Amerikāņu dievi

DIVDESMITĀ NODAĻA

pavasaris klāt un

Balonvīrs ar kazas kāju pūš

ka vai nu

e. e. kamings

Ap pusdeviņiem no rīta nomātā mašīnā Ēna izbrauca no meža un laidās lejup pa kalnu ar ātrumu septiņdesmit pieci kilometri stundā, atgriezdamies Leiksaidā, kuru pirms trim nedēļām, viņaprāt, bija pametis uz visiem laikiem.

Vērojot pilsētu, atklājās, ka pēdējo nedēļu laikā, kas šķita vesela mūžība, tā tikpat kā nav mainījusies. Novietojis mašīnu pusceļā līdz ezeram, viņš izkāpa laukā.

Uz ledus vairs nebija nedz bļitkotāju būdiņu, nedz pikapu, neviens nesēdēja pie āliņģa ar makšķeri un alus pudeļu bate­riju. Bez žilbinoši baltās sniega kārtas ezers izskatījās tumšs. Tagad uz tā virsmas spīdēja ūdens lāmas, atspoguļodamas debesis, bet pats ūdens zem ledus izskatījās tumšs, un ledus bija tik caurspīdīgs, ka varēja redzēt melno dzelmi. Debesis bija pelēkas, aizsalušais ezers drūms un pamests.

Tomēr ne gluži.

Tur stāvēja mašīna, novietota uz aizsalušā ezera gan­drīz zem tilta, un visi, kas iebrauca pilsētā vai brauca garām, nevarēja to neievērot. Netīri zaļganā krāsā tādas mašīnas parasti pamet autostāvvietās, vienkārši aiziet un nenāk atpa­kaļ, jo pēc tāda auto nav vērts atgriezties. Mašīnai nebija motora. Bez dzinēja. Tā bija derību simbols, kas gaidīja, kad ledus izčākstēs, sāks kust un kļūs bīstams, un ezers to aprīs uz visiem laikiem.

īsajai piebrauktuvei priekšā bija aizvilkta ķēde ar brīdinā­jumu, kas aizliedza cilvēkiem vai transportlīdzekļiem doties uz ezeru. Plāns ledus, tas vēstīja. Apakšā ar roku bija piezīmēta pārsvītrotu piktogrammu virkne: nekādu mašīnu, nekādu gājēju, nekādu sniega auto! Bīstami!

Nelikdamies ne zinis par aizliegumiem, Ēna devās lejup pa krastu, kas izrādījās ļoti slidens: sniegs jau bija izkusis, un tagad nācās lāčot pa dubļiem un brūnganu, apledojušu zāli. Kaut kā aizķepurojies līdz ezeram un uzmanīgi šķērsojis īsu laipiņu, viņš beigās tika uz ledus.

Ūdens kārtiņa ar izkusušo ledu un sniegu bija dziļāka, nekā izskatījās no tilta, bet ledus glumāks un slidenāks nekā jeb­kurā slidotavā. Ēna tikai ar grūtībām varēja noturēt līdzsvaru. Viņš brida pa ūdeni, kas sniedzās līdz zābaku auklām un sūcās iekšā. Pa ledusūdeni. Tas darīja nejutīgu vietu, kurai pieskārās. Laipodams pār aizsalušo ezeru, viņš jutās dīvaini attālināts, it kā redzētu sevi filmā, kurā jautās nenovēršamības sajūta bija skaidrs, ka notikumi tālāk ies savu gaitu, nonākot pie atrisinā­juma, un nebija viņa spēkos ko mainīt.

Ēna tuvojās krakatai, sāpīgi apzinoties, ka ledus ir tik neiz­turīgs un ūdens virs tā tik auksts, cik vien var būt nesasalis ūdens. Tomēr viņš gāja un gāja, paslīdēja un slīdēja. Dažas reizes Ēna pakrita.

Šur tur mētājās tukšas alus pudeles un skārdenes, vaja­dzēja apiet riņķī bļitkotāju āliņģiem, kas nebija aizsaluši; ik āliņģi pildīja melns ūdens.

Krakata izrādījās tālāk, nekā no ceļa bija šķitis. Ezera dien­vidu malā skaļi nokrakšķēja ledus, it kā lūztu milzīgs koks, un sekoja varena atbalss, vibrējot kā basa stīga, tik liela kā ezers. Ledus smagi iečīkstējās un ievaidējās kā vecas durvis, kas negrib atvērties. Ēna, kā varēdams, gāja uz priekšu.

Tā ir pašnāvība, čukstēja saprāta balss. Vai nevari atmest tam visam ar roku?

Nē, Ēna skaļi atbildēja, man jāzina]

Un viņš turpināja iet.

Beigās kaut kā aizkļuvis līdz krakatai, Ēna uzreiz saprata, ka nav kļūdījies. Ap mašīnu vējoja smirdoņa vāja, nepatī­kama smaka, un arī rīklē cirta puvuma smārds. Apgājis apkārt mašīnai, Ēna ieskatījās iekšā. Sēdekļi bija netīri un saplēsti. Iekšā neviena nebija. Viņš paraustīja durvis aizslēgtas, tāpat arī bagāžas nodalījums.

Kaut nu viņš būtu paņēmis līdzi lauzni!

Savilcis cimdā dūri, Ēna noskaitīja līdz trīs un pamatīgi iebelza pa stiklu šofera pusē.

Roka sāpēja. Stikls bija palicis neskarts.

Ēna iedomājās par kārtīgu ieskrējienu viņš bija pārlieci­nāts, ka varētu ielauzt stiklu ar kājas spērienu, protams, ja paveiktos un viņš nepaslīdētu un nenokristu uz slapjā ledus. Taču Ēna nepavisam negribēja izkustināt krakatu tik spēcīgi, lai zem tās ieplaisātu ledus.

Ēna apskatīja mašīnu. Tad viņš ķērās pie radioantenas tai vajadzētu būt bīdāmai augšup un lejup, taču tā acīmredzot gadiem nebija kustināta: pietika antenu pieliekt, un tā pie pamatnes nolūza. Paņēmis antenu aiz tievā gala, kur vajadzētu būt metāla uzgalim (tas laika gaitā bija pazudis), Ēna salieca metālu āķī.

Āķi viņš iebāza iespējami dziļi starp gumijas blīvi un priekšstiklu, cenšoties aizsniegt durvju slēdža mehānismu. To panācis, viņš grozīja, bīdīja, kustināja un grūda antenu, līdz āķis aizķērās, un tad Ēna vilka.

Viņš juta, kā improvizētais āķis nomūk no durvju slēdža.

Smagi nopūties, Ēna iebāza spraugā antenu un mēģināja vēlreiz, šoreiz nesteidzīgāk un rūpīgāk. Šķita, ka, pārnesot svaru no vienas kājas uz otru, ledus neapmierināti noburkšķ. Lēni… un tad…

Viņam izdevās. Ēna pavilka antenu uz savu pusi, un priekšdurvju slēdzene noklikšķēja. Pieskāries kliņķim, viņš nospieda pogu un pavilka. Durvis neatvērās.

Tās ir iesprūdušas, viņš nodomāja, aizsalušos. Tas arī ir viss.

Viņš rāva, slīdot uz ledus, un durvis beidzot atsprāga vaļā, ledus gabaliņiem šķīstot uz visām pusēm.

Salonā smirdoņa bija vēl briesmīgāka trūdu un slimības smaka. Ēnam sametās nelabi.

Mazliet pameklējis, viņš zem paneļa atrada melnu bagāž­nieka slēdzi un stingri to pavilka.

Aiz muguras atskanēja dobjš būkšķis, kad bagāžnieks atvē­rās.

Slīdēdams un šļakstīdamies, ar vienu roku pieturēdamies pie mašīnas, viņš apgāja tai riņķī.

Tas ir bagāžniekā, viņš domāja.

Vāks bija mazliet pavēries. Iebāzis spraugā plaukstu, Ēna parāva to augšup.

Degunā iecirtās nelaba smaka, lai gan tā varēja būt vēl rie­bīgāka: bagāžnieka dibenā bija pabieza kārta pakusuša ledus. Tur bija meitene. Košsarkanā kombinezonā, tagad jau notrai­pītā; peļu krāsas mati garāki, un lūpas cieši sakniebtas, tāpēc zilo gumijas zobu platīti Ēna neredzēja. Aukstums viņu bija labi saglabājis, uzturējis tikpat labi kā saldētavā.

Meitenes acis bija plati atvērtas un sejas izteiksme lieci­nāja, ka mirstot viņa ir raudājusi. Asaras uz viņas vaigiem joprojām bija sasalušas. Cimdi bija koši zaļi.

Visu šo laiku tu biji te, Ēna teica Elisonas Magovernas līķim. Visi, kas brauca pāri tiltam, tevi redzēja. Visi, kas brauca cauri pilsētai, tevi redzēja. Bļitkotāji katru dienu gāja tev garām. Bet neviens neko nenojauta.

Un tad viņš aptvēra, ka ir pēdējais muļķis.

Kāds zināja.

Kāds bija ielicis viņu bagāžniekā.

Noliecies virs bagāžnieka, Ēna mēģināja līķi izcelt. Viņš taču galu galā viņu atrada. Tagad viņam bija meitenes līķis jāizvelk. Ēna ar visu sparu noliecoties atspiedās pret bagāž­nieku. Ar to laikam pietika.

Ledus zem krakatas priekšējiem riteņiem padevās (varbūt viņa kustību dēļ, bet varbūt ne), un tās priekšgals pazuda melnā ezera ūdenī. Pa atvērtajām durvīm sāka ieplūst ūdens, un ari Ēna jau stāvēja līdz potītēm slapjumā, lai gan pamats zem kājām vēl bija stingrs. Tramīgi pametis skatienu visap­kārt, viņš domāja, kā lai tiek projām, taču bija jau par vēlu: ledus pēkšņi sasvērās, un viņš iekrita bagāžniekā pie mirušās meitenes. Mirkli vēlāk mašīnas pakaļgals ieslīdēja ezera ledai­najos ūdeņos. Bija divdesmit trešais marts, desmit minūtes pāri deviņiem no rīta.

Ēna dziļi ievilka elpu, pirms nogrimt, un aizvēra acis, bet viņš atsitās pret ledaino ūdeni kā pret sienu, uz bridi zaudē­dams elpu.

Krakata vilka viņu lejup tumšajā, ledaini aukstajā ūdenī.

Ēna jau bija ezera dzelmē, aukstumā un tumsā. Drēbes, cimdi un zābaki vilka viņu lejup, un jo sevišķi kustības ierobe­žoja mētelis, kas šķita tik smags un biezs kā nekad.

Ēna krita un krita. Viņš mēģināja atgrūsties no mašī­nas, bet visi pūliņi bija veltīgi: vraks rāva viņu līdzi. Un tad pēkšņi atskanēja sitiens, kas atbalsojās nevis ausīs, bet visā viņa augumā; kreisā potīte sagriezās, un pēda pakļuva zem mašīnas, kas bija piezemējusies ezera dibenā. Ēnu sagrāba šausmas.

Viņš atvēra acis.

Ēna zināja, ka te lejā būs tumšs. Racionāli spriežot, ezera dzelmē jāvalda tumsai, tur neko nevar redzēt, tomēr viņš redzēja, viņš visu redzēja. No atvērtā bagāžnieka viņā skatī­jās Elisonas Magovernas baltā seja. Visapkārt bija mašīnas, iepriekšējo gadu krakatas, sapuvuši, rēgaini veidoli ezera dzelmē, pa pusei apbedīti ezera dubļos.

Un ko gan, Ēna iedomājās, vilka uz ezera ledus, kad vēl nebija mašīnu?

Viņš nešaubījās, ka visos vrakos ir paslēpti bērnu līķi, un to bija simtiem. Katru gadu viena krakata visus ziemas mēnešus stāvēja uz ledus visu acu priekšā. Zem katras mašīnas ielūza ledus, ziemas beigās atdodot to aukstajiem ezera ūdeņiem.

Te gulēja Lemmi Hautala un Džesija Lavata, Sandijs Olsens un Džo Mings, Sāra Lindkvista un visi pārējie. Dzelmē, aukstumā un klusumā…

Ēna mēģināja atbrīvot kāju, taču tā bija ne pa jokam iestrē­guši, un spiediens plaušās kļuva neizturams. Ausis graizīja asas, briesmīgas, mežonīgas sāpes. Ēna lēni izelpoja, un gar seju augšup pacēlās burbuļi.

Drīz, viņš domāja, drīz vajadzēs ieelpot. Vai arī es noslāpšu.

Noliecies un ar abām rokām satvēris vraka buferi, Ēna ar visu spēku cēla to augšup. Veltīgi.

Tā ir tikai mašīnas čaula! Dzinēju viņi ir izņēmuši, un tas ir vissmagākais. Tu to vari. Tikai grūd.

Viņš grūda.

Mokoši lēni, centimetru pēc centimetra mašīna sāka slī­dēt uz priekšu dubļos, un viņam beidzot tiešām izdevās no vraka apakšas izvilkt kāju. Ēna lūkoja izrauties aukstajā ūdenī augšup, taču nevarēja izkustēties ne no vietas. Mētelis, viņš sev sacīja, droši vien kaut kur aizķēries. Izvilcis rokas laukā no pie­durknēm, Ēna ar stingiem pirkstiem sāka raustīt rāvējslēdzēju. Tad viņš rāva to ar abām rokām, un aizdare padevās. Steigšus atbrīvojies no mēteļa, viņš grūdās augšup, prom no mašīnas.

Izkustējies no vietas, Ēna netika gudrs, kur augša, kur apakša. Viņš slāpa nost, sāpes krūtīs un galvā nebija izturamas, tā nu Ēna bija drošs, ka viņam būs jāieelpo, jāelpo aukstajā ūdenī, jāmirst. Bet tad viņa galva atsitās pret cietu virsmu.

Ledus. Viņš triecās pret ledu ezera virspusē. Ēna sāka ar dūrēm pa to dauzīt, taču rokām vairs nebija spēka. Nebija, kur pieķerties, nekur nevarēja atsperties. Pasaule izšķīda aukstajā tumsā zem ezera. Nebija nekā, tikai aukstums.

Nu stulbums! Ēna nodomāja, pēkšņi atcerējies veco, bērnībā redzēto filmu ar Toniju Kērtisu. Jāpagriežas ar muguru uz leju, jāpiespiež seja ledum, varbūt tur būs kaut cik gaisa, lai var ieel­pot, kaut kur taču jābūt gaisam, tomēr turpināja pasīvi peldēt un salt, nespēdams pakustināt muskuļus, lai gan no tā bija atkarīga dzīvība, dārgā dzīvība.

Taču aukstums jau bija paciešams. Pat kļuva silti. Laikam mirstu. Taču šoreiz viņu sagrāba dusmas, negants niknums, kas lika saņemties un iekustināt muskuļus, kuri jau šķita pade­vušies uz visiem laikiem.

Pastiepis roku, Ēna juta, ka saskrāpē to pret ledus malu un ka roka ir izkļuvuši ārā, gaisā. Viņš centās pieķerties malai un sajuta, ka viņa roku satver cita roka un velk.

Galva atsitās pret ledu, seja pret ledus vāka apakšu tika saskrambāta, un nākamajā mirklī viņš jau bija laukā. Ēna redzēja, ka ir izglābies caur āliņģi. Kādu bridi viņš spēja vien elpot un gaidīt, lai melnais ezera ūdens iztek laukā no deguna un mutes, un mirkšķināt acis, redzot tikai žilbinošo dienas gaismu un izplūdušus veidolus, un kāds viņu vilka un mudi­nāja kustēties ārā no ūdens. Kāds viņam teica, ka viņš nosals līdz nāvei, tāpēc, vecīt, saņemies, raujies ārā, un Ēna locījās un grozījās kā krastā izmeties ronis, viņš trīcēja, drebēja un kāsēja.

Garšļaukus izstiepies uz krakšķošā ledus, Ēna kampa gaisu. Ledus kuru katru mirkli varēja ielūzt, tomēr viņš nespēja pakustēties. Domas nāca pie viņa lēni kā sīrupa pilieni.

Lieciet man mieru, viss ir kārtībā, Ēna mēģināja pateikt. Viņa vārdi bija neskaidra murmulēšana un stostlšanās.

Bridi jāatpūšas, un būs labi, tikai jāatpūšas, un tad viņš piecelsies un ies, mūžīgi taču uz ledus gulēt nevar.

Strauja kustība, un sejā iešļācās ūdens. Kāds pacēla Ēnas galvu un sāka vilkt viņu pa glumo ledu; gribējās protestēt, teikt, ka viņam mazliet jāatpūšas, varbūt jāpaguļ, vai tiešām tas būtu par daudz prasīts? Un viss būtu kārtībā. Ja vien viņu liktu mierā.

Ēna neticēja, ka bija aizmidzis, bet pēkšņi viņš atradās plašā līdzenumā. Viņa priekšā stāvēja vīrs ar bifeļa galvu un pleciem un sieviete ar milzīga kondora galvu. Viskij' Džeks stāvēja starp tiem abiem, skumji skatījās uz viņu un šūpoja galvu.

Indiānis pagriezās un lēnā solī devās projām. Bifeļcilvēks gāja kopā ar viņu. Sieviete-pērkonputns ari tā kā grasījās sekot, taču pēc tam pietupās, atgrūdās no zemes un pacēlās debesīs.

Ēna izjuta zaudējumu. Viņš gribēja saukt, lūgt, lai viņi atgriežas un nepamet viņu, taču pasaule izplūda, zaudēdama krāsas un formu. Viņi bija aizgājuši, ainava sāka bālēt, un tad vairs nebija itin nekā.

* * *

Sāpes bija neizturamas: visas šūnas un nervi it kā kusa un modās, pieteikdami sevi ar dedzināšanu un sāpēm.

Skaustam uzgūla roka, sagrāba viņu aiz matiem, bet otra satvēra aiz zoda. Ēna atvēra acis, domādams, ka nokļuvis slimnīcā.

Viņa pēdas bija basas. Kājās bija džinsi. Viņš bija līdz viduk­lim kails. Gaisā cēlās tvaiki. No skūšanās spogulīša pie sienas vērās viņa atspulgs, zemāk bija izlietne un zila zobu birste ar pastu notašķītā stikla glāzē.

Prāts gausi apstrādāja informāciju, gabaliņu pēc gabaliņa.

Roku pirksti dega. Kāju pirksti svila.

Ēna sāka vaidēt sāpēs.

- Neuztraucies, Maik! Gan būs labi, atskanēja pazīstama balss.

- Kas? viņš jautāja, vismaz mēģināja jautāt. Kas notiek?

Balss pašam likās saspringta un sveša.

Viņš sēdēja vannā. Karstā ūdenī. Ēnam katrā ziņā šķita, ka ūdens ir karsts, taču īstas pārliecības par to nebija. Viņš sēdēja līdz kaklam ūdenī.

- Pēdējā muļķība, ko var darīt ar līdz nāvei pārsalušu cil­vēku, ir nosēdināt viņu uguns priekšā. Otra muļķība: tīt segās, sevišķi, ja viņš jau ir aukstās, slapjās drēbēs. Sega izolē, un aukstums netiek laukā. Trešā muļķība, un tas ir mans personis­kais viedoklis, ir nolaist asinis, sasildīt tās un atkal saliet atpa­kaļ. Lūk, kā rīkojas mūsdienu ārsti. Sarežģīti, dārgi. Un stulbi.

Balss skanēja no augšas un aiz muguras.

-Visātrāk un visprasmīgāk, glābjot pār bortu pārkritušu cilvēku, gadsimtiem rīkojušies jūrnieki. Nelaimīgo viņi iemet karstā ūdenī. Ne pārāk karstā. Vienkārši karstā. Ja gribi zināt, kad atradu tevi uz ledus, biji gandrīz beigts. Kā jūties, Hudīni?

- Sāp, Ēna atbildēja, visas maliņas. Jūs izglābāt man dzīvību.

- Var jau būt, ka varētu tā teikt. Vai spēsi pats noturēt galvu virs ūdens?

- Varbūt.

- Palaidīšu tevi vaļā. Ja tiksi zem ūdens, atkal tevi izvilkšu.

Rokas atlaida viņa galvu.

Juzdams, ka slīd uz leju, Ēna ieķērās vannas malās, centās uzslieties, bet tad atkrita atpakaļ. Vannas istaba bija neliela. Viņš sēdēja vecā vannā ar aplupušu emalju, skrāpējumiem un rūsas plankumiem.

Ēnas redzeslaukā parādījās večuks ar raižpilnu seju.

- Vai nav jau labāk? Hincelmans prasīja. Atlaidies un atslābinies! Kārtīgi piekurināju savu būdu. Kad beigsi, saki, es atnesīšu halātu, bet džinsus iemetīsim žāvētājā pie citām drēbēm. Vai izklausās labi, Maik?

- Tas nav mans vārds.

- Ja reiz tu tā saki.

Večuka goblina seja sarāvās neveiklības izteiksmē.

Nezinādams ne rīta, ne vakara, Ēna sēdēja vannā, līdz augums vairs nesvila un roku un kāju pirkstus varēja pakus­tināt bez sāpēm. Hincelmans palīdzēja viņam piecelties kājās un izlaida no vannas silto ūdeni. Ēna apsēdās uz vannas malas, un tad par abiem viņi novilka džinsus.

Tīri mierīgi Ēna iestīvējās frotē halātā, kas viņam bija par mazu, un, balstīdamies uz večuka pleca, devās uz nelielo, mājīgo istabu, kur iegāzās senatnīgā dīvānā. Noguris un vārgs, zaudējis pēdējos spēkus, taču dzīvs. Kamīnā sprakšķēdamas dega malkas pagales. No visām sienām pretī pārsteigtas ska­tījās apputējušas briežu galvas, bet tām blakus lielas, nola­kotas zivis.

Džinsus Hincelmans aiznesa uz blakusistabu, kur grabo­šais žāvētājs uz brīdi pieklusa, bet tad atkal sāka darboties. Viņš atgriezās ar kūpošu krūzi rokās.

- Tā ir kafija, viņš sacīja, stimulants. Un pielēju tai klāt šņabi. Vien drusciņ. Senāk mēs tā allaž darījām. Ārsts gan to neieteiktu.

Ēna saņēma kafijas krūzi ar abām rokām. Uz tās bija milzīga oda attēls un vēstījums: Ziedo asinis brauc uz Viskonsinu!

- Paldies!

- Tam jau arī ir draugi, Hincelmans sacīja. Kādu dienu tu vari izglābt dzīvību man. Bet tagad centies visu aizmirst.

Ēna malkoja kafiju.

- Es jau domāju, ka ar mani ir cauri.

- Tev paveicās. Es stāvēju uz tilta, paredzēdams, ka lielā diena ir klāt: manos gados cilvēkam ir nojauta. Gaidīju ar veco kabatas pulksteni rokās un tad ieraudzīju uz ledus tevi. Saucu, bet laikam nevarēji vairs mani sadzirdēt. Ieraudzīju, ka mašīna iet lejā un tu tai līdzi. Nodomāju, ka būsi pagalam, un tad pats kāpu uz ledus. Tu nu gan liki man trūkties! Vairāk nekā divas minūtes biji zem ledus. Bet tad ieraudzīju, ka tur, kur nogrima mašīna, parādās roka kā spoks, kas ceļas virs ūdens… Hincelmana balss aizlūza. Mums abiem velnišķīgi paveicās, ka ledus izturēja mūsu svaru, kad vilku tevi krastā.

Ēna pamāja.

- Labs darbs jūsu sarakstā, viņš teica, un goblina seja atplauka smaidā.

Kaut kur mājā noklaudzēja durvis. Ēna malkoja kafiju.

Galva pamazām noskaidrojās, un viņš sāka domāt.

Nezin kā večuks, divreiz mazāks un trīsreiz vieglāks par Ēnu, varēja viņu, slīkoni, izcelt no ūdens, aizvilkt pa ledu un krastu līdz mašīnai, un pēc tam ienest mājā un iesēdināt vannā?

Piegājis pie kamīna, večuks uzmanīgi ar stangām ielika uguns liesmās pagalīti.

- Vai gribat zināt, ko es tur, uz ledus, meklēju?

Hincelmans paraustīja plecus:

- H nav mana darīšana.

- Zināt, vienu gan es nesaprotu… Ēna iesāka un aprāvās, sakārtodams domas. Nesaprotu, kāpēc jūs izglābāt man dzīvību.

- Nu, večuks novilka, esmu tā audzināts: ja redzu cil­vēku nelaimē…

- Nē, Ēna viņu pārtrauca, es domāju kaut ko citu. Jūs nogalinājāt visus tos bērnus. Katru ziemu. Es esmu vienīgais, kam radās aizdomas. Jūs droši vien redzējāt, ka atveru bagāž­nieku. Kāpēc vienkārši neļāvāt man noslīkt?

Pieliecis galvu, Hincelmans domīgi kasīja degunu, šūpoda­mies turp un atpakaļ un domādams.

- Jautājums vietā, viņš beigās atbildēja. Laikam tāpēc, ka biju kādam parādā, un es nemēdzu palikt parādā.

- Vai jūs runājat par Trešdienu?

- Tieši tā.

- Tāpēc viņš mani paslēpa Leiksaidā? Lai neviena spēkos nebūtu mani atrast?

Hincelmans neko neatbildēja. Viņš nocēla no āķa smagu kruķi un pabikstīja liesmas kamīnā; no uguns cēlās oranžu dzirksteļu mākonis un dūmi.

- Te ir manas mājas, večuka balss skanēja īgni, un pil­sēta mums ir laba.

Pabeidzis dzert kafiju, Ēna nolika krūzīti uz grīdas. Pat tas viņam šķita neizsakāmi grūti.

- Cik ilgi jūs te dzīvojat?

- Pietiekami ilgi.

- Vai ezeru izveidojāt jūs?

Hincelmans uzmeta viņam pārsteigtu skatienu.

-Jā, viņš atbildēja. Es izveidoju ezeru. Te bija tikai dzirnavas ar dīķi pie strauta, bet cilvēki to sauca par ezeru… Es jau biju sapratis, ka tādiem kā es šī zeme ir īsta elle. Tā mūs apēd. Bet es negribēju tikt apēsts. Izdomāju darījumu. Devu cilvēkiem ezeru, devu pilsētai uzplaukumu…

- Un vienīgā samaksa par to ik ziemu pa bērnam.

- Labi bērni. Hincelmans lēni šūpoja sirmo galvu. Viņi visi bija labi bērni. Izvēlējos tikai tos, kas man patika. Vienīgais izņēmums bija Čārlijs Neligans. Viņš gan bija melnā avs. Vai tas bija 1924. gads? Vai 1925.? Jā, tāda noruna bija.

- Bet pilsētnieki? Ēna jautāja. Meibla. Margrete. Čads Muligans. Vai viņi zinai

Hincelmans neatbildēja. Viņš izvilka no uguns kruķi, kura gals kvēloja blāvi oranžs. Ēna zināja, ka rokturis sakarsis tā, ka dedzina plaukstu, bet večukam tas netraucēja rušināt ogles. Iegrūdis kruķi uguni, viņš to tur atstāja.

- Viņi zina, ka dzīvo labā vietā. Tikmēr citas pilsētas tuvā­kajā apkaimē, visā štatā iznīkst. To taču viņi zina.

- Arī to, ka nogalinājāt bērnus?

- Es rūpējos par pilsētu, Hincelmans mala savu. Nekas te nenotiek bez manas ziņas. Vai saproti? Te neatbrauks neviens, kura ierašanos es negribēšu. Tieši tāpēc tavs tēvs atsūtīja tevi uz šejieni. Viņš negribēja, lai tur ārā esi kā uz skatuves un pievērs sev uzmanību. Tas ari viss.

- Bet jūs viņu nodevāt.

- Nekā tamlīdzīga! Jā, viņš bija krāpnieks. Bet es vienmēr nokārtoju parādus.

- Es jums neticu, Ēna purināja galvu.

Hincelmans izskatījās aizvainots. Viņš ar vienu roku plū­kāja sirmo matu kumšķi deniņos.

- Es savu vārdu turu.

- Nē, neturat vis! Šeit ieradās Lora. Viņa teica kāds esot viņu saucis. Kur nu vēl dīvainā sakritība, ka vienā vakarā iero­das Sama Melnā Vārna un Odrija Bērtone? Neticu, ka tā bija sagadīšanās. Sama Melnā Vārna un Odrija Bērtone. Divi cil­vēki, kuri zina, kas es patiesībā esmu, un zina, ka mani meklē. Dubults neplīst. Varbūt jums bija vēl kāds rezerves variants, Hincelman? Mans bijušais cietuma uzraugs, kas negaidot izdo­mātu nedēļas nogalē atbraukt uz ezeru pamakšķerēt? Loras māte? Ēna juta, ka ir dusmu varā. Jūs gribējāt aizvākt mani no Leiksaidas, vienīgi baidījāties no Trešdienas.

Uguns gaismā Hincelmans vairs neizskatījās pēc šķelmja, bet pēc himeras.

- Mums ir laba pilsēta, viņš atkārtoja.

Bez sava smaida večuks atgādināja vaska figūru vai līķi.

- Tu mums varēji piesaistīt pārāk lielu uzmanību. Pilsētai tas var nākt par ļaunu.

- Vajadzēja atstāt mani uz ledus, Ēna atbildēja, vai labāk ezerā. Es atvēru krakatas bagāžnieku. Elisona vēl ir sasa­lusi ledū. Kad tas kusīs, līķis tiks laukā un uzpeldēs. Un tad viņi tur ienirs un paskatīsies, kas vēl guļ ezera dibenā. Atradīs tur jūsu nobeigto bērnu pīšļus. Domāju, ka viens otrs ir tīri labi saglabājies.

Hincelmans noliecās un pacēla kruķi. Nu jau viņš vairs neizlikās, ka miermīlīgi rušina ogles, bet turēja kruķi kā šķēpu vai milnu, oranži baltajam galam zibot gaisā. Tas dūmoja. Ēna ļoti labi apzinājās, ka ir gandrīz kails, noguris un neveikls un ka nepavisam nav spējīgs sevi aizstāvēt.

- Gribat mani nosist? viņš prasīja. Uz priekšu! Dariet to. Es jau tāpat esmu mironis. Zinu, ka jums pieder šī pil­sēta jūsu mazā pasaulīte. Bet, ja domājat, ka neviens mani nemeklēs, tad rūgti maldāties. Viss ir galā, Hincelman! Tā vai citādi, bet galā!

Balstīdamies uz kruķa kā uz kūjas, Hincelmans piecēlās kājās. Nokaitētais gals pieskārās paklājam, un tas sāka gruzdēt un dūmot. Ēnā skatījās blāvi zilās acis, kurās mirdzēja asaras.

- Es mīlu savu pilsētu, Hincelmans teica. Man patiešām patīk tēlot jocīgu večuku, stāstīt pasakas, braukāt ar Tesiju un žibulēt uz ezera ledus. Vai atceries, es tev reiz teicu? Galve­nais ir nevis izvilkt zivis, bet sirdsmiers, ar kuru atgriezties mājās.

Vecais izstiepa kruķi ar nokaitēto galu uz Ēnas pusi, un viņš no tik neliela attāluma sajuta karstumu.

- Es varētu tevi nogalināt, Hincelmans sacīja, varētu to nokārtot. Esmu tā darījis agrāk. Tu neesi pirmais, kas to saprata. Arī Čada Muligana tēvs to atklāja. Es tiku galā ar viņu un tikšu galā ari ar tevi.

- Iespējams, Ēna pamāja, bet cik ilgi vēl, Hincelman? Gadu? Desmit? Tagad taču ir datori, Hincelman. Ļaudis nav stulbi. Viņi izskaitļo sakritības. Katru gadu pazudīs pa bērnam.

Agri vai vēlu viņi sāks te ošņāt. Upat kā ieradās meklēt mani. Saki, cik tev ir gadu?

Ēna ieķērās ar pirkstiem dīvāna spilvenā un grasījās to pacelt priekšā galvai: tas atvairīs pirmo triecienu.

Hincelmana sejā nepakustējās ne vaibsts.

- Man bērnus ziedoja jau sen pirms tam, kad Melnajā mežā parādījās romieši, viņš atbildēja. Sākumā es biju dievs un tikai vēlāk kobolds.

- Varbūt laiks doties tālāk, Ēna sacīja. Viņš domāja, kas gan ir kobolds.

Hincelmans skatījās uz viņu. Viņš paņēma kruķi un iegrūda tā galu kvēlojošajās oglēs.

- Varbūt patiešām ir. Tas nav tik vienkārši. Kāpēc tu, Ēna, domā, ka atstāšu pilsētu, pat ja es to gribētu? Esmu daļa no šīs pilsētas. Gribi, lai dodos projām, Ēna? Esi gatavs mani nogali­nāt? Lai es tiktu projām?

Ēna nolaida skatienu. Vietā, kur paklājam bija piedūries kruķis, joprojām sprēgāja dzirksteles. Sekodams viņa skatie­nam, Hincelmans uzmina gruzdumam ar kāju. Ēnas prātā ne lūgti, ne saukti atkal parādījās vairāk nekā simts bērni, un visi skatījās viņā tukšiem acu dobumiem, bet ap bērnu sejām kā ūdenszāles lēnām vijās mati. Viņu skatienos jautās pārme­tums.

Ēna zināja, ka ir nodevis bērnus. Bet ko citu viņam atlika darīt?

- Es nevaru jūs nogalināt. Jūs izglābāt man dzīvību, viņš sacīja.

Ēna pašūpoja galvu. Viņš jutās kā īsts mēsls, mēsls visās nozīmēs. Ēna vairs nejutās ne kā varonis, ne kā detektīvs viņš bija draņķa nodevējs, kas draud tumsai ar pirkstu un pēc tam uzgriež tai muguru.

- Vai gribi, lai atklāju tev noslēpumu? Hincelmans atdzī­vojās.

Man vienalga, Ēna ar smagu sirdi atbildēja. Noslēpumi viņam jau sen bija līdz kaklam.

-Skaties!

Hincelmana vietā pie uguns parādījās puišelis, ne vecāks par pieciem gadiem. Ar gariem, tumšbrūniem matiem. Pilnīgi kails, vienīgi viņam ap kaklu bija padilusi ādas siksna. Zēnā bija iedurti divi zobeni: viens krūtīs, bet otrs bija iedzīts plecā, tā gals rēgojās zem krūškurvja. No brūcēm straumē plūda asinis, tās tecēja pār bērna augumu un uz grīdas krājās peļķē. Zobeni izskatījās neiedomājami seni.

Bērna acis, sastingušas sāpēs, skatījās Ēnā.

Protams, Ēna nodomāja. Viens no paņēmieniem, kā radīt savas cilts dievu. Hincelmans varēja neko nestāstīt viņš jau visu zināja.

Ņem bērnu un audzini to tumsā, lai viņš nevienu neredz, nevienam nepieskaras. Gadiem baro viņu ar labu ēdienu, labāku nekā to, ko ēd citi ciema bērni. Piektajā ziemā, kad nakts visga­rākā, pārbiedēto mazuli izrauj no viņa būdas ugunskuru loka vidū un sadur viņā dzelzs un bronzas asmeņus. Pēc tam mazo ķermenīti izžāvē oglēs, ietin kažokādās un nēsā no apmetnes uz apmetni Melnā meža biezoknī, ziedojot viņam citus bērnus un dzīvniekus un beigās pārvēršot cilts talismanā. Kad tas aiz vecuma brūk kopā, trauslos kauliņus ieliec lādītē un pielūdz, līdz tie sabirzt un aiziet nebūtībā, bet ciltis, kas pielūdza bērnu-dievu kastē, pazūd no pasaules. Un bērns-dievs, ciemata veiksmes nesējs, tiks aizmirsts, tas pastāvēs vien kā rēgs vai rūķis kobolds.

Ēna domāja, kas tie bija par ļaudīm, kuri pirms pusotra gadsimta šķērsojuši Atlantijas okeānu, ieceļoja Ziemeļu Viskonsinā ar dzīvu Hincelmanu prātā, vai tas bija kāds malkas cirtējs vai kartogrāfs?

Asiņainais bērns pazuda, asinis ari, un Ēnas priekšā atkal stāvēja večuks ar sirmu pūku ērkuli uz galvas un goblina smaidu. Viņa džempera piedurknes vēl bija piesūkušās ar ūdeni no Ēnas vannošanas un glābšanas no nāves.

- Hincelman! pie ārdurvīm kāds iesaucās.

Večuks pagriezās. Ēna ari.

- Atnācu pateikt, ka krakata jau zem ledus, Čads Muligans runāja saspringtā balsī. Redzēju, kā nogāja dibenā, tāpēc nodomāju, ka jāaizbrauc un jāpasaka, varbūt būsi palai­dis garām.

Rokās Čads turēja revolveri. Tā stobrs bija nolaists.

- Sveiks, Čad! Ēna teica.

- Sveiks, draugs, atsaucās policijas priekšnieks. Mums atnāca ziņojums, ka esi cietumā miris. No sirdslēkmes.

- Man nav ko piebilst, Ēna atbildēja, izskatās, ka neko citu vairs nedaru, tikai vienā laidā mirstu.

- Viņš atnāca pie manis, Čad, Hincelmans ierunājās, un draudēja.

- Nē, Čads Muligans viņu pārtrauca, viņš nedraudēja. Ierados pirms desmit minūtēm, Hincelman. Dzirdēju visu, ko teici. Arī par manu tēvu. Par ezeru. Čads iegāja dziļāk istabā, taču revolveri nepacēla.

- Jēziņ, Hincelman! Nevar izbraukt cauri pilsētai, neredzot to nolādēto ezeru. Tas taču ir visa centrā. Ko man tagad, nolā­pīts, darīt?

- Apcietini viņu! Viņš teica, ka mani nogalinās, Hincel­mans uzstāja. Tagad viņš bija izbiedēts večuks putekļainā migā. Čad, es tiešām priecājos, ka atnāci.

- Nē, Čads Muligans atbildēja, tu nepriecājies.

Hincelmans nopūtās un saguma, it kā būtu samierinājies

ar likteni, bet tad pēkšņi paķēra no uguns kruķi. H gals oranži kvēloja.

- Noliec to, Hincelman. Lēnītēm noliec un pacel rokas, lai es varu tās redzēt. Un tad lēni pagriezies ar seju pret sienu.

Hincelmana sejā uzplaiksnīja īstas bailes, un Ēnam būtu sameties večuka žēl, bet tad viņš atcerējās sasalušās asaras uz Elisonas Magovernas vaigiem un neko nejuta. Hincelmans neizkustējās no vietas. Viņš nenolika kruķi. Viņš nenostājās ar seju pret sienu. Ēna jau grasījās iet pie Hincelmana un atņemt kruķi, bet vecais bija ātrāks svieda ar kruķi Muliganam.

Viņš to meta neveikli pāri visai istabai, it kā cenšoties novērst uzmanību, un pats tikmēr skrēja uz durvīm. Kruķis aizskāra Čada kreiso roku. Šāviens vecā vīra istabiņā izskanēja apdullinoši skaļi. Viens šāviens galvā, un viss.

- Labāk apģērbies, neskanīgi, stingi teica Muligans. Ēna pamājis devās uz blakusistabu, kur izņēma no žāvētāja

apģērbu. Džinsi vēl bija mitri, taču viņš tos vienalga uzvilka. Kad viņš apģērbies atgriezās istabā, atlika vien uzvilkt mēteli, bet tas gulēja dziļi ezera aukstajās dūņās, un apaut zābakus, taču nespēja tos nekur atrast. Muligans tikmēr bija izvilcis no kamīna vairākas degošas pagales.

- Nelāga diena policistam, kad ļaunprātīgi jānodedzina māja tāpēc vien, lai slēptu slepkavību, viņš teica.

Nopētījis Ēnu, viņš piebilda:

- Tev vajag zābakus!

- Nezinu, kur viņš tos iegrūdis.

- Velns parāvis! Muligans nolamājās. Tad viņš vērsās pie mirušā: Piedod par to, Hincelman.

Sagrābis večuku aiz apkakles un siksnas sprādzes, Čads viņu pacēla un ar galvu pa priekšu iemeta kamīnā. Baltie mati iesprakšķējās un uzliesmoja, un istabā sāka smirdēt pēc svil­stošas miesas.

- Tā nebija slepkavība, bet pašaizsardzība, Ēna sacīja.

- Es zinu, kas tas bija, Muligans bez izteiksmes atbildēja. Pēc tam viņš paņēma dūmojošās pagales un izmētāja pa

istabu. Vienu pagali viņš iegrūda zem dīvāna un tad, sadalījis vecas "Leiksaidas Ziņas" pa lapām, saburzīja papīru un salika uz pagalēm. Avīžpapīrs kļuva brūns un spoži uzliesmoja.

- Ej laukā, Čads Muligans teica.

Izgājis no mājas, Leiksaidas policijas priekšnieks atvēra logus un atbīdīja slēdzeni, lai durvis pašas aizcirstos.

Ēna basām kājām sekoja viņam uz policijas mašīnu. Muli­gans atvēra durvis pasažiera pusē. Ēna iekāpa, noslaucīja pa­klājā kājas un uzvilka zeķes, kuras jau bija gandrīz izžuvušas.

- Zābakus tev varam nopirkt Heningsa saimniecības pre­cēs, Čads Muligans paziņoja.

- Cik daudz tu no mūsu sarunas dzirdēji? Ēna pajau­tāja.

- Pietiekami, Čads atbildēja, pārlieku daudz.

Abi brauca klusēdami. Pie veikala policijas priekšnieks pajautāja:

- Kāds tev kājas izmērs?

Ēna pateica.

Muligans iegāja veikalā. Necik ilgi, un viņš atgriezās ar biezām vilnas zeķēm un kārtīgiem ādas zābakiem.

- No tava izmēra nekā vairāk nebija, viņš paskaidroja, tikai gumijas zābaki. Man likās, ka tos tu negribēsi.

Ēna uzvilka zeķes, tad zābakus, kas bija tieši laikā.

- Paldies! viņš teica.

- Vai mašīna tev ir? Muligans painteresējās.

- Atstāju lejā pie ezera. Pie tilta.

Iedarbinājis mašīnu, Čads izbrauca no veikala stāvvietas.

- Kā ar Odriju? Ēna apvaicājās.

- Nākamajā dienā pēc tavas aizvešanas viņa atzinās, ka es patīku viņai kā draugs un mums nekad nekas nesanāks, jo esam radinieki un tā tālāk. Aizbrauca atpakaļ uz īglpointu. Salauza manu muļķa sirdi.

- Loģiski, Ēna nomurmināja. Ar tevi tam nav nekāda sakara. Hincelmanam viņa šeit vairs nebija vajadzīga.

Viņi brauca garām Hincelmana mājai. No skursteņa vēlās biezi, balti dūmi.

- Viņa ieradās tikai tāpēc, ka viņam tā vajadzēja: lai dabūtu mani projām no pilsētas. Es piesaistīju nevajadzīgu uzmanību.

- Bet es iedomājos, ka viņai patiku.

Viņi piebrauca pie Ēnas nomātās mašīnas.

- Ko tu tagad domā darīt?

- Nav ne jausmas, Čads atzinās.

Viņa nomocītā seja nu šķita dzīvīgāka nekā laika sprīdī kopš notikušā Hincelmana midzenī. Tomēr tā bija norūpēju­sies. Laikam man ir vairāki varianti, no kuriem izvēlēties. Vai arī es… Salicis pirkstus kā revolveri, viņš iebāza tos mutē un tad izņēma. Ielaidīšu sev pierē lodi. Vai dažas dienas pagaidīšu, līdz ledus izkūst, un tad piesiešu pie kājas akmeni un nolēkšu no tilta. Vēl ir tabletes. Čuči, guli, mazulīt! Varbūt aizbraukšu dziļi mežā. Iedzeršu tabletes tur. Negribu, lai vēlāk maniem puikām aiz manis jāsatīra. Atstāsim to lietu apgaba­lam, ko? Viņš nopūtās un papurināja galvu.

- Tu taču Hincelmanu nenogalināji, Čad. Viņš nomira jau sen un tālu, tālu.

- Paldies tev, Maik! Bet es viņu nogalināju. Aukstasinīgi nošāvu cilvēku un pēc tam iznīcināju nozieguma pēdas. Ja pra­sīsi, kāpēc tā darīju, kāpēc tiešām tā izdarīju, velns lai parauj, es nespēšu atbildēt.

Ēna pieskārās Čada rokai.

- Šī pilsēta piederēja Hincelmanam, viņš sacīja. Manu­prāt, tev nebija citas izejas. Viņš gribēja, lai tu ierodies un noklausies mūsu sarunu. Hincelmans vienkārši tevi izmantoja. Acīmredzot viņš varēja aiziet vienīgi tā.

Tomēr Muligana nelaimīgā sejas izteiksme nemainījās. Viņš taču nemaz neklausījās! Čads bija nogalinājis Hincelmanu un sarīkojis viņam bēru sārtu, bet tagad, izpildot vienu no pēdē­jām kobolda iegribām, nonāvēsies pats.

Aizvēris acis, Ēna mēģināja atcerēties, tieši no kuras galvas daļas pēc Trešdienas pavēles bija izsaucis sniegu: to vietu, kas izraisīja spiedienu prāts pret prātu -, un māksloti pasmai­dīja:

- Čad! Tikai mieru.

Muligana domās slīga mākonis melns, nospiedošs māko­nis, kuru Ēna gandrīz vai spēja saskatīt. Koncentrējoties uz mākoni, Ēna iztēlojās, ka tas sāk izklīst kā rīta migla.

- Čad, viņš pārliecinoši atkārtoja, cenzdamies izkļūt cauri tumšajam mākonim, tagad taču pilsēta mainīsies. Tā vairs nebūs vienīgā labā pilsēta depresijas māktā novadā. Leiksaida kļūs tāda pati kā pārējā pasaule. Protams, būs grūtāk. Cilvēki zau­dēs darbu. Cilvēki zaudēs galvu. Vairāk ļaužu cietīs. Būs vairāk visādu nelaimju. Tādai pilsētai būs vajadzīgs pieredzējis polici­jas priekšnieks. Un Ēna piebilda: Tu esi vajadzīgs Margretei.

Negaisa mākonis Čada galvā sakustējās. Ēna juta izmaiņas. Viņš ar spēku iztēlojās Margretes Olsenas strādīgās, brūnās rokas, tumšās acis un garos, garos, melnos matus. Iztēlojās, kā Margrete pieliec galvu un uzjautrināta tik tikko manāmi pasmaida.

- Viņa tevi gaida, Ēna uzsvēra, zinādams, ka nemelo.

- Mārdžija? Čads Muligans atsaucās.

Un šajā brīdī, lai gan Ēna nemūžam nevarētu pateikt, kā tas izdevās (un viņš šaubījās, vai vēl kādreiz varētu izdoties), viņš iekļuva Čada Muligana prātā vieglāk par vieglu un izra­vēja ārā visu, kas bija noticis Hincelmana mājā, kārtīgi un bezkaislīgi kā krauklis izknābj aci līķim ceļu satiksmes nega­dījuma upurim.

Čada grumbās savilktā seja pēkšņi izlīdzinājās, un viņš miegaini samirkšķināja acis.

- Brauc pie Mārdžijas, Ēna mudināja, man tiešām prieks, ka satikāmies, Čad. Parūpējies par sevi!

- Bet protams, viņš nožāvājās.

Policijas radio nosprakšķēja, un Čads paņēma austiņas. Tikmēr Ēna izkāpa.

Viņš devās pie savas īrētās mašīnas. Ēna redzēja pelēko ezeru, kas bija izpleties pilsētas centrā. Viņš domāja par miru­šajiem bērniem, kas gaidīja tumšajā dzelmē.

Drīz Elisona uzpeldēs virs ūdens…

Braucot garām Hincelmana mājai, viņš ievēroja, ka baltie dūmi pārvērtušies liesmu jūrā. Tuvumā kauca ugunsdzēsēju sirēna.

Ēna brauca uz dienvidiem pa 51. šoseju. Viņu gaidīja pēdējā tikšanās. Bet pirms tam bija jāiegriežas Medisonā un no kāda jāatvadās.

Vairāk par visu Samantai Melnajai Vārnai patika vakarā slēgt "Kafijas namu". Tā bija nevainojami nomierinoša nodarbe: Samai šķita, ka viņa atkal ievieš kārtību pasaulē. Viņa uzliek Indigo Girls disku un ķeras pie pēdējiem darbiņiem, pati nosa­kot sev tempu un darbošanās veidu. Vispirms tiek izmazgāts espreso automāts. Pēc tam viņa pēdējo reizi apstaigā zāli, pārbaudīdama, vai visas krūzītes un tasītes nogādātas virtuvē, vai laikraksti, kas dienas beigās allaž mētājās visās malās, ir savākti un nolikti kārtīgā kaudzītē pie ārdurvīm, gaidot otr­reizēju pārstrādi.

Samanta mīlēja "Kafijas namu". Viņa te ieradās pirms sešiem mēnešiem kā apmeklētāja un tikai vēlāk runāja ar menedžeri Džefu, ka gribētu šeit strādāt. Kafejnīcu veidoja gara, līkumota istabiņu virkne ar klubkrēsliem un dīvāniem, un zemiem galdiņiem; tā atradās grāmatu antikvariātu ielā.

Uzlikusi pārpalikušajiem siera kūkas gabaliem vāku, viņa nolika tos uz nakti milzīgā ledusskapī, pēc tam paņēma lupatu un noslaucīja drupatas. Samantai patika būt vienai.

Strādājot viņa skaļi dziedāja līdzi Indigo Girls, dažreiz pat aizraudamās kādā dejas solī, tad attapusies greizi pasmaidīja un apstājās.

Kluss klauvējiens pie loga atsauca viņu īstenībā. Atvērusi durvis, Samanta ielaida savu vienaudzi ar bizi fuksiju krāsā, Natāliju.

- Sveika. Pastiepusies pirkstgalos, Natālija veikli noskūp­stīja draudzeni uz vaiga pie lūpu kaktiņa. Tas bija daiļrunīgs skūpsts. Vai tu jau beidzi?

- Gandrīz.

- Vai negribi iet uz kino?

- Protams, pat ļoti. Pēc piecām minūtēm beigšu. Varbūt vari apsēsties un palasīt Onionl

- Šīsnedēļas es jau redzēju.

Iekārtojusies krēslā pie durvīm, Natālija šķirstīja maku­latūrā noliktos laikrakstus un, atradusi kaut ko interesantu, sāka lasīt, bet Sama tikmēr izņēma no kases pēdējo naudu un ielika seifā.

Jau nedēļu abas gulēja kopā. Sama domāja, vai tiešām šīs bija attiecības, pēc kurām viņa bija ilgojusies visu dzīvi. Mei­tene sev sacīja, ka tā ir tikai smadzeņu ķīmija un feromoni, kas darīja viņu laimīgu, un varbūt tā ari bija. Lai nu kā, bet ikreiz, redzot Natāliju, Samai gribējās smaidīt, un kopā ar draudzeni viņa jutās omulīgi un jauki.

- Šajā avīzē, Natālija ierunājās, ir kārtējais raksts par tēmu, vai Amerika mainās.

- Nu, un vai mainās?

- Par to nekas nav teikts. Viņi raksta, ka varbūt mainās, taču neviens nezina, kā, un neviens nezina, kāpēc, bet varbūt vispār nekas nenotiek.

Sama plati pasmaidīja.

- Tad jau, viņa teica, jautājums nekust no vietas.

- Tā izskatās. Natālija sarauca pieri un turpināja lasīt.

Sama izmazgāja un salocīja trauku lupatu.

- Manuprāt, galvenais ir tas, ka dzīve pēkšņi šķiet gluži laba par spīti valdībai un tā tālāk. Bet varbūt tikai pavasaris šogad atnacis agrāk. Ziema bija gara, un es priecājos, ka tā ir galā.

- Es ari.

Bridi valdīja klusums.

- Te raksta, ka pēdējā laikā daudzi redz dīvainus sapņus. Par sevi gan es to neteiktu. Katrā ziņā mani sapņi nav dīvaināki kā parasti.

Samanta pārlaida skatienu visapkārt, lai pārbaudītu, vai nav kaut ko aizmirsusi. Viss kārtībā. Labs darbiņš, kas pada­rīts. Noņēmusi priekšautu un pakārusi uz āķa pie virtuves durvīm, viņa nodzēsa gaismas.

- Es ari nesen redzēju jocīgus sapņus, Sama atzinās. Tik neparastus, ka pamodusies sāku tos pat pierakstīt. Sapņojot tie šķiet ārkārtīgi nozīmīgi. Kad pamostos, pierakstu. Taču, kad visu pārlasu, neredzu jēgu.

Viņa uzģērba mēteli un uzvilka bezizmēra cimdus.

- Savulaik es mazliet nodarbojos ar sapņu pierakstīšanu, paziņoja Natālija, kura pa druskai bija nodarbojusies ar daudz ko, sākot ar neparastām pašaizsardzības un sviedrēšanās sis­tēmām un beidzot ar fen šui un džeza dejām. Pastāsti! Es pateikšu, ko tavs sapnis nozīmē!

- Labi.

Atslēgusi durvis, Sama nodzēsa pēdējās gaismas un izlaida laukā Natāliju, un tad, izgājusi arī pati, kārtīgi aizslēdza kafej­nīcas durvis.

-Vairākas reizes sapņoju, ka no debesīm krīt cilvēki. Citreiz atkal esmu pazemē un sarunājos ar sievieti, kurai ir bifeļa galva. Esmu sapņojusi ari par puisi, kuru reiz krodziņā noskūpstīju.

Natālija iesprauslājās.

- Vai tev par to man būtu jāpastāsta?

- Varbūt. Bet ne jau tā, kā tu domā. Tas bija lasieties pie velna skūpsts.

- Tu pasūtīji viņu pie velna?

- Nē, visus pārējos. Žēl, ka tevis tur nebija.

Natālija gāja, klaudzinādama papēžus pa ietvi. Samanta slāja blakus.

- Viņš nopirka manu mašīnu, viņa teica.

- To purpurkrāsas grabažu, kas tev bija pie māsas?

- Nūja.

- Bet kur tad viņš pats? Negrib to mašīnu?

- Nezinu, varbūt cietumā. Bet varbūt miris.

- Miris?

- Droši vien. Sama uz bridi pieklusa. Pirms dažām nedē­ļām biju pārliecināta, ka viņš ir miris. Telepātija vai kaut kas tāds. It kā es zinātu. Bet tad sāku domāt, ka varbūt nav miris. Pati nezinu. Laikam tomēr neesmu nekāda dižā telepāte.

- Cik ilgi tu domā turēt to mašīnu?

- Kamēr kāds atnāks un paņems. Manuprāt, viņš tā būtu gribējis.

Natālija uzmeta viņai skatienu, tad vēl vienu.

- Bet no kurienes tev tās? viņa noprasīja.

- Kas tad?

- Puķes. Tās, kas tev rokās, Sam. No kurienes tās uzradās? Kad izgājām no "Kafijas nama", tev taču rokās nekā nebija? Es būtu ievērojusi.

Nolaidusi skatienu, Samanta pasmaidīja.

- Tu esi tik mīļa! Man vajadzēja teikt tev kādu vārdu jau iepriekš, vai ne? Sama atzina. Ziedi ir jauki. Liels paldies! Bet vai sarkanas nederētu labāk?

Ziedu kāti bija ietīti papīrā. Pušķī bija sešas baltas rozes.

- Es tev tās nedāvināju. Natālija saknieba lūpas.

Līdz kinoteātrim abas nepārmija ne vārda.

Pārnākusi mājās, Sama ielika rozes improvizētā vāzē. Vēlāk viņa atlēja ziedus bronzā un nevienam neatklāja, kā tās saņē­musi. Viņa to pastāstīja vienīgi Karolīnei, kura bija nākamā pēc

Natālijas. Abas reiz pamatīgi piedzērās, un Samanta izstāstīja, cik noslēpumaini pēkšņi bija parādījušās rozes, un Karollne piekrita, ka tas patiesi, patiesi ir dīvaini un neparasti. Karollne patiesībā neticēja nevienam Samas vārdam, tā nu viss bija kārtībā.

* * *

Ēna bija novietojis mašīnu netālu no Kapitolija ēkas un lēni gāja apkārt laukumam, izstaipot kājas pēc ilgā brauciena. Drēbes joprojām šķita neērtas, lai ari tās bija izžuvušas uz auguma, bet jaunie zābaki vēl nedaudz spieda. Ieraudzījis tele­fona automātu, Ēna piezvanīja uz uzziņu dienestu un dabūja vajadzīgo numuru.

Nē, viņam atbildēja. Viņas nav. Droši vien vēl "Kafijas namā".

Pa ceļam Ēna apstājās un nopirka ziedus.

Viņš atrada "Kafijas namu", pārgāja ielas pretējā pusē, apstājās pie lietoto grāmatu veikala durvīm un gaidīja, un vēroja.

Kafejnīca strādāja līdz astoņiem, un desmit minūtes pēc darba laika beigām Ēna ieraudzīja Samantu Melno Vārnu iznā­kam kopā ar mazāka auguma sievieti, kurai bija neparasti sar­kani, bizē sapīti mati. Abas gāja, saķērušās rokās, nelikdamās ne zinis par pasauli, un runāja pareizāk sakot, runāja Sama, bet draudzene klausījās. Ēna gribēja dzirdēt, ko Sama stāsta. Viņa runājot smaidīja.

Šķērsojušas ielu, abas draudzenes pagāja garām vietai, kur stāvēja Ēna. Meitene ar bizi bija tik tuvu, ka viņš varētu pieskarties viņai ar roku, taču nedz viena, nedz otra Ēnu nepa­manīja.

Vērojot, kā meitenes attālinās pa ielu, Ēna izjuta pēkšņas sāpes, it kā viņā skanētu skumja stīga.

Tas bija jauks skūpsts, Ēna atcerējās, taču tādām acīm kā uz meiteni ar bizi viņa uz Ēnu nebija skatījusies un nekad ari neskatīsies.

Velns parāvis! Bet mums vienmēr būs Peru, viņš izdvesa, skatoties, kā Sama izgaist tālumā, un Elpaso. Tās mums būs vienmēr.

Tad Ēna skrēja pakaļ Samai un iespieda viņai rokās puķes, bet pats metās projām, lai viņa nepagūtu atsviest tās atpa­kaļ.

Viņš devās atpakaļ pa kalnu augšā pie Kapitolija ēkas, klīda tai apkārt, līdz atrada savu mašīnu. Pēc tam, vadīdamies pēc ceļa zīmēm, Ēna devās uz Čikāgu. Viņš ne reizi nepārkāpa atļauto ātrumu, pat brauca lēnāk.

Tas itin nemaz nebija vajadzīgs.

Viņš nesteidzās.

* # #

Nakti Ēna pavadīja "Motel 6". No rīta pamodies, viņš atklāja, ka džinsi un džemperis vēl smaržo pēc ezera dūņām. Tomēr viņš drēbes uzvilka. Ilgi tās viņam vairs nekalpos.

Samaksājis rēķinu, Ēna devās meklēt nolaisto, pelēko namu un bez grūtībām to arī atrada. Tas izskatījās mazāks, nekā bija palicis viņa atmiņā.

Ēna stīvi kāpa augšup nesteidzās, lai neviens nedomā, ka viņš grib ātrāk mirt, bet arī nevilcinājās, jo tad varētu nodo­māt, ka viņam bail. Kāpņu laukums bija tīrs, melnie atkritumu maisi aizvākti. Puvušu dārzeņu smaku bija aizstājusi hlora smarža.

Sarkani krāsotās durvis augšstāvā stāvēja vaļā, un gaisā slīga sen pagājušu maltīšu smarža. Brīdi vilcinājies, Ēna nospieda zvana pogu.

-Jau nāku! atskanēja sievietes balss, un mirkli vēlāk, slau­cīdama rokas priekšautā, no virtuves izskrēja sīkā, apžilbinoši blondā Zarja Utreņņaja. Ēna ievēroja, ka sieviete mainījusies. Tagad viņa staroja laimē. Vaigi viņai bija nokrāšļoti sarkani, vecās acis līksmi dzirkstīja. Ieraudzījusi Ēnu, viņa plati atvēra muti, kas uz brīdi atgādināja burtu O, un iesaucās:

- Ēna? Tu atgriezies pie mums? Zarja Utreņņaja metās viņam pretī ar atplestām rokām un noskūpstīja Ēnu uz vaiga. Man prieks tevi redzēt! Bet tagad gan ej projām!

Ēna iegāja dzīvoklī. Visas durvis, izņemot tās, kas veda uz Zarjas Polunočnajas istabu (skaidrs, kāpēc), bija līdz galam vaļā, tāpat ari visi redzamie logi. Gaitenim ik pa brīdim izskrēja cauri svaigs vējš.

- Pie jums laikam pavasara tīrīšana, viņš teica Zarjai Utreņņajai.

- Gaidām ciemiņu, sieviete atbildēja. Bet tagad gan ej projām! Varbūt vispirms izdzersi kafiju?

- Es atnācu pie Černoboga, Ēna paskaidroja. Pienācis laiks.

Zarja Utreņņaja strauji nogrozīja galvu.

- Nē, nē! viņa teica. Tu negribi viņu satikt. Nav laba doma.

- Zinu, Ēna atsaucās. Tomēr šo to no dieviem esmu iemācījies. Ja esi noslēdzis ar viņiem darījumu, tas jāpilda. Viņi savu vārdu var neturēt, bet mēs gan to nevaram. Pat ja es tagad aizietu, kājas pašas atnestu mani atpakaļ.

Pastiepusi apakšlūpu, Zarja Utreņņaja pamāja.

- Tas tiesa. Tomēr šodien labāk ej projām! Atnāc rit. Tad viņa te vairs nebūs.

- Kas pie mums atnācis? gaiteņa galā atskanēja sievietes balss. Zarja Utreņņaja, ar ko tu tur runā? Pati zini, ka viena es to matraci nepacelšu.

Ēna devās uz gaiteņa galu sasveicināties.

- Labrīt, Zarja Večerņaja! Varbūt varu jums palīdzēt?

Sieviete pārsteigumā iespiedzās, nomezdama matrača galu.

Visa guļamistaba bija vienos putekļos tie klāja koka un stikla virsmas, un sikas putekļu pūciņas dejoja no atvērtā loga krītošajos saules staros; idilli ik pa brīdim iztraucēja vējiņš, viegli pašūpodams dzeltenos mežģīņu aizkarus.

Ēna labi atcerējās šo istabu. Tajā tonakt gulēja Trešdiena. Beloboga istaba.

Zarja Večerņaja viņu šaubīdamās uzlūkoja.

- Matracis. Tas jāapgriež otrādi, viņa beigās sacīja.

-Nekādu problēmu, Ēna teica un, bez pūlēm pacēlis

matraci, apgrieza to otrādi. Koka gulta bija veca, spalvu mat­racis svēra gandrīz tikpat, cik cilvēks. Gaisā pacēlās un griezās putekļu mākonis.

- Kāpēc tu atnāci? Zarja Večerņaja skarbi noprasīja.

- Ierados tāpēc, ka decembrī kāds jauns vīrietis spēlēja dambreti ar vecu dievu un zaudēja.

Večiņas sirmie mati bija saņemti ciešā mezglā uz pakauša, lūpas cieši sakniebtas.

- Atnāc rīt! Zarja Večerņaja sacīja.

- Nevaru, Ēna vienkārši atteica.

- Tad gatavojies savām bērēm! Labi, ej un apsēdies. Zarja Utreņņaja atnesīs tev kafiju. Černobogs drīz būs klāt.

Ēna pa gaiteni devās uz viesistabu. Tā bija tieši tāda pati, kā viņš atcerējās, vienīgi logs atvērts. Pelēkais kaķis gulēja uz dīvāna atzveltnes. Ieraudzījis Ēnu, viņš atvēra acis un pēc brīža garlaikots atkal aizmiga.

Šajā istabā viņi ar Černobogu spēlēja dambreti, tieši te viņš lika ķīlā savu dzīvību, lai piespiestu veco iesaistīties Trešdienas pēdējā, liktenīgajā blēdībā. Pa logu plūda spirgts vējš, izdzenā­dams sastāvējušos gaisu.

Ienāca Zarja Utreņņaja ar sarkanu koka paplāti rokās, uz tās bija kūpoša, melna kafija un trauciņš ar sīkiem šokolādes cepumiem. To visu viņa nolika uz galda Ēnas priekšā.

- Nesen atkal satiku Zarju Polunočnaju, viņš iesāka. Viņa atnāca pie manis pazemes valstībā. Uzdāvināja mēnesi, lai izgaismo man ceļu. Kaut ko no manis ari paņēma, bet neat­ceros, ko.

-Tu viņai patīc, Zarja Utreņņaja atbildēja. Viņa tik daudz sapņo. Viņa sargā mūs visus. Drosmes Zarjai Polunočnajai netrūkst.

- Bet kur tad Černobogs?

- Viņš saka, ka necieš pavasara uzkopšanu. Aiziet pēc avī­zes un sēž parkā. Nopērk cigaretes. Varbūt šodien nemaz nepārradīsies. Tev nav jāgaida. Kāpēc lai tu neietu prom? Atnāksi rīt.

- Es pagaidīšu, Ēna palika pie sava.

Nekādi mītiski spēki viņu te neaizkavēja. Viņš pats tā gri­bēja. Bija klāt tā reize, kad jānotiek pašam beidzamajam, un, ja jau tā, tad viņš bija ieradies brīvprātīgi. Pēc tam vairs nebūs pienākumu, noslēpumu un rēgu.

Ēna malkoja karsto kafiju, tikpat melnu un saldu kā iepriek­šējā reizē.

Gaitenī atskanēja dobja vīrieša balss. Ēna iztaisnoja mu­guru. Labi gan, ka rokas netrīcēja. Durvis atvērās.

-Ēna?

- Sveiki! viņš atsaucās, tomēr palika sēžam. Černobogs ienāca istabā ar salocītu Chicago Sun-Times rokās, kuru tagad nolika uz kafijas galdiņa. Uzmetis Ēnam skatienu, viņš nedroši sniedza roku. Abi sasveicinājās.

- Esmu klāt, Ēna sacīja. Kā norunāts. Tu savu vārdu turēji. Tagad mana kārta.

Černobogs pamāja, saraucis pieri. Sirmie mati un ūsas saulē mirdzēja gandrīz kā zelts.

- Nav… Viņš saviebās. Nav… vecais vīrs aprāvās. Var­būt labāk tomēr ej projām? Nav īstais laiks.

- Es tevi nesteidzinu, Ēna atbildēja, tomēr esmu gatavs.

Černobogs nopūtās.

- Tu esi viens stulbs puišelis, viņš teica. Vai tu pats to zini?

- Laikam gan.

- Muļķa puišelis. Bet kalna virsotnē gan tu paveici krietnu darbu.

- Es dariju to, kas man bija jādara.

- Varbūt.

Piegājis pie vecas bufetes, Černobogs pieliecās, izvilka diplomātu un atvēra to vaļā, abiem slēdžiem apmierināti noklikšķot. Pacēlis vāku, viņš izņēma āmuru un kā pārbau­dīdams atvēzēja. Tas bija miniatūrs veseris ar netīru koka rokturi.

Černobogs piecēlās.

- Esmu tev daudz ko parādā. Vairāk, nekā tu zini. Pateico­ties tev, viss mainās. Pienācis pavasaris. īsts pavasaris.

- Zinu, ko izdarīju, Ēna atbildēja, bet kas cits man atlika?

Černobogs pamāja. Viņa acīs mirdzēja kaut kas vēl nere­dzēts.

- Vai es tev stāstīju par savu brāli?

- Belobogu?

Ēna izgāja ar pelniem nobārstītā paklāja vidū. Viņš nome­tās ceļos. Tu teici, ka sen neesat tikušies.

-Jā, večuks pacēla āmuru, ziema bija gara, zēn. Ļoti gara. Bet nu jau tā garām.

Un viņš lēni šūpoja galvu, it kā kaut ko atcerēdamies.

- Aizver acis, viņš teica.

Ēna aizvēra acis, pacēla galvu un gaidīja. Āmurs bija auksts kā ledus, taču pieskārās viņa pierei maigi kā skūpsts.

- Tuk! Gatavs, Černobogs paziņoja, lieta nokārtota.

Viņa sejā atplauka smaids, kādu Ēna redzēja pirmo reizi:

mierīgs, labsirdīgs kā saules gaisma vasaras dienā. Večuks pie­liecās, ielika āmuru somā un pagrūda zem kumodes.

- Černobogs? Ēna jautāja. Vai tu esi Černobogs?

- Šodien vēl jā, večuks atsaucās, bet rit būs tikai Belobogs. Šodien vēl ir Černobogs.

- Kāpēc? Kāpēc tu mani nenogalināji, kamēr bija iespēja? Izvilcis no kabatas bezfiltra cigarešu paku un paņēmis no

kamīna plaukta kārbu ar sērkociņiem, vecais vīrs aizsmēķēja. Izskatījās, ka viņš ir dziļi iegrimis domās.

- Tāpēc, viņš brīdi vēlāk atbildēja, ka asinis ir asinis, bet pateicība arī kaut ko nozīmē. Turklāt ziema bija gara, ļoti gara.

Ēna piecēlās kājās. Uz viņa ceļgaliem bija putekļi, viņš tos notrauca.

- Paldies, Ēna sacīja.

- Nav par ko, Černobogs atbildēja. Ja kādreiz gribēsi spēlēt dambreti, zini, kur mani meklēt. Bet tad es izvēlēšos baltos.

- Paldies, gan jau atnākšu, Ēna apsolīja, bet ne tik drīz. Ieskatījies večuka dzirkstošajās acīs, viņš nobrīnījās: vai

tiešām tās vienmēr bijušas rudzupuķu zilas? Viņi sarokojās, taču ne viens, ne otrs neteica ardievu.

Atvadoties Ēna noskūpstīja uz vaiga Zarju Utreņņaju, bet Zarjai Večerņajai delnas virspusi un tad gāja projām, lēkdams pār diviem pakāpieniem.