­vību. Attēls spogulī sarkastiski smaidīja, kārtodams kaklasaiti.

Viņš pakasīja degunu un izjuta atvieglojumu, ka atspulgs atkārtoja šo kustību.

- Klau, Ēna uzrunāja spoguļattēlu. Varbūt tu zini ko tādu, ko nezinu es?

To pateicis, viņš jutās muļķīgi.

Nočīkstēja durvis, un pa spraugu ieslīdēja kaķene. Tā liegi aizpēdoja pāri istabai un beigās uzlēca uz palodzes.

- Klau, Ēna sauca, es taču aizvēru durvis! Skaidri atce­ros, ka aizvēru.

Kaķene uzmeta viņam jautājošu skatienu.

Acis viņai bija tumši dzeltenas, dzintara krāsā. No palodzes kaķenīte ielēca gultā, kur saritinājās mīkstā kamolā un atkal aizmiga: dzīvs kaķa spilvens uz vecā pārklāja.

Atstājis istabas durvis atvērtas, lai dzīvnieks tiek laukā un arī lai telpa mazliet izvēdinās, Ēna devās lejā pa kāpnēm. Pakāpieni krakšķēja un čīkstēja, kā iebilzdami pret smagumu un gribēdami, lai tiem liek svētu mieru.

- Nolādēts, jūs labi izskatāties, Šakālis teica, gaidīdams lejā pie kāpnēm, nu jau melnā uzvalkā, gandrīz tādā pašā kā Ēnam.

- Vai esat kādreiz vadījis katafalku?

-Nē.

- Visam reiz jānotiek pirmoreiz, Šakālis atbildēja. Kata­falks stāv mājas priekšā.

* * *

Nelaiķe bija veca sieviete. Viņu reiz sauca Lila Gudčailda. Mistera Šakāļa vadībā Ēna pa šaurajām kāpnēm uznesa salie­kamus alumīnija ratiņus viņas guļamistabā un blakus gultai salika tos darba kārtībā. Pēc tam viņš paņēma zilu, caurspīdīgu plastmasas maisu, novietoja blakus ķermenim uz gultas un atvilka rāvējslēdzēju. Mirusī bija ieģērbta rozā naktskreklā un zeltītā halātā. Pacēlis trauslo aizgājēju viegli kā spalviņu, Ēna ietina viņu segā un ielika maisā. Aizvilcis rāvējslēdzēju, viņš uzlika maisu uz ratiņiem. Tikmēr Šakālis sarunājās ar vecu jo vecu vīrieti, kurš Lilas Gudčaildas dzīves laikā bija bijis viņas vīrs. Vairāk runāja vecītis, Šakālis galvenokārt klausījās. Brīdī, kad Ēna vilka ciet rāvējslēdzēju maisam ar misis Gudčaildu, večuks sūrojās par bērnu un arī mazbērnu nepateicību, lai gan tā neesot viņu, bet vecāku vaina ābols taču nekrīt tālu no ābeles, viņš pats gan bērnus esot labāk audzinājis.

Šakālis un Ēna divatā nonesa ratiņus ar nelaiķi pa šaura­jām kāpnēm. Vecais vīrs abiem sekoja, vēl aizvien runādams, galvenokārt par naudu, alkatību un nepateicību. Viņam kājās bija istabas čības. Lejā pa kāpnēm un tālāk pa ielu Ēna turēja smagāko ratiņu galu, beigās vilkdams to pa apledojušo ietvi līdz katafalkam. Šakālis atvēra aizmugurējās durvis. Redzē­dams, ka Ēna vilcinās, viņš mudināja:

- Vienkārši ņem un grūd iekšā! Riteņi pacelsies paši.

Ēna pagrūda, riteņi griezdamies pacēlās augšup, un ratiņi

uzšļūca tieši uz katafalka grīdas. Šakālis parādīja, kā visu sastiprināt, un Ēna beigās aizvēra katafalku. Šakālis pacietīgi uzklausīja večuku, nu jau atraitni, kas, šķiet, nemanīja auks­tumu: vecītis čībās un peldmētelī ziemas laikā uz ielas stāstīja Šakālim, kādi maitasputni ir viņa bērni nudien uzglūnoši maitasputni, kas to vien gaida, lai sagrābtu to mazumiņu, kuru viņi ar Lilu saskribinājuši, un kā viņi abi pārcēlās uz Sentluisu, tad Memfisu un Maiami, līdz beigās apmetās Kairo, un cik jauki, ka Lila nenomira pansionātā un ka viņu pašu tāds liktenis šausmina.

Pavadījuši vecīti līdz mājām, viņi uzveda to arī augšā pa kāpnēm. Laulātā pāra guļamistabas stūrī dūca televizors. Iedams tam garām, Ēna ievēroja, ka ziņu diktors pasmīn un piemiedz ar aci. Pārliecinājies, ka neviens neskatās, Ēna atbil­dēja ar paceltu vidējo pirkstu.

- Večukam nav naudas, Šakālis sacīja, kad viņi bija atgrie­zušies katafalkā. Rit viņš atnāks pie Ibisa un izvēlēsies lētāko bēru variantu. Nelaiķes draugi mēģinās pārliecināt, ka pieklā­jīgi jāatvadās no sievas mājās, tā man šķiet. Bet viņš kurnēs. Žēlosies par naudas trūkumu. Kuram tad mūslaikos ir nauda? Jā, un pēc pusgada nomirs pats. Labākajā gadījumā pēc gada.

Katafalka starmešu gaismā kūleņodamas virpuļoja snieg­pārslas. Dienvidos sāka snigt.

- Vai viņš ir slims? Ēna pajautāja.

- Ne jau tādēļ. Sievietes parasti pārdzīvo vīriešus. Viri tādi kā viņš pēc sievu aiziešanas ilgi neiztur. Pats redzēsiet: viņš nevarēs atrast sev vietu, viss pazīstamais būs aizgājis līdz ar sievu. Večuks nogurs, izbālēs, beigās padosies un aizies viņsaulē. Varbūt viņu paņems plaušu karsonis vai varbūt vēzis, varbūt sirds apstāsies. Vecums, viss cīņas spars vējā. Un tad jāmirst.

Ēna aizdomājās.

- Šakāli, paklau?

-Jā?

- Vai jūs ticat dvēselei?

Ēna negribēja tā jautāt, bet vārdi izlauzās paši. Vajadzēja pateikt ne tik tieši, taču viņš nezināja, kā.

- Kā nu kurš to uztver. Manos laikos viss bija skaidrs. Pēc nāves jāstājas soģu priekšā, jāatbild par ļaunajiem un arī laba­jiem darbiem, un, ja ļaunie darbi ir smagāki par spalvu, dvē­sele un sirds tiek atdota dvēseļu ēdājam Ammetam aprīšanai.

- Tad jau viņš ir apēdis daudz cilvēku.

- Ne tik daudz, kā varētu domāt. Spalva ir tiešām smaga. Mēs pie tās spalvas stipri piestrādājām. Vajag būt izcilam ļaun­darim, nodarīt nezin ko. Te pieturi, uzpildes stacija! Paņemsim pāris galonu.

Ielās valdīja klusums tādu var sajust tikai tad, kad pārslo pirmais sniegs.

- Rādās, mums būs balti Ziemassvētki, Ēna, uzpildīdams degvielu, sacīja.

-Jā. Nolādēts! Tas jaunavas dēls ir viens laimīgs zēns.

- Jēzus?

- Tiešām veiksminieks. Iekritis mēslu bedrē, spēja izkāpt ārā, smaržodams pēc rozēm. Velns parāvis, tā taču nav viņa dzimšanas diena, vai zinājāt? Atņēma to Mitram. Neesat vēl saticis? Tas ar sarkano cepuri. Jauks zēns.

- Neesmu. Manuprāt, ne.

-Jā… Te Mitra nav redzēts. Viņam patīk kara spēles. Var­būt atgriezies Vidējos Austrumos un tur atpūšas, bet vispār man liekas, ka viņš ir zudis. Tā gadās. Vienudien katram karei­vim impērijā jāizpeldas tava upurvērša asinis. Nākamajā dienā neviens pat neatceras tavu dzimšanas dienu.

Logu tīrītāji švīkstēdami grūda malā sniegu, saspiežot sniegpārslas tīra ledus lodītēs un virpuļos.

Luksoforā pēkšņi iedegās dzeltenā gaisma, tad sarkanā; Ēna uzlika kāju uz bremzēm. Katafalks uz tukšā ceļa nozvalstljās un apstājās.

Iedegās zaļā gaisma. Ēna uzņēma ātrumu līdz desmit jūdzēm stundā, kas uz slidenā ceļa šķita piemērots. Ar otro ātrumu katafalks bija mierā, jādomā, tas bieži brauca tādā gaitā, aizkavēdams satiksmi.

- Labs ātrums, Šakālis atkal ierunājās. Te Jēzus labi iekārtojies. Bet reiz runāju ar viru, kas bija redzējis viņu bal­sojam uz ceļa Afganistānā, un neviens nepieturēja, lai pavestu kādu gabaliņu. Vai zināt? Viss atkarīgs no atrašanās vietas.

- Manuprāt, tuvojas īsta vētra, Ēna atbildēja, domājot laikapstākļus.

Kad Šakālis beidzot atbildēja, viņš runāja pavisam par ko citu.

- Ņemsim kaut vai mūs ar Ibisu, viņš iesāka, pēc pāris gadiem izkritīsim no aprites. Šis tas ir atlikts nebaltām die­nām, bet tādas te jau ilgāku laiku, un, jo gads, jo bēdīgāk. Hors, piemēram, pavisam traks, galīgi nojūdzies, visu laiku lido kā vanags un pārtiek no ceļu negadījumu upuriem. Kas tad tā par dzīvi? Bastu jūs jau pazīstat. Mēs esam labākā stāvoklī nekā vairums citu. Mums vismaz ir ticība, ar kuru doties uz priekšu. Vairumam muļķu nav pat tās. Tikpat kā apbedīšanas biznesā patīk tev vai ne, bet lielie zēni tevi nopirks un tāpēc vien, ka ir lielāki un izveicīgāki, tāpēc, ka viņi strādā. Cīnies vai necīnies, nekas, velns parāvis, nemainīsies, jo zaudējām izšķi­rošo kauju pirms simts, tūkstoš vai desmit tūkstoš gadiem, kad apmetāmies šajā zaļajā zemē. Mēs ieradāmies, bet Amerikai par to ne silts, ne auksts. Mūs nopērk, izspiež, un mēs doda­mies ceļā. Lūk, kā. Jums taisnība. Tuvojas vētra.

Viņi nogriezās ielā ar namiem, kurā visi, izņemot vienu, bija miruši, ar akliem, aizslēģotiem logiem.

- Uzņem atpakaļgaitu, Šakālis norīkoja.

Ēna tā ari darīja, līdz katafalks skāra dubultdurvis mājas sānos. Ibiss atvēra katafalku, pēc tam morga durvis, bet Ēna atsprādzēja ratiņus un izvilka tos laukā. Ritentiņi griezās pa tukšo, līdz atdūrās pret zemi. Ēna aizstūma ratiņus līdz balza­mēšanas galdam. Pacēlis Lilu Gudčaildu kā aizmigušu bērnu, viņš ar visu maisu uzmanīgi nolika to uz galda vēsajā morgā, it kā baidīdamies atmodināt.

- Ziniet, man ir pacēlājs, Šakālis ierunājas, varējāt viņu nenest.

- Nav tik traki, Ēna atbildēja, juzdams, ka pielāgojas Šakāļa runas veidam. Es esmu liels puisis. Tīrais nieks.

Bērnībā Ēna vienaudžu vidū bija pasīks, ar stūrainiem elkoņiem un ceļgaliem. Vienīgā viņa fotokartīte no bērnības laikiem Lorai tik ļoti patika, ka viņa to ierāmēja: nopietns bērns ar nevaldāmiem matiem un tumšām acīm stāv pie galda ar kūkām un cepumiem. Droši vien vēstniecības Ziemassvētku ballē: ar tauriņu, labākajā apģērbā.

Māte ar dēlu pārcēlās pārāk bieži. Sākumā Eiropas robe­žās, no vēstniecības uz vēstniecību viņa strādāja Ārlietu ministrijas sakaru nodaļā, atšifrēja stenogrammas un sūtīja slepenas telegrammas uz visām pasaules malām. Kad Ēnam bija astoņi gadi, abi atgriezās Savienotajās Valstīs, kur māte sāka slimot tik bieži, ka nespēja iekārtoties pastāvīgā darbā. Tāpēc viņi nepagurdami ceļoja, gadu dzīvoja vienā vietā, bet nākamo jau citā, šur tur paliekot ilgāk, ja mātes veselība uzlabojās. Taču nekur viņi nedzīvoja pietiekami ilgi, lai Ēnam būtu draugi un viņš pieķertos kādai vietai kā īstām mājām. Turklāt viņš taču bija pavisam mazs…

Ēna izauga neparasti ātri. Viņa trīspadsmitajā pavasarī puikas meklēja kašķi, centās zēnu ievilkt kautiņos, zinā­dami, ka paši uzvarēs. Pēc tam viņš dusmīgs un bieži vien raudādams skrēja uz tualeti mazgāt no sejas dubļus un asi­nis, lai neviens neredz. Pienāca vasara, ilga, brīnumaina trīspadsmitā vasara, kad Ēna vairījās no lielākiem puikām un gāja uz vietējo peldbaseinu, kura malā starpbrīžos lasīja bibliotēkā paņemtās grāmatas. Vasaras sākumā viņš tik tikko varēja noturēties virs ūdens, bet augusta beigās jau peldēja garas distances kraulā un lēca no augsta tramplīna, saulē un pie ūdens nogatavojies tumši brūns. Septembrī atgriezies skolā, Ēna atklāja, ka lielie pāridarītāji sarāvušies mazos, gļēvos radījumos un vairs viņu neaiztiek. Divi gan mēģināja, taču saņēma kārtīgu mācību, smagu, ātru un sāpīgu. Ēna saprata, ka ir kļuvis par citu cilvēku un vairs nespēja būt kluss bērns, kas par varītēm mēģina turēties malā. Turklāt viņš jau bija izaudzis liels. Gada beigās Ēna darbojās peldē­tāju un svarcelšanas vienībās, un treneris viņu vilināja uz triatlona komandu. Viņam patika būt lielam un spēcīgam. Tagad Ēna ticēja sev. Kautrais, klusais bērns, grāmatu tārps, bija pārtapis lielā, neaptēstā puisī, no kura neviens negaidīja neko vairāk par dīvāna ienešanu blakusistabā.

Vismaz līdz brīdim, kad viņš satika Loru.

Misters Ibiss bija sagatavojis pusdienas: risus un vārītus dārzeņus sev un misteram Šakālim. Ēnam bija nolikti cāļa gabali no KFC kartona kārbas un pudele alus.

- Es gaļu neēdu, misters Ibiss paskaidroja. Bet Šakālim tās pietiek darba laikā.

Porcija bija pārlieku liela, tāpēc Ēna daļu izbaroja kaķenei, vispirms noņemot ādiņu un kraukšķīgo garoziņu, pēc tam sadalot putnu ar pirkstiem.

- Cietumā mums bija čalis, vārdā Džeksons, viņš pie pus­dienu galda stāstīja, strādāja cietuma bibliotēkā un stāstīja man, ka nosaukums Kentucky Fried Chickens nomainīts ar KFC tāpēc, ka dabiski cāļi vairs netiek piedāvāti. Produkcija ir ģenē­tiski modificēts mutants gluži kā milzu simtkājis bez galvas, vienīgi ar kāju posmiem, krūtīm un spārniem. Barošana notiek pa caurulīti. Čalis galvoja, ka varas iestādes šiem aizliegtu lietot vārdu cālis.

Misters Ibiss sarauca uzacis.

- Jūsuprāt, tā ir patiesība?

- Nē. Bet mans bijušais kameras biedrs Lokijs domāja, ka produkta nosaukums mainīts, jo vārds cepts neskan labi. Var­būt viņi grib, lai cilvēki domā, ka cālis izcepas pats.

Pēc pusdienām Šakālis atvainojies devās uz morgu. Ibiss aizgāja uz savu kabinetu rakstīt. Ēna vēl brītiņu pasēdēja vir­tuvē, izbarodams cāļa krūtiņas gabalus brūnajai kaķenītei, bet pats sūkdams alu. Kad alus bija izdzerts un cālis apēsts, viņš nomazgāja šķīvjus un galda piederumus, salika tos plauktā žāvēties un devās augšā pa kāpnēm.

Nomazgājies čuguna vannā, kurai kāju vietā bija lāča ķepas, viņš iztīrīja zobus ar vienreiz lietojamo zobu birsti un apņēmās rīt iegādāties jaunu zobu birsti.

Iegājis guļamistabā, Ēna ieraudzīja brūno kaķenīti, kas jau gulēja gultas kājgalī, pa pusei saritinājusies kamolā. Kumodes vidējā atvilktnē atradās vairākas svītrainas kokvilnas pidža­mas. Droši vien septiņdesmit gadus vecas, taču smaržoja svaigi, un vienu viņš uzvilka. Pidžama bija tieši laikā tāpat kā melnais uzvalks.

Uz naktsgaldiņa pie gultas mētājās kaudzīte Reader's Digest, no kuriem neviens nebija izdots vēlāk par 1960. gada martu. Bibliotēkas darbinieks Džeksons, tas pats, kurš bija apgalvojis, ka stāsts par Kentuki ceptajiem cāļiem-mutantiem ir tīrā patie­sība, bija stāstījis ari par melniem kravas vilcieniem, kuros varas iestādes nakts tumsā pārvadā politieslodzītos no slepe­najām Ziemeļkalifornijas koncentrācijas nometnēm pa visu valsti. Jā, Džeksons bija arī teicis, ka CIP savos birojos visā pasaulē izmantojis Reader's Digest kā aizsegu. Visi Reader's Digest kabineti esot bijuši CIP iestādes.

Anekdote, prātā atskanēja mistera Meža balss. Kāda ir garantija, ka CIP nebija iesaistīta Kenedija noslepkavošanā?

Viņš pavēra logā spraugu, lai izvēdinātu istabu un kaķene tiktu uz balkona.

Ieslēdzis naktslampiņu, Ēna iekāpa gultā un brīdi lasīja, mēģinādams novērst domas uz citu pusi, izvēloties trulākos no trulākajiem Reader's Digest rakstiem. Pussnaudā viņš manīja, ka ticis līdz pusei rakstam "Esmu Džo aizkuņģa dziedzeris". Paguvis izslēgt naktslampiņu un nolikt galvu uz spilvena, Ēna aizvēra acis un aizmiga.

* * *

Pēc tam viņš nekādi nespēja atcerēties sapņa notikumu secību un detaļas: lai kā Ēna sasprindzināja atmiņu, tomēr prātā redzēja tikai tumšu tēlu mudžekli. Meitene. Kaut kur viņi bija tikušies, un tagad abi šķērsoja tiltu pār nelielu ezeru pilsētas vidū. Brāzmains vējš ezerā dzenāja viļņus ar putu galotnēm, viņš tajos saskatīja izstieptas rociņas.

Tur lejā, meitene sacīja. Viņa bija ģērbusies svārkos ar leoparda plankumiem, un vējš tos plivināja un svaidīja; maigā miesa starp zeķes augšgalu un svārku apakšmalu bija krēmkrāsā. Sapnī stāvot uz tilta, Ēna nokrita meitenes priekšā ceļos Dieva un pasaules priekšā, paslēpdams seju viņas kājstarpē, baudīdams skurbinošo džungļu smaržu. Sapnī viņš apzinājās, ka arī dzīvē sajūt erekciju, cietu, pulsējošu, baisu, sāpīgu kā uz pubertātes gadu sliekšņa.

Atrāvies Ēna pameta skatienu augšup, tomēr meitenes seju neredzēja. Mute atrada muti, un tad viņš juta mīkstās lūpas, ar rokām pieskardamies viņas krūtīm. Viņa rokas sāka slīdēt pār maigi zīdaino ādu, līdz beigās atgrūda un pašķīra kažokādu, kas slēpa viņas vidukli, un aizsniedzās līdz brīnišķīgi siltai, valgai spraugai, kas atvērās viņa rokā kā puķe.

Ekstāzē murrādama, meitene paņēma plaukstā viņa stin­gro locekli un to paspieda. Nometis malā palagus, Ēna uzgūlās viņai virsū, ar plaukstu pašķirdams kājas, bet viņa jau pati veda uz savu kājstarpi; sekoja grūdiens, brīnišķīgs grūdiens…

jau mirkli vēlāk Ēna kopā ar meiteni bija savā vecajā cie­tuma kamerā un viņa to kaisli skūpstīja, apvijusi rokas, cieši sakļāvusi ap viņa kājām savējās, lai stingri noturētu, un viņš pat gribēdams nespētu tikt no viņas ārā.

Savu mūžu Ēna nebija skūpstījis tik maigas lūpas. Viņš pat nebija zinājis, ka pasaulē tādas ir. Bet meitenes mēle, slīdot gar viņa mēli, gan bija asa kā smilšpapīrs.

Kas tu esi? Ēna prasīja.

Neatbildējusi viņa apmeta Ēnu uz muguras un, veikli uzsē­dusies virsū, sāka viņu jāt. Nē meitene tiecās pretī viņam zīdaini maigos viļņos, ar katru vilni arvien spēcīgāk. Kustības, atsitieni un ritms atbalsojās Ēnas prātā un augumā kā vēja brāzmas virs ezera, kas dzen viļņus krastā. Nagi viņai bija asi kā adatas, tie dūra un skrāpēja Ēnas sānus, taču viņš nejuta sāpes, tikai prieku, kāda alķīmija visu pārvērta neaprakstā­mas baudas mirkļos.

Ēna mēģināja atgūties un runāt, taču prātu bija pārņēmu­šas smilšu kāpas un tuksneša vēji.

- Kas tu esi? viņš elsdams prasīja.

Lūkodamās tumšām dzintarkrāsas acīm, viņa piespieda Ēnas mutei savējo un sāka to kaislīgi skūpstīt, tik pamatīgi un dziļi, ka uz tilta, cietuma kamerā un Kairo apbedīšanas biroja gultā Ēna gandrīz vai sasniedza baudas kalngalus. Jūtas viņu aizrāva kā viesulis papīra pūķī, tomēr viņš centās, lai pūķis nesaplīst gabalos un lidojums ilgtu mūžīgi. Beigās Ēna tomēr saņēmās. Meitene bija jābrīdina.

- Mana sieva Lora. Viņa tevi nogalinās.

- Ne jau mani, meitene atbildēja.

Prātā uzjundīja bezjēdzīga doma: viduslaikos bija tāds ticējums, ka sieviete, kas baudas kalngalā sēž vīrietim virsū, ieņems nākamo bīskapu. Tieši tā arī sacīja: ieņemt bīs­kapu…

Gribējās zināt viņas vārdu, tomēr trešo reizi Ēna neuzdroši­nājās jautāt; tikmēr meitene piegrūda viņa krūtīm savējās, un viņš sajuta cietus krūtsgalus. Viņa spieda Ēnu lejup, grūda dziļi sevī, un šoreiz Ēna nespēja ne jāt, ne sēdēt viļņa mugurā, jo tika paņemts, grozīts un mētāts, un izliecies viņš grima arvien dziļāk. Šobrīd abi zināmā mērā bija viena būtne, kas izgaršo, dzer, apskaujas, alkst…

- Atdodies, viņa murrāja. Atdodies man. Nepretojies.

Ēna ari padevās raustīdamies un izšķīzdams, un prāta

nostūri redzēdams sevi izplūstam, lēni, cēli pārejot no viena stāvokļa citā.

Apmēram tad, pašās beigās, Ēna ieelpoja, juzdams auksta gaisa plūsmu plaušu galos, zinādams, ka jau ilgu laiku bija aizturējis elpu. Vismaz trīs gadus. Varbūt vairāk.

- Bet tagad atpūties. Maigas lūpas noskūpstīja viņa acu plakstus. Atslābinies. Līdz galam.

Pēc tam Ēna iekrita veselīgā, mierīgā bezsapņu miegā, viņš dziļi tajā ienira, un murgi viņam nerādījās.

Tā bija dīvaina gaisma. Ēnas pulkstenis rādīja bez ceturk­šņa septiņi no rīta; laukā vēl bija tumšs, bet istabā virmoja gaišzila dūmaka. Ēna izkāpa no gultas. Gulēt viņš taču aiz­gāja pidžamā, bet šobrīd bija kails, un viņam bija uzmetusies zosāda. Piegājis pie loga, Ēna to aizvēra.

Naktī bija plosījusies sniega vētra, zemi klāja piecpadsmit centimetrus bieza sniega kārta, varbūt biezāka. Šajā pilsētas daļā pa logu parasti varēja redzēt piedrazotas, nolaistas ielas, bet tagad tās bija tīras un gluži citādas: mājas vairs neizskatī­jās pamestas un aizmirstas, bet gan eleganti stingas. Ielas bija pavisam izgaisušas, pazudušas zem baltā sniega.

Prātā pavīdēja nenoteikta doma. Neredzamā robeža. Jau nākamajā mirklī tā izgaisa.

Laukā bija tumšs, taču viss bija redzams kā uz delnas.

Spogulī Ēna ievēroja kaut ko dīvainu. Piegājis tuvāk, viņš skatījās, neticēdams savām acīm. Visi zilumi bija pazuduši. Ēna pieskārās sāniem, stingri piespieda pirkstus, gaidīdams negan­tas sāpes, kas liktu atcerēties tikšanos ar misteru Akmeni un misteru Mežu, meklēdams Trakā Svīnija dāvātos krāšņos zilumus, bet neko neatrada. Viņa seja bija tīra un neskarta. Tomēr sānos un uz muguras (Ēna pagriezās, lai to apskatītu) bija skrāpējumi, izskatījās pēc nagu švīkām.

Tātad tas nebija sapnis. Vismaz daļēji ne.

Pavirinājis kumodes atvilktnes, Ēna atrada vecus, zilus Levi's džinsus, kreklu, biezu, zilu džemperi, bet sienas skapī melnu bērinieka mēteli un to visu uzģērba.

Kājās viņš apāva savus vecos zābakus.

Mājā visi vēl gulēja. Klusītēm, cenzdamies nečīkstināt grī­das dēļus, Ēna izgāja laukā un soļoja pa sniegu, atstādams uz ietves dziļas pēdas. Laukā bija gaišāks, nekā izskatījās pa logu, turklāt sniegs atstaroja gaismiņu no debesīm.

Pēc piecpadsmit minūtēm Ēna jau bija uz tilta, kura malā bija liels paziņojums, ka viņš atstāj vēsturisko Kairo. Zem tilta stāvēja garš, tievs vīrietis, zelēdams cigareti un drebēdams. Stāvs likās pazīstams.

Pienācis pustumsā tik tuvu, ka ap vīra aci varēja redzēt sārtu rētu, Ēna sasveicinājās:

- Labrīt, Trakais Svīnij!

Pasaule bija tik klusa. Sniegoto mieru netraucēja pat satik­smes trokšņi.

- Sveiks, vecais! Trakais Svīnijs atbildēja, nepaceldams galvu. Rokā viņam bija paštīta cigarete.

- Ja tu blandīsies patiltēs, Trakais Svīnij, Ēna turpināja, ļaudis tevi noturēs par trolli.

Šoreiz Trakais Svīnijs pacēla skatienu. Ēna redzēja viņa acu baltumus ap zīlītēm. Svīnijs izskatījās nobijies.

- Es tevi meklēju. Tev man jāpalīdz. Esmu savārījis baigās ziepes, viņš teica.

Pazelējis paštīto cigareti, viņš to gribēja izņemt no mutes, bet cigarete pielipa pie apakšlūpas un izjuka, izbārstot tabaku uz viņa rudās bārdas un netīrā T krekla. Trakais Svīnijs ar samelnējušām rokām tabaku nopurināja kā indīgu kukaini.

- Manas iespējas ir visai ierobežotas, Trakais Svīnij, Ēna atbildēja. Tomēr pastāsti, ko tev īsti vajag. Varbūt izmaksāt kafiju?

Leprekons purināja galvu. Izņēmis tabakmaku un papīru, viņš sāka tīt jaunu cigareti. Darbojoties rudā bārda spurojās un lūpas kustējās, bet teikt viņš neko neteica. Svīnijs aplaizīja papīra līpošo pusi. Tomēr, lai kā viņš centās, beigās sanāca tikai attāla cigaretes radiniece.

- Es neesmu trollis, nolādēts! Tie maitas ir neganti fauni, Svīnijs lādējās.

- Es zinu, ka neesi trollis, Svīnij, Ēna laipni sacīja. Kā es tev varu palīdzēt?

Trakais Svīnijs uzšķīla Zippo šķiltavas, un cigaretes gals uzliesmojis pārvērtās pelnos.

- Vai atceries, es tev rādīju, kā dabūt monētu? Atceries?

-Jā, Ēna pamāja un prāta acīm ieraudzīja zelta monētu, kas ar klusu būkšķi nokrita uz Loras zārka, bet pēc tam mir­dzēja viņai ap kaklu. Atceros.

- Tu paņēmi neīsto monētu.

Patiltes drūmajā tumsā parādījās mašina, apžilbinādama viņus ar lukturu gaismu. Garāmbraucot tā samazināja ātrumu un tad apstājās. Logs noslīdēja lejā.

- Vai kas noticis, kungi?

- Paldies, priekšniek, viss pa pirmo! Ēna atsaucās. īsa rīta pastaiga.

- Tad jau labi, policists novilka. Diez vai viņš ticēja, ka viss tiešām ir kārtībā, jo projām nebrauca. Uzlicis roku uz Trakā Svinija pleca, Ēna vadīja viņu uz priekšu, projām no pil­sētas, tālāk no policijas mašīnas. Logs aizvērās, tomēr mašīna palika uz vietas.

Ēna soļoja. Trakais Svīnijs arī soļoja, ik pa brīdim steberēdams.

Viņi pagāja garām zīmei ar vēstījumu "Nākotnes pilsēta". Ēna iztēlojās pilsētu ar smailēm un Frenka R. Pola torņiem, mir­dzošu liegos pamatkrāsu toņos, ar burbuļveida gaisa mašīnām, kas trauc no torņa uz torni kā spīdošas spindzeles. Tāda bija Nākotnes pilsēta, un Ēnam vis nešķita, ka Kairo tādu reiz uzcels.

Policijas mašīna lēni aizslīdēja garām un tad, pagriezusies atpakaļ uz pilsētu, arvien ātrāk brauca prom pa piesnigušo ceļu.

- Labi, bet tagad pasaki, kas tev lēcies, Ēna sacīja.

- Darīju visu, ko viņš teica. Pilnīgi visu, tikai iedevu tev neīsto monētu. Kļūdījos. Tā ir paredzēta karaļiem. Saproti? Tai pat nevajadzēja nonākt manās rokās. Tāda monēta pienākas pašam Amerikas karalim. Ne jau tādiem ķēmiem kā tu vai es. Un tagad man ir lielas ziepes. Vecais, neko vairāk man no tevis nevajag, tikai to monētu! Pēc tam tu mani vairs neredzēsi. Zvēru pie sasodītā Brana, labi? Zvēru pie visiem tiem gadiem, kurus pavadīju nolādētajos kokos.

- Bet kas tev lika to visu darīt, Svīnij?

- Grimnirs. Tips, kuru tu sauc par Trešdienu. Vai zini, kas viņš ir? Zini, kas viņš tiešām ir?

- Jā. Laikam gan.

īra zilajās, trakajās acīs atplaiksnīja panika.

- Nekā slikta jau tur nebija. Nekā, ko tu varētu pārmest, tiešām nekā. Viņš tikai pieteica atnākt man uz bāru un izprovo­cēt tevi uz kautiņu. Teica, ka grib pārbaudīt, vai tev ir aknas.

- Neko citu viņš tev nelika darīt?

Svīnijs sarāvies drebēja. Bridi šķita, ka no aukstuma, bet tad Ēna attapās, ka tādus drebuļus jau bija redzējis. Cietumā. Tas bija narkotiku drudzis. Svīnijs bija kaut ko salietojies, gan jau heroīnu. Leprekons narkomāns? Nokniebis degošajai ciga­retei galu, Trakais Svīnijs to nopurināja zemē, bet dzeltenīgo daļu ielika kabatā. Saberzējis nomelnējušos pirkstus, viņš tiem uzpūta, gribēdams sasildīt rokas. Vīra balss skanēja kā vaids.

- Paklau, vecais, atdod man to nolādēto monētu, un viss! Iedošu tev vietā citu, tikpat labu. Velns lai parauj, dabūsi veselu kravu, nolādēts!

Norāvis no galvas netīro beisbola cepuri, Trakais Svīnijs pacēla labo roku un paņēma gaisā milzīgu zelta monētu, kuru iemeta cepurē. Pēc tam viņš izvilka monētas no elpas garai­ņiem, tad vēl un vēl, līdz beisbola cepure bija pilna līdz malām un Svīnijam vajadzēja turēt to ar abām rokām.

Cepuri ar zeltu leprekons pasniedza Ēnam.

- Lūdzu, viņš teica. Ņem, vecais. Tikai atdod man atpa­kaļ to monētu!

Ēna pameta skatienu lejup uz cepuri, pārlikdams, cik liela varētu būt tās satura vērtība.

- Bet kur es monētas iztērēšu, Trakais Svīnij? viņš pra­sīja. Cik daudz ir tādu vietu, kurās zeltu var pārvērst skaidrā naudā?

Šķita, ka īrs viņam iesitis, taču pagāja mirklis, un Trakais Svīnijs stāvēja kā Olivers Tvists, turēdams abās rokās cepuri, pilnu ar zeltu. Un tad viņa zilajās acīs sanesās asaras un sāka ritēt pāri vaigiem. Paņēmis cepuri, jau tukšu, viņš uzlika to galvā, kas jau sliecās uz plikpauribu.

- Bet tev jāatdod, vecais, viņš teica, vai tad es neat­klāju savu noslēpumu? Es taču rādīju, kā izņemt monētas no krātuves. Parādīju, kur tās stāv. Atdod man monētu, un viss! Tā nebija mana.

- Man vairs nav tās monētas.

Trakais Svīnijs mitējās raudāt, taču viņa vaigos parādījās sārti plankumi.

-Tu… tu, nolādētais… Leprekons stostījās un vārstīja muti, nespēdams parunāt.

- Es tev nemeloju, Ēna teica. Man tiešām žēl. Ja būtu pie manis, es taču atdotu tev. Es to uzdāvināju.

Svīnija netīrās rokas uzgūla Ēnas pleciem, bet gaišzilo acu skatiens pielipa viņa acīm. Asaras bija atstājušas uz Trakā Svī­nija sejas netīras švīkas.

- Cūcība, leprekons izmeta, un Ēna juta uzvēdījam taba­kas, pēc alus smakojoša urīna, viskija un sviedru smārdu. Tu tiešām nemelo, maita! Atdevi mierīgi, labprātīgi. Lai nolādē­tas tavas tumšās acis, tu taču patiešām velns lai parauj! tu atdevi!

- Man ļoti žēl, Ēna atcerējās kluso būkšķi, kas atskanēja, monētai nokrītot uz Loras zārka.

- Žēl vai nežēl, bet es tagad esmu beigts un pagalam. Atkal jau tecēja asaras, un no vīra deguna gāzās tīri puņķi. Viņa vārdi izplūda zilbēs, no kurām tā arī īsti nevarēja izveidot vārdus. A-ā-āha-hā, Trakais Svīnijs vaimanāja. Mh-ī-īhmhī-īmmm. Degunu un acis viņš slaucīja piedurknēs, izveido­jot uz sejas dīvainus rakstus, staipot puņķus pāri visai bārdai un ūsām.

Ēna saspieda leprekona augšdelmu tas bija savāds, vīrišķs žests. Esmu šeit, tas vēstīja.

- Labāk es vispār nebūtu ieņemts, leprekons pēc brīža izmeta un pacēla skatienu. Tas čalis, kam atdevi. Vai viņš tev neatdos?

- Sieviete. Es nezinu, kur viņa ir. Bet nē, neticu, ka viņa atdos.

Svīnijs rūgti nopūtās.

- Kad biju vēl kucēns, viņš sāka stāstīt, reiz zvaigžņotā naktī satiku sievieti, kas ļāva man paņurcīt savus pupus un ieskatījās manā nākotnē. Viņa man teica, ka būšu pagalam un visu pamests rietumos no saulrieta un mirušas sievietes rota apzīmogos manu likteni. Es tad smiedamies ielēju viņai miežu vīnu un atkal ņurcīju pupus, un kārtīgi nobučoju viņu uz jaukajām lūpām. Tas tik bija laiciņš! Pirmais pelēkais mūks vēl nebija ieradies mūsu zemē, tāpat arī zaļajā zemē uz rietumiem. Bet tagad… Trakais Svīnijs aprāvās pusvārdā. Pagriezis galvu, viņš ar skatienu ieurbās Ēnā. Tev nevaja­dzētu uzticēties.

-Kam?

- Trešdienām. Tu nedrīksti viņam uzticēties!

- Man viņam nav jāuzticas. Es pie viņa strādāju.

- Vai maz atceries, kā to dara?

- Ko tad?

Ēnam šķita, ka viņš sarunājas ar bariņu dažādu cilvēku. Paštaisns leprekons sprēgādams pārlēca no vienas personas uz nākamo, no tēmas uz tēmu, it kā viņa vēl dzīvās smadzeņu šūnas iedegtos, uzliesmotu un tad uz visiem laikiem apdzistu.

- Monētas, vecais. Monētas. Es tev rādīju, vai atceries? Pacēlis divus pirkstus pie sejas, viņš tos apskatīja un tad

izņēma no mutes zelta monētu. To viņš pasvieda Ēnam, kas jau ķerdams stiepa roku, taču monēta pusceļā izgaisa.

- Es biju piedzēries, Ēna taisnojās. Neko neatceros. Svīnijs steberēja pāri ceļam. Pasaule jau bija gaiša un balti

pelēka. Ēna viņam sekoja. Svīnijs gāja platiem soļiem, bridi pa brīdim palēkdamies, it kā klupdams, taču viņa kājas nepieļāva kritienu, tās mudināja uz nākamo neveiklo soli. Kad abi sasnie­dza tiltu, leprekons pieskārās ar roku ķieģeļiem un lūdza:

- Vai tev nebūtu pāris dolāru? Daudz man nevajag. Biļetei, lai tiktu no šejienes projām. Ar divdesmit dolāriem man tiešām pietiks. Nieka divdesmit!

- Cik gan tālu tu tiksi ar divdesmit dolāru biļeti? Ēna pajautāja.

- Projām no šejienes, Svīnijs atbildēja. Es vēl varu aiz­bēgt no vētras. Projām no pasaules, kurā narkotikas kļuvušas par masu reliģiju. Projām no visa.

Pieklusis viņš noslaucīja ar delnas virspusi degunu, bet delnu piedurknē.

Iebāzis roku džinsu kabatā, Ēna izņēma divdesmit dolārus un pasniedza Svīnijam. Lūdzu.

Svīnijs banknoti saburzīja un iegrūda dziļi eļļainās vējjakas iekškabatā, aiz ielāpa ar diviem plēsīgiem putniem sausa koka zarā, zem kuriem bija uzraksts: Mieru, tikai mieru! Tūlīt kādu nomušīšu!

Viņš pamāja.

- Ar to man pietiks, lai tiktu tur, kur man jānokļūst.

Atspiedies pret ķieģeļu sienu, Trakais Svīnijs taustījās pa

kabatām, līdz atrada neizpīpētās cigaretes galu, kuru pirmīt bija tur ielicis. Uzmanīgi, lai neapsvilinātu pirkstus vai bārdu, viņš to aizdedza.

- Es tev kaut ko teikšu, viņš iesāka, it kā līdz šim būtu klusējis. Tu staigā pa karātavu lauku, ap kaklu tev virve un uz katra pleca pa krauklim, kas gaida uz tavām acīm. Karātavu kokam ir dziļas saknes, jo tas stiepjas no debesīm līdz peklei, bet mūsu pasaule ir tikai zars, kurā šūpojas virve.

Pieklusis viņš pēc brīža turpināja:

- Mazliet jāatvelk elpa.

To pateicis, Trakais Svīnijs sakņupa un atspieda muguru pret melno ķieģeļu sienu.

- Lai tev veicas! Ēna novēlēja.

- Pie joda, esmu nolādēts, Trakais Svlnijs izgrūda. Lai nu kā… Paldies.

Ēna gāja atpakaļ uz pilsētu. Bija astoņi no rīta, un Kairo pilsēta modās. Pametis skatienu atpakaļ uz tiltu, viņš redzēja Svīnija bālo seju ar asaru un netīrumu svītrām. Leprekons noskatījās viņam pakaļ.

Tā bija pēdējā reize, kad Ēna redzēja Trako Svīniju dzīvu.

* * *

īsās ziemas dienas līdz Ziemassvētkiem ir gaismas mirkļi tumsā, kas mirušo namā aizskrien ātri.

Bija divdesmit trešais decembris, un Šakālis un Ibiss tēloja namatēvus Lilas Gudčaildas piemiņas vakarā. Virtuvē rosījās sievas ar kausiem un pannām, kastroļiem un plastmasas trau­kiem, bēru nama priekškambarī stāvēja zārks ar nelaiķi; tam apkārt bija salikti siltumnīcas ziedi. Istabas otrā malā bija galds, nokrauts ar kāpostu salātu, pupiņu, kukurūzas plācenīšu, cāļu, ribiņu, zirņu bļodām. Pēcpusdienā sanāca cilvēki, kas raudāja, smējās un sarokojās ar mācītāju, un to visu klusi organizēja un izrīkoja Šakālis un Ibiss svinīgos tērpos. Nāka­majā rītā bija paredzētas bēres.

Kad vestibilā iezvanījās telefons (bakelīta, melns, ar kār­tīgu, īstu ciparripu priekšā), misters Ibiss pacēla klausuli un tad pamāja Ēnam.

- Policija, viņš paziņoja, vai vari aizbraukt un savākt līķi?

- Protams.

- Esi diskrēts! Te būs.

Uzrakstījis uz lapiņas adresi, viņš sniedza to Ēnam, kurš pārlaida acis perfekti kaligrāfiskajam rokrakstam un, salocījis lapiņu, ielika to kabatā.

- Tur būs policijas mašīna, Ibiss piebilda.

Izgājis laukā, Ēna devās pie katafalka. Gan misters Šakā­lis, gan misters Ibiss bija katrs individuāli izskaidrojuši, ka katafalku vajadzētu lietot tikai bēru reizēs, bet liķu atvešanai esot mikroautobuss, kurš nu jau trīs nedēļas remontā, un vai viņš varētu katafalku vadīt ļoti uzmanīgi? Ēna uzmanīgi brauca pa ielu. Sniegs no ceļa jau bija nošķūrēts, bet Ēna, vienalga, brauca nesteidzīgi. Līķratiem taču pieklājas braukt lēni, lai gan viņš neatcerējās, kad pēdējo reizi uz ielas bija redzējis katafalku. Nāve no Amerikas ielām ir pazudusi, viņš prātoja, tagad tās klātbūtne jūtama tikai slimnīcu telpās un ātrās palīdzības mašīnās. Mēs nedrīkstam biedēt dzīvos, Ēna domāja. Misters Ibiss bija teicis, ka dažās slimnīcās mirušos pārvieto ratiņos, kuros izveidots speciāls padziļinājums. Tādējādi rodas iespaids, ka tiek stumti tukši ratiņi. Mirušie savos ceļos devās neredzami.

Šķērsielā bija novietota tumšzila policijas mašīna, Ēna iebrauca aiz tās. Patruļmašīnā sēdēja divi pogainie un no ter­mosu vāciņiem strēba kafiju. Dzinējs darbojās, lai būtu siltāk. Ēna piebungoja pie sānu loga. -Jā?

- Esmu no apbedīšanas nama, Ēna sacīja.

- Gaidām medicīnas ekspertu, policists paskaidroja.

Varbūt tas bija tas pats, kas apstājās un runāja ar viņu zem

tilta? Melnādainais policists izkāpa, atstādams kolēģi šofera sēdeklī, un aizveda Ēnu pie atkritumu kastes. Pie tās sniegā sēdēja Trakais Svīnijs. Ar zaļu tukšu pudeli klēpī, sarmu un ledu uz beisbola cepures un pleciem. Stingu skatienu.

- Miris plencis, policists konstatēja.

- Tā izskatās, Ēna izmeta.

- Pagaidām neko neaiztieciet, policists brīdināja. Kuru katru brīdi būs klāt tiesu medicīnas eksperts. Es teiktu, ka čoms piedzērās līdz nemaņai un nosala kā suns.

-Jā, Ēna piekrita. Droši vien.

Sakņupis viņš apskatīja pudeli Trakā Svīnija klēpī.Jameson īru viskijs: divdesmit dolāru biļete, ar kuru aizbraukt projām. Piebrauca mazs, zaļš Nissan, un no tā izkāpa saguris pusmūža vīrietis ar smilškrāsas matiem un smilškrāsas ūsām. Pienācis viņš pieskārās mirušā kaklam. Viņš sper līķim, Ēnam iešāvās prātā, un ja tas nesper pretī…

- Miris, eksperts secināja. Kā ar personu apliecinošiem dokumentiem?

- Misters N.. sacīja pogainais.

Eksperts uzmeta skatienu Ēnam.

- Vai jūs būtu Šakāļa un Ibisa darbinieks?

-Jā, Ēna pamāja.

- Pasakiet Šakālim, lai noņem zobu un pirkstu nospiedu­mus personas identificēšanai un nofotografē. Sekciju mums nevajag. Vienīgi asinis toksikoloģijai. Vai gribat, lai sarakstu visu uz papīra?

- Nē, Ēna atbildēja. Nevajag. Es atcerēšos.

Eksperts tā kā saviebās un, izņēmis no kabatas portfeļa vizīt­karti un uzšņāpis uz tās pāris vārdu, pasniedza kartīti Ēnam.

- Atdodiet Šakālim!

Beigās viņš vērsās pie visiem:

- Priecīgus Ziemassvētkus!

Tiesu medicinas eksperts aizbrauca. Policisti paņēma tukšo pudeli.

Parakstījies par misteru N., Ēna ķērās pie darba. Līķis bija stīvs un neparko negribēja mainīt sēdus stāvokli. Pieripinājis klāt ratiņus, Ēna atklāja, ka to viens gals ir paceļams augšup. Beigās viņš misteru N. sēdošu dabūja ratiņos un iestūma kata­falka aizmugurē, ar seju uz priekšu. Varbūt tādējādi leprekonam pēdējais brauciens būs tīkams. Aizvilcis sānu aizkariņus, Ēna stūrēja uz apbedīšanas namu.

Kad pie sarkanās gaismas katafalks apstājās, atskanēja čērkstoša balss:

- Es gribētu jauku piemiņas vakaru, labu labo, ar skaistām sievietēm, kas slīkst asarās, aiz bēdām plēš matus, un drosmī­gus vīrus, kas vaimanā un vēstī par mani, kad biju vēl uz viļņa.

- Tu esi miris, Trako Svīnij, Ēna atbildēja. Un tad jāsa­mierinās ar to, ko tev dod.

- Diez kas nav, nelaiķis, sēdēdams katafalka aizmugurē, nopūtās. Viņa balsī Ēna vairs nemanīja plenci narkomānu, bet tikai bezcerīgu vienaldzību, it kā vārdi tiktu raidīti no tāltālas vietas miruši vārdi mirušā frekvencē.

Iedegās zaļā gaisma, un Ēna viegli uzlika kāju uz gāzes pedāļa.

- Tomēr sarīko man piemiņas vakaru! Trakais Svīnijs neatlaidās. Ierādi man vietu pie galda un man par godu pie­dzeries līdz nelabumam. Ēna, tu mani nogalināji. Tu esi man parādā vismaz tādu vakaru.

- Es tevi nenogalināju, Trakais Svīnij, Ēna atbildēja. Bet divdesmit dolāri biļetei, lai tiktu projām, viņš domāja. Tevi nogalēja dzeramais un sals, nevis es.

Trakais Svīnijs neatbildēja, un līdz galamērķim katafalkā valdīja klusums. Nolicis līķratus vietā, Ēna izripināja ratiņus un ieveda līķi morgā. Viņš uzmeta Trako Svīniju uz balzamē­šanas galda kā gaļas gabalu.

Pārsedzis leprekona līķi ar palagu un nolicis blakus doku­mentus, Ēna devās projām. Ejot pa sētas kāpnēm, viņam šķita, ka dzird klusu, apslāpētu balsi, kā radio tālā istabā, kas saka:

- Neba mani, tīrasiņu leprekonu, varēja nogalēt dzeramais un sals! Nē, tu pazaudēji zelta saulīti, un tas mani nogalināja. Ēna, tas mani nonāvēja, pilnīgi skaidrs, tāpat kā ūdens ir slapjš, dienas garas un tas, ka beigās draugs tevi pieviļ.

Ēna gribēja Trakajam Svīnijam aizrādīt, ka tā ir rūgta filo­zofija, tomēr viņam bija aizdomas, ka nāve vienmēr sarūgtina.

Viņš devās uz namu, kur pusmūža sieviešu bariņš klāja foliju uz šķīvjiem un plastmasas trauciņiem ar ceptiem kartu­peļiem, makaroniem un sieru.

Misters Gudčailds, nelaiķes vīrs, bija iedzinis stūri misteru Ibisu un apgalvoja, ka jau sen zinājis: neviens no bērniem

neatnāks atdot cieņu mātei. Ābols nekrīt tālu no ābeles (to viņš

atkārtoja visiem, kas klausījās). Nekrīt tālu no ābeles.

* * *

Tovakar Ēna sagatavoja papildu vietu pie galda. Katram viņš nolika priekšā glāzi, bet galda vidū -Jameson Go/d pudeli. Dārgāka īru viskija pārdošanā nebija. Vispirms visi paēda (liels šķīvis ar bēru mielasta pārpalikumiem, ko bija sagādājušas padzīvojušās dāmas), un tad Ēna pielēja glāzes līdz augšai sev, Ibisam, Šakālim un Trakajam Svīnijam.

- Kas par to, ka viņš dirn pagrabā, Ēna liedams sacīja, pusceļā uz nabagu kapiem. Šovakar pacelsim glāzes un godināsim viņu, kā pats to vēlējās.

Ēna pacēla glāzi, skatīdamies uz tukšo vietu pie galda.

- Ar Trako Svīniju dzīvu esam satikušies tikai divas rei­zes, viņš iesāka. Pirmajā reizē noturēju viņu par pasaules klases stulbeni, kurā iemājojis sātans. Otrajā reizē sapratu, ka čomam velnišķīgi neveicas, un iedevu naudu, lai viņš sevi nogalē. Savulaik Svīnijs parādīja man triku ar monētām, taču es to neiegaumēju, pēc tam viņš mani iekaustīja un apgalvoja, ka esot leprekons. Dusi mierā. Trakais Svīnij!

Ierāvis dzeramo, Ēna to mutē izgaršoja. Ibiss un Šakālis dzēra, paceldami glāzes pret tukšo krēslu.

Misters Ibiss iebāza roku iekškabatā un izņēma piezīmju grāmatiņu, kuru sāka šķirstīt, iekams tika līdz vajadzīgajai lap­pusei, un tad nolasīja Trakā Svīnija dzīves kopsavilkuma versiju.

Ja ticēt misteram Ibisam, Trakā Svīnija dzīve aizsākās vai­rāk nekā pirms trīstūkstoš gadiem. Viņš sargājis svētakmeni nelielā īru pļavā. Misters Ibiss atklāja leprekona mīlas dēkas, naidniekus un trakumu, kas piešķīra viņam spēku (līdz šai die­nai apritē esot pēdējā stāsta versija, lai gan tā svētais saturs un senatnība jau sen esot aizmirsti). Viņš stāstīja par Svīnija pielūgsmi un dievināšanu tēvzemē, kas pakāpeniski pārvērtās atturīgā cieņā un beidzot anekdotē, par meiteni no Bantrijas, kas ieradās Jaunajā pasaulē, vezdama līdzi ticību leprekonam Trakajam Svīnijam. Vai tad meitene nakti nebija satikusi SvIniju pie dīķa, un vai tad leprekons nebija tai uzsmaidījis un saucis īstajā vārdā? Meitene atceļojusi kuģa kravas telpā kopā ar citiem bēgļiem, kuri noskatījušies, kā viņu kartupeļi zemē pārvēršas melnos dubļos, redzējuši draugus un mīļākos mirs­tam bada nāvē un sapņojuši par zemi, kurā var ēst līdz sātam. Bantrijas līča meitene dedzīgi sapņojusi par pilsētu, kur varētu nopelnīt, lai arī ģimene varētu pārcelties uz Jauno pasauli. Daudzi no īriem, kas ieradās Amerikā, uzskatīja sevi par kato­ļiem, pat tie, kas nezināja dievvārdus un reliģiju saistīja tikai ar banšiju sievieti no feju paugura, kura vaimanādama stāv pie mājas mūra, īsi pirms tajā ierodas nāve, un Svēto Bridu, savulaik Bridžetu, vienu no divām māsām (visas trīs bija Brigidas un viena un tā pati sieviete), ar stāstiem par Finnu, Oisinu, Konanu Plikgalvi pat ar mazajiem cilvēciņiem leprekoniem… (Vai tas nav lielākais īru joks? Savulaik leprekoni taču bijuši visstaltākie pakalnu ļaudis.)

To un ne to vien misters Ibiss stāstīja tovakar virtuvē. Viņa ēna uz sienas izstiepās un līdzinājās putnam, un, viskijam līstot, Ēna ieraudzīja milzīga ūdensputna galvu ar garu, līku knābi. Aptuveni tad, kad tika pacelta otrā glāze, pats Trakais Svīnijs sāka gvelzt un iestarpināt bezjēdzīgus sīkumus Ibisa stāstījumā ("…ai, kas tā bija par meiteni, ar vasarraibumainām krēmkrāsas krūtīm, ar krūtsgaliem tik spilgti sārtiem kā rītausma tai dienā, kad pusdienlaikā gāž lietus, bet ap vakaru atkal brīnišķīgi noskaidrojas…"). Tad Svīnijs centās ar abām rokām attēlot Īrijas dievu vēsturi, kas viļņiem vien ieradās no gailu zemes, Spānijas un no visas nolādētās pasaules. Ik vilnis pārvērta pēdējos īru dievus troļļos un elfos, un velns vien zina kādos vēl radījumos, līdz beidzot ieradās pati Svētā Māte Baz­nīca un visi īru dievi tika pārvērsti par elfiem, svētajiem vai par Mirušo karali, nevienam nelūdzot atļauju.

Paberzējis briļļu zelta rāmīti, misters Ibiss skaidroja deklaratīvāk un skaidrāk nekā parasti, tāpēc Ēna saprata, ka viņš ir pilnā (citādi par dzērumu liecināja vien sviedru lāsītes uz pieres vēsajā telpā), mādams ar pirkstu, ka viņš esot māksli­nieks, tāpēc šie stāsti nav uzskatāmi par literārām konstrukci­jām, bet gan par tēlainu pārradi, patiesāku par pašu patiesību. Trakais Svīnijs izmeta:

- Tūlīt redzēsi tēlainu pārradi, kad ar dūri tēlaini pārradīšu tavu draņķa purnu!

Misters Šakālis, zobus atiezis, uzrūca Svīnijam kā milzu suns, kurš negrasās kauties, bet kuru katru brīdi var pārkost tev rīkli. Svīnijam beidzot pielēca, un apsēdies viņš ielēja sev glāzē viskiju.

- Vai beidzot atcerējies, kā taisīju triku ar monētām? plati smaidīdams, leprekons vērsās pie Ēnas.

-Nē.

- Mēģini uzminēt, Trakais Svīnijs sacīja, kustinot violetās lūpas un blenžot ar aizmiglotām zilajām acīm, kad būsi tuvu atminējumam, es pateikšu.

- Delnā laikam nepaslēpi, vai ne? Ēna prasīja.

-Nē.

- Varbūt kāda ierīce? Teiksim, piedurknē vai vēl kaut kur, no kuras izšaujas monētas pa ķērienam?

- Atkal garām! Vai kādam ieliet viskiju?

- Lasīju reiz grāmatā, ka trikā "Nabaga sapnis" delnai var pielīmēt lateksa kabatiņu miesas krāsā, kurā noslēpj monētu.

- Nu gan bēdīgs piemiņas vakars Trakajam Svīnijam, kas lidoja kā putns pa visu Īriju un trakumā ēda ūdenskreses, bet tagad ir miris un viņu apraud tikai putns, suns un idiots. Nē, maisiņa tur nebija.

- Man trūkst padoma, Ēna padevās. Laikam tiešām ņēmi no zila gaisa.

Viņš to bija domājis ironiski, bet, ieraudzījis leprekona sejas izteiksmi, saprata, ka trāpījis desmitniekā.

- Tad jau tiešām, Ēna sacīja, tu ņēmi no zila gaisa.

- Gluži no gaisa ne, Trakais Svīnijs atbildēja, bet nojausma tev ir. Monētas es ņēmu no krātuves.

- Krātuve, Ēna sāka tā kā atcerēties. Jā.

- Tev vienkārši viss skaidri jāiedomājas, un pēc tam tik ņem! Saules krātuve. Tā parādās, kad pasaulē dzimst varavīk­sne. Tā parādās aptumsuma un vētras laikā.

Pēc tam Svīnijs demonstrēja savu triku.

Šoreiz Ēnam pielēca.

* * *

Galva sāpēja un pulsēja, bet mēle pēc garšas un taustes bija kā mušpapīrs. Spilgtā dienas gaisma žilbināja acis. Ēna bija aizmidzis ar galvu uz virtuves galda. Pilnīgi apģērbies, lai gan nezin kāpēc noņēmis melno kaklasaiti.

Nokāpis lejā uz morgu, Ēna atviegloti nopūtās, tomēr nebrīnījās, ieraudzījis uz balzamēšanas galda sēžam sastin­gušu misteru N. Vajadzēja pielikt spēku, lai tukšo Jameson Gold pudeli izrautu no līķa krampjaini sažņaugtajiem pirkstiem. Virs galvas skanēja kāda soļi.

Uzkāpis augšā un iegājis virtuvē, Ēna pie galda ieraudzīja misteru Trešdienu, kas ar plastmasas karoti ēda no plastmasas trauka kartupeļu salātu paliekas. Ģērbies pelēkā uzvalkā, baltā kreklā, ar tumšpelēku kaklasaiti; sudraba piespraude koks mirdzēja rīta saulē. Ieraudzījis Ēnu, viņš uzsmaidīja.

- Ak, Ēna, manu zēn! Jauki gan, ka esi piecēlies. Es jau domāju, ka gulēsi mūžīgi.

- Trakais Svīnijs miris, Ēna atbildēja.

- Es jau dzirdēju, Trešdiena atsaucās. Tiešām žēl. Pro­tams, beigās tas sagaida mūs visus.

Žestu valodā uzmetis kaklam cilpu turpat pie ausīm, viņš noraustījās, izbāza mēli un izbolīja acis. īsa, bet satriecoša aina. Beidzot Trešdiena iedomāto virvi palaida vaļā un atplauka parastajā smaidā.

- Vai nevēlies kartupeļu salātus?

-Nē.

Ēna pārlaida ašu skatienu virtuvei un vestibilam.

- Vai nezini, kur Šakālis un Ibiss?

- Protams, zinu. Apbērē misis Lilu Gudčaildu. Laikam jau gribēja, lai ari tu palīdzi, bet es neļāvu modināt. Mums priekšā tāls ceļš.

- Mēs dodamies projām?

- Pēc stundas.

- Man jāatvadās.

- Atvadīšanās nozīme bieži tiek pārvērtēta. Tu jau vēl ar viņiem tiksies, par to es nešaubos, iekams viss būs galā.

Pirmo reizi pēc dīvainās nakts Ēna ieraudzīja brūno kaķenīti, kas saritinājusies gulēja grozā. Atvērusi acis, viņa vienal­dzīgi noskatījās, kā viņš aiziet.

Tā Ēna atstāja mirušo namu. Visi melnie koki un krūmi bija kalti ledū un, zaudējuši pasaulīgumu, pārnesti sapnī. Taciņa zem kājām bija slidena.

Trešdiena veda viņu uz baltu Chevy Nova, kas stāvēja pie ceļa. Mašīna bija nesen mazgāta, Viskonsinas numurs nomai­nīts ar Minesotas zīmi. Aizmugures sēdeklī jau bija saliktas Trešdienas mantas. Durvis viņš atvēra ar rezerves atslēgu, jo īstā bija Ēnas kabatā.

- Pie stūres sēdīšos es, Trešdiena paziņoja. Paies vismaz stunda, līdz tu būsi lietojams.

Viņi pagriezās uz ziemeļiem, pa kreisi plūda Misisipi plata, sudrabaina straume zem pelēkām debesīm. Pelēkā, kailā kokā blakus ceļam Ēna ieraudzīja milzīgu, brūni baltu vanagu, kas neprātīgām acīm noskatījās, kā viņi brauc garām. Pēc tam, vēzēdams smagos spārnus, putns sāka lēni riņķot gaisā.

Ēna saprata, ka laiks mirušo namā bija tikai pagaidu patvē­rums, un jau tagad viņam radās aizdomas, ka viss noticis ļoti sen un ar kādu citu.