Amerikāņu dievi

SEPTIŅPADSMITĀ NODAĻA

Mūsu kontinentā viss notiek plašā mērogā. Upes ir milzīgas, klimats bargs gan aukstumā, gan tveicē, ainavas ir brīnišķīgas, pērkons un zibens kolosāli. Nekārtības valstī satricina tās pamatus. Mūsu rupjās kļūdas, nepareizā rīcība, zaudējumi, negods, sabrukums viss plašā mērogā.

Lords Kārlails Džordžam Selvinam, 1778

Amerikas Savienoto Valstu dienvidaustrumu ievērojamākā vieta tiek reklamēta uz neskaitāmiem vecu šķūņu jumtiem Džordžijā un Tenesī līdz pat Kentuki. Braucot pa līkumotu meža ceļu, ceļotājs ieraudzīs sagruvušu, sarkanu šķūni, uz kura jumta būs uzkrāsoti vārdi:

APMEKLĒJIET ROKSITIJU -

PASAULES ASTOTO BRĪNUMU!

Turpat netālu uz pussagruvušās govju fermas jumta bal­tiem, drukātiem burtiem būs rakstīts:

APSKATIET SEPTIŅUS ŠTATUS NO ROKSITIJAS,

PASAULES BRĪNUMA!

Ceļotājam liek domāt, ka Roksitija gaida aiz nākamā pa­grieziena un viņam nav jābrauc veselu dienu līdz Lukauta kalnam turpat pie robežas ar Džordžiju, uz dienvidrietumiem no Čatanogas Tenesī.

Lukauta kalns būtibā nav nekāds kalns, bet drīzāk neiedo­mājami augsts, dominējošs paugurs, kas no tāluma izskatās brūns, bet, kad pienāk tuvu klāt, izrādās zaļš, koku apaudzis, uz tā ir saceltas mājas. Kad ieradās baltie, tur dzīvoja čeroki atzars čikamauga, kas kalnu dēvēja par ČatotonogI, tulkojumā: Kalns, kas paceļas līdz smailei.

19. gadsimta 30. gados Endrū Džeksona Indiāņu pārvie­tošanas akts izraidīja indiāņus no dzimtās zemes čoktau, čikamauga, čeroki un čikaso ciltis. ASV karaspēks ikvienu, ko noķēra, ar varu dzina tūkstošiem jūdžu tālu uz jauno indi­āņu zemi, kas vēlāk kļuva par Oklahomu, un tas bija asaru ceļš, gadījuma rakstura genocīda kustība. Tūkstošiem vīriešu, sieviešu un bērnu ceļā nomira. Bet uzvarētājus jau neviens netiesā un neapstrīd.

Leģenda vēstī, ka tas, kas pārvalda Lukauta kalnu, pārvalda visu zemi. Galu galā tā ir svētvieta, turklāt augsta vieta. Pilsoņu kara laikā te notika kauja starp štatiem jeb kauja virs māko­ņiem, un pirmajā dienā konfederātu karaspēks paveica neie­spējamo, bez pavēles uzkāpdams Misionāru grēdā un ieņem­dams kalnu. Ziemeļi uzvarēja pie Lukauta kalna un visā karā.

Zem kalna plešas tuneļi un alas, dažas ļoti senas. Tagad šīs ejas lielākoties ir slēgtas, lai gan kāds vietējais uzņēmējs atraka pazemes ūdenskritumu, kuru nosauca par Rubīnu ūdenskritumu. Līdz ūdenskritumam var nokļūt ar liftu. Tūristi to ir iecienījuši, lai gan lielākā atrakcija atrodas pašā Lukauta kalna virsotnē. Tā ir Roksitija.

Roksitija sākas ar ornamentālu dārzu uz kalna nogāzes: tūristi pa kalnu taku dodas cauri klintīm, virs klintīm, starp klintīm, met kukurūzu briežu aplokā, šķērso gaisa tiltu un skatās binokļos, kurus iznomājuši par divdesmit pieciem cen­tiem, bet retajās saulainajās, patiešām skaidrajās dienās redz septiņus štatus. No turienes katru gadu taka ved miljoniem un miljoniem apmeklētāju uz pazemi kā uz kādu dīvainu elli, kur alās viņi blenž uz izgaismotām lellēm, kas izkārtotas bērnu pantiņu un pasaku diorāmās. Kad ekskursanti vēlāk dodas mājās, viņi jūtas apmulsuši, jo nav skaidrs, kāpēc šurp nākuši, ko redzējuši un vai laiku labi pavadījuši.

* * *

Viņi ieradās pie Lukauta kalna no visiem Amerikas Savie­noto Valstu štatiem. Viņi nebija tūristi. Viņi ieradās ar automa­šīnām, lidmašīnām, autobusiem, ar vilcienu un kājām. Daži no tiem atlidoja, turoties zemu un mērojot gaisa ceļu tikai nakts tumsā, bet viņi tomēr atlidoja. Citi nāca pa savām takām zemes dzīlēs. Daudzi balsoja mašīnas, diedelēdami nervozo vieglo vai kravas mašīnu vadītāju vēlību. Tie, kas brauca ar savu vieglo vai kravas auto, ieraudzījuši citus ejam kājām, atpūšamies vai sēžam krodziņos un atpazinuši viņus, piedā­vāja vietu savās mašīnās.

Lukauta kalna pakāji visi sasniedza apputējuši un noguruši un, galvas atgāzuši, redzēja (vai iedomājās, ka redz) kokiem apaugušo virsotni, Roksitijas takas, dārzus un ūdens straumes.

Pirmais vilnis ieradās agri no rīta, otrais vilnis mijkrēsli. Un vairākas dienas no vietas viņi vienkārši turpināja ierasties.

Piebrauca apdauzīta U-Haul kravas mašīna, no kuras izbira vairākas ceļā nonīkušas viļas un rusalkas ar izsmērētu smiņķi, saplēstām zeķbiksēm, samiegojušās un nogurušas.

Koku pudurī pie kalna padzīvojis vampīrs piedāvāja Marlboro kailam pērtiķveida radījumam, apaugušam ar rudiem spalvu kušķiem. Radījums graciozi pieņēma piedāvāto cigareti, un abi klusēdami stāvēja blakus un smēķēja.

Ceļa malā apstājās Toyota Previa, no kuras izkāpa septiņi ķīnieši un ķīnietes. Viņi izskatījās pirmām kārtām tīri, visi melnā apģērbā, kādu dažās valstīs valkā zemāki valsts ierēdņi.

Viens, turēdams rokās lapu paliktni, pārbaudīja atvesto inven­tāru no mašīnas aizmugures izceltās lielās golfa somas, kurās bija grezni zobeni ar lakotiem rokturiem, grebumiem rotātas nūjas un spoguļi. Ieročus pārbaudīja un izdalīja, un par katru bija jāparakstās.

No aprūsējuša vāģa izkāpa slavens komiķis, kuru visi uzska­tīja par mirušu kopš 20. gadsimta divdesmitajiem gadiem, un sāka izģērbties, atklājot āža kājas un īsu āža ļipu.

Pēc tam ieradās četri meksikāņi, smaidīgi kā saule, ar mel­niem, neparasti spīdīgiem matiem, un sāka laist riņķī brūnpapīra maisiņā paslēptu pudeli ar rūgtu dzērienu: šokolādes pulvera, liķiera un asiņu mikstūru.

Pāri laukiem nāca sīks vīrelis ar tumšu bārdu, melnu, noputējušu katliņu galvā, peisakiem pie deniņiem, padilušai, bārkstainai lūgsnu šallei plīvojot. Viņam pa pēdām sekoja div­reiz garāks vīrietis ar ādu pelēka poļu māla krāsā, un vārdi, kas viņam bija uzrakstīti uz pieres, nozīmēja dzīve.

Viņi nāca un nāca. Piebrauca taksometrs, no kura izkāpa rakšasi jeb Indostānas pussalas dēmoni. Viņi malās uz riņķi un klusēdami vēroja cilvēkus kalna pakājē, līdz ieraudzīja Mamadži, kas aizvērtām acīm kustināja lūpas lūgsnā. Nevienu citu dēmoni nepazina, tomēr vilcinājās viņai tuvoties, atcerēda­mies vecās kaujas. Dievietes rokas glāstīja galvaskausus, kas, savērti rotā, karājās viņai kaklā. Mamadži brūnā āda pamazām kļuva melna un stiklaina kā ahāts vai obsidiāns, bet lūpas pavērās, atklājot garus, baltus, ļoti asus zobus. Viņa atvēra visas savas acis, aicinot rakšasus nākt tuvāk, un tad sveicināja viņus, kā būtu sveicinājusi savus bērnus.

Vētras, kuras dažās pēdējās dienās bija sacēlušās ziemeļu un austrumu malā, protams, nemazināja spriedzes un neomulibas gaisotni. Vietējie sinoptiķi brīdināja par virpuļiem, kas varētu izraisīt viesuļvētru, par augsta gaisa spiediena apgabaliem, kas neizkustējās no vietas. Dienas bija siltas, bet naktis aukstas.

Viņi pulcējās bariņos, dažreiz izvēlēdamies cits citu pēc tautības vai rases, temperamenta, pat pēc ārienes. Visi izska­tījās nobažījušies. Visi izskatījās noguruši.

Šur tur skanēja sarunas, pat smiekli, taču apslāpēti un spontāni. No rokas rokā ceļoja alus skārdeņu sešpakas.

Daži vietējie vīrieši un sievietes atnāca kājām pār pļavu, viņu kustības bija neparastas, un viņu balsīs runāja loa viņos iemiesojušies vudū gari. Liela auguma nēģeris runāja Papa Legbas, vārtu turētāja balsī, bet vudū nāves valdnieks barons Samedi bija iemiesojies čatanogu pusaudzē, gotiskā roka fanē, iespējams, melna zīda cilindra dēļ, kas bezrūpīgi gozējās mei­tenes tumšajos matos. Viņa runāja paša barona zemajā basā, smēķēja milzīgu cigāru un izrīkoja trīs Gede, mirušo loa, savu­kārt Gēde bija ieņēmuši triju pusmūža brāļu miesu. Viņi bija apbruņoti un dzina tik neķītrus jokus, ka par tiem smējās vie­nīgi viņi paši, atkal un atkal rēcot aizsmakušās balsīs.

Turpat pastaigājās divas nenosakāma vecuma čikamaugas sievietes zilos, ar eļļu notraipītos džinsos un apbružātās ādas jakās, vērodamas ļaudis un gatavošanos kaujai. Ik pa brīdim viena vai otra uz kādu norādīja un pasmējās. Pašas gan viņas gaidāmajā konfliktā nedomāja piedalīties.

Austrumos uzlēca un samilza Mēness diena līdz piln­mēnesim. Tas aizņēma vai pusi debesjuma, tumšsārti oranžs, tieši virs pašām pakalnu virsotnēm. Šķērsojot debesis, Mēness kļuva arvien mazāks un blāvāks, līdz beidzot sastinga un palika karājamies gaisā kā laterna.

Mēnesnīcā Lukauta kalna pakājē viņu bija sanācis neticami daudz. Viņi gaidīja.

* * *

Lora bija izslāpusi.

Dažreiz dzīvie savā prātā mierīgi lipināja kā sveces, citreiz liesmoja kā lāpas. Tāpēc no viņiem viegli varēja izvairīties un, ja gribējās, viņus viegli varēja atrast. Ēna karājās kokā, izsta­rodams neparastu, savu vien gaismu.

Reiz, tajā dienā, kad abi pastaigājās, sadevušies rokās, Lora bija pārmetuši Ēnam, ka viņš nav dzīvs. Viņa bija cerējusi Ēnu satracināt, izvilināt no viņa patiesas emocijas, lai redzētu, ka vīrietis, ar kuru bija precējusies, ir dzīvs, īsts cilvēks. Taču neko no tā viņa neredzēja.

Lora atcerējās, kā gāja blakus, gribēdama, lai Ēna saprot, ko viņa mēģina pateikt.

Taču tagad, mirstot kokā, viņš bija pavisam dzīvs. Redzot, kā Ēna izdziest, Lora saprata, ka viņš ir neviltots un īsts. Un viņš bija lūdzis, lai Lora paliek visu nakti. Viņš bija piedevis… varbūt tiešām bija viņai piedevis. Bet tam vairs nebija nekādas nozīmes. Viņa saprata tikai to, ka Ēna ir mainījies.

Ēna bija teicis iet uz lauku mājām, solīdams, ka tur viņai iedos padzerties. Mājā gaisma nedega, un Lora tur nejuta nevienu dzīvu dvēseli. Taču Ēna bija solījis, ka tur par viņu parūpēsies. Lora pagrūda mājas durvis, un tās atvērās, lai gan sarūsējušās eņģes labu bridi protestēja.

Viņas kreisajā plaušā kaut kas sakustējās, stumdījās un locījās, izraisīdams klepu.

Lora stāvēja šaurā gaitenī, ceļu tālāk gandrīz aizsprostoja apjomīgas, noputējušas klavieres. Gaiss smaržoja pēc veca pelē­juma. Paspraukusies garām klavierēm, Lora pagrūda durvis un ieraudzīja pussagruvušu dzīvojamo istabu, pilnu ar salauztām mēbelēm. Uz kamīna dzegas dūmoja eļļas lampa. Kamīnā uz oglēm bija sakurta uguns, lai gan pie mājas Lora dūmus nedz redzēja, nedz saoda. Uguns tomēr it nemaz nesildīja istabu, lai gan, Lora pieļāva, varbūt tā nebija telpas vaina.

Nāve Lorai nesa sāpes, lai gan tās sagādāja galvenokārt kaut kā trūkums: katru šūnu kaltēja dedzinošas slāpes, kaulos it nemaz vairs nebija siltuma. Dažkārt Lora pieķēra sevi domā­jam, ka varbūt viņu varētu sasildīt sprēgājošs uguns sārts vai zemes mīkstā, brūnā sega, bet slāpes viņa varētu remdēt ar auksto jūru…

Te pēkšņi viņa atskārta, ka istabā nav viena.

Uz veca dīvāna sēdēja trīs sievietes, it kā viņas būtu kādas ārzemju mākslas izstādes eksponāti. Dīvāna izdilušais, bāli brūnganais samts droši vien pirms simts gadiem bijis spilgti dzeltens. Sievietes bija ģērbušās identiskos miglas pelēkos svārkos un svīteros. Viņu redzokļi bija pārāk dziļi iegrimuši acu dobumos, viņu āda bija svaiga kaula balta. Tā, kas sēdēja dīvāna kreisajā malā, bija īsta milzene vai gandrīz milzene; tā, kas sēdēja pa labi, bija vēl mazāka par punduri, bet vidū sēdošā Lora bija droša bija viņas augumā. Sieviešu acis sekoja katrai Loras kustībai, kopš viņa ienāca istabā, taču teikt viņas neko neteica.

Lora nebija domājusi viņas te satikt.

Kaut kas sāka locīties un iekrita viņai nāsī. Izvilkusi no piedurknes papīra kabatlakatu, Lora izšņauca degunu. Viņa saburzīja papīru un iemeta to ugunī, vērojot, kā tas sačokuro­jas melns un pārtop oranžās liesmu mēlēs. Viņa noskatījās, kā saraujas, sabrūnē un sadeg tārpi.

Pēc tam Lora pievērsās sievietēm uz dīvāna. Kopš viņas ienākšanas tās nebija izkustējušās no vietas ne muskulis sarāvās, ne mats ietrīsējās. Viņas blenza uz Loru.

- Labdien! Vai šīs ir jūsu mājas? Lora jautāja.

Lielākā sieviete pamāja. Rokas viņai bija neparasti sarka­nas, seja bezkaislīga.

- Ēna… tas vīrietis, kas karājas kokā. Viņš ir mans vīrs. Viņš teica, lai es jums pasaku, ka gribu padzerties ūdeni.

Zarnās sakustējās kaut kas liels. Izlocījies tas nomierinājās.

Vismazākā sieviete pamāja un izrāpās no dīvāna. Sēžot viņai kājas nesniedzās līdz grīdai. Viņa izšāvās no istabas.

Klaudzēdamas atvērās un aizvērās durvis. Pie mājas kaut kas vairākkārt skaļi nočīkstēja. Ik čīkstu pavadīja ūdens šļaksti.

Necik ilgi, un mazā sieviete atgriezās ar brūnu māla krūku rokās. Uzmanīgi nolikusi to uz galda, viņa devās uz dīvānu un, uzkūņojusies uz tā, atkal ieņēma vietu blakus māsām.

Paldies!

Piegājusi pie galda, Lora ar skatienu meklēja krūzi vai glāzi, bet neko tamlīdzīgu neatrada. Viņa pacēla krūku. lā bija smagāka, nekā izskatījās. Ūdens bija nevainojami dzidrs.

Pielikusi trauku pie lūpām, Lora dzēra.

Savu mūžu nebija baudīts tik ledaini auksts ūdens. Mēle, zobi un aukslējas sastinga, bet Lora turpināja dzert, nespē­dama atrauties, juzdama, kā ūdens saldē kuņģi, zarnas, sirdi un asinsvadus.

Ūdens ieplūda viņā. Tas bija kā šķidrs ledus.

Ieraudzījusi, ka krūka jau tukša, viņa pārsteigta nolika to uz galda.

Sievietes viņu bezkaislīgi vēroja. Pēc nāves Lora ne par ko nebija domājusi metaforās, viss šķita vienkārši: vai nu ir, vai nav. Bet tagad, raugoties uz sievieti dīvānā, viņai pēkšņi ienāca prātā tiesneši vai zinātnieki, kas novēro izmēģinājuma trusīti.

Piepeši Loru sagrāba krampjainas trīsas. Viņa pastiepa roku, lai atbalstītos pret galdu, taču tas slīdēja projām un līgojās, tas gandrīz vai aizbēga no viņas tvēriena. Pieskārusies galdam, Lora sāka vemt. No mutes gāzās žults un formalīns, simtkāji un tārpi. Un tad Lora juta, ka iztukšojas un urinē: no viņas gāzās ārā viss mitrais saturs. Ja varētu, viņa būtu klie­gusi. Apputējušie grīdas dēļi tuvojās tik ātri un bija tik cieti, ka noteikti izsistu no viņas elpu, ja viņa vēl būtu dzīva.

Laiks skrēja viņai pāri un viņā iekšā, griezdamies grīstē kā smilšu vētra. Acu priekšā uzvirmoja tūkstošiem atmiņu: slapja un smirdoša viņa gulēja uz lauku mājas grīdas; nedēļu pirms Ziemassvētkiem viņa apmaldījās lielveikalā un nekur neredzēja tēvu; nu viņa sēdēja Chi-Chi bārā un pasūtīja zemeņu daikiri, vērtēdama puisi, kas ar viņu bija atnācis uz aklo ran­diņu, lielu, nopietnu, bērnišķīgu vīrieti, un prātoja, diez kā viņš skūpstās; viņa sēdēja mašīnā, kas līdz nelabumam zval­stījās un raustījās, Robijs kliedza uz viņu, un tad metāla stabs apturēja mašīnu, bet ne tās saturu…

Laika ūdens no likteņavota, Urdās akas, nav dzīves ūdens. Ne gluži. Taču pasaules koka saknes tas baro. Otra tāda ūdens nav.

Kad Lora tukšajā mājā atguvās, viņu kratīja drebuļi, bet no dvašas rīta gaisā kāpa mutuļi. Delnas virspuse bija nobrāzta, un uz ievainojuma bija asiņu švīka, svaigu asiņu sarkanoranžais.

Un Lora skaidri zināja, kurp iet. Viņa bija dzērusi laika ūdeni, ko dāvā likteņavots. Prātā viņa redzēja kalnu.

Nolaizījusi no skrambas asinis, Lora pabrīnījās par siekalu slānīti un devās ceļā.

* * *

Bija mitra, gadalaikam neraksturīgi auksta marta diena. Vēl vakar pār dienvidu štatiem lauzās vētras, tāpēc Roksitijā, kas atradās Lukauta kalnā, tūristu bari nebija gaidāmi. Ziemas­svētku gaismiņu virtenes bija noņemtas, bet vasaras ceļotāju vilnim vēl bija par agru.

Tomēr ļaudis te rosījās. Torīt pat piebrauca tūristu auto­buss, un no tā izkāpa ducis skaisti iedegušu vīriešu un sieviešu ar žilbinošiem, pārliecinošiem smaidiem. Viņi izskatījās pēc ziņu diktoriem pat varēja iztēloties, ka šie cilvēki ir fosforescējošu punktiņu kopums, jo kustoties viņu aprises liegi izplūda. Roksitijas autostāvvietas priekšējā rindā blakus Rokijam animatroniskajam rūķim bija novietots melns HumVee.

Televīzijas ļaudis drošā gaitā izstaigāja Roksitiju un iekār­tojās pie balansējošas klints, kur uzsāka sarunu patīkamās, prātīgās balsīs.

Tomēr viņi nebija vienīgie, kas ieradās šajā apmeklētāju tūrē. Ja todien jūs ietu pa Roksitijas takām, varbūt ieraudzītu cilvēkus, kurus varētu noturēt par filmzvaigznēm, un citus, kas līdzinājās citplanētiešiem, tāpat prāvu baru tādu ļaužu, kas visvairāk atbilda tikai kādai idejai par personu un nebūt nešķita reāli. Iespējams, jūs esat viņus redzējuši, tomēr, visti­camāk, tos it nemaz nepamanijāt.

Viņi ieradās Roksitijā garos limuzīnos un mazās sporta mašīnās, pat milzu furgonos. Daudziem no viņiem uz deguna bija saulesbrilles: tie bija cilvēki, kas ieraduma pēc nēsā saules­brilles gan ārā, gan telpās un nelabprāt tās noņem, jo tad jūtas neērti. Tur bija iedegums, tērpi, dažādas nokrāsas, smaidi un drūmi skatieni. Visi izmēri un formas, vecumi un stili.

Tomēr visi viņi izskatījās nedaudz līdzīgi, it kā viņu āriene sacītu: Tu mani pazīsti vai varbūt Tev mani vajadzētu pazīt. Proti, jums viņi jāatpazīst uzreiz, tomēr jāievēro distance; šo indivīdu skatienos vai attieksmē jaušama pārliecība, ka pasaule eksistē viņu dēļ, visas durvis viņiem ir plaši atvērtas un pasaule viņus dievina.

Turpat šļūkāja arī resnītis, izturēdamies tā, it kā bez īpa­šām sociālām iemaņām būtu uzkāpis pa karjeras kāpnēm tik augstu, ka pašam brīnums. Viņa melnais mētelis plandījās vējā.

Bezalkoholisko dzērienu galda "Pie zosu mammas" lau­kumiņā kāds stāvēja un kāsēja, gribēdams pievērst resnīša uzmanību. Masīvs stāvs, kuram no sejas un pirkstgaliem rēgo­jās asi skalpeļu asmeņi. Radījuma sejā jautās kaut kas audzējveidīgs.

- Gaidāma varena kauja, tas lišķīgi teica.

- Nekādas kaujas nebūs, resnītis atcirta. Viss, ko šeit pieredzam, ir sasodīta paradigmu maiņa. Satricinājums, un viss. Tādas modalitātes kā kauja ir novecojušas tāpat kā Laodzi.

- Tad jau redzēsim, audzējveidīgais attrauca un apklusa.

- Kā būs, būs. Es meklēju misteru Pasauli. Vai neesi viņu redzējis? resnītis pajautāja.

Radījums pakasījās ar skalpeli, koncentrējoties pastiepa pretīgo apakšlūpu uz priekšu.

- Tur, viņš pamāja.

Paldies nepateicis, resnītis devās uz norādīto pusi. Audzējveidīgais klusēdams pagaidīja, līdz resnītis pazūd skatienam.

- Tā būs īsta kauja, viņš sacīja sievietei, kurai uz sejas spīdēja fosforescējoši punktiņi.

Sieviete pamāja un pieliecās tuvāk.

- Un kā tas tev liek justies? viņa līdzjūtīgi jautāja.

Radījums samirkšķināja acis un sāka viņai stāstīt.

* * *

Mistera Pilsētas Ford Explorer bija aprīkots ar globālo navigācijas sistēmu, mazu sudraba kastīti, kas uztver sate­lītu signālus un uzrāda mašīnas atrašanās vietu, tomēr, brau­cot uz dienvidiem no Bleksburgas, viņš lauku ceļos apmal­dījās: tie acīmredzot atšķīrās no ekrānā izgaismotās kartes līniju mudžekļa. Beigās apstājies pie lauku pļavas, misters Pilsēta nolaida logu un pavaicāja resnai baltajai sievietei, kuru vilku suns bija izvilcis agrā rīta pastaigā, kā tikt līdz Oškoka mājām.

Sieviete pamāja, norādīja virzienu un kaut ko teica. Viņš nesaprata ne vārda, tomēr sirsnīgi pateicās, aizvēra logu un brauca apmēram uz to pusi, kur viņa bija pamājusi.

Misters Pilsēta braukāja vēl minūtes četrdesmit pār­baudīja ceļu pēc ceļa, tomēr īsto neatrada. Aiz uztraukuma viņš sāka kodīt apakšlūpu.

- Esmu pārāk vecs tādam suņa darbam, viņš skaļi teica, ieturēdams no dzīves pagurušas filmzvaigznes līniju.

Misteram Pilsētām bija pie piecdesmit. Lielāko daļu dzīves viņš bija strādājis valdības iestādē, kuru visi pazina tikai pēc abreviatūras, bet pirms gadiem divpadsmit viņš to bija atstā­jis, lai sāktu strādāt privātuzņēmumā. Tagad viņš šaubījās, vai šis privātuzņēmums arī nebija valdības iestāde: vienu dienu šķita tā, otru citādi. Lai nu kā tikai ierindas ļautiņi domā, ka tur ir kāda atšķirība.

Misters Pilsēta jau grasījās atmest visam ar roku, bet tad, uzbraucis kalniņā, ieraudzīja uz vārtiem ar roku rakstītu norādi. Tieši kā viņam bija sacīts, tā vienkārši vēstīja: OSIS. Apturējis mašīnu, Pilsēta izkāpa un attina vaļā virvi, kas vārtus turēja ciet. Atkal iekāpis mašīnā, viņš izbrauca cauri vārtiem.

Nudien kā vārīt vardi, viņam ienāca prātā. Vardi ieliek katlā ar ūdeni, pēc tam uzliek uz uguns. Kamēr tai pielec, kas notiek, viņa jau ir izvārījusies. Pasaule, kurā Pilsēta tagad strādāja, tiešām bija dīvaina. Viņš nejuta pamatu zem kājām, un ūdens katliņā neganti mutuļoja.

Kad viņš tika nosūtīts uz Aģentūru, sākumā viss bija šķi­tis skaidrs. Bet tagad viss bija nē, nevis sarežģīti, bet tikai dīvaini. Divos naktī viņš sēdēja mistera Pasaules kabinetā un klausījās norādījumus.

- Pielēca? misters Pasaule prasīja, sniegdams viņam nazi tumšā ādas makstī. Nogriez un atved man zaru! Garu neva­jag, varbūt pusmetru.

- Sapratu, Pilsēta pamāja, bet kāpēc man tas jādara, ser?

- Tāpēc, ka es tā saku, misters Pasaule lietišķi paskaid­roja. Sameklē koku! Dari, kā teicu. Tiksimies Čatanogā. Laiku velti nešķied.

- Bet ko darīt ar to pakaļu?

- Ēnu? Ja redzi, izvairies no viņa. Nepiedur šim pirkstu! Pat nerunā ar viņu ne vārda. Negribu, lai tu pārvērt viņu moceklī. Mūsu operācijas plānā mocekļi nav paredzēti.

Tad misters Pasaule savilka lūpas savā rētainajā smaidā. Viņš jutās viegli uzjautrināts. Misters Pilsēta ne vienu reizi vien bija ievērojis, ka priekšnieks mīl jokot. Arī tēlojot šoferi Kanzasā, viņš taču dzina velnu.

- Bet…

- Nekādu mocekļu, Pilsēta!

Viņš pamāja ar galvu, paņēma nazi makstī, rūgstošo nik­numu paslēpdams dziļi sevī.

Naids pret Ēnu bija kļuvis par mistera Pilsētas dzīves daļu. Iemigdams viņš vienmēr redzēja Ēnas nopietno seju, smaidu, kas nebija smaids. Ēnas smaidīšana bez smaidīšanas Pilsētā radīja vēlmi gāzt viņam pa pakrūti, un pat miegā viņš juta, ka žoklis ir savilkts, piere saraukta, rīkle svilst.

Ford Explorer brauca pār pļavu gar pamestu māju. Uzbrau­cis visaugstākajā pakalnā. Pilsēta beidzot ieraudzīja koku. Tur­pat tuvumā apturējis mašīnu, viņš izslēdza dzinēju. Pulkstenis mašīnā rādīja 6.38 no rīta. Pat nepaņēmis atslēgas, Pilsēta devās pie koka.

Osis bija īsts milzis, varētu nodomāt, ka tas eksistē savu mērogu pasaulē. Tā augstumu noteikt bija grūti: desmit vai visi simts metri. Oša miza bija pelēkā smalkas zīda šalles tonī.

Pie stumbra ar daudzām virvēm bija piesaistīts kails cil­vēks, kura kājas karājās gabaliņu no zemes, bet pie koka sak­nēm gulēja kaut kas ietīts baltos palagos. Ejot garām, Pilsēta aptvēra, kas tas par vīstokli, un ar kāju pagrūda malā palagu. Viņam pretī skatījās sakropļotā Trešdienas pusseja.

Nokļuvis pie koka, Pilsēta mazliet pagāja uz riņķi ap resno stumbru, lai paslēptos no mājas aklajiem logiem; viņš atrāva bikšu rāvējslēdzēju un pret koku atvieglojās. Pilsēta atkal atguva sparu. Pēc tam viņš devās uz māju, kur atrada salieka­mas koka kāpnes. Atgriezies pie koka, viņš tās uzmanīgi atslēja pret stumbru un kāpa augšup.

Ēna ļengani karājās virvēs, kuras piesaistīja viņu kokam. Pilsēta nevarēja saprast, vai viņš ir dzīvs vai miris: Ēnas krūtis necilājās. Miris vai gandrīz miris tam nebija nekādas nozīmes.

- Sveiks, pakaļa! Pilsēta skaļi teica.

Ēna nepakustējās.

Ticis līdz augstākajam pakāpienam, Pilsēta izvilka nazi. Atradis nelielu zaru, kam vajadzētu atbilst mistera Pasaules prasībām, viņš to pamatnē pa pusei nogrieza, tad nolauza. Zars bija aptuveni septiņdesmit piecus centimetrus garš.

Iebāzis nazi makstī, Pilsēta devās pa kāpnēm lejup. Ticis blakus Ēnam, viņš apstājās.

- Ak dievs, kā es tevi ienīstu!

Misters Pilsēta vēlējās, kaut varētu vienkārši izvilkt ieroci un Ēnu nošaut, bet zināja, ka to nevar. Tad viņš ar nogriezto zaru instinktīvi dūra gaisā uz pakārtā pusi, šajā žestā ietver­dams visu izmisumu un niknumu, kas bija sakrājies. Pilsēta iedomājās, ka zara vietā tur šķēpu, kuru triec Ēnas iekšās.

- Labi, misters Pilsēta skaļi teica. Laiks kustēt.

Tad viņš nodomāja: Pirmā trakuma pazīme runāt pašam ar sevi. Nokāpis vēl dažus pakāpienus, Pilsēta nolēca zemē. Viņš apskatīja zaru, ko turēja rokā, un sajutās kā puišelis, kas zaru iedomājas par zobenu vai šķēpu. Varēju taču nogriezt no jebkura koka. Kāpēc tieši no šī? Neviens taču, velns parāvis, nezinātu! Viņš prātoja, bet tad attapās: misters Pasaule zinātu gan.

Viņš aiznesa trepes atpakaļ uz māju. Pilsētām šķita, ka ar acs kaktiņu viņš mana kādu kustību, un pa logu ieskatījās istabā. Tā bija pilna ar salauztām mēbelēm, no telpas sienām lobījās nost apmetums, un vienubrīd, kā pusnomodā, viņam šķita, ka tumšajā viesistabā sēž trīs sievietes.

Viena adīja. Otra skatījās tieši uz viņu. Trešā, šķiet, gulēja. Sieviete, kas skatījās uz viņu, pasmaidīja. Tas bija milzu smaids, kas šķietami līmeniski pāršķēla viņas seju. Tad sieviete pacēla pirkstu, pielika to pie kakla un maigi pārvilka pirkstu pāri rīk­lei no vienas auss līdz otrai.

Lūk, ko Pilsēta redzēja tukšajā istabā, kurā, ieskatoties vērī­gāk, nebija nekā, tikai vecas, sabrukušas mēbeles, veci mušu ķēzījumi un koka puve. Tur nudien neviena nebija!

Pilsēta izberzēja acis. Viņš devās atpakaļ pie brūnā Ford Explorer un iekāpa mašinā. Uzsviedis zaru uz blakussēdekļa baltās ādas, viņš pagrieza aizdedzes atslēgu. Pulkstenis uz mašīnas paneļa rādīja 6.37. Saraucis pieri, viņš iemeta ska­tienu rokas pulkstenī: 13.58.

Vienreizēji, Pilsēta nodomāja. Iznāk, ka es kokā biju astoņas stundas vai arī mīnus vienu minūti. Tā viņš sevī domāja, bet patiesībā nosprieda, ka abi laikrāži nezin kāpēc sākuši melot.

Tikmēr Ēnas augums kokā sāka asiņot. Sānā viņam bija brūce. Asinis sūcās lēni, biezas un melnas kā melases sīrups.

Viņš nekustējās. Ja Ēna gulēja, viņš nepamodās.

* * *

Lukauta kalna virsotni sedza mākoņi.

Lieldiena sēdēja gabaliņu nostāk no citiem kalna pakājē, vērodama rītablāzmu, kas austrumos uzausa pār kalniem. Uz viņas kreisā delma vīdēja tetovējums zilas neaizmirstulītes, kuras viņa tagad ar labo īkšķi izklaidīgi berzēja.

Vēl viena nakts bija atnākusi un aizgājusi, un nekā. Ļau­dis turpināja ierasties gan pa vienam, gan divatā. Pagājusī nakts bija atnesusi vairākas būtnes no dienvidrietumiem, arī divus puisēnus ābeles lielumā un vēl kādu radījumu, kuram viņa uzmeta īsu mirkli un kurš izskatījās pēc nocirstas galvas Volkswagen "vabolītes" lielumā. Visi trīs pazuda kokos turpat pie kalna.

Neviens viņus netraucēja. Neviens pasaulē, šķiet, neievē­roja viņu klātbūtni. Lieldiena iedomājās tūristus Roksitijā, kas blenž lejā, pagriezuši divdesmit piecu centu binokļus uz raibo apmetni ar lietām un cilvēkiem kalna pakājē, bet redz tikai kokus, krūmus un klintis.

No ugunskura puses rītausmas dzestrais vējš nesa ēdiena smaržu: kāds cepa cūkgaļu. Otrā apmetnes galā sāka spē­lēt mutes harmonikas, un Lieldiena nevilšus pasmaidīja un notrīsēja. Mugursomā bija ielikta grāmata mīkstos vākos, un viņa gaidīja, kad debesis būs pietiekami gaišas, lai varētu lasīt.

Uzreiz zem mākoņiem slīdēja divi punkti: viens mazs, otrs lielāks. Rīta vējš iemeta Lieldienai sejā pirmās lietus lāses.

Nošķīrusies no apmetnes, viņai tuvojās baskājaina mei­tene. Piegājusi pie koka, viņa uzrāva svārkus un pietupās. Kad meitene bija nokārtojusies, Lieldiena viņu pasauca. Meitene pienāca klāt.

- Labrīt, kundze, viņa sveicināja. Nu jau drīz sāksies kauja.

Sārtās mēlītes galiņš aplaizīja sarkanās lūpas. Meitenes plecam ar ādas siksniņu bija piestiprināts melns vārnas spārns, bet kakla ķēdē karājās vārnas kāja. Uz rokām viņai bija tetovē­jumi zilas līnijas, ornamenti un juceklīgi mezgli.

- Kā tu zini?

Meitene pasmaidīja.

- Es taču esmu Maha no Moriganiem. Kad tuvojas karš, es to saožu. Esmu kara dieviete un saku, ka šajās dienās tiks izlietas asinis.

- Ak, Lieldiena izdvesa. Skaidrs. Tad jau tā būs.

Viņa vēroja mazāko punktu debesīs, kas tuvojās, krizdams lejup kā akmens.

- Un mēs viņus sakausim, un mēs viņus nogalināsim visus līdz pēdējam, meitene turpināja, kā trofejas paņemsim galvas, bet acis un rumpji paliks vārnām.

Punkts jau bija pārvērties putnā ar izplestiem spārniem, kas līdz ar rīta vēja brāzmām lidoja virs apmetnes.

Lieldiena pielieca galvu.

- Vai tās ir kara dievietes noslēpumainās zināšanas? viņa pajautāja. Kas ņems virsroku? Kuri savāks kuru galvas?

- To es nevaru pateikt, meitene atzinās. Es tikai jūtu karu, neko vairāk. Taču mēs uzvarēsim. Pareizi? Mums jāuzvar! Es redzēju, kā viņi izrīkojās ar Visa Tēvu. Vai nu viņi, vai mēs.

- Jā, Lieldiena piekrita. Droši vien.

Pasmaidījusi meitene devās atpakaļ uz apmetni. Lieldiena nolaida roku un pieskārās zaļam asnam, kas bija izspraucies no zemes kā naža asmens. Ar to pietika, lai augs pastieptos, atvērtos, izliektos un pārvērstos, līdz beigās zem viņas rokas parādījās zaļš tulpes ziedpumpurs. Saullēktā tulpe uzplauks.

Pametusi skatienu augšup, Lieldiena ieraudzīja vanagu.

- Vai varu tev palīdzēt? viņa pajautāja.

Vanags lēni riņķoja pāris metru virs Lieldienas galvas, tad laidās lejā un piezemējās blakus. Putns neprātīgām acīm ska­tījās Lieldienā.

- Sveiks, draudziņ! Kā tad tu izskaties īstenībā? viņa pajautāja.

Vanags neveikli palēca uz viņas pusi, un tad pēkšņi putna vietā parādījās jauns vīrietis. Uzlūkojis Lieldienu, viņš nodūra skatienu zālē.

- Bet tu?

Viņš skatījās visur zālē, debesīs, krūmos, bet tikai ne uz Lieldienu.

- Es? viņa atsaucās. Ko tu gribi teikt?

- Tu… viņš iesāka, bet tad pieklusa, it kā cenzdamies apvienot domas, viņa sejā uzplaiksnīja un tai pārslīdēja savā­das izteiksmes.

Pārāk ilgi bijis putna spalvās, Lieldiena nosprieda, aizmirsis, kā ir būt cilvēkam. Viņa pacietīgi gaidīja, kas sekos.

Beigās jaunais vīrietis sadūšojās:

- Vai tu dosies man līdzi?

- Varbūt. Bet kur tad tu gribi mani vest?

- Pie vīra kokā. Viņam vajag tavu palīdzību. Viņam sānā rēgu dūriens. Tecēja asins, tad pārstāja. Domāju, ka viņš ir miris.

- Tuvojas karš. Es nevaru tā vienkārši ņemt un aizbēgt.

Kailais jauneklis neko neteica, viņš vienkārši mīņājās no

vienas kājas uz otru, it kā nespēdams aptvert savu svaru, pieradis atpūsties gaisā vai līganā zarā, nevis uz cietas un nemainīgas zemes.

- Ja viņš tiešām ir prom uz visiem laikiem, tad visam bei­gas, viņš sadūšojies sacīja.

- Bet kauja…

-Ja viņš būs pagalam, tad viens pīpis, kurš uzvarēs.

Šķita, ka jauneklim derētu mīksta gulta un tase saldas kafi­jas, derētu kāds, kurš viņu aizvestu uz vietu, kur viņš varētu drebināties un pļāpāt, kamēr atgrieztos prātiņš. Rokas viņš bija stīvi piespiedis sāniem.

- Kur tas ir? Vai tālu?

Blenzdams uz tulpi, trakais purināja galvu.

- Tālumtālu.

- Neko darīt, Lieldiena atbildēja, esmu vajadzīga te. Es nevaru ņemt un aizbēgt. Un kā, tavuprāt, es tur nokļūšu? Zini, es nemāku lidot kā tu.

- Nemāki, Hors piekrita, tu nemāki gan.

Pacēlis skatienu augšup, viņš nopietni pamāja uz otro pun­ktu, kas riņķoja virs viņiem, bet tagad krita lejup no tumstoša­jiem padebešiem, augdams arvien lielāks.

- Viņš māk.

* * *

Vēl vairākas stundas bezmērķīgi braukādams riņķī, Pilsēta sāka ienīst mašīnas globālo navigācijas sistēmu ne mazāk kā Ēnu. Taču šis naids bija bezkaislīgs. Atrast ceļu līdz lauku mājai un milzīgajam, sudrabotajam osim bija grūti, bet atpakaļceļš izrādījās vēl daudz smagāks. Viņš varēja braukt, uz kuru pusi grib, dzīt mašīnu pa šauriem lauku ceļiem, kas vijās pa Virdžīniju un droši vien aizsākās kā briežu vai govju takas, bet agri vai vēlu atkal brauca garām lauku mājām un ar roku rakstītajai norādei OSIS.

Vai tad tas nebija vājprāts? Vajadzēja tikai braukt atpakaļ, pagriežoties pa kreisi vietās, kur, braucot šurp, bija pagriezies pa labi, vai otrādi.

Tieši tā Pilsēta ari rīkojās, taču jau atkal bija pie lauku mājas. Debesīs biezēja smagi negaisa mākoņi, drīz vien satumsa, sajūta bija kā naktī, nevis no rīta, un priekšā vēl tāls ceļš: ar tādu ātrumu līdz Čatanogai ātrāk par pēcpusdienu netikt.

Mobilais telefons visu laiku bija ārpus zonas. Salocītajā kartē, kas glabājās cimdu nodalījumā, bija iezīmēti visi galve­nie ceļi, starpštatu šosejas un lielās maģistrāles, bet lauku ceļi acīmredzot tika uzskatīti par neeksistējošiem.

Un nebija neviena, kam pajautāt. Mājas atradās tālu no ceļiem, nekur nespīdēja laipna uguns. Arī degviela gāja uz beigām. Tālumā noducināja pērkons, uz priekšējā stikla smagi nokrita pirmā lietus lāse.

Tāpēc, kad Pilsēta beidzot ieraudzīja ceļmalā kādu sievieti, viņš nevilšus pasmaidīja.

- Paldies dievam! viņš skaļi iesaucās un, apturējis mašīnu blakus gājējai, nolaida stiklu. Kundze? Atvainojiet! Laikam esmu apmaldījies. Vai jūs nepateiktu, kā no šejienes tikt līdz astoņdesmit pirmajai maģistrālei?

Ielūkojusies pa atvērto logu, sieviete atbildēja:

- Zināt… laikam nespēšu jums izskaidrot. Bet, ja vēlaties, parādīšu.

Seja viņai bija bāla, garie mati izmirkuši lietū.

- Kāpiet iekšā! Pilsēta aicināja, ne mirkli nedomādams. Vispirms man būtu jāuzpilda degviela.

- Paldies, svešiniece sacīja. Man tieši bija vajadzīgs kāds braucējs. Sieviete iekāpa. Viņai bija neparasti zilas acis.

- Uz sēdekļa ir nūja, viņa samulsa.

- Nometiet aizmugures sēdeklī! Kurp jūs dodaties? Pilsēta jautāja. Cienītā, ja parādīsiet man degvielas uzpildes staciju un kā tikt līdz šosejai, aizvedīšu jūs līdz pašām mājas durvīm.

- Paldies, viņa atbildēja, bet es laikam dodos tālāk nekā jūs. Priecāšos, ja aizvedīsiet līdz šosejai. Varbūt tur mani paņems furgons.

Svešiniece pasmaidīja greizi un apņēmīgi. Viņš šim smai­dam nevarēja pretoties.

- Kundze, Pilsēta paziņoja, manā auto būs jaukāk nekā furgonā!

No sievietes uzvēdīja smarža. Stipra, smaga, uzmācīga kā magnolijai vai ceriņiem, bet Pilsētu tā nekaitināja.

- Es dodos uz Džordžiju, svešiniece teica, tas ir pama­tīgs ceļa gabals.

- Bet es uz Čatanogu. Aizvedīšu, cik tālu varēšu.

- Mmmm, viņa novilka, kā jūs sauc?

- Mans vārds ir Maks, misters Pilsēta atbildēja. Bāros runājot ar sievietēm, viņš reizēm piebilda: Taču tie, kas mani pazīst patiešām labi, sauc mani par Lielo Maku. Bet nekur nebija jāsteidzas. Priekšā garš ceļš, viņiem kopā būs jāpavada daudz stundu, un tad jau viens otru iepazīs.

- Bet kā lai godāju jūs?

- Lora, sieviete atbildēja.

- Nu, Lora, viņš sacīja, esmu pārliecināts, ka mēs kļū­sim labi draugi.

* * *

Misteru Pasauli resnītis atrada Varavīksnes istabā, ar sie­nām norobežotā nodalījumā pie takas. Stikla logi šeit bija pār­klāti ar zaļas, sarkanas un zilas krāsas plēvi. Priekšnieks nepa­cietīgi staigāja no loga pie loga, skatīdamies zelta pasaulē, pēc tam sarkanā un zaļā. Mati viņam bija rudi, nodzīti gandrīz līdz ādai. Viņš bija ģērbies Burberry lietusmētelī.

Resnītis iekāsējās. Misters Pasaule pacēla skatienu.

- Lūdzu, atvainojiet, mister Pasaule!

- Jā? Vai viss iet, kā paredzēts?

Resnītim pēkšņi izkalta mute. Aplaizījis lūpas, viņš sacīja:

- No savas puses esmu visu nokārtojis. Par helikopteriem apstiprinājuma nav.

- Kad vajadzēs, viņi būs klāt.

- Labi, resnītis sacīja, labi. Viņš tur stāvēja, neteikdams ne vārda, bet projām negāja. Uz pieres viņam rēgojās puns.

Pagāja brīdis, līdz Pasaule ierunājās:

- Vai vēl kā varu palīdzēt?

Iestājās klusums. Resnītis norija siekalas un pamāja:

- Ir vēl kaut kas, viņš beigās sacīja. Jā.

- Varbūt to būs ērtāk pārrunāt zem četrām acīm?

Resnītis atkal pamāja.

Misters Pasaule aizveda viņu uz savu kaujas štābu: mitru alu, kurā atradās diorāma ar apreibušiem elfiem, kas dzer deg­vīnu. Ārpusē bija izlikts brīdinājums tūristiem, ka alā notiek restaurācijas darbi. Abi apsēdās plastmasas krēslos.

- Kā varu palīdzēt? misters Pasaule atkārtoja jautājumu.

-Jā. Labi, nu divas lietas. Labi. Pirmā: ko mēs vēl gaidām?

Otrā… otrā ir sarežģītāka. Paklau. Mums taču ir šaujamie. Nūja. Mums ir mīnmetēji. Bet viņiem… viņiem, velns lai parauj, ir tizli zobeni, naži, āmuri un akmens cirvji. Un tamlīdzīgi, jā, vēl šādi tādi dzelži. Bet mums ir nolādēti gudras bumbas.

- Kuras mēs neizmantosim, Pasaule aizrādīja.

- Zinu. Jūs jau teicāt. Es zinu. Viss skaidrs. Bet… kopš Losandželosā novācu to kuci, man ir…

Resnītis aprāvās un saviebās, it kā nespēdams turpināt.

- Nemierīgs prāts?

-Jā. Tikpat kā naglai uz galvas. Nemierīgs prāts. Kā pusau­džiem krīzes centrā. Jocīgi. Jā.

- Bet kas tieši tevi uztrauc?

- Nu, mēs cīnāmies un uzvaram.

- Vai tas ir nemiera cēlonis? Man šķiet, tas ir iemesls, lai izjustu triumfu un prieku.

- Bet… Viņi tāpat izmirs. Kā pasta baloži un somainie vilki. Pareizi? Vai nav vienalga? Ar šādu pieeju tā būs asinspirts. Ja mēs vienkārši nogaidītu, uzvara būtu pilnīga.

- Ak tad tā. Misters Pasaule pašūpoja galvu.

Viņš saprata. Tas bija labi. Resnītis turpināja:

- Paklausieties, ne jau es viens tā domāju. Runāju ar Radio Modern vienību, viņi ari uzskata, ka visu var nokārtot mierīgi. Ari netveramie teica, ka jāļauj ekonomikas spēkiem par visu parūpēties. Es… vai zināt… esmu saprāta balss.

- Tas tiesa. Par nelaimi, manā rīcībā ir informācija, kuras tev nav. Priekšnieks savilka rētainās lūpas greizā smaidā.

Resnītis samirkšķināja acis. Viņš pajautāja: Mister Pasaule? Kas jums ar tām lūpām?

Pasaule nopūtās. Teikšu, kā ir, viņš atbildēja, savulaik kāds man tās sašuva kopā. Jau sen.

- Redz kā, resnītis novilka. Nopietni omertā sūdi.

-Jā. Vai gribi zināt, ko gaidām? Kāpēc neuzbrukām pagā­jušajā nakti?

Resnītis pamāja. Viņš svīda, taču aukstiem sviedriem.

- Neuzbrukām tāpēc, ka es gaidu zaru.

- Zaru?

- Tieši tā. Zaru. Un vai zini, ko es ar to darīšu?

Resnītis papurināja galvu. Labi. Padodos. Ko tad?

- Varētu jau pateikt, misters Pasaule nopietni atbildēja, bet tad man vajadzēs tevi nogalināt. To pateicis, viņš pie­miedza aci, un saspringums telpā izgaisa.

Resnītis ieķiķinājās. Viņš spurdza zemā balsī un šņaukāda­mies, smiekli guldzēja rīklē un degunā.

- Skaidrs, viņš sēca, hi-hī. Skaidrs. Hī. Pielēca. Tehnis­kajā planētā ziņojums saņemts. Viss skaidrs. Vairs jautājumu nebūs.

Misters Pasaule pašūpoja galvu un uzlika roku uz resnīša pleca. Vai tiešām gribi zināt?

- Protams.

- Labi, misters Pasaule sacīja, kā draugam tev pateikšu. Paņemšu zaru un, kad pretinieku armijas saķersies, uzmetīšu tām virsū. Tajā brīdī zars pārvērtīsies šķēpā. Kad tas lokā lidos virs kaujas lauka, es iesaukšos: Šo kauju es veltu Odinam!

- Ko? Resnītis vairs neko nesaprata. Bet kāpēc?

- Vara, kasīdams zodu, misters Pasaule paskaidroja, un pārtika. Divu kombinācija. Saproti, nav svarīgi, kas uzvarēs. Galvenais ir radīt haosu un asinspirti.

- Man tomēr nepielec.

- Labi, tūlīt parādīšu. Lūk, kā, misters Pasaule atbildēja.

- Skaties!

Izņēmis no Burberry mēteļa kabatas mednieka nazi ar koka asmeni, viņš veikli iegrūda to resnīša mīkstajā speķī zem zoda un ar stingru vēzienu pāršķēla viņu līdz pat smadzenēm.

- Šo nāvi es veltu Odinam, viņš teica, nazim grimstot miesā.

Uz rokas kaut kas uzšļakstījās asinis tās nebija, un tad resnītim aiz acīm kaut kas nosprakšķēja. Sāka smirdēt pēc svilstoša izolācijas vada, it kā kaut kur būtu izdeguši droši­nātāji.

Resnīša roka krampjaini noraustījās, un viņš nogāzās zemē. Sejā bija gan pārsteigums, gan aizvainojums.

- Raugiet vien, misters Pasaule lietišķi uzrunāja gaisu,

- varētu nodomāt, ka nullītes un vieninieki viņa acu priekšā pēkšņi pārvērtušies par košu putnu baru, kas aizlido tālumā.

Tukšajā klinšu ejā neviens viņam neatsaucās.

Misters Pasaule gandrīz bez piepūles uzcēla līķi plecos, elfu diorāmā atvēra durvis un nosvieda ķermeni blakus destilēša­nas aparātam, apklādams to ar resnīša garo, melno lietusmē­teli. Viņš nolēma, ka šovakar jātiek vaļā no līķa, un savilka muti rētainā smīnā. Paslēpt līķi kaujas laukā būs gandrīz vai pārāk viegli. Neviens to pat nepamanīs. Nevienam tas nerūpēs.

Kaujas štābā bridi valdīja klusums. Bet tad ēnās kāds nokā­sējās un rupjā balsī, kas nebija mistera Pasaules balss, sacīja:

- Labs sākums.