Inženiera Garina hiperboloīds

54

Trešo nakti pēc kārtas istabā, kur gulēja Seļga, piemirsa aizvērt slēģus. Ikreiz viņš atgādināja par to māsai karmelitei. Viņš vērīgi sekoja, lai bulta, kas savienoja abas slēģu puses, būtu aizbīdīta, kā nākas.

Sais trīs nedēļās Seļga tik tālu atlaba, ka cēlās no gultas augšā un pārsēdās pie loga, tuvāk platana kuplajiem zariem, melnajiem strazdiem un varavīksnēm ūdens puteklīšos virs zālāja.

No šejienes bija pārskatāms viss slimnīcas dārzs, apjozts ar aklu mūri. Astoņpadsmitajā gadsimtā šī vieta piederēja klosterim, ko iznicināja revolūcija. Mūki necieš ziņkāras acis. Mūris bija augsts, tā kore viscaur nosēta ar stikla lauskām.

Pārrāpties pār mūri varēja, vienīgi pieslienot pretējā pusē kāpnes. Ieliņas, kas piesniecās slimnīcai, bija klusas un vientulīgas, tomēr laternas tur dega tik spilgti un klusumā aiz mūra tik bieži klaudzēja policistu soļi, ka Jautājums par kāpnēm atkrita.

Protams, ja nebūtu stikla lausku uz mūra, veikls cilvēks pārmestos arī bez kāpnēm. Katru rītu Seļga, aizrāvies aiz štoras, apskatīja visu mūri lidz pēdējam akmentiņam. Briesmas draudēja vienīgi no šīs puses. Gariņa sūtītais cilvēks diez vai riskētu iznākt no slimnīcas iekštelpām. Taču par to, ka slepkava tik un tā ieradīsies, Seļga nešaubījās.

Viņš gaidīja tagad ārsta apskati, lai izrakstītos. Tas bija zināms. Ārsts iebrauca parasti piecas reizes nedēļā. Taču šoreiz izrādījās, ka ārsts ir saslimis. Selgām paziņoja, ka bez vecākā ārsta slēdziena viņš netiks izrakstīts. Protestēt viņš pat nemēģināja. Viņš nosūtīja ziņu uz padomju vēstniecību, lai no turienes viņam piegādātu ēdienu. Slimnīcas zupu viņš izgāza izlietnē, maizi pameta strazdiem.

Seļga zināja, ka Rollingam jātiek vaļā no vienīgā liecinieka. Seļga tagad gandrīz nemaz negulēja — tik liels bija uzbudinājums. Māsa karmelite pienesa viņam avīzes, visu dienu viņš strādāja ar šķērēm un pētīja izgriezumus. Hlinovam viņš aizliedza nākt uz slimnīcu. (Volfs bija Vācijā, pie Reinas, kur ievāca ziņas par Rollinga ciņu ar Vācijas anilīna kompāniju.)

No rita, kā parasti pienācis pie loga, Seļga pārlaida skatienu dārzam un tūdaļ ierāvās aiz portjeras. Viņam kļuva pat jautri. Beidzot! Dārzā, ziemeļu pusē, pa pusei liepas lapotnē, pie mūra bija pieslietas dārznieka kāpnes, to augšgals rēgojās pusaršīnu virs stikla lauskām.

Seļga noteica:

— Veikli, velni tādi!

Atlika vienīgi gaidīt. Viss jau bija apsvērts. Selgas labā roka, lai gan vairs nebija sabindēta, jutās vēl vārga. Kreiso — skaliņos un ģipsī, māsa bija cieši piesējusi pie krūtīm. Roka ar ģipsi svēra ne mazāk par piecpadsmit mārciņām. Tas bija vienīgais ierocis, ar kuru viņš varēja aizstāvēties.

Ceturtajā vakarā māsa atkal piemirsa aizvērt slēģus. Seļga šoreiz neprotestēja un jau no pulksten deviņiem izlikās aizmidzis. Viņš dzirdēja, ka abos stāvos aizcirtās slēģi. Viņa logs atkal palika līdz galam vaļā. Kad nodzisa gaisma, viņš izlēca no gultas un ar vārgo labo roku un zobiem sāka raisīt vaļā apsēju, kas saturēja kreiso roku.

Seļga apstājās, aizturējis elpu, ieklausījās. Beidzot roka svabadi nokarājās. Viņš varēja saliekt to līdz pusei Ielūkojās dārzā, ko apgaismoja ielas laterna, — kāpnes stāvēja vecajā vietā aiz liepas. Viņš satina segu, pabāza to zem palaga, pustumsā likās, ka gultā guļ cilvēks.

Aiz loga bija kluss, vienīgi lāses pakšķēja. Violeta blāzma plaiksnījās mākoņos virs Parīzes. Lidz šejienei bulvāru trokšņi nenonāca. Nekustīgi melnoja platana pazares.

Kaut kur ierūcās automobilis. Seļga saspringa, šķita, viņš dzird, kā sitas sirds putnam, kas snauž uz platana zariņa. Pagāja droši vien ilgs laiks. Dārzā sākās čīkstoņa un šņirkstoņa, it kā vilktu ar dēli gar kaļķa mūri.

Seļga atkāpās pie sienas aiz portjeras. Nolaida ģipša roku. «Kas? Nudien, kas?» viņš nodomāja. «Vai tiešām pats Rollings?»

lešalcās lapas — strazds satrūkās. Seļga raudzījās uz loga priekšā blāvi apgaismoto parketu, kur vajadzēja parādīties cilvēka ēnai.

«Saut jau nešaus.» viņš nodomāja, «jāgaida kāds fosganam līdzīgs draņķis…» Uz parketa sāka augt ēna — galva ar dziļi uzvilktu platmali. Seļga atvēzēja roku, lai sitiens būtu spēcīgāks. Ēna izauga līdz pleciem, pacēla izplestus pirkstus …

— Seļga, biedri Seļga, — ēna krieviski čukstēja, — tas esmu es, nebaidieties …

Seļga bija gaidījis visu, tikai ne šos vārdus, ne šo balsi. Neviļus viņš iekliedzās. Atklāja sevi, un cilvēks ar vienu lēcienu pārmetās pāri palodzei. Izstiepa aizsargājoties abas rokas. Tas bija Garins.

— Jūs gaidījāt uzbrukumu, tā jau es domāju, — viņš steidzīgi ierunājās, — šonakt nolemts jūs nogalināt. Man tas nav izdevīgi. Es lieku uz kārts velns zina ko, man jāizglābj jūs. Ejam, man ir automobilis.

Seļga atrāvās no sienas.

Garins jautri atņirdza zobus, ieraudzījis aizvien vēl atvēzēto ģipša roku.

— Klausieties, Seļga, nudien, es neesmu vainīgs.

Vai atceraties mūsu norunu Ļeņingradā? Es spēlēju godīgi. Par nepatikšanām Fonteneblo mežā jums jāpateicas vienīgi šim nelietim Rollingam. Varat man ticēt — ejam, dārga katra sekunde …

Seļga beidzot izdabūja:

— Labi, jūs mani aizvedīsiet, bet pēc tam?

— Es jūs noslēpšu … Uz neilgu laiku, nebaidieties. Iekams nebūšu saņēmis no Rollinga pusi … Vai avīzes lasāt? Rollingam cūkas laime, bet viņš nevar godīgi spēlēt. Cik jums vajag, Seļga, nosauciet jebkuru skaitli. Desmit, divdesmit, piecdesmit miljonus? Es izsniegšu kvīti…

Garins runāja paklusu, steidzīgi, kā murgos, viga sejā drebēja katrs muskulītis.

— Neesiet muļķis, Seļga. Vai jūs to aiz principialitātes, vai? … Es piedāvāju strādāt kopā pret Rollingu … Nu. . Braucam …

Seļga spītīgi papurināja galvu:

— Negribu. Nebraukšu.

— Tik un tā — jūs nogalinās.

— Redzēsim.

— Kopējas, sargus, administrāciju — visus Rollings uzpircis … Jūs nožņaugs. Es zinu … So nakti jums nepārdzīvot … Vai brīdinājāt savu vēstniecību?. . Labi, labi.. Vēstnieks pieprasīs paskaidrojumus. Franču valdība labākā gadījumā atvainosies … Bet jums no tā nekļūs vieglāk. Rollingam jānovāc pie malas liecinieks.. Viņš nepieļaus, lai jūs pārkāptu padomju vēstniecības slieksni …

— Teicu — nebraukšu … Negribu …

Garins atvilka elpu. Atskatījās uz logu.

— Labi. Tad es jūs aizvedīšu pret jūsu gribu. — Viņš soli atkāpās, iebāza roku mēteli.

— Kā tas jāsaprot — pret manu gribu?

— Sitā …

Garins izrāva roku no kabatas, izvilka masku ar īsu gāzu filtra cilindru, aši pielika to pie mutes, un Selga nepaguva iekliegties — sejā viņam iešļāca eļļaina šķidruma strūkla.. Pavīdēja vienīgi Gariņa roka, kas spieda gumijas bumbieri… Seļga aizrijās ar smaržīgu, saldenu reibumu

— Vai ir kas jauns?

— Jā. Esiet sveicināti, Volf.

— Es taisnā ceļā no stacijas, izbadējies kā astoņpadsmitajā gadā.

— Jums jautrs izskats, Volf. Vai daudz uzzinājāt?

— So to uzzināju…. Vai runāsim šeit?

— Labi, tikai ātri.

Volfs apsēdās līdzās Hlinovam uz granīta sola Indriķa IV1 pieminekļa pakājē, ar muguru pret Konsjer- žeras2 melnajiem torņiem. Apakšā, tur, kur Sites sala beidzās ar smailu sēri, zarus ūdenī mērca sēru vītols. Kādreiz šeit uz sārtiem bija locījušies Tamplijeru [16] ordeņa bruņinieki. Tālumā, aiz desmitiem tiltu, kas atspoguļojās upē, grima saule putekļaini oranžā mirdzumā, krastmalās uz smiltīm piekrautām metala liellaivām ar makšķerēm rokās sēdēja franči, krietnie buržuji, kurus izputinājusi inflācija, Rollings un pasaules karš. Kreisajā pusē, uz krastmalas granīta parapeta, tālu — līdz pat ārlietu ministrijai zem mūžīgās saules bukinisti garlaikojās pie grāmatām, kas šajā pilsētā nevienam vairs nebija vajadzīgas.

Šeit sava mūža pēdējās dienas dzīvoja vecā Parīze. Vēl klaiņoja starp grāmatām krastmalā, starp putnu būrīšiem, starp gaudenajiem makšķerniekiem padzīvojušas personas ar sklerozām acīm, ar ūsām, kas aizsedz muti, apmetņos, vecās salmu platmalēs … Kādreiz tā bija viņu pilsēta … Rau tur, velns parāvis, Konsjeržerā, auroja Dantons, gluži kā vērsis, kuru velk uz kautuvi. Rau tur, pa labi, aiz Luvras grafīta jumtiem, kur dūmakā plešas Tiljerī dārzi, — tur gāja karsti, kad pa Rivoli ielu spin- dza ģenerēja Galifē[17] kartečas. Ai, cik daudz zelta piederēja Francijai! Katrs akmens šeit, ja prastu runāt, pastāstītu par diženo pagātni. Bet nu, — te pats velns netiek gudrs — par saimnieku šai pilsētā uzmeties aizjūras briesmonis Rollings, tagad krietnajam buržujam vairs neatliek nekas cits kā iemest makšķeres un sēdēt ar nodurtu galvu … E-he, hē! O-la-lā! …

Izsmēķējis pīpē stipro tabaku, Volfs teica:

— Stāvoklis ir šāds. Vācijas anilīna kompānija ir vienīgā, kas neielaižas ar amerikāņiem nekādās dariša- nās. Kompānija saņēmusi divdesmit astoņus miljonus marku valsts subsīdijas. Patlaban visas Rollinga pūles virzītas uz to, lai izšūpotu vācu anilimi.

— Vai viņš spēlē uz pazeminājumu? — iejautājās Hlinovs.

— Sā mēneša divdesmit astotajā datumā pārdod anilīna akcijas par kolosālām summām.

— Tās ir |oti svarīgas ziņas, Volf.

— Jā, mēs esam tikuši uz pēdām. Rollings acīm redzot ir pārliecināts par vinnestu, lai gan akcijas nav kritušās ne par feniņu, bet šodien jau divdesmitais… Jūs saprotat, uz ko vienigi viņš var cerēt?

— Tātad viņiem viss sagatavots?

— Manuprāt, aparāts jau uzstādīts.

— Kur atrodas Anilīna kompānijas rūpnīcas?

— Pie Reinas, N tuvumā. Ja Rollings pieveiks anilīnu, viņš būs visas Eiropas rūpniecības saimnieks.

— Mēs nedrīkstam pieļaut katastrofu. Mūsu pienākums — izglābt Vācijas anilīnu. (Hlinovs paraustīja plecus, bet nebilda ne vārda.) Es saprotu: kam jānotiek — tas notiks. Mēs divi vien neapturēsim Amerikas spiedienu. Bet, nelabais viņu zina, vēsture reizēm izmet negaidītus trikus.

— Revolūciju veidā?

— Kaut vai tā.

Hlinovs palūkojās uz Volfu pat ar zināmu izbrīnu. Acis viņam bija apaļas, dzeltenas, ļaunas.

— Volf, buržuji neies glābt Eiropu.

— Zinu.

— Tiešām?

— Šai braucienā es gana nolūkojos… Buržuji — franči, vācieši, angli, itālieši — noziedzīgi, akli, ciniski izpārdod veco pasauli. Lūk, ar ko izbeidzas kultūra — ar ūtrupi. . Zem āmura!

Volfs tumši piesarka:

— Es griezos pie varas iestādēm, liku noskārst briesmas, lūdzu palīdzēt sameklēt Gariņu … Es teicu viņiem briesmīgus vārdus.. Man smējās tieši sejā. Pie joda! … Es neesmu no tiem, kas atkāpjas.

— Volf, ko jūs uzzinājāt pie Reinas?

— Es uzzināju … Anilīna kompānija saņēmusi no Vācijas valdības lielus kara pasūtījumus. Ražošanas process Anilīna kompānijas rūpnīcās patlaban atrodas visbīstamākajā stadijā. Viņiem tur apstrādāšanā turpat pieci simti tonnu tetrila.

Hlinovs strauji piecēlās. Spieķis, uz kura viņš atspiedās, saliecās. Viņš atkal apsēdās.

— Presē bija iespraucies rakstiņš par nepieciešamību attālināt strādnieku pilsētiņas no šīm nolādētajām rūpnīcām. Anilīna kompānijā nodarbināti vairāk nekā piecdesmit tūkstoši cilvēku … Avizei, kas bija ievietojusi rakstiņu, tika uzlikts naudas sods … Rollinga pirksts …

— Volf. mēs nedrīkstam zaudēt nevienu dienu.

— Es pasūtīju biļetes uz vilcienu, kas atiet pulksten vienpadsmitos, šodien.

— Mēs brauksim uz N?

— Domāju, ka tikai tur atrodamas Gariņa pēdas.

— Tagad paskatieties, ko man izdevās dabūt. — Hlinovs izvilka no kabatas laikrakstu izgriezumus. — Pirms trim dienām es biju pie Selgas … Viņš izstāstīja man savus apsvērumus: Rollingam un Gariņam vajag savā starpā sazināties …

— Protams. Katru dienu.

— Pa pastu? Telegrāfiski? Kā jūs domājat, Volf?

— Nekādā gadījumā. Nekādu rakstisku pēdu.

— Tad — pa radio?

— Brēkt pār visu Eiropu … Nē …

— Ar trešās personas starpniecību?

— Nē… Zinu, — noteica Volfs, — jūsu Seļga ir brašs zēns. Dodiet šurp izgriezumus. .

Viņš izlika tos uz ceļgaliem un uzmanīgi sāka lasīt ar sarkanu pasvītroto:

«Visu uzmanību pievērsiet anilīnam.» «Sāku.» «Vieta atrasta.»

— «Vieta atrasta,» — čukstēja Volfs, — to ziņo avīze no E, pilsētiņa N tuvumā. . «Nervozēju, norādiet dienu.» — «Noskaitiet trīsdesmit piecas no līguma parakstīšanas dienas …» Tie var būt vienīgi viņi. Līguma parakstīšanas nakts Fonteneblo mežā — pagājušā mēneša divdesmit trešais datums. Pielieciet klāt trīsdesmit pieci — būs divdesmit astoņi, anilīna akciju pārdošanas termiņš …

— Tālāk, tālāk, Volf… «Kādus soļus jūs esat spēris?» — tas ziņot^nd'K, ja^tājGaf!ns. Nākamajā dienā Parīzes avīzē^— Rollinga atbilde: «Jahta sagatavota. Pienāks trešajā dienā. Tiks paziņots pa radio.» Bet šeit — pirms četrām dienām — jautā RoTftngs: «Vai nebūs redzama gaisma?» Garins^, atbild: «Visapkārt neapdzīvots. Attālums pieci kilometri.»

— Citiem vārdiem, aparāts uzstādīts kalnos: raidīt staru piecus kilometrus tālu var vienīgi no augstas vietas. Klausieties, Hlinov, mums atlicis briesmīgi maz laika. Ja paņem piecus kilometrus par rādiusu — centrā rūpnīcas, mums vajag pārmeklēt apvidu vismaz pa trīsdesmit piecus kilometrus garu aploci. Vai ir vēl kādi norādījumi?

— Nē. Es nupat kā taisījos zvanīt Selgām. Pie viņa jābūt izgriezumiem no vakardienas un šāsdienas avīzēm.

Volfs piecēlās. Varēja redzēt, ka zem apģērba viņam pietūka muskuļi. Hlinovs ierosināja piezvanīt no tuvākās kafejnīcas kreisajā krastā. Volfs trauksmaini metās pār tiltu; kāds večuks ar cāļa kaklu, nosmulētos svārķeļos, kas varbūt bija piesūkušies ar vientulīgām asarām par tiem, kurus laupījis karš, pakratīja galvu un ilgi no putekļainās platmales apakšas noskatījās nopakaļ skrejošajiem ārzemniekiem:

— O-o! Ārzemnieki … Kad nauda kabatā, tad nu grūstās un trencas, it kā viņi būtu savās mājās … O-o … mežoņi! …

Kafejnīcā, pie cinkota piestākļa, Volfs dzēra sodas ūdeni. Caur telefona kabīnes stiklu bija redzama Hli- nova mugura, lūk, viņam pacēlās pleci, viņš saguma ar visu augumu pār klausuli, izslējās, iznāca laukā no kabīnes; viņa seja bija mierīga, bet balta kā maska.

— Slimnīcā atbildēja, ka šonakt Selga esot pazudis. Darīts viss, lai viņu sameklētu… Domāju, ka viņš ir nogalināts.