62

Mēness uzlēca īsi pirms ausmas. Tas, kas bija šķitis kā neskaidra akmeņu un klinšu blīva, nu asi iezīmējās mēness gaismā; saglabājušās velves meta samtainas ēnas, lejup, uz gravu, aizstiepās ar kropliem kociņiem un kazenāju vijumiem apaugušas cietokšņa mūra atliekas, atdzīvojās normāņu[20] uzceltais kvadrātveidīgais tornis, vecākā pils daļa vai, kā to sauca uz atklātnēm, «Spīdzināšanas tornis».

No austrumu puses tam pieslējās ķieģeļu velves, kādreiz te acim redzot bija atradusies galerija, kas savienoja seno torni ar dzīvojamo pili. No visa tā pāri bija palikuši pamati, šķembas un izmētāti smilšakmens kolonu kapiteli. Pie torņa pamata zem krusta velves, kas izveidoja iedobumu, sēdēja «Piekaltais ģindenis».

Volfs ilgi raudzījās tajā, uzgulies ar elkoņiem uz restēm, tad pagriezās pret Hlinovu un teica:

— Tagad paverieties šurp.

Dziļi lejā, mēness gaismas apspīdēta, snauda vieglā dūmakā tinusies ieleja. Sidrabainas zvīņas mirguļoja uz upes tais vietās, kur ūdens iztecēja no koku lapotnes paēnas. Pilsētiņa šķita maza kā rotaļlieta. Neviena gaiša loga. Aiz tās pa kreisi dega simtiem Anilīna kompānijas uguņu. Augšup kāpa balti dūmu mutuļi, rožainas liesmas uzplandīja virs dūmeņiem. Varēja saklausīt lokomotīvju svilpes, kaut kādu dārdoņu.

— Man taisnība, — ierunājās Volfs, — vienīgi no šā plato var raidīt staru. Skatieties, tās tur ir izejvielu noliktavas, mazliet tālāk, aiz zemes vaļņa, — pusfabrikātu noliktavas, pavisam atklātas, bet tais garajos korpusos ražo sērskābi pēc krievu metodes — no pirita. Rau, tai stūrī zem apaļajiem jumtiem — izgatavo anilinu un visais šīs velnišķīgās vielas, kas dažkārt uzsprāgst pēc pašu kaprīzes.

— Labi, Volf, ja arī pieņemam, ka Garins uzstādīs aparātu ne ātrāk kā naktī uz divdesmit astoto, tomēr jābūt kādām pazimēm, kas liecinātu par priekšdarbiem.

— Jāpārmeklē pilsdrupas. Es izlodāšu torni, jūs — mūrus un velves … Patiesībā piemērotāku vietu par to, kur sēž šis ģindenis, pat gudrodams neizgudrosi.

— Pulksten astoņos satiksimies restorānā.

— Labi.

Astoņos no rīta Volfs un Hlinovs dzēra pienu restorāna «Pie piekaltā ģindeņa» verandā. Nakts meklējumi nebija devuši sekmes. Sēdēja klusēdami, atbalstījuši galvas. Pa šīm dienām viņi bija tā iepazinuši viens otru, ka lasīja domas. Hlinovs, kas bija vieglāk ietekmējams un mazāk uzticējās pats sev, vairākkārt sāka pārbaudīt visu domu gaitu, kas bija atvedusi viņu un Vclfu no Parīzes uz šīm šķietami gluži nevainīgajām vietām. Uz ko pamatojās viņu pārliecība? Uz divām trim avīzēs izlasītām rindām.

— Vai tik mēs nebūsim piemuļķoti, Volf?

Volfs atbildēja:

— Cilvēka prāts ir ierobežots. Taču lietas labā allaž prātīgāk paļauties uz to nekā šaubīties. Turklāt, ja arī mēs neko neatradīsim un Gariņa elles darbs izrādīsies mūsu izdomājums, tad arī paldies dievam. Mēs būsim izpildījuši savu pienākumu.

Viesmīlis atnesa ceptas olas un alus kausus. Iznāca saimnieks, tumši sārts resnvēderis.

— Labrīt, kungi! — Duseļa mocīts, viņš svelpjoši elpoja un ar norūpējušos izskatu gaidīja, kad viesi remdēs izsalkumu. Pēc tam pastiepa roku pret ieleju, kas vēl tinās zilgā dūmakā un mirdzēja rasā: — Divdesmit gadus es vēroju … Viss iet uz galu, tā nu tas ir, mani dārgie kungi … Es redzēju mobilizāciju. Vei, pa to ceļu gāja karaspēks. Tās bija brašās vācu kolonas. (Saimnieks kā atsperi pašāva virs galvas tuklo rādāmo pirkstu) Tie bija zigfrīdi1 — tie paši, par kuriem rakstīja Tacits2, — spēcīgi, draudīgi, ķiverēs ar spārniņiem. Viesmīli, vēl divus kausus alus kungiem! Četrpadsmitajā gadā zigfrīdi devās iekarot pasauli. Viņiem trūka vienīgi vairogu, jūs atceraties seno vācu paražu — raidīt kareivīgus kliedzienus, pieliekot pie mutes vairogu, lai balss liktos briesmīgāka. Jā, es redzēju kavalēristus stingri

1 Zigfrīds — vācu mitoloģijas varonis, nācijas un tās dievu glābējs.

* Tacits (55.—120. g. mūsu ērā) — slavenais senās Romas vēsturnieks, un viens no izcilākajiem pasaules literatūras pārstāvjiem.

sēžam zirgos … Kas noticis, es jautāju. Vai mēs vairs neprotam mirt asins kaujā? Es redzēju, kā karaspēks devās atpakaļ. Kavalēristi aizvien vēl stingri, velns parāvis, sēdēja sedlos … Vācieši nebija sakauti karalaukā. Viņus caurdūra ar zobeniem gultās, pie pavardiem …

Saimnieks izvalbītām acīm pavērās viesos, pagriezās pret pilsdrupām, viņa seja kļuva sarkana kā ķieģelis. Lēni izvilka no kabatas atklātņu žūksni un uzsita ar to pa plaukstu:

— Jūs bijāt pilsētā, es atļaušos vaicāt: vai redzējāt tur kaut vienu vācieti, garāku par piecarpus pēdām? Un, kad šie proletārieši atgriežas no rūpnīcām, vai esat dzirdējuši, ka kaut vienam no tiem pietiktu drosmes skaļi pateikt — «Deutschland»? Bet par sociālismu šie proletārieši pie alus kausiem gvelž vienā gvelšanā.

Saimnieks veikli uzmeta uz galda atklātņu žūksni, kas izklājās kā vēdeklis… Uz atklātnēm bija attēlots ģindenis — vienkārši ģindenis un vācietis ar spārni- ņiem, ģindenis un četrpadsmitā gada karavīrs pilnā apbruņojumā.

— Divdesmit pieci feniņi gabalā, divas markas piecdesmit feniņi par duci, — ar nicīgu lepnumu noteica saimnieks, — lētāk neviens nepārdos, tas ir solīds pirmskara darbs — krāsainā fotogrāfijā, acīs ielikta folija, tas atstāj neizdzēšamu iespaidu … Jūs domājat — šie mīkstčaulīgie buržuji, šie piecarpus pēdas garie proletārieši pērk manas atklātnes? Fui … Viņi grib, lai es blakus ģindenim nofotografēju Kārli Lībknehtu..

Saimnieks atkal piepūtās tumši sarkans un pēkšņi ierēcās smieklos:

— Lika pagaidīt!.. Viesmīli, ielieciet kungiem mūsu oriģinālajās aploksnēs pa ducim atklātņu … Jā, jā, kaut kā jāsitas cauri… Es parādīšu jums savu patentu… Viesnīca «Pie piekaltā ģindeņa» tos pārdos simtiem … Sai gadījumā es eju kopsolī ar mūsu laiku un neatkāpjos no principiem.

Saimnieks izgāja un tūdaļ atgriezās ar nelielu kastīti, līdzīgu cigāru kārbai. Uz tās vāka bija iededzināts kokā tas pats ģindenis.

— Vēlaties izmēģināt? Darbojas ne sliktāk par ka- todlampu aparātu. — Viņš veikli pievienoja vadu un klausāmās austiņas, pieslēdza radiouztvērēju rozetei, kas bija ierīkota zem galda. — Maksā trīs markas septiņdesmit pieci feniņi bez austiņām, protams. — Viņš pasniedza klausāmās austiņas Hlinovam. — Var klausīties Berlīni, Hamburgu, Parīzi, ja tas jums sagādā patikšanu. Es pieslēgšu jūs Ķelnes katedrālei, pašreiz tur dievkalpojums, jūs dzirdēsiet ērģeles, tas ir kolosāli … Pagrieziet kloķiti pa kreisi … Kas ir? Vai jau atkal traucē nolādētais Štufers? Nē?

— Kas traucē? — vaicāja Volfs, noliekdamies pie aparāta.

— Izputējušais rakstāmmašīnu fabrikants Stufers, dzērājs un ārprātīgais … Pirms diviem gadiem viņš uzstādīja savā villā radiostaciju. Tad izputēja. Bet nupat stacija atkal sākusi raidīt…

Hlinovs, divaini spīdošām acīm, nolika austiņas:

— Volf, maksājiet un ejam!

Kad pēc dažām minūtēm, tikuši vajā no pļāpīgā saimnieka, viņi izgāja uz restorāna lieveņa, Hlinovs no visa spēka saspieda Volfa roku:

— Es dzirdēju, es pazinu Garina balsi…

Загрузка...