Amerikāņu dievi

DESMITĀ NODAĻA

Atklāšu jums noslēpumus, Bet par pagātni gan melošu, Tāpēc lieciet man aizmigt uz mūžu.

Toms Vetss. "Tango, līdz viņi ir pušu"

Visa dzīve tumsā, apkārt vieni netīrumi lūk, par ko Ēna sapņoja pirmajā naktī Leiksaidā. Bērnība, sen jo sen un tāltālu, zemē viņpus okeāna, tur, kur aust saule. Taču viņa dzīvē tur nebija saullēktu, vien dienu dūmaka un akla nakts.

Neviens ar viņu nerunāja. Kaut kur ārpusē skanēja cilvēku bal­sis, taču no teiktā viņš saprata tikpat maz kā no pūces ūjināšanas vai suņa rejām.

Viņš atcerējās vai vismaz tā domāja, ka reiz naktī, pusi mūža tālā pagātnē, kāds no lielajiem klusi ienāca un šoreiz nevis iedunkāja vai baroja, bet tikai pacēla pie krūtīm un apskāva. Sievietei bija patīkama smarža. Viņu aijājot, sieviete klusi dūdoja. No viņas sejas uz viņu krita karstas ūdens lāses. Nobijies viņš bailēs skaļi brēca.

Sieviete steidzīgi nolika viņu atpakaļ salmos un izgāja no būdiņas, aizslēgdama aiz sevis durvis.

Šo mirkli viņš atcerējās un loloja, tāpat kā kāpostu kacenu saldmi, pīrāga plūmju garšu, ābolu kraukšķēšanu, ceptas zivs gardo treknumu.

Bet tagad visapkārt uguns gaismā viņš redzēja svešas sejas un visi noskatījās, kā viņu pirmo un vienīgo reizi izved no būdas. Lūk, kādi ir cilvēki, viņš nodomāja. Audzis tumsā, viņš pirmoreiz redzēja cilvēku sejas. Viss šķita jauns un neparasts. Ugunskura gaisma žilbināja viņam acis. Pēc tam viņam ap kaklu aplika virvi un aizveda uz vietu, kur jau gaidīja kāds vīrs.

Uguns gaismā nozibēja pacelts asmens, pūlis saviļņojās sajūsmā, un kāds bērns tumsā smējās kopā ar visiem priekā un bnvē.

Bet tad asmens nolaidās.

Atvēris acis, Ēna juta, ka ir izsalcis un nosalis uz iekšloga rūtīm ziedēja leduspuķes. Varbūt tā bija viņa sasalusi elpa? Ēna izkāpa no gultas, priecīgs, ka nav jāģērbjas, un, iedams garām logam, izskrubināja ledū caurumiņu, juzdams aiz naga ledu, kas ātri vien izkusa.

Ēna mēģināja atcerēties, ko redzēja sapnī, taču atminējās tikai mokas un tumsu.

Viņš apāva kurpes. Derētu aiziet līdz pilsētas centram pāri tiltam, ezera ziemeļu krastā, ja vien viņš bija pareizi iegaumējis pilsētas plānu. Uzģērbis plāno jaku, viņš atcerējās sev doto solījumu nopirkt siltu ziemas mēteli un tad, atvēris durvis, izgāja uz terases. Sals aizsita elpu, matiņi nāsīs sasala stīvi. No terases pavērās jauks skats uz ezeru dažāda izmēra pelēkiem ielāpiem, ko ietvēra visaptveroši baltais.

Aukstuma vilnis bija atnācis, par to šaubu nebija. Mīnus piecpadsmit vai divdesmit ne pārāk labs laiks pastaigai, taču Ēna nešaubījās, ka mierīgi aizies līdz pilsētai. Hincelmans vakar bija teicis desmit minūšu gājiens? Un Ēna bija stiprs vīrs. Jāiet raitā solī, un tad būs silti.

Ēna pagriezās uz dienvidiem, uz tilta pusi.

Necik ilgi, un viņu sagrāba sauss klepus, acīmredzot spelgonis bija ticis līdz plaušām. Pēc tam sāka sūrstēt ausis, seja un lūpas, beigās arī pēdas. Cimdu Ēnam nebija, un viņš sabāza rokas dziļi kabatās, saspiezdams kopā pirkstus, lai kaut cik sasildītos. Tad viņam prātā ienāca Lokija Melkuļa neticamie stāsti par Minesotas ziemām pirmām kārtām jau par med­nieku, ko lācis bija uztrencis kokā un kas beigās bija izvilcis locekli un slaidi nočurājies. Dzeltenā, kūpošā urīna straumīte jau gaisā bija sasalusi ragā, un mednieks pa to nošļūcis zemē un ticis brīvībā. To atceroties, Ēna greizi pasmaidīja un jau atkal sausi, sāpīgi nokāsējās.

Solis aiz soļa, solis aiz soļa. Ēna pameta skatienu atpakaļ. Necik tālu viņš nebija ticis.

Šī pastaiga bija kļūda. Taču no mājas Ēnu šķīra jau triju vai četru minūšu gājiens un jau bija redzams tilts pār ezeru. Muļķīgi būtu tagad atgriezties. (Un ko tur darīt? Izsaukt taksi pa sabojātu telefonu? Gaidīt pavasari? Tur taču nebija, ko ēst!)

Tāpēc Ēna gāja uz priekšu, mēģinādams uzminēt gaisa temperatūru. Mīnus desmit? Mīnus divdesmit? Varbūt visi četrdesmit, kad grādi dīvainā kārtā ir vienādi gan pēc Celsija, gan Fārenheita. Varbūt nav nemaz tik auksts. Taču virs ezera siroja stindzinošs vējš, spēcīgs, nemainīgs un pastāvīgs, no pašas Arktikas, pārbrāzies pāri Kanādai.

Ēna ar nožēlu atcerējās termiskās zoles un cimdus. Ai, kā tie tagad noderētu!

Vēl dažas minūtes, taču tilts vēl bija gabalā. Viņš jau bija tā nosalis, ka nespēja pat drebēt. Acis sūrstēja. Tas nebija dabisks aukstums, bet gan zinātniskā fantastika. Tas bija stāsts par notikumiem Merkura tumšajā pusē tajos laikos, kad ļaudis ticēja Merkura tumšajai pusei. Vai arī uz klinšainā Plutona, kur Saule ir tikai viena no daudzām zvaigznēm, kas tumsā spīd mazliet spo­žāk. Sajūta bija kā vietā, kur gaisu piegādā spaiņos un izlej kā alu.

Nedaudzās mašīnas, kas brāzās garām, šķita nereālas kā gaisa kuģi, salā izkaltētas metāla un stikla kastītes, kurās sēž cilvēki, kas ir ģērbušies biezāk nekā viņš. Prātā skanēja sena, mātes iemīļota dziesma "Walking in a Winter Wonderland", un Ēna sāka dungot, pieskaņojot melodijai soļus.

Kājas viņš vairs nejuta. Pametis skatienu uz melnajām ādas kurpēm un plānajām kokvilnas zeķēm, Ēna sāka ne pa jokam uztraukties, ka tiks pie apsaldējumiem.

Iet tādā laikā nebija ne joks, ne muļķība: viņš bija pārkā­pis idiotisma robežu un iekļuvis vājprāta valstībā. Tikpat labi viņš varēja būt ģērbies mežģīnēs vai tiklā: vējš pūta cauri, saldēdams līdz kaulu smadzenēm, plakstiņi lipa ciet, sala siltā vietiņa zem sēkliniekiem, un tie savukārt tiecās patverties iegurņa dobumā.

Ej tik uz priekšu, Ēna sev teica. Tik uz priekšu. Mājās varēsi atpūsties un izdzert spaini gaisa. Galvā sāka skanēt bītlu dziesma, un viņš soļoja tās ritmā. Kora partijā viņš attapās, ka dungo "Help!".

Tilts jau bija pavisam tuvu. Pāries tam pāri, vēl desmit minūtes, un tur būs veikali ezera rietumu malā varbūt ne gluži tik drīz…

Garām pabrauca tumša mašīna, samazināja ātrumu un, gandrīz vai neredzama izplūdes gāzu mākoni, atpakaļgaitā tuvojās Ēnam. Logs noslīdēja, un garaiņi sajaucās ar izplūdes gāzēm, veidojot pūķa dvašu, kas laizīja mašīnu no visām pusēm.

- Viss kārtībā? atskanēja policista balss no mašīnas.

Pirmajā mirkli Ēnam automātiski gribējās atbildēt: Jā, viss

ir vislabākajā kārtībā, pa pirmo, paldies, priekšniek! Taču bija par vēlu viņš jau bija ieskrējies.

- Laikam nosalšu. Eju uz Leiksaidu pirkt ēdamo un apģērbu, taču nebiju domājis, ka tas tik tālu…

To viņš sacīja domās, jo galu galā laukā iznāca tikai Nossssalšu…ssss.

- Attt-vainojt. Auksttti. Attt-vainojt, Ēna beigās izdvesa.

Policists atvēra aizmugures durvis.

- Kāpiet tūlīt iekšā un sasildieties! Labi?

Juzdamies pateicīgs, Ēna iekāpa, apsēdās un sāka berzēt rokas, cenzdamies nedomāt par nosalušajiem kāju pirkstiem. Policists atkal ērti iekārtojās priekšējā sēdeklī. Ēna skatījās uz viņu caur metāla režģi. Negribējās atcerēties pēdējo reizi, kad viņš sēdēja mašīnas aizmugurē, kur durvīm no iekšpuses nav roktura. Ēna sāka vēl sparīgāk berzēt rokas, mēģinādams tās atdzīvināt. Sūrstēja gan seja, gan apsarkušie pirksti, un arī kājas atgādināja par sevi. Viņš cerēja, ka tā ir laba zīme.

Policists iedarbināja mašīnu, un viņi sāka braukt.

- Atvainojiet, nepagriezis galvu, tikai paaugstinādams balsi, viņš teica, bet tas nebija prāta darbs. Vai tad nedzirdē­jāt meteorologu brīdinājumu? Mīnus trīsdesmit grādi! Dievs vien zina, cik ir trakajā vējā, sešdesmit, varbūt visi septiņdes­mit, lai gan, manuprāt, kad noslīd zem trīsdesmit, par vēju vairs nav jāuztraucas.

- Paldies, Ēna pamāja. Paldies, ka apstājāties! Esmu ļoti, ļoti pateicīgs!

- Kāda sieviete Rinelanderā šorīt halātā un čībās izgāja izlikt putnu barotavā barību un piesala vārda tiešā nozīmē piesala pie ietves. Tagad guļ reanimācijā. Šorīt stāstīja pa radio. Jūs laikam mūsu pilsētā nesen.

Izklausījās pēc jautājuma, uz kuru atbilde jau zināma.

- Atbraucu ar Greyhound vakar vakarā. Iedomājos, ka šodien jānopērk jauns apģērbs, ēdamais, mašīna. Nedomāju, ka būs tik auksti.

-Jā, policists pamāja. Es jau arī neko tādu negaidīju. Biju pārāk aizņemts, prātojot par globālo sasilšanu. Mans vārds ir Čads Muligans. Leiksaidas policijas priekšnieks.

- Maiks Ainsels.

- Sveiks, Maik! Nu, vai jūties kaut cik labāk?

- Mazliet, paldies.

- Kur man tevi aizvest vispirms?

Ēna nolaida rokas pie siltā gaisa straumītes. Pirksti sāpēja, un viņš tos atrāva nost. Lai sasilst pamazām.

- Varbūt vienkārši izlaidiet mani pilsētas centrā?

- Par to nevar būt ne runas! Ja vien neesi ieplānojis aplau­pīt banku un negribi, lai es tev palīdzu aizmukt ar naudu, labprāt aizvedīšu, kur gribi. Uzskati, ka pilsēta iepazīstoties dāvā tev ekskursiju!

- Ar ko jūs ieteiktu sākt?

- Tu atbrauci tikai vakar.

- Tas tiesa.

- Esi pabrokastojis?

- Vēl ne.

- Manuprāt, tas būtu tīri labs sākums, Muligans paziņoja.

Atstājuši tiltu aiz muguras, viņi iebrauca pilsētas ziemeļ­rietumu daļā.

- Meinstrīta, Muligans stāstīja, bet tur, pārbraucis tai pāri un pagriezis pa kreisi, viņš turpināja, mums ir pilsētas skvērs.

Skvērs pat ziemā izskatījās iespaidīgs, lai gan Ēna zināja, ka tas paredzēts vasaras pastaigām. Tad gan tur noteikti ir krā­saina pasaule magones, īrisi, daždažādas puķes, miniatūrā bērzu birztala laukuma stūrī kļūst par zaļi sudrabotu lapeni. Tagad tā bija pelēka ainava (lai gan skaista pat bez vasaras rotas) ar tukšu estrādi, ziemā atslēgtu strūklaku, baltcepurotu pilsētas smilšakmens mūri.

- …un te, Čads Muligans turpināja, apturēdams mašīnu pie augstas ēkas ar stikla fasādi skvēra rietumu malā, ir Meiblas valstība.

Izkāpis no mašīnas, Čads atvēra durvis un izlaida laukā Ēnu. Noliekuši galvas aukstumā un vējā, abi vīri steidza pa ietvi uz siltu vietiņu, kurā smaržoja pēc svaigi ceptas maizes, kūkām, zupām un bekona.

Pie Meiblas tikpat kā neviena nebija. Muligans apsēdās pie galdiņa, Ēna iepretim. Vai tik policijas priekšnieks negribēja izpētīt svešinieku? Bet varbūt vīram bija tāds raksturs: drau­dzīgs, izpalīdzīgs, krietns?

Pie galdiņa piesteidzās sieviete, nevis resna, bet liela, tie­šām liela auguma, ap sešdesmit, ar bronzas krāsas matiem.

- Sveiks, Čad! viņa uzsauca. Gan jau gribēsi karstu šokolādi, kamēr izdomāsi.

Viņa pasniedza abiem laminētas ēdienkartes.

- Jā, tikai bez krējuma, Muligans pamāja. Meibla mani pazīst pārāk labi, viņš teica. Bet ko tev, draugs?

- Karsta šokolāde izklausās jauki, Ēna atbildēja. Būšu tikai pateicīgs, ja pievienosiet tai putukrējumu.

- Laba izvēle, Meibla sacīja, vērts riskēt, mīļais. Varbūt mūs iepazīstināsi, Čad? Jauns darbinieks?

- Vēl ne, Čads Muligans atbildēja, nozibinādams baltos zobus. Maiks Ainsels. Vakar vakarā pārcēlās uz Leiksaidu. Lūdzu, atvainojiet!

Piecēlies viņš devās uz durvīm ar uzrakstu POINTERIEM. Blakus bija durvis SETERIEM.

- Tātad esat jaunais Nortridžroudas nama īrnieks. Veco Pilsenu māja. Jā, jā. Meibla smaidīja. Man par jums nupat stāstīja. Šorīt no rīta Hincelmans kā allaž ienāca apēst pīrāgu un izstāstīja par jums visu. Zēni, vai gribēsiet tikai karstu šokolādi vai arī pilnas brokastis?

- Es gribu brokastis, Ēna atbildēja. Kas jums būtu tāds gardāks?

- Viss, Meibla atbildēja. Es pati gatavoju ēdienus. Leiksaida ir galējais Jūpijas dienvidu un austrumu punkts, kur var dabūt pārlocītos pīrāgus, turklāt ļoti gardus. Siltus un sātīgus. Mana recepte.

Ēnam nebija ne jausmas, kas tie par pīrāgiem, tomēr viņš pateica, ka vienu labprāt. Drīz vien Meibla atgriezās ar šķīvi, kurā bija tāds kā salocīts pīrāgs. Cepuma apakšdaļa bija ievīs­tīta salvetē. Ēna pacēla pīrāgu un nokoda kumosu siltu, ar gaļas, kartupeļu, burkānu un sīpolu pildījumu.

- Tādu ēdu pirmo reizi, viņš sacīja, tiešām labs!

- Tas nāk no Jūpijas, Meibla sacīja. Tev jānokļūst vismaz līdz Aironvudai, lai tādu baudītu. Recepti atveda Kornvolas vīri, kas ieradās uz darbu dzelzs raktuvēs.

- Bet kas tā par Jūpiju?

- Augšējā pussala. A.P.[4] Jūpija. Netālu aiz Mičiganas uz ziemeļrietumiem.

Atgriezās policijas priekšnieks un, paņēmis karsto šoko­lādi, iedzēra vienu malku.

- Meibla, laikam jau piespiedi jauno cilvēku apēst tavu pirāgu? viņš teica.

- Tas bija labs, Ēna atbildēja.

Karstais pirāgs ar pildījumu tiešām bija garšīgs.

- No tā aug tauki. Čads Muligans papliķēja sev pa vēderu. Es brīdinu. Tātad. Tu teici, ka tev vajag mašīnu?

Bez siltās vējjakas policijas priekšnieks bija izstīdzējis vīrs ar alus vēderiņu. Viņš izskatījās noguris un kompetents, drīzāk inženieris, nevis policists.

Ēna ar pilnu muti pamāja.

- Labi. Es šur tur piezvanīju, un Džastins Lībovics pārdod džipu, prasa četrus tūkstošus dolāru, bet pārdotu ari par trim. Gunteri astoņus mēnešus centās pārdot Toyota 4 Runner, pre­tīga paskata auto, bet šobrīd, iespējams, būs gatavi piemaksāt, lai kāds to savāc. Ja tevi apmierina neglīts vāģis, var sanākt labs darījums. No tualetes dažus apzvanīju, atstāju ziņu misis Gunterei Leiksaidas nekustamajos īpašumos viņa vēl nebija ieradusies, varbūt frizējas pie Šeilas.

Pīrāgs Ēnam garšoja no pirmā līdz pēdējam kumosam. Tas bija apbrīnojami sātīgs. Viņš bija "pilns līdz ūkai", kā būtu teikusi māte, "pilns līdz pašām ausīm".

- Tagad darīsim tā, policijas priekšnieks Čads Muligans turpināja, noslaucījis no lūpām šokolādes putas. Vispirms brauksim uz Heningsa precēm mājai un fermai un nopirksim tev kārtīgu ziemas apģērbu, pēc tam uz Deiva delikatesēm, lai tavs pieliekamais nestāv tukšs, un beigās izlaidīšu tevi pie Leik­saidas nekustamajiem īpašumiem. Ja noliksi uz galda tūkstoš dolāru par m ašīnu, viņi būs laimīgi, ja ne, četrreiz pa piecsimt mēnesī ari būs labi. Mašīna tiešām ir neglita, taču, ja sīkais nebūtu to nokrāsojis purpura tonī, maksātu visus desmit. Uz tādu var paļauties, un, teikšu tev, tā ir kā radīta mūsu ziemai.

- Ļoti laipni no tavas puses, Ēna sacīja. Bet vai tev nav jātvarsta noziedznieki, nevis jāpalīdz ienācējiem? Tikai nedomā, ka es žēlojos.

- Mēs jau visi tā sakām, Meibla nosmējās.

Muligans paraustīja plecus.

- Mums ir laba pilsēta, viņš izmeta. Negadījumu maz. Ātrums pilsētas robežās gan bieži tiek pārsniegts, bet tas nemaz nav tik slikti, jo man par soda kvītīm maksā algu. Sest­dienas vakarā kāds stulbenis dažreiz piedzeras un iekausta lauleni, bet dažreiz šie mainās lomām, vari man ticēt. Abi labi. Bet parasti jau pie mums ir mierīgi. Cilvēki zvana, ja aizcērtas mašīnas durvis, bet iekšā palikušas atslēgas. Vai suņi rej par skaļu. Katru gadu dažus vidusskolēnus noķeru pīpējam zālīti. Trakākais gadījums piecu gadu laikā bijis ar Danu Švarcu, kas piedzērās un sašāva pats savu treileru, bet pēc tam aizbēga pa Meinstrītu ratiņkrēslā, vicinādams nolāpīto šaujamo un kliegdams, ka nošaus katru, kas gadīsies ceļā, un neviens neaizkavēs viņu tikt līdz starpštatu maģistrālei. Manuprāt, vīrs gribēja doties uz Vašingtonu un nošaut prezidentu. Vēl tagad smejos, atceroties Danu, kas dragā prom uz starpštatu maģistrāli ratiņkrēslā ar uzlīmi aizmugurē: Mans mazgadīgais noziedznieks drātē tavu stipendiāti. Atceries, Meibla?

Meibla, sakniebusi lūpas, pamāja. Acīmredzot viņai tas nešķita tik uzjautrinoši kā Muliganam.

- Kā tiki ar viņu galā? Ēna painteresējās.

- Parunājāmies. Viņš atdeva šauteni un cietumā izgulēja dzērumu. Nav jau slikts cilvēks, vienīgi par daudz paņēma uz krūts un sanervozējās.

Ēna samaksāja par savām brokastīm un, Čadam Muliga­nam vārgi iebilstot, arī par abām karstajām šokolādēm.

Heningsa veikals atradās noliktavas lieluma ēkā pilsētas dienvidu malā, un tur pārdeva visu, sākot ar traktoriem un beidzot ar rotaļlietām (rotaļlietu sektorā bija ari Ziemassvētku rotājumu izpārdošana). Veikalā rosījās daudz pēcsvētku pircēju. Ēna ievēroja jaunāko no abām meitenēm, kas autobusā bija sēdējušas viņam priekšā. Meitene gāja pa pēdām vecākiem. Ēna pamāja, un viņa vilcinoties pasmaidīja, atklājot zilo zobu platīti. Interesanti, kāda viņa būs pēc desmit gadiem? Ēna domāja.

Varbūt tikpat skaista kā meitene pie Heningsa veikala kases aparāta, kas ar pīkstuli pārbaudīja Ēnas pirkumu grozu: pārbaudāmā ierice atgādināja pistoli. Ar tādu varētu apturēt pat traktoru, ja kāds izdomātu aizlavīties ar to garām kasei.

- Desmit pāri garo apakšbikšu? meitene brīnījās. Bar­gai ziemai, ja?

Viņa varētu būt uzlecoša kinozvaigzne.

Ēna jutās atkal kā četrpadsmit gadu vecumā, nespēdams pateikt ne vārda, kā pēdējais muļķis. Klusēdams viņš noska­tījās, kā meitene ar pīkstuli apstrādā siltos zābakus, cimdus, džemperus, mēteli ar zosu dūnu stepējumu.

Norēķināties ar kredītkarti, kuru Trešdiena bija iedevis izmēģināt, nebija ne mazākās vēlmes, sevišķi tāpēc, ka bla­kus stāvēja izpalīdzīgais policijas priekšnieks Muligans. Ēna samaksāja skaidrā naudā. Iegājis ar visiem pirkumiem vīriešu tualetē, viņš iznāca laukā gandrīz vai visā jaunajā drēbju kārtā.

- Tīri labi, milzi, Muligans novērtēja.

- Vismaz silti, Ēna atbildēja.

Laukā pie autostāvvietas vējš svilināja seju, tomēr tagad bija nesalīdzināmi siltāk. Izmantodams policijas priekšnieka laipnību, Ēna nolika pirkumus mašīnas aizmugurē, bet pats apsēdās viņam blakus.

- Ar ko tu īsti nodarbojies, mister Ainsel? Muligans jau­tāja. Tik ražens zēns! Kas esi pēc profesijas, vai Leiksaidā strādāsi savā lauciņā?

Ēnas sirds sāka dauzīties kā negudra, tomēr balss skanēja mierīgi.

- Es strādāju pie tēvoča, kurš pērk un pārdod preces visā valstī. Esmu vienkāršs krāvējs.

- Alga laba?

- Radu būšana. Tēvocis zina, ka ādu viņam neplēsīšu, un ari es pats šo to iemācos. Pagaidām, kamēr izdomāšu, ko gribu.

Vārdi plūda pārliecinoši, viss gāja kā pa sviestu. Maiku Ainselu Ēna jau pazina kā savus piecus pirkstus: patīkams zēns. Viņam nebija Ēnas problēmu. Viņš nebija precējies. Neviens nebija viņu pratinājis preču vagonā kā misters Mežs un mis­ters Akmens Ēnu. Maiku neviens neuzrunāja no televizora. (Vai vēlies redzēt Lūsijas pupus? Ēna prātā dzirdēja balsi.) Maiks Ainsels naktīs nemurgoja un negaidīja vētru.

Deiva delikatesēs Ēna piepildīja iepirkumu grozu, it kā iepirktos uzpildes stacijā: piens, olas, maize, āboli, siers, cepumi. Vienvārdsakot, lai būtu ko ēst. Vēlāk iepirksies pama­tīgāk. Kamēr viņš maksāja, Čads Muligans sasveicinājās ar dažiem cilvēkiem un iepazīstināja viņus ar Ēnu.

Maiks Ainsels, ievācās veco Pilsenu mājas tukšajā dzī­voklī. Augšstāvā, sētas pusē, viņš sacīja.

Ēna pat necentās iegaumēt visu vārdus, tikai smaidīdams sniedza roku, mazliet nosvīdis un karstajā veikalā tik siltā apģērbā nejuzdamies īsti labi.

Pēc tam Čads Muligans veda viņu pāri ielai uz Leiksaidas nekustamajiem īpašumiem. Misiju Gunteri (ar svaigi ieveido­tiem, salakotiem matiem) ar Ēnu iepazīstināt nevajadzēja: viņa jau labi zināja, kas ir Maiks Ainsels. Jaukais misters Borsons, viņa tēvocis Emersons, neparasti jauks cilvēks, bija ieradies laikam pirms sešām vai astoņām nedēļām un īrējis istabu veco Pilsenu mājā, no kuras paveras tik satriecošs skats! Mīļumiņ, pagaidiet tik līdz pavasarim! Mums taču tā paveicies, tik daudz ezeru šajā pasaules galā, tik spilgti zaļas aļģes vasarā, ka vai nelabi metas. Un mūsu ezers nu atbrauciet ceturtajā jūlijā, tad to var burtiski dzert, un misters Borsons samaksāja visu gadu uz priekšu. Un, ja runājam par Toyota 4 Runner, tiešām grūti noticēt, ka Čads Muligans vēl to atceras, un, jā, viņa ar prieku no tās atbrīvosies. Ja godīgi, sieviete jau bija samieri­nājusies ar domu, ka mašīna šogad būs jāatdod Hincelmanam kā šīgada plunkšķa krakata vismaz nebūs jāmaksā nodokļi. Taču nē! Mašīna nemaz nav tāda krakata, nebūt ne. Viņas dēls, pirms devās uz Grīnbeja koledžu, ar to brauca un kādu dienu izdomāja nokrāsot purpura tonī, ha-ha-ha, protams, jācer, ka Maikam Ainselam patīk tāda krāsa, ko tur vēl lai saka. Ja nu nepatiks, viņa ļaunā neņems…

Kundzes monologa vidū policijas priekšnieks Muligans atvainojās.

Zināt, man jābrauc uz policijas iecirkni. Jauki bija ar tevi iepazīties, Maik, viņš teica, pārlikdams Ēnas iepirkumu somas Misijas Gunteres pikapā.

Misija Gьntere aizveda Ēnu uz savām mājām, un pa ceļam viņš redzēja pavecu sporta mašīnu. Saputinātā sniega dēļ puse braucamā izskatījās žilbinoši balta, bet otra bija nejēdzīgā purpurkrāsā. Tik spilgti purpursarkana, ka vajadzētu pīpēt zāli daudz un bieži, lai tā kaut nedaudz iepatiktos.

Lai nu kā, bet dzinējs pamodās ar pirmo piegājienu, sildī­tājs arī, lai gan to vajadzēja darbināt gandrīz desmit minūtes, līdz gaisa temperatūra salonā mainījās no neciešami aukstas uz mēreni vēsu. Tikmēr Misija Gьntere ieveda Ēnu virtuvē atvainojiet par nekārtību, bet mazie pēc Ziemassvētkiem izmētājuši rotaļlietas un viņai vienkārši trūkst stingrības, vai viņš neieēstu tītara pārpalikumus no pusdienām? Nu labi, tad kafiju, tūlīt pat uzliešu svaigu un Ēna, paņēmis no loga sēdekļa milzīgu, sarkanu spēļu auto, apsēdās, bet Misija Gьn­tere tikmēr prašņāja, vai viņš jau ir iepazinies ar kaimiņiem. Bija jāatzīstas, ka vēl ne.

Gaidot kafiju, Ēna uzzināja, ka viņa mājā ir četri īres dzī­vokļi; savulaik apakšstāvā dzīvoja paši Pilseni un izīrēja divus augšstāva dzīvokļus, bet tagad apakšstāvā dzīvo divi jauni vīrieši: misters Holcs un misters Neimans, īstenībā pāris. Viņa uzsvēra vārdu pāris, ak debestiņ, mister Ainsel, mums te pietiek visādu, tāpat kā mežā neaug tikai vienas sugas koki. Tādi gan parasti izvēlas Medisonu vai Dvīņu pilsētas, taču, atklāti runājot, šeit tas nevienu neuztrauc. Ziemā pārī­tis dzīvo Kīvestā, bet aprīlī atgriezīsies, un tad jau tiksieties. Bet blakusdurvīs jums, mister Ainsel, dzīvo Margrete Olsena ar mazo dēlu. Jauka dāma, tiešām jauka, lai gan dzīvē viņai smagi klājies. Vienalga īsts saulstariņš, un viņa strādā avīzē "Leiksaidas Ziņas". Interesantākā avīze pasaulē jau tā nav, bet, taisnību sakot, tieši tāda vietējiem patīk.

Liedama kafiju, Misija teica, ka gribētos gan, lai misters Ainsels redzētu pilsētu vasarā vai vēlā pavasarī, kad zied ceriņi, ābeles un ķirši. Viņasprāt, nekā skaistāka nav, visā pasaulē nav nekā tamlīdzīga.

Ēna iemaksāja piecsimt dolārus un, iekāpis mašīnā, atpa­kaļgaitā izbrauca no pagalma uz ceļa. Misija Guntere piebungoja pie priekšējā stikla un pasniedza biezu, brūnu aploksni.

Tas jums, viņa teica, gandrīz vai aizmirsu. Vietējais joks. Izdrukājām tos pirms dažiem gadiem. Varat uzreiz neska­tīties.

Pateicies Ēna uzmanīgi brauca atpakaļ uz pilsētu, izvēlēda­mies ceļu gar ezeru. Būtu tiešām jauki redzēt pilsētu pavasari, vasarā vai rudenī tad, protams, tā būs neaprakstāmi skaista.

Pēc desmit minūtēm Ēna jau bija mājās.

Novietojis mašīnu, viņš pa kāpnēm devās uz auksto mitekli. Izsaiņojis pirkumus un salicis ēdamo skapīšos un ledusskapī, Ēna atvēra Misijas Gunteres iedoto aploksni.

Tajā bija pase zilos laminētos vākos, bet iekšā paziņojums, ka Maikls Ainsels (rakstīts Misijas Gunteres kārtīgajā rokrakstā) ir Leiksaidas pavalstnieks. Nākamajā lapā bija pilsētas plāns, bet pārējās daudz vietējo veikalu atlaižu kuponu.

- Laikam man te patiks, Ēna skaļi teica, skatīdamies pa logu uz aizsalušo ezeru. Ja vien reiz kļūs siltāk.

Ap diviem pēcpusdienā pie durvīm kāds pieklauvēja. Ēna tobrīd praktizēja acu apmānīšanu ar divdesmit pieciem cen­tiem, mētādams monētu no plaukstas uz plaukstu. Pirksti viņam bija tik nosaluši un neveikli, ka monēta visu laiku krita laukā no rokām uz galda virsmas, un tagad arī.

Neatlika nekas cits kā iet atvērt durvis.

Pirmajā mirklī Ēna nobijās: cilvēks uz sliekšņa bija melnā maskā, tā sedza sejas apakšējo daļu. Tādās darbojas banku laupītāji, ko rāda televīzijā, vai ari sērijveida slepkavas lētā filmā, lai biedētu savus upurus. Svešiniekam galvā bija melna adīta cepure.

Lai nu kā, bet viņš bija mazāks un sīkāks par Ēnu un arī apbruņots, šķiet, nebija. Turklāt viņš bija ģērbies spilgtā, rūtainā mētelī, un sērijveida slepkavas tādus nav iecienījuši.

- Ehm hihelhan, viesis murmulēja. -Jā?

Svešais noņēma masku, un parādījās Hincelmana jautrā seja.

- Es teicu: esmu Hincelmans. Zini, man nav ne jausmas, ko darījām, kad vēl nebija izgudrotas tādas maskas. Nē, atceros, atceros! Uz sejas varēja uzmaukt biezu adītu cepuri vai ietīties šallē, un tas ari viss. Manuprāt, tagad gan notiek zilzaļi brīnumi. Varbūt esmu vecs vīrs, tomēr par progresu negremžos, es ne.

Beidzis runāt, Hincelmans pasvieda Ēnam grozu, kas bija līdz malām pilns ar vietējā siera rituļiem, pudelēm, burkām un vairākām nelielām salami desiņām, kas sevi reklamēja par briežgaļas vasaras cīsiņiem, un tikai tad ienāca istabā.

- Priecīgu pēcsvētku dienu!

Hincelmana deguns, ausis un vaigi bija aveņu sārtumā maska tos nebija pasargājusi.

- Dzirdēju, ka šodien jau apēdi veselu Meiblas pīrāgu. Atnesu tev šo un to.

- Ļoti laipni no jūsu puses, Ēna atbildēja.

- Sīkums. Nākamnedēļ nelikšu tev mieru ar loteriju. To rīko Tirdzniecības palāta, un es esmu tās vadītājs. Pērn savācām gandrīz septiņpadsmit tūkstošus dolāru Leiksaidas slimnīcas bērnu nodaļai.

- Bet kāpēc jūs neiedodat man biļeti tagad?

- Pasākums nevar sākties, iekams plunkšķa krakatas riteņi nepieskaras ledum. Hincelmans pa logu paskatījās uz ezeru. Auksts. Pagājušajā naktī droši vien nokrita zem četrdesmit pieciem grādiem.

- Ātri gan, Ēna pamāja.

- Senos laikos cilvēki lūdzās, lai dievs sūta tādu salu, Hin­celmans sacīja. Man tētis stāstīja. Kad te ieradās pirmie iece­ļotāji lauksaimnieki un mežcirtēji ilgi pirms tam, kad parā­dījās raktuvju strādnieki, lai gan raktuvju te nekad īsti nav bijis, jo viņi droši vien tās piebeidza dzelzs ir gana daudz zem…

- Jūs lūdzāt šādu salu? Ēna viņu pārtrauca.

- Saproti, ieceļotāji tikai tā varēja izdzīvot. Visiem ēdamā nepietika, un vecos laikos jau nevarēja vienkārši aiziet pie Deiva un salikt ratiņos visu vajadzīgo, nē, ser. Tāpēc mans grospaps grozījās, kā varēja: kad iestājās bargs sals kā šodien, viņš paņēma grosmammu, bērnus (manu tēvoci un tanti, un tēti, kas bija pastarītis), kalpu meiteni un nomnieku un tad ar visiem prom uz strautu, kur katram iedeva ieraut graķīti ruma ar zālītēm recepte bija atvesta no Vecās pasaules, un beigās apslacīja visus ar ūdeni. Tas sasala dažās sekundēs, un visi stāvēja stīvi kā saldējums uz kociņa. Pēc tam grospaps viņus saguldīja grāvī, kas bija laikus izrakts un izklāts ar salmiem, citu pēc cita, aplika riņķī salmus, virsū dēļus, lai zvēri netiek klāt, jo tajos laikos bija vilki un lāči, un kas tik vēl ne. Hodagi gan ne, par tiem gari jāstāsta, un es negribu pārbaudīt tavu pacietību ar pasaciņām, nē, ser. Beigās uzklāja virsū kārtīgus dēļus, un nākamais sniegs apsedza visu līdz galam, palika tikai karogs, kuru grospaps iesprauda, lai zinātu, kur meklēt grāvi.

Pēc tam grospaps pārziemoja bez raizēm, jo nebija jāuz­traucas ne par ēdamo, ne kurināmo. Bet, kad manīja, ka tie­šām klāt pavasaris, sameklēja karogu, novāca dēļus un visu ģimeni citu pēc cita sanesa pie uguns, lai atkūst. Neviens nekurnēja, izņemot nomnieku, kurš bija palicis bez auss to pa druskai vien bija nograuzusi peļu saime, jo vienreiz gros­paps nesalika dēļus blīvi. Dabiski, ka tajos laikos mums bija īstas ziemas. Tad varēja tā darīt. Bet tagad ziemas mīkstas, īstu aukstumu nemaz neredz.

- Tiešām? Ēna brīnījās, izlikdamies, ka ņem stāstījumu par pilnu, ar visu sirdi izbaudīdams spēli.

-Jā, kopš četrdesmit devītā gada ziemas, un tu esi par jaunu, lai to atcerētos. Tā gan bija ziema. Redzu, ka esi nopircis sev vāģi.

- Jā. Ko teiksiet?

- Godīgi sakot, man tas Gunteru puika nekad nav paticis. Ierīkoju foreļu vietu tālāk mežos, savas zemes malā. Nu labi tā gan ir pilsētas īpašums. Saliku ūdenī akmeņus, lai ir bedrītes un forelēm labāka vietiņa. Dažas skaistules noķēru, viena bija ap pāris kilogramiem, un tad mazais Gunters izspārdīja bed­rītes un pat draudēja ziņot Vides departamentam. Tagad viņš ir Grīnbejā, bet drīz būs atpakaļ. Ja pasaulē ir taisnība, viņš būtu aizgājis pasaulē kā ziemas bēglis, bet nē, pielipis te kā pirtsslotas lapa.

Hincelmans sāka izlikt uz virtuves letes sālsmaizē atnestā groza saturu.

- Te tev būs Katrīnas Paudermeikeres mežābolu marme­lāde. Tādu podu saņemu no viņas katros Ziemassvētkos jau no seniem laikiem, kad tevis vēl nebija pasaulē, tomēr ar rūgtumu jāatzīst, ka vēl nevienu neesmu atvēris. Visi stāv manā pagrabā, četrdesmit vai piecdesmit podu. Varbūt reiz atvēršu, un atklā­sies, ka man garšo. Tikmēr viens lai tiek tev. Varbūt ies pie sirds.

Ēna ielika burku ledusskapī līdz ar citām Hincelmana dāva­nām. Kas tas? viņš jautāja, turot garu pudeli bez etiķetes; stikla trauks bija piepildīts ar zaļganu sviestveida substanci.

- Olīveļļa. Tāda tā kļūst šādā aukstumā. Neraizējies, cep­šanai būs laba.

- Skaidrs. Kas tie par ziemas bēgļiem?

-Hm.

Vecais uzmauca vilnas cepuri uz ausīm un ar sārto pirkstu paurbināja deniņus.

- Tas nav tikai Leiksaidā vien, mums ir laba pilsēta, labāka par visām, tomēr ne ideāla. Dažreiz ziemā, kad ir tik auksti, ka nevar iet laukā, sniegs tik sauss, ka ne sniegavīru uzcelt, sīkajiem no nekā nedarīšanas uznāk melnie…

- Bērni aizbēg no mājām?

Vecais vīrs nopietni pamāja.

- Es uzskatu, ka pie visa vainīga televīzija, rāda, kas bērniem nav jāredz, "Beverlihilsu", "Dalasu" un "Dinastiju", visvisādas bezjēdzības. Man kopš astoņdesmit trešā gada rudens mājās vairs nav televizora, vienīgi melnbaltais, nolikts skapī visādam gadījumam, ja nu ierodas ciemiņi un rāda interesantu maču.

- Ar ko lai jūs uzcienāju, Hincelman?

- Tikai ne kafiju! Tā man svilina kuņģi. Labāk tīru ūdeni.

Hincelmans šūpoja galvu.

- Lielākā nelaime mūsu pasaules malā ir nabadzība. Ne jau tāda kā depresijas laikā, bet vairāk… kā lai pasaka, ka tā manās iekšā pa šķirbām kā prusaki?

- Glūnīgi?

-Jā, glūnīgi. Kokrūpniecība pagalam. Kalnraktuves arī. Tūristi nebrauc uz ziemeļiem tālāk par Delsu, ja neskaita vienu otru mednieku un bērnus nometnē pie ezera, un tādi jau pil­sētā naudu netērē.

- Taču Leiksaida izskatās plaukstoša.

Večuka zilās acis nozibsnīja.

- Tici man, tas prasa daudz pūļu, viņš teica. Smagu darbu. Taču pilsēta mums laba, un katram vērts ieguldīt savu artavu. Lai nebūtu jādzīvo trūkumā kā manai ģimenei un man bērnībā. Vai gribi zināt, cik nabadzīgi savulaik es dzīvoju?

Ēnas seja joprojām pauda, ka viņš tic visam dzirdētajam.

- Cik trūcīgi jūs bērnībā dzīvojāt, mister Hincelman?

- Bez mistera, Maik! Tik trūcigi, ka nevarējām atļauties pat uguni. Pienāca Jaunais gads, tēvs sūkāja piparmētru ledeni, bet mēs, bērni, stāvējām ar izstieptām rokām, gozēdamies viņa siltumā.

Ēna nosvilpās. Hincelmans uzmauca galvā slēpotāja masku, uzvilka milzīgo, rūtaino mēteli, izņēma no kabatas mašīnas atslēgas un beigās uzvilka rokās biezus cimdus.

-Ja sāk mocīt garlaicība, nāc uz videonomu un taujā pēc manis. Parādīšu tev paštaisīto mušu kolekciju, zivju ēsmas. Tev būs tik garlaicīgi, ka mājās iesi priecīgs.

Viņa balss bija klusināta, taču sadzirdama.

- Atnākšu! Ēna pasmaidīja. Kā iet Tesijai?

- Guļ ziemas miegā. Pavasarī tiks laukā. Un tagad visu labu, mister Ainsel!

Izgājis Hincelmans aizvēra aiz sevis durvis.

Dzīvoklī bija kļuvis vēl aukstāk.

Ēna uzģērba mēteli, uzvilka rokās cimdus, beigās apāva zābakus. Logs bija tā aizsalis, ka bija palikusi tikai šaura sprauga pie palodzes un skats uz ezeru pārvērties abstraktā gleznā.

No elpas gaisā cēlās garaiņi.

Izgājis terasē, Ēna pieklauvēja pie tuvāko kaimiņu durvīm. Aiz tām sievietes balss kliedza, lai, dieva dēļ, taču aizveras un vienreiz izslēdz televizoru droši vien uz bērnu, jo pieaugušie cits uz citu tā nebrēc, ne jau ar tādu toni. Kad durvis beidzot

atvērās, tajās paradijās nogurusi sieviete ar ļoti gariem un ļoti melniem matiem un uzmanīgi viņā skatījās. "Jā?

- Sveicināta, kundze! Mani sauc Maiks Ainsels. Dzīvoju jums blakus.

Sievietes sejas izteiksme nemainījās. -Jā?

- Kundze, es salstu nost. No sildītāja maz labuma, nespēj sasildīt dzīvokli, nepavisam ne.

Nomērījusi viņu ar skatienu no galvas līdz kājām, sieviete tik tikko manāmi pasmaidīja.

- Labi, ienāciet! Citādi mēs arī nosalsim.

Ēna iegāja. Istabā uz grīdas mētājās krāsainas plastmasas rotaļlietas. Pie sienas rēgojās saplēstu Ziemassvētku dāvanu papīru kaudzīte. Dažus soļus no televizora sēdēja puišelis un skatījās Disneja videofilmu par Herkulesu: ekrānā mīņājās un brēca animācijas satīrs. Ēna uzgrieza televizoram muguru.

- Bet tagad klausieties, sieviete ierunājās. Dariet, lūk, kā. Vispirms aizlīmējiet logu šķirbas, līmlenti varat nopirkt Heningsa veikalā, tāda pati kā folija, tikai logiem. Ar to aizlī­mējiet šķirbas. Ja patīk, varat pažāvēt ar fēnu, tad turēsies visu ziemu. Siltums netiks laukā. Pēc tam nopērciet kārtīgu sildītāju vai pat divus. Ēka ir veca, tāpēc nesargā no īsta aukstuma. Pēdējās ziemas bija siltas, un par to, manuprāt, jāpateicas debesīm.

Viņa sniedza roku.

- Margrete Olsena.

- Prieks ar jums iepazīties, novilcis cimdu, Ēna sasvei­cinājās. Zināt, kundze, es gan domāju, ka Olseniem jābūt mazliet blondākiem.

- Mans bijušais vīrs bija īsts gaišmatis. Sārts un blonds. Nekādi nevarēja nosauļoties.

- Misija Guntere teica, ka jūs rakstāt vietējai avīzei.

- Misija Gьntere stāsta visu par visiem. Nezinu, kāpēc mums vajadzīgs vietējais laikraksts, ja ir rosīgā Misija Gьntere. Jā. Šad tad veidoju ziņu reportāžas, lai gan par jaunumiem lielākoties raksta redaktors. Es gatavoju slejas par dabu un dārzniecību, katru svētdienu publicēju viedokļu apskatu, kā ari vietējo aprindu hroniku, kas, manuprāt, ir trulinošs raksts par to, kurš un kur desmit kilometru rādiusā pusdienojis. Vai pareizāk kurš pie kura.

- Kurš pie kura, Ēna neapdomājies atbildēja. Ģenitīvs.

Melnās acis lūkojās pretī, un radās spilgta dйjа vu sajūta,

ka tas jau reiz ir noticis. Esmu šeit jau bijis.

Nē, viņa man kādu atgādina.

- Lai nu kā, izstāstīju jums par dzīvokļa siltināšanu, viņa teica.

- Paldies, Ēna pamāja. Kad būs siltāks, jums ar mazo jānāk pie manis ciemos.

- Viņu sauc Leons, sieviete sacīja. Bija patīkami ar jums iepazīties, mister… Atvainojiet…

- Ainsels, Ēna atsaucās, Maiks Ainsels.

- Kas tas par vārdu? kaimiņiene painteresējās.

Ēnam nebija ne jausmas.

- Ainsels? Diemžēl par ģimenes ciltskoku nekad neesmu interesējies.

- Varbūt norvēģu? sieviete minēja.

- Tiešām nezinu, Ēna sacīja un, atcerējies tēvoci Emer-

sonu Borsonu, piebilda: Bet kaut kas uz to pusi ir.

♦ * *

Kad ieradās Trešdiena, Ēna jau bija krustām šķērsām aplī­mējis logus, galvenajā istabā rūca viens sildītājs, bet guļam­istabā otrs. Dzīvoklī bija tīri jauki.

- Kur tu, nolādēts, izrāvi to purpurkrāsas grabažu? Treš­diena sveiciena vietā izmeta.

- Paklau, Ēna atbildēja, ar manu balto grabažu aiz­brauci tu. Starp citu, kur tā šobrid atrodas?

- Dulutā pārdevu, Trešdiena atzinās, piesardzība nenāk par ļaunu. Neuztraucies saņemsi savu tiesu, kad viss būs padarīts.

- Kāds ir mans uzdevums? Ēna pajautāja. Tieši Leiksaidā? Ne jau pasaules mērogā.

Trešdiena kā allaž pasmaidīja tā, ka gribējās viņam iesist.

- Te tu esi tāpēc, ka Leiksaida ir pēdējā vieta, kur tevi kāds meklēs. Šeit varu pasargāt tevi no nevēlamām acīm.

- Tu domā melnās zīmotnes?

- Tieši tā. Baidos, ka Klints māja mums ir slēgta. Tas maz­liet sarežģī mūsu plānus, bet gan jau tiksim ar visu galā. Šobrīd mēs tikai mīdāmies uz vietas un vicinām karogus, maršējam un pastaigājamies, bet vienreiz ķersimies vērsim pie ragiem, mazliet vēlāk, nekā visi gaida. Manuprāt, viņi novilcinās līdz pavasarim. Tikmēr nekas nozīmīgs nenotiks.

- Kā tā?

-Var jau gvelzt par sekundes miljono daļiņu, virtuālajām pasaulēm un paradigmu pārcelšanu, tomēr tāpat jādzīvo uz mūsu planētas un jāpakļaujas gadalaikiem. Ziemas mēneši ir miruši mēneši. Uzvara šajos mēnešos nes mirušu uzvaru.

- Man tiešām nepielec, par ko tu runā, Ēna atzinās.

Tā gan īsti nebija patiesība. Kaut ko jau viņš atskārta, tomēr cerēja, ka maldās.

- Mums priekšā smaga ziema, un laiks jāizmanto gudri. Varam pulcināt karaspēku un izvēlēties kaujas lauku.

- Skaidrs, Ēna piekrita, zinādams, ka Trešdiena saka patiesību, vismaz daļēji. Tuvojās karš. Nē, karš jau bija sācies. Tuvojās kauja. Trakais Svīnijs atzinās, ka tovakar bārā izpil­dījis tavu pavēli. Atklāja man to īsi pirms nāves.

- Neba es algotu kādu, kas nespēj nokārtot tādu nieku kā kautiņš bārā? Bet nebaidies, šajā laikā tu esi ieguvis desmit­kārtīgu uzticību. Vai esi kādreiz bijis Lasvegasā?

- Lasvegasā Nevadā?

- Tajā pašā.

-Nē.

- Šovakar tur ielidosim no Medisonas ar čārterreisu, kas paredzēts augstākās klases spēlmaņiem. Pārliecināju visus, ka mēs ari tādi esam.

- Vai tu nenogursti, vienā laidā melodams? Ēna laipni pajautāja, ziņkāres dzīts.

- Itin nemaz. Starp citu, šoreiz es nemeloju. Mēs spēlējam uz visaugstākajām likmēm. Līdz Medisonai varam tikt ilgākais pāris stundās, ceļi ir tīri. Tāpēc aizslēdz durvis, atvieno sildītā­jus! Būtu drausmīgi, ja tavas prombūtnes laikā nodegtu māja.

- Ar ko mēs Lasvegasā tiksimies?

Trešdiena pateica.

Izslēdzis sildītājus un sametis somā apģērbu vienai dien­naktij, Ēna pagriezās pret viņu un atzinās:

- Paklausies, es jūtos muļķīgi. Zinu tu nupat pateici, ar ko tiksimies, bet man tas jau izkrita no prāta. Smadzenēs īssa­vienojums, vai. Aizmirsu. Ar ko tad mēs tiekamies?

Trešdiena viņam vēlreiz pateica.

Šoreiz Ēna gandrīz vai iegaumēja. Vārds bija mēles galā. Ēna vēlējās, kaut būtu uzmanīgāk klausījies Trešdienā. Lai nu paliek.

- Kurš no mums sēdēs pie stūres? viņš pajautāja.

- Tu, atsaucās Trešdiena.

Nogājuši pa kāpnēm, viņi pa apledojušo ielu devās pie melna Lincoln limuzīna.

Ēna iedarbināja dzinēju.

* * #

Ieejot kazino, uzaicinājumi birst kā no pilnības raga, un, lai nekristu to kārdinājumā, jābūt ar akmens sirdi, bez fantāzijas un apbrīnojami vienaldzīgam pret naudu.

Ieklausieties: sudraba monētas džinkst kā zalves, kad tās kūleņo automātā, šaltī izkrīt atverē un izbirst uz paklāja ar monogrammām, un tad atskan daudzbalsīgs spiedzošu sirēnu koris, kas izklīst plašajās spēļu zālēs un, sasniedzis kāršu galdus, pārvēršas omulīgā fona murdoņā, tālā skaņu vilnī, kas ir tikai tik skaļš, lai uzturētu adrenalīnu spēlmaņu asinīs.

Visiem kazino ir noslēpums, kuru tie neatklāj, sargā un lolo, svētākais no mistērijām. Vairums ļaužu taču nespēlē laimesta dēļ, lai gan tieši nauda tiek reklamēta, piesaukta un dievināta. Tie ir kazino meli, ar kuriem vieglāk ievilināt milzīgajās, mūžam atvērtajās, aicinošajās durvīs, tie ir meli, ar kuriem aizbildinās arī paši spēlmaņi.

Un noslēpums ir šāds: cilvēks spēlē, lai naudu zaudētu. Spēl­manis ierodas kazino, lai baudītu mirkli, kurā viņš jūtas dzīvs, lai iekustinātu ratu vai apsēstos pie kāršu galda, lai aizmirstos un domātu tikai par monētām un spēļu automātu. Var jau lielīties ar veiksmīgu nakti, ar naudu, kas laimēta kazino, tomēr sirdī visi lolo zaudējuma mirkli. Tas kā nekā ir upuris.

Nauda kazino plūst nepārtraukti kā zaļi sudrabota straume no rokām rokās, no spēlmaņa pie krupjē, pēc tam pie kasiera, pārvaldnieka, drošības dienesta, līdz beigās tiek svētākajā no svē­tajām telpām, naudas skaitīšanas istabā. Tieši šeit var atgūties, telpā, kurā banknotes tiek sašķirotas, saliktas kaudzītēs, siste­matizētas, telpā, kas pamazām kļūst lieka, jo arvien biežāk caur kazino plūst virtuālā nauda: elektroniski ienākumi un izdevumi, rēķini, kas skrien pa telefona vadiem.

Kazino svētnīcā sēž trīs vīri un skaita naudu, bet viņus novēro kameru stikla acis (kuras viņi redz) un mikroskopisku kameru skatieni (kurus viņi neredz). Maiņas laikā katrs no šiem vīriem pārskaita vairāk naudas, nekā saņemtu algas aploksnē visā mūžā. Katrs no viņiem naktī sapņo par naudas skaitīšanu un banknošu kaudzītēm ar papīra lentēm un cipariem, kas aug, nauda tiek sašķirota un pazūd. Vismaz vienreiz nedēļā, apsverot visus par un pret, viņi prāto, kā varētu apmuļķot drošības sistēmu un aizbēgt ar naudas maisu, kuru būtu pa spēkam uzcelt plecos. Beigās viņi atsakās no neprātīgā nodoma un samierinās ar algu, tā izvairo­ties gan no cietuma, gan no anonīma kapa.

Svētākajā no svētākajām vietām, kurā trīs vīri skaita naudu, bet sargi viņus novēro, atrodas vēl kāds. Nevainojamā tumši brūnpelēkā uzvalkā, tumšiem matiem, kārtīgi noskuvies-vārdu sakot, neuzkrītošs un neizteiksmīgs vīrs. Neviens nav ievērojis viņa klāt­būtni, bet, ja ir, tad acumirklī ir to aizmirsis.

Maiņas beigās durvis atveras, un vīrs tumši brūnpelēkajā uzvalkā atstāj istabu un kopā ar sargiem iet pa gaiteņiem, soļiem švīkstot pa paklājiem. Naudas seifi ratiņos tiek aizstumti uz iek­šējo pārkraušanas punktu un beigās tiek iecelti bruņumašīnās. Vārti atveras, lai mazā gaismiņā izlaistu bruņumašīnas Lasvegasas ielās, un arī vīrs tumši brūnpelēkajā uzvalkā nemanāmi iziet pa vārtiem un dodas projām, pat nepamezdams skatienu pa kreisi uz Ņujorkas ainas imitāciju.

Lasvegasa ir pārvērtusies bērnu grāmatā ar skaistām bildēm, kurā aplūkojama te pasaku pils, tur melna piramīda ar sfink­sām abās pusēs, kas tumsā met gaismas staru kā lidojošo šķīvīšu bākuguns, bet neona orākuli un mirgojoši ekrāni pareģo laimi un veiksmi, reklamē dziedātājus, komiķus un burvju māksliniekus, kas te dzīvojuši vai uzstājušies. Gaismas nepārtraukti mirgo, māj un aicina. Reizi stundā no vulkāna izšaujas uguns liesmas. Reizi stundā pirātu kuģis nogremdē karakuģi.

Vīrs tumši brūnpelēkajā uzvalkā mundri soļo pa ielu, juzdams, kā cauri pilsētai plūst naudas straumes. Ik vasaru ielas verd un no veikalu durvīm, kurām viņš iet garām, pārkarsušajā pilsētā plūst ledains, kondicionēts gaiss, atdzesējot sasvīdušās sejas. Tagad te ir tuksnesīga ziema, kailsals, un vīrs tumši brūnpelēkajā uzvalkā māk to novērtēt. Naudas apstrāde viņa domās pārvēršas smalkās metāla mežģīnēs, trīsdimensiju gaismas un kustības kaķa šūpulī. Tieši ātrums, ar kādu nauda pārvietojas no vietas uz vietu, no rokām uz rokām, viņam patīk vislabāk, satraucot un vilinot kā ielu narkomānu.

Vīrietim tumši brūnpelēkajā uzvalkā lēni seko taksometrs, tas ietur drošu attālumu. Viņš to nemana, pat neiedomājas par to: viņu tik reti kāds ievēro, ka šāda iespēja šķiet gandrīz vai nereāla.

Pulkstenis rāda ceturto rīta stundu. Vīru tumši brūnpelēkajā uzvalkā pievelk viesnīcas un kazino, kas jau trīsdesmit gadus nav modē, bet vēl strādā līdz rītdienai vai vēl sešus mēnešus, un tad ēkas tiks nojauktas un to vietā pacelsies izpriecu nami, bet vies­nīca un kazino aizies nebūtībā. Neviens šo vīru te nepazīst, neviens viņu neatceras, vestibils ir panīcis, bezgaumīgs un kluss, gaiss vēl zilgs no veciem cigarešu dūmiem, un augšstāvā, privātā telpā, kāds grasās ieguldīt pokera spēlē pāris miljonu dolāru. Vīrs tumši brūnpelēkajā uzvalkā apsēžas bārā, dažus stāvus zem pokera spēl­maņu istabas, bet viesmīle neliekas viņu manām. Fonā klusi skan versija par Why Can't He Be You, gandrīz vai netverami. Pieci Elvisa Preslija līdzinieki, katrs savas krāsas kombinezonā, vēlajā stundā bāra televīzijā skatās futbola spēles atkārtojumu.

Pie galdiņa, pie kura sēž vīrs tumši brūnpelēkajā uzvalkā, apsēžas liela auguma vīrs gaišpelēkā uzvalkā, un viņu gan vies­mīle uzreiz ievēro. Jāpiebilst, ka viņa ir pārāk kalsna, lai būtu skaista, pārāk atgādina anoreksijas slimnieci, lai strādātu Luxor vai Tropicana, un skaita minūtes līdz darbdienas beigām. Viesmīle pienāk pie galdiņa un pasmaida. Vīrs gaišpelēkajā uzvalkā viņai plati uzsmīn. Šovakar jūs esat burvīga, mana mīļā, vecajām acīm prieks uz jums skatīties, viņš saka, un viesmīle, paredzē­dama lielu dzeramnaudu, plati smaida. Vīrs gaišpelēkajā uzvalkā pasūta sev Jack Daniel's, bet vīram tumši brūnpelēkajā uzvalkā skotu viskiju Laphroaig ar ūdeni.

Vai zini, vīrs gaišpelēkajā uzvalkā ierunājas, saņēmis dzērienu, skaistākās dzejas rindas visā nolādētās valsts vēsturē 1853. gadā paudis Kanāda Bils Džounss, kad viņu Batonrūžā aptīrīja blēdīgas faro spēles laikā. Džordžs Devols, kurš, tāpat kā Kanāda Bils, nebija no tiem, kas atsakās apcirpt dumjas aitiņas, pasauca Bilu malā un noprasīja, vai viņš tiešām neredzējis, ka spēle ir blēdīga. Kanāda Bils nopūties, paraustījis plecus un atbil­dējis: Zināju. Bet šajā pilsētā spēlē vienīgi tā.

Pēc tam viņš atkal apsēdies pie spēļu galda.

Tumšas acis ar neuzticību skatās vīrietī, kas ģērbies gaišpelē­kajā uzvalkā. Vīrs tumši brūnpelēkajā uzvalkā kaut ko saka. Biedrs gaišpelēkajā uzvalkā, ar sirmojošu rudu bārdu, purina galvu.

- Paklau, viņš saka, man tiešām žēl, ka Viskonsinā tā sanāca! Bet tevi es atpestīju, vai ne? Cietušo nav.

Vīrs tumši brūnpelēkajā uzvalkā, ierāvis Laphroaig ar ūdeni un rāvas garšu, raksturīgu vecam viskijam, kaut ko jautā.

- Nezinu. Notikumi risinās straujāk, nekā gaidīju. Visi neve­selīgi interesējas par zēnu, kuru salīgu sev par izsūtāmo, viņš gaida ārpusē, sēž taksī. Vai varu ar tevi rēķināties?

Vīrs tumši brūnpelēkajā uzvalkā atbild.

Bārdainis purina galvu.

- Viņa nav redzēta jau divus gadsimtus. Ja nav mirusi, tad izstājusies no spēles.

Saruna turpinās.

- Paklau, bārdainais izrauj glāzi līdz dibenam. Esi uz vietas, kad vajadzēs, un es par tevi parūpēšos. Ko tu gribi? Somu'? Varu tev pudeli sadabūt. īsta manta!

Vīrs tumšajā uzvalkā stingi skatās, pēc tam negribīgi pamāj un kaut ko saka.

- Bet protams, esmu, bārdainis plēsonīgi pasmīn. Ko tad citu tu gaidi? Taču padomā no šīs puses: šajā pilsētā spēlē vienīgi tā.

Pastiepis ķetnai līdzīgo roku, viņš purina sarunu biedra manikirētos pirkstus, pēc tam pieceļas un aiziet.

Pienāk kalsnā viesmīle un apjūk: pie stūra galdiņa sēž tikai viens eleganti ģērbies kungs, tumšmatis tumši brūnpelēkā uzvalkā.

- Viss kārtībā? viņa jautā. Vai jūsu draugs atgriezīsies?

' Soma senajās vēdiskajās kultūrās un persiešu mitoloģijā dievu dzē­riens. Parastie mirstīgie, dzerot šo dzērienu, varēja iegūt nemirstību.

Tumšmatis smagi nopūšas un saka, ka neatgriezīsies gan, tātad viņa nesaņems atlīdzību par darbu un laipnību. Bet tad, ieraudzījis viesmīles acīs aizvainojumu un apžēlojies, tumšma­tis prātā sāk šķetināt zelta pavedienus, pētīt matrices, domās pārskatīt naudas plūsmu, līdz ievēro krustpunktu, un tad saka: ja viņa pulksten sešos no rīta, pusstundu pēc darba, gaidīs pie "Bagātību salas", tad iepazīsies ar onkologu no Denveras, kurš tikko pie spēļu galda būs laimējis 40 000 dolārus un meklēs padomdevēju un partneri, kas varētu palīdzēt iztērēt lielo lai­mestu četrdesmit astoņu stundu laikā, iekams viņš kāps lidma­šīnā uz mājām.

Dzirdētais viesmīles prātā izgaist, taču viņa jūtas laimīga. Meitene nopūšas un secina, ka nu jau abi vīri ir nozuduši, neatstā­jot pat dzeramnaudu. Tomēr beigās viņa pēc darba nebrauc mājās, bet grasās doties uz "Bagātību salu", lai gan jautāta nemūžam nespētu atbildēt, kāpēc.

* * *

Bet ar ko tu tur satikies? Ēna prasīja, kad viņi abi ienira Lasvegasas burzmā.

Arī lidostā bija spēļu automāti. Pat šajā stundā cilvēki stā­vēja pie tiem, barojot automātus ar monētām. Varbūt dažs labs visu laiku pavada lidostā, Ēna nodomāja. Cilvēks izkāpj no lidma­šīnas, ieiet pasažieru zālē, nokļūst žilbinošu, mirgojošu reklāmu sprostā, līdz beigās, zaudējis pēdējo grasi spēļu automātā, sēžas lidmašīnā un dodas mājup.

Viņš aptvēra, ka tā arī būs noticis. Ēna pieņēma, ka Lasvegasā tā vai citādi maz kas var nenotikt. Un Amerika ir tik saso­dīti milzīga, ka tik liela ļaužu skaita vidū neizbēgami pastāv vajadzība būt kādam.

Bet tad Ēna apķērās, ka viņš atkal atslēdzies tieši brīdī, kad Trešdiena runāja par cilvēku tumšajā uzvalkā, kuram abi sekoja taksometrā. Jau atkal viņš bija palaidis to gar ausīm!

- Tātad viņš būs mūsu pusē, Trešdiena turpināja, lai gan tas man izmaksās pudeli somas.

- Kas ir soma?

- Dzēriens.

Viņi devās uz čārterreisu. Lidmašīnā iekāpa tikai viņi un trīs kādas korporācijas uzdzīvotāji, kuriem vajadzēja nokļūt Čikāgā līdz nākamās darbadienas sākumam.

Iekārtojies ērtāk, Trešdiena pasūtīja sevJack Daniel's.

-Tādiem kā mēs jūs esat… iesācis viņš aprāvās pus­vārdā, -… tikpat kā bites un medus. Katra bite ienes vien sīku, sīku lāsīti medus. Vajag tūkstošiem, varbūt miljoniem bišu, lai tiktu pie medus poda, ko likt brokastu galdā. Bet iedomājies, ka būtu jāēd tikai medus. Tā, lūk, jūtas tādi kā es… mūs baro ticība, lūgšanas un mīlestība. Lai mūs uzturētu pie dzīvības, ir vajadzīgs, lai daudzi cilvēki kaut tikai mazliet ticētu. Tas nu mums ir vajadzīgs pārtikas vietā. Ticība.

- Bet soma ir…

- Runājot līdzībās, pieminēšu medaļu. Tā ir līdzīga medus dzērienam. Koncentrētas lūgsnas un ticiba, kas pārvēršas stiprā liķieri.

Aptuveni virs Nebraskas, kad viņiem pasniedza negaršīgas brokastis, Ēna sacīja:

- Mana sieva…

- Tā mirusī?

- Lora. Viņa negrib būt mirusi. Tā viņa man sacīja. Pēc tam kad bija atbrīvojusi mani no kravas vilciena vagona aģentiem.

- Kārtīgas sievas rīcība. Atbrīvot no neliešu gūsta un noga­lināt visus, kas dara pāri vīram. Tev, brāļadēl Ainsel, viņa jālolo.

- Lora grib būt pa īstam dzīva. Nevis būt staigājošs mironis vai kas nu viņa ir. Viņa grib atkal dzīvot. Vai mēs varam viņai palīdzēt? Vai tas ir iespējams?

Trešdiena ilgi klusēja, un Ēna jau nosprieda, ka viņš nav sadzirdējis vai arī guļ ar vaļējām acīm. Skatīdamies taisni sev priekšā, Trešdiena tomēr atbildēja:

- Man zināms burvju līdzeklis pret sāpēm un slimībām, un es varu atsvabināt sērojošu sirdi no ciešanām.

Māku dziedēt ar pieskārienu.

Zinu, kā padarīt ienaidnieka ieroci nekaitīgu.

Man zināms arī, kā atbrīvoties no visām saistībām un ieslodzījuma.

Un piektais: es varu noķert bultu lidojumā un pats palikt neskarts.

Trešdiena runāja klusi, bet uzstājīgi. Bija pazudis aizskaro­šais tonis, bija pazudis smīns. Trešdiena it kā rečitēja reliģiska rituāla tekstu vai kavējās drūmās, sāpīgās atmiņās.

- Sestais: kas grib mani ievainot, tiks ievainots pats.

Septītais, kas man zināms: es varu apdzēst liesmu ar ska­tienu vien.

Astotais: ja mani kāds ienīst, spēju naidu pārvērst draudzībā.

Devītais: ar dziesmu varu iemidzināt vēju un nomierināt vētru tik ilgi, iekams kuģis tiek krastā.

Šos deviņus burvju līdzekļus es apguvu vispirms. Deviņas naktis karājos kailā kokā ar šķēpa brūci sānos, šūpodamies auksta un karsta vēja brāzmās, ne ēdis, ne dzēris, nesdams upuri pats sev, un man atvērās visa pasaule.

Desmitā burvestība ļauj man aizdzīt raganas, likt tām debesīs virpuļot tā, lai viņas nemūžam netiek atpakaļ līdz pašu mājas slieksnim.

Un vienpadsmitā: man pa spēkam izvest karavīru no kau­jas lauka sveiku un veselu līdz pat mājas pavardam.

Divpadsmitais burvju līdzeklis, ko zinu: ja redzu pakārtu cilvēku, varu nocelt viņu no karātavām un čukstus atklāt visu, ko viņš atceras.

Trīspadsmitais: ja es apšļakstu bērnam galvu ar ūdeni, viņš nekad nekritīs kaujā.

Četrpadsmitais: es varu nosaukt visu dievu vārdus. Visus nolādētos pēc kārtas.

Piecpadsmitais: man ir sapnis par varu, slavu un gudrību, un es spēju cilvēkus piespiest noticēt maniem sapņiem.

Trešdienas balss jau skanēja tik klusu, ka vajadzēja sasprin­dzināt dzirdi, lai lidmašīnas dzinēju rēkoņā izšķirtu vārdus.

- Sešpadsmitā man zināmā burvestība: ja man vajag mīlu, tad varu sagrozīt prātu un sirdi jebkurai sievietei.

Septiņpadsmitā: neviena sieviete, kuru iekāroju, negribēs citu vīrieti.

Un vēl astoņpadsmitā, ko zinu: šī burvestība ir varenākā no visām, un to es nevaru atklāt nevienam cilvēkam, jo noslē­pums, kuru nezina neviens, izņemot mani, ir varenākais noslē­pums, kāds vispār var būt.

Nopūties Trešdiena apklusa.

Ēnam uzmetās zosāda. Šķita, ka viņa priekšā paveras vārti uz citu pasauli, tālu pasauli, kurā visās krustcelēs vējā šūpojas pakārtie un naktīs virs galvas ķērc raganas.

- Bet Lora, Ēna izdvesa.

Trešdiena pagriezās un ieskatījās Ēnas gaišpelēkajās acīs.

- Tavu sievu es atdzīvināt nevaru, viņš atzinās. Nespēju pat izskaidrot, kāpēc viņa mierīgi neguļ kapā, kā pieklātos.

- Laikam manis dēļ, Ēna atbildēja, manas vainas dēļ.

Trešdiena jautājoši pacēla uzacis.

- Trakais Svīnijs iedeva man zelta monētu toreiz, kad rādīja triku. No viņa teiktā nopratu, ka sanācis pārpratums. Monētai ir daudz lielāks spēks, nekā viņš bija domājis, dodams to man. Bet es monētu atdevu tālāk Lorai.

Trešdiena ierūcās, nolieca galvu pie krūtīm, saviebās un tad atkal izslējās.

- Iespējams, par visu jāpateicas monētai, viņš teica.-Bet nē, es nevaru tev palīdzēt. Tas, ko tu dari savā personiskajā laikā, uz mani neattiecas.

- Kā lai to saprot?

- Lūk, kā: es taču nevaru tev aizliegt meklēt ērgļu akme­ņus un pērkonputnus. Taču stingri piekodinu Leiksaidā dzīvot klusi un nekur nebāzt savu degunu, lai tevi neviens neredz un, cerams, ari neatceras. Kad jūra sāks bangot, stūres ratu vajadzēs turēt visiem.

To teikdams, Trešdiena izskatījās pavisam vecs un vārgs, viņa āda šķita gandrīz vai caurspīdīga, bet miesa zem tās pelēka.

Ēnam ļoti gribējās, tiešām gribējās uzlikt plaukstu uz vecišķi pelēkās rokas. Gribējās teikt, ka viss būs labi, lai gan viņu pašu māca šaubas. Katrā ziņā viņš apjauta, ka tā jāsaka. Melnos preču vilcienos pulcējas cilvēki. Garā limuzīnā braukā resnītis, un televīzijā ir cilvēki, kas nevēl viņiem labu.

Ēna nepieskārās Trešdienas rokai un neko neteica.

Vēlāk viņš prātoja, vai labvēlības izpausme būtu mainījusi notikumu gaitu vai dotu kādu labumu un novērstu gaidāmo ļaunumu. Un atbildēja sev, ka ne. Viņš taču neko nevarēja mainīt, tomēr vēlāk tāpat nožēloja, ka nesteidzīgajā lidojumā

mājup neizmantoja mirkli un nepieskārās Trešdienas rokai.

* * #

Kad Trešdiena pie mājas durvīm Ēnu izlaida, īsā ziemas diena jau dzisa. Ēna atvēra mašīnas durvis, un lielais aukstums pēc Lasvegasas vēl vairāk atgādināja zinātnisko fantastiku.

- Vairies no nepatikšanām, Trešdiena brīdināja. Esi zemāks par zāli. Nešūpo laivu!

- Visu vienlaikus?

- Neizrunājies, manu zēn! Leiksaidā tu vari dzīvot klusi un mierīgi. Nebija nemaz tik vienkārši atgādāt tevi uz šejieni sveiku un veselu. Lielā pilsētā viņi ātri tevi saostu.

- Būšu kluss kā pelīte, centīšos neiekulties ķezā, Ēna teica, tiešām tā domādams. Nepatikšanu viņam jau pietika visam mūžam, tāpēc viņš gribēja atbrīvoties no tām pavisam.

- Kad tagad tevi lai gaidu? Ēna painteresējās.

-Tuvākajā laikā, Trešdiena atbildēja un, iedarbinājis

limuzīna dzinēju, pacēla logu un aizbrauca ledainajā naktī.