Amerikāņu dievi

PIRMĀ NODAĻA

Mūsu valsts robežas, ser? Nu, ser, ziemeļos robežojamies ar Polārzvaigzni, austrumos ar rītausmu, dienvidos ar ekvinokcijas gaitu, bet rietumos ar pastardienu.

AmerikAņu Džo Millera joku grAmata

Ēna jau trīs gadus sēdēja cietumā. Viņš bija gana plecīgs un izskatījās gana draudīgs, lai viņa galvenā problēma būtu laika nosišana. Ēna uzturēja sevi formā, apguva trikus ar monētām un domāja par to, cik ļoti mīl savu sievu.

Pats labākais cietumā pēc Ēnas domām, varbūt pat vie­nīgais ieguvums bija atvieglojuma izjūta. Proti, tu esi kritis tik zemu, ka tālāk vairs nav, kur krist. Nav jābaidās, ka tevi notvers, jo esi jau ietupināts. Viņš cietumā nemodās ar baiļu sviedriem klāts, nebaidījās, ko atnesīs rītdiena, jo vakardiena to jau bija atnesusi.

Ēna nolēma, ka nav nozīmes tam, vai esi notiesāts pēc nopelniem vai netaisnīgi. No pieredzes viņš zināja, ka cietumā visi ir par kaut ko sarūgtināti: priekšniecība allaž kaut ko pār­prata, piešuva tev, ko nemaz nebiji darījis, grūti bija tai iztapt. Galvenais bija tas, ka viņi tevi ir savākuši.

Pie šāda secinājuma Ēna nonāca jau pirmajās dienās, kad viss, sākot ar cietuma slengu un beidzot ar nebaudāmo ēdienu, bija jaunums. Tomēr, par spīti izmisumam un visaptverošajām ieslodzījuma šausmām, viņš atviegloti uzelpoja.

Kā varēdams, Ēna valdīja mēli. Apmēram otrā gada vidū viņš par savu teoriju ieminējās kameras biedram Lokijam Mel­kulim.

Lokijs, krāpnieks no Minesotas, savilka rētainās lūpas smaidā.

- Nūja, viņš atsaucās, tik tiešām! Ja tev ir piespriests nāvessods, tas pat ir labāk. Tad nāk prātā jociņi par čaļiem ar kaklu cilpā, kuri sper pa gaisu savas tupeles, jo draugi taču mūždien solījuši, ka šie mirs ar tupelēm kājās.

- Vai tas būtu joks? Ēna pajautāja.

-Kā tad, sasodīts! Karātavu humors. Labākais, kas vien var būt.

- Kad šajā štatā pēdējo reizi kādu pakāra? Ēna painte­resējās.

- Piķis un zēvele, kā lai es to zinu?

Gaiši rudos matus Melkulis bija nodzinis tik īsus, ka bija redzamas galvaskausa šuvju līnijas.

- Klausies, ko tev saku. Tikko še beidza kārt, viss sāka iet uz galu. Nekādu karātavu joku. Nekādu karātavu darījumu.

Ēna noskurinājās. Nāvessodā nebija nekā romantiska.

Pēc Ēnas domām, ja vien neesi notiesāts uz nāvi, cietums labākajā gadījumā ir pagaidu patvērums no dzīves divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, dzīve ielavās pat cietumā. Vienmēr var krist vēl zemāk. Dzīve iet savu gaitu, pat ja tā ir dzīve zem mikroskopa lupas vai dzīve sprostā. Otrkārt, ja tu vienkārši tur nosit laiku, reiz viņiem būs jālaiž tevi laukā.

Sākumā lielā pasaule šķita neiedomājami tālu. Vēlāk tuneļa galā parādījās cerības stariņš, un, ja cietumā pēkšņi gadī­jās kādi sūdi, kā notika bieži, Ēna domās atkārtoja: Arī tas reiz paies. Kādu dienu atvērsies burvju vārti un viņš pa tiem izies. Ik nodzīvoto dienu Ēna nosvītroja savā Ziemeļamerikas dziedātājputnu kalendārā: ķurķa bodītē varēja nopirkt vienīgi tādus. Saule norietēja, un viņš to neredzēja, saule uzausa, un ari tas gāja secen. Ēna mācījās trikus ar monētām no grāmatas, kuru atrada cietuma bibliotēkas pamestajā telpā. Vingrinājās, sastādīja prātā sarakstus ar darbiem, kas gaida brīvībā.

Ar laiku Ēnas saraksti kļuva īsāki. Pēc diviem gadiem tie saruka līdz trim punktiem.

Pirmkārt, būtu jānovannojas. Kārtīgi, nesteidzīgi jāizmērcējas putu vannā. Varbūt jāpalasa avīze, varbūt ne. Reizēm šķita, ka derētu, citreiz ne.

Otrkārt, pamatīgi jānorīvējas ar dvieli, jāuzvelk peldmētelis. Varbūt čības. Doma par čībām bija tīkama. Varētu uzpīpēt, bet viņš jau nesmēķēja. Pēc tam jāpaceļ uz rokām sieva (Kucēn, viņa iespiegsies tēlotās šausmās un neviltotā priekā, ko tu dari?). Jāaiznes viņa uz gultu un jāaizver aiz sevis durvis. Ja sagribēsies ēst, jāpasūta pica.

Treškārt, kad viņi ar Loru izies no guļamistabas, varbūt pēc pāris dienām, jādzīvo klusāk par klusu un līdz mūža galam jāturas pa gabalu no nepatikšanām.

- Un tad tu būsi laimīgs? prasīja Lokijs Melkulis.

Todien abi strādāja cietuma darbnīcā, montēja putnu baro-

tavas tas bija mazliet interesantāk nekā štancēt mašīnu numurus.

- Nesauc cilvēku par laimīgu, atbildēja Ēna, kamēr viņš dzīvs.

- Hērodots, norūca Lokijs. Paklau, tu taču mācies!

- Kas tas par Hērodotu, velns parāvis? sarunā iejaucās Leduscilvēks, kas spieda kopā barotavas sienas un padeva tālāk Ēnam, kurš tās cieši sastiprināja un saskrūvēja.

- Miris grieķis, paskaidroja Ēna.

- Mana pēdējā draudzene bija grieķiete, izmeta Ledus­cilvēks, viņas ģimene ēda beidzamos mēslus. Jūs neticēsiet. Lapās ievīstītus rīsus un tamlīdzīgi. Tādus, lūk, draņķus!

Leduscilvēka augums un siluets atgādināja kokakolas auto­mātu; viņam bija zilas acis un blondi, teju balti mati.

Savulaik viņš ne pa jokam bija iekaustījis čali, kas pieļāva kļūdu grābstījās ap viņa meiteni bārā, kurā viņa strādāja par dejotāju, bet Leduscilvēks par ārā sviedēju. Čaļa draugi izsauca policiju, kas Leduscilvēku aizturēja, pārbaudīja doku­mentus un atklāja, ka viņš pirms astoņpadsmit mēnešiem aizlaidies no brīvā nometinājuma.

- Kas tad man atlika? Leduscilvēks rūgti prasīja, atklā­dams Ēnam savu bēdu stāstu. Teicu šim, ka tā ir mana meitene. Vai tad varēju ļaut, lai viņš mani tā pazemo? Vai tad varēju? Šis ap viņu gramstījās!

- Pasaki to kādam citam, Ēna pielika sarunai punktu. Viņš jau sen bija sapratis, ka cietumā katrs atsēž savu laiku un atbild tikai par sevi.

Neizlec. Kas tev daļas gar citiem?

Pirms vairākiem mēnešiem Melkulis bija iedevis viņam apbružātu Hērodota vēsturi mīkstos vākos.

- Nemaz nav garlaicīgi. Foršs gabals, viņš sacīja, kad Ēna aizbildinājās, ka vispār nelasa grāmatas. Izņem cauri, un tad pats teiksi, ka forša.

Ēna novaikstljās, tomēr sāka lasīt. Beigās nācās atzīt, ka pret savu gribu ir uzķēries uz āķa.

- Grieķi, nicīgi izmeta Leduscilvēks. Un tas, ko par viņiem stāsta, nav patiesība. Piedāvāju draudzenei anālo seksu, bet šī man gandrīz acis izskrāpēja.

Tad Melkuli nezin kāpēc pārcēla kaut kur citur. Hērodota grāmatu viņš atstāja Ēnam. Tajā starp lapām bija paslēpti pieci centi. Monētas cietumā skaitījās kontrabanda: tās var uzasināt pret akmeni un kaujoties sagriezt otram seju. Bet Ēna negri­bēja ieročus, viņam tikai vajadzēja nodarbināt rokas.

Ēna nebija māņticīgs. Viņš neticēja nekam, ko nevarēja saskatīt savām acīm, taču pēdējās nedēļās jauta virs cietuma slīgstam nelaimi. Tāpat kā dažas dienas pirms laupīšanas. Kuņ­ģis aiz bailēm rāvās čokurā, un, lai kā viņš centās sev iestāstīt, ka tās ir tikai bailes no atgriešanās lielajā pasaulē, šis izjūtas neatkāpās. Viņu bija sagrābusi panika, spēcīgāka nekā parasti, kaut ari cietumā baiļu slieksnis ir visai augsts. Tikai tā tur var izdzīvot. Ēna kļuva vēl mazrunīgāks, vēl vairāk uzkavējās ēnās. Viņš attapās, ka uzmanīgi vēro sargu un citu ieslodzīto žestus, mēģinot uztvert nelaimes pavedienu. Ēna nešaubījās, ka tāda notiks.

Mēnesi pirms atbrīvošanas Ēna sēdēja dzestrā kabinetā iepretim maza auguma vīrelim, kam uz pieres rēgojās liela dzimumzīme portvīna krāsā. Abus šķīra tikai rakstāmgalds. Vīrietim priekšā bija nolikta Ēnas lieta, rokā viņš turēja lodīšu pildspalvu ar pretīgi apgrauztu galu.

- Tev salst, Ēna?

-Jā, viņš atbildēja, mazliet.

Vīrietis nodrebinājās.

- Tāda mums tā sistēma. Apkuri pieslēgs pirmajā decembrī. Pēc tam pirmajā martā atslēgs. Es jau likumus nerakstu. Viņš ar rādītājpirkstu pārvilka lapai, kas bija piesprausta mapes iekšmalā. Tev ir trīsdesmit divi gadi, vai ne?

-Jā, ser.

- Izskaties jaunāks.

- Veselīgs dzīvesveids, ser.

- Te rakstīts, ka cietumā uzvedies priekšzīmīgi.

- Šo to liku aiz auss, ser.

-Tiešām? vīrelis uzmeta viņam vērīgu skatienu. Dzi­mumzīme uz pieres noslīdēja zemāk.

Ēnam radās kārdinājums atklāt dažas tēzes no savas cie­tuma teorijas, taču viņš neko neteica, tikai apstiprinoši pamāja, kā varēdams, tēlojot grēku nožēlu.

- Te ari rakstīts, ka tev ir sieva.

- Viņu sauc Lora.

- Nu, un kā šajā jomā?

- Nu, tīri labi. Iesākumā viņa bija dusmīga, kad mani ares­tēja. Taču tagad Lora iespēju robežās mani apciemo jāmēro tāls ceļš. Sarakstāmies, pie izdevības piezvanu.

- Ar ko viņa nodarbojas?

- Strādā ceļojumu birojā. Sūta tautu pa visu pasauli.

- Kā jūs iepazināties?

Kāpēc tāda izprašņāšana? Ēna gribēja vīrelim pateikt, ka tā nav viņa darīšana, tomēr…

- Viņa ir mana tuvākā drauga sievas sirdsdraudzene. Šie sarīkoja mums aklo randiņu. Ar panākumiem.

- Vai brīvībā tevi gaida darbs?

-Jā, ser. Draugam Robijam, kuru tikko pieminēju, ir "Mus­kuļu darbnīca". Strādāju pie viņa par treneri. Sola man veco vietu.

Vīrietis pacēla uzacis.

- Ak tā?

- Draugs domā, ka būšu lielais laimests. Piesaistīšu vecos klientus un arī jaunus ar krampi, kas grib vēl stiprāku krampi.

Priekšnieks šķita apmierināts. Pakošļājis pildspalvas galu, viņš pāršķīra lapu.

- Ko teiksi par savu nodarījumu?

Ēna paraustīja plecus.

- Biju muļķis, viņš godīgi atzinās.

Vīrelis ar dzimumzīmi nopūtās. Pievilcis sarakstā dažiem punktiem ķekšus, viņš pāršķirstīja visu lietu.

- Kā tiksi mājās? Ar Greyhound autobusu?

- Ar lidmašīnu. Ir labi, ja sieva strādā ceļojumu birojā.

Cietuma priekšnieks sarauca pieri, dzimumzīme sakustējās.

- Viņa atsūtīja tev biļeti?

- Nebija vajadzības. Pietiek ar apstiprinājuma kodu. Elek­troniskā biļete. Pēc mēneša jāierodas lidostā, jāuzrāda perso­nas apliecība, un viss.

Vīrelis pamāja, šo to pierakstīja, aizsita mapi un nolika pild­spalvu. Divas bālganas rokas gulēja uz pelēkā rakstāmgalda kā sārti zvēriņi. Pēc brīža viņš tās pacēla un salika kopā rādī­tājpirkstus, veidodams stīpu, ar duļķaini brūnajām acīm urb­damies Ēnā.

- Tev nu gan veicas, viņš turpināja, ir, pie kā braukt, un arī darbs gaida. Pagātni varēsi norakstīt. Tev tiek piedāvāta jauna iespēja. Nepalaid to garām!

Ēna piecēlās, bet vīrelis roku atvadām nesniedza. Ēna to nemaz negaidīja.

Pēdējā nedēļa šķita vissmagākā. Zināmā mērā bija vēl ļau­nāk nekā trijos iepriekšējos gados kopā. Varbūt pie visa vainīgs bija laiks: spiedīgs, kā maisā, auksti. Šķita, ka tuvojas vētra, bet tā nesākās. Ēnu kratīja auksti drebuļi, kuņģī dedzināja: kaut kas būs sagājis grīstē. Sporta laukumā siroja vējš, gaisā jautās sniegs.

Ēna piezvanīja sievai, uz viņas rēķina. Telefonsakaru kom­pānijas plēsa trīs dolārus pa virsu par katru savienojumu ar cietumu. Tāpēc jau operatori vienmēr ir pati laipnība, viņš sprieda, viņi zina, kas šiem maksā algu.

- Manuprāt, kaut kas nav lāgā, viņš teica Lorai. Protams, tas nebija pirmais teikums. Sarunu viņš iesāka ar Es tevi mīlu to pateikt ir visvieglāk, sevišķi, ja vārdi ir neviltoti, un viņš runāja no sirds.

- Hallo! atsaucās Lora. Es arī tevi mīlu. Kas tad vainas?

- Nezinu. Varbūt laiks. Šķiet ja beigās uznāks vētra, viss būs labi.

- Pie mums gan burvīgi, Lora čaloja, kokos vēl turas pēdējās lapas. Ja neuznāks vētra, pats tās redzēsi, kad pārbrauksi.

- Pēc piecām dienām, atmurmināja Ēnā.

- Simt divdesmit stundas, un būsi mājās.

- Pie jums viss labi? Nekas nav noticis?

- Pa pirmo! Šovakar tiekamies ar Robiju. Izdomājām sagai­dīt tevi ar pārsteiguma ballīti.

- Pārsteiguma ballīti?

- Protams. Bet tu jau neko nezini, vai ne?

- Pats par sevi saprotams.

- Man tik ir vīriņš! Lora iesmējās, un Ēna juta, ka ari viņa lūpas savelkas smaidā. Jau trīs gadi cietumā, bet sieva vēl spēja izsaukt smaidu.

- Mīlu tevi, lellīt, viņš teica.

- Mīlu tevi, kucēn, atsaucās Lora.

Ēna nolika klausuli.

Pēc apprecēšanās Lora atzinās vīram, ka grib sunīti, bet namsaimnieks paziņoja, ka nomas līgums neparedz turēt dzī­voklī dzīvniekus.

- Paklau, Ēna tolaik ierosināja, būšu tev kucēna vietā. Kas man jādara? Jāgrauž tev čības? Jāčurā virtuvē uz grīdas? Jānolaiza deguns? Jāaposta dibens? Varu saderēt, ka nebūšu sliktāks par jebkuru kucēnu.

Pēc tam, pacēlis sievu viegli kā spalviņu, viņš sāka laizīt tai degunu, nelikdamies ne zinis par ķiķināšanu un spiegšanu, un beigās aiznesa viņu uz gultu.

Ēdamzālē no sāniem pienāca klāt Sems Fetišists, smaidā atklādams vecos zobus. Apsēdies līdzās, viņš ķērās pie maka­roniem ar sieru.

- Mums jāparunājas, viņš paziņoja.

Sems Fetišists bija viens no melnākajiem cilvēkiem, kādu Ēna bija redzējis. Ap sešdesmit gadu vecs. Tikpat labi viņam varētu dot astoņdesmit. Gan jāpiebilst, ka Ēna bija redzējis trisdesmitgadīgus narkomānus, kas izskatījās vecāki par Semu.

-Jā, Ēna atmurmināja.

- Taisās uz vētru, Sems turpināja.

-Tā izskatās, attrauca Ēna. Varbūt drīz sagaidīsim sniegu.

- Ne jau tāda vētra, kā tu domā. Daudz trakāka. Kad saku tev, Ēna, puis! Kad uznāks tā vētra, te klāsies labāk nekā uz ielas.

- Savu esmu atsēdējis, piektdien būšu brīvs putns.

Sems Fetišists caururbjoši skatījās Ēnā.

- No kurienes tu esi? viņš painteresējās.

- īglpointa Indiānā.

- Melo, ka ausis kust! Es domāju vispār. Kur tavas tēva mājas?

- Čikāgā, atburkšķēja Ēna.

Ēnas māte jaunībā tur dzīvoja un ari nomira, jau labi sen.

- Es jau teicu, ka taisās uz baigo vētru. Neizlec, manu zēn! Tas ir tikpat kā… Kā sauc to, kas bīda kontinentus? Kaut kādas plātnes, vai?

- Tektoniskās? Ēna uz labu laimi minēja.

- Pareizi. Tektoniskās plātnes. Iedomājies, ka tās saduras. Ziemeļamerika atsitas pret Dienvidameriku. Negribētos atras­ties vidū starp tām. Pielēca?

- It nemaz.

Vecais vīrs lēnām piemiedza ar vienu brūno aci.

- Pēc tam nesaki, ka nebrīdināju. Sems Fetišists cēla pie lūpām karoti ar trīcošu apelsīnu želeju.

- Neteikšu.

Nakti Ēna pavadīja pussnaudā, ik pa brīdim pamodās un atkal iemiga, klausoties jaunā kameras biedra ņurdos un šņā­koņā tas gulēja uz apakšējās lāvas. Dažas kameras tālāk skanēja vaidi, gaudošana un tīri dzīvnieciska sēkšana. Laiku pa laikam kāds gulētājam uzbrēca, lai, pie joda, apklust. Ēna centās visu laist gar ausīm. Lai tukšās minūtes aizplūst gausi un vientuļi.

Palikušas vēl divas dienas. Četrdesmit astoņas stundas, kas sākas ar auzu tumi un cietuma kafiju, un sargu, vārdā Vilsons, kurš, uzsitis pa plecu stiprāk, nekā vajadzīgs, sauc:

- Ēna? Tur!

Ēna aši pārlūkoja sirdsapziņu. Tīra. Taču tā nebija nekāda garantija, ka neiestigsi mēslos līdz ausīm. Cietumā tā gadās.

Viņi abi gāja, var teikt, līdzās, soļiem atbalsojoties metālā un betonā.

Ēna juta, ka rīkles galu aizžņaudz bailes, rūgtas kā veca kafija. Pienācis tas, no kā viņš baidījās. Tuvojas nelaime…

Prāta stūrītī skanēja balss, čukstēdama, ka spriedumam pieliks vēl gadu. Ietupinās karceri. Noraus rokas. Nocirtis galvu. Ēna centās sevi pārliecināt, ka tās ir muļķības, tomēr sirds dauzījās kā negudra, gatava izlauzties no krūtīm.

- Es tevi, Ēna, nesaprotu, Vilsons ierunājās.

- Kas tur ko nesaprast, ser?

- Nesaprotu. Tu esi sasodīti kluss. Pārlieku pieklājīgs. Lēnīgs kā večuks, bet cik tad tev gadu? Divdesmit pieci? Div­desmit astoņi?

- Trīsdesmit divi.

- Bet kas tu esi? Meksikānis? Čigāns?

- Nezinu teikt. Varbūt.

- Varbūt sajaucies ar melnajiem? Vai tev ir melnā asinis, Ēna?

- Iespējams, ser.

Ēna tik gāja, skatīdamies taisni uz priekšu. Galvenais tagad bija izturēt līdz galam.

- Nuja. Bet es zinu tikai vienu: kaut kas man tevī nepatīk. Vilsonam bija gaiši smilškrāsas mati, gaiša smilškrāsas

seja un smilškrāsas smaids.

- Tu drīzumā mūs pamet?

- Es ceru, ser.

- Tu atgriezīsies. Pēc acīm redzu. Tu esi sūdabrālis, Ēna. Ja man šeit būtu kāda teikšana, neviens no jums, mērgļiem, netiktu ārā. Iemestu jūs bedrē un aizmirstu uz visiem laikiem.

Iemestu kazemātā, nodomāja Ēna, bet neko neteica. Viņš bija apguvis izdzīvošanas likumus: nerunāt pretī, neuzsākt sarunu ar apsardzes vīriem, ne ar vienu neapspriest noziegumu nožēlošanu, atbrīvošanas vai recidīvisma rādītājus. Izvairīties no jokiem un gudrām piezīmēm un, ja bija jārunā ar cietuma amatpersonām, ja vien bija iespējams, labāk neteikt neko lai izvairītos no jebkādiem pārpratumiem. Runāt tikai tad, ja tev to liek. Atsēdēt savu laiku. Iznākt no cietuma. Braukt mājās. Izkarsēties vannā. Pateikt Lorai, ka mīli viņu. Uzcelt dzīvi no jauna.

Viņi gāja gar vairākiem sargposteņiem. Ik reizi Vilsons uzrādīja apliecību. Vēl augšā pa kāpnēm, un tad jau abi stāvēja pie galvenā cietumsarga kabineta durvīm, uz kurām melniem burtiem bija rakstīts priekšnieka vārds: G. Patersons. Pie dur­vīm karājās miniatūrs luksofors.

Tajā dega sarkana gaisma.

Vilsons nospieda pogu zem luksoforiņa.

Mirkli abi klusēdami gaidīja. Ēna domās atkārtoja, ka viss būs labi un piektdienas rītā viņš sēdēs lidmašīnā uz īglpointu, lai gan pats tam neticēja.

Sarkanā gaisma nodzisa, un iedegās zaļā. Vilsons atvēra durvis. Abi iegāja kabinetā.

Triju gadu laikā Ēna priekšnieku bija redzējis vairākas reizes. Vienreiz viņš vadāja pa zonu kādu politiķi. Otrreiz apspiežot cietumnieku dumpi, viņš uzrunāja ieslodzītos, kas bija sadzīti grupās pa simts cilvēkiem, un paziņoja, ka cietums ir pārpildīts un tāds arī paliks, tāpēc būs ar to jāsamierinās.

Tuvumā Patersons izskatījās sliktāk. Iegarena seja, sirmi, militārā ezītī apcirpti mati. Viņš smaržoja pēc Old Spice. Aiz priekšnieka muguras bija plaukts, pilns ar grāmatām. Katras nosaukumā bija vārds "cietums". Uz nevainojami tīrā rakstām­galda nebija nekā, izņemot tālruni un noplēšamo humoristisko kalendāru Far Side. Labajā ausī viņam bija dzirdes aparāts.

Lūdzu, apsēdies!

Ēna apsēdās, pārsteigts par pieklājību. Vilsons nostājās viņam aiz muguras.

Priekšnieks atvēra atvilktni, izņēma mapi un nolika uz galda.

- Te rakstīts, ka tev piespriesti seši gadi par uzbrukumu un smagu miesas bojājumu nodarīšanu. Nosēdēji trīs gadus. Piektdien tev bija jāiet laukā.

Bija? Pakrūtē kaut kas iestrēga. Cik tad ilgi vēl te jāpa­liek gadu? Divus? Visus trīs? Taču viņš neko nejautāja, tikai attrauca:

-Jā, ser.

Priekšnieks aplaizīja lūpas.

- Ko tu teici?

- Es teicu jā, ser.

- Ēna, izlaidīsim tevi jau šopēcpusdien. Tu tiec atbrīvots dažas dienas pirms termiņa.

Priekšnieka balsī nebija priecīga toņa, izklausījās, it kā viņš nolasītu nāves spriedumu.

Ēna pamāja, gaidīdams, kas sekos.

Priekšnieks uzmeta skatienu lapai sev priekšā.

- Te ir paziņojums no Džonsona slimnīcas īglpointā… Tava sieva. Nomira šīrita pirmajās stundās. Gāja bojā satiksmes negadījumā. Man tiešām žēl.

Ēna atkal pamāja.

Vilsons klusēdams aizveda viņu uz kameru. Atslēdza dur­vis, ielaida iekšā un tikai tad ierunājās:

- Tikpat kā jociņš par labo un slikto ziņu, vai ne? Labā tiksi ātrāk brīvībā. Sliktā tava sieva ir mirusi.

Vilsons iesmējās, it kā tas tiešām būtu ģeniāls joks.

Ēna neteica ne vārda.

* * *

Apstulbis viņš kravāja savu mantību, lielāko daļu atstā­dams citiem. Hērodota vēsture palika kamerā, tāpat arī grā­mata par monētu trikiem, un, mirkli šaubījies, Ēna atstāja arī darbnīcā nočieptās tumšās, gludās, melnās metāla ripiņas, kas kalpoja monētu vietā, pirms viņš bija uzgājis Lokija monētas.

Brīvībā būs citas monētas, īstas monētas. Viņš noskuvās un pārģērbās civildrēbēs. Pēc tam izgāja pa vairākām durvīm, zinādams, ka nemūžam vairs pa tām neieies, un juzdams sirdī tukšumu.

Sāka līt. Un tad no pelēkajām debesīm pēkšņi gāza stin­dzinoši auksts lietus. Ledus adatiņas cirtās sejā, un lietus izmērcēja plāno mēteli īsajā gājienā līdz dzeltenajam savu­laik skolas autobusam, kam viņš bija jāaizved uz tuvāko pilsētu.

Līdz autobusam visi bija izmirkuši līdz pēdējai vīlītei. Astoņi devās projām, pusotrs tūkstotis palika. Ēna sēdēja auto­busā un drebinājās, līdz ieslēdzās apsildīšanas ierīce. Domās viņš pārlika, ko tagad darīs, kurp dosies.

Galvā nelūgti sāka drūzmēties rēgaini tēli. Iztēlē viņš pirms daudziem gadiem atstāja citu cietumu.

Veselu mūžību viņš bija turēts bez gaismas, apaudzis ar mežonīgu bārdu, sapinkātiem matiem. Sargi pa pelēku akmens kāpņu telpu aizveda viņu uz košu, krāsainu laukumu ar ļaudīm un precēm. Bija tirgus diena. Burzma un krāsas apžilbināja, liekot žmiegt acis gaismā, ko saule lēja pār laukumu. Viņš ieelpoja sāļo valgmi, kas piesātināja gaisu, un tirgus labumu smaržas, bet pa kreisi saulē vizuļoja ūdens…

Autobuss spēji apstājās sarkanā gaisma.

Visapkārt gaudoja vējš. Pa priekšstiklu turp un atpakaļ smagi švīkstēja slotiņas, izplūdinādamas pilsētas siluetu, pār­vēršot to dzeltenos pleķos un sarkanā neonā. Bija vēla pēcpus­diena, bet caur stiklu izskatījās, ka pienākusi nakts.

-Velns lai parauj! iesaucās vīrs, kas sēdēja Ēnam aiz muguras, slaucīdams apsvīdušo stiklu un noskatīdamies izmir­kušā stāvā, kas steidzās pa ietvi. Baigā čiepa!

Ēna norija siekalas. Negaidot iešāvās prātā, ka viņš nav vēl izraudājies, vispār neko nejūt. Nebija nedz asaru, nedz žēluma. Itin nekā.

Prātā ienāca pazīstams puisis, Džonijs Lārčs, pirmais cie­tuma kameras biedrs. Viņš bija stāstījis, kā savulaik, nosēdējis piecus gadus aiz restēm, ticis brīvībā ar simts dolāriem kabatā un biļeti uz Sietlu, kur dzīvoja viņa māsa.

Džonijs Lārčs aizkļuvis līdz lidostai, pasniedzis sievietei pār leti biļeti, bet viņa lūgusi uzrādīt autovadītāja apliecību.

Džonijs to parādījis. Tiesību derīguma termiņš bija beidzies pirms dažiem gadiem. Sieviete paziņojusi, ka dokuments neder. Viņš atbildējis, ka, iespējams, braukšanai neder, bet dokuments paliek dokuments, tur ir viņa foto, viņa garums un svars, tur­klāt kas gan, viņasprāt, viņš, velns lai parauj, ir, ja ne viņš?

Sieviete laipni lūgusi viņu runāt klusāk.

Džonijs pieprasījis nolādēto iekāpšanas karti, citādi viņa nožēlošot, un viņam taču pienākoties cieņa. Cietumā tu nevie­nam neļauj necienīt sevi.

Tad sieviete nospiedusi pogu. Pēc mirkļa bijuši klāt apsar­dzes viri, kas lūkojuši Džoniju Lārču pārliecināt, lai viņš klusi atstāj lidostu. Bet Džonijs neklausījis, un sācies skarbs strīds.

Beigās Džonijs līdz Sietlai nemaz nav ticis. Nākamās dienas pagājušas pilsētas krogos, bet, kad simts dolāri beigušies, viņš ar plastmasas rotaļu pistoli rokā uzbrucis degvielas uzpildes stacijai, lai tiktu pie naudas un turpinātu plītēt. Beigās Džoniju saņēmuši ciet par dabisko vajadzību kārtošanu uz ielas. Necik ilgi, un viņš atkal tupējis aiz restēm, izciezdams atlikušo ter­miņu vēl ar uzviju par uzbrukumu degvielas stacijai.

Džonijs Lārčs bija pārliecināts, ka no tā visa izriet mācība: netracini lidostas ļaudis!

- Vai tev nešķiet, ka uzvedība, kas attaisnojas ekstrēmā vidē, tādā kā cietums, citur neder, vēl vairāk, var pat kaitēt? noklausījies visu stāstu, Ēna pajautāja.

- Klausies taču, vecīt, ko tev saku, Džons Lārčs palika pie sava. Netracini lidostas kuces!

Ēna viegli pasmaidīja, atceroties šo sarunu. Viņa autovadī­tāja apliecība bija derīga vēl dažus mēnešus.

- Autoosta! Visiem izkāpt!

Autoosta smirdēja pēc urīna un saskābuša alus. Iekāpis tak­sometrā, Ēna lūdza aizvest līdz lidostai. Šoferim viņš piesolīja uzmest piecus dolārus pa virsu, ja brauks klusēdams. Lidostu viņi sasniedza divdesmit minūtēs, un ceļā taksometra vadītājs nebilda ne vārda.

Ēna soļoja pa spoži apgaismotu termināli. Tomēr viņu māca bažas par elektronisko biļeti. Vieta bija rezervēta uz piekt­dienu; nez vai izdosies izlidot šodien? Viss, kas bija elektro­nisks, šķita maģisks, kas kuru katru mirkli var izgaist. Viņam patika lietas, ko varēja aptaustīt un paņemt rokās.

Lai nu kā, kabatas portfelis Ēnam vēl bija, atgūts pēc trim gadiem, ar dažām nederīgām kredītkartēm un Visa, kas (patī­kams atklājums!) derēja līdz janvāra beigām. Tāpat arī rezervācijas kods. Turklāt Ēna nezin kāpēc bija pilnīgi pārliecināts, ka mājās viss būs labi, vienīgi tur jānokļūst. Lora būs sveika un vesela. Varbūt tas bija veikls gājiens, lai dažas dienas ātrāk izrautu vīru no cietuma? Vai ari pārpratums no automašīnas vraka uz šosejas iznesa pavisam citu Loru Mūnu.

Ārā, aiz lidostas stikla sienām, plaiksnīja zibens. Ēna aptvēra, ka aizturētu elpu kaut ko gaida. Attālu dārdēja pēr­kons. Ēna izelpoja.

No letes otras puses uz viņu blenza nogurusi baltā sieviete.

- Labdien! Ēna viņu sveicināja. Tu esi pirmā svešā sieviete, miesa un asinis, ar kuru es pēc trim gadiem runāju. Man ir elektroniskās biļetes kods. Lidojums paredzēts piektdien, bet man vajag šodien ģimenē bēres.

- Mm. Izsaku līdzjūtību. Noklikšķinājusi datora tausti­ņus, sieviete ielūkojās monitorā un sāka sist pa taustiņiem. Nekādu problēmu! Pierakstīju jūs uz trijiem trīsdesmit. Vēt­ras dēļ lidojums var aizkavēties, sekojiet tablo! Bagāža būs?

Ēna pacēla savu plecu somu.

- Tā taču nebūs jānodod, vai ne?

- Nē, viņa attrauca. Viss kārtībā. Vai jums ir dokuments ar fotogrāfiju?

Ēna uzrādīja autovadītāja apliecību.

Lidosta nebija liela, tomēr Ēnu pārsteidza neskaitāmie cilvēki, kas to vien darīja kā staigāja. Skat dažs labs nevērīgi iegrūž maku aizmugures kabatā, cits pabāž zem krēsla somu un neliekas par to ne zinis. Beigās viņš attapās, ka te nav cietums.

Līdz vārtu atvēršanai vēl bija pusstunda. Ēna nopirka picas gabalu un ar karsto sieru apdedzināja lūpas. Sagrabinājis atli­kumu, viņš piegāja pie telefona automāta. Piezvanīja Robijam uz "Muskuļu darbnīcu". Klausulē atsaucās automātiskais atbil­dētājs.

- Sveiks, Robij! Ēna sacīja. Man pateica, ka Lora mirusi. Palaida ātrāk. Braucu mājās.

Pēc tam (cilvēki taču bieži kļūdās, vai tad nav dzirdēts?) Ēna piezvanīja uz mājām un klausījās Loras balsī.

- Sveiks! viņa sacīja. Manis te nav vai arī nevaru pieiet pie tālruņa. Atstājiet ziņu, un es piezvanīšu! Jauku jums dienu!

Ēna nespēja parunāt.

Apsēdies uz plastmasas krēsla pie vārtiem, viņš tik stingri satvēra somu, ka iesāpējās pirksti.

Prātā atausa pirmā tikšanās ar Loru. Toreiz Ēna nezināja pat viņas vārdu. Lora bija Odrijas Bērtones draudzene. Viņi ar Robiju sēdēja restorānā Chi-Chi. Lora ienāca soli aiz Odrijas, un Ēna nespēja atraut no viņas skatienu. Meitenei bija gari, kastaņbrūni mati un tik zilas acis, ka sākumā viņš maldīgi noturēja tās par tonētām kontaktlēcām. Lora pasūtīja zemeņu daikiri un uzstāja, lai ari viņš nogaršo. Ēna ierāva malciņu, un viņa priecīgi iesmējās.

Lorai ļoti patika, ka citi nogaršo to pašu, ko viņa.

Tovakar, novēlējis labu nakti, Ēna viņu noskūpstīja. Loras lūpas garšoja pēc zemeņu daikiri, un Ēnam nekad vairs negri­bējās skūpstīt kādu citu.

Sievietes balss paziņoja, ka sākas iekāpšana lidmašīnā. Pirmo izsauca Ēnas rindu. Viņa vieta atradās pašā aizmugurē, bet blakus sēdvieta bija tukša. Lietus bez stājas bungoja pa lidmašīnas sāniem. Ēna iztēlojās mazus bērnus, kas saujām met no debesīm sausus zirņus.

Lidmašīna pacēlās, un Ēna uzreiz aizmiga.

Visapkārt bija tumsa. Smirdošs, spalvains radījums ar bifeļa galvu lielām, valgām acīm skatījās Ēnā. Ķermenis viņam gan bija kā cilvēkam, taukaini spīdīgs.

- Klāt pārmaiņu laiks, paziņoja bifeļa galva, nekustinā­dama lūpas. Būs jāpieņem noteikti lēmumi.

Uz alas mitrajām sienām noplaiksnīja zibens.

- Kur es atrodos? Ēna pajautāja.

- Zemē un apakš zemes, atbildēja bifeļcilvēks. Tur, kur gaida aizmirstie. Viņa acis spīdēja kā melnas marmora pogas, balss šķita dārdam no zemes dzīlēm. Smirdēja pēc miklas govs. Tici, turpināja bifeļcilvēks. Ja gribi izdzī­vot, tev jātic!

-Jātic? Kam? prasīja Ēna. Kam tad man jātic?

Skatīdamies Ēnā, bifeļcilvēks izauga milzīgs, viņa redzokļi liesmoja. Bifeļa siekalainā mute atvērās, sarkana, liesmaina viņa zemzemes iekšās vārījās uguns.

- Visam! rēca bifeļcilvēks.

Pasaule sasvērās un sāka griezties un Ēna atkal sēdēja lidmašīnā. Tomēr viss vēl līgojās. Salona priekšgalā skaļi klie­dza kāda sieviete.

Visapkārt plaiksnīja žilbinošas zibens šautras. Interkomā kapteiņa balss ziņoja, ka viņš centīsies uzņemt augstumu un aizbēgt no vētras.

Lidmašīna šūpojās un drebēja. Vēsu prātu Ēna dīki apsvēra, vai maz paliks dzīvs. Tas var būt iespējams, viņš sprieda, tomēr mazticams. Pievērsies logam, viņš lūkojās apvārsnī, ko izgais­moja gaišas zibens šautras.

Pēc tam Ēna vēlreiz iesnaudās. Sapni viņš atkal bija cie­tumā, ēdamzālē stāvēja rindā pēc porcijas, un Lokijs čukstēja, ka par viņa dzīvību noslēgtas derības. Taču Ēnam nekādi neiz­devās izdibināt, kas un kāpēc tās noslēdzis; kad viņš atguvās, lidmašīna jau grasījās piezemēties.

Ēna izkāpa un, mirkšķinādams acis, atgriezās īstenībā.

Lidostas jau visumā izskatās vienādas, lai kur tās būtu. Flī­zes, gaiteņi, tualetes, vārti, laikrakstu kioski un fosforescējošas gaismas. Ari te bija kā lidostā. Vienīgā nelaime, ka šī lidosta nebija viņa galamērķis. Šī bija daudz plašāka, te bija daudz vairāk cilvēku, daudz vairāk vārtu.

Cilvēki izskatījās apstulbuši un noguruši tādi tie bija tikai lidostās un cietumos. Ja elle ir citi cilvēki, nodomāja Ēna, tad lidosta ir šķīstītava.

- Atvainojiet, kundze!

Sieviete atrāva skatienu no papīriem.

- Klausos.

- Kas šī ir par lidostu?

Uzmetusi viņam pārsteigtu skatienu, it kā pārliecināda­mās, vai tas nav joks, sieviete beidzot atbildēja:

- Sentluisa.

- Bet es domāju, ka lidoju uz īglpointu.

- Lidojāt. Pie mums reiss tika novirzīts vētras dēļ. Vai tad viņi to nepaziņoja?

- Gan jau paziņoja. Biju iemidzis.

-Jums jārunā ar to cilvēku sarkanajā mētelī.

Darbinieks sarkanajā mētelī bija gandrīz Ēnas augumā. Līdzīgs papucītim kādā septiņdesmito gadu sitkomā. Noklik­šķinājis datora taustiņus, viņš Ēnam lika skriet skriet! līdz vārtiem termināļa otrā malā.

Ēna metās cauri lidostai, tomēr, ticis līdz mērķim, viņš ierau­dzīja, ka vārti veras ciet. Caur stiklu viņš noskatījās, kā lidmašīna attālinās. Tad viņš pie slēgtajiem vārtiem izklāstīja savu likstu aviolīnijas darbiniecei (mierīgā, pieklājīgā balsī, bez panikas), un viņa aizsūtīja Ēnu uz pasažieru apkalpošanas nodaļu. Tur Ēna izskaidroja, ka pēc ilgas prombūtnes ir ceļā uz mājām un auto­katastrofa ir gājusi bojā viņa sieva, tādēļ ir ļoti svarīgi, lai viņš laikus nonāktu galamērķī. Laikus. Cietumu viņš nepieminēja.

Lidostas pasažieru palīgdienesta darbiniece (neliela auguma, ar brūnu ādu un dzimumzīmi deguna sānos) apspriedās ar citu sievieti un kādam piezvanīja (Nē, nav iespējams. Tas nupat atcelts.), un izdrukāja jaunu iekāpšanas karti.

- Ar to jums pietiks, viņa solīja, piezvanīsim uz vārtiem un pateiksim, ka jūs jau nākat.

Ēna jutās kā vēja nests smilšu graudiņš, kā spēļu kārts, kuru izvelk no kavas. Viņš atkal auļoja cauri lidostai, lai atgrieztos gandrīz turpat, no kurienes nule bija atskrējis.

Neliela auguma vīrietis pie vārtiem paņēma Ēnas iekāpša­nas karti.

-Jā, mēs jūs gaidījām, viņš apstiprināja, noplēsdams iekāpšanas kartes talonu ar sēdvietās numuru 17D. Ēna ieme­tās lidmašīnas salonā, un durvis aiz viņa aizvērās.

Lidmašīnas sākuma daļā bija biznesa klase ar četrām vie­tām, no kurām viena vēl bija brīva. Blakus tukšajai sēdvietai sēdēja bārdains vīrietis palsā uzvalkā. Viņš pasmīnēja, kad Ēna iekāpa, pacēla delnu un ar pirkstu piesita pulkstenim.

Jā, jā, manis dēļ nokavēsi, Ēna domās pukojās. Tik vien tev tās nelaimes!

Viņš lavierēja tālāk starp sēdekļiem. Lidmašīna bija gan­drīz pilna, tiešām pilna, jo, beidzot ticis līdz savai vietai, Ēna sēdeklī ar numuru 17D ieraudzīja pusmūža sievieti. Viņš parā­dīja savu iekāpšanas kartes talonu, bet sieviete savējo. Abi bija pilnīgi vienādi.

- Lūdzu, ieņemiet vietu! aicināja stjuarte.

- Diemžēl, Ēna atbildēja, tas nav iespējams.

Noklakšķinājusi mēli, stjuarte salīdzināja abas kartes un

veda Ēnu uz salona priekšgalu. Viņa norādīja uz brīvo vietu biznesa klasē.

- Jums šodien veicas, viņa sacīja. Vai nevēlaties kaut ko iedzert? Līdz izlidošanai pagūsiet. Un vēlāk, esmu pārliecināta, jums būs vajadzīgs vēl viens.

- Lūdzu, alu, pasūtīja Ēna. Vienalga kādu.

Stjuarte aizsteidzās.

Blakussēdētājs palsajā uzvalkā piesita ar nagu melnam Rolex.

- Tu kavējies, viņš, plati smaidīdams, paziņoja. Smaidā nebija ne kripatas no sirsnības.

- Ko, lūdzu?

- Teicu, ka tu kavējies.

Stjuarte Ēnam pasniedza alu.

Ēna mirkli apsvēra, vai blakussēdētājs nav jucis. Pēc tam nosprieda, ka vīrs laikam runā par viņu kā par pēdējo pasa­žieri, kuru nācās gaidīt.

- Atvainojiet, ja jūs aizkavēju, Ēna pieklājīgi teica. Jūs steidzaties?

Lidmašīna spēji atrāvās no vārtiem. Atgriezās stjuarte un paņēma no Ēnas pusizdzerto alus glāzi. Vīrietis palsajā uzvalkā smaidīja:

- Neuztraucieties, mīļā, gan jau es to labi nosargāšu!

Stjuarte atstāja svešajam glāzi Jack Daniel's, nepārliecinoši

iebilzdama, ka tiek pārkāpti aviolīnijas noteikumi ("Atļauj par to spriest man, mīļā!").

- Laiks, protams, ir vērtība, turpināja vīrietis, bet ne jau tas šobrīd ir galvenais. Es uztraucos, ka nokavēsi lidmašīnu.

- Jūs esat ļoti laipns.

Lidmašīna vēl nemierīgi dīdījās uz zemes, drebēdama nepacietībā. Dzinēji rēca, gatavi startam.

- Laipnība naudu nemaksā, atrūca vīrietis palsajā uz­valkā. Ēna, es gribu tev piedāvāt darbu!

Dzinēji ierēcās vēl skaļāk. Mazā lidmašīna rāvās uz priekšu, un Ēna atkrita atpakaļ sēdeklī. Nākamajā mirklī viņi jau bija gaisā, un lidostas ugunis lejā palika arvien blāvākas. Ēna paraudzījās uz blakussēdētāju.

Rudi, iesirmi mati, gluži īsa, sirmi ieruda bārda. Stūraina, skarba seja, gaišpelēkas acis. Uzvalks izskatījās dārgs, pakusuša vaniļas saldējuma krāsā. Pieskaņota tumšpelēka zīda kaklasaite ar piespraudi sudraba koku ar stumbru, ar zariem un garām saknēm.

Lidmašīnas pacelšanās laikā svešais turēja rokā Jack Daniel's glāzi. No tās neizšļakstījās ne lāsīte.

- Vai tad nejautāsi, kas tas par darbu? svešais nelikās mierā.

- Kā jūs mani pazīstat?

Blakussēdētājs ieķiķinājās.

- Ak, pasaulē nav nekā vieglāka kā uzzināt cilvēka vārdu! Mazliet pārdomu, mazliet veiksmes, mazliet atmiņu. Pajautā, kas tas par darbu!

- Nē! Ēna atcirta. Stjuarte viņam atnesa vēl vienu glāzi alus, un Ēna malkoja dzērienu.

- Kāpēc ne?

- Es braucu mājās. Tur mani gaida darbs. Citu man nevajag!

Vīrieša kā akmenī cirstais smaids ārēji nemainījās, tomēr

šķita manāmi jestrāks.

- Nekāds darbs tevi mājās negaida. Nekas tevi tur negaida! Bet es piedāvāju pavisam likumīgu darbu labu algu, zināmu drošību, ievērības cienīgus labumus. Piķis un zēvele, ja nodzī­vosi pietiekami ilgi, izstrādāšu pat pensijas plānu. Vai tiešām tas tevi neinteresē?

- Gan jau izlasījāt manu vārdu uz somas sāna, Ēna bei­dzot aptvēra.

Vīrietis klusēja.

- Lai kas jūs būtu, no kurienes zināt, ka lidoju ar šo reisu? Es pats to nezināju! Ja lidmašīna nebūtu novirzīta uz Sentluisu, manis te nebūtu. Laikam esat jokdaris. Vai krāpnieks! Manuprāt, labāk būtu, ja mēs pieliktu šai sarunai punktu.

Vīrietis paraustīja plecus.

Ēna paņēma aviolīnijas žurnālu. Mazā lidmašīna debesīs lēkāja, un bija grūti koncentrēties. Izlasītie vārdi Ēnas domās peldēja kā ziepju burbuļi un nākamajā mirklī izgaisa.

Blakussēdētājs, aizvēris acis, klusēdams sūca Jack Daniel's. Ēna pārskatīja transatlantisko reisu mūzikas kanālu sarakstu. Pēc tam viņš izpētīja pasaules karti ar aviolīnijas maršrutu sarkano līniju tīklu. Kad žurnāls bija izlasīts, Ēna to negribīgi aizvēra un ieslidināja sēdekļa kabatā.

Svešais atvēra acis. Dīvainas acis, Ēna nosprieda. Pelēkas, bet viena acs bija tumšāka. Vīrietis atkal pievērsās viņam:

- Starp citu, Ēna, izsaku tev līdzjūtību saistībā ar sievas nāvi. Smags zaudējums.

Ēnam sāka niezēt dūres, tomēr viņš tikai smagi nopūtās. (Prāta stūrītī atsaucās Džona Lārča balss: Es taču teicu neērcini lidostas kuces, citādi, čalīt, tava nabaga pēcpuse atgriezīsies pie mums ātrāk, nekā pagūsi nospļauties!) Ēna noskaitīja līdz pieci.

- Jā, viņš pamāja.

Vīrietis pašūpoja galvu.

- Vajadzēja ar' tā notikt, viņš sacīja un nopūtās.

- Gāja bojā autokatastrofā, Ēna atbildēja. Ir vēl ļaunā­kas iespējas, kā nomirt.

Sarunu biedrs atkal lēni pašūpoja galvu. Vienubrīd Ēnam šķita, ka blakussēdētājs izbāl lidmašīna it kā kļūst reālāka, bet svešinieks iluzorāks.

- Klau, Ēna, tas nav nedz joks, nedz triks. Varu tev maksāt vairāk nekā jebkurā citā darbā, kuru atradīsi. Tu nāc pa taisno no cietuma. Darba devēji tevis dēļ rindā negrūstīsies!

- Lai kas jūs, kungs, būtu, vācieties pie velna! Ēna centās pārkliegt dzinēju rēkoņu. Ne par kādu naudu pasaulē!

Svešinieka smīns kļuva vēl platāks. Ēna atcerējās PBS redzēto raidījumu par šimpanzēm. Tur stāstīja, ka pērtiķi un šimpanzes smaida tāpēc, lai atieztu zobus agresīvā pārsteiguma vai naida grimasē. Ja šimpanze smaida, tas ir drauds. Šis bija šimpanzes smaids.

- Nāc strādāt pie manis! Protams, jārēķinās ar zināmu risku, tomēr, ja paliksi dzīvs, saņemsi visu, ko sirds kāros. Var­būt kļūsi par nākamo Amerikas karali. Kurš tev vēl tā maksās? Ko teiksi?

- Kas jūs tāds esat? Ēna nepadevās.

- Nūja. Informācijas laikmets. Jaunkundz, varbūt ieliesiet man vēl glāzi Jack Daniel's? Ledu pārāk daudz nelieciet! Jā, protams, cita laikmeta jau nav bijis. Informācija un zināšanas, lūk, divas valūtas, kas nekad neizies no modes!

- Es prasīju, kas jūs esat!

- Padomāsim! Tā kā šodien man ir liela diena, sauc mani par Trešdienu! Misters Trešdiena. Lai gan, ņemot vērā laikapstākļus, tikpat labi es varētu būt Ceturtdiena.

- Kāds ir jūsu īstais vārds?

- Pastrādā pie manis pietiekami ilgi un labi, svešais atbildēja, tad varbūt pateikšu. Tātad. Darba piedāvājums. Apdomā labi! Jāvārdu uzreiz negaidu. Galu galā tu nezini, vai nebūs jālec baseinā pie piraijām vai jāiet lāču krātiņā. Man nekur nav jāsteidzas.

Aizvēris acis, vīrietis atslīga sēdeklī.

- Labāk jau ne, Ēna sacīja. Jūs man nepatīkat. Es negribu pie jums strādāt.

- Kā jau teicu, svešais, neatvērdams acis, atsaucās, ne­steidzies! Apsver kārtīgi.

Lidmašīna, viegli palēkdamās, piezemējās, un vairāki pasa­žieri izkāpa. Ēna redzēja nelielu lidlauku nekurienes vidū. Līdz īglpointai vēl bija divas mazas lidostas. Viņš paskatījās uz vīrieti palsajā uzvalkā misteru Trešdienu? Laikam viņš bija aizmidzis.

Spēja impulsa dzīts, Ēna pielēca kājās un, paķēris somu, noskrēja pa lidmašīnas kāpnītēm uz mitrā asfalta. Raitā gaitā viņš devās uz termināļa gaismu pusi. Seju glāstīja maigs lietutiņš.

Pie termināļa durvīm Ēna pagriezās. Pēc viņa neviens neiz­kāpa. Darbinieki jau stūma nost kāpnītes, durvis aizvērās, un lidmašīna devās ceļā. Iegājis terminālī, Ēna noīrēja automa­šīnu vienīgajā autonomā, kas bija atvērta. Stāvvietā atklājās, ka tā ir maza, sarkana Toyota.

Izklājis sev blakus uz sēdekļa nomā saņemto karti, viņš atklāja, ka līdz īglpointai vēl aptuveni divsimt piecdesmit jūdzes.

Vētras jau būs pierimušas, ja vispār būs tikušas tik tālu. Nakts bija auksta, skaidra. Gar mēnesi slīdēja mākoņi, un brīdi nevarēja saprast, kas peld mākoņi vai mēness.

Pusotru stundu viņš brauca uz ziemeļiem.

Tuvojās nakts. Izsalcis kā vilks, Ēna pie nākamās ceļa zīmes pagriezās uz Notamunu (1301 iedzīvotājs). Uzpildījis degvielu pie Amoko, viņš garlaikotai sievietei pie kases aparāta pajau­tāja, kur var kaut ko ieēst.

- Džeka Krokodilu bārā, sieviete atbildēja, uz rietu­miem no ceļa N.

- Krokodilu bārā?

- Jā. Džeks domā, ka krokodili piešķir bāram rozīnīti. Sie­viete aši uzzīmēja plānu uz violetas brošūras vāka, kas rekla­mēja ceptas vistas labdarības mērķim kādas meitenītes nieru transplantācijas operācijai. Viņam ir pāris krokodilu, čūska un viena no lielajām ķirzakām.

-Iguāna?

- Tā pati vien būs.

Izbraucis cauri pilsētai un šķērsojis tiltu, Ēna pēc dažām jūdzēm apstājās pie zemas, stūrainas ēkas ar izgaismotu izkārtni Pabst.

Stāvvieta izskatījās patukša.

Bārs bija zilu dūmu pilns. Mūzikas automāts spēlēja Wal­king Afler Midnight. Aplaidis skatienu visapkārt, Ēna meklēja krokodilus, bet nekur tos nemanīja. Varbūt uzpildes stacijas darbiniece bija viņu izāzējusi?

- Ko pasūtīsiet? bārmenis jautāja.

- Vai Džeks?

- Džekam šodien brīvdiena. Mani sauc Pols.

- Sveiks, Pol. Jūsu alu un hamburgeru ar visām piedevām. Bez fri kartupeļiem.

- Varbūt sākumam čili? Mums ir labākais štatā!

- Izklausās labi, atbildēja Ēna. Kur jums ir tualete?

Vīrietis pamāja uz durvīm bāra stūrī. Uz tām rēgojās

izbāzta aligatora galva. Pagrūdis durvis, Ēna iegāja.

Tualete bija tīra, labi apgaismota. Ieraduma pēc viņš pa­meta skatienu visapkārt (Atceries, Ēna: kad čurā, tu nevari dot pretī, prāta stūrīti čukstēja Lokijs).

Piegājis pie pisuāra kreisajā malā, Ēna atrāva rāvējslē­dzēju un ar lielu atvieglojumu palaida garu strūklu, vienlaikus lasīdams ierāmētu, sadzeltējušu avīzes izgriezumu, kas bija pielikts pie sienas acu augstumā. Attēlā bija Džeks ar diviem aligatoriem.

Pie blakuspisuāra kāds pieklājīgi noņurdēja, lai gan tualetē neviens pēc viņa neiegāja.

Vīrietis palsajā uzvalkā bija garāks, nekā izskatījās lidma­šīnas sēdeklī. Viņi abi šķita viena auguma, un Ēna taču bija ražens vīrs. Svešais skatījās taisni uz priekšu. Nokārtojies viņš nopurināja pēdējās pilītes un aizvilka bikšu rāvējslēdzēju.

Pēc tam vīrietis plati uzsmaidīja: kā zaglīgs lapsa kūmiņš, kas izēdis sviesta podu.

- Tev bija laiciņš padomāt, Ēna, viņš paziņoja. Nāksi pie manis strādāt?

KAUT KUR AMERIKĀ

Losandželosa, 23.26

Tumšsarkanā istabā ar sienām jēlu aknu krāsā stāv gara auguma sieviete, ģērbusies kā karikatūra: pārāk šauros zīda šortos, dzeltenā blūzē, kas sasieta zem izspīlētajām krūtīm. Sievietei ir melni, augšup uzķemmēti un mezglā savīti mati. Viņai blakus gaida neliela auguma vīrietis olīvkrāsas krekliņā un dārgos džinsos. Labajā rokā viņam ir naudasmaks un Nokia sarkanibaltigaišzilā ietvarā.

Sarkanajā istabā dominē gulta ar baltiem mākslīga satina palagiem un asinssarkanu pārvalku. Blakus tai stāv zems koka galdiņš, bet uz tā akmens statuete (sieviete ar platiem gur­niem) un svečturis.

Viņa sniedz vīrietim sarkanu svecīti.

- Lūdzu, iededz!

-Es?

- Jā. Ja tu mani gribi.

- Varēji jau man atsūkāt mašīnā.

-Varēju. Vai tu mani vairs negribi? Sieviete pārlaiž plaukstas pār savu augumu, no gurniem līdz pat krūtīm, kā reklamēdama jaunu produktu.

Lampai stūrī ir uzmesta sarkana zīda šalle, tā piešķir ista­bai sārtu gaismu.

Uzmetis sievietei badīgu skatienu, vīrietis paņem sveci un ieliek to svečturī.

- Vai tev ir šķiltavas?

Sieviete viņam pasniedz sērkociņu kārbiņu; vienu izņēmis, vīrietis aizdedz sveci. Mirkli raustījusies, liesmiņa nomierinās un sāk degt. Tādā gaismiņā statuete bez sejas, ar gurniem un krūtīm šķiet atdzīvojusies.

- Noliec naudu zem statuetes!

- Piecdesmit dolāri.

-Jā. Bet tagad nāc un mīli mani!

- Kad tevi pirmoreiz ieraudzīju uz Sanseta bulvāra, es gan­drīz padomāju, ka tu esi vīrietis.

- Bet man taču ir šīs, viņa lielās, atraisot dzeltenās blūzes mezglu un palaižot krūtis brīvībā.

- Mūsdienās tādas ir arī vienam otram vīrietim.

Sieviete izstaipās un pasmaida.

Vīrietis atpogā džinsus un novelk olīvkrāsas T kreklu, bet sieviete ar saviem brūnajiem pirkstiem jau masē viņa baltos plecus, tad pagriež ar seju pret sevi un sāk mīlināties ar rokām, ar pirkstiem, ar mēli.

Vīrietim šķiet, ka sarkanā istaba satumst. Vienīgā gaisma nāk no sveces, kas deg ar gaišu liesmu.

- Kā tevi sauc? viņš pajautā.

- Bilkīza, sieviete atbild, ar k.

- Ar ko?

- Nav svarīgi.

Vīrietis jau elš.

- Gribu tevi drātēt, viņš saka, man tevi jānodrātē.

- Viss kārtībā, mīļumiņ. Tūdaļ ķersimies pie lietas! Bet vai tu pie reizes nevarētu man izdarīt pakalpojumu?

- Paklau, vīrietis aizsvilstas. Es tev maksāju, vai zini!

Sieviete ar vienu kustību uzsēžas uz viņa jāteniski, čuk­stēdama:

- Zinu, dārgais, zinu, ka tu man maksā, un, skatoties tevī, zinu, ka man būtu jāpiemaksā tev, jo man taču ir pavei­cies…

Vīrietis sakniebj lūpas. Slampas gvelšana viņu neietekmēs, viņu jau nu neizdosies apvest ap stūri, apžēliņ, galu galā tā taču ir tikai ielasmeita, bet viņš gandrīz producents! Viņš jau nu zina visu par izspiešanu vispiemērotākajā bridi. Taču sieviete neprasa naudu, tikai saka:

- Mīļumiņ, kamēr tu mani drāzīsi ar savu lielo, cieto daiktu, vai tu varētu mani pielūgt?

- Ko es varētu?

Sieviete jau dldās turp un atpakaļ, un peņa piebriedušais gals arvien spēcīgāk beržas pret valgajām kaunuma lūpām.

- Vai tu varētu saukt mani par dievieti? Pielūgt mani? Atdot man godu ar savu miesu?

Vīrietis pasmaida. Tas ir tas, ko viņa vēlas? Lai jau, galu galā katram savas dīvainības.

- Bet protams, viņš piekrīt.

Viņa pastiepj roku sev starp kājām un ieslīdina vīrieti sevī.

- Vai ir labi, mana dieviete? viņš iesēcas.

- Pielūdz mani, mīļumiņ, atbild padauza Bilkīza.

-Jā, čukst vīrietis. Es pielūdzu tavas krūtis, matus un tavu klitoru. Es pielūdzu tavus gurnus, acis un ķiršsarkanās lūpas…

- Jā, sieviete atbild, viņu jādama kā laiva, ko vētras laikā svaida viļņi.

- Es pielūdzu tavus krūtsgalus, no kuriem plūst dzīves piens. Tavs skūpsts ir medus, bet pieskāriens dedzina kā uguns, un es to dievinu. Vārdi plūst arvien ritmiskāk, uzsve­rot tempu, kurā šūpojas un lēkā abi augumi. No rīta dod man iekāri, bet vakarā gandarījumu un svētlaimi! Ļauj man neskar­tam klīst tumsā un atgriezties pie tevis, lai gulētu tev blakus un ar tevi atkal mīlētos. Es pielūdzu tevi ar visu, kas manī, ar visu, kas manās domās, ar visu, kur esmu bijis, ar sapņiem un manu… Vīrietis pēkšņi apraujas, tverdams pēc elpas. Ko tu ar mani dari? Tas ir satriecoši. Tik satriecoši… Un viņš pamet skatienu lejup uz gurniem, kur abi ir savienojušies, taču sie­viete pieskaras ar rādītājpirkstu viņa zodam un pagrūž galvu augšup. Vīrieša acis atkal skatās tikai viņas sejā un griestos.

- Runā vien, mīļumiņ! Neklusē! Vai tev ir labi?

- Savu mūžu nav bijis tik labi, vīrietis godīgi atzīstas. Tavas acis mirdz kā degošas zvaigznes, velns lai parauj, Visuma debesīs, tavas lūpas ir maigi viļņi, kas laiza smiltis, un es tās pielūdzu!

Viņš grimst sievietē arvien dziļāk, juzdamies uzlādēts, it kā visu ķermeņa apakšgalu būtu piesātinājusi seksuālā enerģija milzīga, visaptveroša, aizraujoša.

- Sniedz man savu dāvanu, viņš murmina, vairs nejēg­dams, ko pats runā, īsto dāvanu. Dari, lai tā būtu vienmēr… Vienmēr… Es lūdzu… Es…

Bauda beidzot izlaužas orgasmā, uzspridzinādama saprātu. Vīrieša galva, personība, visa būtne ir pilnīgi iztukšota, viņš krīt arvien dziļāk sievietē, grimst arvien dziļāk…

Aizvērtām acīm, drebēdams transā, vīrietis izbauda mirkli, bet tad jūt grūdienu, un brīdi šķiet, ka viņš ir pakārts ar galvu uz leju, lai gan bauda neizsīkst.

Vīrietis atver acis.

Mirkli viņš atkal izmisīgi meklē notiekošā loģiku, iedo­mājas par dzemdībām, bet tad pēcseksa apskaidrības mirklī pārliek, vai tas, ko viņš redz, gadījumā nav ilūzija, taču nejūt nekādu baiļu.

Un, lūk, kas atklājas vīrieša acīm.

Viņš ir iestidzis sievietē līdz krūtīm un, tā skatoties un brī­noties, redz: sieviete, uzspiedusi abas delnas uz viņa pleciem, maigi grūž viņu sevī.

Vīrietis grimst aizvien dziļāk.

- Kā tu spēj ar mani to izdarīt? viņš jautā vai vismaz domā, ka jautā, varbūt vārdi atbalsojas tikai paša prātā.

- Tu jau pats, mīļumiņ, pats, atčukst sieviete.

Vīrietis jūt, ka sievietes kaunuma lūpas un maksts cieši sakļaujas ap viņa krūtīm un pleciem, saspiežas un aptver viņu arvien ciešāk. Interesanti kā abi tagad izskatās no malas un kāpēc viņam nav bail? Bet tad nāk apskaidrība.

- Pielūdzu tevi ar savu miesu, vīrietis čukst, sievietei grūžot viņu arvien dziļāk sevi. Glumās kaunuma lūpas pārslīd pār viņa seju, un visapkārt ir tumsa.

Atlaidusies gultā kā milzu kaķis, sieviete nožāvājas.

-Jā, viņa saka, tu pielūdz.

Nokia elektroniski džinkst "Odu priekam". Sieviete paņem telefonu, nospiež atbildes taustiņu, pieliek mobilo pie auss.

Viņas vēders ir plakans, maksts maza un noslēgta. Uz pie­res un augšlūpas mirdz pa sviedru pilītei.

- Jā, viņa saka. Nē, mīļumiņ, viņa te nav. Aizgāja.

Izslēgusi telefonu, viņa atkal iekrīt tumšsarkanās istabas

gultā, vēlreiz izstaipās, aizver acis un aizmieg.