Inženiera Garina hiperboloīds

40

Gariņa istabā logs ar balkona režģi bija aizvērts un aizklāts. Pie sienas stāvēja divi čemodāni. (Viņš dzīvoja «Melnajā strazdā» jau vairāk nekā nedēļu.) Garins aizslēdza durvis. Zoja apsēdās, atspiedās uz elkoņiem, aizsedza seju pret griestu spuldzes gaismu. Viņas zāles- zaļais zīda lietusmētelis bija saburzīts, mati nevērīgi sasprausti, seja nogurusi, šādā izskatā viņa bija vēl pievilcīgāka. Garins, vērdams vaļā čemodānu, paskatījās uz viņu ar mirdzošām, zilu loku ietvertām acīm.

— Lūk, mans aparāts, — viņš teica, uzlikdams uz

galda divas metala kastes: vienu — šauru, līdzīgu caurules gabalam, otru — plakanu, divpadsmitšķautnainu, ar divreiz lielāku diametru.

Garins salika kopā abas kastes, sastiprināja tās ar enkurskrūvēm. Cauruli pavērsa ar atveri pret kamina resterri, divpadsmitšķautnainajam apvalkam atvēra sfērisko vāku. Apvalka iekšpusē uz šķautnes stāvēja bronzas gredzens ar divpadsmit porcelānā kausiņiem.

— Tas ir modelis, — viņš teica, izņemdams no otra čemodāna kasti ar piramīdām, — tas nevar darboties pat stundu. Aparāts jābūvē no ārkārtīgi izturīgiem materiāliem, desmitreiz solīdāks. Taču tādā gadījumā tas iznāktu pārāk smags, bet man visu laiku nākas pārvietoties. (Viņš ielika gredzena kausiņos divpadsmit piramīdas.) No ārpuses jūs neko nesaskatīsiet un nesapratīsiet. Te būs plāns, aparāta gareniskais šķērsgriezums. — Garins noliecās pār Zojas krēslu, ieelpoja viņas matu smaržu, izklāja plānu rakstāmpapīru puslok- snes lielumā. — Jūs vēlējāties, Zoja, lai arī es ar visu riskētu mūsu spēlē… Skatieties šurp … Tā ir pamat- shēma..

Tas ir vienkārši kā divreiz divi. Tīra nejaušība, ka šāds aparāts līdz šim nav uzbūvēts. Viss slēpjas hiperboliskajā spogulī (A), kas pēc formas atgādina parasta prožektora spoguli, un šamota gabaliņā (B), kas arī izveidots kā hiperboliska sfēra. Hiperbolisko spoguļu likums ir šāds:

Gaismas stari, krizdami uz hiperboliskā spoguļa iek- šejo virsmu, koncentrējas visi vienā punktā, hiperbolas

fokusā. Tas ir zināms. Tagad par to, kas nav zināms: es ielieku hiperboliskā spoguļa fokusā otru hiperbolu, ap- vērstu, kā saka, ačgarni — rotējošo hiperboloidu, kas izgatavots no grūti kūstoša, ideāli pulējama minerāla — šamota (B), — tā krājumi Krievijas ziemeļos ir neizsmeļami. Kas nu notiek ar stariem?

Stari, saplūzdami spoguļa (A) fokusā, krīt uz hiper- boloida (B) virsmu un atstaroja no tās matemātiski paralēli, citiem vārdiem, hiperboloids (B) sakoncentrē visus starus vienā starā vai jebkura resnuma «staru šautrā». Regulējot hiperboloidu (B) ar mikrometrisko skrūvi, es pēc vēlēšanās palielinu vai samazinu «staru šautras» resnumu. Enerģijas zudumi, stariem laužoties caur gaisu, ir niecīgi. Turklāt es varu sašaurināt «šautru» (praktiski) līdz adatas resnumam.

Pie šiem vārdiem Zoja piecēlās, noknikšķināja pirkstus un atkal apsēdās, apņēma rokām ceļgalu.

— Pirmajos mēģinājumos kā gaismas avotu es izmantoju dažas parastās stearina sveces. Regulējot hiperboloidu (B), es sašaurināju «staru šautru» līdz adām- adatas resnumam un viegli pārgriezu ar to pušu collu biezu dēli. Tad es sapratu, ka visa gudrība — atrast kompaktus un ārkārtīgi spēcīgus staru enerģijas avotus. Pēc trīs gadus ilga darba, kas prasīja divu manu palīgu dzīvību, tika izveidota šī ogles piramīda. Piramīdu enerģija jau ir tik liela, ka, ievietotas aparātā, kā jūs redzat, un aizdedzinātas (deg apmēram piecas minūtes), tās dod «staru šautru», kas dažās sekundēs spēj pārgriezt dzelzceļa tiltu… Vai jūs aptverat, kādas iespējas tas paver? Dabā nepastāv nekas tāds, kas varētu pretoties «staru šautras» spēkam … Ēkas, cietokšņi, dred- nauti, gaisa kuģi, klintis, kalni, zemes garoza — visu caururbs, sagraus, pārgriezīs mans stars …

Garins negaidīti aprāvās un pacēla galvu, ieklausījās. Aiz loga švīkstēja un čirkstēja grants, apslāpēti rūca motori. Garins pielēca pie loga un aizslīdēja aiz portjeras. Zoja skatījās, kā aiz putekļainā aveņkrāsas samta nekustīgi stāvēja Gariņa apveids, pēc tam tas sadrebēja. Garins iznāca no portjeras.

— Trīs mašīnas un astoņi cilvēki, — viņš čukstēja, — viņi ieradušies pēc mums. Liekas — Rollinga automobilis. Viesnīcā tikai mēs un vārtniece. (Viņš aši izņēma no naktsgaldiņa revolveri un iebāza žaketes kabatā.) Mani noteikti neizlaidīs dzīvu … — Viņš pēkšņi jautri pakasīja degunu. — Nu, Zoja, izšķirieties: jā vai nē? Otrs šāds brīdis negadīsies.

— Jūs esat zaudējis prātu, — Zojas seja iekvēlojās, kļuva jaunāka, — glābieties! …

Garins tikai paslēja bārdiņu.

— Astoņi cilvēki, sīkums, sīkums! — Viņš pacēla aparātu un pagrieza to ar stobru pret durvīm. Uzsita pa kabatu. Viņa seja pēkšņi apmācās.

— Sērkociņi, — viņš čukstēja, — nav sērkociņu …

Varbūt Garins to pateica tīšām, lai pārbaudītu Zoju.

Varbūt kabatā patiesi nebija sērkociņu, no tiem bija atkarīga dzīvība. Viņš raudzījās uz Zoju kā dzīvnieks, gaidīdams nāvi. Viņa kā sapnī paķēra no krēsla somiņu, izņēma vaska sērkociņu kārbiņu. Pasniedza lēnām, ar mokām. Saņemdams Garins ar pirkstiem pieskārās viņas ledainajai šaurajai rokai.

Lejā pa vītņu kāpnēm kāpa soļi, piesardzīgi čīkstinādami.

Vairāki cilvēki apstājās aiz durvīm. Varēja dzirdēt viņu elpu. Garins skaļā balsī franciski noprasīja:

— Kas tur?

— Telegrama, — atbildēja rupja balss, — atveriet! …

Zoja klusēdama satvēra Gariņu aiz pleciem, purināja

galvu. Inženieris aizvilka viņu istabas kaktā, ar varu nosēdinaja uz paklāja. Tūdaļ atgriezās pie aparāta un uzsauca:

— Pabāziet telegramu zem durvīm.

— Ja jums saka — atveriet, tad vajag atvērt, — ierēcās tā pati balss.

Cita, piesardzīga, vaicāja:

— Sieviete pie jums?

— Jā, pie manis.

— Atdodiet viņu, jūs liksim mierā.

— Brīdinu, — skaudri ierunājās Garins, — ja jūs neaizvāksieties pie visiem velniem, pēc minūtes neviens no jums vairs nebūs starp dzīvajiem …

— O-la-lā! … O-ho-ho! … U-hu-hū! … — iekaucās, iezviedzās balsis, durvīm uzgula virsū, nošķiebās porcelāna rokturis, no stenderēm sāka birt apmetuma gabali. Zoja nenolaida acis no Gariņa sejas. Viņš bija bāls, kustības straujas un neteiktas. Pietupies uz pirkstgaliem, viņš regulēja aparāta mikrometrisko skrūvi. Izņēma dažus sērkociņus un nolika blakus kārbiņai. Paņēma revolveri un gaidot izslējās. Durvis brakšķēja. Pēkšņi no trieciena izbira loga rūts, noplandijās portjera. Garins tūdaļ izšāva uz loga pusi. Pietupās, uzrāva sērkociņu, iebāza to aparātā un aizcirta sfērisko vāku.

Pēc šāviena tikai vienu sekundi valdīja klusums. Tūdaļ sākās uzbrukums vienlaicīgi durvīm un logam. Durvis sāka dauzīt ar kādu smagumu, no pildiņiem lēca šķembas. Loga portjera sašūpojās un nogāzās kopā ar dzegu.

— Gaston! — iekliedzās Zoja.

Caur loga dzelzs režģi līda Pīļknābis, iekodis zobos garu savāžamo nazi. Durvis vēl turējās. Garins, bāls kā papīrs, grieza mikrometrisko skrūvi, viņa labajā rokā lēkāja revolveris. Aparātā plosījās, dūca liesmas. Gaismas aplītis uz sienas (pretī aparata stobram) samazinājās, sāka dūmot tapetes. Gastons, šķielēdams uz revolveri, virzijās gar sienu, ar visu augumu saspringdams lēcienam. Nazi viņš jau turēja rokā, pēc spāņu metodes — ar asmeni pret sevi. Gaismas aplītis pārvērtās par žilbinošu punktu Izsistajos durvju pildiņos parādījās ūsaini ģīmji. . Garins abām rokām satvēra aparātu un pavērsa tā stobru pret Pījknābi…

Zoja ieraudzīja: Gastons atplēta muti, tā kā grasīdamies kliegt, tā kā gribēdams iekampt gaisu … Dūmaina josla šķērsoja viņa krūtis, rokas pacēlās un atkrita. Gastons nogāzās uz paklāja. Viņa galva kopā ar pleciem gluži kā maizes gabals nošķēlās no rumpja apakšdaļas.

Garins pavērsa aparātu pret durvīm. Pa ceļam «staru šautra» pārgrieza vadu, spuldze pie griestiem apdzisa. Žilbinošs, tievs un taisns kā adata stars no aparāta stobra nozibēja pār durvju augšmalu, pabira koka šķembas. Noslīdēja zemāk. Atskanēja aprauts brēciens, it kā sabrauktu kaķi. Tumsā kāds pasitās sāņus. Mīksti novēlās ķermenis. Stars dejoja divu pēdu augstumā no grīdas. Bija jūtama degošas gaļas smaka. Pēkšņi iestājās klusums, tikai aparātā šņāca liesma.

Garins noklepojās, noteica nepakļāvīgā, aizsmakušā balsī:

— Visi beigti.

Aiz izdauzitā loga vējiņš iegula neredzamās liepās, tās iešaicās naksnigi — miegaini. No tumsas, lejā, kur nekustīgi stāvēja mašīnas, kāds sauca krieviski:

— Pjotr Petrovič, vai esat dzīvs? — Garins parādījās logā. — Uzmanīgāk, tas esmu es, Seļga. Vai atceraties mūsu norunu? Man ir Rollinga automobilis. Vajag bēgt. Glābiet aparātu. Es gaidu…