Amerikāņu dievi

OTRA NODAĻA

Aizveda viņu uz kapsētu Kadilaks liels un melns, Aizveda viņu uz kapsētu, Bet atpakaļ neved neviens.

Sena dziesma

- Es atļāvos, iesāka Trešdiena, mazgādams rokas Džeka Krokodilu bāra tualetē, sev pasūtīt pusdienas uz tavu gal­diņu. Mums taču daudz kas jāpārrunā.

- Nedomāju vis. Nosusinājis rokas, Ēna saburzīja papīra dvieli un iesvieda miskastē.

- Tev vajag darbu, Trešdiena turpināja. Bijušo cietum­nieku neviens neņems pretī. Tādi kā jūs cilvēkos vieš neomulību.

- Mani gaida darbs. Labs darbs.

- Tu runā par "Muskuļu darbnīcu"?

- Varbūt, Ēna atbildēja.

- Nekā nebija! Negaida vis. Robijs Bērtons ir miris. Bez viņa ari "Muskuļu darbnīcai" beigas.

- Tu esi melis!

- Protams. Turklāt labs. Labāku nemūžam nesatiksi. Tomēr baidos, ka šoreiz nemeloju.

Izņēmis no kabatas salocītu laikrakstu, Trešdiena to pasnie­dza viņam.

- Septītajā lapā! Ejam! Izlasīsi pie galdiņa!

Ēna atgrūda durvis un iegāja bārā. Gaisā griezās zili dūmi, no mūzikas automāta skanēja Dixie Cups dziesma Iko, Iko.

Dzirdot veco bērnu dziesmiņu, viņš tik tikko manāmi pasmaidīja.

Bārmenis pamāja uz galdiņu stūri. Vienā malā bija nolikta bļoda ar čili un burgers, otrā pusjēls steiks un bļoda ar fri kartupeļiem.

Paskat, mans karalis sarkanā viss,

Aiko aiko vis' dien',

Deram par piecīti nomušīs tevi,

Džokamo-fīna-nei!

Ēna apsēdās pie galda, nolikdams laikrakstu malā.

Mana pirmā maltīte brīvībā. Vispirms paēdīšu un pēc tam apskatīšos septīto lapu.

To pateicis, viņš paņēma hamburgeru. Labāks nekā cie­tumā. Arī čili pēc pirmā kumosa šķita baudāms, tomēr ne jau labākais štatā.

Lora gatavoja lielisku čili. Ņēma liesu gaļu, tumšās pupi­ņas, smalki sagrieztus burkānus, pievienoja apmēram pudeli tumšā alus, piebēra klāt svaigi sagrieztus asos piparus. Pēc tam uzlika pavārīties un tad pievienoja sarkanvīnu, citrona sulu un šķipsniņu svaigu diļļu, beigās mēriņu īpašā čili pulvera. Ne vienu reizi vien Ēna bija lūdzis atklāt receptes noslēpumu, noskatījās katrā sievas kustībā, sākot no sīpolu sagriešanas un iebēršanas olīveļļā, kas čurkstēja katla dibenā. Viss pat tika sīki pierakstīts, katra sastāvdaļa, un vienreiz viņš gatavoja Loras čili nedēļas nogalē, kad sieva izbrauca no pilsētas. Garšoja tīri labi, neapšaubāmi bija ēdams, taču Loras čili tas nebija.

Sludinājums septītajā lapā bija pirmais paziņojums par sievas nāvi, kuru Ēna izlasīja. Lora Mūna, kā norādīts, divdes­mit septiņus gadus veca, un Robijs Bērtons, trīsdesmit deviņus gadus vecs, atradās Robija automašīnā uz starpštatu šosejas.

Novirzījušies no braukšanas joslas, viņi ietriecās trīsdesmit divas tonnas smagā kravas furgonā. Lielais trieciens nogrūda Robija mašīnu no ceļa.

No vraka viņus izvilka glābēju vienība. Ceļā uz slimnīcu abi nomira.

Salocījis laikrakstu, Ēna to aizslīdināja pa galdu uz Trešdie­nas pusi, kurš kāri locīja iekšā steiku tik sarkani zilganu, it kā gaļa nebūtu redzējusi cepešpannu.

- Lūdzu! Ņem atpakaļ! Ēna sacīja.

Tātad pie stūres sēdēja Robijs. Droši vien piedzēries, lai gan laikrakstā par to nekas nebija teikts. Ēna iztēlojās Loras seju, kad viņa aptvēra, ka Robijs ir pārāk iereibis, lai brauktu. Iztēlē uzausa visa aina, un apturēt to Ēna nespēja: Lora kliedz uz Robiju sauc, lai viņš nogriežas no ceļa, un tad mašīna būkšķēdama saduras ar kravas auto, stūre aiziet pa pieskari…

.. .mašīna stāv ceļmalā, saplīsušie stikli lukturu gaismās spīd kā kristāls vai dimants, zemāk līst asinis sarkanas kā rubīns. No vraka izvelk divus augumus un glīti noliek tos ceļmalā.

- Ko teiksi? Trešdiena jau bija ticis galā ar steiku, aprijis to kā badā. Tagad viņš košļāja frī kartupeļus, durdams tos citu pēc cita uz dakšiņas.

- Tev taisnība, Ēna atzina, darba man nebūs.

Izņēmis no kabatas divdesmit piecus centus, Ēna satvēra

monētu ar ērgli virspusē. Pametis gaisā, viņš zibenīgi to noķēra, radot iespaidu, ka monēta griežas, un tad piespieda ar plaukstu pie galda, zinādams, ka ērglim jābūt augšpusē.

- Ērglis vai cipars? Ēna prasīja.

- Kāpēc tev to vajag? Trešdiena rādīja pārsteigtu seju.

- Nevēlos, lai mans darba devējs būtu lielāks neveiksmi­nieks par mani! Saki!

- Cipars, Trešdiena atbildēja.

- Par nožēlu, Ēna teica, pat nevīžodams uzmest monētai skatienu, ērglis! Es blēdījos!

- Tieši tos, kas krāpjas, ir visvieglāk apspēlēt. Trešdiena pamāja ar strupo pirkstu. Apskaties kārtīgi!

Ēna paraudzījās lejup uz monētu. Virspusē bija cipars.

- Droši vien ne tā pametu, viņš samulsa.

- Nevaino sevi, Trešdiena plati pasmīnēja. Man vien­kārši paveicās! Nu gan sagadīšanās! Trakais Svīnij, vai sadzersi ar mums?

- Man Southern Comfort ar kokakolu, Ēnam aiz muguras atskanēja balss.

- Iešu pārmīt kādu vārdu ar bārmeni, Trešdiena piecēlies devās uz leti.

- Vai nepajautāsi, ko dzeršu es? Ēna sauca nopakaļ.

- Es taču zinu, ko, Trešdiena atsaucās, jau stāvēdams pie letes.

No mūzikas automāta atkal skanēja Petsijas Klainas Wal­king After Midnight.

Tas, kurš bija pasūtījis Southern Comfort ar kokakolu, apsē­dās blakus Ēnam. Vīrs ar rūsganu bārdiņu. Ģērbies džinsa jakā ar košiem, uzšūtiem ielāpiem. Zem jakas bija redzams notrai­pīts krekliņš ar uzdruku:

JA TO NEVAR APĒST, IZDZERT VAI IEŠŅAUKT, TAD…TO VAR IZDRĀZT!

Galvā viņam bija beisbola cepure ar uzrakstu:

VIENĪGĀ SIEVIETE, KURU ESMU MĪLĒJIS, BIJA CITA VĪRA SIEVA… MANA MĀTE!

Ar netīru nagu atvēris mīksto Lucky Strike paciņu, sve­šais izņēma cigareti un piedāvāja arī Ēnam, kas automātiski pastiepa roku. Ēna bija nesmēķētājs, tomēr cigareti varētu pret kaut ko iemainīt. Laikus attapies, ka vairs nav cietumā, viņš papurināja galvu.

- Tātad esi nolīgts darbā? painteresējās bārdainis. Viņš bija iereibis, tomēr vēl ne piedzēries.

- Tā izskatās, Ēna atbildēja. Bet ko dari tu?

Bārdainis aizdedzināja cigareti.

- Esmu leprekons, viņš plati pasmīnēja.

Ēna nesmaidīja.

- Tiešām? viņš jautāja. Vai tev nebūtu jādzer giness?

- Ak, stereotipi. Tev no tiem jāatbrīvojas! teica bārdainis. Īrijā ir daudz kas vairāk par ginesu.

- Tev nav īru akcenta.

- Kvernu te jau daudz par ilgu.

- Bet tavas saknes taču ir meklējamas Īrijā?

- Es taču tev teicu! Esmu leprekons. Mēs tak no vella Mas­kavas nenākam!

-Jādomā gan.

Trešdiena atgriezās pie galdiņa, viegli nesdams savās ķet­nās trīs dzērienu glāzes.

- Southern Comfort ar kokakolu tev, dullo trakuli Svīnij,Jack Daniel's man, bet tas tev, Ēna!

- Kas tas būtu?

- Nogaršo!

Dzēriens bija brūngani zeltains. Ierāvis malciņu, Ēna juta uz mēles dīvainu, skābeni saldu garšu. Alkohols un vēl kaut kas nepazīstams. Mazliet atgādināja cietuma brāgu, ko brūvē atkritumu maisā no puvušiem augļiem, maizes, cukura un ūdens, tikai šī dzira bija saldāka un vēl svešādāka.

- Labi, Ēna sacīja. Nogaršoju. Kas tas ir?

- Medalus, Trešdiena paskaidroja, medus vīns. Varoņu dzēriens. Dievu dzēriens.

Ēna kā šaubīdamies ierāva vēl. Jā, tik tiešām medus citu garšu vidū.

- Gandrīz vai kā marināde, viņš secināja. Salds etiķis.

- Garšo pēc piedzēruša diabētiķa čurām, Trešdiena pie­balsoja. Preteklība.

- Kāpēc tad tu man to atnesi? Ēna nesaprata.

Trešdiena viņu uzlūkoja ar savām dažādajām acīm. Viena no tām ir stikla. Ēna nosprieda, bet ej nu sazini, kura.

- Paņēmu medaļu tradīciju dēļ. Pienācis laiks tās ievērot, cik jau nu iespējams. Pie reizes apzīmogosim mūsu darījumu.

- Mēs neesam noslēguši nekādu darījumu!

- Noslēdzām gan! Tagad tu strādā manā labā. Esi mans sargs. Pavadīsi mani ceļojumos. Darīsi visu, ko likšu. Ārkārtas apstākļos, bet tikai ārkārtas, pielietosi spēku pret tiem, kas to pelnījuši. Manas nāves gadījumā tas gan mazticams vāķēsi manu līķi. Bet es no savas puses centīšos kā varēdams apmie­rināt tavas vajadzības.

- Viņš krāpjas, Trakais Svīnijs brīdināja, braucīdams spu­raino, rūsgano bārdu. Viņš ir blēdis.

- Tieši tā esmu blēdis, Trešdiena atzina, un tāpēc meklēju cilvēku, kas godam aizstāvētu manas intereses.

Mūzikas kastes dziesma beidzās, un uz bridi bārā iestājās klusums, pārtrūka pat sarunas.

- Kāds man reiz teica, ka visi reizē apklust tikai bez div­desmit vai divdesmit minūtes pāri apaļai stundai, Ēna ieru­nājās.

Svīnijs pamāja uz pulksteni masīvā aligatora izbāžņa vien­aldzīgajos žokļos virs bāra letes. Tas rādīja 23.20.

- Paši redzat, Ēna sacīja. Pats velns nezina, kāpēc tā.

- Es zinu un varbūt arī kādreiz pateikšu. Bet varbūt arī ne, Trešdiena atsaucās. Dzer savu medaļu!

Ēna vienā garā rāvienā iztukšoja glāzi.

- Ar ledu, šķiet, būtu labāks, viņš piebilda.

- Varbūt jā, varbūt ne, Trešdiena teica. Pēdējais draņķis.

- Tas tiesa, Trakais Svīnijs piekrita. Atvainojiet, kungi, bet man radās pēkšņa un neatliekama vajadzība mīzt.

Piecēlies viņš devās projām neticami gara auguma vīrs. Noteikti virs diviem metriem, Ēna nodomāja.

Viesmīle noslaucīja galdautu no vienas malas līdz otrai un savāca tukšās glāzes. Trešdiena lūdza atkārtot, vienīgi medaļu Ēnam pasūtīja ar ledus gabaliņiem.

- Tas ir viss, Trešdiena ierunājās, ko no tevis prasu, ja strādāsi manā labā, ko tu, protams, darīsi.

- To gribi tu. Vai nevēlies dzirdēt, ko gribu es? Ēna pa­jautāja.

- Ar lielāko prieku.

Viesmīle atnesa dzērienus. Ēna atkal malkoja medaļu. No ledus bija maz labuma, tieši otrādi dzēriens šķita vēl skā­bāks, un pēc norīšanas mutē palika pēcgarša. Tomēr vismaz tīrs alkohols tas nebija. Negribējās piedzerties. Pagaidām ne.

Ēna dziļi ievilka elpu.

- Labi. Mana dzīve, kas pēdējos trīs gadus nav bijusi jau­kākā pasaulē, pēkšņi kļuvusi vēl ļaunāka. Man šis tas jāno­kārto. Gribu aizbraukt uz Loras bērēm. Atvadīties. Ja pēc tam vēl gribēsi mani nodarbināt, es vēlētos sākt ar piecsimt dolā­riem nedēļā. Nosauktais atalgojums bija šāviens tumsā. Trešdienas skatiens bija neizdibināms.

- Ja mūsu sadarbība pēc sešiem mēnešiem izrādīsies veik­smīga, Ēna turpināja, paaugstināsi manu algu līdz tūkstoš dolāriem nedēļā.

Viņš apklusa. Tā bija viņa garākā runa pēdējos trijos gados.

- Tu teici, ka varbūt vajadzēs pielietot spēku. Norunāts, es piekrītu, bet ar šādu noteikumu: ja kāds gribēs pielietot spēku pret tevi. Tāpat vien vai iedzīvošanās vai izklaides dēļ cilvēkiem neuzbrukšu. Nevēlos atkal tikt cietumā. Man pietika ar vienu reizi.

- To tev nevajadzēs darīt, Trešdiena apgalvoja.

- Skaidrs, Ēna pamāja. Nevajadzēs.

Viņš iztukšoja glāzi. Vai tik mēli nebija atraisījis medalus? Vārdi no mutes šļācās kā ūdens no bojāta ugunsdzēšamā apa­rāta vasarā; pat gribēdams, Ēna nespētu klusēt.

- Tu man nepatīc, mister Trešdiena, vai kā nu tevi sauc. Mēs neesam draugi, un man nav ne jausmas, kā tu, man nere­dzot, izkāpi no lidmašīnas un kā mani izsekoji. Taču šobrīd man klājas plāni. Tomēr tu mani pārsteidzi. Un strādā tu ele­ganti. Bet gribu, lai zini kad darbs būs galā, es pazudīšu uz karstām pēdām. Un, ja tu mani nokaitināsi, es arī nozudīšu. Līdz tam brīdim es strādāšu pie tevis.

Trešdiena plati smaidīja. Fascinējoši tie viņa smaidi, pie sevis nosprieda Ēna. Smaidā nebija ne humora, ne prieka, ne līksmes dzirksts. Tā vien likās, ka smaidīt Trešdiena bija mācī­jies pēc instrukcijas rokasgrāmatā.

Lieliski, Trešdiena norūca. Tātad pamiers. Līkop.

- Lai jau notiek, Ēna attrauca.

Bāra otrā galā Trakais Svīnijs grūda mūzikas automātā divdesmit piecu centu monētas. Trešdiena, iespļāvis saujā, pastiepa roku. Paraustījis plecus, Ēna rikojās tāpat. Abi sita viens otram saujā. Trešdienas rokasspiediens bija stingrs, un Ēnas arī. Pēc dažām sekundēm Ēnam iesāpējās roka. Trešdiena, paturējis viņa delnu vēl brīdi, beigās to atlaida.

- Labs ir, viņš sacīja. Labi. Lieliski! Pavisam īsu brīdi pavīdēja smaids, un Ēna prātoja, vai tik šajā smaidā neuzplaiksnīja patiesa prieka, humora atblāzma. Vēl tikai pēdējo glāzi velnišķīgi pretīgā, riebīgā medalus, lai apzīmogotu mūsu darījumu, un lieta darīta!

- Man Southern Comfort ar kokakolu, piebalsoja Svīnijs, streipuļodams no mūzikas automāta, kas sāka atskaņot Velvet Underground dziesmu Who Loves the Sun?.

Savāda dziesma mūzikas automātam, Ēna nobrīnījās. Tīri vai neticami. Taču vakars jau arī kļuva arvien neticamāks.

Paņēmis no galda divdesmit piecus centus, kurus pirmīt bija metis gaisā, Ēna aptaustīja jauno, mirdzošo metālu un satvēra to ar labās rokas īkšķi un rādītājpirkstu. Bridi šķita, ka divdesmit pieci centi aši pārslīd kreisajā plaukstā, lai gan Ēna tos ar pirkstu iespieda delnas iekšpusē. Kreiso plaukstu ar šķie­tamo monētu viņš aizvēra. Pēc tam labajā rokā paņēma citu monētu, satverdams to ar pirkstu un īkšķi, un, izlikdamies, ka pārliek kreisajā plaukstā, atstāja labajā. Šķindoņa tikai apstip­rināja iespaidu, ka abas monētas ir kreisajā saujā, lai gan tās jau bija drošībā labajā plaukstā.

- Monētu triki? pacēlis zodu ar spuraino bārdu, Svīnijs jautāja. Nu, ja mēs taisām monētu trikus, tad skaties!

Svīnijs paņēma no galda tukšu glāzi un tad, pastiepis roku, tikpat kā no zila gaisa pagrāba lielu, mirdzošu zelta monētu un iemeta glāzē. Pastiepies vēlreiz, viņš atkal paņēma no gaisa monētu un iesvieda glāzē, kur tā šķindēdama atsitās pret pirmo. Nākamo monētu Trakais Svīnijs izņēma no liesmas svecei pie sienas, vēl citu sev no bārdas, tad no Ēnas kreisās plaukstas un meta naudas gabalus citu pēc cita glāzē. Saliecis pirkstus virs glāzes, Svīnijs stipri uzpūta, un no viņa rokas glāzē sabira vēl septiņas. Lipīgās monētas viņš pārbēra savā kabatā un tad piesita tai ar roku, lai visi redz, ka tā ir tukša.

- Lūdzu! viņš teica. Še tev īsts monētu triks!

Visu laiku uzmanīgi vērojis, Ēna pielieca galvu:

- Man jāzina, kā tev tas izdevās.

- Izdevās, un viss, Svīnijs atbildēja, kā atklādams lielu noslēpumu, ar gaumi un stilu. Lūk, kā, šūpodamies uz papēžiem, atiezis retos zobus smaidā, viņš klusi smējās.

- Jā, Ēna piekrita, tieši tā. Tev būs mani jāpamāca. Esmu diezgan daudz lasījis par trikiem. Laikam jau paslēpi monētas rokā ar glāzi, kurā tās sameti, bet tik veikli, ka izskatījās tās ir labajā plaukstā.

- Izklausās nāvīgi sarežģīti, Trakais Svīnijs sacīja, vieg­lāk taču vienkārši paķert tās gaisā!

Sarunu pārtrauca Trešdiena:

- Ēna, tev medalus. Man atkal misters Jack Daniel's, bet mūsu liekēdim īru plencim…?

- Pudeli alus, priekšroka tumšajam, Svinijis pabeidza.

- Ak tad liekēdis?

Pacēlis glāzi ar pēdējām dzēriena lāsēm, viņš uzsauca Treš­dienām:

- Lai vētra iet mums secen, lai esam sveiki, veseli, un izrāva glāzi tukšu.

- Jauks vēlējums, Trešdiena sacīja, bet tā jau nebūs. Ēnam tika atnesta vēl viena glāze medalus.

- Atkal jādzer?

- Baidos, ka jā. Apzīmogosim mūsu darījumu. Trīs lietas labas lietas, vai ne?

- Velns parāvis! Ēna noburkšķēja un norija dzeramo divos lielos malkos. Mute pildījās ar saldskābu medus garšu.

- Tagad, Trešdiena paziņoja, tu esi mans cilvēks, manē­jais.

- Tātad, ierunājās Svīnijs, gribi atklāt trika noslēpumu?

- Jā, Ēna atsaucās. Vai paslēpi monētas piedurknē?

- Piedurknē nebija nekā, Svīnijs sacīja. Nospurcies zem deguna, viņš šūpojās un līgojās kā izstīdzējis, bārdains vulkāns pirms izvirduma, kas tīksminās par savu krāšņumu. Vien­kāršākais triks pasaulē! Ja uzvarēsi mani kautiņā, es tev to atklāšu.

Ēna purināja galvu.

- Labāk jau ne.

-Te nu bija, Svīnijs vērsās pie bāra apmeklētājiem.

- Vecais Trešdiena nolīdzis sev miesassargu, kam bail pacilāt dūres.

- Es ar tevi nekaušos, Ēna palika pie sava.

Svīnijs šūpojās un svīda, niekodamies ar beisbola cepures nagu. Beigās, atkal no gaisa pagrābis monētu, viņš nolika to uz galda.

- īsts zelts, ja gribi zināt, viņš apgalvoja. Vinnēsi vai zaudēsi un tu zaudēsi -, monēta būs tava tāpēc vien, ka izkausimies! Tāds tēvainis kā tu kas gan būtu domājis, ka esi izrūnlts trusis?

- Viņš taču jau teica, ka nekausies, Trešdiena iejaucās. -Ej projām, Trako Svīnij! Ņem savu alu un liec mūs mierā!

Svlnijs paspēra soli uz Trešdienas pusi.

- Tu mani nosauci par plenci un liekēdi, vecais, iznīcibai nolemtais mērgli! Aukstasinīgais, kokā pakārtais, vecais cietsirdi! Svīnija seja pietvīka tumši, nikni sarkana.

Trešdiena mierinādams pacēla delnas augšup.

- Pēdējās muļķības, Svīnij. Domā, ko runā!

Uzmetis viņam niknu skatienu, Svīnij s ar dzērājiem rakstu­rīgu nopietnību turpināja:

- Tu esi nolīdzis gļēvuli. Kā tev šķiet, ko šis darīs, ja es tev uzbrukšu?

- Man vienreiz pietiek, Trešdiena teica Ēnam, ķeries pie darba!

Ēna piecēlās un ar skatienu nomērīja Trakā Svīnija augumu: nez cik garš viņš varētu būt?

- Tu mums traucē, tu esi galīgā ķitē. Manuprāt, tev laiks iet mājās!

Svīnija sejā lēni atplauka smaids.

- Nu beidzot. Mazais vaukšķis ir gatavs cīnīties. Uzmanību visiem! viņš uzsauca apkārtējiem. Kāds tūlīt dabūs pēc nopelniem.

- Sākam, viņš sacīja, atvēzēdams pret Ēnu lielo dūri.

Ēna atsprāga atpakaļ, un uzbrucēja dūre ķēra viņu zem

labās acs. Pašķīda dzirksteles, iesāpējās vaigs.

Un tā sākās kautiņš.

Svīnijs plosījās bez jēgas un taktikas, priecādamies par cīniņu un vicinādams smagās dūres, gan trāpīdams, gan pūdelēdams.

Ēna aizstāvējās, uzmanīgi atsizdams uzbrukumu vai ari vairīdamies. Visu bāra viesu uzmanība bija pievērsta kautiņam.

Izbrīvējot vietu kaušļiem, tika atvilkti galdi, kas protestēdami čīkstēja. Ēnam neatlaidīgi sekoja Trešdienas skatiens, Trešdie­nas saltais smīns. Tā acīmredzot bija pārbaude, bet kāda?

Cietumā Ēna bija piedzīvojis divu veidu kautiņus: plātī­šanās cīņas, lai ikdienā tevi liktu mierā kad galvenais bija izrādīties un palielīties ar spēku, un personiskos, īstos kauti­ņus, kas bija ātri, skarbi un nekaunīgi, tie vienmēr notika dažu sekunžu laikā.

- Paklau, Svīnij, Ēna aizelsies sauca, par ko mēs īsti kaujamies?

- Prieka pēc, Svīnijs atbildēja, jau būdams skaidrā, vis­maz ne tik manāmi iereibis. Urā, nolādētā prieka dēļ. Vai tad nejūti dzīslās ielīstam līksmi kā bērzu sulas pavasara dienā?

Svīnija lūpas asiņoja. Tāpat kā Ēnas pirksta locītava.

- Kur tu izrāvi tās monētas? Ēna prasīja.

Strauji meties atpakaļ, viņš sviedās sāņus, saņemdams sitienu plecā, kas bija mērķēts sejā.

- Es jau pirmīt tev teicu, Svīnijs ņurdēja. Bet neviens jau nav aklāks… au!… Labs sitiens! Par to, kas negrib dzirdēt!

Ēna metās ar dūrēm virsū Svīnijam, atspiezdams preti­nieku pret galdu, un tukšās glāzes un pelnu trauki šķindē­dami nolidoja uz grīdas. Tobrīd viņš mierīgi varēja svinēt uzvaru.

Ēna uzmeta skatienu Trešdienām, kurš pamāja, un tad paraudzījās lejup uz Trako Svīniju.

- Beiguši? viņš noprasīja.

Bridi padomājis, Trakais Svīnijs pamāja. Atlaidis pretinieku, Ēna pāris soļu atkāpās. Svīnijs elsdams uzrausās stāvus.

- Nekā nebija, velns ar ārā! viņš auroja. Kamēr neteikšu, ka beidzam, nebeigsim!

Pasmīnējis Trakais Svlnijis nāca virsū Ēnam kā mākonis. Bet tad viņam uz nokrituša ledus gabaliņa paslīdēja kāja un smīns pārvērtās neslēptās izbailēs. Zaudējis pamatu zem kājām. Trakais Svinijs nogāzās zemē uz muguras, pakausim dobji nobūkšķot pret grīdu.

Ēna piespieda ceļgalu pretiniekam pie krūtīm.

- Jautāju otrreiz: vai esam beiguši cīniņu? viņš prasīja.

- Var jau arī beigt, Svīnijs, pacēlis galvu no grīdas, atbil­dēja, cīņas prieks manī noplūdis kā puiškana čurās baseinā tveicīgā dienā.

Izspļāvis no mutes asinis, viņš aizvēra acis un sāka vareni, majestātiski krākt.

Kāds uzsita Ēnam pa plecu. Trešdiena ielika viņam rokā alus pudeli.

Alus bija gardāks par medaļu.

Ēna pamodās, ne pārāk ērti izstiepies sedana aizmugures sēdeklī. Rīta saule žilbināja, galva sāpēja. Neveikli uzslējies sēdus, viņš berzēja acis.

Trešdiena sēdēja pie stūres, dungodams zem deguna. Glā­zes turētājā stāvēja papīra trauciņš ar kafiju. Viņi brauca pa starpštatu maģistrāli. Pasažiera sēdeklis bija tukšs.

- Kā jūties šajā jaukajā rītā? nepagriezis galvu, Trešdiena apjautājās.

- Kur palika mana mašīna? Ēna prasīja. Es to biju noīrējis.

- Trakais Svīnijs aizvedīs, kur vajag. Tas tika iekļauts darī­jumā, kuru vakar noslēdzāt pēc kautiņa.

- Darījumā?

- Darījumā pēc kautiņa.

- Pēc kautiņa? Pielicis roku pie sejas, Ēna paberzēja vaigu un sāpēs saviebās. Jā, kautiņš nebija nosapņots. Viņš atcerējās garo rudbārdi un pūļa uzmundrinošo klaigāšanu un atzinības pilnos izsaucienus. Un kurš uzvarēja?

- Pat to neatceries? Trešdiena uzjautrināts iesmējās.

- Kaut ko, kā pa miglu. Prātā uzpeldēja vakardienas sarunu fragmenti, uzdzenot neomulību.

Ēnas prātā sarosījās nepatīkamās atmiņas par vakaru bārā.

- Tev ir vēl kafija?

Parakņājies zem blakussēdekļa, lielais virs izvilka neat­vērtu ūdens pudeli.

- Ņem! Droši vien tevi baigi kaltē. Šobrīd tas būs labāk par kafiju. Nākamajā uzpildes stacijā pieturēsim, tur varēsi paēst. Ari mazliet savedisi sevi kārtībā. Tagad tu izskaties pēc tāda, ko āzis atvazājis.

- Kaķis, Ēna izlaboja.

- Āzis, atkārtoja Trešdiena. Dižmanīgs, smirdīgs āzis ar retiem zobiem!

Atskrūvējis korķi, Ēna dzēra ūdeni. Žaketes kabatā kaut kas smagi nošķindēja. Iebāzis roku, viņš izvilka smagu, tumši dzeltenu monētu pusdolāra lielumā.

Monēta bija nedaudz lipīga. Ēna paslēpa to labajā plaukstā (klasisko triku plaukstā), tad lika monētai parādīties starp vidējo pirkstu un zeltnesi. Apaļā zelta ripa nokļuva tvērienā starp īkšķi un mazo pirkstiņu tā, ka skatītājam no aizmugures monēta kļuva neredzama, tad līgani pārslidināja to pāri rokas vidējiem pirkstiem, un monēta nemanāmi nonāca uz delnas pamatnes. Pārķēris monētu ar kreiso roku, viņš ieslidināja to kabatā.

- Ko, pie velna, es vakar dzēru? Ēna lādējās. Nu viņš slīka vakardienas atmiņu gūzmā, taču tām trūka asuma un loģiska izskaidrojuma, tomēr Ēna vairs nešaubījās, ka notikumi bija īsti.

Trešdiena pamanīja ceļa norādi, kas vēstīja par pagrie­zienu uz benzīna uzpildes staciju, un sparīgāk piespieda gāzes pedāli. Tu neatceries?

-Nē.

- Tu dzēri medaļu, Trešdiena paskaidroja, savelkot lūpas platā smaidā.

Medaļu.

Jā.

Ena iegrima dziļāk sēdekli un, kāri veldzējot slāpes no ūdens pudeles, kavējās vakardienas atmiņās. Lielāko daļu viņš

atminējās. Bet kaut kas bija zudis.

* * *

Uzpildes stacijā Ēna nopirka ceļojumu komplektu, kurā bija skuveklis, bārdas krēma tūbiņa, ķemme un vienreizlietojamā zobu birste ar pastas tūbiņu. Iegājis vīriešu tualetē, viņš aplūkoja sevi spoguli.

Zem acs rēgojās zilums, kas, aptaustot ar pirkstu, neganti sāpēja, ari apakšlūpa bija uztūkuši.

Mati bija sapinkojušies, un Ēna izskatījās tā, it kā pusi nakts būtu pavadījis kautiņā un otru pusi nogulējis uz mašīnas aizmugurējā sēdekļa ar visām drēbēm mugurā. Fonā džink­stēja mūzika: pagāja bridis, un viņš to pazina Bītlu "Fool on the Hill".

Nomazgājis seju ar šķidrajām ziepēm, Ēna noskuvās un iztīrīja zobus. Pēc tam, samitrinājis matus, atsukāja tos atpa­kaļ. Noskalojis no sejas pēdējās ziepju un zobu pastas atlie­kas, Ēna cieši ieskatījās spogulī: tīrs un noskuvies, bet vēl aizvien sarkanām un pietūkušām acīm. Vecāks nekā jebkad agrāk.

Interesanti, ko teiktu Lora, ieraudzījusi viņu tagad, un tad Ēna apķērās, ka Lora vairs nekad neko neteiks. Sejas muskuļi spogulī notrīsēja, bet tikai īsu mirkli.

Ēna izgāja laukā.

- Izskatos pēc suņa, viņš sacīja.

- Bet protams, Trešdiena apstiprināja.

Izvēlējies dažādas sviestmaizes, Trešdiena gāja uz kasi, lai samaksātu gan par tām, gan par degvielu, taču divreiz pārdo­māja: maksāt ar kredītkarti vai skaidrā naudā, nokaitinādams jauniņo kasieri, kas zelēja košļeni. Ēna vēroja, kā viņa darba devējs kļūst aizvien uztrauktāks un nemitīgi atvainojas. Pie­peši Trešdiena izskatījās pavisam vecs. Meitene atdeva naudu un paņēma kredītkarti, izsniedza kvīti un tad atkal paņēma naudu, atkal to atdeva un paņēma citu kredītkarti. Šķita, ka Trešdiena jau ir tuvu asarām: bezpalīdzīgs večuks nepielū­dzamā modernās pasaules plastikāta ielenkumā.

Izejot no siltās telpas, gaisā varēja redzēt dvašu.

Viņi brauca tālāk. Gar abām pusēm slīdēja brūnganas pļa­vas. Kailie koki izskatījās miruši. No telegrāfa vadiem viņos nolūkojās divi melni putni.

- Paklau, Trešdiena! -Jā?

-Ja nemaldos, tu par degvielu nemaz nenoreķinājies! -Jā?

-Ja man acis rādīja pareizi, meiča piemaksaja par labvē­lību, kuru izrādīji, ierodoties šajā uzpildes stacijā. Kā tev šķiet, vai viņa nav jau attapusies?

- Tas nemūžam nenotiks.

- Kas tad tu galu galā esi? Sīks blēdis?

- Jā, viņš pamāja, laikam gan. Viens no maniem ama­tiem.

Viņš pārkārtojas uz blakusjoslu, lai palaistu garām kravas auto. Debesis bija drūmas un viscaur pelēkas.

- Rādās, ka tūlīt snigs, Ēna sacīja. -Jā-

- Bet Svīnijs? Vai tad viņš beigas man atklāja trika noslē­pumu?

- Atklāja gan.

- Nekādi nevaru atcerēties.

- Gan jau atcerēsies. Tā mums bija gara nakts.

Vairākas sniegpārsliņas atsitās pret priekšējo stiklu un

acumirklī izkusa.

- Tavas sievas mirstīgās atliekas izliktas Vendela bēru namā, Trešdiena paziņoja, pēcpusdienā viņu vedīs uz kap­liču izvadīt.

- Kā tu to zini?

- Kamēr biji mazmājiņā, piezvanīju. Vai zini, kur atrodas Vendela bēru nams?

Ēna pamāja.

Sniegpārslas acu priekšā virpuļoja kā apreibušas.

- Te mums jānogriežas, viņš sacīja.

Nobraukusi no starpštatu maģistrāles, automašīna slīdēja garām moteļu rindai, uz ziemeļiem no īglpointas.

Bija pagājuši trīs gadi. Jā. "Super 8" moteļa vairs nebija, nojaukts, bet tā vietā dižojās hamburgeru ēstuve "Wendy's". Vairāk stopsignālu, neredzēti skatlogi. Kad viņi brauca garām "Muskuļu darbnīcai", Ēna lūdza samazināt ātrumu. SLĒGTS UZ NENOTEIKTU LAIKU, vēstīja ar roku.rakstīta zīme uz durvīm, SĒRAS.

Viņi pagriezās pa kreisi uz Meinstrītu, garām jaunam teto­vēšanas salonam un Bruņoto spēku iesaukšanas centram, un tad jau parādījās "Burger King" (pazīstams un nemainījies), Olsena sīkpreču veikals un beigās ari Vendela bēru nama dzel­teno ķieģeļu fasāde. Logā dega neona burti: MIERA NAMS. Zem šī uzraksta bija salikti kapakmeņi pasaulīgi un robusti.

Trešdiena iebrauca autostāvvietas nodalījumā.

- Vai gribi, lai tev piebiedrojos?

- Ne pārāk.

- Labi.

Nozibsnīja bezhumora smaids.

- Šo to nokārtošu, kamēr tu atvadīsies. Sarunāšu mums vietas motelī "America". Kad būsi beidzis, meklē mani tur!

Ēna izkāpa un, pavadījis mašīnu ar skatienu, iegāja bēru namā. Vāji apgaismotajā gaitenī smaržoja pēc puķēm un mēbeļu lakas, viegli arī pēc formalīna. Tā galā gaidīja kapliča.

Ēna juta plaukstā zelta monētu, viņš to neapzināti pār­cilāja augšup lejup, atkal un atkal. Monētas svars iedvesa pārliecību.

Gaiteņa tālajā galā pie durvīm uz papīra lapas bija viņa sievas vārds. Ēna iegāja kapličā. Lielākā daļa cilvēku bija pazīs­tami: Loras darbabiedri, dažas draudzenes.

Visi šeit Ēnu pazina. Tas bija redzams viņu sejās. Tomēr neviens viņam nesmaidīja, neviens viņu nesveicināja.

Telpas galā pacēlās paaugstinājums, uz kura stāvēja krēmkrāsas zārks, tam līdzās bija novietoti vairāki ziedu pušķi: spilgti sarkani, dzelteni, balti un tumši, indīgi sārti. Ēna spēra soli uz priekšu. Nu jau viņš labi redzēja Loras ķer­meni. Tuvoties zārkam negribējās, bet iet projām viņš neuz­drīkstējās.

Ēnu uzrunāja vīrietis melnā tērpā, acīmredzot bēru nama darbinieks. Viņš pamāja uz grāmatu ādas iesējumā, kas atvērta stāvēja uz galdiņa.

Ser? Vai nevēlaties parakstīties līdzjūtību grāmatā?

Savā skaidrajā rokrakstā uzrakstījis vārdu ĒNA un datumu, viņš nesteidzīgi pievilka klāt vārdu (KUCĒNS), novilcinādams brīdi, kad jādodas uz telpas malu, kur stāvēja cilvēki un krēmkrāsas zārks ar būtni, kas vairs nebija Lora.

Pa durvīm ienāca neliela auguma siēviete un apstājās uz sliekšņa. Mati viņai bija tumšsarkanā krāsā, un viņas drēbes bija elegantas un ļoti melnas. Tumšas lūpas. Atraitņu sēras, Ēna nodomāja. Viņš labi pazina šo sievieti. Tā bija Robija sieva Odrija Bērtone.

Rokās viņai bija vijolīšu pušķītis, sastiprināts ar sudraba foliju. Ēnam ienāca prātā, ka šādus pušķīšus bērni taisa pava­sarī. Taču šobrīd nebija vijolīšu sezona.

Odrija devās pār telpu pie Loras zārka. Ēna viņai sekoja.

Lora gulēja aizvērtām acīm, uz krūtīm sakrustotām rokām. Ieģērbta klasiski zilā, svešā tērpā. Garie, brūnie mati bija atglausti no acīm. Viņa Lora un tajā pašā laikā ne, Ēna iedo­mājās, ka visnedabiskākais ir viņas sastingums, jo Lora nekad negulēja mierīgi.

Odrija uzlika vijolītes mirušajai uz krūtīm. Tad, sakniebusi savas kazeņogu krāsas lūpas, viņa bridi sakrāja mutē siekalas un mērķtiecīgi iespļāva tās Loras nedzīvajā sejā.

Siekalas, atsitušās pret vaigu, slīdēja uz auss pusi.

Odrija jau devās uz durvīm. Ēna steidzās viņai nopakaļ.

- Odrij! viņš iesaucās.

- Ēna? Vai tu aizbēgi? Vai arī viņi tevi izlaida?

Ēna pārlika, vai sieviete nav lietojusi nervu zāles. Viņas balss skanēja vienaldzīgi un bezkaislīgi.

- Vakar izlaida. Esmu brīvs cilvēks, viņš atbildēja. Bet paklau: kāda velna pēc?

Odrija apstājās tumšajā gaitenī.

- Vijolītes? Tās taču no laika gala bijušas viņas mīļākās puķes. Bērnībā kopā lasījām.

- Es nerunāju par vijolītēm.

- A, tu par to?

Odrija notrauca no mutes kaktiņa kaut ko neredzamu.

- Manuprāt, viss ir skaidrs.

- Nejau man, Odrij.

- Vai tad neviens tev nepateica? sievietes balss skanēja vienaldzīgi un salti. Tava sieva nomira ar mana vīra daiktu mutē. Tā, lūk, Ēna.

Viņš atgriezās kapličā. Kāds jau bija noslaucījis spļāviena pēdas.

# * *

Neviens no klātesošajiem neuzdrošinājās paskatīties Ēnam acīs. Tie, kas pienāca klāt, nomurmināja līdzjūtības vārdus un nodurtām acīm aši nozuda.

Pēc lenča Ēna paēda Burger King notika bēres. Krēmkrāsas zārks ar Loru tika aizgādāts uz nelielu visu konfe­siju kapsētu pilsētas nomalē: nelīdzenu meža pļavu bez žoga, kas bija kā nosēta ar melna un balta marmora kapakmeņiem.

Uz kapsētu viņš devās Vendela nama katafalkā kopā ar Loras māti. Misis Makeiba laikam uzskatīja, ka meitas nāvē vainojams Ēna.

- Ja tu būtu šeit, viņa pārmeta, nekas tāds nenotiktu! Nezinu, kāpēc viņa ar tevi apprecējās. Es viņai teicu. Es viņai to malu un malu. Bet kura meita tad klausa māti, kura? Pie­klusuši viņa ieskatījās znota sejā. Tu kāvies?

- Jā, viņš atzinās.

- Barbars, Loras māte izmeta un aizvēra muti, paceldama zodu tik augstu, ka galva notrīsēja, un tad skatījās taisni uz priekšu.

Ēna pārsteigts ieraudzīja bērinieku vidū Odriju Bērtoni, kas turējās citiem aiz muguras. īsais aizlūgums bija galā, zārks nolaists aukstajā zemē. Cilvēki pamazām izklīda.

Ēna palika. Viņš tur stāvēja, sabāzis rokas kabatās, drebi­nādamies, lūkodamies kapa bedrē.

Debesis virs viņa bija tēraudpelēkas, neizteiksmīgas un plakanas kā spogulis. Joprojām sniga, rēgainās pārslas dīvaini virpuļoja.

Gribējās Lorai kaut ko pateikt, un Ēna bija gatavs palikt tik ilgi, līdz izdomās, ko. Pasaule pamazām zaudēja gaismu un krāsas. Kājas bija nosalušas stīvas, seja un plaukstas no auk­stuma sāpēja. Sildīdamies viņš sabāza rokas dziļāk kabatās, un pirksti sakļāvās ap zelta monētu.

Ēna piegāja pie kapa.

- Tas tev, viņš nočukstēja.

Uz zārka jau bija uzmestas vairākas lāpstas zemes, bedre nebija aizbērta. Iesviedis monētu Lorai, Ēna aši uzbēra tai vairākas riekšavas zemes, lai paslēptu no mantrausīgo kapraču acīm. Notrausis zemi no plaukstām, viņš sacīja:

- Arlabunakti, Lora… man tiešām žēl.

Pagriezies pret pilsētas ugunīm, Ēna sāka soļot atpakaļ uz īglpointu.

Līdz motelim bija krietnas pāris jūdzes, taču pēc trim gadiem cietumā viņš pie katras izdevības labprāt izlocīja kājas. Viņš varētu iet uz ziemeļiem un iegriezties Aļaskā vai arī uz dienvidiem un sasniegt Meksiku un vēl tālākas vietas. Vai ari iet uz Patagoniju un uz Tierra del Fuego.

Ugunszemi. Ēna pūlējās atcerēties teiksmu par to, kā Ugunszeme bija tikusi pie sava vārda. Vēl būdams zēns, viņš bija lasījis par mežonīgiem vīriem, kas kaili sildoties spiedās tuvāk pie ugunskura.

Blakus apstājās mašīna. Logs nolaidās.

- Ēna, vai aizvest tevi? Odrija Bērtone jautāja.

- Nē, viņš atbildēja, ne jau nu tu.

Ēna soļoja tālāk, bet Odrija brauca blakus ar ātrumu trīs jūdzes stundā. Mašīnas lukturu gaismā dejoja sniegpārslas.

- Uzskatīju viņu par labāko draudzeni, Odrija nelikās mierā. Katru dienu runājāmies. Ja mēs ar Robiju sastrīdējā­mies, Lora par to uzzināja pirmā abas devāmies uz Chi-Chi pasērst pie Margaritas un pārrunāt, kādi lopi var būt vīrieši. Un visu šo laiku viņa man aiz muguras drāza Robiju!

- Lūdzu, brauc prom, Odrij! Ēna neizturēja.

- Gribu, lai tu zini, kāpēc tā rīkojos, un viss.

Viņš klusēja.

- Paklau! Odrija iesaucās. Paklau! Es ar tevi runāju!

Ēna pagriezās.

- Tu laikam vēlies, lai saku, ka tev bija tiesības spļaut Lorai sejā? Lai saku, ka man tas nesāpēja? Lai naids pret viņu būtu lielāks nekā ilgas? To tu nesagaidīsi, Odrij!

Viņa vēl bridi brauca līdzās Ēnam, neko neteikdama, un tad pajautāja:

- Kā bija cietumā, Ēna?

Jauki, viņš atbildēja, tur tu justos kā mājās!

Odrija beidzot nospieda gāzes pedāli un, dzinējam rēcot, aizbrauca.

Bez mašīnas ugunīm pasaule kļuva tumša. Mijkrēslis pār­vērtās naktī. Ēna cerēja ejot sasildīties, domāja, ka siltums nokļūs līdz ledusaukstajām rokām un kājām, bet kas tev deva!

Cietumā Lokijs Melkulis kapsētiņu aiz slimnīcas reiz nosauca par kaulu dārzu, un šis tēlainais salīdzinājums Ēnam bija iespie­dies atmiņā. Tonakt viņš sapnī redzēja kaulu dārzu mēnesnīcā, baltus skeleta kokus, kam zaru vietā stiepās kaulainas rokas, bet saknes iesniedzās dziļi kapsētas zemē. Kaulu dārza koku zaros brieda augļi, un sapnī tie satrauca, bet pamodies viņš vairs neatcerējās, kas tie par augļiem un kāpēc tie šķita pretīgi.

Garām brauca mašīnas. Te nu gan derētu ietve. Paklupis uz kaut kā neredzama, Ēna iekrita ceļmalas grāvī, labā roka dziļi iegrima aukstajos dubļos. Uzslējies kājās, viņš noslaucīja rokas bikšu starā un brīdi apjucis stāvēja. Un tad blakus parā­dījās cilvēks, un pēkšņi mutei un degunam piespiedās kaut kas mitrs. Ēna juta indīgu, kodīgu smārdu. Tagad grāvī šķita silti un jauki.

* * *

Šķita, ka deniņi ir pienagloti galvaskausam ar namdara naglām. Rokas viņam bija aizsietas aiz muguras, laikam savilk­tas ar siksnu. Ēna atradās automašīnā uz mīksta ādas sēdekļa. Brīdi viņš pārlika, vai kaut kas nav sagājis grīstē ar dziļāko sajūtu kopumu, bet tad saprata, ka blakussēdeklis tiešām ir tālu.

Viņam blakus sēdēja cilvēki, bet Ēna nespēja pagriezt galvu, lai viņus apskatītu.

Resns jauneklis garā limuzīna otrā galā atvēra bāriņu un, izņēmis diētisko kokakolu, ar paukšķi to atkorķēja. Viņš bija tērpies garā, melnā mētelī no zīdaina auduma un izskatījās tikko kā izaudzis no pusaudža vecuma uz viena vaiga viņam spīdēja pūtīšu kolonija. Ievērojis, ka Ēna atguvies, resnītis pasmaidīja.

- Sveiks, Ēna! viņš teica. Iesaku tev nelekties!

- Labi, Ēna atbildēja. Nelekšos. Vai varat mani izmest pie moteļa America netālu no maģistrāles?

- Iekausti viņu! resnītis teica kādam pa kreisi. Dūre trā­pīja saules pinumā, aizsitot elpu un saliecot augumu uz pusēm. Ēna lēnītēm atliecās atpakaļ.

- Es brīdināju: ar mani labāk nelecies. Bet tu lecies! Atbildi īsi un konkrēti, vai ari tevi piebeigšu. Bet varbūt ne. Varbūt likšu puikām salauzt visus kauliņus tavā draņķa ķermenī. Viņu ir divsimt seši, tāpēc nelecies!

- Skaidrs, Ēna atbildēja.

Griestu violeto gaismu mašīnā nomainīja zila, pēc tam zaļa un dzeltena.

- Tu strādā Trešdienas labā, jaunietis turpināja.

- Jā, Ēna atzinās.

- Kas tam maitasgabalam padomā? Ko šis nodomājis darīt? Gan jau ir kāds plāns. Kas tas par plānu?

- Es pie mistera Trešdienas sāku strādāt šorīt, Ēna sacīja. Par izsūtāmo.

- Gribi teikt, ka neko nezini?

- Gribu teikt, ka neko nezinu.

Puisis blenza uz Ēnu. Ierāvis malku no kokakolas skārdenes, viņš atraugājās un turpināja blenzt. Vai tu man pateiktu, ja to zinātu?

- Visticamāk, ne, Ēna atzinās. Kā jau tu pats teici, es strādāju mistera Trešdienas labā.

Atpogājis žaketi, resnītis izņēma no iekškabatas sudraba cigarešu etviju, atvēra to un piedāvāja cigareti ari Ēnam.

- Smēķē?

Ēna grasījās lūgt, lai vispirms atbrīvo viņa rokas, bet bei­gās iekoda mēlē.

- Nē, paldies, viņš sacīja.

Izskatījās, ka cigarete ir roku darbs, un, kad resnītis to aizdedza ar melnām, matētām Zippo šķiltavām, dūmi, kas pie­pildīja limuzīnu, nebija tabakas dūmi. Zālīte arī tā nav, nolēma Ēna. Smirdēja pēc svilstošas elektroiekārtas.

Dziļi ievilcis dūmu, resnītis aizturēja elpu un tad, izlaidis no mutes dūmu strūkliņu, atkal ievilka to nāsīs. Izskatījās, ka viņš ir vingrinājies pie spoguļa, iekams sāka to demonstrēt sabiedrībā.

- Ja būsi man melojis, balss skanēja kā no tāluma, es tevi, draņķi, piebeigšu. Ielāgo!

- Tā jūs teicāt.

Resnais atkal ierāva pamatīgu dūmu.

- Tu saki, ka esat apmetušies motelī America?

Viņš piebungoja pie aizsargstikla. Šoferis nolaida stiklu.

-Paklau, uz moteli America, pie starpštatu maģistrāles. Izlaidīsim mūsu viesi!

Šoferis pamāja, stikls pacēlās.

Mirgojošās, blāvās gaismiņas limuzīna salonā iededzās uz maiņām, to krāsas atkārtojās noteiktā secībā. Ēnam šķita, ka arī resnīša acis zaļi spīd kā veca datora monitors.

- Trešdienām, vecais, pasaki, lūk, ko. Viņš ir pagātne. Visi viņu ir aizmirsuši. Viņš ir vecs. Saki, ka mēs esam nākotne un tādi kā viņš mums ir pie pakaļas. Viņa vieta ir Vēstures izgāztuvē, bet tādi kā mēs brauc limuzīnos pa nākotnes supermaģistrālēm.

- Pateikšu, Ēna apsolīja.

Galva sāka griezties. Ka tik nebūtu jākorķē.

- Saki viņam, ka esam, velns lai parauj, pārprogrammējuši īstenību. Pasaki, ka valoda ir vīruss, reliģija operatīva sis­tēma, lūgsnas draņķa mēstules. Pasaki viņam to, vai ari es tevi piebeigšu, resnītis dūmu mākonī dūdoja.

- Skaidrs, Ēna atbildēja, te varat mani izlaist. Tālāk aiziešu kājām.

Resnais pamāja.

- Jauki bija ar tevi parunāt, viņš sacīja, atmaidzis dūmos. Bet atceries: ja sadomāsim jūs piebeigt, vienkārši jūs izdzē­sīsim. Saprati? Viens klikšķis, un uzbliezīsim tev virsū nullītes un vieniniekus. Atsaukt darbību nevarēs. Viņš piebungoja pie šofera stikla. Viesis te izkāps.

Pēc tam viņš atkal pagriezās pret Ēnu un pamāja uz ciga­reti.

- Sintētisko krupju āda, viņš paskaidroja, vai zini, tagad jau sintezē bufotenīnu.

Auto apstājās. Stāvs pa labi no Ēnas izkāpa no mašīnas un atvēra durvis, lai izlaistu Ēnu ārā. Izkāpšana bija neērta un neveikla, jo rokas joprojām bija sasietas aiz muguras. Ēna atskārta, ka tā arī nebija kārtīgi saskatījis nevienu no saviem nolaupītājiem, lai ari tie sēdēja viņam līdzās aizmugures sēdeklī. Vai tie bija vīrieši vai sievietes, jauni vai veci.

Kāds pārgrieza kaprona saites, ar kurām bija sasietas Ēnas rokas. Saites nokrita uz asfalta. Viņš pagriezās. Limuzīna salonā vijās un locījās dūmi, kuros gailēja divas gaismiņas šobrīd vara krāsā kā skaistas krupja acis.

- Galvenais, velns parāvis, ir dominējošā paradigma, Ēna. Viss pārējais ir sūds. Un paklau izsaku līdzjūtību par tavu večiņu!

Durvis aizcirtās, un auto klusi aizslīdēja. Līdz motelim bija vēl gabaliņš, ko iet, un Ēna, elpodams auksto gaisu, sāka soļot garām sarkanām, dzeltenām un zaļām gaismām, kas reklamēja visneiedomājamākos ātro uzkožamo veidus, proti, hamburge­rus. Līdz motelim viņš tika bez starpgadījumiem.