Amerikāņu dievi

PIEKTĀ NODAĻA

Dzīves kundze plaukst un zied, Nāve blandās šur un tur. Dzīve mājās iet, Nāve apkārt klīst.

V. E. Henlijs.

"DziVES kundze plaukst un zied"

Tajā sestdienas rītā atvadīties no viesiem piecēlās tikai Zarja Utreņņaja. Saņēmusi no Trešdienas četrdesmit piecus dolārus, viņa uzstāja, ka jāizraksta rēķins, un to arī izdarīja plašā, cilpainā rokrakstā uz veca dzērienu atlaides talona. Rīta gaismā viņa izskatījās pēc lelles: vecā seja bija rūpīgi izkrāšļota, zeltainie mati uz pakauša glīti savīti augšup.

Trešdiena noskūpstīja viņai roku.

- Paldies par viesmīlību, mīļā kundze! viņš pateicās. Jūs un jūsu māsas esat starojošas kā pašas debesis.

-Jūs esat vecs, samaitāts vīrs, Zarja Utreņņaja atbildēja, brīdinoši paceldama pirkstu un tad apskaudama Trešdienu. Neriskējiet, viņa turpināja, man negribētos dzirdēt, ka esat aizgājis uz visiem laikiem.

- Tas sāpinātu ari mani, mīļā, Trešdiena atbildēja.

Pēc tam viņa sniedza roku Ēnam.

- Zarja Polunočnaja jūs augstu vērtē, viņa teica. Es tāpat.

- Paldies, Ēna atbildēja. Paldies par pusdienām!

Sieviete sarauca uzacis izbrīnā.

- Vai tad jums garšoja? Tad apciemojiet mūs vēl!

Trešdiena un Ēna devās lejup pa kāpnēm. Ēna bija sabā­zis rokas žaketes kabatās. Plaukstā viņš juta auksto sudraba dolāru. Tik liela un smaga monēta viņam rokā bija pirmo reizi. Ēna to satvēra starp pirkstiem, cenzdamies roku turēt dabiski, un, kad monēta ieslīdēja plaukstā, iztaisnoja roku. Šķita, ka starp rādītājpirkstu un mazo pirkstiņu ir dolāra īstā vieta, un tas bija tikai viegli jāsaspiež.

- Veikli, Trešdiena ierunājās.

- Es tikai mācos, Ēna atbildēja. Tehniski varu daudz ko paveikt. Visgrūtākais ir pievērst cilvēku uzmanību tukšajai rokai.

- Tiešām?

- Jā, Ēna apstiprināja. To sauc par maldināšanu.

Paslidinājis vidējos pirkstus zem monētas, viņš iegrūda to

plaukstā un, lai gan tikai mazliet, bet kļūdījās. Dolārs izslīdēja no pirkstiem, šķindēdams nokrita uz kāpnēm un aizripoja pusstāvu zemāk. Trešdiena pieliecās un dolāru pacēla.

- Pret dāvanām nedrīkst izturēties tik nevērīgi, viņš aiz­rādīja. Tās jāsargā kā acuraugs. Nemētā, kur pagadās!

Trešdiena sāka pētīt monētu vispirms ērgli, tad Brīvības statujas galvu.

- A, Brīvības dāma! Skaista, vai ne? viņš pasmaidīja un pasvieda monētu Ēnam, kas, noķēris to gaisā, šķietami ielika kreisajā plaukstā, lai gan paturēja labajā, un beigās it kā ar kreiso ielika kabatā. Tikmēr monēta bija Ēnas labajā plaukstā. Sudraba dolāram piemita nomierinošs spēks.

- Brīvības dāma, Trešdiena nevarēja rimties, tāpat kā daudzi citi amerikāņu mīlētie dievi, ir svešzemniece. Šajā gadījumā francūziete, lai gan, ņemot vērā amerikāņu jūtelību, franči, dāvinot statuju Ņujorkai, apsedza tās brīnišķīgās krūtis. Brīvība, viņš turpināja un sarauca degunu, kāpnēs ieraudzījis nomestu vecu prezervatīvu, un tad ar riebumu sejā paspēra to malā. Kādam taču uz tā varēja paslīdēt kāja. Būtu nolau­zis kaklu, Trešdiena burkšķēja, pārtraukdams monologu par Brīvības statuju. Tikpat kā uz banāna mizas, vienīgi ar bez­gaumības un ironijas piedevu.

Pēc tam Trešdiena atgrūda ārdurvis, un saules gaisma abus apžilbināja.

- Brīvība, vecais vīrs rūca, iedams uz mašīnu, ir kuce, kas pārojas tikai uz līķu kaudzes.

- Tiešām? Ēna brīnījās.

- Citāts, Trešdiena paskaidroja. To teicis kāds francūzis. Lūk, kam ir veltīta statuja Ņujorkas līcī: kucei, kas giljotīnas laukumā meklējās uz līķu čupas. Turi savu lāpu, cik augstu gribi, mana dārgā, bet pa tava tērpa krokām ložņā žurkas un gar cisku tek auksta sperma.

Atslēdzis mašīnas durvis, viņš pamāja, lai Ēna kāpj blakus.

- Man gan viņa šķiet skaista, Ēna iebilda, pētīdams monētu. Brīvības statujas sudraba seja mazliet atgādināja Zarju Polunočnaju.

- Tā ir, Trešdiena turpināja, mūžīgā cilvēku muļķība. Dzīšanās pēc jaukās miesas, nesaprotot, ka tā ir tikai skaists kaulu ietērps. Tārpu barība. Naktīs tu berzējies pret tārpu barību. Lūdzu neapvainoties.

Ēna pirmoreiz dzirdēja Trešdienu runājam tik ekspansīvi. Acīmredzot viņā intensīvas klusēšanas fāzes mijās ar ekstravertajām fāzēm.

- Vai tad tu neesi amerikānis? Ēna painteresējās.

- Kurš tad vispār ir amerikānis, Trešdiena atrūca. Ar saknēm šeit. To es gribu teikt.

Viņš pameta skatienu pulkstenī.

- Līdz banku slēgšanai mums vēl jānosit vairākas stundas. Vakar, starp citu, labi apstrādājām Černobogu. Es jau beigās viņu būtu kaut kā pielauzis, bet tu viņu dabūji mūsu pusē daudz vairāk, nekā es to jebkad būtu spējis.

- Tāpēc vien, ka viņš pēc tam varēs mani piebeigt.

- Vēl jau nav zvanīts. Tu jau pats vakar izmeti viedu piezimi, ka viņš ir vecs, un nav jau teikts, ka viņš tevi nositis, varbūt tiksi cauri, nu, teiksim, ar paralīzi. Būsi bezcerīgs inva­līds. Tā ka tev viss vēl priekšā arī tad, ja misters Černobogs pārdzīvos turpmākos pārbaudījumus.

- Vai par to ir kādas šaubas? Ēna atdarināja Trešdienas runas stilu, sevi par to nicinādams.

- Pie joda, ir gan, Trešdiena atsaucās, stūrēdams bankas autostāvvietā. Lūk, viņš rādīja, banka, kuru aplaupīšu. Līdz tās slēgšanai ir vairākas stundas. Ieiesim sasveicināties!

Viņš pamāja. Ēna negribīgi izkāpa no mašīnas. Ja vecais izdomājis darīt muļķības, kāda velna pēc novērošanas kame­rām jārāda savi ģīmji? Tomēr ziņkārība guva virsroku un Ēna sekoja. Bankā viņš nodūra skatienu, berzēja degunu, vārdu sakot, darīja visu, lai slēptu seju.

- Kur lai meklēju iemaksu veidlapas, kundze? Trešdiena uzrunāja vientuļu bankas kasieri.

- Tur, lūdzu.

- Lieliski! Un ja man nepieciešams noguldīt naudu naktī…?

- Tās pašas veidlapas. Sieviete viņam uzsmaidīja. Vai zināt, kur ir nakts automāts? Pa kreisi pie ārdurvīm ir uzraksts.

- Paldiesiņ!

Trešdiena paņēma vairākas veidlapas, pēc tam uzsmaidīja kasierei, un viņi abi ar Ēnu devās projām.

Arā Trešdiena uz bridi apstājās, domīgi braucīdams bārdu. Pēc tam, aizgājis līdz bankomātam un nakts automātam pie sienas, rūpīgi visu izpētīja un tad veda Ēnu pāri ielai uz lielveikalu, kur nopirka sev šokolādes saldējumu ar augļiem, bet Ēnam tasi karstas šokolādes. Pie ieejas durvīm uz sienas, zem sludinājuma dēļa ar izīrējamām istabām, kucēnu un kaķēnu nodošanu labās rokās, bija maksas telefons. Trešdiena norak­stīja tā numuru. Pēc tam viņi atkal devās pāri ielai.

- Šobrīd mums labi derētu, Trešdiena pēkšņi ierunājās, sniegs. Kārtīgs, irdens, kaitinošs sniegs. Padomā par sniegu manis dēļ, labi?

- Kā tā?

- Pilnībā koncentrējies uz mākoņu veidošanos te, mums virs galvas, rietumu pamalē. Iedomājies, ka tie kļūst arvien lielāki un tumšāki. Domā par pelēkām debesīm un trakojošu ziemeļvēju. Domā par sniegu…

- Diez vai no tā būs kāds labums!

- Nerunā muļķības! Vismaz nodarbināsi prātiņu, slēg­dams vaļā mašīnu, Trešdiena sacīja. Bet tagad uz Kinko! Pasteidzies!

Sniegs, Ēna domāja, sēdēdams mašīnā un malkodams kar­sto šokolādi. Milzīgas, reibinošas sniega pikas un plēksnes krīt lejā no gaisa; balti ielāpi tēraudpelēkās debesīs, sniegs pieskaras tavai mēlei auksts, kā jau ziemā, tad nedroši noskūpsta tev seju un beigās nosaldē līdz nāvei. Divdesmit piecus centimetrus bieza sniega vate pārvērš pasauli pasakā, un viss kļūst neredzēti skaists…

Trešdiena kaut ko teica.

- Ko, lūdzu?

-Teicu, ka esam klāt, Trešdiena atkārtoja, bet tu jau biji citur.

- Es domāju par sniegu, Ēna paskaidroja.

Kinko viņa priekšnieks ķērās pie bankas veidlapu pārkopēšanas. Kinko darbiniekam viņš palūdza izdrukāt divas vizītkartes desmit eksemplāros. Ēnam iesāpējās galva, starp lāpstiņām nepatīkami kņudēja laikam jau viņš miegā bija kļūmīgi sagriezies, bet varbūt tās joprojām bija paģiras no aizpagājušās nakts.

Apsēdies pie datora, Trešdiena uzdrukāja vēstuli un ar dar­binieka palīdzību izgatavoja tajā vairākas lielas zīmes.

Sniegs, prātoja Ēna. Augstu atmosfērā viz precīzi, mikro­skopiski kristāliņi, veidojot sīkus puteklīšus, un katrs no tiem ir daudzšķautņainu mežģīņu meistardarbs. Sniega kristāliņi salīp sniegpārsliņās un krīt lejup, pārklājot Čikāgu ar baltu segu, kas kļūst arvien biezāka…

- Ņem. Trešdiena sniedza tasi Kinko kafijas, kurā peldēja pa pusei izšķīdis sintētiskā krējuma pulveris. Laikam jau pietiks, kā tu domā?

- Kā pietiks?

- Sniega. Vai tad gribi radīt pilsētā jukas?

Debesis jau atgādināja pelēku karakuģu floti. Drīz snigs. Snigs.

- Bet es taču to neizsaucu? Ēna prasīja. Ne jau es. Vai ne?

- Dzer kafiju! Trešdiena mudināja. Pēdējais draņķis, bet galvassāpes kaut cik noņems. Un tad piebilda: Labs darbiņš.

Par visu samaksājis, Trešdiena nesa zīmes, vēstules un vizītkartes uz mašinu. Atvēris bagāžas nodalījumu, viņš salika papīrus melnā koferi, kādu parasti nēsā apsardze, un aizvēra. Pēc tam pasniedza Ēnam vizītkarti.

- Kas tas tāds? Ēna prasīja. A. Hedoks, "AI Drošības dienesta" direktors?

- Tu pats!

- A. Hedoks?

- Nūja.

- Ko nozīmē A?

- Alfredo? Alfonso? Augustīns? Ambrozijs? Vari izvēlēties!

- Hm, skaidrs.

- Bet es tagad esmu Džeimss O'Gormans, Trešdiena pazi­ņoja. Draugiem vienkārši Džimijs. Re? Man arī ir vizītkarte. Viņi atgriezās automašīnā. Ja ar A. Hedoku tiksi galā tikpat veiksmīgi kā ar sniegu, mums būs daudz smukas naudiņas, ar kuru šovakar izmaksāt maltīti maniem draugiem.

- Es negribu atkal tikt cietumā!

- Tu tur nenokļūsi.

- Manuprāt, mēs norunājām, ka neiešu pret likumu.

- Bet tu jau neiesi! Varbūt palīdzēsi vai atbalstīsi mazliet sazvērestības, kuras rezultātā par atlīdzību saņemsi zagtu naudu, bet, tici man, no darījuma iznāksi laukā smaržīgs kā roze.

- Vai tas būs pirms vai pēc tam, kad vecais slāvu Atlass ar vienu zvēlienu sašķaidīs man galvaskausu?

- Vecajam ar redzi arvien švakāk, Trešdiena mierināja. Var gadīties, ka viņš nemaz tev netrāpīs. Paklau, bet mums vēl mazliet jānosit laiks sestdienās banku slēdz pusdienlaikā. Vai negribi kaut ko ieēst?

- Labprāt, Ēna piekrita. Esmu izsalcis kā vilks.

- Es zinu vienu labu vietiņu. Trešdiena braukdams dun­goja jautru dziesmiņu, tās nosaukumu gan Ēna nevarēja atce­rēties. Sāka pārslot sniegs, tieši kā viņa iztēlē, viešot dīvainu lepnumu. Loģiski spriežot, ar sniegu viņam nebija nekāda sakara, tāpat kā sudraba monēta kabatā nekad nav bijusi Mēness. Un tomēr…

Beigās viņi apstājās pie šķūnim līdzīgas ēkas. Pie durvīm bija izkārtne: Pie mums par 4,99 USD paēdīsi līdz sātam.

- Esmu šo vietiņu iemīļojis, Trešdiena atzinās.

- Garšīgi ēdieni? Ēna painteresējās.

- Neteiktu gan, Trešdiena izmeta, taču gaisotne vien ir ko vērts!

Pēc maltītes, kurā Ēna notiesāja ceptu cāli, turklāt ar gardu muti, atklājās, ka gaisotne, kuru Trešdiena tik ļoti iecienījis, ir uzņēmums šķūņa dziļumos; karogs telpas centrā vēstīja, ka te ir bankrotējušu un likvidētu uzņēmumu preču noliktava un izpārdošana.

Trešdiena aizgāja uz mašīnu un atgriezās ar koferīti, kuru paņēma līdzi uz vīriešu tualeti. Sapratis, ka drīzumā tāpat kļūs skaidrs, kas priekšniekam padomā, Ēna sāka klīst gar bankrotējušo uzņēmumu preču rindām, pētīdams pārdošanai piedāvātās mantas: pircējus gaidīja kārbas ar kafiju tikai avio­līniju vajadzībām, lelles-mutanti, pusaugu bruņrupucēni nindzjas un karojošās karalienes Ksenas leļļu harēms, lācīši, kas, uzvilkti uz ksilofona atskaņoja patriotiskas melodijas, bundžas ar sautētu gaļu, galošas un dažnedažādas botes, marmelāde, rokas pulksteņi ar prezidenta Bila Klintona attēlu, miniatūras mākslīgās Ziemsvētku eglītes, sāls un piparu trauciņi dzīv­nieku veidolos, mākslīgas ķermeņa daļas, augļi un mūķenes, un saliekama sniegavīra komplekts "Pieliec tikai burkānu" ar plastmasas ogļu acīm, kukurūzas vālītes pīpi un plastmasas cepuri (sniegavīrs Ēnam patika vislabāk).

Interesanti gan, kā no Mēness var uzburt sudraba monētu un kas lika Lorai izkāpt no kapa un cauri pilsētai nākt pie viņa parunāties?

- Vai nav brīnišķīga vieta? Trešdiena prasīja, izgājis no vīriešu tualetes, slaucīdams mitrās rokas kabatlakatā. Šiem beigušies papīra dvieļi, viņš paskaidroja.

Trešdiena bija pārģērbies tumšzilā žaketē ar pieskaņotām biksēm, adītu, zilu kaklasaiti, biezā, zilā džemperi, baltā kreklā, un kājās viņam bija melnas kurpes. Tikpat kā apsardzes virs, Ēna nodomāja un tā arī pateica.

- Ko gan lai es saku, jaunekli? Trešdiena atbildēja, pacel­dams kārbu ar akvārijā peldošu plastmasas zivi (Nekad neizbālēs turklāt jums nebūs jādomā par barību!). Varu tikai jūs apsveikt: acīgs! Arturs Hedoks, ko teiksi? Arturs ir labs vārds.

- Pārāk ikdienišķs.

- Gan jau kaut ko izdomāsi. Labi. Tagad braucam atpakaļ uz pilsētu! Mums precīzi jāievēro bankas aplaupīšanas laiks, un tad man būs mazliet naudas tēriņiem!

- Vairums cilvēku, Ēna pamācīja, vienkārši to izņemtu bankomātā.

- Dīvaini, tieši to es domāju darīt.

Mašīnu viņi atstāja lielveikala autostāvvietā; pretējā ielas pusē bija banka. Trešdiena izcēla no bagāžnieka metāla koferi, mapi un roku dzelžus. Koferi viņš pieslēdza sev pie kreisās rokas. Vēl sniga. Uzlicis galvā zilu cepuri ar nagu, Trešdiena piestiprināja pie tās un krūšu kabatas emblēmu ar uzrakstu AI DROŠĪBAS DIENESTS. Pēc tam viņš salika mapē veidlapas un sakumpa. Izskatījās pēc atvaļināta policista, kas uzaudzējis vēderiņu.

- Bet tagad, Trešdiena paziņoja, tev mazliet jāiepēr­kas pārtikas nodaļā, bet pēc tam jāpanīkst pie telefona. Ja kāds jautā, saki, ka gaidi zvanu no draudzenes, kurai salūzusi mašīna.

- Kāpēc lai viņa man zvanītu uz šejieni?

- Kā lai es to zinu?

Uzlicis uz ausim izbalējušus rozā sildītājus, Trešdiena aiz­vēra koferi. Uz viņa tumšzilās cepures un ausu sildītājiem krita sniegpārslas.

- Nu un kā? viņš pajautāja.

-Jocīgi.

-Jocīgi?

- Varbūt stulbi, Ēna piebilda.

- Hm. Stulbi un jocīgi. Tas ir labi!

Trešdiena pasmaidīja. Ar ausu sildītājiem viņš izskatījās uzticams, smieklīgs un, jāatzīst, vienlaikus piemīlīgs. Pārgājis pāri ielai, Trešdiena devās uz bankas ēkām, bet Ēna iegāja liel­veikala zālē un sāka vērot.

Vispirms Trešdiena pielika bankomātam lielu, sarkanu norādi: NESTRĀDĀ. Pēc tam aizvilka sarkanu lenti nakts auto­māta priekšā un pielika tai klāt kserokopiju ar paziņojumu. Ēna uzjautrināts lasīja:

JŪSU LABĀ, tas vēstīja, MĒS VEICAM UZLABOJUMUS. ATVAI­NOJAMIES PAR PAGAIDU NEĒRTĪBĀM!

Pēc tam Trešdiena pagriezās ar seju pret ielu. Viņš izskatī­jās nosalis un saguris.

Pie bankomāta pienāca jauna sieviete, kas gribēja izņemt naudu. Trešdiena purināja galvu: bojāts. Sieviete nolamājās, atvainojās un aizskrēja.

Piebrauca mašīna, un no tās izkāpa vīrs ar pelēku maišeli un atslēgu. Ēna noskatījās, kā Trešdiena viņam atvainojas, pēc tam dod parakstīties mapē, pārbauda veidlapas, rūpīgi izraksta kvīti un beigās atver lielo, melno metāla koferi un ieliek tajā svešinieka pelēko maisu.

Vīrietis sniegā drebinājās un mīņājās, gaidot, kamēr vecais apsargs tiek galā ar birokrātiskajām bezjēdzībām; viņš būs visu ātri nokārtojis, beidzot nokļūs siltumā un varēs doties tālāk. Saņēmis kvīti, vīrietis ielēca siltajā mašīnā un aizbrauca.

Trešdiena atgriezās, nesdams rokās melno kasti, un lielveikalā nopirka sev kafiju.

- Labdien, jauno cilvēk! iedams garām, viņš tēvišķīgi nobubināja. Pārāk silti tev nav, vai ne?

Šķērsojis ielu nez kuro reizi, Trešdiena saņēma pelēkus maišeļus un aploksnes no cilvēkiem, kas nāca noguldīt peļņu vai ieņēmumus tieši šajā sestdienas pēcpusdienā. Viņš bija jauks apsardzes vīrs ar jocīgiem rozā ausu sildītājiem.

Nopircis Turkey Hunting, People un, Sniega cilvēka attēla aizkustināts, Weekly World News, lai būtu, ko palasīt, Ēna tur­pināja vērot.

- Vai varu jums palīdzēt? viņu uzrunāja pusmūža mel­nais ar baltām ūsām.

- Paldies, kungs, nevarat vis! Gaidu telefona zvanu. Manai meitenei salūza mašīna.

- Gan jau akumulators, veikala menedžeris teica. Cil­vēki aizmirsuši, ka tas kalpo trīs, varbūt četrus gadus. Nekādus zelta kalnus jau nemaksā.

- Varējāt neteikt, Ēna atbildēja.

- Nu tad turies, milzi! melnais uzsauca un atgriezās lielveikalā.

Sniegs bija pārvērtis ielu sniega lodes iekšdaļā, nevaino­jamā līdz pēdējam sīkumam.

Ēna skatījās kā apburts. Nespēdams dzirdēt sarunu ielas otrā pusē, viņš jutās kā smalkā mēmā kino izrādē, kur viss tiek izpausts ar žestiem un mīmiku: vecs sargs, skarbs un nopietns, varbūt mazliet neveikls, bet ļoti labvēlīgs. Visi atdod viņam naudu un aiziet laimīgāki nekā pirms tikšanās ar viņu.

Bet tad pie bankas piebrauca policijas mašīna un Ēnas sirds pamira. Trešdiena, uzmaucis cepuri dziļāk, aizčāpoja pie mašīnas, sasveicinājās, sarokojās caur atvērto logu, pamāja, pārmeklēja savas kabatas, atrada vizītkarti un vēstuli, pasnie­dza pa logu. Pēc tam viņš atkal devās malkot kafiju.

Sāka zvanīt telefons. Ēna pacēla klausuli un runāja tik gar­laikoti, cik vien spēja.

- AI Drošības dienests, viņš atbildēja.

- Vai varu palūgt A. Hedoku? policists viņpus ielas jau­tāja.

- Andijs Hedoks pie klausules, Ēna atsaucās.

-Jā, mister Hedok, te policija, policists viņpus ielas turpi­nāja. Vai tas ir jūsu darbinieks, kas šobrīd strādā pie Pirmās Ilinoisas bankas uz Mārketstrītas un Otrās ielas stūra?

- Bet protams! Tieši tā! Džimijs O'Gormans. Kas noticis, policista kungs? Vai Džimijs neuzvedas, kā pieklājas? Varbūt iereibis?

- Nekādu problēmu, ser. Ar jūsu darbinieku viss ir kārtībā. Es tikai gribēju pārliecināties, vai viss ir saskaņots.

- Policista kungs, pasakiet Džimijam: ja viņš vēl kaut reizi piedzersies, atlaidīsim viņu no darba. Skaidrs? Padzīsim! Pie velna mātes! "AI Drošības dienests" nav nekāda labdarības iestāde.

- Es tiešām nezinu, ser, vai man tas viņam jāsaka. Cil­vēks godīgi veic savu darbu. Vienīgais, kas mūs satrauc: tādi uzdevumi jāuztic diviem darbiniekiem. Vienam neap­bruņotam cilvēkam ir riskanti darboties ar tik lielām naudas summām.

- Varējāt to neteikt. Ziņojiet par to Pirmās Ilinoisas sko­puļiem! Es riskēju ar saviem cilvēkiem, policista kungs! Kārtī­giem cilvēkiem. Tādiem kā jūs.

Ēna jau bija iejuties priekšnieka ādā, iemiesojies Andija Hedoka lomā: noļuļķēts lētas cigaretes gals pelnu traukā, kau­dze papīru sestdienas vakarā, māja Šaumburgā un mīļākā dzīvoklītī pie Leikšoras ceļa. Vai zināt, jūs esat apķērīgs jau­neklis, policista kungs, kā jūs godāt…?

- Maiersons.

- Maiersona kungs, ja jums nedēļas nogalē vajag darbiņu vai kāda iemesla dēļ atstāsiet policiju, zvaniet! Kārtīgi cilvēki mums vienmēr vajadzīgi. Vai jums ir mana vizītkarte?

-Jā, ser.

- Nepazaudējiet, teica Andijs Hedoks. Zvaniet man!

Policijas automašīna aizbrauca, un Trešdiena atkal stam­pāja pa sniegu viņš palīdzēja cilvēkiem, kas gaidīja rindā, lai atdotu savu naudu.

- Vai viss kārtībā? apjautājās veikala menedžeris, pabā­zis durvīs galvu. Ar draudzeni?

- Tiešām akumulators, Ēna atbildēja, tagad atliek tikai gaidīt.

- Sievietes paliek sievietes, vīrs sūrojās. Ceru, ka jūsējo ir vērts gaidīt.

Pār zemi jau nolaidās ziemas nakts, vakars satumsa. Iede­gās gaismas. Vēl daži cilvēki atdeva Trešdienām naudu. Un tad pēkšņi, pēc nemanāma signāla, Trešdiena piegāja pie sienas, novāca zīmes NESTRĀDĀ un slampāja pāri sniega putrai uz autostāvvietu. Pagaidījis mirkli, Ēna viņam sekoja.

Trešdiena sēdēja aizmugures sēdeklī. Atvēris metāla koferi, viņš metodiski, glītās kaudzītēs lika uz sēdekļa laupījumu.

- Brauc, viņš sacīja. Uz Pirmo Ilinoisas banku Steitstritā!

- Atkārtot izrādi? Ēna jautāja. Vai nepiesauksim ne­laimi?

- Nepavisam ne, atbildēja priekšnieks. Šoreiz mazliet noguldīsim.

Ēna sēdēja pie stūres, bet Trešdiena aizmugures sēdeklī plēsa no maišeļiem etiķetes, atstādams čekus un kredītkaršu kvītis, izņemdams no aploksnēm naudu, lai gan ne no visām. Naudu viņš sameta atpakaļ melnajā koferi. Ēna piebrauca un apstājās apmēram piecdesmit metrus no bankas, labu gabalu no kameru uztveres zonas. Trešdiena izkāpa un iegrūda aplok­snes nakts bankomāta spraugā. Pēc tam viņš atvēra nakts seifu un sameta tajā pelēkās somas. Beigās to aizvēra.

Nākamajā mirklī viņš jau sēdēja blakus.

- Bet tagad uz 1-90, sekoja rīkojums. Vadies pēc zīmēm uz Medisonu.

Ēna iedarbināja automašīnu.

Trešdiena pameta skatienu uz banku viņiem aiz muguras.

- Tā, manu zēn, viņš jautri turpināja, nojauksim pēdas. Ja gribi tikt pie tiešām lielas naudas, labākais laiks ir sestdien puspiecos no rīta, kad klubi un bāri nogulda peļņu. Nomērķē uz īsto banku, īsto zelli viņi parasti uzticas liela auguma, godīga izskata čaļiem, kurus dažkārt pavada divi miesassargi tie ne vienmēr ir inteliģenti, un beigās vari tikt pie ceturtdaļmiljona par vakara darbiņu.

- Ja jau tik viegli, Ēna iebilda, kāpēc tā nedara visi?

- Darbiņš jau nav bez riska, Trešdiena paskaidroja, jo īpaši tāpēc, ka notiek puspiecos no rīta.

- Tu gribi teikt, ka pogainie vismodrākie ir puspiecos no rīta?

- Nepavisam ne. Miesassargi gan. Un tad viss var aiziet pa pieskari.

Nošķīris žūksnlti piecdesmitnieku, pielicis klāt plānāku kaudzīti divdesmitnieku un pasvārstījis banknotes rokā, it kā sajūtot to svaru, Trešdiena beigās visu atdeva Ēnam.

- Lūdzu, viņš sacīja, tava alga par pirmo nedēļu!

Ēna nepārskaitījis iebāza naudu kabatā.

- Tātad tas ir tavs darbs? viņš jautāja. Naudas taisīšana?

- Reti. Vienīgi, ja ātri vajag daudz skaidras naudas. Vispār jau es ņemu no tiem, kas nezina, ka nauda tiek paņemta, tāpēc nekur nesūdzas, un kas bieži gaida rindā, lai naudu nodotu, kad gados viņiem ceļā.

- Tas čoms Svīnijs nosauca tevi par blēdi.

- Viņam bija taisnība, lai gan tas nebūt nav galvenais. Un arī tu, Ēna, esi paredzēts kam lielākam.

* * *

Viņiem braucot tumsā, mašīnas lukturu un stikla priekšā virpuļoja sniegs. Aina bija gandrīz vai hipnotizējoša.

-Vienīgā valsts pasaulē, Trešdiena klusumā turpi­nāja, kas raizējas par savu esamību.

- Kā, lūdzu?

- Visas valstis taču zina, kas tās ir. Nevienam nav jāmeklē Norvēģijas sirds. Vai Mozambikas dvēsele. Visi zina, kur tās ir.

- Nu un?

- Es skaļi domāju.

- Laikam esi apceļojis daudzas zemes?

Trešdiena neatbildēja. Ēna uzmeta viņam skatienu.

- Nē, vecais vīrs beidzot nopūtās. Neesmu gan.

Viņi apstājās uzpildīt degvielu, un Trešdiena devās uz tualeti drošības dienesta tērpā un ar koferi rokā, bet laukā iznāca glītā, palsā uzvalkā, brūnās kurpēs un brūnā mētelī līdz ceļgaliem, varētu nodomāt, ka itāliešu.

- Labi, uz Medisonu, un ko tad?

- Nogriezies pa 14. maģistrāli uz Springgrīnu. Tikšanās paredzēta vietā ar nosaukumu Klints māja. Varbūt esi tur bijis?

- Neesmu, Ēna atbildēja, bet norādes ievēroju.

Viņš tās bija manījis visās šīs pasaules malās: greizas, neskaidras, krustām šķērsām pār Ilinoisu, Minesotu un Viskonsinu, un Ēna sprieda, ka varbūt līdz pašai Aiovai, brīdi­not par Klints mājas eksistenci. Atlika tikai brīnīties. Vai tie­šām ēka atrodas bīstamā vietā klints malā? Kas tajā klintī tik īpašs? Un ar ko ievērojama māja? Dīki padomājis, viņš vairāk galvu nelauzīja, jo šādas ceļmalas izklaides vietas nebija radis apmeklēt.

Medisonā atstājuši starpštatu maģistrāli aiz muguras, viņi pabrauca garām kapitolijam kārtējai nevainojamai idillei ar krītošu sniegu fonā un devās tālāk pa lauku ceļiem. Apmēram pēc stundu ilga brauciena cauri pilsētiņām ar tādiem nosauku­miem kā Melnzeme, viņi iegriezās šaurā ceļā un slīdēja garām milzīgiem, apsnigušiem puķpodiem, kurus apvija ķirzakām radniecīgi pūķi. Koku ieskautā stāvvieta bija gandrīz tukša.

- Drīz slēgs ciet, Trešdiena noburkšķēja.

- Kas te īsti ir? Ēna painteresējās, iedams no stāvvietas uz zemu, necilu koka ēku.

- Ceļmalas izklaides vieta, vīrs paskaidroja. Viena no smalkākajām. Vieta ar īpašu enerģiju.

- Kā, lūdzu?

- Viss ir pavisam vienkārši, Trešdiena atbildēja. Citās valstīs gadu gaitā ļaudis ir atklājuši vietas ar īpašu enerģiju. Dažkārt tas ir dabas veidojums, citreiz līdzenums, kurā noticis kas īpašs. Cilvēki zināja, ka tur risinājies kaut kas nozīmīgs un vietai piemīt koncentrēts spēks, tāpēc tā ir kā ceļš vai logs uz Mūžību. Vēlāk viņi tur sacēla tempļus vai katedrāles, akmens krāvumus… Nu jau tev kāds priekšstats būs, vai ne?

- Bet dievnami taču ir visā Amerikā, Ēna iebilda.

- Ik pilsētā, dažreiz pat kvartālā. Bet enerģētiskā līmeni tie ir tikpat nozīmīgi kā zobārstniecības kabineti. Tomēr Savieno­tajās Valstīs viens otrs vēl izjūt aicinājumu, dzird balsi no tran­scendentālā tukšuma, un, to godinot, no alus pudelēm ceļ sim­bolus vietām, kurās nekad nav būts, vai arī pielūdz sikspārņus tur, kur tie savu mūžu nav redzēti. Ceļmalas izklaižu objekti atrodas vietās, kurās cilvēks izjūt pievilkšanas spēku, vietās, kur, esot tālu prom no mājām, ir iespējams sajust savu patiesi transcendentālo būtību. Viņi nopērk hotdogu un pastaigājas, izjuzdami neizskaidrojamu apmierinājumu vienā līmenī un spēcīgu neapmierinātību vēl dziļākā līmenī.

- Tev nu gan ir sarežģītas teorijas, Ēna piebilda.

- Tur nav nekā teorētiska, jaunekli, Trešdiena nepiekrita.

- Tev jau nu gan vajadzētu to saprast.

Strādāja tikai viens kases logs.

- Biļetes tirgosim vēl pusstundu, meitene paziņoja.

- Saprotiet paši: kamēr visu apstaigāsiet, paies vismaz divas stundas.

Trešdiena samaksāja skaidrā naudā.

- Kur tad klints? Ēna prasīja.

- Zem mājas!

- Bet kur māja?

Trešdiena pielika pie lūpām pirkstu, un viņi devās uz priekšu. Mājā iekšā kaut kur spēlēja klavieres: kas līdzīgs Ravela "Bolero". Gaisotne atsauca atmiņā sešdesmito gadu vecpuiša mitekli sienas bez apmetuma, pūkaini paklāji, neglīti, netīri sēņveida stikla abažūri. Vītņu kāpnes veda augšup citā telpā, kas bija pilna ar greznumlietiņām.

- Runā, ka māju būvējis Frenka Loida Raita sliktais dvī­ņubrālis Frenks Loids Rongs[1]. Trešdiena pasmaidīja par savu joku.

- Esmu redzējis tādu uzrakstu uz T krekla, Ēna atsaucās.

Vairākas reizes kāpuši pa kāpnēm augšā un lejā, viņi iegāja

garā stikla telpā, kas kā adata izvirzījās virs melnbaltas lauku ainavas ar kailiem kokiem simts metrus zemāk. Ēna apstājies sāka vērot sniegpārslu juceklīgo rotaļu.

- Un šī ir Klints māja? viņš samulsis jautāja.

- Tā varētu teikt. Šobrīd atrodamies Bezgalības telpā, mājas daļā, kas tika piebūvēta vēlāk. Ja gribi zināt, draudziņ, mēs te vēl neko neesam redzējuši.

- Pēc tavas teorijas, Ēna nelikās mierā, Disnejlendai vajadzētu būt svētākajai vietai Amerikā!

Trešdiena domīgi pabrauclja zodu.

- Volts Disnejs nopirka dažas apelsīnu birzis Floridas vidienē un uzcēla tūristu pilsētu. Tajā vietā neslēpās nekāda maģija, lai gan, manuprāt, sākumā Disnejlendā varēja atrast ari ko īstu. Iespējams, tajā slēpās spēks, lai ari izkropļots un grūti pieejams. Tomēr daži Floridas stūrīši ir burvīgi. Vienīgi jātur acis vaļā. Ak, Vikivači nāras… Seko man, iesim tur!

Visapkārt skanēja mūzika: graboša, nejauka, džinkstoša un vecmodīga. Izvilcis no kabatas piecu dolāru banknoti, Treš­diena ielika to automātā, pretī saņemdams riekšavu monētu vara krāsā. Vienu viņš pameta Ēnam, kas to noķēra gaisā, un, manīdams, ka viņus vēro puišelis, satvēra starp rādītājpirkstu un īkšķi. Monēta šķita izgaistam. Puika aizskrēja pie mātes, kas pētīja vienu no visuresošajiem Santaklausiem MUMS TO IR VAIRĀK NEKĀ SEŠI TŪKSTOŠI! (tā tur bija rakstīts) -, un steidzīgi paraustīja viņu aiz mēteļa apakšmalas.

Izgājuši laukā, viņi, sekojot norādēm, devās uz Vakardienas ielu.

- Pirms četrdesmit gadiem Alekss Džordans viņa seja ir uz žetona, kuru tu, Ēna, turi plaukstā, sāka celt māju augstas klints izvirzījumā uz zemes, kas viņam nemaz nepiederēja, un pats nezināja, kāpēc to dara. Tauta nāca skatīties, kā viņam sokas, ziņkārīgie un neizpratnē esošie, un tādi, kas nepiede­rēja ne vieniem, ne otriem un paši nezināja, kāpēc nāk. Un tad Džordans darīja to, ko darītu jebkurš saprātīgs viņa paaudzes amerikānis: sāka no skatītājiem ņemt naudu. Ne jau daudz, varbūt piecus centus. Vai divdesmit piecus. Būvniecība turpi­nājās, cilvēki nāca.

Ņemdams pa divdesmit pieciem vai pieciem centiem no skatītāja, viņš varēja būvēt jau kaut ko lielāku un neparastāku. Piemēram, ierīkoja noliktavas zem mājas, kurās saveda dažā­das lietas, ko rādīt ļaudīm, un viņi nāca tās aplūkot. Katru gadu te ierodas miljoniem cilvēku.

- Bet kāpēc?

Trešdiena tikai pasmaidīja, un abi gāja tālāk pa vāji apgais­motajām Vakardienas ielām ar koku alejām. No pieputējušiem skatlogiem noraudzījās neskaitāmas Viktorijas laikmeta por­celāna lelles ar stīvām lūpām gluži kā no cienījamas šausmu filmas. Zem kājām bija bruģakmens, virs galvas tumšs jumts, fonā džinkstēja mehāniska mūzika. Viņi pagāja garām stikla vitrīnai ar salauztām lellēm un milzum lielai mūzikas lādei zem stikla kupola, zobārsta krēslam un sīkpreču bodītei (Impo­tences ārstēšanai! O'Līrija magnētiskā josta!).

Ielas galā stāvēja milzīga stikla vitrīna ar manekenu čigā­nieti zīlnieces tērpā.

- Klau, Trešdiena pārkliedza mehāniskās mūzikas trok­sni, pirms uzsākt jebkādu lielu darbu, pieklājas konsultēties ar nornām. Varbūt iecelsim šo par Sibillu vai par Urdu, likteņa pareģi, ko?

To ierosinājis, viņš iemeta automātā vietējo Klints mājas monētu. Čigānietes manekens saraustīti, mehāniski pacēla roku un to nolaida, un no automāta izslīdēja papīra strēmele.

Trešdiena to paņēma, izlasīja, kaut ko pie sevis norūca un, salocījis papīru, ielika to kabatā.

- Vai neparādīsi man arī? Es parādīšu tev savējo, Ēna sacīja.

- Katrs ir pats savas laimes kalējs, Trešdiena skarbi atteica. Es tavējo neprasitu.

Ēna ielika automātā monētu. Saņēmis atbildi, viņš to izla­sīja.

KATRAS BEIGAS IR JAUNS SĀKUMS.

TEV NAV LAIMĪGĀ CIPARA.

TAVA VEIKSMES KRĀSA IR MIRUSI.

Devīze:

KĀDS TĒVS, TĀDS DĒLS.

Saviebies Ēna salocīja papīru un ielika iekškabatā.

Abi soļoja tālāk pa sarkanu gaiteni, gar istabām ar dau­dziem krēsliem, uz kuriem stāvēja vijoles, alti un čelli, kas paši spēlēja vai šķietami spēlēja, vajadzēja tikai automātā iemest monētu. Klavieru taustiņi spiedās paši, šķīvji šķindēja, stabu­les pūta presētu gaisu klarnetēs un obojās. Ēna jutās nepatī­kami pārsteigts, redzēdams, ka stīgu instrumentu lociņus velk mehāniskas rokas, kas stīgām nemaz nepieskaras, un ari stīgas bija izstieptas vai pārrautas. Vai tiešām visas skaņas radīja vējš vai sitamie instrumenti, bet varbūt tie bija ieraksti?

Viņi bija nogājuši, kā pašiem šķita, vairākus kilometrus, kad sasniedza telpu ar nosaukumu Mikado, kur pie vienas sienas bija uzstādīts skanošs pseidoaustrumniecisks deviņpadsmitā gadsimta murgojums mehāniski bundzinieki ar vaboļveida uzacīm sita pa cimbalām un bungām, blenzdami laukā no pūķu midzeņa. Šobrīd viņi cēli mocīja Sensansa "Nāves deju".

Pie sienas uz sola sēdēja Černobogs, ar pirkstiem bungo­dams mūzikas ritmā. Stabules pūta, zvani džinkstēja.

Trešdiena apsēdās viņam blakus. Ēna nolēma palikt stā­vam. Černobogs sniedza kreiso roku, sasveicinādamies ar Treš­dienu, pēc tam ar Ēnu.

- Sveiki, viņš sacīja un atslīga atpakaļ vietā, acīm redzami baudīdams mūziku.

"Nāves deja" jau bija sasniegusi vētraino, nesaskanīgo finālu. Viltus instrumenti spēlēja greizi, piešķirot šai vietai vēl pārlaicīgāku noskaņu. Sākās jauns gabals.

- Kā veicās ar bankas aplaupīšanu? painteresējās Černobogs. Viss kārtībā?

Viņš negribīgi piecēlās, acīm redzami negribēdams atstāt Mikado ar dārdoši džinkstošo mūziku.

- Viss gāja kā smērēts, Trešdiena atbildēja.

- Man no kautuves nāk pensija, Černobogs sacīja, ar to man pietiek.

- Mūžīgi tā nebūs, Trešdiena brīdināja, nekas nav mūžīgs.

Atkal gaiteņi, atkal mūzikas automāti. Ēna pēkšņi iedo­mājās, ka viņi neiet pa tūristu taku, bet gan pa Trešdienas izstrādātu maršrutu. Viņi kāpa lejā pa nogāzi, un Ēna apmulsis domāja, ka šī vieta jau ir redzēta.

Černobogs sagrāba viņu aiz rokas.

- Atri šurp, viņš čerkstēja, vilkdams Ēnu uz lielu stikla vitrīnu pie sienas.

Vitrīnā bija attēlota kapsētas aina ar aizmigušu klaidoni pie baznīcas durvīm. DZĒRĀJA SAPNIS, vēstīja uzraksts ar paskaidrojumu, ka tas esot deviņpadsmitā gadsimta automāts, sākumā bijis novietots kādā Anglijas dzelzceļa stacijā. Monē­tas sprauga bija pielāgota Klints mājas valūtai.

- Iemet naudu, Černobogs mudināja.

- Kāpēc? Ēna nesaprata.

- Tev tas jāredz! Gribu tev parādīt.

Ēna beigās padevās. Kapsētas dzērājs pielika pie lūpām pudeli. Viens no kapakmeņiem noslīdēja malā, atklājot gār­dzošu mironi, pēc tam piemineklis pagriezās, un puķu vietā ņirdza galvaskauss. Pa labi no baznīcas parādījās spoks, bet pa kreisi kaut kas tik tikko saredzams, putnam radniecīgs nervozs ģīmis, blāvs, Boša gleznai līdzīgs murgs, tas viegli aizslīdēja no kapakmens ēnās un bija prom. Atvērās baznīcas durvis, un tajās parādījās mācītājs. Mošķi, rēgi un miroņi izgaisa kapsētā palika tikai mācītājs un dzērājs. Uzmetis dzērājam nievājošu skatienu, svētais tēvs atkāpās un iegāja atpakaļ dievnamā. Baznīcas durvis aizvērās, atstājot dzērāju vienu.

Mehāniskā aina Ēnu dziļi satrauca. Pārāk satraucoša, lai būtu pieejama publiskai apskatei. Ēna domāja.

- Vai zini, kāpēc gribēju tev to parādīt? Černobogs vaicāja.

- Nav ne jausmas.

- Tā taču ir mūsu pasaule. īstā pasaule. Te, šajā kastē!

Viņi gāja tālāk pa asinssarkano istabu, kas bija piekrauta

ar vecām ērģelēm, milzīgām ērģeļu stabulēm un lielām vara vannām tās acīmredzot bija atvestas no brūža.

- Uz kurieni mēs tagad ejam? Ēna vaicāja.

- Uz karuseli, Černobogs atbildēja.

- Bet mēs jau nez cik reižu esam pagājuši garām norādēm uz karuseli.

- Mums ir savs ceļš. Pa spirāli. Pa visgarāko ceļu bieži vien var aiziet visātrāk.

Ēnam jau sāka sāpēt kājas, un viņš šaubījās, vai tā varētu būt.

Telpā ar neticami augstiem griestiem mehāniska ierīce atskaņoja "Astoņkāju dārzu". Centrā bija novietots melnam valim līdzīgs briesmonis, kas putuplasta mutē turēja laivu. Viņi gāja tālāk uz Ceļojumu zāli, kur stāvēja ar flīzēm noklāta automašīna un darbojās Rūba Goldberga vistu mehānisms, bet pie sienas karājās sarūsējušas Burma Shave reklāmas:

Dzīve neiet no rokas, Smags darbs un mokas. Bet no bārdas Tevi atbrīvot spēs Burma Shavel

Un:

Viņš nespēja tikt galā, Tāpēc pagāja malā. Tagad kapracis viņa draugs Un, protams, Burma Shave\

Nokāpuši zemāk, viņi ieraudzīja saldējuma kafejnīcu. Plāk­snīte pie durvīm vēstīja, ka tā ir atvērta, bet meitene, kas maz­gāja galdiņus, šķita nepieejama, tāpēc viņi nemaz negāja iekšā, bet devās tālāk uz picēriju, kurā bija tikai viens apmeklētājs: pavecs melnādainais košā, rūtainā uzvalkā un kanārijdzelte­nos cimdos. Sīks, par kādu parasti saka, ka uz vecumu cilvēks saraujas, un viņš ēda milzīgu saldējumu vairākas bumbas ar riekstiem un augļiem un piedzēra kafiju no milzum lielas krūzes. Pelnu traukā viņa priekšā gailēja melns cigarills.

- Trīs kafijas, Trešdiena izmeta Ēnam un devās uz tualeti.

Ēna atnesa kafiju Černobogam, kas jau sēdēja blakus mel­najam, zagšus pīpēdams cigareti, it kā baidītos, ka viņu kāds pieķers. Melnais priecīgi našķojās ar saldējumu, nelikdamies ne zinis par cigarillu, taču, kad Ēna pienāca pie galdiņa, to paņēma un, ievilcis dūmu, izpūta divus riņķus pirmo lielu, otro mazāku, kas glīti izgāja cauri pirmajam, un tad plati pasmaidīja, it kā patīkami pārsteigts pats par sevi.

- Ēna, tas ir misters Nansijs, Černobogs sacīja.

Melnais piecēlās kājās un novilka no labās rokas dzelteno

cimdu.

- Patīkami ar jums iepazīties! Viņš žilbinoši pasmaidīja.

- Manuprāt, es jau zinu, kas jūs esat. Vecā Vienača darbinieks, vai ne?

Viņa balsī jautās nazāla pieskaņa, raksturīga Rietumindijas dialektam.

- Es tiešām esmu Trešdienas darbinieks, Ēna atbildēja.

- Lūdzu, nestāviet kājās!

Černobogs, ievilcis dūmu, drūmi sacīja:

- Es teiktu, ka cigaretes mēs, brāļi, mīlam tāpēc, ka tās atgādina ziedojumus sārtos, no kuriem cēlās dūmi, kas tika uzskatīti par labvēlības zīmi.

- Man gan savu mūžu neviens neko tādu nav ziedojis, Nansijs atsaucās, es varēju cerēt tikai uz augļu grozu, varbūt kazas cepeti un aukstu dzērienu, ko lēni izsūkt, un babiņu ar augstu krūtežu sabiedrības uzturēšanai.

Smaidā atklājis baltu zobu rindu, melnais pamirkšķināja Ēnam.

- Šajos laikos, turpināja Černobogs, taču nekā nav. -Jā, tiešām, es dabūju daudz mazāk augļu, nekā biju

radis. Mistera Nansija acis iemirdzējās. Tomēr pasaulē, vienalga, nekas nelīdzinās babiņai ar lielu krūtežu. Dažs labs, to dzirdot, teiks, ka vispirms jānoskata dibengals, bet es gan sacīšu, kā ir: aukstā rītā manu motoru arī tagad vislabāk uzkurbulē pupi. Nansijs aizrautīgi, dārdoši, labsirdīgi smējās, un Ēna attapās, ka vecais vīrs viņam tomēr ir iepaticies. Trešdiena, atnācis no tualetes, sarokojās ar Nansiju.

- Ēna, varbūt gribi ēst? Picas šķēli? Varbūt sviestmaizi?

- Neesmu izsalcis, Ēna atbildēja.

- Atļaujiet man jums ieteikt, sarunā iejaucās misters Nansijs. Kas zina, kad būs nākamā maltīte. Ja piedāvā, ēdiet! Neesmu vairs no jaunajiem un zinu, ka nekad nevar laist garām izdevību pačurāt, paēst vai uz pusstundiņu iesnausties. Vai sapratāt?

- Jā. Bet man tiešām negribas ēst.

-Jūs esat liela auguma, Nansijs turpināja, ar veca­jiem sarkankoka krāsas redzokļiem urbjoties Ēnas gaišajās acīs, ražens puisis, bet pārlieku sprigans gan neizskatāties. Man ir dēls tik stulbs, it kā savu stulbumu būtu pircis akcijā "Ņem divus, maksā par vienu!". Jūs man viņu atgādināt. -Ja neiebilstat, uzskatīšu to par komplimentu, Ēna sacīja.

- To, ka esat tāds pats kā dulburis, kas aizgulējās torīt, kad dalīja smadzenes?

- To, ka salīdzinājāt mani ar savas ģimenes locekli.

Nospiedis cigarilla galu, misters Nansijs notrauca iedo­mātu pelnu plēksnīti no dzeltenajiem cimdiem. Varbūt tomēr neesat sliktākā Vienača izvēle. Viņš uzmeta skatienu Trešdie­nām. Vai ir kaut nojausma, cik ļaužu te šovakar būs?

- Paziņoju visiem, kurus varēju atrast, Trešdiena atbil­dēja, acīmredzot ne jau visi varēs atbraukt. Turklāt daži, viņš turpināja, varbūt to negrib. Tomēr uz dažiem dučiem, manuprāt, varam cerēt. Jaunumi taču lido vēja spārniem.

Viņi gāja garām bruņu izstādei (Viktoriāņu viltojums, Trešdiena teica pie stikla vitrīnas, mūsdienu viltojums, divdesmitā gadsimta bruņucepure pēc septiņpadsmitā gad­simta kopijas, kreisās rokas bruņucimds no piecpadsmitā gad­simta…), un tad Trešdiena izveda Ēnu un misteru Nansiju laukā un gāja apkārt ēkai (Neciešu ieejas un izejas, norūca Nansijs, neesmu vairs nekāds jaunais un esmu radis pie siltāka klimata). Beigās viņi iegāja ēkā un pa ietvi soļoja uz karuseļu zāli.

Kaliope trīcoši un brīžiem greizi atskaņoja Strausa valsi. Viņus sagaidīja simtiem senu karuseļu zirgu: daži prasīt pra­sījās pēc līmes vai krāsas, citus klāja putekļu kārta. Virs galvas šūpojās dučiem spārnotu eņģeļu; laikam tie bija pārveidoti veikalu skatlogu manekeni. Daži no tiem bija izriezuši atkaili­nātās bezdzimuma krūtis, citi bija pazaudējuši parūkas; truli un akli tie blenza lejup no tumsas.

Un tur jau bija pats karuselis.

Norāde vēstīja, ka tas ir lielākais pasaulē, atklāja karuseļa svaru un lustrās ieskrūvēto spuldžu skaitu gotiskajos plašu­mos, kā arī aizliedza sēsties dzīvnieku mugurās.

Tie tik bija dzīvnieki! Ēna nespēja atraut skatienu no sim­tiem dabiska lieluma zvēru, kas aplī bija piestiprināti platfor­mai. Gan dabā sastopami, gan fantastiski, tāpat ari vienlaikus gan reāli, gan fantastiski, un katrs no tiem bija unikāls. Sirēna un ūdensvīrs, kentaurs un vienradzis, ziloņi (viens milzenis, otrs sīks), buldogs, varde un fēnikss, zebra, tīģeris, mantikora un bazilisks, ratos iejūgti gulbji, balts vērsis, lapsa, dvīņu valzirgi, pat jūras čūska visi spilgti krāsaini un dzīvāki par dzīviem riņķoja līdz ar platformu, skanot valsim pēc valša. Karuselis ne brīdi nepalēnināja gaitu.

- Kam tas ir vajadzīgs? Ēna gribēja zināt. Nu labi lie­lākais pasaulē, simtiem dzīvnieku, tūkstošiem spuldžu, riņķo bez apstājas, bet neviens taču tajā nekad nevizinās.

- Šis karuselis nav paredzēts cilvēku vizināšanai, bet gan apbrīnošanai. Tā mērķis ir šeit būt, Trešdiena izsmeļoši paskaidroja.

- Tāpat kā lūgsna, ko atkārto uz riņķi vien, Nansijs pie­bilda, uzlādēšanās avots.

- Bet kur tad notiks pulcēšanās? Ēna jautāja. Tu teici, ka te, bet šeit neviena nav!

Trešdiena rēgaini pasmīnēja.

- Ēna, viņš brīdināja, tu esi pārāk ziņkārīgs. Par to es tev naudu nemaksāju.

- Es atvainojos.

- Bet tagad nāc palīgā! Trešdiena sacīja un piegāja pie platformas malas, kur bija piestiprināts karuseļa apraksts un aizliegums to izmantot.

Ēna jau gribēja kaut ko teikt, bet tad pārdomāja un palī­dzēja visiem trim tikt augšā uz platformas malas. Trešdiena šķita neticami smags, Černobogs uzlīda pats, vien atbalstīda­mies uz Ēnas pleca, un Nansijs vispār bija viegls kā pūciņa. Tikuši augšā, vecie vīri palēkdamies devās uz priekšu.

- Nu, Trešdiena uzrēja, vai tad tu nenāksi?

Bridi vilcinājies un pametis skatienu visapkārt, lai pār­liecinātos, ka tuvumā nav modra Klints mājas uzrauga, Ēna uzlēca uz pasaulē lielākā karuseļa malas. Mazliet pārsteigts, viņš aptvēra, ka daudz vairāk uztraucas par to, ka tiek pārkāpti

Klints mājas noteikumi, nekā toreiz par bankas aplaupīšanu. Večuki izvēlējās sev rikšotājus. Trešdiena uzlīda zelta vilkā, Černobogs bruņām klātā kentaurā, kam galvā bija bruņucepure, bet Nansijs ķiķinādams uzslīdēja milzīga, lēcienā sastinguša lauvas mugurā, kuru tēlnieks bija notvēris rēciena brīdī, un papliķēja dzīvnieka sānus. Skanot Štrausa valsim, viņi majestātiski devās ceļojumā.

Trešdiena smaidīja, Nansijs līksmi, vecišķi smējās, pat drū­mais Černobogs bija atplaucis. Ēnam šķita, ka no pleciem noveļas smagums: trīs večuki bauda dzīvi, traukdamies pasau­les lielākajā karuselī. Kas par to, ja viņus padzīs? Vai tas nebija tā vērts? Vēlāk taču varēsi palielīties, ka esi braucis pasaules lielākajā karuselī! Vai tad nav jauki riņķot pa apli brīnumaina nezvēra mugurā?

Nopētījis buldogu un kādu ūdens radījumu, pēc tam ziloni ar zelta baldahīnu, Ēna beigās uzkāpa būtnē, kurai bija tīģera ķermenis un ērgļa galva, un cieši tajā ieķērās.

Galvā ņirbēja, zvanīja un dziedāja valsis "Pie zilās Donavas", tūkstoš lustras mirdzēja un atstaroja gaismu, un uz mirkli viņš jutās kā bērns, kas laimīgs vizinās karuseli, mie­rīgi sēdēdams ērgļa-tīģera mugurā, centrā, ap kuru riņķo pasaule.

Cauri mūzikai Ēna dzirdēja sevi smejamies. Viņš bija lai­mīgs. Pēdējās trīsdesmit sešas stundas pagaisa, trīsdesmit trīs gadi pazuda, kā nebijuši, visa dzīve pārvērtās puišeļa sapnī, kas traucas Goldengeitas parka karuselī Sanfrancisko, pirmo­reiz dzīvē apbraucot Savienotās Valstis, maratonceļojumā pa jūru un zemi. Turpat blakus stāvēja māte, lepni nolūkodamās dēlā, kas laiza kūstošu saldējumu, cieši turēdams to rokā un cerēdams, ka mūzika nepārtrūks un karuselis turpinās gaitu, ka brauciens nekad nebeigsies. Viņš riņķoja, riņķoja un riņ­ķoja…

Bet tad iedegās gaisma, un Ēna ieraudzīja dievus.