Amerikāņu dievi

CETURTĀ NODAĻA

Lai pusnakts īpašā Pār mani savu gaismu lej, Lai pusnakts īpašā

Pār mani savu mūžam mīlošo gaismu lej.

Tradicionālā Midnicht Spccial

Viņi brokastoja "Lauku virtuvē" ielas otrā pusē iepretī motelim. Pulkstenis rādīja astoņi no rīta, pasaule bija dūma­kaina un drēgna.

-Vai tiešām esi nolēmis atstāt īglpointu? Trešdiena pajautāja. Ja tā, man vēl šur tur jāpiezvana. Šodien ir piekt­diena. Piektdienas ir brīvdienas. Sieviešu dienas. Rīt sestdiena. Sestdien mums daudz darba.

- Kaut tūlīt, Ēna atsaucās. Mani te nekas neaizkavē. Trešdiena dāsni salika sev šķīvī dažādus brokastu gaļas

ēdienus. Ēna izvēlējās meloni, kliņģeri un kausētā siera paciņu. Iegājuši kabīnē, viņi apsēdās.

- Pagājušo nakti tu redzēji sapni, Trešdiena uzsāka sarunu.

- Jā, Ēna atsaucās, redzēju sapni.

Kad viņš šorīt piecēlās, moteļa gaitenī uz paklāja vēl bija redzamas Loras dubļaino kurpju pēdas, kas veda no viņa ista­bas uz vestibilu un ārā.

- Paklau, Trešdiena prasīja, bet kāpēc tevi sauc par Ēnu? Ēna paraustīja plecus.

- Tāds vārds, viņš paskaidroja.

Dūmakainā pasaule otrpus spoguļstikla atgādināja grafiku: ducis dažādu pelēkās krāsas toņu ar šur tur uzšņāptiem elek­trizējoši sarkanā un sniegbaltā laukumiem.

- Bet kā tu zaudēji aci?

Iestūķējis mutē brangu šķiņķa gabalu, Trešdiena to pakošļāja un tad ar delnas augšpusi noslaucīja no lūpām taukus.

- Es to neesmu pazaudējis, viņš atbildēja, skaidri zinu, kur tā atrodas.

- Un kāds ir plāns?

Trešdiena kļuva domīgs. Notiesājis vairākas sārtas šķiņķa šķēlītes, viņš izņēma no bārdas gaļas kriksi un ielika savā šķīvī.

- Scenārijs ir, lūk, kāds. Rītvakar mēs tiksimies ar vairā­kiem cilvēkiem, zvaigznēm savā lauciņā neļauj, lai viņu izturēšanās tevi samulsina. Tiksimies vienā no nozīmīgākajām vietām valstī. Pēc tam mēs viņus ēdināsim un dzirdināsim. Man viņi jāsavervē savam pasākumam.

- Un kur tā nozīmīgā vieta atrodas?

- Es jau teicu viena no nozīmīgākajām, manu zēn. Par gaumi nestrīdas. Nosūtīju ziņu kolēģiem. Pa ceļam piestāsim Čikāgā, man jāpaņem mazliet naudas. Pasākumam, kāds mums paredzēts, vajag vairāk skaidras naudas, nekā man šobrīd ir uz rokas. Pēc tam dosimies uz Medisonu.

- Saprotu.

- Nē, nesaproti. Bet drīz tev viss taps skaidrs.

Trešdiena samaksāja rēķinu, un abi devās projām pāri ielai

uz moteļa autostāvvietu. Viņš pasvieda Ēnam mašīnas atslēgas.

Izbraukuši uz šosejas, viņi atstāja pilsētu aiz muguras.

- Vai tev tās pietrūks? Trešdiena pajautāja, kārtodams mapi, kas bija pilna ar ceļu kartēm.

- Pilsētas? Nē. Pārāk daudz atmiņu par Loru. Es jau te necik ilgi nedzīvoju. Bērnībā ari bieži pārcēlāmies, un šeit ierados, kad man bija ap divdesmit. Šī ir Loras pilsēta.

- Cerēsim, ka viņa te ari paliks, Trešdiena izmeta.

- Tas bija sapnis, Ēna atbildēja. Sapnis!

- Tas labi, Trešdiena turpināja, tā ir veselīga attieksme pret dzīvi. Vai pagājušajā naktī viņu arī izdrāzi?

Ēna ievilka elpu un tad atcirta:

- Velns parāvis, kas tev par daļu! Starp citu, nē.

- Vai tev negribējās?

Ēna vispār neko neatbildēja. Viņi devās uz ziemeļiem, uz Čikāgu. Trešdiena nokāsējies sāka ņemties ar kartēm, vēra tās vaļā un taisīja ciet, ik pa brīdim ar milzīgu sudraba lodīšpildspalvu kaut ko ierakstīdams dzeltenā piezīmju grāmatiņā.

Beidzis rosīties, viņš nolika pildspalvu un kartes aizmugu­res sēdeklī.

- Vislabākais štatos, uz kuriem dodamies, viņš iesāka,

- Minesotā, Viskonsinā, to apkaimē ir sieviešu tips, kāds man patika, kad biju jaunāks. Bālas, zilām acīm, gaišiem, gandrīz baltiem matiem, ar vīnkrāsas lūpām, apaļīgām krūtīm, kurās manāmi asinsvadi kā labā sierā.

- Vai tikai tad, kad biji jaunāks? Ēna painteresējās.

- Manuprāt, arī vakar tev veicās tīri labi.

-Jā, Trešdiena pasmaidīja. Varbūt gribi zināt manu panākumu noslēpumu?

- Tu viņām maksā?

- Kur nu tik prasti! Nē, noslēpums ir mākā apburt. Vien­kārši un elementāri.

- Tiešām? Ne velti mēdz teikt: kam ir, tam ir, un kam nav, tam nav.

- Apburšanu var iemācīties, Trešdiena turpināja.

- Uz kurieni tad mēs tagad dodamies? Ēna jautāja.

- Pie sena drauga, ar kuru mums jāparunā. Viņš būs viens no mūsu saieta dalībniekiem. Nu jau vecs vīrs. Gaida mūs uz vakariņām.

Viņi turpināja ceļu ziemeļrietumu virzienā, uz Čikāgas pusi.

- Vai tas, kas tagad notiek ar Loru, Ēna pārtrauca klu­sumu, vai tas ir tavs darbs?

- Nē, Trešdiena noliedza.

- Kā man limuzīnā sacīja tas puisis, vai tu man pateiktu, ja tā tas būtu?

- Es esmu tikpat lielā neizpratnē, cik tu.

Ēna uzgrieza radiostaciju, kas pārraidīja vecu mūziku, un klausījās dziesmās, kas bija populāras jau pirms viņa dzimša­nas. Bobs Dilans dziedāja par stipru lietu, kas tuvojas, un Ēna prātoja, vai tas lietus ir jau nolijis vai ne. Ceļš priekšā bija tukšs, un ledus kristāli uz asfalta rīta saulē mirdzēja kā briljanti.

Ēna klusiņām sāka dungot līdzi dziesmai.

* * *

Čikāga sākās lēni kā migrēna. Vispirms garām slīdēja lauku ainavas, pēc tam miestiņi nemanāmi saplūda kopā, veidojot priekšpilsētas, līdz beidzot sākās pati lielpilsēta.

Viņi apstājās pie brūnas smilšakmens ēkas. Sniegs uz iet­ves bija notīrīts. Abi iegāja vestibilā. Trešdiena nospieda namruņa pogu. Nekas nenotika. Trešdiena nospieda to vēlreiz. Pēc tam eksperimentēdams sāka spaidīt visas pogas pēc kārtas, taču bez panākumiem.

- Tas ir pagalam, čerkstēja izdēdējusi večiņa, nākdama lejā pa kāpnēm, nedarbojas. Zvanām pārvaldniekam, pra­sām, kad salabos, kad sakārtos apkuri, bet šim ne silts, ne auksts, ziemā savu plaušu dēļ aizbrauc uz Arizonu.

Sieviete runāja ar manāmu akcentu. Laikam austrumeiropiešu. Ēna nosprieda.

Trešdiena zemu palocījās.

- Zarja, mana dārgā, vai drīkstu teikt, ka izskatāties neiz­sakāmi skaista? Starojoša būtne. Neesat novecojusi ne par dienu.

Vecenīte uzmeta viņam niknu skatienu.

- Viņš negrib tevi redzēt. Es arī ne. Tu nes sliktas ziņas.

- Tāpēc, ka bez pamata neierodos.

Sieviete novīpsnāja. Rokās viņai bija tukšs pīts tīkliņš, mugurā vecs, sarkans mētelis, aizpogāts līdz kaklam, bet uz sirmā matu cekula bija uztupināta zaļa samta cepure, kas izskatījās nedaudz pēc puķpoda, nedaudz pēc maizes klaipa. Viņa aizdomīgi nopētīja Ēnu.

- Un kas ir šis garais vīrišķis? sieviete vērsās pie Trešdie­nas. Tavs kārtējais slepkavnieks?

-Jūs nu gan mani nenovērtējat, krietnā kundze. Džentl­meņa vārds ir Ēna. Jā, viņš ir mans darbinieks, bet strādā jūsu labā. Ēna, vai varu jūs iepazīstināt ar jauko misis Zarju Večerņaju?

- Prieks ar jums iepazīties, Ēna teica.

Pieliekusi galvu kā putniņš, vecenīte viņu nopētīja.

- Ēna, viņa teica, labs vārds. Kad ēnas garas, tas ir mans laiks. Un tu esi gara ēna. Nomērījusi ar skatienu Ēnu no galvas līdz kājām, sieviete pasmaidīja. Vari noskūpstīt man roku, viņa piedāvāja, pastiepdama vēsu roku uz viņa pusi.

Ēna pieliecās un noskūpstīja kalsno roku. Uz vidējā pirksta večiņai mirdzēja gredzens ar lielu dzintaru.

- Labs zēns, viņa sacīja. Man jāiet nopirkt ēdamo. Vai zināt esmu vienīgā pelnītāja. Pārējās divas ar zīlēšanu neko daudz nenopelna. Tāpēc, ka saka patiesību, un to jau cilvēki negrib dzirdēt. Tas taču nekam neder, visi uztraucas un vairs nenāk. Bet es māku samelot, pateikt to, ko katrs grib dzirdēt. Tā nu es esmu galvenā apgādniece. Vai paliksiet arī uz vaka­riņām, ko?

- Ceru, ka jā, Trešdiena sacīja.

-Tad esiet tik laipni un iedodiet man naudu, lai varu nopirkt vairāk, večiņa turpināja, esmu lepna, bet ne stulba. Citi ir lepnāki par mani, un viņš ir lepnākais no visiem. Tādēļ dodiet man naudu, bet viņiem gan nesakiet!

Atvēris maku, Trešdiena parakājās un izņēma divdesmit dolārus. Izrāvusi banknoti no viņa rokām, Zarja Večerņaja stā­vēja un gaidīja. Trešdiena izņēma vēl divdesmit dolārus.

- Nu jau pietiks, viņa pamāja, pabarosim jūs kā prin­čus, kā miesīgu tēvu. Bet tagad ejiet augšā pa kāpnēm! Zarja Utreņņaja jau piecēlusies, bet trešā māsa gan guļ, tāpēc daudz netrokšņojiet!

Trešdiena un Ēna devās augšup pa tumšajām kāpnēm. Divus stāvus augstāk kāpņu telpa bija pilna ar melniem plast­masas atkritumu maisiem, te smirdēja pēc pūstošiem dārze­ņiem.

- Vai viņi ir čigāni? Ēna painteresējās.

- Zarja un viņas ģimene? Nepavisam ne romas. Krievi. Slāvi, ja nemaldos.

- Bet viņa zīlē.

- Daudzi paredz nākotni. Ari es pats ar to niekojos.

Pēdējā kāpņu laukumā Trešdiena aizelsās.

- Neesmu formā.

Augšējā kāpņu telpas galā bija sarkani krāsotas durvis ar actiņu.

Trešdiena pieklauvēja. Neviens neatsaucās. Viņš piebungoja vēlreiz, jau skaļāk.

- Labi jau, labi! Dzirdēju! Dzirdēju!

Noskrapstēja slēdzene, tika atvilkta bulta, nošķindēja ķēde. Sarkanajās durvīs pavērās sprauga.

- Kas tur ir? atskanēja aizsmakusi veca pīpmaņa balss.

- Vecs draugs, Černobog. Ar līdzbiedru.

Durvis atvērās, ciktāl atļāva ķēde. Ēna ieraudzīja pelēku seju pustumsā, kas viņus pētīja.

- Ko tu gribi, Votan?

- Vispirms jau tavu jauko sabiedrību! Un vēl man jāizstāsta kāda informācija. Kā to saka? Jā… Informācija var izrādīties abpusēji lietderīga.

Durvis atvērās līdz galam. Viņpus sliekšņa stāvēja neliela auguma vīrs noputējušā peldmētelī, ar tēraudpelēkiem matiem, rupjiem sejas pantiem. Ģērbies gaišās, svītrainās biksēs, kas aiz vecuma spīdēja, un čībās. Strupie pirksti turēja cigareti bez filtra, paslēptu saujā, un vecis ik pa brīdim ierāva dūmu kā cietumnieks, nodomāja Ēna, vai kareivis. Vīrs sniedza Trešdie­nām kreiso roku.

- Nu tad nāc iekšā, Votan!

- Tagad mani sauc Trešdiena, viņš precizēja, purinādams vecā vīra roku.

Veča mute pavērās tādā kā smīnā, atklājot dzeltenus zobus.

- Jā, viņš teica, ļoti smiekligi. Un kas ir viņš?

- Mans līdzbiedrs. Ēna, iepazīsties ar misteru Černobogu!

- Sveiks. Černobogs paspieda viņa kreiso roku ar savu kreiso. Rokas vecajam vīram bija raupjas un tulznainas, pirkst­gali dzelteni kā izmērcēti jodā.

- Kā jums te klājas, Černobog?

- Kā jau vecumā. Iekšas sāp, mugura velk, no rītiem kāsēju, ka krūtis plist pušu.

- Kāpēc stāvat durvīs? atskanēja sievietes balss.

Pametis skatienu Černobogam pār plecu, Ēna ieraudzīja

viņam aiz muguras vecu sievieti. Mazāku un trauslāku par māsu, ar gariem, vēl zeltainiem matiem.

- Mans vārds ir Zarja Utreņņaja, sieviete teica. Nestā­viet taču gaiteni! Nāciet iekšā, apsēdieties! Pagatavošu jums kafiju.

Pārkāpuši pār slieksni, viņi iegāja dzīvoklī, kur oda pēc pārvārītiem kāpostiem, kaķu tualetes un svešādām bezfiltra cigaretēm, un tika vesti tālāk pa šauru gaiteni garām vairā­kām aizvērtām duram uz viesistabu gaiteņa galā, kur tika apsēdināti uz liela, veca, ar rupju drānu apvilkta dīvāna. Tur viņi iztraucēja vecīgu, pelēku kaķi, kas izstaipījās, piecēlās un aizsteberēja uz dīvāna tālāko galu, kur apgūlās un, nopētījis vienu, tad otru viesi, aizvēra vienu aci un aizsnaudās. Černobogs apsēdās klubkrēslā viņiem iepretim.

Zarja Utreņņaja sameklēja pelnu trauku un nolika Černoboga priekšā.

- Kādu kafiju vēlaties? viņa uzrunāja viesus. Mēs dze­ram melnu kā nakts, saldu kā grēks.

- Kāda būs, tāda būs laba, kundze, Ēna atbildēja. Pametis skatienu logā, viņš sāka pētīt namus ielas pretējā pusē.

Zarja Utreņņaja devās projām, un Černobogs pavadīja viņu ar skatienu.

- Krietna sieviete, viņš teica. Ne tāda kā māsas. Viena ir harpija, otra guļ vienā gulēšanā.

Černobogs uzlika kājas ar visām čībām uz gara, zema kafi­jas galdiņa ar cigarešu izdedzinātiem traipiem un kafijas krūžu riņķiem. Galdiņa vidū bija nolikts šaha dēlis.

-Jūsu sieva? Ēna painteresējās.

- Viņa nav sieva nevienam. Vecais vīrs bridi pieklusa, skatīdamies uz savām raupjajām plaukstām. Nē. Mēs esam radinieki. Atbraucām visi reizē, jau sen.

Černobogs izņēma no peldmēteļa kabatas cigarešu kārbu. Trešdiena izvilka šauras zelta šķiltavas un aizdedza viņam cigareti.

- Sākumā mēs apmetāmies Ņujorkā, Černobogs stās­tīja. Visi mani tautieši dodas uz Ņujorku. Vēlāk pārcēlāmies uz šejieni, Čikāgu. Un tad laime no mums novērsās. Pat tēv­zemē visi par mani aizmirsa. Šeit esmu kā sliktas atmiņas, ko neviens negrib atcerēties. Vai zināt, ar ko es nodarbojos, kad pārcēlos uz Čikāgu?

- Nav ne jausmas, Ēna atsaucās.

- Dabūju darbu gaļas uzņēmumā. Kautuvē. Kad ganām­pulks uznāca uz rampas, es biju bliezējs. Vai zināt, kāpēc mūs tā sauca? Tāpēc, ka ņēmām veseri un ar to govis nobliezām zemē. Bladāc! Tur vajag spēcīgas rokas. Vai ne? Pēc tam lops pamatīgās ķēdēs tiek pacelts, un beigās tam pārgriež rīkli.

Vispirms nolaiž asinis, tad nogriež galvu. Mēs, bliezēji, bijām tie spēcīgākie.

Uzrotījis peldmēteļa piedurkni, vecais salieca roku, demon­strēdams, ka zem vecās ādas vēl ir muskuļi.

- Bet ar spēku vien nepietiek. Jābūt arī ķērienam. Jāprot zvetēt. Citādi govs tikai sastingst vai kļūst nikna. Vēlāk, piec­desmitajos gados, dabūjām šaujamos. Pieliec pie pieres bladāc! Jūs domājat, ka kurš katrs spēj nogalināt? Nebūt ne. Vecais ar rokām parādīja, kā savulaik licis šauteni pie govs galvas. To vajag mācēt.

Atceroties viņš smaidīja, atklādams tēraudkrāsas zobus.

- Nestāsti viņiem savus govju slaktēšanas stāstus!

Istabā ienāca Zarja Utreņņaja ar sarkanu koka paplāti,

uz kuras bija kafija košās emaljētās krūzēs. Nolikusi katram priekšā kafiju, viņa apsēdās blakus Černobogam.

- Zarja Večerņaja aizgāja iepirkties, sieviete paskaidroja. Drīz atgriezīsies.

- Satikāmies kāpnēs, Ēna atsaucās. Viņa mums pastās­tīja, ka nodarbojas ar zīlēšanu.

- Jā, Zarja Utreņņaja pamāja. Mijkrēsli, melu stundā. Es saldi melot nemāku, tāpēc esmu slikta zīlniece. Bet māsa Zarja Polunočnaja vispār neprot melot.

Kafija bija vēl stiprāka un saldāka, nekā Ēna bija gaidījis.

Pēc tam, palūdzis atļauju, viņš devās uz vannas istabu, šauru kambari pie ieejas durvīm, kur sienas rotāja ierāmēti fotoportreti ar brūniem traipiem Viktorijas laikmeta pozās sastinguši vīrieši un sievietes. No gaiteņa atplūda balsu mur­doņa. Ēna mazgāja rokas ledusaukstā ūdenī ar saldeni pretīgi smirdošu rozā ziepju gabalu.

Izgājis no tualetes, viņš gaitenī ieraudzīja Černobogu.

- No tevis vienas nepatikšanas! vecais kliedza. Nepatik­šanas un nepatikšanas! Neko negribu dzirdēt! Vācies projām no manām mājām!

Trešdiena joprojām sēdēja uz divāna, malkodams kafiju un glaudīdams pelēko kaķi. Zarja Utreņņaja stāvēja uz izdilušā paklāja, ar roku satraukti braucīdama garos, zeltainos matus.

- Vai radušās problēmas? Ēna pajautāja.

- Viņš ir problēma! brēca Černobogs. Viņš! Tu viņam pasaki, ka ne par kādu naudu nepalīdzēšu! Lai viņš lasās pro­jām! Abi lasieties!

- Bet lūdzu, sarunā iejaucās Zarja Večerņaja, lūdzu, klusāk, jūs taču pamodināsiet Zarju Polunočnaju!

- Tāda pati kā viņš, arī grib, lai piedalos viņa trakajos darī­jumos! Černobogs brēca. Šķita, ka vecais vīrs tūlīt sāks rau­dāt. No cigaretes gala uz gaiteņa nodilušā paklāja bira pelni.

Trešdiena piecēlās, pienāca pie Černoboga, uzlika roku viņam uz pleca.

- Paklau, viņš nomierinošā balsī teica, pirmkārt, tas nav nekāds vājprāts. Tā ir vienīgā izeja. Otrkārt, piedalīsies visi. Tu taču negribēsi palikt aiz borta?

- Tu zini, kas es esmu, Černobogs atbildēja. Zini, ko darījušas manas rokas. Tu jau gribi brāli, ne mani. Bet viņa te nav.

Gaiteņa durvis pavērās, un atskanēja samiegojusies sie­vietes balss.

- Vai kāda nelaime?

- Viss kārtībā, māsiņ, Zarja Utreņņaja mierināja. Ej gulēt!

Pēc tam viņa vērsās pie Černoboga:

-Redzi! Redzi, ko panāci ar bļaustīšanos! Ej atpakaļ un apsēdies! Apsēdies!

Brīdi šķita, ka Černobogs pretosies, bet tad viņa cīņas spars noplaka. Pēkšņi viņš izskatījās vārgs, vārgs un vientuļš.

Visi trīs atgriezās nabadzīgajā viesistabā. Sienas bija nobrūnējušas no nikotīna dūmiem, virs griestiem iezīmējot līniju kā ūdens robežu vecā vannā.

- Runa jau nav par tevi vien, Trešdiena droši atbildēja,

- ja tu cīnīsies par sevi, tu aizstāvēsi arī brāli. Šī ir viena joma, kurā jūs, duālisti, sitat mūs visus pušu, vai ne?

Černobogs klusēja.

- Bet kā ar Belobogu, vai nav devis ziņu?

Černobogs papurināja galvu. Tad atbildēja, raudzīdamies padilušā paklāja rakstā. Neviens neko par viņu nav dzirdējis. Ari es esmu tikpat kā aizmirsts, tomēr šad tad mani vēl atceras

- gan šeit, gan vecajā zemē. Tad Černobogs pievērsās Ēnam:

- Vai tev ir brālis?

- Nav, Ēna atbildēja. Cik zināms, nav.

- Man ir. Ļaudis teic: kad esam kopā, tikpat kā viens cilvēks. Jaunībā viņam bija gaiši mati, pavisam gaiši, acis zilas, un cilvēki sacīja, ka viņš ir labs. Bet man mati bija tumši, tumšāki nekā tev, un cilvēki sauca mani par blēdi, saproti? Es biju tas sliktais. Bet laiks gāja uz priekšu, un mani mati nosirmoja. Arī brālis tagad droši vien jau sirms. Paskatoties uz mums abiem, neviens vairs nepateiks, kurš bija gaišais, kurš tumšais.

- Vai jūs bijāt tuvi? Ēna jautāja.

- Tuvi? Černobogs pārjautāja. Nē. Kur nu! Mums taču katram bija savas intereses.

Gaiteņa galā nodipēja soļi, un parādījās Zarja Večerņaja.

- Pēc stundas būs vakariņas.

To pateikusi, viņa devās projām. Černobogs nopūtās.

- Iedomājas sevi par labu pavāri, viņš izmeta. Kad viņa auga, pusdienas gatavoja kalpi. Bet tagad kalpu nav. Nekā vairs nav.

- Kā nu nav, Trešdiena iebilda. Tā nemēdz būt, ka nav nekā.

- Runā vien, runā, Černobogs attrauca, es tevī nemaz neklausos!

Viņš atkal uzrunāja Ēnu:

- Vai dambreti tu spēlē?

-Jā, Ēna pamāja.

- Labi. Tad mēs saspēlēsim, vecais virs sacīja un paņēma no kamīna malas kasti ar kauliņiem, kurus izbēra uz galda. Es spēlēšu ar melnajiem.

Trešdiena pieskārās Ēnas elkonim.

- Brīdinu: tas nav tavs pienākums, viņš sacīja.

- Nav ne vainas, es pats arī gribu, Ēna atbildēja.

Paraustījis plecus, Trešdiena paņēma vecu Reader's Digest

numuru no sadzeltējušu žurnālu kaudzītes, kas stāvēja uz palodzes.

Černoboga brūnie pirksti jau bija salikuši kauliņus uz šaha dēļa, un spēle sākās.

* * *

Turpmākajās dienās Ēna bieži atcerējās šo spēli. Pat vairā­kas reizes redzēja to sapnī. Viņš spēlēja ar plakaniem, apaļiem kauliņiem veca, netīra koka krāsā, nosacīti baltiem. Černobogs ar izbalējušiem melniem kauliņiem. Pirmo gājienu izda­rīja Ēna. Sapņos viņi spēlēja klusēdami, dzirdams bija tikai sitienu troksnis, pārceļot kauliņus, un koka berze pret koku, kauliņiem slīdot no kvadrāta uz blakuskvadrātu.

Pirmos gājienus abi veica no priekšējām rindām uz cen­tru, neaiztiekot kauliņus aizmugurējā rindā. Katram gājienam sekoja pieklājīga pauze kā šahā, kad spēlētāji vēro un domā.

Dambreti Ēna bija spēlējis cietumā, lai nosistu laiku. Arī šahu, tomēr viņa temperaments nebija piemērots šaha spēlei. Viņam nepatika neko plānot uz priekšu. Tad jau labāk izdarīt īsto gājienu īstajā laikā. Dambretē tas dažkārt izšķīra spēles iznākumu.

Černobogs ar troksni pacēla melno kauliņu un pārlika pāri baltajam. Paņēmis Ēnas kauliņu, Černobogs nolika to dēļa malā.

- Pirmās asinis. Zaudēji, vecais paziņoja. Spēle galā!

- Nav gan, Ēna iebilda. Līdz beigām vēl tālu!

- Varbūt gribi noslēgt derības, joka pēc, lai būtu intere­santāk?

- Nē, atsaucās Trešdiena, nepaceldams skatienu no armi­jas humora slejas. Nekādu derību nebūs!

- Vecais, es spēlēju ar viņu, nevis ar tevi! Kā būs, mister Ēna, slēgsim derības vai ne?

- Par ko jūs abi pirmīt strīdējāties? Ēna painteresējās.

Černobogs sarauca spurainās uzacis.

- Tavs kungs grib, lai dodos viņam līdzi palīdzēt viņa bez­jēdzībās. Es drīzāk mirtu.

- Esi gatavs derēt? Ja uzvarēšu es, brauksi kopā ar mums!

Vecais vīrs saknieba lūpas.

- Varbūt, viņš padevās. Bet, ja zaudēsi, tev jāsaņem sods.

- Un tas būs…?

Černoboga sejā nepakustējās ne vaibsts.

-Ja uzvarēšu es, tad izšķaidīšu tev smadzenes. Ar veseri. Vispirms tev būs jānokrīt ceļos. Un tad iezvelšu tā, ka tu vairs necelsies!

Uzmetis skatienu vecā vīra sejai, Ēna centās uzminēt, kas viņam prātā. Vecais nejokoja, acīs jautās tādas kā alkas pēc sāpēm, nāves vai atmaksas.

Trešdiena aizvēra žurnālu.

- Pēdējā muļķība, viņš izmeta. Es kļūdījos, nevajadzēja nākt šurp. Gājuši, Ēna!

Pelēkais kaķis iztraucēts piecēlās kājās un uzkāpa uz galda blakus dambretes kauliņiem, nopētīja tos un nolēca uz grīdas, un tad, augstu pacēlis asti, cēli izgāja no istabas.

- Nē! Ēna atbildēja. Nāve viņu nebiedēja. Galu galā kāda jēga dzīvot? Viss kārtībā. Esmu ar mieru. Ja uzvarēsi, tev būs iespēja ar vienu vesera zvēlienu izšķaidīt man sma­dzenes.

To pateicis, viņš pārbīdīja balto kauliņu uz blakuskvadrātu spēles laukuma malā.

Neviens vairs neko neteica, un Trešdiena atkal paņēma Reader's Digest. Viņa acis viena paša, otra stikla neizdibi­nāmi vēroja spēles gaitu.

Černobogs nocēla kārtējo balto kauliņu, bet Ēna divus mel­nos. No gaiteņa plūda svešāds ēdiena smārds. Nevarētu teikt, ka pārlieku kārdinošs. Ēna pēkšņi jutās izsalcis kā vilks.

Abi bīdīja kauliņus, melnos un baltos: viens, tad otrs. Divi melnie kauliņi pārvērtās dāmās, kas var pārvietoties ne tikai uz priekšu, bet ari sāņus, tāpat ari atpakaļ, un tas bija divkārt bīstami. Dāmas jau bija pēdējā rindā, iegūstot lielu brīvību. Černobogam bija trīs, bet Ēnam divas dāmas.

Vienu no tām vecais sāka bīdīt, nobloķējot baltos kauliņus, bet ar otro un trešo -, nokaujot baltās dāmas.

Ieguvis ceturto dāmu, Černobogs ķērās klāt pie abām Ēnas dāmām. Bez smaida vecais novāca abas. Spēle bija galā.

- Tagad, Černobogs paziņoja, varu šķaidīt tev smadze­nes. Tev labprātīgi jākrīt ceļos. Skaisti.

Pastiepis vecišķo roku, viņš papliķēja viņam pa plecu.

- Mums līdz pusdienām vēl laiciņš, Ēna atbildēja. Vai negribi uzspēlēt vēl? Ar tādiem pašiem noteikumiem?

Černobogs uzšvirkstināja sērkociņu un aizdedza kārtējo cigareti.

- Kā var būt tie paši noteikumi? Gribi, lai piebeidzu tevi divreiz?

- Tagad tu vari zvelt tikai vienu reizi. Pats teici, ka nepie­tiek ar spēku, vajag ķērienu! Ja tā, tad otrās uzvaras gadījumā varēsi sist man pa galvu divreiz.

Černobogs kļuva dusmīgs.

- Pietiek ar vienu sitienu, vienu. Tā taču ir māksla!

Ar kreiso roku viņš piesita labajam augšdelmam tur, kur savulaik bija muskuļi, pie reizes birdinādams pelēkus cigarešu pelnus.

- Tas taču bija jau sen. Ja būsi zaudējis prasmi, es tikšu cauri ar viegliem nobrāzumiem. Kad pēdējo reizi laidarā vici­nāji veseri? Pirms trīsdesmit gadiem? Četrdesmit?

Černobogs nebilda ne vārda. Viņa sakniebtās lūpas atgādi­nāja pelēku šķērssvītru. Ar pirkstiem viņš ritmiski bungoja pa koka galdiņa virsmu. Un tad salika divdesmit četrus kauliņus katru savā vietā.

- Spēlēsim, viņš padevās, tu atkal ņemsi baltos. Es melnos.

Ēna izdarīja pirmo gājienu. Černobogs bīdīja uz priekšu melno kauliņu. Ēnam pēkšņi ienāca prātā, ka pretinieks mēģi­nās atkārtot spēli, kurā viņš uzvarēja un kura viņu ierobežos.

Ēna uzsāka pārgalvīgu spēli, tverdams sīkas izdevības, kauliņus bīdīdams bez domāšanas, ne bridi neapsvērdams nākamo gājienu. Turklāt pēc katra Černoboga gājiena viņa sejā atplauka arvien platāks smaids.

Pretinieks kauliņus pārcēla arvien skaļāk, sizdams pret koka galdiņu tik stipri, ka pārējie melnajos laukumos drebēja.

- Lūdzu, Černobogs sacīja, noceldams balto kauliņu un smagi nolikdams melno, lūdzu! Ko teiksi?

Ēna neteica neko, tikai smaidīdams pārcēla savējo pāri melnajam, kuru pretinieks tikko bija nolicis, tad otro, trešo un ceturto, attīrīdams kaujas centru no melnajiem karotājiem. Paņēmis malējo balto kauliņu, Ēna iecēla to dāmas godā.

Pēc tam atlika tikai nocelt baltos kauliņus, vēl daži gājieni, un spēle bija galā.

Ēna sacīja:

- Trīs lietas labas lietas?

Černoboga pelēkās acis kā pīķi urbās Ēnā, un tad viņš smie­damies uzsita viņam uz pleca.

- Tu man patīc! vecais vīrs sauca. Vīrs ar aknām!

Zarja Utreņņaja pabāza durvīs galvu un paziņoja, ka pus­dienas jau gatavas, tāpēc spēle jābeidz un jāuzklāj galdauts.

- Ēdamistabas mums nav, sieviete atvainojās. Diemžēl. Pusdienojam tepat.

Uz galda parādījās pusdienu trauki. Katrs saņēma mazu, krāsainu paplāti ar apsūbējušiem galda piederumiem, kas bija jātur klēpī.

Zarja Večerņaja paņēma piecas koka bļodas un katrā ielika ar visu mizu novārītu kartupeli, pēc tam bagātīgi ielēja neganti sarkanu boršču. Beigās zupā noplunkšķēja skābā krējuma karote un katrs saņēma savu devu.

- Es domāju, ka esam seši, Ēna ierunājās.

- Zarja Polunočnaja vēl guļ, paskaidroja Zarja Večerņaja. Viņai ēdienu turam ledusskapī. Kad pamodīsies, paēdis.

Borščs garšoja pēc etiķa un skābētām bietēm. Vārītais kar­tupelis bija miltains.

Otrajā ēdienā bija sīksts gaļas cepetis, izgreznots ar nezi­nāmiem zaļumiem; jāsaka gan, zaļumi bija pārcepti un pat cilvēks ar bagātu iztēli neuzminētu, ka tie ir zaļumi drīzāk jau brūnumi.

Pusdienas papildināja kāpostu lapas, pildītas ar maltu gaļu un rīsiem; kāpostu lapas bija tik cietas, ka šķita neiespējami tās sagriezt, neizbirdinot rīsus un gaļu uz paklāja. Ēna ēdamo slidināja pa šķīvi turp un atpakaļ.

- Spēlējām dambreti, Černobogs stāstīja radiniecēm, uzdurdams uz dakšas cepeša gabalu. Jaunais cilvēks un es. Viņš uzvarēja, es uzvarēju. Tā kā uzvarēja viņš, man jābrauc kopā ar viņu un Trešdienu un jāpalīdz viņiem tajā vājprātā. Tā kā uzvarēju es, pēc tam, kad viss būs pabeigts, man jaunais cilvēks jānogalina ar āmura belzienu.

Māsas Zarjas drūmi šūpoja galvas.

- Vai, cik žēl, Zarja Večerņaja teica Ēnam. Ja es jums zīlētu, es būtu teikusi, ka jums priekšā garš un laimīgs mūžs, bērnu pulciņš.

- Tāpēc jau tu esi laba zīlniece, neizturēja Zarja Utreņņaja, kas izskatījās samiegojusies, it kā tik vēla stunda viņai būtu smags pārbaudījums. Tu tik skaisti melo.

Maltītes beigās Ēna vēl aizvien jutās izsalcis. Cietumā ēdi­nāja slikti, tomēr labāk nekā šeit.

- Gardas pusdienas, uzslavēja Trešdiena, kas ar neslēptu prieku bija iztukšojis šķīvi. Paldies, kundzes! Bet tagad būšu spiests lūgt padomu: kur te tuvumā ir jauka viesnīca?

Zarja Večerņaja rādīja aizvainotu seju.

- Kāpēc jums jāiet uz viesnīcu? viņa brīnījās. Vai tad mēs neesam draugi?

- Es negribētu sagādāt jums neērtības… Trešdiena smaidīja.

- Kas nu tās par neērtībām, Zarja Utreņņaja nožāvājās, ar roku plucinādama zeltainos matus.

- Tu vari pārgulēt Beloboga istabā, Zarja Večerņaja pamāja Trešdienām, tā stāv tukša. Bet tev, jaunais cilvēk, es uzklāšu dīvānu. Galvoju, ka tur būs ērtāk nekā dūnu gultā.

- Tiešām laipni no jūsu puses, Trešdiena sacīja. Esam ar mieru.

- Turklāt tas jums izmaksās ne vairāk kā viesnīca, piebilda Zarja Večerņaja, uzvaroši pamezdama galvu. Simts dolāri.

- Trīsdesmit, pārlaboja Trešdiena.

- Piecdesmit.

- Trīsdesmit pieci.

- Četrdesmit pieci.

- Četrdesmit.

- Labi. Četrdesmit pieci dolāri. Zarja Večerņaja pār galdu pasniedza roku Trešdienām un tad ķērās pie trauku novākšanas.

Zarja Utreņņaja žāvājās tik izteiksmīgi, ka Ēna jau sāka uztraukties, ka viņa izmežģīs žokli. Paziņojusi, ka dodas gulēt, lai neiekristu ar degunu pīrāgā, viņa novēlēja visiem labu nakti.

Ēna palīdzēja Zarjai Večerņajai aiznest traukus uz mazo virtuvi. Pārsteigts viņš ieraudzīja zem izlietnes vecu trauku mazgājamo mašīnu, kurā salika traukus. Zarja Večerņaja, pametusi skatienu pār plecu, nošausminājās un pārlika koka bļodiņas izlietnē.

- Tās gan izlietnē, viņa pamācīja.

- Atvainojiet.

- Viss kārtībā. Bet tagad ejam atpakaļ, mums vēl ir pīrāgs, viņa paziņoja.

Ābolu pīrāgs bija pirkts veikalā un uzsildīts un bija ļoti, ļoti gards. Visi četri baudīja to kopā ar saldējumu, bet pēc tam Zarja Večerņaja lika visiem iziet no istabas un sagatavoja Ēnam jauku guļvietu uz dīvāna.

Stāvot gaitenī, Trešdiena uzsāka ar Ēnu sarunu.

- Tas ar dambreti tev izdevās, viņš sacīja.

- Tiešām?

- Tas bija labi. Pēdējā muļķība no tavas puses, tomēr bija labi. Saldu dusu!

Ēna iztīrīja zobus, nomazgāja seju ar aukstu ūdeni un devās pa gaiteni uz viesistabu, kur izslēdza gaismas, un, uzli­cis galvu uz spilvena, uzreiz aizmiga.

»* *

Sapnī Ēna dzirdēja sprādzienus: viņš ar kravas mašīnu brauca pa mīnu lauku, un abās pusēs sprāga bumbas. Priekšē­jais stikls saplīsa, pār seju tecēja siltas asinis.

Kāds šāva uz viņu.

Viena lode trāpīja plaušās, otra sašķaidīja mugurkaulu, vēl cita ietriecās plecā. Ēna juta katru lodi. Beigās viņš sabruka uz stūres.

Tumsā nogranda pēdējais sprādziens.

Tas viss ir tikai sapnis, Ēna domāja viens pats tumsā. Laikam tikko nomiru. No bērnības viņš atcerējās ticējumu un parunu: ja sapnī nomirsti, arī nomodā tevi gaida nāve. Bet viņš nejutās miris! Lai par to pārliecinātos, Ēna atvēra acis.

Nelielajā istabā ar muguru pret Ēnu pie loga stāvēja sie­viete. Viņa sirdij uz mirkli nojuka ritms.

- Lora?

Mēnesnīcas apstarotais sievietes stāvs pagriezās.

- Atvaino, viņa ierunājās, negribēju tevi pamodināt. Viņai bija liegs austrumeiropiešu akcents. Es nu iešu.

- Nekas, neuztraucies, Ēna atsaucās. Tu mani nepamodināji. Es tikai redzēju sapni.

-Jā, viņa pamāja, tu kliedzi, vaidēji. Gribēju jau modi­nāt, bet beigās nospriedu, ka labāk ne.

Mēnesnīcā sievietes mati šķita palsi, bezkrāsaini. Ģērbu­sies viņa bija baltā katūna naktstērpā ar stāvu mežģīņu krā­dziņu, tērpa mala sniedzās līdz zemei. Ēna uzslējās pussēdus, pilnībā pamodies.

-Tu esi Zarja Polu… viņš nedroši iesāka. Māsa, kas gulēja.

-Jā, mans vārds ir Zarja Polunočnaja. Bet tu esi Ēna, vai ne? Tā man teica Zarja Večerņaja, kad pamodos.

- Skaidrs. Ko tu tur pēti?

Sieviete uzmeta viņam skatienu, tad pamāja, aicinot pie loga. Kamēr Ēna vilka džinsus, viņa aizgriezās. Ēna devās pie viņas. Istaba bija maza, tomēr līdz logam šķita tālu.

Sievietes vecums nebija nosakāms. Sejas āda viņai bija gluda, acis tumšas, ar garām skropstām, baltie mati krita līdz viduklim. Mēnesnīca laupīja krāsas, visu pārvērzdama rēgos. Viņa bija garāka auguma nekā māsas.

Zarja Polunočnaja pamāja uz naksnīgajām debesīm.

- Es skatījos tur, viņa rādīja Lielos Greizos Ratus. Redzi?

- Lielie Greizie Rati, Ēna atsaucās. Lielais Lācis.

-Jā, tas ir viens skatījums, sieviete piekrita. Bet manā dzimtenē to sauc citādi. Iešu pasēdēt uz jumta. Vai negribi piebiedroties?

Pacēlusi logu, sieviete basām kājām devās uz avārijas kāp­nēm. Istabā ieplūda stindzinoši auksts gaiss. Kaut kas Ēnu satrauca, bet viņš nevarēja saprast, kas. Bridi vilcinājies, viņš uzrāva mugurā džemperi, uzvilka zeķes un kurpes un sekoja sievietei pa sarūsējušajām kāpnēm. Viņa gaidīja. No elpas auk­stajā gaisā cēlās garaiņi. Ar skatienu pakavējies pie sievietes basajām kājām uz ledainajām metāla kāpnēm, Ēna beidzot arī pats iznāca uz jumta.

Pūta auksts, brāzmains vējš, piekļaudams naktstērpu sie­vietes augumam, un Ēna jutās neveikli, redzēdams, ka zem tā nekā cita viņai mugurā nav.

- Vai aukstums tevi nebiedē? viņš pajautāja, kad abi sasniedza kāpņu galu, bet vējš aiznesa vārdus projām.

- Kā, lūdzu?

Sievietes seja pieliecās tuvāk. Viņas elpa patīkami smaržoja.

- Es prasīju: vai aukstums tevi nebiedē?

Atbildes vietā Zarja Polunočnaja pacēla pirkstu: pagaidi! Viegli pārkāpusi pār norobežojumu, viņa jau stāvēja uz pla­kanā jumta. Ēna, lai ari ne tik izveicīgi, tomēr sekoja. Abus jau gaidīja koka soliņš, uz kura viņa apsēdās, un Ēna piemetās blakus. Ūdenstornis labi pasargāja no vēja, un viņš par to nopriecājās.

- Nē, sieviete sacīja, no aukstuma man nav bail. Šis ir mans laiks: nakts man sagādā tādas pašas neērtības kā zivij ūdens dzelme.

- Jā, tev nakts tiešām patīk, Ēna atbildēja, nožēlodams, ka nespēj pateikt neko gudrāku un dziļdomīgāku.

- Mums katrai ir savs laiks. Māsai Zarjai Utreņņajai pieder rītausma. Mūsu zemē viņa cēlās pirmā un atvēra vārtus, lai tēvs var izbraukt ar… aizmirsu, kā to sauc, līdzīgs mašīnai, tikai ar zirgiem.

- Ar pajūgu?

- Jā, pareizi. Tēvs izbrauca ar pajūgu. Bet Zarja Večerņaja, kad viņš atgriezās, atvēra vārtus mijkrēsli.

- Un tu?

Sieviete pieklusa. Lūpas viņai bija pilnīgas, bet ļoti bālas.

- Es tēvu nekad neredzēju. Es gulēju.

- Vai tā ir slimība?

Sieviete neatbildēja. Ja paraustīja plecus, tad nemanāmi.

- Tātad. Tu gribēji zināt, ko es tur pētu.

- Lielos Greizos Ratus.

Sieviete atkal pamāja uz zvaigznāju, un vējš piekļāva naktstērpu viņas augumam. Acumirkli kļuva redzami izcilni krūtsgali, katra zosādas kārpiņa bija kā uz delnas kā tumši plankumi pret balto katūnu. Ēna notrīsēja.

- Manās vecajās mājās to sauc par Odina Ratiem. Bet ari par Lielo Lāci. Tur, no kurienes nāku, cilvēki uzskata šo zvaig­znāju par būtni, par nu, ne jau dievu, bet kaut ko tamlīdzīgu. Radījums ir ļauns un piekalts zvaigznēm. Ja viņš tiks brīvībā, tas aprīs visu pasauli. Taču ir trīs māsas, kurām dienu un nakti nepārtraukti jānovēro debesis. Ja ļaundaris izbēgs nu, tas, kas starp zvaigznēm, tad pasaulei beigas. PufJ Un beigas.

- Vai tiešām cilvēki tam tic?

- Ticēja. Senos laikos.

- Un tu ar skatienu centies sameklēt zvaigznēs bries­moni?

- Varētu tā teikt. Jā.

Ēna pasmaidīja. Ja nebūtu tik auksts, to visu varētu uzska­tīt par sapni. Viņš jutās kā sapnī.

- Vai drīkstu pajautāt, cik tev gadu? Māsas laikam ir krietni vecākas.

Sieviete pamāja.

- Esmu pastarīte. Zarja Utreņņaja dzimusi rītausmā, Zarja Večerņaja vakarā, bet es pusnaktī. Esmu pusnakts māsa Zarja Polunočnaja. Vai esi precējies?

- Mana sieva ir mirusi. Gāja bojā avārijā pagājušajā nedēļā. Vakar apglabājām.

- Man tiešām žēl.

- Pagājušo nakti viņa mani apciemoja.

Tumsā, mēnesnīcā, to pateikt nebija grūti; dienas gaismā tas droši vien būtu neiedomājami.

- Vai pajautāji, ko viņa vēlas?

- Nē. Ne īsti.

- Varbūt vajadzēja. Prātīgākais jautājums, ko var uzdot mirušajam. Dažreiz viņi pat atbild. Zarja Večerņaja teica, ka jūs ar Černobogu spēlējāt dambreti.

- Jā. Viņš ieguva tiesības sašķaidīt man ar veseri galvas­kausu.

- Senos laikos cilvēkus veda kalna virsotnē. Augstu kalnos. Un uz klintīm sašķaidīja viņiem galvas. Černoboga vārdā.

Ēna pameta skatienu visapkārt. Neviena cita uz jumta nebija.

Zarja Polunočnaja iesmējās.

- Nebaidies, viņa te nav. Bet spēlē galu galā uzvarēji tu. Veseri viņš nedrīkst cilāt, iekams viss nav galā. Viņš tā solīja. Turklāt tu zināsi, kad. Tāpat kā govis pirms kaušanas. Lopiņi vienmēr zina. Ja ne, kāda tad jēga?

- Tā vien šķiet, Ēna atbildēja, ka esmu nokļuvis pasaulē ar savu loģiku un likumiem. Tāpat kā sapnī, kad zini, ka ir likumi, kurus nedrīksti pārkāpt. Pat nenojaušot, kas tie par likumiem un ko tie nozīmē. Man nav nekādas sajēgas, par ko mēs te runājam vai kas te šodien notika, es vairs nesaprotu neko kopš brīža, kad iznācu no cietuma. Es ļauju notikumiem iet savu gaitu. Vai tu mani saproti?

- Saprotu, sieviete atbildēja un paņēma viņa roku savā ledaini aukstajā plaukstā. Vienreiz tev jau tika dāvāta aiz­sardzība. Tev tika dota pati saule. Un tā ir pati dzīvība. Bet tu to pazaudēji. Atdevi. Es tev varu piedāvāt daudz vājāku aizsardzību, neko vairāk. Nevis tēva, bet meitas aizsardzību. Labāk zīle rokā nekā mednis kokā, vai ne?

Dzestrais vējš svaidīja baltos matus viņai ap seju.

- Vai mums tagad būtu jācīnās? Vai jāspēlē dambrete?

- Tev nav mani pat jānoskūpsta, sieviete atbildēja. Vie­nīgi jāpaņem Mēness.

- Bet kā?

- Paņem Mēnesi.

- Es nesaprotu.

- Skaties, Zarja Polunočnaja sacīja.

Pacēlusi kreiso roku, viņa turēja to Mēness priekšā tā, lai īkšķis un rādītājpirksts spīdekli šķietami satvertu, un tad ar liegu žestu to paņēma. Brīdi šķita, ka sieviete tiešām nocēlusi Mēnesi no debesīm, bet tad Ēna ieraudzīja, ka tas tur vēl spīd. Tikmēr Zarja Polunočnaja atvēra delnu un parādīja viņam sudraba dolāru ar Brīvības statuju, kas atradās starp viņas rādītājpirkstu un īkšķi.

- īsta māksla, Ēna atzina, es pat nemanīju, pa kuru laiku tu to paslēpi plaukstā. Nevaru pat iedomāties.

- Bet es jau nepaslēpu, sieviete atbildēja. Es to paņēmu un tagad atdodu tev, lai cieši glabā. Lūdzu! Šo monētu gan nevienam neatdod.

Ielikusi dolāru Ēnas delnā, Zarja Polunočnaja sakļāva ap to viņa pirkstus. Monēta auksta gulēja viņa saujā. Pēc tam sieviete pieliecās uz priekšu, ar pirkstiem aizdarīja Ēnas acis

un viegli noskūpstīja viņu uz abiem plakstiņiem.

* * *

Ēna pamodās uz dīvāna pilnībā apģērbies. Pa logu krita šaurs saules stars, sijājot sīkus puteklīšus.

Izkāpis no gultas, Ēna piegāja pie loga. Dienas gaismā istaba izskatījās krietni mazāka.

Pametis skatienu lejup un pār ielu, viņš juta atgriežamies nakts bažas. Pie loga taču nebija avārijas kāpņu nedz lauku­miņa, nedz sarūsējušu metāla pakāpienu!

Lai nu kā, bet plaukstā viņš cieši turēja mirdzošu, spožu sudraba dolāru ar Brīvības statujas galvu gaismā varēja izla­sīt, ka tas kalts 1922. gadā.

A, jau augšā, durvīs parādījās Trešdienas galva. Labi. Vai gribi kafiju? Šodien dosimies aplaupīt banku.

IERAŠANĀS AMERIKĀ

1721. gads

Lai saprastu Amerikas vēsturi, rakstījis misters Ibiss savā ādas vākos iesietajā dienasgrāmatā, noteikti jāzina, ka tajā viss ir izdomāts kā primitīvā, ar ogli uzmestā zīmējumā bērniem vai tiem, kam viss ātri apnīk. Amerikas vēsture lielākoties ir patvaļīgs, bez iztēles veidots, neapdomāts notikumu attēlo­jums, nevis paši notikumi. Kādā no mītiem viņš turpināja, uz bridi pārtraucis rakstīšanu, lai iemērktu spalvu tintē un sakopotu domas, Ameriku atklājuši svētceļnieki, meklēdami ticības brīvību, tie ieradušies un savairojušies tukšā zemē un piepil­dījuši to.

Īstenībā Amerikas kolonisti bija ne tikai patvēruma un sapņu zemes meklētāji, bet arī izraidītie. Amerika kalpoja par mēslaini, kur izmest traucēkļus, lai varētu aizmirst par tiem. Laikos, kad Londonas Taibernas karātavās varēja pakārt par divpadsmit peniju zādzību, Amerika kļuva par žēlsirdības simbolu un otrās iespējas zemi. To dēvēja par transportē­šanu: uz pieciem gadiem, desmit, uz visu mūžu. Tāds bija spriedums.

Tevi nodeva kapteiņa rīcībā, un tad sākās ceļojums uz Rietumindiju kuģī, kurā visi bija saspiesti kā vergi, un galamērķī kapteinis varēja tevi pārdot kādam, kas spēja noplēst kalpam nez cik ādu, līdz spriedums beidzās. Tomēr savs labums te bija: nebija jāgaida angļu cietumā, līdz tevi pakar (cietumā bija jāgaida, līdz tevi vai nu atbrīvo, vai izsūta, vai pakar, jo gadus tolaik nepiesprieda), turklāt Jaunajā pasaulē tu varēji izsisties uz augšu. Nevienam nebija aizliegts piekukuļot kapteini, lai varētu atgriezties Anglijā pirms izsūtījuma beigām. Ļaudis tā arī darīja. Gadījumā ja kādu pieķēra pirms izsūtījuma laika beigām (ja sens ienaidnieks vai vecs draugs ar nenokārtotiem rēķiniem, ieraudzījis tevi, paziņoja, kur nākas), tad, protams, bez vārda runas bija jāiet uz karātavām.

Tas manā atmiņā atsauc viņš turpināja pēc neliela pār­traukuma, kurā piepildīja tintnīcu ar tumšu tinti, ko izņēma no skapja Esiju Tregovanu no maza, vējaina klinšu ciema Anglijas dienvidrietumos Kornvolā. Viņas ģimene tur dzīvoja kopš neatminamiem laikiem. Meitenes tēvs bija zvejnieks, un baumoja, ka arīdzan marodieris no tiem, kas virs augstas klints vētras laikā izliek gaismas, lai ievilinātu kuģus klintīs un tos aplaupītu. Esijas māte bija pavāre skvaira namā, un ari meitene divpadsmit gadu vecumā sāka tur strādāt, tikai par trauku mazgātāju. Esija bija sīka būtne ar lielām, brūnām acīm un tumšbrūniem matiem, nekāda dižā strādniece jau viņa nebija, jo bieži nozuda klausīties stāstu vai pasaku, ja gadījās kāds stāstnieks: par elfiem un spriganiem, un melniem tīreļa suņiem, un sievietēm-roņiem jūras šaurumā. Lai gan skvairs par tādām pasaciņām tikai smējās, virtuves ļaudis gan pie virtuves durvīm uz nakti nolika elfiem Ķīnas porcelāna tasīti ar treknāko pienu.

Pagāja gadi, un Esija vairs nebija sīka būtne, bet nobriedusi un pilnīga kā paisums zaļajā jūrā: viņas brūnās acis smējās, bet kastaņbrūnie mati draiski cirtojās. Esija ieskatījās skvaira astoņpadsmit gadus vecajā dēlā Bartolomijā, kas bija atbraucis no Ragbi. Kādu nakti viņa devās uz stāvu akmeni mežmalā un, ietītu savā nogrieztajā matu cirtā, nolika pie tā maizes riecienu, ko Bartolomijs bija aizkodis. Jau nākamajā dienā Bartolomijs nāca viņai klāt un uzsāka sarunu, atzinīgi uzlūkodams meiteni savām acīm bīstami zilā debesu krāsā, kad tuvojas vētra: Esija tobrīd viņa guļamistabā tīrīja kamīna režģi.

Viņam nu gan ir bīstamas acis, Esija teica.

Bartolomijs drīz aizbrauca uz Oksfordu, un, kad Esijas stā­voklis kļuva acīm redzams, viņa tika atlaista no darba. Taču mazulis piedzima nedzīvs, un, izrādot labvēlību Esijas mātei, kas bija ļoti laba virēja, skvaira sieva pierunāja vīru atjaunot kalpu meiteni vecajā darbā.

Tikmēr Esijas mīlestība pret Bartolomiju pārauga naidā pret visu viņa ģimeni, un pēc gada viņa kaimiņos noskatīja sev līgavaini Džošuu Horneru vīru ar nelāgu reputāciju. Kādu nakti, kad skvaira ģimene jau gulēja, Esija piecēlās, atslēdza sētas durvis un ielaida mīlnieku. Kamēr visi gulēja, viņš siroja pa visu namu.

Aizdomas uzreiz krita uz savējiem, jo durvis taču bija atvēr­tas (un skvaira sieva skaidri atcerējās, ka bija tās savām rokām aizbultējusi), un kā gan laupītājs zināja, kur glabājas skvaira sudraba šķīvis, kurā atvilktnē noliktas sudraba monētas un vekseļi? Tomēr Esija, kas savu vainu pilnībā noliedza, netika tiesāta, iekams Ekseterā notvēra Džošuu Hornera kungu, kas mēģināja laist apgrozībā skvaira vekseļus. Skvairs tos atzina par saviem, un Homērs ar Esiju tika apcietināti.

Horneru tiesāja vietējie soģi, un, kā tālaika slengs ciet­sirdīgi un nevērīgi definēja, viņš tika nocirsts, bet Esiju viņas jaunības vai kastaņbrūno matu dēļ apžēloja viņai piesprieda septiņus gadus izsūtījumā. Esiju bija paredzēts izvest ar kuģi "Neptūns", kuru vadīja kapteinis Klārks. Tā nu Esija devās uz Karolīnu, un ceļā viņa uzsāka dēku ar to pašu kapteini, pieru­nājot viņu atgriezties Anglijā ar Esiju kā sievu. Viņa gribēja, lai kapteinis aizved viņu uz mātes māju Londonā, kur neviens to nepazīst. Atpakaļceļš, kad cilvēku krava apmainīta pret kokvilnu un tabaku, bija mierīgs un laimīgs laiks kapteinim un viņa jaunajai līgavai, abi bija kā dūjas vai tauriņi, kas viens otru aplido, apmainās ar dāvaniņām un mīlas apliecināju­miem.

Kad beidzot kuģis sasniedza Londonu, kapteinis aizveda Esiju uz mātes māju, kur pret viņu izturējās visnotaļ kā pret jaunu vedeklu. Pēc astoņām nedēļām "Neptūns" atkal pacēla buras, un glītā līgava ar kastaņbrūnajiem matiem māja ostā ardievas. Pēc tam viņa atgriezās vīramātes mājās, kur vecās sievietes prombūtnes laikā piesavinājās zīda auduma gabalu, vairākas zelta monētas un sudraba lādīti, kurā vecā kundze glabāja pogas, un ar visu guvumu pagaisa Londonas ielās.

Turpmākajos divos gados Esija pilnībā apguva garnadzes amatu, platajos svārkos slēpdama ne vienu vien grēku, gal­venokārt zagtu zīdu un mežģīnes, un baudīja dzīvi ar pilnu krūti. Par izglābšanos Esija pateicās visām būtnēm Ekseterā, par kurām bija dzirdējusi bērnibā, elfiem (elfu ietekmes sfēra, viņasprāt, noteikti sniedzās līdz pat Londonai), katru nakti liekot uz palodzes bļodiņu ar pienu, lai arī kā draudze­nes smējās. Bet visgardāk smejas tas, kurš smejas pēdējais: draudzenes saķēra bakas vai gonoreju, bet Esija bija vesela kā rutks.

Gadu pirms divdesmitās jubilejas nāca likteņa trieciens. Esija sēdēja krodziņā "Sakrustotās dakšiņas" Flītstrītas galā, Bella laukumā, kad ieraudzīja ienākam un iekārtojamies pie kamīna jaunu vīrieti, kas tikko bija beidzis universitāti. Skaidrs! Balodītis gatavs cepetim, Esija nosprieda un apsēdās viņam bla­kus, un sāka mēļot, cik viņš jauks cilvēks, ar roku glaudīdama zēnam ceļgalu, bet ar otru (uzmanīgāk) meklēdama kabatas pulksteni. Te pēkšņi jauneklis ieskatījās Esijai sejā, un viņas sirds apmeta kūleni, kad bīstamās acis vasaras debesu zilgmes krāsā pirms vētras ielūkojās viņas acīs un Bartolomija kungs nosauca viņu vārdā.

Esiju aizveda uz Ņūgeitu un notiesāja par patvaļīgu atgrie­šanos no izsūtījuma. Atzīta par vainīgu, Esija, kā daudzas citas, lūdza apžēloties sava nedzimušā bērna dēļ, un divas pilsētas kundzes, kas izvērtēja šādas pretenzijas (parasti tās bija nepa­matotas), bija spiestas atzīt, ka Esija tiešām gaida bērnu, lai gan viņa atteicās atklāt tēva vārdu.

Nāvessods atkal tika aizstāts ar izsūtījumu, šoreiz uz mūžu.

Esija ceļoja ar "Jūras jaunavu". Uz kuģa bija divsimt izsū­tīto, kas bija saspiesti kā treknas cūkas ceļā uz tirgu. Visapkārt trakoja caureja un drudzis, nebija lāgā kur apsēsties, kur nu vēl atgulties. Kāda sieviete kuģa galā dzemdībās nomira, bet drūzma bija tik liela, ka miroņus iznest nevarēja, un viņa ar visu mazo līķīti tika izspiesta ārā pa gala iluminatoru tieši putojošajā, pelēkajā jūrā. Esija bija astotajā mēnesī brīnums, ka viņa saglabāja bērnu, bet tā tiešām bija.

Vēlāk dzīvē Esiju bieži vajāja murgi ainas no pārpildītā kuģa un viņa pamodās kliegdama, rīklē juzdama kuģa smir­doņu.

"Jūras jaunava" piestāja Norfolkā Virdžīnijā, un Esiju nopirka sīks plantators, tabakas audzētājs Džons Ričardsons, kura sieva bija mirusi dzemdībās, bet meitiņa palikusi dzīva, un Ričardsonam vajadzēja gan zīdītāju, gan kalponi visiem sīksaimniecības darbiem.

Esijas puisēns, kuru viņa nosauca par Antoniju, sacīdama, ka par godu mirušajam vīram un bērna tēvam (viņa zināja, ka neviens to apstrīdēt nevarēs, un ir taču iespējams, ka Esija tiešām pazina kādu Antoniju), zīda Esijas krūti kopā ar Filīdu Ričardsoni. Darba devēja mazulīte vienmēr tika pie krūts pirmā, tāpēc auga veselīga, liela un spēcīga, bet Esijas puika bija vārgs un nespēcīgs, jo pārtika no paliekām.

Kopā ar Esijas pienu bērni iezīda arī teikas par klauvētā­jiem un zilcepurēm, kas mīt ogļraktuvēs, par Bukku, lielāko šķelmi no visiem gariem, daudz bīstamāku par rudgalvjiem un strupdeguņiem elfiem, kuriem jāatstāj smiltīs pirmā zivs, bet ražas laikā uz lauka jānoliek svaigi cepta maize, lai iegūtu bagātu ražu. Esija stāstīja bērniem par ābeļu gariem vecām ābelēm, kuras, ja vien grib, sāk runāt un kurām jāpielabinās ar pirmo sidru no augļu ražas tas gadumijā jāuzlej kokam uz saknēm, lai nākamais būtu auglīgs. Savā liegajā kornvolietes dialektā Esija skaitīja vecu pantiņu, bridinot, no kuriem kokiem jāizvairās:

Goba domā, Ozols nīst, Vītoli mīl staigāt, Ja naktī laukā tu.

To visu Esija stāstīja, un bērni viņai ticēja, jo viņa pati ticēja.

Saimniecība zēla un plauka, un Esija Tregovana ik nakti pie sētas durvīm nolika elfiem Ķīnas porcelāna tasīti ar pienu. Pēc astoņiem mēnešiem Džons Ričardsons, klusi pieklauvējis pie Esijas guļamistabas durvīm, lūdza pakalpojumu, kādu sie­viete var sniegt vīrietim, bet Esija atbildēja, ka jūtas satriekta un aizvainota: nabaga atraitne, proti, nolīgta kalpone neesot labāka par verdzeni, ja jau viņu lūdz atdoties vīrietis, kuru viņa tik ļoti ciena, turklāt nolīgtai kalponei nav tiesību precēties. Kā gan viņam ienācis prātā mocīt nabaga izraidītu meiteni to viņas prāts nespējot aptvert. Esijas riekstu brūnās acis pildī­jās ar asarām, kas piespieda Ričardsonu atvainoties, un galu galā Džons Ričardsons tajā karstajā vasaras naktī nometās uz ceļgala gaitenī Esijas Tregovanas priekšā, solīdams lauzt kal­pones līgumu un piedāvādams laulības. Viņa piekrita, tomēr nebija ar mieru atdoties, iekams nebūs likumīga sieva un varēs pārcelties no mazās bēniņistabas uz kunga guļamistabu mājas priekšējā daļā. Lai gan vēlāk vairāki draugi un viņu sievas, satiekot uz ielas Ričardsonu, smīkņāja, lielākā daļa tomēr uzskatīja, ka jaunā Ričardsona kundze ir velnišķīgi glīta sieviete un Džonam Ričardsonam paveicies.

Pēc gada Esijai piedzima bērns, atkal zēns, gaišmatis, tāpat kā viņa tēvs un pusmāsa. Mazulis tika nosaukts tēva vārdā par Džonu.

Visi trīs bērni svētdienās gāja uz vietējo baznīcu klausī­ties ceļojošā sludinātāja sprediķi, tāpat arī uz vietējo skoliņu apgūt burtus un ciparus kopā ar citu sīko fermeru bērniem, savukārt Esija atklāja bērniem noslēpumus par elfiem, vis­svarīgākos noslēpumus pasaulē; par rudmatainiem cilvēkiem zaļā apģērbā un acīm tik zaļām kā upe; par strupdeguņiem, jocīgiem, šķielējošiem ļautiņiem, kas spēj novest tevi no ceļa, ja tev kabatā nebūs sāls vai maizes gabaliņa. Bērniem, uz skolu ejot, vienā kabatā vienmēr bija mazliet sāls, bet otrā maizes gabaliņš senie dzīvības un zemes simboli, lai viņi vienmēr tiktu mājās, un viņi allaž pārnāca.

Bērni Virdžīnijas kalnu leknajā vidē auga slaidi un spē­cīgi (lai gan Antonijs, Esijas vecākais dēls, allaž bija vārgā­kais, bālākais, uzņēmīgākais pret slimībām un kaprīzākais), un Ričardsoni bija ļoti laimīgi. Esija vīru mīlēja kā varēdama. Viņi bija precējušies jau desmit gadus, kad Džonu Ričardsonu sagrāba tik negantas zobu sāpes, ka viņš nokrita no zirga. Viņu aizveda uz tuvāko pilsētu, kur zobs tika izrauts, bet bija jau par vēlu Ričardsons mira no asins saindēšanās, ar tumšu seju un vaidēdams, un tika apbedīts zem sava mīļākā vītola.

Atraitne Ričardsone palika viena fermā, kuru vajadzēja pār­valdīt līdz laikam, kamēr abas Ričardsona atvases sasniegs piln­gadību. Gadu pēc gada Esija izrīkoja kalpus un vergus, novāca tabakas ražu, Jaunajā gadā lēja sidru uz ābeļu saknēm, ražas laikā lika druvā svaigi ceptas maizes riecienu, ne reizi neaizmirsdama nolikt tasīti ar pienu pie sētas durvīm. Saimniecība zēla un plauka, Ričardsona atraitne ieguva stingras saimnieces slavu, raža vienmēr bija laba, un darījumos viņa bija godīga.

Viss gāja labi vēl desmit gadus, bet tad nāca slikts gads: Esijas dēls Antonijs nonāvēja savu pusbrāli niknā strīdā par fermas nākotni un Filidas roku. Daži gan teica, ka tā bijusi nelaimīga nejaušība, muļķīgs sitiens, kas izrādījies pārāk spē­cīgs, bet citi gan tā nedomāja. Antonijs devās projām, un Esijai vienai vajadzēja apbedīt jaunāko dēlu blakus tēvam. Dažs labs baumoja, ka Antonijs aizbēdzis uz Bostonu, citi -, ka viņš devies uz Rietumiem, bet pati māte domāja, ka dēls iesēdies kuģī uz Angliju, pieteicies Džordža armijā, lai apspiestu dum­pīgos skotus. Bez dēliem saimniecība kļuva tukša un bēdīga, Filīda vārga un sēroja, it kā viņai būtu salauzta sirds, un pamāte nedz ar vārdiem, nedz darbiem nespēja panākt, lai Filīdas lūpas atkal atplaukst smaidā.

Lai nu kā bija ar to sirdi, bet fermai vajadzēja vīrieti, un Filīda apprecējās ar Hariju Soumsu. Viņš pēc amata bija kuģu būvētājs, un jūra viņam bija līdz kaklam. Soumss sapņoja par dzīvi laukos tādā saimniecībā kā Linkolnšīra, kurā bija uzau­dzis. Ričardsonu ferma ne tuvu nebija tāda, bet Soumss saska­tīja pietiekami daudz līdzību, lai justos laimīgs.

Filīdai ar Hariju bija pieci bērni, no kuriem trīs izdzīvoja.

Ričardsona atraitne skuma pēc dēliem un vīra, lai gan dzī­vesbiedru vairs atcerējās tikai kā jauku vīrieti, kas pret viņu bija laipns. Filīdas bērni nāca pie Esijas klausīties teikas, un viņa stāstīja par tīreļa melno suni, par drausmīgo plikgalvi, ābeles garu un asiņainajiem kauliem, taču bērni neizrādīja lielu interesi: viņi gribēja dzirdēt tikai par Džeku un garo pupu, par milžu bendi, vai par Džeku, viņa kaķi un karali. Esija mīlēja bērnus kā savu miesu un asinis, lai gan dažreiz sauca cilvēku vārdos, kuri jau sen bija viņsaulē.

Bija maija mēnesis, un Esija iznesa sakņu dārziņā krēslu, lai saulē izlobītu salasītās zirņu pākstis, lai cik dāsna būtu Virdžīnijas tveice, viņas kaulos bija iezadzies aukstums, tāpat kā matos sarma, un gribējās mazliet pasildīties.

Lobīdama ar vecajām rokām zirņus, Ričardsona atraitne sāka domāt, cik jauki būtu atkal pastaigāt pa tīreļiem un sāļajām klintīm dzimtajā Kornvolā, atceroties sevi kā mazu meiteni, kas sēž oļainā krastā un gaida, kad no pelēkās jūras atgriezīsies tēva kuģis. Esijas rokas, ar zilganām locītavām un neveiklas, vēra vaļā pākstis un spieda zirņus māla podā, bet tukšās pākstis viņa lika sev klēpī uz priekšauta. Un tad viņa atcerējās to, ko jau sen nebija cilājusi atmiņā, savu aiz­gājušo dzivi: kā viņas veiklie pirksti bija taustījuši makus un čiepuši zīdu, atminējās Ņūgeitas sargu, kas teica, ka tiesa būs labi ja pēc divpadsmit nedēļām un viņa var aizbēgt no karā­tavām, aizbildinoties ar grūtniecību, un cik viņa jauka. Esija bija pagriezusies pret sienu, pacēlusi svārkus (ienīzdama gan sevi, gan viņu, tomēr atzīdama, ka viņam taisnība). Pēc kāda laika sieviete juta, ka viņā sakustas dzīvība, tātad varēs atņemt nāvei vēl kādu laiciņu…

- Esija Tregovana? atskanēja sveša balss.

Ričardsona atraitne pacēla skatienu, ar plaukstu aizklā­dama acis no maija saules.

- Vai mēs būtu pazīstami? viņa prasīja.

Esija pat nemanīja, kurā brīdī svešinieks bija pienācis.

Vīrietis bija ģērbies no galvas līdz kājām zaļā: apputējušas zaļas, rūtainas bikses, zaļa žakete, tumšzaļš mētelis. Mati viņam bija burkānu krāsā, bet greizais smaids pletās no mutes līdz ausīm. Nezin kāpēc, uzlūkojot svešo, Esija jutās laimīga, lai gan iekšēja balss brīdināja par briesmām.

- Tā varētu teikt, vīrietis atbildēja.

Viņš pašķielēja lejup uz Esiju, un viņa lūkojās apaļajā sejā, mēģinādama atcerēties, kas tas par cilvēku. Svešinieks bija jauns, Esijas mazbērnu gados, tomēr zināja viņas īsto vārdu, un neierastās izloksnes "r" atsauca atmiņā bērnību, klintis un tīreli tālajās mājās.

- Vai esat kornvolietis? Esija pajautāja.

- Esmu gan, brālēns Džeks, rudmatis atbildēja. Parei­zāk sakot, biju, jo tagad esmu Jaunajā pasaulē, kur neviens nenoliek pienu vai alu godīgam zellim, neaiznes maizes rie­cienu uz druvu ražas laikā.

Vecā sieviete satvēra zirņu bļodu ciešāk.

- Ja esat tas, ko domāju, viņa sacīja, tad es negribētu ar jums strīdēties.

No mājas skanēja Filīdas balss. Viņa rāja pārvaldnieci.

- Es ar jums ari ne, turpināja rudmatainais zellis, un viņa balss skanēja sērīgi, lai gan jūs atvedāt mani uz šejieni, jūs un tādi kā jūs, uz zemi, kurā nav laika burvestībām un vietas elfiem un līdzīgām būtnēm.

-Jūs man esat darījuši daudz laba, Esija sacīja.

- Gan laba, gan ļauna, svešinieks piemiedza aci. Mēs esam kā vējš, pūšam gan no vienas puses, gan no otras.

Esija pamāja.

- Vai sniegsiet man roku, Esija Tregovana?

To teikdams, svešais pasniedzās pēc viņas rokas. Viņa roka bija kā nosēta ar vasarraibumiem, un, lai gan Esijas redze bija kļuvusi vājāka, viņa tomēr saskatīja oranžas spalviņas delnas virspusē, kas pēcpusdienas saulē zeltaini mirdzēja. Viņa iekoda sev lūpā un tad vilcinādamās ielika mezgloto plaukstu viņa rokā.

Kad Esiju atrada, viņa vēl bija silta, lai gan dzīvība bija atstājusi viņas ķermeni un tikai puse zirņu bija izlobīta.