Amerikāņu dievi

PIECPADSMITĀ NODAĻA

Pakar mani, ak, pakar, es būšu miris un prom, Pakar mani, ak, pakar, es būšu miris un prom, Kas par to, ka mani kārs, kas par to, ka ilgi, Tik ilgi arī kapā jāguļ man.

Sena dziesma

Pirmajā karāšanās dienā Ēna izjuta tikai diskomfortu, bet tad viņu pamazām pārņēma sāpes un bailes, kam laiku pa lai­kam pievienojās kaut kas pa vidu starp garlaicību un apātiju: pelēka samierināšanās, gaidīšana.

Viņš karājās.

Bija bezvējš.

Pēc dažām stundām Ēnas acu priekšā sāka eksplodēt gais­toši krāsu uzliesmojumi, kas ietvēra vīziju košsārtas un zelta puķes trīcēja un pulsēja pašas par sevi.

Rokas un kājas pamazām pārņēma neciešamas sāpes. Pie­tika tikai atslābināt locekļus, ļaut ķermenim kļūt ļenganam vai pašūpoties, un virve ap kaklu savilkās, pasaule sāka mirgot un peldēt. Tādos brīžos Ēna centās piegrūsties tuvāk stumbram. Viņš juta, kā krūtis strādā sirds, pulsējošs, aritmisks atgādinā­jums, kas sūknē asinis cauri viņa ķermenim.

Smaragdi, safīri un rubīni acu priekšā izkristalizējās un uzliesmoja. Ēna elpoja sekli, aizgūtnēm. Mugura juta koka raupjo mizu. Pēcpusdienā kļuva vēsāk, un Ēnas kailā āda trī­sēja. Viņam uzmetās zosāda.

Tas nav grūti, kāds pačukstēja prāta dziļumos. Tikai jāzina, kā. Atmini vai mirsti.

H bija gudra doma, labi, ka tā ienāca prātā, viņš nodomāja. Frāze bija tikama, un viņš to prāta dziļumos turpināja nemitīgi atkārtot, it kā tā būtu mantra vai skaitāmpantiņš, kas skanēja vienā ritmā ar sirdspukstiem.

Tas nav grūti. Tikai jāzina, kā. Atmini vai mirsti.

Tas nav grūti. Tikai jāzina, kā. Atmini vai mirsti.

Tas nav grūti. Tikai jāzina, kā. Atmini vai mirsti.

Tas nav grūti. Tikai jāzina, kā. Atmini vai mirsti.

Laiks ritēja uz priekšu. Skandēšana nemitējās. Ēna to dzir­dēja. Kāds visu laiku atkārtoja šos vārdus, apklustot tikai tad, kad viņam izkalta mute un mēle kļuva raupja kā smilšpapīrs. Atspie­dies ar kājām pret koku, viņš mēģināja tikt augstāk un tālāk no stumbra, iegrozīties tā, lai varētu ievilkt gaisa pilnas plaušas.

Viņš elpoja, līdz izsīka spēki, un tad, atkritis virvēs, karājās kokā.

Izdzirdējis čalas dusmīgas, izsmējīgas čalas -, Ēna aiz­vēra muti, nobažījies, ka pats tās rada, taču pļāpas neapklusa. Tad jau par mani smejas visa pasaule, viņš nodomāja. Galva nošļuka uz sāniem. Kaut kas skrēja pa stumbru un apstājās blakus viņa galvai. Tas skaļi iečiepstēja viņa ausī vienu vārdu ratatosk vai kā ļoti līdzīgi. Ēna mēģināja to atkārtot, taču mēle bija pielipusi pie aukslējām. Lēni pagriezies, viņš ieraudzīja pelēki brūnganu vāveres purniņu ar spicām ausīm.

Atklājās, ka tuvplānā vāvere ne tuvu neizskatās tik mīlīga kā pa gabalu. Līdzīga žurkai un draudīga, nebūt ne jauka un apburoša. Izskatījās, ka tās zobi ir asi. Ēna cerēja, ka vāvere nesaskatīs viņā draudus vai barības avotu. Vāveres laikam gaļu neēd… taču pēdējā laikā daudz kas bija izrādījies citādi, nekā viņam šķita…

Ēna aizmiga.

Turpmākajās stundās sāpes viņu pamodināja vairākkārt. Tās viņu izrāva no tumša sapņa, kurā cēlās no kapa un pie viņa nāca miruši bērni, skatoties viņā ar acīm kā blāvām, samilzušām pērlēm; bērni pārmeta, ka viņš ir tos pievīlis, un tas viņu atmodināja no cita sapņa, kurā Ēna redzēja, kā, skrie­dams cauri miglai, viņam strauji tuvojas mamuts matains un tumšs, bet tad īss nomoda brīdis pāri sejai pārskrien zirneklis Ēna papurināja galvu, lai nokratītu vai aizbaidītu to atkal mamuts, nē, tagad tas bija cilvēks ar ziloņa galvu, apaļu vēderu un vienu nolauztu ilkni. Cilvēks zilonis jāja uz milzīgas peles un aizvien vairāk tuvojās. Pagriezis snuķi pret Ēnu, cilvēks zilonis sacīja: Ja tu būtu vērsies pie manis pirms ceļojuma, iespējams, daudzas tavas nelaimes būtu aiztau­pītas.

To pateicis, viņš paņēma rokās peli, kas Ēnam nezināmā veidā bija kļuvusi sīka, lai gan nepavisam nebija mainījusi savus apmērus, un pārlika to no rokas rokā, sakļaujot pirkstus, lai mazais, brūnais radījums spētu vien pārlēkt no plaukstas plaukstā. Ēna nemaz nebrīnījās, kad dievs ar ziloņa galvu bei­gās atvēra visas četras plaukstas, lai parādītu, ka tajās nekā nav. Pēc tam cilvēks zilonis ar savādu, plūstošu kustību pamāja ar vienu roku, otro, trešo un ceturto, skatīdamies Ēnā ar neiz­dibināmu sejas izteiksmi.

-Tā ieskrēja snuķī[9], Ēna teica, ievērojis, kur pazib un pazūd peles aste.

Cilvēks zilonis pamāja ar milzīgo galvu:

Jā. Snuķī. Tu daudz ko aizmirsīsi. Daudz ko atdosi. Daudz ko zaudēsi. Bet šo gan paturi prātā!

Sāka līt, un Ēna svaidīdamies, drebēdams un izmircis no dziļā miega pēkšņi tika ierauts atpakaļ skaidrajā īstenībā. Viņš drebēja arvien drudžaināk, līdz pats nobijās, nespēdams ticēt tam, ka cilvēks var tik mežonīgi drebēt: konvulsijas nāca viļ­ņiem, klādamās cita pār citu. Ēna aizliedza sev drebēt, tomēr tāpat trīsēja, viņa zobi klabēja, rokas un kājas nevaldāmi raus­tījās. Turklāt uzmācās arī īstas sāpes, tās grieza kā ar nazi, radot uz ķermeņa sīkas, neredzamas brūces, nepārprotamas un nepanesamas.

* * *

Atvēris muti, Ēna centās uzķert lietus lāses, kas samitri­nāja viņa sasprēgājušās lūpas un sauso mēli. Mitras kļuva arī virves, ar kurām viņš bija piesaistīts stumbram. Noplaiksnīja zibens, tik spilgti, ka acis juta triecienu, un pasaule pārvērtās skaidrā tēlu un pēctēlu panorāmā. Pēc mirkļa nogranda pēr­kons, un reizē ar tā atbalsi sāka līt divkārt spēcīgāk. Lietū un naktī drebuļi mitējās, nažu asmeņi atkāpās. Ēnam vairs nebija auksti, vai pareizāk viņš juta vienīgi aukstumu, tas bija kļuvis par viņa sastāvdaļu: aukstums piederēja viņam un viņš piederēja aukstumam.

Viņš karājās kokā, zibenim debesīs plaiksnījot un žuburojoties, pērkonam vienmērīgi ducinot visās pamalēs, naktī ik pa laikam attāli dārdot un rēcot kā bumbas sprādzieniem. Vējš dauzīja Ēnu, mēģinādams noraut viņu no koka, pluinīdams un plosīdams līdz kaulam, un visniknākajā brīdī Ēna sirdī zināja, ka vētra tiešām ir sākusies īstā vētra, un tagad nevienam nekas cits neatlika, kā doties vētrai tieši pretī gan vecajiem, gan jaunajiem dieviem, gan gariem, gan pārdabiskiem spē­kiem, gan vīriem, gan sievām…

Un tad viņu pārņēma dīvains prieks un viņš sāka smieties, lietum plūstot pār kailo augumu, zibenim plaiksnījot un pēr­konam dārdot tik skaļi, ka viņš tik tikko varēja sadzirdēt savus smieklus. Ēna gavilēja.

Viņš bija dzīvs. Savu mūžu viņš nebija tā juties. Nekad.

Ja tagad būs jāmirst, Ēna iedomājās, ja tūlīt kokā būs jāmirst, bija vērts ciest, lai piedzīvotu šo vienreizīgo, neprātīgo mirkli.

Ei! viņš sauca vētrai. Ei! Tas esmu es! Esmu te!

Ēnam izdevās uzkrāt ūdeni starp savu kailo plecu un koka stumbru, un, pagriezis galvu, viņš dzēra iesprostotās lietus lāses sūkdams un čāpstinādams, iedzēra vēl un smējās nevis aiz trakuma, bet gavilēdams priekā, līdz vairs nespēja pasmie­ties, līdz karājās kokā, zaudējis pēdējos spēkus.

Zemē, pie oša saknēm, palags lietū bija kļuvis pa pusei caurspīdīgs un bija uzrauts tā, ka Ēna varēja redzēt Trešdienas mirušo roku, bālu, vaskam līdzīgu, un viņa galvas apveidu. Ēna iedomājās par Turinas līķautu un uzšķērsto meiteni uz Šakāļa galda Kairo, un tad, it kā spītējot aukstumam, viņam pēkšņi kļuva silti un omulīgi, koka miza šķita maiga, un viņš atkal iemiga un, ja sapņoja, tad šoreiz neko pēc tam neatcerējās.

* * *

Nākamajā rītā sāpēja ne tikai tajās vietās, kur virves grie­zās miesā vai koka miza skrāpēja ādu. Sāpes bija pārņēmušas visu augumu.

Ēna bija izsalcis, tukšais kuņģis raustījās krampjos. Galvā dunēja. Dažubrīd šķita, ka viņš vairs neelpo un sirds ir pārstā­jusi pukstēt. Aizturējis elpu, lai saklausītu savus sirdspukstus un ausīs šalcam okeānu, viņš pēc brīža kampa gaisu, it kā būtu izniris no dzelmes.

Viņam šķita, ka lielais osis sniedzas no elles līdz pašām debesīm un ka viņš tajā karājas jau veselu mūžību. Virs koka riņķoja brūns vanags, kas nometās tuvumā uz aizlauzta zara un tad aizlidoja uz rietumiem.

Vētra, rīta pusē pierimusi, dienā atsākās no jauna. No vie­nas apvāršņa malas līdz otrai slīga pelēku mākoņu vāli, sāka sijāt lietutiņš. Līķis pie koka saknēm moteļa netīrajā palagā izskatījās sarucis kā lietū atstāta cukura kūka, kas drūp uz iekšu.

Brīžiem Ēna dega kā uguni, brīžiem sala nost.

Kad atkal noducināja pērkons, viņam šķita, ka dzirdama ari bungu un timpānu rīboņa, sirds pulsēšana galvā vai ārpus galvas, bet tam taču nebija nekādas nozīmes.

Sāpes Ēna uztvēra krāsās: bāra neona reklāmas sarkano, zaļo luksofora gaismu miglainā naktī, zilu, tukšu videoekrānu.

Vāvere nolēca no zara viņam uz pleca, ar asajiem nagiem ieķerdamās ādā.

- Ratatosk! vāvere čaloja, ar purniņu pieskardamās viņa lūpām. Ratatosk!

Pēc tam viņa uzšāvās koka zarā.

Ada dega, it kā no galvas līdz kājām viņu durstītu tūksto­šiem adatu. H bija neciešama sajūta.

Viņa dzīve atklājās uz moteļa palaga-līķauta koka pakājē: vārda tiešā nozīmē, kā detaļas dadaistu piknikā nereāla aina, kurā bija gan mātes pārsteigtais skatiens, gan ASV vēstniecība Norvēģijā, gan Loras acis viņu kāzu dienā…

Ēna ieķiķinājās caur izkaltušajām lūpām.

- Kas te tik uzjautrinošs, kucēn? atskanēja Loras balss.

- Mūsu kāzu diena, viņš atbildēja. Kā tu piekukuļoji baznīcas ērģelnieku, lai kāzu marša vietā, tev nākot pie manis pa eju, spēlē Skubija Dū ievaddziesmu. Atceries?

- Protams, atceros, mans mīļais. Man būtu izdevies, ja nebūtu iejaukušies tie uzmācīgie bērneļi.

- Es tevi tik ļoti mīlēju, Ēna sacīja.

Viņš juta Loras lūpas uz savējām siltas, valgas un dzīvas, nebūt ne aukstas un mirušas, tāpēc nešaubījās, ka tā atkal ir halucinācija.

- Tevis taču te nav, vai ne? Ēna prasīja.

- Nav, viņa atbildēja, taču tu mani sauc, pēdējoreiz. Un es nāku.

Elpot kļuva arvien grūtāk, taču virves, kas griezās miesā, šķita abstrakts jēdziens tāpat kā brīva griba vai mūžība.

- Guli, kucēn, Lora sacīja, lai gan, iespējams, tā bija viņa paša balss. Un Ēna aizmiga.

* * *

Saule tērauda debesīs spīdēja kā alvas monēta. Mazpamazām Ēna atskārta, ka ir pamodies un viņam salst. Tā viņa daļa, kas to saprata, šķiet, bija ļoti tālu no pārējā viņa. Viņš attālināti uztvēra, ka mute un rīkle deg, sāp un plaisā. Dažreiz Ēna dienā redzēja krītam zvaigznes, citreiz milzīgus putnus furgona lielumā, kas lidoja uz viņa pusi. Taču neviens viņu nesasniedza un nekas viņam nepieskārās.

- Ratatosk. Ratatosk. Nu jau vāvere nevis čaloja, bet bārās.

Smagi piezemējusies Ēnam uz pleca, vāvere ieķērās ar

asajiem nagiem ādā un skatījās viņam sejā. Varbūt tā bija halu­cinācija, bet dzīvnieks priekšķepās turēja valrieksta čaumalu, kas atgādināja leļļu servīzes tasīti. Čaumalu vāvere tagad pie­spieda Ēnas lūpām. Juzdams ūdens garšu, viņš to nedomādams iztukšoja. Valgmes pietika gan sasprēgājušajām lūpām, gan izkaltušajai mēlei. Samitrinājis muti, Ēna pārējo ūdeni norija, cik jau nu tā bija.

Uzlēkusi atpakaļ zarā, vāvere metās lejup uz koka sak­nēm, un pēc dažām sekundēm, minūtēm, stundām (ej nu sazini, jo visi prāta pulksteņi bija salūzuši un zobrati, skrūvītes un atsperes sabirušas savītušajā zālē) atgriezās ar valriek­sta čaulu, uzmanīgi kāpjot augšup, un Ēna atkal dzēra viņas atnesto ūdeni.

Mutē viņš juta neskaidru dzelzs garšu, taču rīkle guva vel­dzi. Nogurums un neprāts atkāpās.

Tukšojot trešo valrieksta čaulu, viņš vairs nejuta slāpes.

Ēnā pamodās cīņas spars, un viņš sāka raustīt virves, šūpo­ties un locīties, mēģinādams atbrīvoties un tikt projām. No lūpām izlauzās vaidi.

Mezgli bija kārtīgi sasieti. Virves bija stipras, tās viņu turēja,

un drīz viņš atkal bija sevi nomocījis līdz spēku izsīkumam.

* * *

Delīrija laikā Ēna pārtapa kokā. Viņa saknes iesniedzās dziļi smilšmāla zemē, tālu laikā, līdz pat slēptiem avotiem. Viņš juta sievietes, kuru sauca Urda jeb Pagātne, avotu. Viņa bija ļoti liela auguma, īsts milzis, pazemes kalns-sieviete, un ūdeņi, ko viņa sargāja, bija laika ūdeņi. Pārējās saknes aizsniedzās citur. Dažas no šīm vietām bija slepenas. Izjuzdams slāpes, viņš tagad guva ūdeni no saknēm, uzsūkdams to sevī.

Tagad viņam bija simt roku, kas sazarojās simttūkstoš pirk­stos, un visi šie pirksti sniedzās debesīs. Debesu svars smagi gūla uz viņa pleciem.

Nevarētu teikt, ka tagad būtu kļuvis vieglāk, taču sāpes drīzāk piederēja pakārtajam augumam, nevis pašam kokam. Ēna savā neprātā vairs nebija tikai kokā pakārts cilvēks, bet arī pasaules koks un arī vējš, kas grabināja kailos zarus; viņš bija pelēkās debesis un nemierīgie mākoņi; viņš bija arī vāvere Ratatoska, kas skraidīja no visdziļākajām koka saknēm līdz visaugstākajiem zariem; viņš bija trakacis vanags, kas sēdēja koka galotnē uz aizlauzta zara un vēroja pasauli; viņš bija tārps koka serdē.

Debesīs riņķoja zvaigznes, un Ēna ar visām simts rokām sniedzās pēc mirdzošajiem spīdekļiem, ņēma tos plaukstā,

iededza tos, lika tiem izgaist…

* * *

Visapkārt līdzās viņam atradās cilvēki viņa prātā vai ārpus tā robežām. Daži šķita pazīstami, citi bija svešinieki.

Un kas gan ir svešinieks, ja ne draugs, ko tu vēl neesi saticis? kāds jautāja, pasniegdams viņam glāzi ar dzērienu.

Ēna paņēma glāzi un kopā ar devēju gāja pa gaišbrūnu koridoru. Viņi pastaigājās cauri spāņu stila ēku kompleksam;

izgājuši cauri koridoram, kura sienas bija būvētas no saulē kaltēta māla, viņi šķērsoja mājas pagalmu un devās cauri vēl vienam koridoram saules svelmē, kas tvaicēja ūdens dārzus un strūklakas.

- Tas gan varētu ari būt ienaidnieks, ko vēl neesi saticis, Ēna iebilda.

- Drūmi, Ēna, pavisam drūmi, virs nopūtās. Ēna turpi­nāja malkot šķidrumu. Tas bija visai draņķīgs vīns.

- Esmu piedzīvojis vairākus drūmus mēnešus, Ēna aizbil­dinājās. Esmu piedzīvojis vairākus drūmus gadus.

Virs bija slaids, nosauļojies, vidēja auguma un lūkojās Ēnā ar maigu, līdzjūtīgu smaidu. Kā tev sokas ar vāķēšanu, Ēna?

- Koks? Ēna bija piemirsis, ka viņš taču karājas sudrabai­najā osi. Iešāvās prātā: ko vēl viņš ir aizmirsis? Sāpīgi.

- Ciešanas reizēm attīra, vīrs sacīja. Mugurā viņam bija vienkāršas, tomēr smalkas drēbes. Tās var šķīstīt.

- Vai likt tev sajukt prātā, Ēna piebilda.

Vīrs ieveda Ēnu milzīgā biroja telpā. Taču tajā nebija galda. Vai tu esi padomājis, ko nozīmē būt dievam? viņš jautāja. Vīram bija bārda, bet galvā beisbola cepure. Tas nozīmē, ka tev jāatsakās no mirstīgās eksistences, lai kļūtu par nemirstīgu ideju, kas mūžam dzīvo cilvēku prātos, ko, līdzīgi kā bērnu dziesmiņas meldiņu, nodod no vienas paaudzes nākamajai. Tas nozīmē, ka ikviens savā prātā tevi rada no jauna. Tu praktiski pats sev vairs nepiederi. Tā vietā tu esi tūkstoši citu aspektu, kādi ir nepieciešami cilvēkiem. Un katrs no tevis grib kaut ko citu. Nekas nav konkrēts, nekas nav nemainīgs.

Ēna apsēdās ērtā ādas krēslā pie loga. Tu nu gan esi jauki iekārtojies, Ēna paslavēja.

- Paldies. Bet tagad godīgi: kā garšo vīns?

Ēna saminstinājās. Man jāatzīstas, ka tas ir nedaudz skābs.

- Piedod. Ar vīnu tā gadās. Viduvēju vīnu es varu dabūt* gatavu, bet labu vīnu vai lielisku vīnu… padomā ir taču laikapstākļi, augsnes skābums, nokrišņu daudzums, debespuse,

kur aug vīnogu stādi. Nemaz nerunāsim par labajiem un slik­tajiem gadiem…

- Nē, nu nav jau slikts, Ēna viņu mierināja un vienā rāvienā iztukšoja vīna glāzi. Viņš sajuta, kā alkohols dedzina tukšo kuņģi un pakausī uz augšu kāpj reibuma burbulīši.

- Un tagad visa šī jezga ar jaunajiem dieviem un vecajiem dieviem, Ēnas jauniegūtais draugs prātoja. Manuprāt, jau­nie dievi jāsaņem ar atplestām rokām. Lai nāk! Ieroču dievs. Spridzekļu dievs. Neziņas, neiecietības, pašpārliecinātības, stulbuma un vainas dievi. Visas tās lietas, ko cilvēki dara un uzkrauj uz maniem pleciem. Man tas būtu liels atvieglojums, viņš nopūtās.

- Bet tu taču esi tik veiksmīgs, Ēna sacīja. Kas par vietu! viņš žestikulēja. Ēna pamāja ar roku, norādot uz gleznām pie sienas, cietkoka grīdām, strūklakām un skaisto pagalmu zem viņiem.

Viņa draugs pamāja. Tam visam ir cena, viņš pamācoši sacīja. Kā jau teicu: visi cilvēki grib, lai tu viņiem esi viss. Drīz vien tu esi izsmērēts pa visurieni tik plānā kārtiņā, ka tevis gandrīz nemaz nav. Tas nav labi.

Draugs pasniedza raupju, sastrādātu roku pirkstos bija iegravētas ar kaltu cirstas brūces un paspieda Ēnam roku.

- Zinu, zinu, man vajadzētu būt pateicīgam. Un viens, par ko es esmu pateicīgs, ir tas, ka man ir laiks, lai ar tevi te tā satiktos un parunātu. Bija tik lieliski, ka tu varēji atnākt, viņš sacīja. Patiešām lieliski. Neesi nu vairs svešinieks.

- Nē. Es tikai būšu draugs, ko tu vēl neesi sastapis, Ēna pazobojās.

-Jokdaris, bārdainis sacīja.

- Ratatosk, ratatosk, vāvere čirpstēja Ēnam ausī. Viņš joprojām mutē un rīklē juta vīna rūgtenumu, un visapkārt bija gandrīz satumsis.

Apskaidrības mirklī sāpju un trakuma jūrā Ēna uznira virs­pusē, zinādams, ka ilgi tā nebūs. Rīta saule žilbināja acis. Viņš tās aizvēra, nespēdams aizsegt ar plaukstu.

Nu jau ilgi vairs nebūs. Arī to viņš zināja.

Atvēris acis. Ēna ieraudzīja kokā sev blakus jaunu vīrieti.

Svešais bija ar tumšbrūnu ādu, augstu pieri un tumšiem, sīksprogainiem matiem. Viņš sēdēja zarā krietni augstāk. Atgā­zis galvu, Ēna viņu nopētīja. Vīrietis bija jucis. To uzreiz varēja pateikt.

- Tu esi pliks, svešais aizlūzušā balsī teica, it kā atklā­dams noslēpumu. Es ari esmu pliks.

- Redzu, Ēna gārdza.

Uzmetis viņam skatienu, trakais pamāja un grozīja galvu uz visām pusēm, it kā mēģinādams atbrīvoties no krikas sprandā, un tad pajautāja:

- Vai tu mani pazīsti?

- Nē, Ēna atbildēja.

- Es gan tevi pazīstu. Redzēju Kairo. Es tevi novēroju. Tu patīc manai māsai.

- Vai tu esi… Ēna centās atcerēties vārdu. Nūja. Ēd ceļa negadījumu upurus. Hors?

Trakais pamāja.

- Hors, viņš atkārtoja, rīta piekūns, pēcpusdienas vanags. Es esmu saule tāpat kā tu. Un es zinu Ra īsto vārdu. To man atklāja mana māte.

- Lieliski, Ēna pieklājīgi sacīja.

Trakais uzmanīgi pētīja zemi, neko neteikdams, un tad pēkšņi metās lejup no koka.

Sizdams spārnus, zemē kā akmens nokrita vanags un nāka­majā mirklī jau slaidā lokā cēlās augšup ar trusēnu ķetnās. Šoreiz viņš nosēdās blakuszarā.

- Vai esi izsalcis? trakais prasīja.

- Nē, Ēna atbildēja, man it kā vajadzētu tādam būt, bet neesmu.

- Es gan esmu, trakais sacīja.

Trusēnu viņš notiesāja ātri, sarāva to gabalos, sūkāja, plēsa, plosīja. Kad bija paēdis, kauliņus un asiņaino kažociņu nometa zemē. Pienācis pa zaru tuvāk, līdz bija rokas stiepiena attālumā, svešais nekautrīgi un vienlaikus piesardzīgi nopētīja Ēnu no galvas līdz kājām. Uz zoda un krūtīm Horam vēl bija truša asinis, kuras viņš tagad noslaucīja ar delnas virspusi.

Ēna iedomājās, ka laikam kaut kas jāsaka.

- Sveiks! viņš izmeta.

- Sveiks! trakais atsaucās.

Piecēlies Hors uzgrieza Ēnam muguru un slaidā lokā labu brīdi laida tumšu urīnu uz pļavu. Tas turpinājās ilgi. Beidzis viņš atkal notupās zarā.

- Kā tevi sauc?

- Ēna.

Trakais pamāja.

- Tu esi ēna, bet es gaisma, viņš secināja. Viss, kas pastāv, met ēnu.

Mirkli klusējis, trakais turpināja:

-Viņi drīz cīnīsies. Vēroju, kā šie sāk pulcēties. Es biju augstu debesīs, un neviens mani neredzēja, lai gan dažiem no viņiem ir vērīga acs. Un tad viņš noprasīja: Tu mirsti. Vai ne?

Ēnam vairs nebija spēka atbildēt. Viss bija ļoti tālu. Vanags pacēlās spārnos un riņķodams lēni cēlās augšup līdz ar rīta gaisa vēdām.

* * *

Mēnesnīca.

Ēnas augumu sagrāba negants klepus: mokoša, sāpīga lēkme plosīja krūtis un rīkli. Viņš cīnījās pēc elpas.

- Sveiks, kucēn! iesaucās pazīstama balss.

Ēna pameta skatienu lejup.

Starp koka zariem spilgti balts spīdēja mēness. Bija gaišs kā dienā, un zemē pie koka mēnesnīcā stāvēja sieviete ar bālu, ovālu seju. Oša zaros iebrāzās vējš.

- Sveiks, kucēn! viņa atkārtoja.

Ēna gribēja atbildēt, taču atkal uznāca klepus, tas ilgi plo­sīja viņa krūtis un nelaida vaļā.

- Paklau, Loras balsī jautās bažas, diez kas nav.

- Sveika, Lora, viņš beigās iegārdzās.

Lūkodamās augšup ar mirušajām acīm, viņa smaidīja.

- Kā tu mani atradi? Ēna prasīja.

Lora bridi klusu stāvēja, mēness apspīdēta, un tad atbildēja:

- Nekā tuvāka par tevi man dzīvē nav. Tu esi viss, kas man palicis, vienīgais, kas nav tukšs, sekls un pelēks. Pat kļuvusi akla un iemesta visdziļākajā okeānā, es zinātu, kur tevi meklēt. Pat aprakta dziļdziļi zemē, es zinātu, kur tu esi.

Ēna skatījās lejup uz sievieti mēnesgaismā, un viņa acis dedzināja asaras.

- Es pārgriezīšu virves, brīdi padomājusi, viņa teica, es to vien daru kā glābju tevi, vai ne?

Atkal nokāsējies, Ēna atbildēja:

- Nē, nevajag, man te jāpaliek.

Uzmetusi viņam skatienu, Lora nogrozīja galvu.

- Tu gan esi traks, viņa teica. Tu nomirsi tur augšā. Vai arī kļūsi kropls, ja vēl tāds neesi kļuvis.

- Varbūt, Ēna atbildēja, taču vēl esmu dzīvs.

- Jā, viņa pēc brīža pamāja. Laikam gan.

- Vai atceries, Ēna atgādināja, ko teici man kapsētā?

- Tas taču bija sen, kucēn, Lora sacīja. Zini, te es jūtos labāk. Tik ļoti nesāp. Vai saprati, ko domāju? Vienīgi esmu tik izsusējusi.

Sacēlās vējš, nesdams augšup uzmācīgu, nepatīkamu puvušas gaļas, vēmekļu un trūdu smaku.

- Es zaudēju darbu, Lora stāstīja. Strādāju naktis, bet viņi teica, ka cilvēki sūdzoties. Es jau atzinos, ka esmu slima, bet toreiz viņi teica, ka tas nav svarīgi. Ai, kā man slāpst.

- Sievietes, Ēna teica, viņām ir ūdens. Mājā.

- Kucēn… Loras balsi skanēja bailes.

- Pasaki viņām… pasaki, ka teicu, lai iedod tev padzerties.

Baltā seja lūkojās augšup.

- Man jādodas projām, Lora paziņoja un, sausi nokāsēju­sies, saviebās un izspļāva zālē kaut ko baltu, kas, atsities pret zemi, sašķīda un aizlocījās projām.

Ēna tik tikko spēja paelpot. Krūtis spieda smagums, galva griezās.

- Paliec, viņš izdvesa gandrīz vai čukstus, nebūdams pārliecināts, ka Lora dzird. Lūdzu, neej projām, viņu atkal sagrāba klepus, paliec te šonakt.

- Brītiņu vēl uzkavēšos, Lora teica. Un tad viņa Ēnam kā māte bērnam solīja: Kamēr esmu tev blakus, nekas tevi neskars. Esi drošs!

Ēnu atkal sagrāba klepus lēkme. Viņš aizvēra acis, kā pašam šķita, uz sekundi, bet, kad tās atvēra, Mēness bija norietējis un Loras te vairs nebija.

* * *

Galva pulsēja un plīsa vai pušu, sāpes, ļaunākas par mig­rēnu, ļaunākas par visu. Pasaule sašķīda mazos tauriņos, kas riņķoja ap Ēnu kā daudzkrāsaina putekļu vētra un tad izgaisa nakti.

Baltais līķauts, kurā bija ietīts mirušais, pie koka saknēm skaļi plandījās rīta vējā.

Pulsēšana pierima. Šķita, ka viss apstājas. Atlika tikai vairs neelpot. Sirds krūtīs vairs nepukstēja.

Šoreiz Ēna iekrita dziļi tumsā, kur spīdēja vairs tikai viena zvaigzne. Pēdējā.