Inženiera Garina hiperboloīds

122

Sekretārs — viselegantākais vīrietis Savienotajās Valstīs — gulēja uz mutes, iekrampējies ar sastingušajiem pirkstiem paklājā: viņš nomira acumirklīgi, nepaguvis iekliegties. Garins, kodīdams trīcošās lūpas, lēni

bāza kabatā stara revolveri. Tad piegāja pie zemām tērauda durvīm. Uzgrieza uz vara diska vienīgi viņam zināmu burtu kombināciju — durvis atvērās. Viņš iegāja dzelzsbetona istabā bez logiem.

Tas bija diktatora personīgais seifs. Bet zelta vai dokumentu. vietā šeit glabājās kaut kas Gariņam vēl vērtīgāks: no Eiropas atvestais un sākumā slepeni turētais Zelta salā, pēc tam šeit, slepenajās pils istabās, Gariņa trešais dubultnieks — krievu emigrants, barons Korfs, kas bija pārdevis sevi par milzīgu naudu.

Viņš sēdēja ādas krēslā, uzcēlis kājas uz zeltīta galdiņa, kur stāvēja vāzes ar augļiem un saldumiem (dzert viņam nebija atļauts). Uz grīdas mētājās grāmatas — angļu kriminālromāni. Aiz garlaicības barons Korfs spļāva ķiršu kauliņus televīzijas aparāta apaļajā ekrāna, kas atradās trīs metrus atstatu no viņa krēsla.

— Beidzot, — viņš noteica, laiski pagriezdamies pret ienākušo Gariņu. — Kur jūs, velns parāvis, bijāt iekritis? … Klausieties, vai ilgi vēl jūs marinēsiet mani šai pagrabā? Nudien, es labāk badojos Parīzē.

Atbildes vietā Garins norāva no sevis lentu, nometa fraku ar ordeņiem un regālijām.

— Ģērbieties nost!

— Kāpēc? — jautāja barons Korfs ar zināmu ziņ- kāri.

— Dodiet šurp savas drēbes.

— Kas noticis?

— Arī pasi un visus dokumentus… Kur jūsu bārdas nazis?

Garins apsēdās pie tualetes galdiņa. Neieziepējis vaigus, viebdamies aiz sāpēm, ātri noskuva ūsas un bārdu.

— Starp citu, blakusistabā guļ kāds cilvēks. Atcerieties — tas ir jūsu privātsekretārs. Kad viņu sāks meklēt, varat pateikt, ka esat nosūtījuši viņu ar slepenu uzdevumu … Vai saprotat?

— Kas noticis, es jautāju? — ierēcās barons Korfs, ķerdams gaisā Gariņa bikses.

— Es iziešu no šejienes pa slepenu eju uz parku pie savas mašīnas. Jūs noslēpiet sekretāru kamīnā un dodieties manā kabinetā. Nekavējoties izsauciet pa telefonu

Rollingu. Ceru, ka jūs labi atceraties visu manas diktatūras mehānismu? Es, pēc tam mans pirmais vietnieks — slepenpolicijas priekšnieks, pēc tam mans otrais vietnieks — propagandas nodaļas priekšnieks, pēc tam māns trešais vietnieks — provokāciju nodaļas priekšnieks. Pēc tam trīs simtu slepenā padome, priekšgalā atrodas Rollings. Ja jūs vēl neesat palicis pilnīgs idiots, tad jums to vajadzēja iekalt kā savus piecus pirkstus … Velciet taču nost bikses, lai nelabais jūs parautu! Rol- lingam pa telefonu pasakiet, ka jūs, tas ir, Pjers Garrī, stājaties policijas un karaspēka priekšgalā. Jums nāksies krietni pakarot, mīļais …

— Piedodiet, ja nu Rollings pēc balss pazīst, ka tas neesat jūs, bet es …

— Ā! Galu galā viņiem par to nospļauties… Ka tik būtu diktators …

— Piedodiet, piedodiet, — tātad no šā brīža es pārvēršos par Pjotru Petroviču Gariņu?

— Vēlu panākumus. Izbaudiet neierobežoto varu. Visas instrukcijas uz rakstāmgalda … Es — pazūdu …

Garins tāpat kā pirmīt spoguļa priekšā piemiedza ar aci savam dubultniekam un nozuda aiz durvīm.

Tiklīdz Garins viens slēgtā mašīnā iejoņoja pilsētas centrālajās ielās, vairs nebija nekādu šaubu: viņš laikus devis kājām ziņu. Strādnieku rajonos un priekšpilsētās dūca simttūkstošgalvaini pūļi… Sur tur jau plīvoja revolūcijas karogi… Šķērsām ielām barikādēs steidzīgi tika sagāzti autobusi, pa logiem izmestas mēbeles, durvis, laternu stabi, čuguna restes.

Gariņa pieredzējusī acs ievēroja, ka strādnieki ir labi apbruņoti … Smagajos automobiļos, kas lauzās caur pūli, izvadāja ložmetējus, granātas, šautenes… Tas, bez šaubām, bija Selgas darbs …

Pirms dažām stundām Garins būtu ar pilnu pārliecību raidījis karaspēku pret sacelšanās dalībniekiem. Bet nu viņš tikai nervozi spieda 'mašīnas pedāli, joņodams starp lāstiem un kliedzieniem: «Nost ar diktatoru! Nost ar trīs simtu padomi!»

Hiperboloīds atradās Seļgas rokās. Par to zinaja, par to kliedza sacēlusies tauta. Seļga atskaņo revoluciju ka diriģents — varoņsimfoniju.

Skaļruņi, kas pēc Gariņa pavēles bija uzstādīti jau zelta pārdošanas laikā, tagad strādāja pret viņu: izplatīja pa visu pasauli vēstis par vispārēju sacelšanos.

Gariņa dubultnieks pretēji visiem Pjotra Petroviča paredzējumiem sāka rīkoties enerģiski un pat ar zināmiem panākumiem. Viņa izlases karaspēks sturmēja barikādes. Policija no aeroplāniem meta gāzu bumbas. Ka- valērija ielu krustojumos kapāja ar zobeniem cilvēkus, īpašas brigādes uzlauza durvju atslēgas, iebruka strādnieku mitekļos, iznīcinādamas visu dzīvo.

Bet sacelšanās dalībnieki turējās stingri. Citās pilsētās, lielos fabriku centros, viņi droši pārgāja uzbrukumā. Dienas vidū visu valsti bija apņēmušas sacelšanās liesmas …

Garins izspieda no mašīnas visu ātrumu, kādu vien varēja dot tās sešpadsmit cilindri. Kā viesulis drāzās pa provinciālo pilsētiņu ielu, notrieca cūkas, suņus, sabrauca vistas. Dažs gājējs nepaguva ieplest acis, kad diktatora milzīgā, putekļiem pārklātā, melnā mašīna samazinādamās un kaukdama nozuda aiz pagrieziena …

Viņš apstājās tikai uz dažām minūtēm, lai uzņemtu benzīnu, ielietu ūdeni radiatorā… Joņoja visu nakti.

No rīta diktatora vara vēl nebija gāzta. Galvaspilsēta liesmoja, aizdedzināta ar termīta bumbām, uz ielām vāļājās līdz piecdesmit tūkstošiem līķu. «Te tev nu bija barons!» pavīpsnāja Garins, kad pieturas vietā skaļrunis nogārdza šīs vēstis …

Pulksten piecos nākamajā dienā viņa mašīnu apšaudīja …

Pulksten astoņos, drāžoties caur kādu pilsētiņu, viņš redzēja plīvojam revolūcijas karogus un dzirdēja dziedam cilvēkus …

Viņš joņoja visu nākamo nakti — uz rietumiem, uz Klusā okeāna krastiem. Rītausmā, liedams benzīnu, beidzot sadzirdēja no skaļruņa melnās rīkles labi pazīstamo Seļgas balsi.

— Uzvara, uzvara … Biedri, manās rokās — varens revolūcijas ierocis — hiperboloīds …

Nošņirkstinājis zobus, nenoklausījies līdz beigām, Garins aiztraucās tālāk. Pulksten desmitos no rīta viņš ieraudzīja šosejas malā pirmo plakātu; uz finiera plāksnes milzīgiem burtiem stāvēja rakstīts:

«Biedri.. Diktators saņemts dzīvs. Taču izrādījās, ka diktators ir Gariņa dubultnieks, fiktīva persona. Pjotrs Garins aizmucis. Viņš bēg uz rietumiem … Biedri, parādiet modrību, aizturiet diktatora mašīnu … (Sekoja pazīmes …) Garins nedrīkst izbēgt no revolucionārās tiesas..

Dienas vidū Garins konstatēja, ka viņam paka] dzenas motocikls. Viņš nedzirdēja šāvienus, bet desmit centimetrus atstatu no viņa galvas mašīnas stiklā parādījās lodes izurbts caurums ar plaisājumiem. Pakausim kļuva salti. Viņš izspieda visu gāzi, kādu mašīna varēja dot, metās aiz paugura, nogriezās uz mežainiem kalniem. Pēc stundas iedrāzās aizā. Motors sāka pagurt un noslāpa. Garins izlēca laukā, sagrieza stūri, nolaida mašīnu pa nogāzi lejā un, ar mokām ielocīdams kājas, sāka rāpties pa krauju uz priežu silu.

No augšas viņš redzēja, kā pa šoseju aiztrauca trīs motocikli. Pakaļējais apstājās. Apbruņots, līdz viduklim kails vīrs nolēca no tā un pārliecās virs bezdibeņa, kur čurnēja diktatora sadragātā mašīna.

Mežā Pjotrs Petrovičs novilka visas drēbes, izņemot bikses un apakškreklu, sagraizīja zābaku ādu un devās meklēt tuvāko dzelzceļa staciju.

Ceturtajā dienā viņš aizkļuva līdz vientuļai piejūras muižai Losandželosas tuvumā, kur angārā karājās viņa dirižablis, kuru katru brīdi gatavs izlidot.