Amerikāņu dievi

SEPTĪTĀ NODAĻA

Hindu dievu "nemirstība" ir visai nosacīta viņi piedzimst un nomirst, tāpēc piedzīvo lie­lāko daļu no cilvēku dilemmām un bieži atšķi­ras no mirstīgajiem tikai ar dažiem triviāliem sīkumiem… un no dēmoniem atšķiras vēl mazāk. Tomēr indieši viņus uzskata par šķiru, kas definēta kā pilnīgi atšķirīga no pārējām; dievi ir simboli, un neviena cilvēciska būtne, lai cik "arhetipisks" būtu tās dzīves gājums, nevar tāda būt. Dievi ir aktieri, kuru loma ir reāla tikai mums, viņi ir maskas, aiz kurām mēs redzam savas sejas.

Vfndija Donigera O'Flaertija (ievads grāmatai "Indiešu mīti", Pencvin Books, 1975)

Ēna bija gājis vairākas stundas uz dienvidiem, vismaz viņš cerēja, ka tie vairāk vai mazāk ir dienvidi, pa šauru lauku ceļu cauri mežiem, viņaprāt, dienvidu Viskonsinas apkaimē. Vienubrīd pretī brauca vairāki džipi ar žilbinošām ugunīm, un viņš ienira kokos, līdz tie izgaisa skatienam. Agrā rīta dūmaka slīga viņam līdz jostasvietai. Mašīnas bija melnā krāsā.

Pēc trīsdesmit minūtēm, saklausījis rietumu pamalē tālu helikopteru rūkoņu, Ēna metās pār baļķu apmali mežā. Heli­kopteri bija divi, un viņš sakņupa bedrē zem krituša koka, gai­dīdams, līdz tie aizlidos. Helikopteri attālinājās, un viņš stei­dzīgi paskatījās apkārt un augšup ziemas pelēkajās debesīs.

Labi gan, ka helikopteri bija melnā, matētā krāsā. Viņš nogai­dīja zem koka, kamēr rūkoņa izgaisa tālumā.

Zem kokiem bija plāna sniega kārtiņa, kas gurkstēja zem kājām. Domās viņš pateicās Lorai par termiskajiem cimdiem un zolēm, kas pasargāja kājas un rokas no sala. Taču viņa sirds bija pamirusi, tāpat ari prāts un dvēsele. Turklāt, kā viņš pats atzina, jau sen.

Ko es īsti gribu? Ēna sev jautāja. Atbildēt viņš nespēja, tāpēc turpināja iet soli pa solim tālāk mežā. Koki šķita pazīstami, ainava brīžiem šķita kā dйjа vu. Vai tiešām viņam piemeties vadātājs? Tā jau var staigāt bez sava gala, kamēr atdzisīs sildī­tāji un beigsies saldumi, un tad jau varēs apsēsties uz mūžiem.

Priekšā parādījās atteka, kādas vietējie mēdz dēvēt par strautu, un Ēna nolēma turēties gar tās krastu. Katrs strauts aizved līdz upei, bet upes tālāk uz Misisipi, un, ja viņš ies, nozags laivu vai uzbūvēs plostu, beigās sasniegs Ņūorleānu, kur būs silti. Tā bija gan nomierinoša, gan nereāla doma.

Helikopteri vairs nerādījās. Tie, kas pārlidoja pār galvu, iespējams, nemaz netvarstīja viņu, bet nodarbojās ar preču vil­cienu dzelzceļa kontroli, pretējā gadījumā taču tie atgrieztos; un tad būtu ari dzinējsuņi, sirēnas un visa pārējā vajāšanas atribūtika. Paldies dievam, neviens viņu nemedīja.

Ko viņš gribēja? Lai viņu nenoķer. Lai nevaino par slepka­vību vagonā. Es tas nebiju, Ēna dzirdēja sevi sakām, vainīga ir mana mirusī sieva. Nebija grūti iedomāties tiesnešu sejas. Ļaudis varētu lauzt šķēpus par to, vai viņš ir traks vai nav, bet viņa dzīve beigtos elektriskajā krēslā…

Nezin vai Viskonsinā nāvessods ir atcelts? Bet vai tas kaut ko izšķirtu? Viņš mēģināja izprast notiekošo un paredzēt, kā viss beigsies. Izmocījis skumīgu smaidu, Ēna atzina, ka viņa karstākā vēlēšanās ir, lai viss būtu normāli. Lai nekad vairs nebūtu jāiet cietumā, lai Lora būtu dzīva, lai nekas no šī visa nebūtu noticis.

Baidos, ka tas nebūs īstais variants, manu zēn, viņš prātoja, dzirdēdams Trešdienas piesmakušo balsi un piekrītoši pamā­dams. Variantu nav. Esi nodedzinājis visus tiltus. Tāpēc ej vien uz priekšu. Atsēdi savu laiku.

Tālumā dzenis kala satrunējušā kokā.

Te pēkšņi Ēna juta sev pievērstu skatienu: bariņš kardinālputnu skatījās no veca, ragaina plūškoka un tad atsāka knābāt melnu ogu ķekaru. Tikpat kā ilustrācija Ziemeļamerikas dzie­dātājputnu kalendārā. Iedams gar strauta malu, viņš vēl ilgi dzirdēja putnu elektroniskos treļļus, čiepstus un pārsteiguma izsaucienus. Beigās tie pieklusa.

Kalna pakājē gulēja beigts briedēns, un melns putns šuneļa lielumā ar milzīgu knābi neganti rāva un plēsa no līķa sāniem sarkanus gaļas kumosus. Acu nelaimīgajam vairs nebija, lai gan galva izskatījās neskarta, un uz auguma bija labi redzami baltie brieža plankumi. Kas to lai zina, kā dzīvnieks bija sagai­dījis savu nāvi.

Melnais putns pielieca galvu un ieķērcās, it kā akmeņus sviezdams:

- Ēnu cilvēks.

- Es esmu Ēna, viņš atbildēja.

Uzlēcis uz briedēna ķermeņa, melnais putns pacēla galvu, papurināja cekulu un spalvoto apkakli. Milzīgs putns, acis viņam spīdēja kā melnas kreļļu pērles. Tuvumā no tāda varēja nobīties.

- Teic, ka tiksieties Kai-ro, krauklis noķērca.

Ēna prātoja, kurš no Odina putniem viņu tagad uzrunā: Hugins vai Munins, Atmiņa vai Doma.

- Kai-ro? Ēna pārprasīja.

- Ēģiptē.

- Kā lai tieku līdz Ēģiptei?

- Gar Misisipi. Uz dienvidiem. Meklē Šakāli.

- Paklau, Ēna iebilda, es nevēlos, lai mani… ak kungs…

Viņš stāvēja meža vidū un sarunājās ar lielu, melnu putnu, kas ieturēja vēlas brokastis, knābājot Bembiju.

- Labi! Gribu teikt tikai vienu man apnikušas mīklas.

- Mīklas, putns izpalīdzīgi atsaucās.

- Es gribētu dzirdēt kaut ko vairāk. Šakālis Kai-ro. No tā man maz labuma. Tikpat kā no slikta spiegu trillera.

- Šakālis. Draugs. Krā. Kai-ro.

- To tu jau teici. Man ar to nepietiek.

Mazliet pagriezies, putns izplēsa kārtējo jēlās gaļas strē­meli no brieža ribām un ieplanēja kokos ar sarkanu gaļas gabalu knābī, kas nokarājās kā garš, asiņains tārps.

- Klau! Vai nevari vismaz parādīt ceļu? Ēna sauca.

Krauklis pacēlās spārnos un aizlidoja. Ēna apskatīja brie­dēna līķi. īsts mežstrādnieks nedomādams nogrieztu šķēli, sakurtu no žagariem ugunskuru un gaļu izceptu. Bet Ēna apsē­dās uz krituša koka un notiesāja Snickers batoniņu, apzinoties, ka viņš tiešām nav īsts mežstrādnieks.

Izcirtuma malā ieķērcās krauklis.

- Gribi, lai tev sekoju? Ēna jautāja. Kas, tu kāda Lesija, vai?

Putns ieķērcās vēlreiz, jau nepacietīgāk. Ēna devās uz viņa pusi. Pagaidījis, kamēr Ēna pienāk klāt, krauklis smagi nosēdās citā kokā, mazliet pa kreisi no ceļa, pa kuru viņš pirmīt gāja.

- Klau, Ēna sauca, Hugin vai Munin, vai kā tevi sauc! Putns pagriezās, aizdomīgi pielieca galvu un skatījās viņā ar spožām acīm.

- Saki Vairs nekadĒna ķircinājās.

- Ej ratā, krauklis atbildēja.

Abi devās tālāk pa mežu, bet putns vairs neko neteica.

Pēc pusstundas parādījās asfaltēts ceļš pilsētas malā, un krauklis aizlaidās atpakaļ uz mežu. Ēna ievēroja norādi

1 Alūzija ar E. A. Po poēmu "Krauklis". (Tulk. piez.) "Culvers saldētie krēmi un sviesta burgeri", bet tai blakus degvielas uzpildes staciju. Viņš iegāja ēstuvē, kurā nebija neviena apmeklētāja. Pie kases aparāta stāvēja možs jauneklis ar noskūtu galvu. Pasūtījis divus burgerus un fri, Ēna iegāja tualetē sakopties. No spoguļa pretī glūnēja mežonis. Ēna izpē­tīja kabatu saturu: dažas monētas, ieskaitot Brīvības dolāru, vienreizlietojamā zobu birste un zobu pasta, trīs Snickers batoniņi, pieci termisko zoļu pāri, maks (kurā bija tikai autovadī­tāja apliecība un kredītkarte interesanti, cik ilgs mūžs tai vēl atvēlēts?), bet mēteļa iekškabatā viņš atrada tūkstoš dolārus piecdesmit un divdesmit dolāru banknotēs peļņu par vakar­dienas bankas operāciju. Ēna nomazgāja seju un rokas karstā ūdenī, pieglauda tumšos matus un tad devās uz bistro baudīt burgerus, fri un iedzert kafiju.

Viņš piegāja pie letes.

- Varbūt vēlaties saldēto krēmu? jautāja možs jauneklis.

- Paldies, nē. Vai tuvumā nevar iznomāt mašīnu? Manējā noslāpa uz ceļa labu gabalu no šejienes.

Jauneklis pakasīja īsos mateļus uz pakauša.

- Nekā tāda mums te nav, mister. Ja noslāpa mašīna, jāzvana Triple-A. Vai arī jāsarunā tepat blakus degvielas sta­cijā, lai paņem tauvā.

- Laba doma, Ēna sacīja. Paldies!

No Culvers autostāvvietas viņš pa kūstošo sniegu slāja uz uzpildes staciju, kur nopirka saldumus, žāvētas vēršgaļas "cigārus" un roku un kāju sildītājus.

- Vai kaut kur tuvumā nevar iznomāt mašīnu? Ēna pajau­tāja sievietei pie kases aparāta. Viņa bija ārkārtīgi tukla, ar brillēm un priecājās par izdevību parunāt.

- Brīdi jāpadomā, sieviete atbildēja. Mēs te esam, kā sacīt jāsaka, nomalē. Ar tādām lietām nodarbojas Medisonā. Uz kurieni dodaties?

- Uz Kai-ro, Ēna atbildēja. īsti nezinu, kur tādu meklēt.

- Es gan zinu, sieviete sacīja. Pasniedziet man Ilinoisas karti no tā, rau, plaukta!

Ēna pasniedza viņai laminētu karti. To atlocījusi, sieviete uzvaroši bakstīja pirkstu štata stūrī kartes lejasdaļā.

-Te!

- Kaira?

- Tā viņi saka Ēģiptē. Bet te ir mazā Ēģipte, kur saka Kairo. Tepat netālu ir arī Tebas un kas tik vēl ne. Mana brāļasieva ir no Tebām. Reiz pajautāju viņai par Tēbām Ēģiptē, un viņa skatījās uz mani tā, it kā man trūktu vienas skrūvītes.

Sieviete guldzoši iesmējās.

- Un kā ar piramīdām?

Kairo atradās gandrīz taisni uz dienvidiem, apmēram piec­simt jūdžu attālumā.

- Par tām gan nav dzirdēts. Viņi to sauc par mazo Ēģipti tāpēc, ka pirms ak vai! laikam simt vai divsimt gadiem viscaur bija bads. Neraža. Bet tur gan ne. Visi brauca pie šiem pirkt ēdamo. Kā Bībelē. Jāzeps un raibais sapņu brinummētelis. Visi tik uz Ēģipti, bada-bum!

-Ja jūs būtu manā vietā un jums vajadzētu tur nokļūt, kā jūs ceļotu? Ēna jautāja.

- Brauktu ar mašīnu.

- Mana mašīna noslāpa uz ceļa dažas jūdzes no šejienes. Bija jau arī sūdagabals, atvainojos par rupjību, Ēna meloja.

- Sūdgab, sieviete pamāja. Viss skaidrs. Mans svainis ari tā saka. Pērk un pārdod mašīnas nelielā mērogā. Piezvana un saka: Matij, tikko notirgoju sūdgab. Varbūt viņu ieinteresēs arī jūsu vecā mašīna. Kaut vai lai nodotu metāllūžņos vai vēl kaut kur.

- Tā pieder manam priekšniekam, Ēna, aci nepamirkšķi­nājis, meloja tālāk, brīnīdamies par sevi. Būs jāpiezvana, lai atbrauc un savāc.

Un tad viņam kaut kas ienāca prātā.

- Vai jūsu svainis ir tepat tuvumā?

- Maskodā. Desmit minūšu brauciens. Pāri upei. Ko jūs izdomājāt?

- Varbūt viņam atradīsies grabaža, kuru viņš pārdotu man. Teiksim, par pieciem sešiem simtiem.

Sieviete smaidīja kā saulīte.

- Mister, viņa autoparkā neviena mašīna pat ar uzpildītu bāku nemaksā vairāk par piecsimt dolāriem. Tikai nesakiet, ka es jums to teicu.

- Vai jūs varētu viņam piezvanīt? Ēna palūdza.

- Es jau pati to iedomājos, sieviete teica, paceldama klau­suli. Mīļais? Te Matija. Tūlīt brauc šurp! Es atradu cilvēku, kas grib pirkt mašīnu.

**♦

Grabaža, kuru Ēna izvēlējās, bija 1983. gada Chevy Nova, un viņš to nopirka ar pilnu bāku par četrsimt piecdesmit dolā­riem. Spidometrs rādīja gandrīz divsimt piecdesmit tūkstošus nobrauktu jūdžu; mašīna smaržoja pēc burbona, tabakas un vēl vairāk pēc banāniem. Zem sniega un netīrumu kārtas krāsa nebija nosakāma. Lai nu kā, Matijas svaiņa autoparkā tas bija vienīgais braucamais, kas spētu pieveikt piecsimt jūdzes.

Darījums tika nokārtots skaidrā naudā, un Matijas svainis neprasīja ne pircēja vārdu, ne dokumentus, vienīgi naudu.

Ar piecsimt piecdesmit dolāriem kabatā Ēna brauca vis­pirms uz rietumiem, tad uz dienvidiem, turēdamies uz starpštatu šosejas. Grabažā bija radio, kas ieslēgts klusēja. Ceļa norāde vēstīja, ka viņš atstāj Viskonsinu un iebrauc Ilinoisā. Garām aizslīdēja karjers ar lielām, zilām gaismas arkām, kas dega palsajā ziemas mijkrēslī.

Apstājies viņš paēda kafejnīcā "Pie mammas", pagūdams tikt iekšā īsi pirms pārtraukuma.

Pirms katras pilsētas līdz ar galveno informāciju norādēs bija papildu ziņas (Mūsu pilsētas iedzīvotāju skaits ir 720.).

Papildzlme sludināja, ka pilsētas sportisti, jaunāki par 14 gadiem, ieguvuši trešo vietu aiz goda pjedestāla starpštatu basketbola turnīrā vai ari tur noticis Ilinoisas meiteņu, jau­nāku par 16 gadiem, cīkstoņu pusfināls.

Braucot Ēnas galva slīga lejup un ar katru minūti spēki izsīka. Vienreiz viņš neievēroja sarkano gaismu, pēc tam mašī­nas sānos gandrīz ietriecās dodžs, kuram pie stūres sēdēja sieviete. Ticis laukā no pilsētas, Ēna iebrauca tukšā traktoru ceļā šosejas malā un novietoja mašīnu pie rugaines ar sniega plankumiem, kurā nesteidzīgi kā bērinieku rinda procesijā staigāja melni, trekni savvaļas tītari. Izslēdzis dzinēju, viņš izstiepās aizmugures sēdekli un aizmiga.

Tumsa. Krišanas sajūta: viņš kā Alise kūleņoja lejā pa mil­zīgu caurumu. Simts gadus ilgs kritiens tumsā. Garām slīdēja sejas, kas parādījās tumsā, acumirklī izirdamas un izgaisda­mas, pirms Ēna paguva tām pieskarties…

Un tad kritiens pēkšņi un strauji aprāvās. Ēna stāvēja alā un vairs nebija viens. Viņš skatījās pazīstamās acīs: lielās, val­gās, melnās. Acis samirkšķinājās.

Apakš zemes, jā. Pazīstama vieta. Smirdēja pēc miklas govs. Uz alas mitrajām sienām plaiksnīja uguns, izgaismojot bifeļa galvu ar cilvēka ķermeni māla krāsā.

- Vai tiešām nevarat likt mani mierā? Ēna purpināja. Es negribu neko, tikai gulēt.

Bifeļa galva lēni pamāja. Lūpas nekustējās, bet Ēnas galvā atskanēja balss:

- Kurp braukdams. Ēna?

- Uz Kairo.

- Kāpēc?

- Kurp citur lai es brauktu? Tāda ir Trešdienas griba. Es dzēru viņa medaļu.

Pat sapņu pasaulē bija jāpakļaujas likumam: viņam ne prātā neienāca šaubīties. Viņš bija dzēris Trešdienas medaļu trīskārt, apzīmogodams līgumu; vai bija kāda cita izvēle?

Bifeļcilvēks iebāza roku ugunskurā, parušināja ogles un salauztus žagarus, lai uguns degtu labāk.

- Tuvojas vētra, viņš teica. Uz radījuma plaukstām bija pelni, un viņš tās noslaucīja gar krūtīm, atstādams uz kailās ādas ogļmelnas švīkas.

- To jūs atkārtojat vienā laidā. Vai drīkstu uzdot jautā­jumu?

Iestājās klusums. Uz spalvainās pieres nolaidās muša. Bifeļ­cilvēks to aizgaiņāja.

-Jautā!

- Vai tā ir taisnība? Vai tiešām tie cilvēki ir dievi? Viss šķiet tik… Ēna aprāvās un tad turpināja, … neiespējami.

īstais apzīmējums tas nebija, taču nekas labāks viņam prātā neienāca.

- Kas ir dievi? bifeļcilvēks jautāja.

- Nav ne jausmas, Ēna atzinās.

Atskanēja klauvējieni, nepielūdzami un truli. Ēna gaidīja, ka radījums kaut ko teiks, paskaidros, kas ir dievi, atmezglos samudžināto murgu, kurā bija pārvērtusies visa viņa dzīve. Viņam bija auksti.

Tuk. Tuk. Tuk.

Atvēris acis, Ēna stīvi uzslējās sēdus. Viņam sala, debesis aiz mašīnas loga bija satumsušas luminiscējoši violetas, iezī­mējot robežu starp mijkrēsli un nakti.

Tuk. Tuk.

- Paklau, mister! kāds sauca.

Ēna pagrieza galvu. Pie mašīnas kāds stāvēja, bet tum­stošajās debesīs bija redzams tikai mazliet tumšāks siluets. Pastiepies Ēna mazliet nolaida mašīnas logu. Nožāvājies vien­reiz, tad otrreiz, viņš atsaucās:

- Sveiki!

- Vai kaut kas noticis? Neesat slims? Dzēris?

Balss bija smalka kā sievietei vai zēnam.

- Ar mani viss kārtībā, Ēna atbildēja. Uzgaidiet.

Atvēris durvis, viņš izkāpa laukā, izstaipīja sāpošos locek­ļus un kaklu. Pēc tam saberzēja rokas, lai asinis sāktu riņķot un pirksti sasiltu.

- Ūja! Tu nu gan esi milzis!

- Visi tā saka, Ēna atbildēja. Bet kā tevi sauc?

- Par Samu, balss atbildēja.

- Tu esi viņš vai viņa?

- Viņa. Agrāk biju Samija ar i, virs kura zīmēju smaidošu ģīmīti, bet tad man tas galīgi apriebās, jo tā darīja pilnīgi visi, tāpēc pārstāju.

- Skaidrs, meitēn Sam. Paej, lūdzu, malā un pagriezies pret ceļu.

- Kāpēc? Tu esi nojūdzies slepkavnieks, vai?

- Neesmu, Ēna atbildēja, bet man vajag čurāt un gribas kaut nedaudz privātuma.

- Nūja. Labi. Viss kārtībā! Man pielēca. Skaidrs. Es tevi ļoti labi saprotu. Nevaru pat pačurāt, ja kāds ir blakuskabīnē. Man ir kautrīgā pūšļa sindroms.

- Lūdzu, ātrāk…

Meitene devās uz mašīnas otru galu, bet Ēna piegāja dažus soļus tuvāk laukam, atvilka džinsu rāvējslēdzēju un ilgi jo ilgi čurāja pie sētas staba. Pēc tam viņš atgriezās pie mašīnas. Mijkrēšļa pēdējā gaismiņa jau bija pārvērtusies tumsā.

- Vai tu vēl tepat? viņš uzsauca.

- Jā, meitene atbildēja. Tev nu gan ir pūslis kā Lielais Ontario ezers! Impērijas rodas un brūk, bet tu vēl čurā. Es to visu dzirdēju no sākuma līdz beigām.

- Paldies! Ko tu gribi?

- Nu, es tikai gribēju paskatīties, vai tev nav slikti. Zini, ja tu būtu miris vai būtu notikusi kāda cita nelaime, es pasauktu pogainos. Taču logi bija aprasojuši, un es nospriedu, ka varbūt vēl esi dzīvs.

- Vai tu esi vietējā?

- Nē. Balsoju mašīnas jau no Medisonas.

- Tas ir bīstami.

- Es tā ceļoju piecreiz gadā nu jau trīs gadus. Un joprojām esmu dzīva. Uz kurieni tu brauc?

- Uz Kairo.

-Jauki, meitene sacīja. Bet es uz Elpaso. Svētkos palikšu pie krustmātes.

- Tieši līdz turienei es tevi nevarēšu aizvest, Ēna atvai­nojās.

- Ne jau Elpaso Teksasā. Arī Ilinoisā ir Elpaso. Dažas stun­das uz dienvidiem. Vai zini, kur tagad esam?

- Nē, Ēna atsaucās. Nav ne jausmas. Kaut kur uz šosejas numur piecdesmit divi?

- Nākamā pilsēta būs Peru, Sama paskaidroja. Ne jau Peru. Ilinoisā. Ļauj man tevi apostīt. Pieliecies!

Ēna pieliecās, un meitene apostīja viņa seju.

- Viss kārtībā. Dzēris neesi. Vari sēdēt pie stūres. Braucam!

- Kāpēc tu domā, ka es tevi kaut kur vedīšu?

- Tāpēc, ka esmu jaunava sprukās, meitene atbil­dēja, bet tu esi bruņinieks baltā… nē netīrā mašīnā. Vai zini, ka tev uz sānstikla ir uzrakstīts Nomazgā mani!?

Iekāpis mašīnā, Ēna atvēra pasažieru durvis. Gaisma, kas, atverot durvis, citās mašīnās iedegas, šajā neiedegās.

- Nē, viņš atbildēja, neievēroju.

Meitene iekāpa mašīnā.

- Tā biju es, viņa atzinās. Es to uzrakstīju. Kamēr vēl nebija tumšs.

Ieslēdzis dzinēju un priekšējos lukturus, Ēna pagrieza auto uz ceļu.

- Pa kreisi, meitene sacīja priekšā.

Pagriezis pa kreisi. Ēna brauca tālāk. Pēc dažām minūtēm ieslēdzās apkure un mašīnā ieplūda brīnumjauks siltums.

- Tu visu laiku klusē, meitene ierunājās, pasaki kaut ko!

- Vai tu esi cilvēciska būtne? Ēna painteresējās. Godīga, labestīga, dzimusi sievietes un vīrieša savienībā, dzīva, elpo­joša cilvēciska būtne?

- Bet protams! viņa atbildēja.

- Labi. Es tikai pārbaudu. Nu un ko tad tu vēlies no manis dzirdēt?

- Kaut ko, kas mani pārliecinātu. Man pēkšņi ienāca prātā, ka velns lai parauj! kļūmīgi iekāpu mašīnā pie maniaka.

- Jā, Ēna atbildēja, man ari tā gadās. Kā, tavuprāt, es varu tevi pārliecināt?

- Saki, ka neesi izmucis noziedznieks vai slepkava recidīvists, vai kas tamlīdzīgs!

Ēna brīdi padomāja.

- Zini, es tiešām neesmu.

- Tomēr bija mazliet jāpadomā, vai ne?

- Savu laiku nosēdēju. Bet nogalinājis nevienu neesmu.

-Vai!

Viņi iebrauca mazā pilsētā, kuras ielās dega laternas un mirgojošas Ziemassvētku gaismiņas, un Ēna pameta skatienu pa labi. Meitenei bija īsi, tumši, izspūruši mati. Viņaprāt, meiča bija pievilcīga, lai gan mazliet vīrišķīga tādi vaibsti varētu būt izcirsti klintī. Meitene viņu pētīja.

- Par ko tevi ietupināja?

- Smagi piekāvu vairākus cilvēkus. Dusmu uzplūdā.

- Vai viņi bija to pelnījuši?

Ēna brīdi padomāja.

- Tolaik es tā uzskatīju.

- Vai tu to atkārtotu?

- Velns lai parauj, nē! Zaudēju trīs gadus.

- Hm. Vai tevī rit indiāņu asinis?

- Cik zinu, ne.

- Izskatās, ka varētu būt.

- Diemžēl esmu spiests tev sagādāt vilšanos.

- Nekas. Vai tev negribas ēst?

Ēna pamāja.

- Varētu jau ko nebūt iekost, viņš sacīja.

- Aiz nākamās laternu rindas ir laba vietiņa. Garšīgi ēdieni. Arī lēti.

Ēna iebrauca stāvvietā. Abi izkāpa no mašīnas. Viņš pat nevīžoja aizslēgt durvis, lai gan atslēgas kabatā iemeta. Samek­lēja dažas monētas, lai nopirktu laikrakstu.

- Vai vari atļauties te ēst? viņš painteresējās.

- Jā, meitene atbildēja, augstu paceldama zodu. Varu pati par sevi samaksāt.

Ēna pamāja.

- Klausies, ko tagad teikšu. Pametīšu gaisā monētu, viņš sacīja, ja būs cipars, tu maksāsi par pusdienām, ja ērg­lis, es.

- Vispirms iedod man apskatīties, meitenes balsī skanēja aizdomas. Manam tēvocim ir divdesmit pieci centi, kam abās pusēs cipari.

Viņa izpētīja monētu un bija apmierināta, ka tā ir pavisam parasta. Ēna paņēma monētu uz īkšķa ar ciparu uz augšu un tad izdarīja māņu kustību, radot iespaidu, ka tā griežas, tad notvēra un ieslidināja kreisajā plaukstā, bet labo atvēra mei­tenes acu priekšā.

- Ērglis, viņa nopriecājās. Pusdienas uz tava rēķina!

- Nūjā, Ēna norūca. Vienmēr jau nevar uzvarēt.

Ēna pasūtīja gaļas cepeti, bet meitene izvēlējās lazanju. Izskrējis ar acīm cauri laikrakstam, viņš pārliecinājās, ka par miroņiem kravas vilciena vagonā ziņu nav. Vienīgais interesan­tais raksts bija uz vāka: pilsētu bija apsēdusi vārnu armija. Vie­tējie lauksaimnieki gribēja sakārt pie pilsētas sabiedriskajām ēkām beigtas vārnas, lai aizbaidītu citus putnus; ornitologi apgalvoja, ka tam neesot nozīmes, jo dzīvās vārnas apēdīs beigtās, un viss. Vietējie iedzīvotāji negribēja ar to samieri­nāties. Ieraugot savu draugu līķus, apgalvoja runasvīrs, vārnas zinās, ka nav te vēlamas.

Atnestā ēdiena kaudzes kūpēja šķīvjos bija krietni vairāk, nekā cilvēks spēj apēst.

- Nu un kas tevi Kairo gaida? Sama pilnu muti prasīja.

- Nav ne jausmas. Saņēmu ziņu no priekšnieka, ka esmu viņam tur vajadzīgs.

- Ar ko tu nodarbojies?

- Esmu izsūtāmais zēns.

Meitene pasmaidīja.

- Tad jau tu neesi mafija, neizskaties pēc tāda, turklāt brauc ar grabažu. Bet kāpēc tava mašīna smaržo pēc banāniem?

Aizrautīgi ēzdams, Ēna paraustīja plecus.

Sama samiedza acis.

-Varbūt nodarbojies ar banānu kontrabandu? viņa minēja. Tu neesi pajautājis, ko daru es.

- Droši vien mācies.

- Viskonsinas Universitātē Medisonā.

- Gan jau studē vēsturi, sieviešu tiesības, varbūt pati lej bronzas skulptūras. Iespējams, piestrādā kafejnīcās, lai segtu īres maksu.

Meitene nolika dakšiņu un, plati iepletusi acis, dusmīgi vaicāja:

- Velns parāvis, kā tu to zini?

- Ko tad? Tūlīt teiksi: nē, vispār jau es studēju romāņu valodas un ornitoloģiju.

- Gribi sacīt, ka tev vienkārši paveicās?

- Par ko tu runā?

Meitene uzlūkoja viņu ar melnajām acīm.

-Tu nu gan esi interesants čalis, mister… nezinu tavu vārdu.

- Mani sauc par Ēnu, viņš atbildēja.

Meitene saviebās, it kā būtu nogaršojusi kaut ko pretīgu. Pieklususi viņa nolieca galvu un pabeidza tiesāt lazanju.

- Vai zini, kāpēc to vietu sauc par Ēģipti? Ēna pajautāja, kad meitene bija beigusi ēst.

- Kairo novadu? Zinu. Tā atrodas Ohaio, Misisipi deltā, tāpat kā Kaira Nīlas deltā.

- Izklausās, ka tam ir jēga.

Atzvēlusies krēslā, Sama pasūtīja kafiju un šokolādes kūku un tad pārlaida roku pār saviem melnajiem matiem.

- Vai esi precējies, mister Ēna? viņa prasīja. Nesagaidījusi ātru atbildi, viņa izmeta:

- Redz kā. Laikam atkal esmu uzdevusi āķīgu jautājumu, ko?

- Ceturtdien biju sievas bērēs, Ēna uzmanīgi izvēlējās vārdus. Viņa gāja bojā autoavārijā.

- Ak kungs! Jēzus… Man tiešām žēl.

- Man ari.

Iestājās neveikls klusuma brīdis.

- Pusmāsa pagājušā gada beigās zaudēja dēlu. Manu māsasdēlu. Skarbi.

-Jā. Tiešām. Kā tas gadījās? Sama sūca kafiju.

- Nezinu. Nav pat skaidrs, vai viņš ir miris. Pazuda, un viss. Bet viņam bija tikai trīspadsmit gadu. Tas notika pagājušās ziemas vidū. Smags trieciens.

- Vai nekādu pēdu nebija? Ēna izklausījās pēc policista no kāda televīzijas seriāla. Varbūt aizdomas par netīru spēli?

-Aizdomas krīt uz māsas bijušo vīru, pēdējais draņķis, tēva tiesības atņemtas. Tāds nelietis, ka varētu puiku nolaupīt. Taču tas notika ziemeļos, mazā, jaukā pilsētiņā, kur cilvēki pat neslēdz ciet durvis.

Nopūtusies Sama šūpoja galvu, turēdama kafijas tasi ar abām rokām.

- Vai esi drošs, ka tavā ģimenē nav indiāņu?

- Tiešām nezinu. Iespējams, ir. Par tēvu neko nezinu. Tomēr, ja viņš būtu indiānis, diez vai māte būtu to noklusējusi. Bet ej nu sazini.

Meitene atkal saviebās. Atstājusi uz šķīvja pusi šokolādes kūkas, viņa padevās. Šķēle bija tik liela kā puse viņas galvas. Sama pastūma šķīvi pāri galdam uz Ēnas pusi.

- Gribi?

Viņš pasmaidīja:

- Protams!

Daudz nedomādams, viņš piebeidza kūku.

Viesmīle pasniedza rēķinu, un Ēna samaksāja.

- Paldies! Sama pateicās.

Laukā jau bija aukstāk. Mašīna nokāsējās un tikai tad izkustējās no vietas. Izgriezies uz ceļa, Ēna turpināja braukt uz dienvidiem.

- Vai esi lasījusi tādu čali kā Hērodots?

- Ak kungs! Kas tas tāds?

- Hērodots. Neesi lasījusi viņa "Vēsturi"?

- Zini, meitene sapņaini atbildēja, es tevi tomēr nesa­protu. Tu esi kā mīkla. Vienubrīd tu esi liels lempis, nākamajā mirklī jau nolasi manas tizlākās domas un tad sāc pļāpāt par Hērodotu. Nē, es neesmu lasījusi. Kaut ko dzirdējusi esmu. Varbūt nacionālajā radio. Vai tas, kuru sauc par melu tēvu?

- Manuprāt, tas ir sātans.

- Jā, bet arī viņš. Radio stāstīja par Hērodotu un pieminēja zelta raktuves, kuras sargā milzīgas skudras un grifi, un teica, ka viņš to izgudrojis.

- Es gan tā nedomāju. Manuprāt, viņš pierakstīja to, ko citi stāstīja. It kā rakstīja par daudzām vēsturēm. Un galveno­kārt tās ir tīri interesantas. Daudz dīvainu sīkumu. Vai zināji: ja Ēģiptē nomira izcili skaista meitene vai valdnieka vai cita augstmaņa sieva, viņu trīs dienas neiebalzamēja? Gaidīja, lai līķis trīs dienas karstumā sabojājas.

- Bet kāpēc? Labi, beidz! Man jau pielēca. Baigi pretīgi.

- Ir ari kauju apraksti un vēstījumi par ikdienišķām lietām. Arī par dieviem. Kādam vīram bija jāskrien ar ziņojumu par kaujas iznākumu. Viņš skrien, skrien un izcirtumā ierauga Pānu. Pāns viņam saka: "Pasaki, lai te uzceļ man templi!" Vīrs pamāj un skrien tālāk. Nodevis ziņu par kaujas iznākumu, viņš piebilst: "Starp citu, Pāns grib, lai uzceļ viņam templi." Tiešām svarīgs fakts, vai ne?

- Tātad stāsti par dieviem. Ko tu gribi teikt? Vai tam čalim rādījās halucinācijas?

- Nē, Ēna atbildēja, ne gluži.

Meitene grauza nagu.

- Es lasīju grāmatu par smadzenēm, viņa sacīja. Istabas biedrene visu laiku vicināja man to gar acīm. Tur bija rakstīts apmēram tā: pirms piectūkstoš gadiem smadzeņu puslodes savienojās, bet agrāk cilvēki domāja, ka labā puslode ziņo par dieva gribu, kas jāizpilda. Taču tās ir tikai smadzenes.

- Mana hipotēze ir labāka, tā man vismaz šķiet, Ēna iebilda.

- Kas tā par hipotēzi?

- Agrāk cilvēki šad tad satika dievus.

-Aktā…

Uz brīdi iestājās klusums, varēja dzirdēt tikai dzinēja rēkoņu un trokšņu slāpētāja tarkšķus ar auto kaut kas nebija kārtībā.

- Tu domā, ka viņi vēl tur ir? meitene ierunājās.

- Kur tad?

- Grieķijā. Ēģiptē. Salās. Tur. Vai tu domā: ja ietu pa seno cilvēku pēdām, tad satiktu dievus?

- Varbūt. Taču diez vai cilvēki zināja, ka ir tikušies ar die­viem.

- Varu derēt, ka tas ir tāpat kā ar citplanētiešiem, mei­tene turpināja, cilvēki taču ir tos redzējuši savām acīm. Tāpat redzēja ari dievus. Varbūt citplanētieši rodas labajā smadzeņu puslodē?

- Šaubos, vai dievi nolaistos līdz taisnās zarnas zondei, Ēna atbildēja. Lopiņus jau viņi ari nekropļoja. Atradās citi, kas viņu vietā to darīja.

Sama iesmējās. Vairākas minūtes abi klusēja, un tad viņa atkal ierunājās:

- Paklau, tas atgādina manu mīļāko reliģijas vēstures stāstu par dieviem vienu, ak, vienīgo! Vai gribi dzirdēt?

- Protams, Ēna pamāja.

- Nu tā, klausies. Par Odinu. Ziemeļnieku dievu. Zini tādu? Uz vikingu kuģa bija vikingu karalis viss, kā jau noprotams, notika senajos vikingu laikos -, un tad iestājās bezvējš, tāpēc viņš teica: vienu no vīriem upurēsim Odinam, ja tas sūtīs vēju un viņi tiks krastā. Labi. Saceļas vējš, un viņi tiek līdz zemei. Un tad tiek vilktas lozes, lai zinātu, kurš jāupurē. Nelaimīgo lozi izvelk pats karalis. Tas viņu, protams, neiepriecina, taču kāds izdomā, kā pabarot vilku, lai kaza paliek dzīva. Viņi paņem teļa zarnas un brīvi uzmet karalim kaklā, vienu galu piesienot pie tieva zariņa. Pēc tam ņem nevis zobenu, bet niedri un ar to karalim iedur. Viss it kā būtu kārtībā: karalis, lai nu kā, ir pakārts un ziedots Odinam.

Ceļš meta līkumu: kārtējā pilsēta (300 iedzīvotāju), kurā dzimis štata vicečempions ātrslidošanā (līdz divpadsmit gadu vecumam); katrā ceļa pusē pa milzīgam, taupīgi būvētam apbedīšanas uzņēmumam. Cik tad, Ēna prātoja, tādu iestāžu vajag pilsētiņai ar 300 iedzīvotājiem… ?

- Nu tā. Taču, tiklīdz tiek piesaukts Odina vārds, niedre pārvēršas par zobenu un ieduras karalim sānos, bet teļa zarnas kļūst par resnu virvi. Un zariņš par brangu koka zaru. Koks paceļ zaru, zeme krīt lejup, un karalis paliek karājamies, lai mirtu ar brūci sānos un tumstošu seju. Stāsta beigas. Baltajiem ir perversi dievi, mister Ēna.

- Jā, Ēna piekrita, bet vai tad tu neesi baltā?

- Esmu no čeroki, meitene atbildēja.

- Tirasiņu?

- Nē. Pa pusei. Mamma bija baltā. lētis ir īsts indiānis no rezervāta. Viņš ieradās, apprecējās ar mammu, pēc tam pie­dzimu es, bet pēc šķiršanās tētis atgriezās Oklahomā…

- Devās atpakaļ uz rezervātu?

- Nē. Aizņēmās naudu un atvēra Taco Bell dvīņubrāli, nosauca par Taco Bili. Tētim iet pa pirmo. Mani gan viņš necieš. Sauc par jaukteni.

- Žēl gan.

- Viņš ir kretīns. Bet es lepojos ar savām indiāņu asinīm. Tās palīdz man segt mācību maksu. Velns, kādudien varbūt palīdzēs ari atrast darbu, ja neveiksies ar bronzas liešanu!

- Katrā ziņā, Ēna piebalsoja.

Apstājies Elpaso Ilinoisā (2500 iedzīvotāju), Ēna izlaida Samu pie nolaistas mājas pilsētas nomalē. Priekšpagalmā stāvēja liels stiepļu ziemeļbriedis ar mirgojošām gaismiņām.

- Varbūt ienāksi? meitene aicināja. Tante uzcienās tevi ar kafiju.

- Nē, Ēna atbildēja, jābrauc tālāk.

Meitene viņam uzsmaidīja, pēkšņi un pirmoreiz izskatīda­mās trausla, un papliķēja viņam pa roku.

- Tu tiešām esi aptaurēts, mister Ēna. Bet foršs.

- Tas laikam ir, tā teikt, dvēseles stāvoklis, Ēna atbildēja. Paldies par kompāniju!

- Nav par ko, viņa sacīja. Ja pa ceļam uz Kairo gadās kāds dievs, noteikti pasveicini no manis!

Izkāpusi no mašīnas, meitene devās uz mājas pusi. Nospie­dusi zvana pogu, viņa stāvēja, ne reizi nepamezdama skatienu atpakaļ. Sagaidījis, kamēr atveras durvis un viņa ieiet iekšā, Ēna nospieda gāzes pedāli un pagrieza mašīnu uz šoseju. Garām aizslīdēja Normāla, Blūmingtona un Loundeila.

Ap vienpadsmitiem vakarā Ēnu sāka kratīt drebuļi. Tūlīt pēc iebraukšanas Midltaunā. Nolēmis, ka jāpaguļ un jāatvelk elpa, viņš iegriezās motelī, samaksāja trīsdesmit piecus dolārus uz priekšu par istabu pirmajā stāvā un uzreiz devās novannoties. Uz flīžu grīdas vannas istabas vidū gulēja skumīga paskata prusaks ar kājām gaisā. Ēna paņēma dvieli, izslaucīja vannu, palaida ūdeni. Noģērbās viņš guļamistabā, drēbes nolika uz gultas. Uz ķermeņa bija redzamas tumšas, svaigas brūces. Pēc brīža Ēna jau sēdēja vannā un vēroja, kā mainās ūdens krāsa. Pēc tam viņš kails izmazgāja bļodā zeķes, apakšbikses un krekliņu, stingri visu izgrieza un sakāra uz veļas auklas, kuru izvilka virs vannas. Prusaku atstāja, kur tas bija, izrādot cieņu mirušajam.

Ielīdis gultā. Ēna iedomājās, ka derētu noskatīties filmu no erotiskā kanāla, taču par to vajadzētu norēķināties ar kredīt­karti, bet tas būtu pārāk riskanti. Turklāt diez vai viņam kļūtu labāk, skatoties, kā sveši cilvēki mīlējās, pašam paliekot bešā. Lai nebūtu pavisam viens, viņš ieslēdza televizoru un trīsreiz nospieda pults miega režīma pogu, lai televizors automātiski izslēdzas pēc četrdesmit piecām minūtēm. Bija bez ceturkšņa pusnakts.

Ekrāns šķita tikpat nespodrs kā motelis, krāsas peldēja. Ēna spaidīja pulti no nakts šova uz citu nakts šovu televīzijas tuksnesī, nespēdams koncentrēties. Kāds vīrs demonstrēja vir­tuves ierīci, kas varēja aizvietot desmit citas virtuves ierīces. Ēna tās visas redzēja pirmo reizi. Klik. Vīrietis uzvalkā skaid­roja, ka tuvojas pasaules gals un Jēzus (to viņš izrunāja kā četru vai piecu zilbju vārdu) liks jūsu biznesam zelt un plaukt, vienīgi jāiemaksā naudiņa. Klik. Seriāla M*A*S*H beigas un "Dika van Daika šova" sākums.

"Dika van Daika šovu" Ēna nebija skatījies jau gadiem, taču 1965. gada melnbaltajā pasaules ainā bija kaut kas nomieri­nošs, tāpēc, nolicis pulti blakus uz gultas, viņš mierīgi izslēdza naktslampiņu. Acis jau lipa ciet, lai gan viņš jutās ērmoti. Ēna nebija redzējis daudzas sērijas, tāpēc nejutās pārsteigts, ka tieši šo neatceras. Seriāla gaisotne šķita dīvaina.

Visi pastāvīgie varoņi bija uztraukušies, ka Robs dzer un vairākas dienas neiet uz darbu. Kolēģi ierodas pie Roba mājās, bet viņš ieslēdzas guļamistabā, un citi mēģina pierunāt, lai viņš nāk laukā. Robs izstreipuļo piedzēries, bet smieklīgs. Roba draugi, kurus atveidoja Morijs Amsterdams un Rouza Mērija, dodas projām, nespēdami viņu pārliecināt. Roba sieva mēģina vest vīru pie prāta, taču viņš tai iesit pa seju. Sieva apsēžas uz grīdas un sāk raudāt, bet ne jau vaimanādama kā slavenā Mērija Tailere-Mūra. Viņa klusi, bezpalīdzīgi šņukst un čukst: "Lūdzu, nesit mani, darīšu visu, ko gribi, tikai nesit mani!"

-Velns lai parauj, ko tas nozīmē? Ēna skaļi iesaucās.

Aina izšķīda, pārvērzdamās mirgojošu punktiņu jūrā. Pēc brīža ekrāns atkal bija kārtībā, taču "Dika van Daika šova" vietā nezin kāpēc rādīja "Es mīlu Lūsiju". Lūsija centās pārlie­cināt Rikiju, ka vecā ledus kaste jānomaina pret jaunu ledus­skapi. Rikijs aizgāja, bet Lūsija apsēdās uz dīvāna, sakrustoja kājas, salika rokas klēpī un cauri gadiem pacietīgi lūkojās no melnbaltās pasaules.

- Ēna? viņa iesāka. Mums jāparunā.

Ēna klusēja. Atvērusi somiņu, sieviete izņēma cigareti un aizdedza to ar dārgām sudraba šķiltavām, pēc tam nolika tās malā.

- Es runāju ar tevi, viņa sacīja. Parunāsim?

- Kaut kas traks! Ēna iesaucās.

- It kā tavā dzīvē kaut kas būtu normāls. Kas tad, nolādēts?

- Lai notiek! Lusilla Bola uzrunā mani no televizora salīdzinājumā ar to viss pārējais, ko esmu piedzīvojis, ir sīkums, Ēna ironizēja.

- Es neesmu Lusilla Bola. Mani sauc Lūsija Rikardo. Ja gribi zināt neesmu pat Lūsija. Pieņemt viņas izskatu ir bērnu spē­līte. Tas arī viss.

Sieviete neveikli sagrozījās dīvānā.

- Kas tad galu galā tu esi? Ēna jautāja.

- Labi, viņa atbildēja. Jautājums vietā. Esmu idiotu kaste. Teļļuks. Visu redzošā acs un katodu staru pasaule. Es esmu televizors. Svētnīca, pie kuras pulcējas visa ģimene, lai mani pielūgtu.

- Tu esi televīzija? Vai kāds televīzijā?

- Televīzijas altāris. Tas, pie kura cilvēki liek ziedojumus.

- Un ko tad viņi ziedo? Ēna gribēja zināt.

-Galvenokārt laiku, Lūsija atbildēja. Dažkārt viens

otru.

Pacēlusi divus pirkstus, sieviete no pirkstgaliem nopūta neredzamus šaujampulvera dūmus. Pēc tam piemiedza aci kā vecā labā Lūsija.

- Tu esi dieviete? Ēna minēja.

Nosmīkņājusi Lūsija sievišķīgi ievilka dūmu.

- Varētu tā teikt, viņa atbildēja.

- Sveiciens no Samas! Ēna sacīja.

- Kas? Kas tā par Samu? Ko tu tur muldi?

Ēna iemeta skatienu rokas pulkstenī. Bez piecām minūtēm pusviens.

- Nav svarīgi, viņš izmeta. Klau, televīzijas Lūsij! Par ko mums īsti jārunā? Pēdējā laikā pārāk daudzi grib ar mani runāt. Beigās parasti tieku piekauts.

Televīzijas kamera rādīja Lūsiju tuvplānā. Viņa bija noba­žījusies, savilkusi lūpas.

- Man tas nepavisam nepatīk. Neciešu, ka cilvēki tev dara pāri, Ēna. Es tā nekad nerīkotos, mīļais. Vai zini, es gribu tev piedāvāt darbu.

- Tiešām?

- Līdz šim visi tevi novērtējuši pārāk zemu, dārgumiņ. Bet es tādu kļūdu nepieļaušu. Vēlos redzēt tevi savā komandā!

Piecēlusies sieviete tuvojās kamerai.

- Ēna, paraugies no šīs puses: mēs esam nākotne. Mēs esam lielveikali, bet tavi draugi nožēlojama ceļmalas izklaide. Velns lai parauj, mēs esam interneta veikali, bet tavi draugi no ratiem šosejas malā tirgo pašaudzēto ražu. Nē, viņi nav pat augļu pārdevēji! Viņi tirgo automašīnu antenas! Remontē vaļa bārdas korsetes! Mēs esam tagadne un rītdiena. Tavi draugi nav pat vakardiena!

Dīvaini pazīstams monologs. Ēna pajautāja:

- Vai tu gadījumā nepazīsti resnīti ar limuzīnu? Sieviete iepleta rokas un jocīgi pārgrieza acis. Smieklīgā

Lūsija Rikardo metās mazgāt rokas nevainībā.

- Tehnozēns? Tu satiki tehnozēnu? Paklau, viņš taču ir lāga dvēsele! Savējais. Ja nu vienīgi pret svešiem nav labs. Kad strā­dāsi mūsu komandā, pats redzēsi, cik viņš ir burvīgs.

- Un, ja nepiekritīšu, ko tad, mīļo Lūsij?

Pie Lūsijas dzīvokļa durvīm kāds pieklauvēja, un aiz ska­tuves Rikardo balss sauca Lūū-sij un jautāja, kas viņu kavē, pēdējais laiks doties uz klubu nākamajā ainā. Lūsijas karikatūriskajai sejai pārskrēja aizkaitinājuma ēna.

- Pie joda! viņa šķendējās. Paklau, es nezinu, cik tev bleķo sakārņi, bet es maksāšu divkārt. Trīsreiz vairāk. Simtreiz! Lai cik viņi tev piedāvās, es varu dot daudz, daudz vairāk!

Sievietes sejā atplauka nevainojami blēdīgais Lūsijas Rikardo smaids.

- Saki vien, saldumiņ! Ko tu vēlies? Viņa sāka atpogāt blūzi.

- Klausies, viņa teica, vai esi gribējis redzēt Lūsijas pupus? Ekrāns satumsa. Bija sācis darboties miega režīms, un

televizors pamazām izslēdzās. Ēna iemeta skatienu pulkstenī. Bija tieši pusviens.

- Ne īpaši, viņš teica.

Apgriezies uz otriem sāniem, Ēna aizvēra acis. Un tad viņš aptvēra, kāpēc Trešdiena, misters Nansijs un pārējie viņam patīk labāk nekā to pretinieki: iespējams, vecie ir mazvērtīgi nevīžas un viņu ēdiens ir draņķis, taču šie vismaz negvelž standartfrāzes.

Viņš lielveikala vietā vienmēr izvēlētos izklaides vietu ceļ­malā, lai cik lēta, greiza un čābīga tā būtu.

* * *

Rītu Ēna sastapa ceļā, braukdams pa viegli paugurainu, brūnganu ainavu ar pērno zāli un kailiem kokiem. Pēdējais sniegs bija nokusis. Uzpildījis grabažas bāku pilsētā, kurā dzīvoja štata medaļniece, otrās vietas ieguvēja trīssimt metru skrējienā, jaunāka par sešpadsmit gadiem, Ēna cerēja, ka mašīnu kopā satur ne tikai dubļi vien, un tad izdzina to cauri uzpildes stacijas automazgātavai. Viņš piedzīvoja patīkamu pārsteigumu: nomazgātā mašīna zilzaļi brīnumi! bija baltā krāsā un gandrīz rūsas neskarta. Ēna turpināja ceļu.

Debesis šķita neticami zilas, un tajās kā fotogrāfijā bija sastinguši rūpnīcu skursteņu dūmi. No nokaltuša koka nolai­dās vanags un lidoja uz Ēnas pusi, saules gaismā vēzēdams spārnus kā ātri zibošā attēlu sērijā.

Ēna pēkšņi aptvēra, ka brauc uz īstsenluisu. Viņš mēģināja to apbraukt, taču nejauši nokļuva rūpnieciskā sarkano lukturu rajonā. Pie ēkām, kas atgādināja pagaidu noliktavas, stāvēja milzu furgoni un autokrāni. Šīs vietas sevi reklamēja kā DIEN­NAKTS KLUBI, viena pat kā LABĀKAIS STRIPTĪZŠOVS PILSĒTĀ. Nogrozījis galvu, Ēna brauca tālāk. Lorai bija paticis dejot gan apģērbtai, gan kailai (dažos neaizmirstamos vakaros viena sta­dija nomainīja citu), un viņam bija paticis skatīties, kā sieva dejo.

Lenču sviestmaizi un kokakolu no skārdenes Ēna ietu­rēja Redbudā.

Pēc tam viņš pabrauca garām nogāzei, kurā rēgojās tūksto­šiem vraku dzelteni buldozeri, traktori un kāpurķēžu transports. Tā acīmredzot bija buldozeru kapsēta, kur tos atveda nomirt.

Garām aizslīdēja vasaras kafejnīca, tad Čestera (Popaija dzimtā puse). Necik ilgi, un sāka parādīties mājas ar baltām kolonnām, ar kurām dižojās pat vienkārši namiņi, juzdamies iecelti savrupmāju kārtā. Braucot pāri platai, duļķainai upei un uz plāksnes izlasot tās nosaukumu, Ēna skaļi iesmējās: Platā Duļķupe. Trīs mirušus kokus apvija brūns kudzu, piešķirot tiem dīvainu, gandrīz vai cilvēcisku veidolu: tikpat labi tās varēja būt trīs vecas raganas, salīkušas grezeles, gatavas izzīlēt viņa nākotni.

Ēna brauca gar Misisipi krastu. Nīlu viņš nekad nebija redzējis, taču žilbinošajā pēcpusdienas saules karstumā brūnā upe šķita atgādinām plato, duļķaino Nīlu ne jau mūsdienu, bet senlaiku upi, kas kā artērija vijās papirusu dumbrājos, kuros mita kobras, šakāļi un savvaļas govis…

Ceļa norāde aicināja uz Tēbām.

Šoseja tagad pacēlās krietni augstāk, un bija jābrauc div­padsmit pēdas virs dumbrāja. Turp un atpakaļ šaudījās putnu bari un kāši: melni punkti zilās debesīs, atgādinot izmisušu Brauna kustību mikroskopā.

Tuvojās vakars, un saulriets iekrāsoja pasauli brīnumaini zeltainos toņos, kas atgādināja biezu olu krēmu. Viss šķita pasakains un vienlaikus reāls, un šādā noskaņā Ēna ieraudzīja norādi, ka viņš tuvojas vēsturiskajai Kairo. Zem tilta skatienam atklājās ostas pilsēta. Iespaidīgā Kairo miertiesa un vēl vare­nākā muitas ēka vakara medainajā gaismā atgādināja milzī­gas, svaigi ceptas kūkas.

Novietojis mašīnu ielas galā, Ēna gāja uz krastmalu, nezi­nādams, vai viņa priekšā plešas Ohaio vai Misisipi. Pa atkri­tumu tvertnēm sētmalē ošņājās un lēkāja mazs, brūns kaķis, taču pat atkritumi neparastajā gaismā šķita maģiski.

Virs upes lēni laidelējās vientuļa kaija, ik pa brīdim pakus­tinādama spārnus.

Ēna ievēroja, ka vairs nav viens. Pāris soļu attālumā uz iet­ves stāvēja meitenīte teniskurpēs un pelēkā vīriešu džemperi kleitas vietā un skatījās nopietnām sešgadīga cilvēka acīm. Viņai bija melni, taisni un gari mati, bet āda tikpat brūna kā upe.

Ēna uzsmaidīja. Meitenīte izaicinoši lūkojās pretī.

No ūdensmalas atskanēja pīkstieni un vaimanas, un tad no apgāztas atkritumu tvertnes apakšas izšāvās brūnais kaķis, kuru vajāja melns suns ar garu purnu. Kaķis paglābās zem mašīnas.

- Paklau, Ēna uzrunāja meiteni. Vai esi redzējusi nere­dzamo pulveri?

Meitene padomāja un papurināja galvu.

- Skaidrs, Ēna teica. Bet tagad skaties!

Ar kreiso roku izņēmis no kabatas divdesmit piecu centu monētu, viņš to pacēla, pagrozīja, šķietami pārmeta labajā plaukstā, savilka tukšo plaukstu dūrē un beigās pagrūda uz priekšu.

- Tūlīt, viņš teica, izvilkšu no kabatas brīnumpulveri…

Iebāzis kreiso roku krūšu kabatā, viņš iemeta tajā monētu.

- Uzbēršu virsū, Ēna izlikās to darām, un tad tā kļūs neredzama.

Beigās viņš atvēra tukšo labo delnu, tad kreiso, un arī tur nekā nebija.

Meitenīte uzmanīgi skatījās.

Paraustījis plecus, Ēna sabāza rokas kabatās, ar vienu paņemdams monētu, bet ar otru piecu dolāru banknoti. Viņš bija izdomājis paņemt no gaisa piecus dolārus un atdot tos meitenītei, nojauzdams, ka nauda viņai noderētu.

- Paklau, Ēna iesaucās, mums uzradušies skatītāji!

Melnais suns un mazais, brūnais kaķis, nosēdušies katrs

savā pusē meitenītei, cieši skatījās Ēnā. Saspicējis lielās ausis, suns izskatījās smieklīgi modrs. Pa ietvi tuvojās dzērvei līdzīgs vīrietis ar brillēm zelta rāmjos, lūkodamies uz visām pusēm, kaut ko meklēdams. Droši vien tas bija suņa saimnieks.

- Ko teiksi? Ēna vērsās pie suņa, lai iedrošinātu meite­nīti. Patika?

Aplaizījis garo purnu, melnais suns dobji nosēcās:

- Savulaik esmu redzējis Hariju Hudini, un vari man ticēt, vecais, viņam tu blakus nestāvi!

Pametusi skatienu uz kaķi un suni, tad augšup uz Ēnu, mei­tenīte, kājām dipot, aizjoza projām pa ietvi, it kā bēgdama no paša nelabā. Dzērvei līdzīgais vīrietis piegāja pie suņa un pie­liecies pakasīja tam aiz augstu paceltajām smailajām ausīm.

- Nu beidz, viņš sacīja, tas taču bija tikai triks ar monē­tām. Viņš taču nerādīja, kā izlaužas no lādes ūdens dzelmē.

- Pagaidām ne, suns atbildēja, bet rādīs.

Zeltainā gaisma bija apdzisusi, pasaulē valdīja pelēkā stunda.

Ēna iemeta kabatā monētu un salocīto banknoti.

- Bet tagad pasakiet, kurš no jums ir Šakālis? viņš pajau­tāja.

- Paņem acis rokā, melnais suns ar garo purnu norūca.

Pēc tam viņš nesteidzīgi devās nopakaļ saimniekam ar

brillēm zelta rāmjos; mirkli vilcinājies, Ēna abiem sekoja. Kaķis bija kā ūdenī iekritis. Beigās visi trīs apstājās pie lielas, vecas mājas pamestu namu vidū. Blakus durvīm bija plāksne ar uzrakstu: IBISS & ŠAKĀLIS. ĢIMENES UZŅĒMUMS. APBEDĪŠA­NAS BIROJS, DIBINĀTS 1863. GADĀ.

- Mani sauc Ibiss, cilvēks ar brillēm zelta rāmjos sacīja. Domāju, ka tagad vedīšu jūs vakariņās. Mans draugs diemžēl vēl nav beidzis darbu.

KAUT KUR AMERIKĀ

Ņujorka biedē Saļimu, tāpēc koferīti ar paraugiem viņš sar­gādams ir piespiedis pie krūtīm. Viņam ir bail no melnādaina­jiem un viņu skatieniem, tāpat arī no ebrejiem, kurus var pazīt pēc melnā apģērba, cepurēm, bārdām un peisakiem gar ausīm, un no daudziem citiem, kuru izcelsmi Saļims nenojauš. Viņam ir bail no drausmīgās burzmas, kurā mudž dažāda auguma un izskata ļaudis, kas iznirst no augstajiem, augstajiem un netīrajiem namiem ietves malā, bail no taurējošās, brēcošās satiksmes, bail pat no gaisa, kurā saplūst smirdoņa un patī­kami aromāti un kurš ir pavisam citāds nekā Omānā.

Jau nedēļu Saļims ir Amerikā, Ņujorkā. Katru dienu viņš apmeklē divus, varbūt trīs uzņēmumus un atver koferīti ar paraugiem, rādot vara nieciņus, gredzenus, pudelītes un sīkus kabatas lukturīšus, blāvi spīdošus Empire State Building debes­skrāpjus, Brīvības statujas un Eifeļa modeļus. Katru vakaru Saļims sūta faksu sievasbrālim Fuadam uz mājām Muskatā, ziņodams, ka pasūtījumu nav, vai arī, ja paveicas, ir pat vairāki (kas, ar rūgtumu jāatzīst, tāpat nesegtu lidmašīnas biļešu un viesnīcas numura izmaksas).

Saļims nesaprot, kāpēc sievasbrāļa biznesa partneri pasūtī­juši viņam numuru Paramount viesnīcā 46. ielā. Tas ir tik svešs un dārgs, viņš tajā ir apjucis, nobijies, izjūt klaustrofobiju.

Fuads ir Saļima māsasvīrs. Bagāts viņš nav, tomēr nelielas vara rūpnīcas līdzīpašnieks. Rūpnīcā viss tiek ražots ekspor­tam citām arābu valstīm, Eiropai, Amerikai. Saļims strādā pie

Fuada sešus mēnešus. No māsasvīra viņam bail. Fuada faksos arvien vairāk manāms skarbums. Vakaros Saļims sēž viesnīcas istabā, lasa Korānu un mierina sevi, ka viss reiz beigsies un šajā dīvainajā pasaulē viņš ir pirmo un pēdējo reizi.

Māsasvīrs izsniedza tūkstoš dolāru dažādiem ceļa izde­vumiem, taču nauda, kas sākumā šķita liela, kūst ātrāk par sniegu pavasarī. Ieradies Ņujorkā, Saļims baiļojās, ka citi notu­rēs viņu par trūcīgu arābu, tāpēc dāļāja dzeramnaudu pa labi un pa kreisi ikreiz, kad vien bija tāda iespēja, bet tad saprata, ka tiek izmantots, varbūt pat citi aiz muguras par viņu smējās, un tagad viņš nešķīrās pat ne no centa.

Savā pirmajā un vienīgajā braucienā ar metro Saļims apmal­dījās un apjuka, nokavēja tikšanos, tāpēc tagad spiedīgā reizē izmanto taksometru un daudz staigā kājām. Salimam bieži jāiet pārkarsētos kabinetos. Vaigi viņam no aukstuma pami­ruši, bet pats zem mēteļa ir sasvīdis, kurpes šķīdonī piemir­kušas. Kad avēnijās (kas stiepjas no ziemeļiem uz dienvidiem, bet ielas no rietumiem uz austrumiem viss ir tik vienkārši, vienmēr zini, kurā pusē ir Meka) pūš mežonīgi vēji, Salimam ir tāda sajūta, ka viņam kāds sit pa seju.

Viesnīcā Saļims neēd (par istabiņu maksā Fuada biznesa partneri, bet par maltītēm jānorēķinās pašam): viņš dodas uz arābu ēdnīcām un maziem pārtikas veikaliņiem, slepus ienes viesnīcā ēdamo zem mēteļa, līdz beidzot atklāj, ka tas nav aizliegts. Tomēr, ar pārtikas somām iekāpjot pustumšajā liftā (tajā vienmēr jāpieliecas un jāsasprindzina acis, lai redzētu, kura poga jāspiež) un pēc tam ejot uz balto istabiņu, kurā viņš nometināts, Saļims jūtas neveikli.

Viņš ir uztraucies. Fakss, kas viņu sagaidīja no rīta pēc pamošanās, bija strups un pārmetošs, skarbs un pauda vilša­nos: Saļims esot visus piemānījis māsu, Fuadu, biznesa part­nerus, Omānas sultanātu, visu arābu pasauli. Ja viņš nespējot sagādāt pasūtījumus, Fuads vairs neuzskatīšot par pienākumu viņu nodarbināt. Visi esot atkarīgi no viņa. Viesnīca ir pārāk dārga. Ko Saļims darot ar naudu, vai tiešām dzīvo Amerikā kā sultāns? Faksu Saļims izlasīja istabiņā (kurā visu laiku bija pārāk karsti un smacīgi, tāpēc pagājušajā naktī viņš atvēra logu, un tagad tajā bija pārlieku auksti), brīdi sēdēdams ar sastingušu, bezcerības pilnu izteiksmi sejā.

Pēc tam Saļims atkal dodas uz pilsētu, turēdams koferi ar paraugiem, it kā tajā būtu dimanti un rubīni, vilkdamies no kvartāla uz kvartālu, līdz beidzot nonāk Brodvejas un 19. ielas krustojumā un blakus delikatešu veikalam uzmeklē zemāku ēku. Uzkāpis pa kāpnēm līdz ceturtajam stāvam, Saļims atrod Panglobal Imports ofisu.

Telpas izskatās nolaistas, bet Saļims zina, ka Panglobal iztirgo apmēram pusi no dekoratīvajiem Tālo Austrumu suve­nīriem, kas tiek ievesti ASV. Labs pasūtījums, kārtīgs Panglo­bal pasūtījums spētu kompensēt viņa braucienu, pārvēršot neveiksmi veiksmē, tāpēc viņš tagad sēž neērtā istabas koka krēslā apmeklētājiem, turēdams klēpī koferi ar paraugiem, un skatās pusmūža sievietē ar ugunīgi sarkani krāsotiem matiem. Viņa sēž aiz rakstāmgalda un šņauc degunu, ņemdama Kleenex salveti pēc salvetes. Noslaucījusi degunu, viņa salveti izmet atkritumu grozā.

Saļims ieradās pusvienpadsmitos no rīta, pusstundu pirms norunātās tikšanās. Tagad viņš sēž sarkdams un trīcēdams: varbūt būs piemeties drudzis? Laiks velkas neizturami lēni. Saļims nokāsējas.

Sieviete aiz rakstāmgalda dusmīgi pablenž.

-Jā? viņa noburkšķ. Izklausās kā jāt.

- Piecas pāri pusdivpadsmitiem, Saļims saka.

Pametusi skatienu uz sienas pulksteni, sieviete izmet:

- Jāt. Nu un?

- Man vienpadsmitos norunāta tikšanās, Saļims pieklā­jīgi pasmaida.

- Misters Blendings zina, ka te esat, sievietes balsī skan pārmetums. (Rsters Bladigs zin', ka desat.)

Saļims paņem no galda vecu New York Post. Viņš angliski runā labāk nekā lasa, tāpēc burto rakstus, kā risinādams krust­vārdu mīklu. Viņš gaida, tukls jauneklis ar sāpināta kucēna skatienu; skatiens slīd no rokas pulksteņa uz avīzi un tad uz sienas pulksteni.

Pusvienos no kabineta iznāk vairāki kungi. Skaļi runādami, buldurēdami amerikāniski. Viens no viņiem, ražena auguma vīrs ar lielu vēderu, zelē neaizdegtu cigāru. Ejot garām, resnais kungs noskatās Salimā. Sievietei aiz rakstāmgalda viņš iesaka pamēģināt citrona sulu ar cinku, jo viņa māsai palīdzot tikai cinks un C vitamīns. Apsolījusi tā darīt, viņa pasniedz vīrie­tim vairākas aploksnes. Iebāzis tās kabatā, resnais un pārējie dodas projām. Kāpnēs atbalsojas smiekli, kas kļūst arvien klusāki, līdz izgaist.

Ir jau viens pēcpusdienā. Sieviete atrauj rakstāmgalda atvilktni un izņem brūnu papīra maisiņu ar sviestmaizēm, ābolu, Milky Way. Uz galda parādās plastmasas pudelīte ar svaigi spiestu apelsīnu sulu.

- Atvainojiet, Saļims beigās neiztur, vai jūs tomēr nepiezvanītu misteram Blendingam un nepateiktu, ka es vēl aizvien gaidu?

Sieviete skatās, pārsteigta, ka viņš vēl ir tepat, it kā divarpus stundas abi nebūtu sēdējuši pāris soļu attālumā viens no otra.

- Viņš aizgāja paēst, viņa beigās izmet. Viš aizjāj pajēst.

Saļims jūt, ar aknām jūt, ka vīrietis ar neaizdegto cigāru

bija Blendings.

- Cikos viņš atgriezīsies?

Sieviete parausta plecus, nokož sviestmaizes kumosu.

- Šodien viņš aizņemts, tikšanās pēc tikšanās. Oden viš aijemts, tikšan pēc tikšan.

- Vai atgriezies viņš mani uzklausīs? Saļims jautā.

Sieviete parausta plecus, izšņauc degunu.

Saļims ir izsalcis, arvien vairāk un vairāk, un satriekts, un bezspēcīgs.

Ap trijiem, uzmetusi viņam skatienu, sieviete izmet:

- Viš nnbus tpkl.

- Kā, lūdzu?

- Rsters Bladigs dien' nbus tpkl.

- Vai varu norunāt uz rītdienu?

Sieviete noslauka degunu.

- Rjums jāzvan. Nrnāt vr tik pa tlpon.

- Skaidrs, Saļims pamāj. Un tad viņš pasmaida: vēl Mus­katā pirms došanās ceļā Fuads taču viņu brīdināja, ka tirgotājs Amerikā bez smaida ir tukša vieta.

- Rīt piezvanīšu, Saļims apsola.

Paņēmis koferi ar paraugiem, viņš dodas pa daudzajām kāpnēm laukā, kur stindzinošs lietus pārvērties slapjdraņķi. Aukstumā mērodams garo ceļu līdz viesnīcai 46. ielā, Saļims prāto par dzīvi un smago koferi, ik pa brīdim mādams dzelte­nam taksometram, neievērodams, vai signāls augšā deg vai ne, un visi cits pēc cita brauc viņam garām neapstādamies.

Kāds taksis, uzņēmis ātrumu, pat ieskrien bedrē, kurā izveidojusies peļķe, un apšļaksta Salimam bikses un mēteli. Brīdi viņam gribas mesties zem kādas no dārdošajām mašī­nām, bet tad Salimam ienāk prātā, ka svainis vairāk uztrauktos par kofera likteni nekā par viņu, un neviens jau nesērotu, vie­nīgi mīļā māsa, Fuada sieva (vecāki par Saļimu no laika gala ir mazliet kaunējušies, un mīlestība viņa dzīvē ir viesojusies tikai īsu brīdi un slepeni), turklāt diez vai mašīnas brauc tik ātri, lai izdzēstu viņa dzīvību.

Visbeidzot Salimam blakus apstājas dzeltens apdauzīts taksis. Pateicīgs, ka var pārtraukt drūmās pārdomas, viņš iekāpj mašīnā.

Aizmugures sēdeklis kā noklāts ar pelēkiem ielāpiem, bet uz organiskā stikla aizsargbarjeras, kas nolaista līdz pusei, vīd brīdinājums nesmēķēt un informācija, cik maksā brauciens uz to vai citu lidostu. Magnetofonā kādas slavenības balss (Saļims to nepazīst) atgādina, ka jāpiesprādzējas.

- Lūdzu, uz viesnīcu Paramount, Saļims saka.

Taksometra šoferis kaut ko noburkšķ un pagriež taksi uz

brauktuvi. Viņš ir neskuvies, biezā putekļu krāsas džemperī, uz deguna viņam ir melnas plastmasas saulesbrilles. Ārā ir pelēks, tuvojas nakts, un Saļims prāto, vai šoferim nav pro­blēmu ar redzi. Logu tīrītāji izsmērē ielas ainavu pelēkos trai­pos un dūmakainās gaismās.

Te pēkšņi nezin no kurienes priekšā iznirst kravas mašīna, un taksometra šoferis nolamājas, piesaukdams pravieša bārdu.

Saļims meklē plāksnīti ar viņa vārdu, bet nespēj to salasīt.

- Cik sen tu, draugs, brauc ar taksometru? Saļims jautā dzimtajā valodā.

- Desmit gadus, skan atbilde tajā pašā valodā. No kurienes tu esi?

- No Muskatas, Saļims saka, Omānā.

- Omāna. Esmu tur bijis. Jau labi sen. Vai esi dzirdējis par pilsētu Ubaru?

-Kā nu ne! Saļims atdzīvojas. Zudusī Torņu pilsēta! To atklāja pirms pieciem vai desmit gadiem tuksnesī, skaidri neatceros. Vai biji tur arheoloģiskajā ekspedīcijā?

- Varētu tā teikt. Laba pilsēta, šoferis stāsta. Gandrīz ik nakti tajā apmetās trīs, varbūt četri tūkstoši ļaužu: Ubarā katrs var atpūsties, mūzika spēlē, vīns plūst straumēm, un arī ūdens plūst, tā jau tik pilsēta var pastāvēt.

- Tā runā, Saļims pamāj. Pēc tam Ubara izzuda, laikam pirms tūkstoš gadiem? Vai divtūkstoš?

Taksometra vadītājs klusē. Viņi ir apstājušies pie sarka­nās gaismas. Iedegas zaļā, bet viņš pat nepakustas, lai gan aizmugurē jau taurē daudzbalsīgs, nesaskaņots signālu koris. Brīdi vilcinājies. Saļims pastiepj roku caur stikla aizsargsienas spraugu un pieskaras šofera plecam. Vira galva pašaujas augšup, viņš spiež gāzes pedāli, un mašīna metas pāri krustojumam.

- Fuckshitfuckfrick! šoferis angliski nolamājas.

- Droši vien esi pārguris, mans draugs, Saļims bilst.

- Braucu ar šo Allāha aizmirsto taksi trīsdesmit gadus, viņš atbild. Tā kā mazliet par daudz. Paguļu piecas stundas, pēc tam četrpadsmit pie stūres. Pirms Ziemassvētkiem darbaroku trūkums.

- Ceru, ka vismaz pieklājīgi nopelni, Saļims izmet.

Taksometra vadītājs nopūšas.

- Neteiktu gan. Šorīt aizvedu vienu no 51. ielas uz Ņuarkas lidostu. Izkāpa un ieskrēja lidostā, ķer nu vēju laukā! Piecdes­mit dolāri pagalam, atpakaļ arī jābrauc tukšā.

Saļims saprotoši pamāj.

- Bet es nositu visu dienu, gaidīdams tikšanos ar cilvēku, kas nevēlējās mani redzēt. Māsasvīrs mani neieredz. Jau nedēļu esmu Amerikā, bet nekādas jēgas, tikai noēdu naudu, neko pārdot nevaru.

- Ko tu pārdod?

- Draņķus, Saļims atzīstas. Nekam nederīgus niekus, greznumlietas un suvenīrus. Šausmīgus, lētus, tizlus, neglītus draņķus.

Taksometrs strauji pagriežas pa labi, kaut ko apbrauc un tad turpina ceļu. Saļims brīnās, kā šoferis var redzēt ceļu lietū, pustumsā, turklāt ar biezām saulesbrillēm uz acīm.

- Un tu mēģini to draņķi iztirgot?

-Jā, Saļims pamāj, uztraucies un nobijies, ka atklājis patiesību par māsasvīra paraugiem.

- Neviens nepērk?

- Nepērk.

- Dīvaini. Ja paskatās uz vietējām bodēm, tur jau neko citu nemaz nepārdod!

Saļims nervozi pasmaida.

Ielu nosprostojusi kravas mašīna, un tās priekšā stāv poli­cists ar piesarkušu seju, mādams, kliegdams un novirzīdams satiksmi uz tuvāko ielu.

- Brauksim pa Astoto avēniju, no turienes tiksim līdz cen­tram, taksometra vadītājs paskaidro. Viņi iebrauc ielā, kurā satiksme vispār ir apturēta. Gaiss biezē no signālu kakofonijas, bet neviens nekust no vietas.

Šoferis sēdeklī jau šūpojas. Zods nokrīt uz krūtīm vienu reizi, otro, trešo, un tad viņš viegli iekrācas. Saļims pastiepj roku, lai vīru uzmodinātu, cerēdams, ka rīkojas pareizi. Viņš pieskaras vadītāja plecam, nejauši aizķerot saulesbrilles, un tās iekrīt šoferim klēpī.

Atvēris acis, taksometra vadītājs sniedzas pēc saulesbril­lēm, taču ir jau par vēlu: Saļims paguvis ieraudzīt viņa acis.

Mašīna velkas tālāk lietū. Cipari skaitītājā joņo uz priekšu.

- Vai tagad tu mani nogalināsi? Saļims prasa.

Taksometra vadītājs sēž, sakniebis lūpas. Saļims spogulītī

vēro viņa seju.

- Nē, tik tikko dzirdami skan atbilde.

Mašīna atkal apstājas. Pa tās jumtu bungo lietus.

- Mana vecmamma apzvērēja, ka vēlu vakarā tuksneša malā redzējusi ifritu vai miradu. Mēs gan teicām, ka tā bija tikai smilšu vētra, bet viņa dievojās, ka redzējusi seju un acis tādas kā tev, kas liesmo kā uguns, Saļims bija atguvis valodu.

Taksometra šoferis pasmaida, taču acis slēpj melnās plast­masas brilles, un Saļims nezina, vai smaids pauž jautrību.

- Vecmammas bija tikušas pat līdz šejienei, viņš pamāj.

- Vai Ņujorkā ir daudz džinu? Saļims painteresējas.

- Nē. Mūsējo te necik nav.

- Zinu, ka ir eņģeļi, un tad ir cilvēki, kurus Allāhs radījis no dubļiem, un ir uguns cilvēki, džini, Saļims turpina.

- Cilvēki par mums neko nezina, šoferis atbild. Iedomā­jas, ka varam izpildīt katru vēlēšanos. Bet ja tā būtu, vai tad es vadātu visus ar taksi?

- Kāpēc tā?

Viņš izskatās drūms. Saļims vēro spogulītī viņa seju, ifrīta tumšās lūpas.

- Mēs, redz, varot izpildīt katru vēlēšanos. No kurienes tāda iedoma? Es nakšņoju smirdīgā istabā Bruklinā. Vadāju ar taksi visus, kam ir, ar ko maksāt, un tos, kam nav. Nogādāju katru, kur viņam jātiek, dažreiz tieku pie dzeramnaudas, daž­reiz man samaksā.

Ifrīta apakšlūpa ietrīcas. Viņš ir dziļi satraukts.

- Kāds maita reiz piedirsa aizmugures sēdekli! Pirms mašī­nas nodošanas vajadzēja tīrīt. Kā var tā rīkoties? Bija jāslauka šķidri sūdi no sēdekļa. Vai tiešām esmu to pelnījis?

Saļims pastiepj roku, pieskaras ifrīta plecam. Cauri vilnas džemperim jūtama cilvēka miesa. Noņēmis roku no stūres, ifrīts mirkli patur to uz Saļima plaukstas.

Saļims iztēlē redz tuksnesi: virpuļojošas sarkanas smiltis, kas iejunda vētru, spilgti sarkanas, plandošas zīda teltis ap zudušo pilsētu Ubaru.

Viņi brauc jau pa Astoto aleju.

- Vecajie mums tic, zina, ka nedrīkst čurāt caurumos, jo pra­vietis teicis, ka tur dzīvo džini. Cilvēki zina, ka eņģeļi met mums ar liesmojošām zvaigznēm, ja mēģinām noklausīties viņu saru­nas. Taču pat vecajie, kas ierodas Amerikā, domā, ka mēs esam ļoti, ļoti tālu. Toreiz dzimtenē man nevajadzēja braukt ar taksi.

- Man tiešām žēl, Saļims saka.

- Slikti laiki, ifrīts sūrojas. Tuvojas vētra. Tas mani biedē. Es dotu nezin ko, lai tiktu projām.

Līdz viesnīcai mašīnā valda klusums.

Izkāpis Saļims pasniedz ifritam divdesmit piecu dolāru banknoti, sakot, lai patur atlikumu, un tad pēkšņā drosmes uzplūdā nosauc savas istabiņas numuru. Taksometra aizmugu­res sēdeklī ietraušas jauna sieviete, un pēc brīža auto izgaist saltajā lietū.

Seši vakarā. Saļims vēl nav aizsūtījis faksu māsasvīram. Viņš atkal dodas laukā, lietū, lai nopirktu dienišķo kebabu un fri kartupeļus. Pagājusi tikai nedēļa, bet Saļims jūt, ka Ņujorkas vidē kļuvis smagāks, apaļāks, mikstāks.

Atgriezies viesnīcā, viņš pārsteigts ierauga vestibilā takso­metra šoferi ar kabatās sabāztām rokām. Ifrits aplūko stendu ar melnbaltām pastkartēm. Ieraudzījis Saļimu, viņš bikli pasmaida.

- Zvanīju tev uz istabu, ifrits saka, bet neviens neatbil­dēja. Nodomāju, ka jāpagaida.

Ari Saļims smaida.

- Gājuši, viņš pieskaras ifrita elkonim.

Abi ieiet lifta palsi zaļajā gaisotnē un piektajā stāvā izkāpj, jau sadevušies rokās. Ifrits palūdz atļauju ieiet vannas istabā.

- Jūtos ļoti netīrs, viņš atzīstas.

Saļims pamāj un, apsēdies uz gultas, kas aizņem gandrīz visu balto istabiņu, klausās lietus šalkās. Viņš noauj zābakus un novelk zeķes, pēc tam visu pārējo.

Taksometra šoferis iznāk no dušas mitrs, ap vidukli apsējis dvieli. Saulesbriļļu viņam nav, istabas pustumsā viņa acīs deg zvērojoši sarkanas liesmas.

Saļims tik tikko spēj valdīt asaras.

- Kaut tu redzētu to, ko redzu es, viņš saka.

- Es nespēju izpildīt vēlēšanās, ifrits čukst, nomezdams dvieli un maigi, bet noteikti grūzdams Saļimu gultā.

Paiet stunda vai pat ilgāk, iekams ifrits Saļima mutē sasniedz orgasmu, maldamies un grūzdamies tajā. Tikmēr Saļims jau divreiz ir apmierināts. Džina sēklai ir dīvaina uguns piegarša, kas dedzina Saļima rīkli.

Saļims aiziet uz vannas istabu un izskalo muti. Atgrie­zies viņš redz, ka šoferis baltajā gultā aizmidzis mierīgi šņāc. Saļims iekāpj gultā, saritinās blakus, un ādu uzreiz sāk sildīt tuksneša karstās smiltis.

Slīgdams miegā, viņš atceras, ka nav nosūtījis Fuadam faksu, un jūtas vainīgs. Sirdī plosās tukšums un vientulība.

Pastiepis roku, Saļims noliek to uz ifrita piebriedušā daikta un apmierināts aizmieg.

Pamodušies mazā gaismiņā, abi tiecas viens pēc otra un atkal sāk mīlēties. Vienubrīd Saļima acīs sariešas asaras, un ifrīts ar degošām lūpām tās skūpsta.

- Kā tevi sauc? Saļims viņam jautā.

- Braukšanas apliecībā ir vārds, bet tas nav manējais, ifrīts atbild.

Pēc tam viņš nekādi nespēja atcerēties, kurā brīdī beidzās sekss un sākās sapņi.

Kad Saļims pamostas, baltajā istabā zogas salta saule un viņš ir viens.

Pēc brīža atklājas, ka pazudis ari koferis ar paraugiem visas pudelītes, gredzeni, suvenīri un vara lukturīši, viss pa tīro izgaisis, tāpat arī kabatas portfelis, pase un lidmašīnas biļete uz Omānu.

Uz grīdas mētājas džinsu pāris, krekliņš un vilnas džemperis putekļu krāsā. Zem nosviestā apģērba Saļims atrod autovadītāja apliecību, kas izsniegta Ibrahimam bin Iremam, taksometra vadīšanas atļauju ar to pašu vārdu un gredzenā savērtas atslēgas ar zīmīti, kurā angliski uzrakstīta adrese. Fotoportreti dokumen­tos diez cik līdzīgi viņam nav, bet to pašu varētu teikt par ifritu.

Iedžinkstas tālrunis: viesnīcas administrācija ziņo, ka Saļims jau izrakstījies, bet viņa ciemiņam jāatstāj istaba, lai darbinieki var to sagatavot nākamajam viesim.

- Es nespēju izpildīt vēlēšanās, Saļims tīksmi ripina vār­dus mutē.

Ģērbjoties viņš ir neparasti bezrūpīgs.

Ņujorka taču ir pavisam vienkārša: avēnijas stiepjas no ziemeļiem uz dienvidiem, bet ielas no rietumiem uz austru­miem. Vai nu būs tik traki?

Pametis atslēgas gaisā, Saļims tās saķer. Uzstūmis uz deguna kabatā atrastās plastmasas saulesbrilles, viņš dodas meklēt savu taksometru.