Inženiera Garina hiperboloīds

118

Jansens skrēja pa tukšām, neapgaismotām pils istabām. Dārdēdamas un šņākdamas pret verandu gruva krasta bangas. Auroja vējš, drebinādams logu rāmjus. Jansens sauca Lamola kundzi, ieklausījās šausminošajā trauksmē.

Viņš metās lejā uz Gariņa istabām, drāzās septiņjūdžu soļiem pa kāpnēm. Apakšā bija dzirdami šāvieni, atsevišķi kliedzieni. Viņš iemeta skatienu iekšējā dārzā. Tukšs, nevienas dzīvas dvēseles. Pretējā pusē, zem efejām apaugušās arkas, no ārpuses lauzās vārtos. Kā viņš bija varējis gulēt tik dziļā miegā, ka uzmodās tikai no lodes, kas izurbās caur loga rūti? Vai Lamola kundze būtu aizbēgusi? Varbūt nogalināta?

Jansens uz labu laimi atrāva kādas durvis. Iegāja. Četras gaišzilas bumbas un piektā, kas karājās pie mozaīkas griestiem, apgaismoja ar aparātiem piekrautus galdus, marmora plāksnes ar mērinstrumentiem, lakotas kastes un skapīšus ar katodlampām, dinamo vadus, ar plāniem noklātu rakstāmgaldu. Tas bija Gariņa kabinets. Uz paklāja bija nomests saņurcīts mutauts. Jansens sakampa to, tas dvesmoja pēc Lamola kundzes smaržām. Tad viņš atcerējās, ka no kabineta uz lielā hiperboloida liftu ved pazemes eja un kaut kur tepat jābūt slepenām durvīm. Lamola kundze, protams, tūlīt pēc pirmajiem šāvieniem būs steigusies uz torni, — kā to varēja aizmirst!

Viņš aplaida skatienu visapkārt, meklēdams slepenās durvis. Pēkšņi atskanēja plīstošu stiklu šķindas un soļu dipoņa, aiz sienas sasaucās steidzīgas balsis. Ielauzušies pilī. Bet kāpēc kavējas Lamola kundze? Viņš piesteidzās pie kokgriezumiem rotātām divviru durvīm un aizslēdza tās. Izvilka revolveri. Liekas, visu pili piepildīja soļi, balsis, kliedzieni.

— Jansen!

Viņa priekšā stāvēja Lamola kundze. Viņas nobālu- šās lūpas kustējās, bet Jansens nedzirdēja, ko viņa teica. Viņš raudzījās Zojā, smagi elpodams.

— Mēs esam pagalam, Jansen, mēs esam pagalam! — viņa atkārtoja.

Mugurā viņai bija melna kleita. Rokas šauras un sažņaugtas, piespiestas pie krūtīm. Acis satrauktas kā zila vētra. Lamola kundze teica:

— Lielā hiperboloida lifts nedarbojas, lifts pacelts pašā augšā. Tornī kāds sēž. Viņi uzkāpuši no ārpuses pa spraišļiem … Esmu pārliecināta, ka tas ir mazais Gusevs …

Noknikšķinājusi pirkstus, viņa raudzījās uz kokgriezumiem rotātajām durvīm. Viņas uzacis saraucās. Aiz durvīm trakā ātrumā aizdipēja desmiti kāju. Atskanēja mežonīgs bļāviens. Kņada. Steidzīgi šāvieni. Lamola kundze aši apsēdās pie galda, nospieda slēdzi: mīksti iedūcās dinamo, violeti iemirdzējās bumbierveidīgās lampas. Ieklabējās kloķis, sūtīdams signālus.

— Gariņ, mēs esam pagalam … Gariņ, mēs esam pagalam … — viņa ierunājās, noliekusies pār mikrofona sietiņu.

Pēc minūtes kokgriezumiem rotātās durvis nobrakšķēja no dūru un kāju sitieniem.

— Atveriet durvis! Ver vaļā! … — atskanēja balsis.

Lamola kundze satvēra Jansenu pie rokas, aizvilka

pie sienas un ar kāju nospieda kokgriezuma grieztulu pie pašas grīdas. Ar audumu apvilkts panelis starp divām puskolonām nedzirdami ieslīdēja dziļumā. Lamola kundze un Jansens pa slepeno atveri nozuda pazemes ejā. Panelis atgriezās agrākajā vietā.

Pēc negaisa īpaši spoži mirdzēja un mirguļoja zvaigznes virs saviļņotā okeāna. Vējš gāza nost no kājām. Augstu uzšļakstīja krasta bangas. Dārdēja akmeņi. Okeāna troksnī ielauzās šāvieni. Lamola kundze un Jansens, slēpdamies aiz krūmiem un klintīm, bēga uz ziemeļu līci, kur vienmēr stāvēja motorkuteris. Pa labi kā melna siena pacēlās pils, pa kreisi — viļņi, baltas putu krēpes un tālumā — lēkājošās «Arizonas» uguntiņas. Aiz muguras debesīs iesniecās lielā hiperboloīda režģo- tais siluets. Tā galotnē bija gaisma.

— Skatieties! — skrējienā pagriezusies un pametusi ar roku uz torņa pusi, iesaucās Lamola kundze. — Tur gaisma! Tā ir nāve!

Viņa noskrēja pa slīpo nogāzi līča krastmalā, kas bija aizsargāta pret viļņiem. Seit, pie kāpnēm, kas veda uz pils verandu, pie nelieliem boniem zvalstījās kute- rītis. Zoja ielēca tajā, aizskrēja uz pakaļgalu un trīcošām rokām ieslēdza starteri.

— Ātrāk, ātrāk, Jansen!

Kuteris bija pietauvots ķēdē. Iebāzis gredzenā revolvera stobru, Jansens lauza vaļā atslēgu. Augšā, verandā, ar troksni atsprāga durvis, iznāca apbruņoti vīri. Jansens nometa revolveri un satvēra ķēdi pie pamatnes. Viņa

musku|i noņirkstēja, kakls pietūka, no blūzes apkakles iztrūka āķītis. Pēkšņi izšāva ieslēgtais motors. Cilvēki, kas stāvēja uz terases, metās pa kāpnēm lejā, vicinādami ieročus, saukdami: «Stāt! stāt!»

Ar pēdējo spēku piepūli Jansens izrāva ķēdi, iegrūda rūcošo kuteri tālu viļņos un četrrāpus aizsteidzās gar bortu pie stūres.

Apmetis asu loku, kuteris aizšāvās uz šauro līča izeju. Nopakaļ nozibēja šāvieni.

— Trapu, sālītie velni! — ierēcās Jansens no kutera, kas lēkāja pie «Arizonas» borta. — Kur vecākais palīgs? Guļ! Pakāršu!

— Seit, šeit kaptein. Klausos, kaptein.

— Cērt pušu ķēdes! Iedarbini motorus! Pilnu gāzi! Nodzēs ugunis!

— Klausos, klausos, kaptein.

Lamola kundze uzkāpa pirmā pa virvju kāpnēm. Pārliekusies pār bortu, viņa ieraudzīja, ka Jansens pūlas piecelties, atkrīt kaut kā uz sāniem un krampjaini ķer pasviesto tauvas galu. Vilnis apklāja viņu kopā ar kuteri, tad atkal iznira viņa sprauslājošā seja, savaik- stīta sāpju grimasē.

— Jansen, kas jums kaiš?

— Esmu ievainots.

Četri matroži nolēca uz kutera, pacēla Jansenu, uznesa uz borta. Uz klāja viņš nokrita, satvēris sānus, zaudēja samaņu. Viņu aiznesa uz kajīti.

Pilnā gaitā, šķeldama viļņus, ierakdamās ūdens bezdibeņos, «Arizona» traucās prom no salas. Komandēja vecākais palīgs. Lamola kundze stāvēja līdzās viņam uz tiltiņa, ieķērusies margās. No viņas straumēm tecēja ūdens, drēbes bija pielipušas miesai. Viņa skatījās, kā iekvēlojās blāzma (dega kazarmas) un melni, uguns spirālēm sašvīkāti dūmi pārklāj salu. Tad viņa acīm redzot kaut ko pamanīja, satvēra komandieri aiz piedurknes:

— Grieziet uz dienvidrietumiem …

— Seit rifi, kundze.

— Klusēt, nav jūsu darīšana! … Stūrējiet tā, lai sala būtu aiz kreisā borta.

Viņa skrēja pie hiperbololda režģotā torņa. Ūdens gāzma, veldamās no piķa pāri klājam, apklāja Lamola kundzi, notrieca no kājām. Matrozis saķēra viņu slapju un satracinātu aiz niknuma. Viņa izrāvās, uzrāpās tornītl.

Uz salas, augstu virs ugunsgrēka dūmiem, mirdzēja žilbinoša zvaigzne: tur darbojās lielais hiperboloīds, meklēdams «Arizonu».

Lamola kundze nolēma pieņemt kauju, jo tik un tā, lai cik ātri brauktu, nav iespējams izbēgt no stara, kas sniedzas no torņa daudzas jūdzes tālu. Stars sākumā taustījās pa zvaigznēm, pa horizontu, dažās sekundēs apvilkdams pa apli četrsimt kilometru. Bet nu tas neatlaidīgi pārmeklēja okeāna rietumu sektoru, skrēja pa viļņu galotnēm, un stara ceļu iezīmēja biezi tvaika mutuļi.

«Arizona» brauca pilnā gaitā septiņu jūdžu attālumā no krasta. Ierakdamās līdz mastiem putojošā ūdenī, kā čaumala uzlidoja viļņa galotnē, un tad Lamola kundze no režģotā tornīša raidīja uz salu atbildes staru. Jau uzliesmoja dažas koka celtnes. It kā gigantisku plēšu uzpūsti, padebešos uzvirmoja dzirksteļu kūļi. Blāzma plaiksnījās pār visu melno, vētras sabangoto okeānu. Brīdī, kad «Arizona» pacēlās viļņa galotnē, no salas tika pamanīts jahtas siluets, un dzeldoši balta adata sāka lēkāt pa kuģi, pātagodama no augšas uz leju, līčločiem, un sitieni, pavisam tuvu, nākdami virsū, krita gan aiz kuģa, gan priekšā.

Zojai šķita, ka žilbinošā ^zvaigzne dur viņai taisni acīs, un viņa pati centās ieurbties ar aparāta stobru šai zvaigznē uz tālā torņa. Mežonīgi kauca «Arizonas» skrūves, pakaļgals iznāca laukā no ūdens, un kuģis jau sāka svērties ar priekšgalu uz leju, slīdēdams nost no viļņa. Sai brīdī stars sataustīja mērķi, pacēlās, sadurstījās it kā nomērķēdams un nešaubīdamies sāka krist uz jahtas profilu. Zoja aizvēra acis. Droši vien visiem, kas bija uz borta šās divkaujas liecinieki, pamira sirds.

Kad Zoja atvēra acis, viņas priekšā rēgojās ūdens siena, bezdibenis, kurā ieslīdēja «Arizona». «Tā vēl nav nāve,» nodomāja Zoja. Noņēma rokas no aparāta, un viņas rokas nokarājās bez spēka.

Kad kuģis atkal sāka pacelties uz viļņa muguras, kļuva-skaidrs, kāpēc nāve pagājusi garām. Milzīgi dūmu mākoņi sedza visu salu un torni — droši vien bija eksplodējušas naftas cisternas. Dūmu aizsegā «Arizona» varēja mierīgi aizbraukt prom.

Zoja nezināja, vai viņai izdevies nogāzt lielo hiper- boloīdu vai arī zvaigzne nav redzama aiz dūmiem. Bet vai tagad tas nav vienalga.. Viņa — ar grūtībām nokāpa no tornīša. Turēdamās pie takelāžas, aizkļuva līdz kajītei, kur aiz ziliem aizkariņiem smagi elpoja Jansens. Atkrita krēslā, uzrāva vaska sērkociņu, aizsmēķēja.

«Arizona» devās uz ziemeļrietumiem. Vējš pierima, bet okeāns aizvien vēl bija nemierīgs. Vairākreiz dienā jahta raidīja norunātus signālus, lai uzņemtu sakarus ar Gariņu, un simttūkstoš radiouztvērējos visā pasaulē atskanēja Zojas balss: «Ko darīt, kurp braukt? Mēs atrodamies uz tāda un tāda platuma un garuma grada. Gaidām norādījumus.»

Okeāna tvaikoņi, uztvēruši šo radiogramu, steidzās pamukt tālāk no briesmīgās vietas, kur atkal parādījusies «Arizona» — «jūru bieds».