Inženiera Garina hiperboloīds

101

— Vējš tuvojas septiņām ballēm, kaptein.

— Novākt marsburas!

— Klausos, kaptein.

— Sardzi nomainīt katru stundu. Novērotāju mucā uz grotmasta.

— Klausos, kaptein.

— Tiklīdz pamanīsiet ugunis, nekavējoties modiniet mani augšā.

Jansens piemiegtām acīm ielūkojās okeāna drūmajā tuksnesī. Mēness vēl nebija uzlēcis. Zvaigznes aizklāja dūmakains plīvurs. Visas šīs piecas diennaktis, kamēr jahta traucās uz ziemeļrietumiem, Jansens nemitīgi visā ķermenī sajuta vieglas aizgrābtības trisas. Neko darīt — arī tēvutēvi pārtika no laupīšanas. Ar galvas mājienu viņš atvadījās no palīga un iegāja kajītē.

Zemo, komfortablo, ar ādu un lakotu koku apdarināto kapteiņa kajiti — vientuļa jūrnieka atturīgo mitni pie- strāvoja jaunas sievietes klātbūtne.

Vispirms te dvesmoja smaržas… Pirātu vadone tā smaržojās, ka pat mironim kutētu nāsis. Uz krēsla atzveltnes pa roku galam uzmeta flaneļa svārkus un zeltainu svīteri.

Lamola kundze gulēja viņa gultā. (Jansens visas šīs piecas dienas neizģērbies atlaidās uz ādas dīvāna.) Viņa gulēja uz sāniem. Viņas lūpas bija puspievērtas. Seja —

jūras vēju nobrūnināta. Kailā roka atmesta aiz galvas. Vaigos sārtums no miega. Pirāte!

Smags pārbaudījums Jansenam bija Lamola kundzes kareivīgais lēmums apmesties kopā ar viņu kapteiņa kajītē. No kaujas taktikas viedokļa — pareizi. Devās laupīt varbūt — uz nāvi. Ja viņus noķertu, katrā ziņā abus pakārtu pie masta vienu otram blakus.

Stāvēdams smaržām piesātinātajā kajītē, viņš ar izmisumu un sajūsmu raudzījās uz jauko seju, uz savu mīlestību.

Varbūt iemesls tam visam bija vikingi[32], jūras laupītāji, Jansena senči, — tie, kas no dzimtajiem krastiem devās tālos braucienos pa jūrām sarkanās laivās ar augstu pakaļgalu un pīķi gaiļa sekstes veidā, ar vairogiem gar bortiem, ar taisnu buru oškoka mastā. Pie tāda masta Jansena sencis dziedāja par ziliem viļņiem, par negaisa mākoņiem, par gaišmataino meiteni, kas gaida jūras krastā un veras tālē, — paiet gadi un viņas acis kā zilā jūra, kā negaisa mākoņi. Lūk, cik senu dienu sapņi apņēma Jansenu.

Viņš baidījās uzmodināt Zoju. Nedzirdami piegāja pie dīvāna, apgūlās. Aizvēra acis. Aiz borta šalca viļņi. Šalca okeāns — dziedāja seno dziesmu par brīnum daiļo meiteni. Jansens aizlika rokas aiz pakauša, viņu apsedza sapņi un laime.