Amerikāņu dievi

TREŠĀ NODAĻA

Katra stunda tevi ievaino. Pēdējā nogalina.

Sens sakāmvārds

Motelī America aiz letes stāvēja kalsna gaišmate. Patei­kusi, ka draugs Ēnu jau ir piereģistrējis, jaunā sieviete viņam pasniedza stūrainu plastmasas atslēgu. Mati viņai bija blāvi gaiši, bet vaibstos jautās kas žurcisks šī iezīme izpaudās reizē ar aizdomīgumu, bet, kad viņa smaidīja, izgaisa. Uz Ēnu viņa lielākoties raudzījās ar aizdomīgumu. Meiča atteicās nosaukt Trešdienas istabas numuru, uzstājot, ka vispirms piezvanīs viņam pa iekšējo telefonu un informēs par viesa ierašanos.

Gaiteņa galā atvērās durvis, kurās parādījās Trešdiena un aicinoši pamāja.

- Kā bēres?

- Viss ir beidzies.

- Tik sūdīgi, ko? Varbūt gribi izkratīt sirdi?

- Nē, Ēna attrauca.

- Labi, Trešdiena pasmīnēja. Mūsdienās visi par daudz pļāpā. Runā vienā runāšanā. Valstij klātos daudz labāk, ja cil­vēki iemācītos ciest klusēdami. Vai esi izsalcis?

- Nedaudz.

- Motelī restorāna nav. Bet var pasūtīt picu uz numuriņu.

Par to norēķināsimies, maksājot par istabu.

Pēc tam abi iegāja istabā, kas atradās pretī Ēnas numuram. Visapkārt bija kartes atvērtas, izklātas uz gultas, pielīmētas pie sienas. Trešdiena bija tās izraibinājis ar marķieri fluores­cējoši zaļos, kaitinoši rozā un atsvaidzinoši oranžos toņos.

- Mani nolaupīja kāds resnītis, Ēna iesāka. Viņš teica, lai paziņojot tev, ka esi nolemts vēstures mēslainei, bet tādi kā viņš trauksies limuzīnos pa dzīves supermaģistrālēm. Apmē­ram tā.

- Smurgulis, Trešdiena izmeta.

-Jūs esat pazīstami?

Trešdiena paraustīja plecus.

- Es zinu, kas viņš ir. Vīrs smagi atkrita istabas vienīgajā krēslā un tad turpināja: Viņi neko nezina. Viņi neko nezina, velns parāvis! Cik ilgi tev vēl jāpaliek pilsētā?

- Nezinu. Varbūt nedēļu. Jānokārto Loras lietas. Jāparūpē­jas par dzīvokli, jāatdod drēbes un tā tālāk. Sievasmāte kļūs traka, bet neko labāku viņa nav pelnījusi.

Trešdiena pamāja ar savu lielo galvu.

- Jo ātrāk tu to izdarīsi, jo ātrāk mēs tiksim prom no īglpointas. Arlabunakti!

Ēna devās pāri gaitenim. Viņa istaba bija tieši tāda pati kā Trešdienām, ieskaitot pretīgo gleznas reprodukciju ar asiņaino saulrietu virs gultas. Pasūtījis picu ar sieru un gaļas frikadelēm, Ēna pielaida sev vannu, sagāzdams ūdenī visu šampūna pudelīšu saturu, lai tas putotu.

Viņa augums bija par lielu, lai vannā izstieptos, tāpēc neatlika nekas cits kā sēdēt, iespējami baudot svētlaimi. Vannu Ēna bija sev apsolījis uzreiz pēc iznākšanas no cietuma, un solījumus viņš turēja.

Picu atnesa drīz pēc vannas, un viņš to notiesāja, piedzer­dams klāt iesala dzērienu no skārdenes.

Ieslēdzis televizoru, viņš iesāka skatīties Džerija Springera šova sēriju, ko atminējās redzējis vēl pirms ieslodzījuma. Rai­dījuma tēma bija "Es vēlos kļūt par prostitūtu". Studijā iesoļoja vairāki potenciālie kandidāti (lielākā daļa sieviešu kārtas), un tad skatītāji zālē mēģināja vest šos pie prāta, skaļi izbļaujot savu viedokli. Studijā ienāca pieredzējis suteners zelta biksēs un piedāvāja darbu savā iestādījumā, tad izskrēja izbijusi vecā­kās profesijas pārstāve un lūdza gribētājus un gribētājas pār­domāt un atrast sev normālu darbu. Ēna izslēdza televizoru, pirms Džerijs izteica savu dienas atziņu.

Atgūlies Ēna sāka apcerēt pirmo dienu brīvībā, kas diemžēl nebija tik priecīga, kā viņš bija gaidījis. Viņš neaizvilka aizka­rus, lai pa logu varētu raudzīties mašīnu un ātro ēstuvju gais­mās, apmierināts, ka tur ir cita pasaule, kurā viņš var nokļūt, kad vien gribas.

Tikpat labi viņš tagad varētu būt mājās, savā un Loras dzīvoklī, savā un Loras gultā. Bet doma par dzīvi mājās bez Loras, kur visapkārt bija viņas mantas, smaržas un visa dzīve, šķita nepanesama…

Neļaujies šīm domām! Ēna sev pavēlēja un nolēma domāt par kaut ko citu. Par monētu trikiem. Burvju mākslinieka spēju viņam nebija, tāpat arī mākas pūst citiem miglu acīs, darboties ar kārtīm vai uzburt papīra ziedus. Ēnam patika tikai monētas un roku veiklība. Domās viņš sāka uzskaitīt tās reizes, kad triks bija izdevies, tad prātā ienāca sievas kapā iemestā monēta un Odrijas vārdi, ka Lora mirusi ar Robija daiktu mutē, un sirdī atkal iedzēla.

Katra stunda tevi ievaino. Pēdējā nogalina. Kur viņš to bija dzirdējis?

Bija pagaisis no prāta. Ēna sajuta, kā no sirds dzīlēm ceļas dusmu un sāpju vilnis, pakausī smeldza spriedze, un likās, ka galva deniņos tūlīt pārsprāgs. Ēna dziļi ieelpoja caur degunu un izelpoja caur muti, piespiezdams sevi atbrīvoties no sasprindzinājuma.

Atcerējies Trešdienas piezīmi, Ēna par spīti pasmaidīja: pārāk bieži bija dzirdēts, ka jādod vaļa jūtām un emocijām un tad sāpes rimstas. Viņš nosprieda, ka par emociju apspiešanu būtu daudz kas sakāms. Ja tās apspiež gana ilgi un spēcīgi, Ēna prātoja, visai drīz var nejust vairs neko.

Un tad, pašam to nemanot. Ēnu paņēma miegs.

Viņš soļoja…

Viņš soļoja pa zāli, kas bija lielāka par pilsētu. Visapkārt bija statujas, skulptūras, rupji tēsti akmeņi. Ēna apstājās pie sievietei līdzīga stāva ar kailām, plakanām un ļenganām krū­tīm, statujai ap vidukli karājās nogrieztu plaukstu virtene. Rokās viņa turēja asus nažus, bet galvas vietā būtnei uz kakla bija divas vienādas, savijušās čūskas, gatavas uzbrukt. Šis tēls izraisīja dziļu satraukumu, apziņu par vērienīgu un ļaunu nepareizību. Ēna uzgrieza tai muguru.

Viņš gāja tālāk. Tēlu grebtās acis (to, kuriem tās bija) vēroja katru viņa soli.

Sapnī atklājās, ka statuju priekšā uz grīdas deg vārdi. Vīrie­tis ar baltiem matiem, zobu krellēm ap kaklu un bungām rokās bija Leukotioss, sieviete ar platiem gurniem un briesmoņiem, kas krita laukā no platās kājstarpes, Hubura, bet vīrs ar auna galvu un zelta bumbu rokās Herišefs.

Sapnī Ēnu skaidri uzrunāja satraukta, noteikta balss, lai gan nevienu tuvumā nemanīja.

Tie ir dievi, kas ir aizmirsti un šobrīd, iespējams, jau miruši. Viņus varam satikt tikai bezkaislīgos vēstures sēju­mos. Viņi visi ir prom, prom, taču to vārdi un tēli joprojām ir ar mums.

Nogriezies gar stūri, Ēna atklāja citu, vēl plašāku telpu. Tai nebija nedz gala, nedz malas. Sev blakus viņš ieraudzīja brūnu, nopulētu mamuta galvaskausu un spalvainu okera apmetni. To visu uzraudzīja sīka sieviete ar sakropļotu kreiso plaukstu. Tālāk pacēlās liels granīta bluķis ar trim viduklī savienotām sievietēm. Viņu sejas nebija pabeigtas, tās izskatījās cirs­tas steigā, lai gan tēlu krūtis un dzimumorgāni bija precīzi atveidoti. Pēc tam viņa skatienu saistīja neredzēts putns bez spārniem, augumā divreiz lielāks par Ēnu, ar plēsoņas knābi, bet cilvēka rokām; un tā tālāk, un tā joprojām.

Balss atkal ierunājās, kā vērsdamās pie skolēniem klasē:

- Šie dievi ir izgaisuši no mūsu atmiņas. Aizmirsti pat viņu vārdi. Cilvēki, kas tos pielūdza, arī aizgājuši pagātnē. Totēmi sen aizmirsti un izmesti. Pēdējie priesteri miruši, aiznesdami kapā visus noslēpumus. Dievi mirst. Un, kad viņi patiešām mirst, neviens par tiem nesēro, neviens tos neatceras. Idejas nogalēt ir daudz grūtāk nekā cilvēkus, bet beigās arī tās var iznīcināt.

Cauri telpai izskrēja tādi kā čuksti, kā čaboņa, likdami Ēnam sapnī drebēt neizprotamās bailēs un krist izmisumā. Viņu viscaur pārņēma panika tur, aizmirsto dievu dievu ar seju kā astoņkājis, dievu, kas bija vien iebalzamētas rokas, dievu krītošu akmeņu un dievu meža ugunsgrēku pla­šajās zālēs…

Ēna pamodās: sirds krūtis bungoja kā negudra, piere bija nosvīdusi, tomēr viņš acumirklī atguvās. Sarkanie pulksteņa cipari pie gultas rādīja trīs minūtes pāri vieniem. No ārpuses pa logu krita gaisma no moteļa America zīmes. Apjucis Ēna piecēlās un devās uz mazo vannas istabu. Neieslēdzis gaismu, viņš nokārtoja dabiskās vajadzības un atgriezās guļamistabā. Vēl būdams sapņa varā, Ēna nespēja saprast, kāpēc tas šķita tik šausmīgs.

Gaisma, kas krita caur logu, bija blāva, bet viņa acis bija pieradušas pie tumsas. Uz gultas malas sēdēja sieviete.

Ēna viņu pazina. Viņš to pazītu tūkstoš, pat simt tūkstošu liela cilvēku pūļa vidū. Sievietei mugurā bija tas pats tumš­zilais tērps, kurā viņa tika apbedīta.

Viņas balss bija čuksti, taču Ēnam ļoti pazīstami.

- Droši vien tūlīt jautāsi, ko es te daru, Lora ierunājās.

Ēna klusēja. Apsēdies uz istabas vienīgā krēsla, viņš bei­dzot pajautāja:

- Vai tā esi tu?

- Jā, Lora atbildēja, man salst, kucēn.

- Mīļā, tu taču esi mirusi.

-Jā, viņa pamāja, mirusi.

Uzsitusi pa gultu, Lora aicināja viņu apsēsties blakus.

- Nē, labāk palikšu, kur esmu. Mums jāpārcilā viens otrs neatrisināts jautājums, Ēna teica.

- Piemēram, tas, ka esmu mirusi?

- Iespējams. Lai gan mani vairāk interesē, kā tu nomiri. Tu un Robijs.

- Ak, Lora izdvesa, tas.

Ēna juta (bet varbūt tikai iedomājās) puvuma, ziedu un konservantu smārdu. Viņa sieva, bijusi sieva… nē, viņš domās precizēja, mirusī sieva sēdēja gultā un, acis nemirkšķinādama, skatījās viņā.

- Kucēn, Lora turpināja, vai.tu varētu… vai tu, iespē­jams, varētu dabūt man… cigareti?

- Cik zinu, tu smēķēšanu atmeti.

-Tas tiesa, Lora pamāja, bet es par veselību vairs neuztraucos. Turklāt man jānomierina nervi. Vestibilā redzēju automātu.

Uzģērbis džinsus un T kreklu, Ēna basām kājām devās pēc cigaretēm. Nakts dežurants, pusmūža vīrietis, lasīja Džona Grišama romānu. Nopircis automātā paciņu Virginia Slims, viņš palūdza dežurantam sērkociņus.

- Jums ir nesmēķētāju numurs, vīrietis brīdināja. Neaiz­mirstiet atvērt logu!

To pateicis, viņš sniedza sērkociņus un plastmasas pelnu trauku ar moteļa America logo.

- Sapratu, Ēna pamāja.

Kad viņš ienāca istabā, Lora bija atgūlusies uz sajauktās gultas. Atvēris logu, Ēna pasniedza viņai cigaretes un sērko­ciņus. Loras pirksti bija auksti. Viņa iededza cigareti, un tad viņš ievēroja, ka sievas nagi, savulaik tīri, tagad bija aplauzti un apgrauzti, un zem tiem melnēja dubļu svītriņa.

Iedegusi cigareti un ievilkusi dūmu, Lora nopūta sērkociņu un atkal ievilka dūmu.

- Nekādas garšas, viņa sūrojās. Laikam nebūs nekādas jēgas.

- Man ļoti žēl, Ēna teica.

- Man arī, viņa atsaucās.

Kad Lora ievilka dūmu, cigarete iegailējās un Ēna ierau­dzīja viņas seju.

- Tātad, viņa turpināja, viņi tevi izlaida. -Jā-

Cigaretes gals oranži iegailējās.

- Vēl aizvien jūtos tev pateicīga. Nevajadzēja tevi iejaukt.

- Nu, Ēna atteica, es piekritu. Varēju taču atteikties.

Ēna brīnījās, kāpēc nebaidās no viņas, kāpēc sapnis par

muzeja zālēm šausmināja, bet ar staigājošu līķi viņš tika galā bez bailēm.

-Jā, Lora sacīja, varēji gan. Tu, lielais lempi!

Dūmi vijās viņai ap seju. Pustumsā Lora izskatījās nepa­rasti skaista.

- Vai gribi dzirdēt par mums ar Robiju?

- Jā. "Tā taču ir Lora," viņš pie sevis nodomāja. "Dzīva vai mirusi es no viņas nespēju baidīties."

Lora iespieda izsmēķi pelnu traukā.

- Tu biji cietumā, viņa iesāka, un man vajadzēja kādu, ar kuru parunāt. Plecu, uz kura izraudāties. Tevis nebija. Jutos kā izsista no sliedēm.

- Man tiešām žēl.

Ēna manīja, ka sievas balss ir mainījusies, tikai nevarēja saprast, kā.

- Zinu. Mēs tikāmies pie kafijas tases. Runājām par to, ko darīsim, kad tu atgriezīsies no cietuma. Par to, cik labi būs

atkal tevi redzēt. Tu taču zini, ka viņam ļoti patiki. Robijs gaidīt gaidīja, kad varēs piedāvāt tev veco darbu. -Jā-

- Pēc tam Odrija uz nedēļu aizbrauca ciemos pie māsas. Ak kungs, tu jau biji projām trīspadsmit mēnešus!

Loras balss skanēja bezkaislīgi, katrs izteiktais vārds šķita plakans un truls kā oļi, kas cits pēc cita krīt dziļā akā. -Atnāca Robijs. Mēs piedzērāmies. Un tad uz guļamistabas grīdas… Bija tik labi. Tiešām labi.

- Man nu gan tas nebūtu jādzird.

- Nē? Atvaino. Kad esi miris, grūti atlasīt un izvēlēties detaļas. Tā ir kā fotogrāfija, vai zini. Vairs nešķiet tik svarīgi.

- Man gan ir svarīgi.

Lora aizdedza jaunu cigareti. Plūstošām, prasmīgām kustī­bām, stīva jau nu viņa nebija. Ēna brīdi pārlika, vai sieva maz ir mirusi. Varbūt tas ir kāds smalks.triks?

-Jā, viņa turpināja, skaidrs. Labi, mums bija romāns, lai gan tā mēs to nesaucām, vispār nekādi nesaucām, un tā tas turpinājās gandrīz divus gadus.

- Vai grasījies mani pamest un iet pie viņa?

- Kāpēc lai es to darītu? Tu esi mans lielais lācis. Mans kucēns. To, ko tu izdarīji, tu izdarīji manis dēļ. Trīs gadus gai­dīju, kad tu atgriezīsies. Es tevi mīlu.

Ēna tik tikko noturējās, nepateicis Es arī tevi mīlu. To viņš vairs neteiks. Vairs ne.

- Bet kas notika tovakar?

- Kad gāju bojā? -Jā-

- Nu, mes ar Robiju satikāmies, lai parunātu par pārstei­guma ballīti, ar kuru tevi sagaidīsim. Tas būtu tik jauki. Es pateicu, ka mums ar viņu viss ir cauri. Beigas. Ka tad, kad tu atgriezīsies, visam jābūt, kā vajag.

- Nūja. Paldies, mīļumiņ!

- Nav par ko, dārgais. Loras sejā uzausa rēgains smaids. Bet tad mēs kļuvām sentimentāli. Tas bija tik mīļi. Stulbums. Es pamatīgi piedzēros. Robijs gan ne. Viņam bija jābrauc. Braucot mājās, es paziņoju, ka viņam atsūkāšu, pēdējo reizi un ar kaismi, un tad atrāvu viņa biksēm rāvējslēdzēju un tā ar' izdarīju.

- Nepiedodama kļūda.

- Pati zinu. Ar plecu aizķēru ātrumu pārslēdzēju, un Robijs gribēja mani atgrūst, lai dabūtu mašīnu atpakaļ uz ceļa. Tad mēs kaut kur novirzijāmies, atskanēja skaļš blīkšķis, un, kā atceros, pasaule sāka griezties un šūpoties, un es vēl paguvu iedomāties: Tūlīt miršu. Pavisam bezkaislīgi. Skaidri atceros. Nobijusies nebiju. To, kas notika pēc tam, gan neatceros.

Nosmirdēja pēc degošas plastmasas. Ēna apķērās, ka ciga­rete nosvilusi līdz filtram. Viņa to pat nemanīja.

- Ko tu šeit dari, Lora?

- Vai tad sieva nedrīkst apciemot savu viru?

- Tu esi mirusi. Šodien biju tavās bērēs. -Jā-

Lora pieklususi stingi blenza vienā punktā. Ēna piecēlās un piegāja viņai klāt. Izņēmis sievai no rokām gruzdošo filtru, viņš izmeta to laukā pa logu.

-Un?

Lora ar acim meklēja viņa skatienu.

- Nezinu neko vairāk kā tad, kad biju vēl dzīva. Vairumu no visa, ko zinu, tagad es nevaru izteikt vārdos.

- Cilvēki pēc nāves parasti paliek kapā, Ēna sacīja.

- Tiešām? Tu tā domā, kucēn? Man ari savulaik tā šķita. Tagad gan es šaubos. Var jau būt.

Piecēlusies no gultas, Lora piegāja pie loga. Viņas seja moteļa izkārtnes apgaismojumā bija tik skaista kā vēl nekad. Tās sievietes seja, kuras dēļ viņš sēdēja cietumā.

Sirds krūtīs iesāpējās, it kā to kāds būtu saņēmis dūrē un žņaugtu.

- Lora…?

Sieva nepagrieza galvu.

- Ēna, tu esi iejaukts nelabā afērā. Ja kāds tevi nepieskatīs, būsi tintē. Es par tevi parūpēšos. Un paldies tev par dāvanu!

- Kādu dāvanu?

Lora iebāza roku blūzes kabatā un izņēma zelta monētu, kuru Ēna bija iesviedis viņai kapā. Uz tās vēl bija melna zeme.

- Varbūt pakāršu to ķēdītē. Tas bija tik mīļi no tavas puses.

- Sīkums.

Pagriezusies viņa uzlūkoja Ēnu ar acīm, kas šķita gan redzam, gan ne.

- Manuprāt, jāpiestrādā pie vairākiem mūsu laulības jau­tājumiem.

- Mīļumiņ, Ēna iebilda, tu esi mirusi.

- Tā acīmredzot ir viena no problēmām, viņa pieklusa un tad turpināja: Nu labi. Tagad došos projām. Būs labāk, ja iešu.

Lora dabiski viegli pagriezās un uzlika rokas Ēnam uz pleciem. Viņa pacēlās pirkstgalos, lai uz atvadām vīru no­skūpstītu kā vienmēr.

Ēna neveikli pieliecās, lai nobučotu sievu uz vaiga, taču Lora pēdējā mirklī pagriezās tā, lai abu lūpas saskartos. Viņas mute nedaudz oda pēc pretkožu tabletēm.

Ēnas mutē iešāvās auksta un sausa mēle, kas garšoja pēc cigaretēm un žults. Ja līdz šim viņš vēl apšaubīja sievas nāvi, tad tagad vairs ne.

Ēna atrāvās.

- Es tevi mīlu, Lora vienkārši teica. Es tevi sargāšu.

Pēc tam viņa devās uz moteļa durvīm. Ēna juta mutē

dīvainu garšu.

- Mazliet pagūli, kucēn, Lora teica. Un vairies no nepa­tikšanām!

Pēc tam viņa atvēra durvis. Fluorescējošā gaisma gaitenī bija skarba: tagad Lora izskatījās mirusi, bet kurš gan tādā gaismā izskatās dzīvs?

- Varēji jau piedāvāt, lai palieku pie tevis pa nakti, viņa ledainā balsi izmeta.

- Nedomāju, ka varu, Ēna atzinās.

- Gan jau citreiz, viņa atbildēja, pirms viss būs galā, varēsi, mīļum.

Lora pagriezās un devās projām pa gaiteni.

Ēna noskatījās viņai pakaļ. Nakts dežurants vēl lasīja Džona Grišama romānu un, kad Lora gāja garām, pat nepacēla ska­tienu. Kurpes viņai bija aplipušas ar pamatīgu kapsētas dubļu kārtu. Un tad viņa bija prom.

Ēna smagi nopūtās. Sirds krūtīs dauzījās ar pārsitieniem. Viņš devās pāri gaitenim un pieklauvēja pie Trešdienas istabas durvīm. Klauvējot viņu pārņēma dīvaina sajūta: it kā noplīk­šķētu melni spārni un milzīga, melna vārna izlidotu tieši viņam cauri un aiztrauktos pa gaiteni tālāk pasaulē.

Trešdiena atvēra durvis. Viņam ap vidukli bija aptīts bal­tais moteļa dvielis, bet citādi vīrs bija kails.

- Velns parāvis, ko tev vajag? viņš noburkšķēja.

- Man tev kaut kas jāpaziņo, Ēna paskaidroja. Varbūt es sapņoju nē, tomēr ne, laikam būšu saelpojies resnīša sin­tētiskās krupjādas dūmus, bet varbūt vienkārši esmu sajucis…

-Jā, jā, tikai ātri, Trešdiena steidzināja, man kāds dar­biņš pusratā.

Iemetis skatienu istabā. Ēna ievēroja, ka no gultas kāds viņā noskatās, pārvilcis palagu pār mazajām krūtīm. Blāvi blondi mati, sejā kaut kas žurcisks. Reģistratūras meitene. Viņš pieklusināja balsi.

- Es tikko redzēju sievu. Savā istabā.

- Tu gribi teikt: rēgu? Tev spokojās?

- Nē. Tas nebija spoks. Tā bija viņa pati. Tā bija Lora. Jā, mana sieva ir mirusi, bet nekāds spoks tas nebija. Es viņai pieskāros. Viņa mani noskūpstīja.

- Skaidrs.

Trešdiena pameta skatienu atpakaļ uz sievieti gultā.

- Tūdaļ atgriezīšos, mīļā, viņš uzsauca.

Viņi devās pa gaiteni uz Ēnas istabu. Ieslēdzis gaismu, Treš­diena nopētīja izsmēķi pelnu traukā. Krūtsgali viņam bija tumši kā vecam cilvēkam, spalvas uz krūtīm nosirmojušas. Pār vieniem sāniem stiepās balta rēta. Paošņājis gaisu, viņš paraustīja plecus.

- Tātad uzradās tava mirusī sieva. Vai nobijies? Trešdiena pajautāja.

- Mazliet.

- Ļoti prātīgi. Miroņi mani allaž biedē līdz trakumam. Ko vēl teiksi?

- Esmu gatavs kaut tūlīt braukt projām. Dzīvokļa jautā­jumu un visu pārējo var nokārtot Loras māte. Viņa tāpat mani ienīst. Kad teiksi, tad brauksim!

Trešdiena pasmaidīja.

- Laba vēsts, manu zēn! Tad no rīta dosimies ceļā. Bet tagad mazliet pagūli. Man numurā ir skotu viskijs. Ja nevari aizmigt, saki. Norunāts?

- Nevajag. Gan jau iztikšu.

- Labi, tad vairs netraucē. Man priekšā gara nakts.

- Arlabunakti!

- Tieši tā! atsaucās Trešdiena un devās projām, aizvēr­dams aiz sevis durvis.

Ēna apsēdās uz gultas malas. Gaisā vēl vēdīja cigarešu dūmu un konservantu smārds. Ai, kaut varētu sērot: tas būtu dabiskāk nekā uztraukties par Loras ierašanos, turklāt Ēnam nācās atzīt, ka viņam tagad bija mazliet bail. Laiks sērot. Izslē­dzis gaismas, Ēna atgūlās un sāka domāt par Loru pirms viņa apcietināšanas. Viņš atcerējās laulības dzīvi, kad abi bija jauni, laimīgi un dumji un nespēja viens bez otra iztikt.

Veselu mūžību Ēna nebija raudājis, laikam pat bija aizmir­sis, kā tas ir. Viņš neraudāja pat tad, kad nomira māte.

Bet tagad viņš sāka raudāt, sāpīgi, aprauti elsojot. Viņš sēroja par Loru un laiku, kas nekad neatgriezīsies, un pirmo reizi kopš agras mazotnes Ēna aizmiga vienās asarās.

IERAŠANĀS AMERIKĀ

813. g. pr. Kr.

Viņi kuģoja pa zaļgano jūru, vadoties pēc zvaigznēm un krasta līnijas, un, kad zeme palika tikai atmiņās, bet naktī debesis nomācās un satumsa, turējās pie ticības, saukdami Visa Tēvam, lai viņš palīdz tiem vēlreiz laimīgi sasniegt krastu.

Ceļojums bija smags, pirksti aukstumā stinga, visi bija nosaluši līdz kaulam, un tos nespēja sasildīt pat vīns. No rīta pamodušies, vīri redzēja, ka viņu bārdas ir skārusi sarma, un, iekams sāka sildīt saule, viņi izskatījās pēc večukiem, pāragri nosirmojušiem vīriem.

Kad beidzot pie apvāršņa rietumu pamalē parādījās zaļa zeme, viņu zobi mutēs kustējās un acis bija dziļi iekritušas dobumos. Vīri sacija:

- Esam tālu jo tālu no mājām un pavarda, tālu no jūrām, kuras pazīstam, un zemes, kuru mīlam. Šeit, pasaules galā, dievi mūs aizmirsīs.

Vadonis, uzrāpies augstākajā klintī, tad pārmeta vīriem ticības vājumu:

- Visa Tēvs radīja pasauli, viņš sauca. Ar savām rokām viņš uzcēla to no vectēva īmira izmētātajiem kauliem un mie­sas. īmira smadzenes viņš novietoja debesīs, kur tās pārvērtās mākoņos, bet sāļās asinis kļuva par jūrām, kuras šķērsojām. Saprotiet jel: ja viņš uzcēla pasauli, tad radīja ari šo zemi! Ja mirsim te kā vīri, neba dievs neuzņems mūs savā namā?

Vīri tad sāka priecīgi smieties un dedzīgi sāka celt namu no baļķiem un zemes, apjozdami to ar noasinātu mietu žogu, lai gan pašiem likās, ka neviena cita Jaunajā zemē nav.

Dienā, kad nams tika pabeigts, uznāca vētra: debesis pus­dienlaikā satumsa kā naktī, tās pāršķēla baltu liesmu strēles, bet pērkons dārdēja tik skaļi, ka daudz netrūka, lai visi būtu kļuvuši kurli, un pat kuģa kaķis, kas bija paņemts līdzi kā veiksmes talismans, paslēpās krastā zem apgāztās liellaivas. Vētra bija tik traka un neganta, ka vīri smējās un, sizdami cits citam uz pleca, sauca:

Pērkonu valdnieks ir kopā ar mums pat šajā tālajā zemē!

Visi pateicās un līksmoja, un piedzērās līdz nemaņai.

Tonakt nama blāvajā tumsā bards viņiem dziedāja senas dziesmas. Viņš dziedāja par Odinu, Visa Tēvu, kas upurējās tik­pat drosmīgi un cēli kā tie, kurus ziedoja viņam. Barda dziesma vēstīja par deviņām dienām, kad Visa Tēvs karājās pasaules kokā ar šķēpa cirstu, asiņojošu brūci sānos, vēstīja par to, ko Visa Tēvs uzzināja, mokoties agonijā: deviņus vārdus, deviņas rūnas un divreiz pa deviņi brīnumus. Dziedot par šķēpu, kas ietriecās Odina sānos, bards brēca sāpēs, tāpat kā Visa Tēvs agonijā, un vīri notrīsēja, iedomādamies viņa sāpes.

Nākamajā dienā vīri sameklēja skrelingu, un tā bija tieši Visa Tēva diena. Skrelings bija sīka auguma, ar gariem, mel­niem kā kraukļa spārns matiem, seja viņam bija tumša māla krāsā. No svešā valodas neviens nesaprata ne vārda, pat bards ne, kas bija kuģojis cauri Herkulesa pīlāriem un zināja Vidus­jūras tirgotāju mēli. Svešinieka apģērbs bija darināts no putnu spalvām un kažokādām, bet garajos matos bija iepīti smalki kauliņi.

Atveduši skrelingu uz savu apmetni, viņi piedāvāja tam ceptu gaļu un stipru dzērienu slāpju dzesēšanai. Kad ciemiņš sāka streipuļot un dziedāt, nespēdams vairs noturēt galvu taisni, visi nevaldāmi smējās. Paskat, ko dara nieka medalus rags! Vīri deva skrelingam iedzert vēl, un drīz vien viesis jau gulēja zem galda, apsedzis galvu ar roku.

Tad vīri pacēla skrelingu, satvēra katrs aiz sava pleca, katrs aiz savas kājas, turēja plecu augstumā, pa četriem pārvērzdami vīru astoņkājainā zirgā, un aiznesa līdz osim pakalnā, no kura pavērās skats uz līci; tur viņi apmeta skrelingam ap kaklu cilpu un pakāra viņu augstu kokā, godinot Visa Tēvu, karātavu dievu. Skrelinga augums šūpojās vējā, viņa seja satumsa, mēle izsprāga no mutes, acis izvalbījās un penis tā sacietēja, ka uz tā varētu pakārt ādas cepuri. Ziemeļzemes vīri tikmēr līksmoja un smējās, lepni par savu upuri debesīm.

Nākamajā dienā uz līķa nosēdās divi milzīgi kraukļi, katrs uz sava pleca, un sāka knābāt vaigus un acis, un vīri zināja, ka ziedojums ir pieņemts.

Ziema bija gara, trūka ēdamā, taču visus priecēja doma par pavasari, kad varēs sūtīt uz ziemeļzemi kuģi, kas atvedīs pārceļotājus un arī sievietes. Kļuva arvien aukstāks, dienas metās īsākas, un daži vīri devās meklēt skrelingu ciemu, cerēdami tikt pie ēdamā un sievietēm. Taču neko viņi neatrada, tikai ugunskuru pelnus vietās, kur bija bijušas mazas apmetnes.

Reiz ziemas vidū, kad saule bija tāla un vēsa, un trula kā sudraba monēta, vīri ievēroja, ka skrelinga atliekas no oša aiz­vāktas. Pēcpusdienā sāka lēni snigt milzīgām pārslām.

Ziemeļzemes vīri aizslēdza vārtus un patvērās aiz koka sienām.

Tonakt viņiem uzbruka skrelingu karotāji: piecsimt vīri pret trīsdesmit. Pārrāpušies pāri žogam, svešie slepkavoja sep­tiņas dienas no vietas, katrs nogalinādams trīsdesmit vīrus trīsdesmit dažādos veidos. Par jūrniekiem aizmirsa gan vēs­ture, gan viņu tauta.

Akmens sienas karotāji noplēsa, bet apmetnei pielaida uguni. Garo laivu, kas uz mutes stāvēja krastā, viņi nodedzi­nāja, cerēdami, ka bālģīmjiem pavisam ir tikai viena laiva un, kad tā būs pagalam, neviens cits ziemeļnieks šajā krastā nepiestās.

Pēc vairāk nekā simt gadiem zemi vēlreiz atklāja Leifs Lai­mīgais, Ērika Rudā dēls, dodams tai Vinzemes vārdu. Viņu šeit jau gaidīja viņa dievi: vienrocis Tīrs, sirmais karātavu dievs Odins un Tors pērkona dievs.

Viņi tur bija.

Viņi gaidīja.