Inženiera Garina hiperboloīds

90

Aizsprosts gravā pie ziemas mītnes tika atjaunots. Elektrostacija sāka strādāt. Artūrs Levī katru dienu saņēma nepacietīgu jautājumu no Zelta salas: vai piestātnes masts ir gatavs?

Elektromagnētiskie viļņi, vienaldzīgi pret tiem, kas tos izrāvuši no kosmiskā miera, traucās ēterā, lai nonāktu radiouztvērējos un tur mikrofonā ierēktos Gariņa satracinātajā balsī: «Ja pēc nedēļas piestātne nebūs gatava, es aizsūtīšu dirižabli un pavēlēšu jūs nošaut, vai dzirdat, Volšin?» Norēkuši to, elektromagnētiskie viļņi pa iezemojuma vadiem atgriezās sākotnējā mierā.

Ziemas mītnē pie vulkāna pakājes norisa steidzīgs darbs: attīrija no brikšņiem lielu laukumu, gāza zemē mastu priedes, būvēja divdesmit piecus metrus augstu piramīdveidīgu torni uz trim dziļi zemē ieraktiem stabiem.

Strādāja visi, kamēr krita no kājām nost, bet visvairāk rosījās un uztraucās Mancevs. Pa šo laiku viņš bija atēdies, mazliet atkopies, taču viņa smadzenes acfm redzot bija skāris ārprāts. Daždien viņš, liekas, aizmirsis par visu, vienaldzīgs, iespiedis rokās ķeraino galvu, sēdēja uz lāvas. Vai, paņēmis pie saites āzi Mašku, teica Ivanam:

— Gribi, es parādīšu tev to, ko neviens cilvēks vēl nekad nav redzējis?

Turēdams āzi Mašku pie saites (āzis palīdzēja viņam rāpties klintīs), Mancevs un aiz viņa Ivans sāka kāpt uz vulkāna krāteri.

Mastu mežs izbeidzās, augstāk, starp akmens blāķiem, auga kropli krūmi, vēl augstāk — vienīgi melni akmeņi, pārklāti ar ķērpjiem un vietumis ar sniegu.

Krātera malas slējās augšup stāvas un robotas, it kā pussagruvušās gigantiska cirka sienas. Bet Mancevs zinaia te katru spraugu un krekšķinādams, bieži apsēzdamies līčločiem kāpa aizvien augstāk un augstāk. Tomēr tikai vienreiz, klusā, saulainā dienā, viņiem izdevās uzrāpties uz pašas krātera malas. Tās, fantastiski izrobotas, ietvēra rūsganu sastingušas lavas ezeru. Zemu noslīgusī saule no robotās sienas mota asas ēnas uz metāliski spīdošajiem lavas plāceņiem. Tuvāk rietumu pusei virs lavas pacēlās konuss, tā virsotne kūpināja bālganus dūmus.

— Tur, — teica Mancevs, norādīdams ar līkiem pirkstiem uz kūpošu konusu, — tur — sprauga vai, ja vēlies, bezdibenis, kas iesniecas zemes dzīlēs, kur neviens cilvēks vēl nav ielūkojies… Es tur metu piroksilina spridzekļus, kad dibenā atskanēja sprādziens, ieslēdzu hronometru un aprēķināju dziļumu pēc skaņas ātruma. Es izpētīju izplūstošās gāzes, savācu tās stikla retortē, laidu tai cauri elektriskās spuldzes gaismu, caur gāzi izgājušos starus sadaliju spektroskopa prizmā.. Vulkāniskās gāzes spektrā es atradu antimona, dzīvsudraba, zelta un vēl daudzu smago metālu līnijas… Vai tu maz saproti, Ivan?

— Saprotu, stāstiet vien tālāk …

— Domāju, ka tu tomēr saproti vairāk nekā āzis Maška. . Kādu dienu, kad vulkāns darbojās īpaši brāzmaini, kad tas spļāva un krēpoja no milzu dziļumiem, man, riskējot ar dzīvību, izdevās savākt retortē mazliet gāzes.. Kad es kāpu lejā, uz apmetni, vulkāns sāka mest padebešos pelnus un akmeņus mucas lielumā. Zeme drebēja, gluži kā uzmodināta nezvēra mugura. Nepievērsdams uzmanību šiem sīkumiem, es skrēju uz laboratoriju un paliku gāzi zem spektroskopa.. Ivan un tu, Maška, klausieties …

Acis Mancevam spīdēja, bezzobainā mute šķobījās:

— Es atradu smagu metālu, kāda nav Mendeļejeva tabulā Pēc dažām stundām kolbā sākās tā sairšana — kolba sāka izstarot dzeltenu gaismu, pēc tam zilu un, beidzot, griezīgi sarkanu.. Aiz piesardzības es atgāju sāņus — atskanēja sprādziens, kolba un puse no manas laboratorijas aizlidoja pie visiem velniem… Es apzīmēju šo noslēpumaino metālu ar burtu M, jo mans uzvārds sākas ar M un šā āža vārds arī sākas ar M. Atklājuma lauri pieder mums abiem — āzim un man … Vai tu kaut ko saproti?

— Stāstiet vien tālāk, Nikolaj Hristoforovič..

— Metals M atrodas visdziļākajos olivīna joslas slāņos. Tas sairst un atbrivo milzīgus siltuma krājumus… Es apgalvoju: zemes kodols sastāv no metala M. Bet, tā kā zemes kodola vidējais blīvums pavisam ir tikai astoņas vienības, kas aptuveni līdzinās dzelzs blīvumam, bet metāls M ir divreiz smagāks par to, tad pašā zemes centrā jābūt tukšumam.

Mancevs pacēla pirkstu un, paskatījies uz Ivanu un āzi, mežonīgi iesmējās.

— Iesim, palūkosimies …

Viņi trijatā nokāpa no klinšainās kores uz metāliskā ezera un, slidinādamies pa metala plāceņiem, tuvojās kūpošajam konusam. Caur plaisām lauzās laukā karsts gaiss. Vietumis zem kājām melnoja spraugas bez dibena.

— Maška jāatstāj apakšā, — teica Mancevs, uzsitis knipi āzim pa degunu, un kopā ar Ivanu sāka rāpties konusā, ķerdamies pie karstām akmens šķembām, kas bruka zemē.

— Gulies uz vēdera un skaties.

Viņi apgulās konusa malā, tai pusē, no kurienes vējš dzina prom dūmu mutuļus, un nolieca galvas. Konusa iekšpusē bija padziļinājums un tā vidū — ovāls caurums, apmēram septiņus metrus diametrā. No turienes atplūda smagi vaidi, attāla dārdoņa, it kā kaut kur, velns viņu zina kādā dziļumā, veltos akmeņi.

Ielūkojies Ivans samanīja sarkanīgu gaismu, tā nāca no neaptverama dziļuma. Gaisma, brīžiem satumsdama, brižiem atkal uzplaiksnīdama, iedegās aizvien spilgtāk, kļuva aveņsarkana, griezīga… Smagāk vaidēja zeme, draudīgāk dārdēja akmeņi.

— Sākas uzplūdi, jāiet prom, — ieminējās Mancevs. — Sī gaisma nāk no septiņtūkstoš metru dziļuma Tur sairst metāls M, tur vārās un iztvaiko zelts un dzīvsudrabs.

Viņš satvēra Ivanu aiz jostas, vilka lejā. Konuss drebēja, nobruka akmeņi, biezi dūmu mutuļi tagad lauzās laukā kā tvaiki no pārsprāguša katla, žilbinoši sarkana gaisma izstaroja no bezdibeņa, nokrāsodama zemos mākoņus …

Mancevs paķēra auklu no Maškas kakla siksnas.

— Skrienam, skrienam, bērni!.. Tūlīt lidos akmeņi …

Atskanēja dobja dārdoņa, kas atbalsojās visā klinšainajā amfiteātri, — vulkāns izšāva akmens blāķi.. Mancevs un Ivans skrēja, aizklājuši galvas ar rokām, pa priekšu lēkšoja āzis, vilkdams auklu …