Inženiera Garina hiperboloīds

81

Seļga pēcdienās ne reizi vien atcerējās šo gadījumu.

Riskēdams ar dzīvību, Garins saķēra viņu aiz mēteļa stūra un cīnījās ar viļņiem, kamēr tie nebija pār- vēlušies pāri jahtai. Seļga palika karājamies aiz tiltiņa margām. Viņa plaušas bija pilnas ūdens. Viņš smagi nokrita uz klāja. Matroži ar grūtībām viņu atdzīvināja un aiznesa uz kajīti.

Tur drīz vien ienāca Garins, pārģērbies un jautrs. Lika pasniegt divas glāzes groka un, aizsmēķējis pīpi, turpināja pārtraukto sarunu.

Seļga pētīja viņa zobgalīgo seju, vingro augumu, kas bija atlaidies ādas krēslā. Dīvains, pretrunīgs cilvēks. Bandīts, nelietis, tumšs avantūrists… Bet vai nu tur bija vainojams groks, vai arī pārciestais nervu satricinājums, taču Selgām bija patīkami, kad Garins tā sēž viņam pretim, pārmetis kāju pār ceļgalu, un pīpē, un spriež par dažādām lietām, it kā viļņu gāzmas nemaz netriektos pret «Arizonas» sāniem, aiz iluminatoru stikliem neplūstu putojošas Ūdens šaltis un nepaceltos kā šūpolēs uz augšu un lejtr brīžam Seļga gultā, brīžam Garins krēslā …

Garins bija stipri izmainījies pēc Ļeņingradas, kļuvis pašpajāvīgs, jautrs, vēlīgs un labsirdīgs, tāds, kādi mēdz būt vienigi loti gudri, pašpārliecināti egoisti.

— Kāpēc jūs palaidāt garām izdevīgu gadījumu? — Seļga viņam noprasīja. — Vai jums tiešām tik traki vajadzīga mana dziviba? Nesaprotu.

Garins atmeta galvu un jautri iesmējās.

— Esat gan jūs, Seļga, savādnieks… Kālab man jārīkojas loģiski? … Es neesmu matemātikas skolotājs … Cik gan tālu esam nogājuši… Vienkārša cilvēciskuma izpausme — un nesaprotami.

— Kad uzlaidāt gaisā anilīna rūpnīcas, tad, šķiet, nedomājāt par cilvēciskumu.

— Nē! — Garins iekliedzās. — Nē! Nedomāju.. Jūs vēl aizvien nevarat izrāpties no morāles gruvešiem.. Cilvēciskums! Nu gan aizrunājāties! Ak Seļga, Seļga … Kas tie par plauktiņiem: šai plauktiņā — labais, tai plauktiņā — sliktais … To vēl var saprast, degustators nomēģina, spļauj, košļā garoziņu — šis vīns, saka, ir labs, tas — slikts. Vadās viņš pēc garšas, pēc kārpiņām uz mēles. Tā ir realitāte. Bet kur ir jūsu morāles marku degustators? Ar kādām kārpiņām viņš tās nomēģina?

— Viss, kas veicina padomju varas nodibināšanos uz zemeslodes, ir labs, — attrauca Seļga, — viss, kas to kavē, — slikts.

— Lieliski, jauki, zinu … Bet kāda jums tur daļa? Kas jūs saista ar Padomju Republiku? Ekonomiskie apstākļi? Blēņas … Es jums piedāvāju algu — piecdesmit tūkstošus dolāru … To es piedāvāju pavisam nopietni. Nāksiet?

— Nē, — Seļga mierīgi atteica.

— Protams, nē… Tātad jūs saista nevis ekonomiskie apstākļi, bet ideja, godīgums, vārdu sakot, augstākas kategorijas matērija. Un jūs esat nelabojams morālists, ko es arī gribēju jums pierādīt.. Vai gribat pasauli apgriezt otrādi… Attīriet no tūkstošgadīgiem sārņiem ekonomiskos likumus, uzspridziniet imperiālisma cietokšņus. Labi. Es ari gribu apgriezt pasauli otrādi, bet pec sava prāta. Un apgriezīšu vienigi ar sava ģēnija spēku.

— Oho!

— Par spīti visam, ielāgojiet, Seļga. Klausieties, kas tad ir cilvēks galu galā? Niecigs mikroorganisms, kas neizsakāmās nāves bailēs ieķēries malainajā zemeslo- dītē un kopā ar to joņo ledainā tumsā? Vai arī tās ir smadzenes, dievišķīgs aparāts, kas izstrādā īpašu noslēpumainu matēriju — domu, matēriju, kuras viens mikrons ietver sevī visu izplatījumu … Nu? Redz kā …

Garins iesēdās dziļāk, pievilka kājas. Viņa allaž bālie vaigi sāka sārtoties.

— Es piedāvāju ko citu. Mans naidniek, klausieties… Es sakoncentrēšu savās rokās absolūti visu varu uz zemeslodes. Neviens dūmenis nesāks kūpēt bez manas pavēles, neviens kuģis neatstās ostu, neviens āmurs ne- dimdēs. Viss pakļauts — līdz pat tiesībām elpot — centram. Centrā — es. Man pieder viss. Es lieku izkalt savu profilu uz zelta ripiņām: ar bārdiņu, vainagā, bet otrajā pusē Lamola kundzes profilu. Pēc tam es atlasu «pirmo tūkstoti» — teiksim, kādus divus trīs miljonus pāru. Tie būs patricieši. Viņi nodosies augstākām baudām un jaunradei. Pēc tam mēs aprēķināsim, cik darba roku vajag kultūras pilnīgai apkalpošanai. Arī te izdarīsim atlasi. Sos pieklājības pēc nosauksim par darba rūķiem..

— Nu, protams …

— Irgoties, mans draugs, varēsiet pēc sarunas beigām … Viņi nedumposies, nē, dārgais biedri. Revolūciju iespējamība būs iznīcināta jau iedīglī. Katram darba rūķim pēc klasifikācijas un pirms darba grāmatiņas izsniegšanas tiks izdarīta maza operācija. Pilnīgi nemanāmi, zem nejaušas narkozes… Niecīgs dūriens galvaskausā. Nu, vienkārši noreiba galva — atģidās, un viņš jau ir vergs. Un, beidzot, atsevišķu grupu mēs izolēsim kaut kur dāsnā salā vienīgi vairošanās nolūkā. Visus pārējos nāksies novākt kā nederīgus. Tāda ir nākamās cilvēces struktūra pēc Pjotra Gariņa projekta. Sie darba rūķi strādā un kalpo bez kurnēšanas par vēderu kā zirgi. Viņi vairs nav cilvēki, viņiem nav citu rūpju, izņemot badu. Viņi jutīsies laimīgi, gremodami barību. Bet izredzētie patricieši — tie jau būs pusdievi.

Lai gan es cilvēkus vispār nicinu, tomēr patīkamāk uzturēties labā sabiedrībā. Ticiet, draudziņ, tas būs visīstākais zelta laikmets, par kuru sapņojuši dzejnieki. Šausmas, kas tiks pieredzētas, attīrot zemeslodi no liekiem iedzīvotājiem, aizmirsīsies loti ātri.

— Fašisma utopija, diezgan interesanti, — noteica Seļga. — Vai Rollingam par to stāstījāt?

— Nav utopija — tur jau tas joks. Esmu tikai loģisks … Rollingam es, protams, neko neesmu stāstījis, jo viņš ir vienkārši dzīvnieks … Lai gan Rollings un visas pasaules Rollingi akli dara to, ko es veidoju par pabeigtu un skaidru programu. Bet dara to barbariski, smagi un gausi. Rīt, ceru, mēs būsim jau uz salas… Redzēsiet, es nedzenu jokus …

— Ar ko tad sāksiet? Kalsiet naudu ar bārdiņu?

Vai tu redzējies, kā šī bārdiņa jums ķērusies

kaulā. Nē. Es sākšu ar aizsardzību. Nostiprināšu salu. Un vienlaicīgi trakā ātrumā lauzīšos caur olivīna joslu. Pār pasauli pirmoreiz savilksies draudīgi mākoņi, kad es nogāzīšu zelta paritētu.[28] es varēšu iegūt zeltu neierobežotā daudzumā. Pēc tam pāriešu uzbrukumā. Būs karš — drausmāks par četrpadsmitā gada karu. Mana uzvara ir droša. Pēc tam — pēc kara un manas uzvaras notiks pāri palikušo iedzīvotāju atlase, nederīgo elementu iznīcināšana, un mana izredzētā rase sāks dzīvot kā dievi, bet darba rūķi sāks strādāt nevis aiz bailēm, bet pēc sirdsapziņas, apmierināti kā pirmie cilvēki paradīzē. Veikli? Ko? Nepatīk?

Garins atkal sāka smieties. Seļga aizvēra acis, lai nebūtu jāskatās uz viņu. Arodbiedrību bulvārī sāktā spēle izvērtās par nopietnu partiju. Seļga gulēja un domāja. Bija atlicis bīstams, bet vienīgi iespējamais gājiens, kas varēja novest pie uzvaras. Vismaz patlaban būtu gluži aplami noraidīt Gariņa priekšlikumu.

Seļga pasniedzās pēc papirosa, Garins ar smīnu viņu novēroja.

— Vai izšķīrāties?

— Jā, izšķīros.

— Jauki. Es atklāju kārtis: jūs man esat vajadzigs kā krams uguns uzšķilšanai. Seļga, man apkārt truli zvēri. Cilvēki bez fantāzijas. Mēs ar jums strīdēsimies, bet es panākšu, ka jūs strādāsiet kopā ar mani. Kaut vai pirmajā posmā, kad mēs sitīsim Rollingus … Starp citu, brīdinu, sargieties no Rollinga, viņš ir stūrgalvīgs: ja reiz nolēmis jūs nogalināt, tad nogalinās.

— Es jau sen brīnos, kāpēc jūs neesat viņu atdevis par ēsmu haizivīm.

— Man vajadzīgs ķīlnieks … Bet pilnīgi skaidrs ir tas, ka «pirmā tūkstoša» sarakstā viņš neiekļūs… Nu, ģērbieties, ejam vakariņās.